ADVOKĀTA LOMA UN PIENĀKUMI PĀREJAS SABIEDRĪBĀ

Eiropas Padome

Strasbūrā, 1997. gada 16. novembrī                             BUDAPEŠTA (97) 2

g:\iv\themis7\budapest.97\interv2.eng

EIROPAS TIESIKĀS SADARBĪBAS AR CENTRĀLO UN AUSTRUMEIROPU PADOME

Multilaterāla tikšanās

ADVOKĀTA LOMA UN PIENĀKUMI PĀREJAS SABIEDRĪBĀ

organizē: Eiropas Padome sadarbībā ar Ungārijas Advokātu asociāciju, CCBE un  INTERIGHTS

THEMIS 7

ADVOKĀTA PROFESIJU  NOTEICOŠO NORMU HARMONIZĀCIJA TIESISKĀ VALSTā

Budapešta, 9-11. decembrī

Prezentē

J.L.R.A. HUYDECOPER

CCBE PECO komitejas prezidents

Nīderlande

Jurista profesijas prakse saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību konvenciju

Referātu sagatavoja un nolasīja J.L.R.A. Huydecoper, Nīderlandes Advokātu asociācija

Ievads

                Iepriekšējās šīs konferences daļās mēs esam apskatījuši to unikāli nozīmīgo pozīciju, kādu jurista profesija ieņem demokrātiskā sabiedrībā.

                Pēdējā daļā šī pati tēma tiks akcentēta no cita aspekta: no cilvēktiesību aspekta. Attiecībā uz  cilvēktiesībām (tāpat kā visām pārējām tiesībām) ir vienlīdz taisnība, ka advokāti pilnībā nodrošina vai arī viņiem vajadzētu nodrošināt šo tiesību ievērošanu. Advokāta pienākums ir arī veicināt un pieprasīt cilvēktiesību jautājuma nepārtrauktu pētīšanu un attīstīšanu; un pakāpenisku, bet neizbēgamu cilvēktiesību ievērošanas  un izpratnes veidošanos par vispārēju, pašsaprotamu un nodrošinātu.

                Pašlaik nav gandrīz nevienas tādas tiesību sfēras, kurā advokāti rosinātu vairāk pretrunas un saskartos ar naidīgumu, kā tad, kad jāaizstāv cilvēktiesību jautājumi. Tā ir tiesību sfēra principiālajiem un drosmīgajiem - advokātiem, kādi mēs visi vēlētos būt.

Taisnīga tiesa

                1. No visām tiesībām un brīvībām, kas nodrošinātas Eiropas konvencijā, neviena nav tik acīmredzami saistīta ar jurista profesiju kā tiesības, kas nodrošinātas šīs konvencijas 6. pantā. īsi sakot: tiesības uz taisnīgu tiesu.

                2. Tiesāšanās vadīšana nekādā gadījumā nav vienīgais advokātu pienākums. Advokātiem ir daudzi citi vienlīdz nozīmīgi vai iespējams pat nozīmīgāki pienākumi. Bet palīdzība tiesāšanās jomā ir tā darbība, kurā advokāti ir atzīti par sevišķi kompetentiem un labi sagatavotiem.  Pilnībā taisnīgi - juristi ir vienreizēji kvalificēti šim juridiskajam darbam. Pamatojoties uz šiem iemesliem, ir skaidrs, ka nosacījumi, kas nodrošina tiesāšanās pamatu, tas ir, taisnīgu tiesu - ir vistiešākajā saistībā ar mūsu profesiju.

                3. Eiropas Konvencijas 6. pants garantē ikvienam tiesības uz taisnīgu tiesu dalībvalstu institūcijās, visos jautājumos ietekmējot pušu civiltiesiskās tiesības un pušu kriminālsaistības.

                4. Tiesības uz taisnīgu tiesu ir izšķiroši svarīgas jurista profesijā. Bet vēl jo svarīgākas tās ir sabiedrībai kopumā. Visas citas tiesības, fundamentālas vai savādākas, ir atkarīgas no līdzekļu pieejamības šo tiesību realizēšanai. Tiesāšanās kā pēdējais  līdzeklis grieœoties pēc palīdzības ir pēdējais un izšķirošais posms tiesību uzturēšanas ķēdē. Tāpēc adekvāta un taisnīga tiesāšanās ir nepieciešamā garantija visu ar likumu atzīto tiesību, cilvēktiesības ieskaitot, spektra pieejamībai.

                5. Tāpēc nav brīnums, ka Eiropas Cilvēktiesību Tiesa (ET) ir apstiprinājusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir ierindojamas starp visfundamentālākajiem demokrātiskas sabiedrības priekšrakstiem. Tiesa ir noteikusi, ka 6. pants ir jāinterpretē plašā nozīmē, lai nodrošinātu pilnīgu šajā pantā ietverto principu izmantošanu: ET, A-11, 1970. gada 17. janvārī.

                6.  Sestajā pantā ir sīkāk noteikti galvenie taisnīgas tiesas nosacījumi. Bet kā pirmais un galvenais tajā ir noteikts, ka tiesāšanās kārtībai, kas saistīta ar civiltiesībām un kriminālsaistībām, ir jābūt vispārējā nozīmē taisnīgai. Tādējādi Konvencija sākas ar plaša, vispārēja priekšraksta noteikšanu. Tas dod supranacionālajai Eiropas Tiesai un arī nacionālajām institūcijām, kurām jāpiemēro Konvencija, ļoti plašu un fleksiblu principu, kuru var izvērst.

                7.  Un patiesi, taisnīgas tiesas koncepcija ir izrādījusies ļoti plaša un daudzšķautnaina. Tā sadalās daudzās apakšvienībās un specifiskās normās. Daudzām šīm nornām ir tieša praktiska nozīme mums, praktiķiem. Es ierosinu izvēlēties daœus no daudzajiem taisnīgas tiesas principa aspektiem. Tie ir atlasīti, pamatojoties uz to sevišķi lielo saistību ar ikdienas juridisko praksi.

                8. Pirms es to daru, neliels brīdinājums. Vispārējs princips, kas nepārtraukti jāpatur prātā, aplūkojot ET precedentus, ir tāds, ka, lai gan ET ir izstrādājusi daudzus priekšrakstus, pēc kuriem vadīties, interpretējot 6. pantu, nevienu lēmumu lietā nepieņem ar vienkāršu atsaukšanos uz šādu priekšrakstu. Katra lieta ir jāizskata, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus un dotajā kontekstā. Tas ir pareizi un slavējami, tādēļ, ka pieļauj  daudzo atšķirību iespēju procesuālajās normās, tiesvedības noteikumos un paraœās, kādas ir attīstījušas Eiropas valstis. Tomēr tas nozīmē, ka, izdarot vispārējus secinājumus no ET jurisprudences, ir jābūt piesardzīgiem.

Pieejamība

                9. Kvalificētas un objektīvas tiesas pieejamība. Iespējams, ka šis ir pirmais un svarīgākais "taisnīgas tiesas" princips. Neaplūkosim šī principa attīstību tādos jautājumos kā - kas sastāda tiesu un kā to var atzīt par objektīvu. Atgādināšu, ka pats "pieejamības" jēdziens radīja pamatu Eiropas Tiesas lēmumiem par obligātu juridisko palīdzību. Svarīgākais no tiem, protams, ir Airey lieta, ET, A-32, 1979. gada 9. oktobrī.  Šis jautājums pirms tam tika sīki un plaši apskatīts. Tā nozīmi ir grūti pārvērtēt.

                10. Interesantā lēmumā attiecībā uz jautājumu par pārstāvību, ET nolēma, ka, ja apstākļi uz to norāda,  apsūdzētajam var pat noteikt pieņemt tiesas nozīmētu aizstāvi pret apsūdzētā gribu. Tāpat šādam apsūdzētajam var noteikt apmaksāt aizstāvja izdevumus, ja process beidzas ar notiesāšanu, ET, HRLJ 1933 p. 92 ff, 1992. gada 25.septembrī.

Ir izteikts viedoklis, ka šis lēmums bija nepareizs.

                11. Citas "pieejamības" koncepcijas tiešas sekas ir tādas, ka pilsoņiem nekad nedrīkst vienkārši atteikt griešanos pēc palīdzības kvalificētā tiesā. Neskatoties uz to, tas joprojām pastāv daudzās Eiropas tiesību normās. Nozīmīgākā lieta Eiropas tiesā, "Golders" lieta,  ET, A-18, 1975. gada 21. februārī, attiecās uz normu, kas aizliedz cietumniekiem ierosināt lietu pret cietumsargiem. Tā nebija norma, kas noteiktos apstākļos ierobeœo cietumsargu saistības. Tā bija vispārēja norma, kas nenoliedz cietumnieku tiesības sūdzēties par apvainojumiem no cietumsargu puses normālos taisnīguma ietvaros.

                12. Ir daudz šādu normu. Visas no tām pakļaujas 6. pantam. Nesens interesants gadījums ir lieta, kas aizsākās manā valstī, ET, NJCM 1997 p. 617ff, 1996. gada 17. decembrī. Rajona tiesa, "mazo prasību" zemākās instances tiesa, bija atteikusies izskatīt strīdīgu jautājumu, pamatojoties uz to, ka uzskatīja, ka tai ir jāatturas no tādas pārskatīšanas, kurā tajā pašā jautājumā vietējā administratīvā institūcija agrāk bija pieņēmusi lēmumu.

                Nesen šim principam tika attīstīts ļoti interesants papildinājums: tiesības uz pieejamību iekļauj arī tiesības pastāvēt uz to, lai tiesas lēmumi tiktu izmantoti, kad tie ir galīgi pieņemti. Tādēļ valsts, kas pareizi ir nokārtojusi procesu līdz tiesas lēmuma pieņemšanai, lēmumu ieskaitot, tomēr nerespektē no 6. panta izrietošās saistības, ja tiesas lēmumam neseko tā pielietojums valsts tiesiskajā sistēmā: ET, 1997. gada 19. martā, publikācija saņemta no NJB p 1935.

                Tādējādi, saskaņā ar ET, rajona tiesa "atņēma sev jurisdikciju izskatīt ............ faktus, kas bija izšķiroši svarīgi strīda izskatīšanai" - kas ir 6. panta pārkāpums.

                13. Izņēmuma gadījumos ir pieļaujama atkāpšanās no šī principa, sk. ET, HRLJ 1994 p. 357 (§§81 un 82): kur Likums par uzņēmumu nosaka uzņēmuma darbības neatkarīgu pārbaudi un pārbaudes slēdziena publicēšanu un kur šis likums nepieļauj pārskatīšanu, pamatojoties uz to, ka inspektori bija nevērīgi vai netaisnīgi, kas nav tiesas pieejamības noliegums, kas ir pretrunā ar 6. pantu.

Sacīkste

                14. Otrs princips, kas attīstījies saskaņā ar 6. pantu, ir, iespējams, pat ar vēl lielāku praktisko nozīmi. Tas ir sacīkstes princips. To var aptuveni pielīdzināt senajai romiešu maksimai "audite et alteram partem". Šīs maksimas rezultāti, tās praktiskā pielietojumā, ir daudzi un daœādi.

                15. Pirmais un vienkārši izprotamais rezultāts ir tāds, ka pusēm ir jābūt atbilstošai iespējai pārstāvēt savus viedokļus tiesas priekšā. Tas nozīmē, ka tām ir jāsaņem atbilstoši un saprotami paziņojumi, un jāsaņem tie tik savlaicīgi, lai sagatavotos.

                Lai arī cik pašsaprotams, šis princips netiek pienācīgi ievērots pārsteidzoši daudzos gadījumos; sk. konkrētus piemērus, ET, HRLJ 1993 p. 276ff, 1992. gada 16.decembrī un ET, NJCM 1997 p. 487, 1996. gada 17. decembrī.

                16.  Otra norma ir sareœģītāka. Tā nosaka, ka tiesām ir jāseko, lai visi strīdīgie fakti un argumenti ir pietiekami zināmi katrai pusei un pietiekami pieejami, lai dotu iespēju katrai pusei atbildēt.

                17. Tādējādi, citējot Nīderlandes Antiļu zemākās instances tiesas spriedumu, puse nevar sagaidīt, ka tiesa caurskatīs 15 collu dokumentu kaudzi, kas iesniegta bez jebkāda indeksa vai paskaidrojuma, pamatojot kādu attiecīgās puses apgalvojumu. Kāpēc nē? Viens no iemesliem ir tāds, ka pārējās strīdus puses nevar pilnībā novērtēt tādā veidā iesniegtā materiāla būtiskumu; tā ka tiek nepamatoti kaitēts šo pārējo pušu aizstāvībai.

                18. Šai normai ir daudzas variācijas. Viens, iespējams, negaidīts piemērs: ex-officio izskatīšana vismaz civilprocesā ir aizliegta, ja vien puses nav atbilstoši uzaicinātas ierasties uz šo izskatīšanu un/vai sniegt komentārus.

                19. Izplatīts piemērs, atkal no manas valsts, attiecās uz rajona tiesas tiesnesi strīdā par iznomātām veikala telpām. Tiesnesis nolēma anonīmi apmeklēt veikalu sestdienas rītā, un pats pārliecināties, kādi ir patiesie apstākļi. Kad tiesnesis sekojoši iekļāva savus sestdienas rīta atzinumus savā lēmumā, puses bija saprotami pārsteigtas. Nīderlandes Augstākā tiesa atzina, ka tas ir sacīkstes principa pārkāpums.

                20. Tāpat šis princips tiek pārkāpts, ja zemākas instances tiesa iesniedz apelācijas tiesai savu viedokli par tās sprieduma apelāciju, neinformējot puses un nedodod tām iespēju izteikt savu viedokli, ET, NJCM 1997 p. 494, 1997. gada 18. februārī.

                21. Līdzīgi zemāku instan›u tiesu spriedumi ir atcelti, kad tiesa balstījās uz pierādījumiem - bieœi ekspertu viedokļu formā - kas saturēja faktus, kas nebija pusēm pieejami. Tāds tiesvedības veids liedz pusēm tiesības apspriest visus faktus, kas attiecas uz viņu lietu, iesniedzot tiesai to iesniegumus un lietas izklāstus - skatīt piemēru NJ 1988 130.

                22. Par tālākām šī principa sekām mēs varam atzīt arī

                - tiesības uz klātbūtni lietas noklausīšanās procesā vai arī uz izvēlētā advokāta pārstāvību. Saskaņā ar šo principu normas, kas aizliedz advokātam tiesības uztāties bez klienta klātbūtnes, ir  zaudējušas spēku, skatīt f.i. ET,  A-297 A, B, 1994. gada 22. septembrī.

                 - normu, kas pieļauj tikai ļoti ierobeœotu iespēju izmantot anonīmus lieciniekus vai rakstītu liecību bez liecinieka klātbūtnes nopratināšanā atklātā tiesā.

Taisnīga lietas noklausīšanās

                23. Iespējams kā atsevišķu principu, bet arī kā acīmredzami saistītu ar "sacīkstes" principu, ko mēs šeit apsprieœam, var apskatīt principu, kas nosaka, ka puses var pieprasīt personisku un mutisku uzklausīšanu tiesā, ja pušu uzklausīšana varētu būt saistīta ar viņu lietu, ET, A-283, 1994. gada 23. februārī. Varētu šaubīties, cik bieœi šo tiesību izmantošana nāks klientam par labu, bet, protams, ka ar savu klientu ir jāapsver, vai klients vēlas izmantot šīs tiesības. Vismaz jāpārliecinās, ka klients šīs tiesības apzinās.

                24. Pareizi pielietots, šis lietas taisnīgas noklausīšanās princips varētu novērst tiesas no plašas ex-officio iztaujāšanas un pārbaudes, uz ko tiesas ir tendētas. Viegli saprotams, ka tad, kad tiesa darbojas ex-officio, pusēm nav pietiekošas atbildes iespējas. Tādējādi tiek pārkāpti sacīkstes un lietas taisnīgas noklausīšanās principi.

                25. Kā "standarta" piemēru es citēšu Nīderlandes Augstākās Tiesas lēmumu RvdW 1997 166C, 1997. gada 12. septembrī: zemākas instances tiesa ir pārkāpusi pareizas procedūras principus, izskatot jautājumu, kas nebija "sastādījis pušu debašu priekšmetu vai arī ko tiesa mutiskā uzklausīšanā būtu atzinusi par uz debatēm attiecināmu jautājumu." 

                26. Nav šaubu, ka kompetents advokāts var daudzos gadījumos praktiski pielietot šo principu un tā sekas.

Līdztiesība

                27. Savādāka satura norma, bet acīmredzami saistīta, ir līdztiesība. Neviena no lēmumā iesaistītajām pusēm nedrīkst atrasties neizdevīgākā stāvoklī, pārstāvot savu lietu, viz-a- viz citām pusēm.

                28. Eiropas Tiesa ir akceptējusi šo principu daudzās nozīmīgās lietās. Spilgts piemērs ir sūdzība par Beļģijas Augstākās Tiesas lēmumu krimināllietā. Tā kā Augstākās Tiesas †enerāladvokāts ir tiesīgs pirms sprieduma izteikt galīgos oficiālos slēdzienus, un ir tiesīgs arī sniegt padomus Tiesas palātu debatēs, Eiropas Tiesa pieņēma lēmumu, ka tā ir netaisnīga "bilance" pret apsūdzēto, ET, A-214 B, 1991. gada 30. oktobrī.

                29. Lietā, kas uzreiz tika attiecināta uz daudzām jurisdikcijām, šis princips tika pielietots pret manu valsti, Nīderlandi. Lieta attiecās uz faktu, ka Nīderlandes likumdošana attiecīgajā laika periodā nepieļāva pašu pušu liecināšanu viņu lietās. Tāds noteikums, kā sapratīsiet, nekādā gadījumā nav neparasts.

                30. Lieta attiecās uz strīdu starp banku un viena uzņēmēja uzņēmumu. Izlemjamais jautājums bija, vai bankas pārstāvis (kas bija arī bankas darbinieks) bija devis noteiktus solījumus uzņēmējam. Saskaņā ar toreizējiem procesuālajiem noteikumiem bankai bija atļauts pieaicināt tās darbinieku kā liecinieku. Turpretī cietušais (uzņēmējs), tika diskvalificēts no liecināšanas.

                 31. Eiropas Tiesa atzina, ka tas ir netaisnīgi, tādēļ ka līdztiesības princips netika pietiekoši ievērots, ET, A-274, 1993. gada 27. oktobrī. Šī principa piemērošana attiecināma uz daudzām jurisdikcijām, uz kurām attiecas Eiropas Konvencija.

                32. Neseni ET precedenti ir devuši daœus spilgtus "nevienlīdzības" pārkāpumu piemērus. Nosaukšu šādus:

                ET, HRLJ 1994 p. 435ff, 1994. gada 9. decembrī: stadijā, kad lieta tika izskatīta augstākās instances tiesā, prasībā, kas bija vērsta pret pašu valsti, kas skaidri bija pret apsūdzēto valsti, valsts pieņēma jaunu likumu, kas atzina cietušā prasību par nepamatotu. ET atzina, ka tas ir līdztiesības principa pārkāpums.

                33. ET, NJCM 1997 p. 498 f, 1997. gada 24. februārī vairāki tiesneši izvirzīja prasību pret diviem œurnālistiem, kas bija ļoti kritiski komentējuši lietas izskatīšanas procesu šo tiesnešu lietā. Šajā prasībā œurnālisti vēlējās iesniegt lietas dokumentus, kuru viņi bija kritiski komentējuši, lai attaisnotu savu publikāciju. Tiesa atteicās dot pieeju šiem dokumentiem. Tas atkal tika atzīts par līdztiesības principa pārkāpumu.

                34. Līdztiesības princips turklāt ietver norādījumus, kas uzreiz attiecināmi uz to, ko tiesas var likumīgi darīt ex-officio. Kad tiesa uzņemas jebkādu "ex-officio" inciatīvu, tas varētu kaitīgāks vienai pusei salīdzinājumā ar pārējām. Quare: cik tālu tiesa var šajā jomā iet, nepārkāpjot "līdztiesības" principu? Atbilde varētu būt: nebūt ne tālu. Advokātiem vajadzētu labi apzināties šo iespēju. To var praktiski izmantot.

Pienākums sniegt pamatojumu

                35. Diezgan nesen izveidojies ir princips, ka pusēm ir tiesības uz pamatotu lēmumu (skatīt a,o, ET, A-303 A un B, 1994. gada 9. decembrī). Tas nenozīmē, ka katram argumentam, ko izvirza jebkura no pusēm, nepieciešama detalizēta motivācija. Bet Eiropas Tiesa sankcionēja divus spriedumus, kuros nepārprotami un skaidri pasniegts būtisks arguments vispār netika ņemts vērā zemāko instan›u tiesu spriedumos.

                36. Protams, daudzās Eiropas valstīs šī norma jau tiek piemērota apelācijas tiesā vai Augstākajā tiesā. Bet tur, kur šis noteikums netiek piemērots vai netiek pienācīgi ievērots, to tagad var pielietot Eiropas Tiesas jurisprudences ietvaros. Un zīmīgi, ka viena no Eiropas Tiesā izskatītajām lietām attiecās uz attiecīgās valsts Augstākās tiesas lēmumu.

                37. Šā principa nozīmi ir grūti pārvērtēt. Kad tiesām ir jāsniedz neapstrīdams savu lēmumu pamatojums, tās ir spiestas ar kādu apliecinājumu pilnībā pārbaudīt visus būtiskos argumentus, un arī kritiski izvērtēt savus lēmumus. Šķiet, ka mēs visi apzināmies, kā tas darbojas, uzlabojot spriedumu kvalitāti.

                38. Protams, ka praktiķi ir galvenie iespējamie iniciatori šī principa ieviešanai praksē. Tie ir praktiķi, kas apstrīdēs šī principa piemērošanu zemāko instan›u tiesās un kuri atradīs iemeslus kritizēt nepilnīgus spriedumus apelācijā vai augstākas instances tiesā.

Nevainības prezumpcija

                39. Visbeidzot, starp daudzajiem principiem, kas balstīti uz taisnīgas tiesas principu, es atzīmēšu "presumptio innocentiae"  nosacījumu un vienu no tā šķietami negaidītajiem rezultātiem: apsūdzības uzturētāji pārkāps šo noteikumu, ja uzstās uz apsūdzētā vainu publiskos paziņojumos pirms tiesas noklausīšanās apsūdzētā lietā. Tādējādi diezgan agresīvā publicitāte, uz kādu ir tendēti prokurori - visspilgtākais piemērs tam ir Itālija, bet gandrīz visām Eiropas valstīm ir savi piemēri - bieœi pārkāps "presumptio" principu. Tas atkal ir nosacījums, ko var labi pielietot advokāti.

Advokāta pozīcija

                40. Līdz šim mēs runājām par advokātiem, kas izmanto no 6. panta atvasinātus nosacījumus savu klientu labā.

                Bet paši advokāti arī ir taisnīgas tiesas koncepcijas elements. Šī koncepcija ietver tiesības uz pārstāvību (ar norādījumu, ka no valsts var prasīt juridiskās palīdzības nodrošināšanu). Protams, arī pārstāvības veidiem jāatbilst taisnīgas tiesas priekšrakstam.

Konfidencialitāte

                41. Visskaidrākais taisnīguma aspekts attiecībā uz advokāta lomu tiesvedībā, šķiet, ka ir konfidencialitātes nosacījums.

                Advokātiem ir nepieciešama savu klientu uzticēšanās, un klientiem ir jāvar uzticēties saviem advokātiem. Labai pārstāvībai ir būtiski, lai klientiem nebūtu jāuztraucas par jebkādu atklāšanas risku, kas varētu rasties, viņiem konsultējoties ar savu advokātu. Tas būtu fatāli, ja advokātam būtu jābrīdina savs klients, ka konfidenciālas informācijas sniegšana varētu apdraudēt klienta stāvokli. Tas ir atzīts par advokāta profesijas pamatu no vissenākajiem laikiem.

                42. Ir pašsaprotams - lai gan Eiropas Tiesā ir maz precedentu, kas tieši attiektos uz šo jomu, ka taisnīgas tiesas nosacījums ir arī advokāta - klienta attiecību konfidencialitātes ievērošana (skatīt tomēr ET A-220, 1991. gada 28. novembrī).

                43. Vismazākais, tas nozīmē

- ka advokāti ir tiesīgi saglabāt informāciju par saviem klientiem kā konfidenciālu. Tāpēc tie var izmantot "profesionālo privilēģiju", kad ir izsaukti uz tiesu vai nopratināšanu; un

- ka faili, dokumenti un citi materiāli, ko savu klientu uzdevumā glabā advokāti, ir nodrošināti pret pārmeklēšanu un konfiscēšanu vai nu pretējās puses civilprāvā, vai no valsts institūciju puses citās tiesību nozarēs.

                44. Šis noteikums ir sevišķi svarīgs, tā kā vairākās Eiropas valstīs tas ir neapšaubāmi apdraudēts. Ne visās Eiropas valstīs tiek fakstiski un pilnībā ievērota profesionālā privilēģija. Turklāt pieaugošās noziedzības un it sevišķi naudas atmazgāšanas ietekmē politiskajā forumā ir pieaugošs spiediens uz advokātiem vismaz noteiktos gadījumos atteikties no konfidencialitātes privilēģijas.

                45. Visām un jebkurai Eiropas advokatūras organizācijai, protams, ir jābūt stingrā opozīcijā pret šo tendenci. Par laimi šim nolūkam Eiropas konvencijas 6. panta principi ir mūsu pusē.

Advokātu noziedzīga darbība

                46. Ir skaidrs, ka konfidencialitātes nosacījums nedod advokātam tiesības slēpt savu paša saistību ar krimināldarbību vai kalpot kā slēptuve inkriminējošam materiālam, kas viņam bijis uzticēts tikai ar nolūku atbrīvot to no apsūdzību uzturošo institūciju pārbaudes.

                47. Tomēr ir izteikts viedoklis, ka tur, kur advokāts pats ir noziedzīgā darbībā iesaistītā puse, konfiskācija vai pārmeklēšana, kas izmantota, lai atklātu advokāta līdzdalību, protams, pats par sevi saprotams, nedrīkstētu sagraut šī advokāta klienta tiesības uz konfidencialitāti. Tādējādi varētu būt, ka pierādijumi, kas atklāti ar šādas konfiskācijas palīdzību, var tikt izmantoti pret pašu advokātu, bet ne pret viņa klientu.

Aizstāvības brīvība

                48. Visbeidzot no sestā panta atvasināts princips nosaka, ka advokātam vajdazētu būt ļoti plašai uzskatu brīvībai, aizstāvot sava klienta intereses - protams, likumības ietvaros, - jebkurā gadījumā - tādas, kuras viņš kā advokāts atzīst par pienācīgām.

                Advokātam nevajadzētu ierobeœot aiztāvību, ko prasa viņa klienta lieta, tāpēc ka no viņa tiek arī prasīts ievērot ne tikai sava klienta, bet arī citas intereses.

                49. Saskaņā ar šo principu daœās jurisdikcijās advokātiem ir imunitāte attiecībā uz darbībām un pārstāvību, ko tie savu klientu vārdā uzņemas atklātā tiesā.

                50. Dēļ pašsaprotamiem iemesliem šī noteikuma kompetencei ir noteikti ierobeœojumi. Klienta aizstāvība automātiski neattaisno advokāta darbību, aizskarot citu likumiskās tiesības, piemēram, aizksarošu vai neslavu ceļošu paziņojumu veidā. Ir pieņemami, ka advokātiem, aizstāvot savu klientu intereses, vajadzētu respektēt citu likumiskās tiesības.

Ētiskie ierobeœojumi

                51.  Tomēr ir viens nosacījums. Daudzās jurisdikcijās ir noteikts, ka advokātam, papildus trešo personu tiesību ievērošanai, aizstāvot savus klientus, būtu jāievēro arī citas intereses, kā, piemēram, viņa jurista profesijas gods.

                52. Parasti tas nenozīmē vairāk kā nekaitīgu atgādinājumu, ka advokātiem vajadzētu ievērot noteiktu etiķetes uzvedību, kas, vispārēji ņemot, būtu arī viņu klientu interesēs. Daœreiz tomēr var būt gadījumi, kad klienta aizstāvība prasa viņa advokāta noteiktu darbību, un šī darbība var tikt uzskatīta par "infra dignitate". Kā piemēru varētu minēt advokātu piedalīšanos - pat amata tērpā - publiskā demonstrācijā savu klientu vārdā, kuri atbalsta nepopulāru ideju - piemēram, pacifismu, abortu legalizāciju vai noteikumu liberalizāciju attiecībā uz "vieglajām narkotikām" .

                53. Attiecībā uz advokātiem, kuri uzņemas šādu darbību, nav izņēmumu attiecībā uz nopēlumu. Daœos gadījumos tas ietver kriminālatbildību. Bieœāk nopēlums ir disciplināru sankciju formā.

                54.  Šādos gadījumos advokāts var tikt iesaistīts interešu konfliktā. No vienas puses ir pienākums darīt to, ko viņa sirdspaziņa atzīst par labvēlīgu viņa klienta interesēm (ja tas ir arī likumīgi). No otras puses ir pienākums ievērot profesionālo etiķeti.

                55. Es teiktu, ka šādam konfliktam nevajadzētu rasties. Advokātam vajadzētu būt tikai vienam pienākumam: izmantot visus likummīgos līdzekļus, lai darbotos sava klienta  interesēs. Ja tas ietver noteiktu profesionālās etiķetes upurēšanu, tad lai tā notiek. Tas būtu apkaunojums mūsu profesijai, ja advokāti būtu patiesi saistīti atturēties no darbības, kas nepārkāpj likumu un kuru advokāti atzīst par labvēlīgu sava klienta interesēm tikai tādēļ, ka attiecīgā darbība tiek uzskatīta par "juridiskās profesijas godu" aizskarošu. Advokātam vajadzētu būt tikai vienam kungam: viņa klientam. Profesionālā etiķete ir slavējama, bet tikai tad, kad tā ir savā vietā. Tās vietai nevajadzētu būt kā otrajam kungam, ieņemot vietu blakus klientam, un daœos gadījumos atturot advokātu no visas tās darbības, ko viņš var veikt, palīdzot klientam.

                56. Saskaņā ar HRLJ 1996 p. 477 patlaban Eiropas Cilvēktiesību Komisijā tiek izskatīta lieta, kurā advokāts tika disciplināri sodīts par publisku uzstāšanos sava klienta aizstāvības gaitā. Ja šis gadījums nonāks Eiropas Tiesā, tam, protams, aizrautīgi sekos juristi visā Eiropā.

Jaunās Eiropas Padomes dalībvalstis 

                57. Sasakaņā ar nesenu avīzes apskatu 95% no Eiropas Tiesā iesniegtajām lietām joprojām nāk no "tradicionālajām" Eiropas Padomes Rietumeiropas dalībvalstīm.Tas nozīmē vienu no diviem: vai nu jaunākajās dalībvalstīs stāvoklim cilvēktiesību jomā jābūt tiešām ļoti labam; vai arī varētu vairāk uzsvērt Eiropas Konvenciju un tiesības, ko tā dod pilsoņiem (un viņu advokātiem). Ja taisnība ir otrajā variantā, tad tie ir advokāti, kuriem vajadzētu strādāt pie šo tiesību izpētes un pielietot tās.