¨
Ievads.
¨
Aizbildnības
un aizbildņa termins.
¨
Kam
uzliekama aizbildnība? Bārenis un bez vecāku gādības palicis bērns.
¨
Kas var
būt aizbildnis?
¨
Aizbildņa
pienākumi un tiesības.
¨
Aizbildņa
atcelšana. Aizbildnības izbeigšana.
¨
Nobeigums.
Aizbildnība mūsdienu Latvijā varētu būt ļoti izplatīta,
ja vien bērnu attīstībai un dzīves apstākļiem valsts iestādes pievērstu
pietiekošu uzmanību. Manuprāt, ļoti daudzas ģimenes ir tādas, kur pašiem
vecākiem būtu nepieciešams aizgādnis sava izlaidīgā dzīves veida dēļ, un bērni
šādās ģimenēs negūst ne vajadzīgo audzināšanu, ne arī nepieciešamās zināšanas,
kas ir stipri saistīts ar bērnu skolas dzīvi. Te arī jāmin, ka, salīdzinot ar
citām ES valstīm, daudzi vecāki Latvijā savus bērnus skolā nemaz nesūta.
Domāju, ka šeit komentāri nav vajadzīgi secinājumam, ka šiem bērniem varētu būt
nepieciešams aizbildnis ar veselīgāku dzīves uztveri.
Es šajā referātā vairāk pievērsīšos tādiem jautājumiem,
kas skar aizbildņa un aizbilstamā juridiskās attiecības, kā arī sīkāk aizbildņa
tiesībām un pienākumiem.
Bāriņtiesas darbam aizbildnības jomā es nepievērsīšos,
jo, manuprāt, svarīgāk ir zināt to, kam aizbildņi ir vajadzīgi un ko no viņiem
gaidīt.
Es ar bāriņtiesu darbību neesmu apmierināts vienā
aspektā: neviens nekontrolē situāciju uz ielas un necenšas palīdzēt bērniem,
kas vieni klīst pa tām. Pēc manām domām, vajadzētu izveidot bāriņtiesas
regulētu kontroli, kas sekotu aktuālajai situācijai nelabvēlīgās ģimenēs.
No otras puses skatoties, cilvēki mūsdienās ir ļoti dažādi,
un varbūt bāriņtiesa, nozīmējot bērnam it kā piemērotu aizbildni, nodara
mazajam cilvēkam lielāku ļaunumu, nekā tas būtu bez aizbildņa iejaukšanās.
Turpmākajās referāta daļās ir redzams, ka likumdošanas cenšas kontrolēt arī
aizbildņus, lai nepieļautu bērnu vai to mantas izmantošanu nelikumīgiem
mērķiem.
Kā juridiskie
termini, aizbildnība un aizbildnis nozīmē:
Aizbildnību
nodibina tiesa pār nepilngadīgām (kā zināms, nepilngadība abu
dzimumu personām turpinās
tik ilgi, kamēr tās sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu) personām.
Aizbildnis ir persona, ko ieceļ un atbrīvo no tās pienākumiem bāriņtiesa (uz
laukiem – pagasttiesa), pamatojoties uz tiesas spriedumu par aizbildnības
nodibināšanu vai izbeigšanu. Tai ir jāpārstāv nepilngadīgās personas, kurām ir
vajadzīga aizsardzība. [1]
Attiecībā
uzpilngadības iestāšanos gan jāsaka, ka izņēmuma gadījumos un sevišķi svarīgu
iemeslu dēļ, kad nepilngadīgā aizbildņi un
tuvākie radinieki apliecina, ka viņš uzvedas nevainojami un
spēj patstāvīgi aizsargāt un
aizstāvēt savas tiesības un
izpildīt savus pienākumus,
nepilngadīgo var izsludināt
par pilngadīgu arī
pirms astoņpadsmit gadu vecuma
sasniegšanas, bet ne agrāk, kamēr viņš sasniedzis pilnus sešpadsmit gadus.
Pilngadību pirms termiņa
piešķir attiecīgā bāriņtiesa,kuras lēmumu apstiprina tiesa. Par pilngadīgu
uzskatāma persona, kas
likumā paredzētajā kārtībā stājusies laulībā pirms astoņpadsmit
gadu vecuma..[2]
Aizbildnības
piešķiršanas nepieciešamību nepilngadīgajam nosaka bāriņtiesa (pagasttiesa) un
tā ir šādos gadījumos:
§ kad
pārtraukta vai izbeigta vecāku vara, abi vecāki miruši vai
nepilngadīgais palicis bez vecāku gādības
vai arī ja bērna māte ir
nepilngadīga un nav laulībā;
te varētu sīkāk
uzskaitīt gadījumus, kas rada augstākminētās sekas:
§ bçrni, kurus mâtes atstâjuðas dzemdîbu namâ un par
kuriem ir vecku juridiski pareizi noformçta rakstiska piekriðana bçrna
adopcijai;
§ dzemdîbu nodaïâs,
bçrnu slimnîcâs, zîdaiòu namos vai bçrnunamos ïaunprâtîgi un apzinâti
pamesti bçrni, par kuriem vecâki neinteresçjas un kuru audzinâðanâ
nepiedalâs;
§ pamesti
bçrni, kuru vecâki nav zinâmi;
§ bçrni, kuru vecâkiem Civillikumâ noteiktajâ kârtîbâ
ir izbeigusies vai pârtraukta vecâku vara;
§ bçrni,
kuru vecâki atrodas bezvçsts prombûtnç;
§ bçrni, kuru vecâki
ilgstoðas slimîbas vai brîvîbas atòemðanas dçï nav spçjîgi pildît vecâku
pienâkumus;[3]
§ bçrni, kuriem
viens no vecâkiem minçto apstâkïu dçï nav spçjîgs
pildît vecâku pienâkumus,
bet otrs seðus
mçneðus nepiedalâs bçrna audzinâðanâ
Zîdaiòa vecuma
bçrni tiek uzòemti un uzturçti
bçrnu bâreòu aprûpes centros. Bçrnu
bâreòu aprûpes centros
uzòemtos bçrnus patur ne ilgâk kâ lîdz divu gadu vecuma sasniegðanai.
Tēvs un māte jau uz vecāku varas pamata ir savu
nepilngadīgo bērnu dabiskie aizbildņi.
Par aizbildni
(dabisko) nevar būt vecāks, kam ir atņemtas vecāku tiesības. Tas pats attiecas
arī uz nepilngadīgā
mantu, kas tam dāvināta vai novēlēta ar nosacījumu, lai
to nepārvaldītu vecāki.
Kad viens
no vecākiem mirst,
aizbildnība piekrīt otram
bez bāriņtiesas apstiprinājuma.
Jo īpaša
procedūra ir vecāku šķiršanās un vēlākā jaunas ģimenes veidošanas gadījumā:
“kad viens no vecākiem mirst un otrs dodas jaunā
laulībā, pēdējais paliek joprojām
par savu agrākās
laulības nepilngadīgo bērnu
dabisko aizbildni, bet viņam ir pienākums paziņot bāriņtiesai par
paredzamo došanos laulībā un izdalīt mirušā mantu saskaņā ar mantojuma tiesību
noteikumiem, kā arī izdot vai
pienācīgi nodrošināt bērniem pienākošos mantas daļu. Šī izdalīšana izdarāma,
piedaloties attiecīgajai bāriņtiesai,
kura šajā gadījumā bērnu interešu
aizsardzībai ieceļ sevišķus aizbildņus, kas pēc izdalīšanas
pabeigšanas tūliņ atsvabināmi. Ja
laulātais, kas pārdzīvojis otru laulāto, dodas jaunā
laulībā, viņš iepriekšējās laulības
bērnu mantas pārvaldībā ir pakļauts vispārējiem noteikumiem par aizbildnību
un viņam jāsastāda un jāiesniedz
bāriņtiesai bērnu mantas saraksts un ik gadus - pārskats par savu pārvaldību.”.[4]
Kā pirmie
aizbildņi pēc vecākiem, kurus nozīmē bāriņtiesa, ir vecvecāki (viens no viņiem
oficiāli). Viņi var arī nozīmēt vēlamo aizbildni saviem mazbērniem.
Vecāki var arī
norādīt testamentā vēlamos aizbildņus saviem bērniem - kā jau esošiem, tā arī
gaidāmajiem. Šādos gadījumos bāriņtiesas spriedums nav vajadzīgs. Tomēr zināmos
gadījumos aizbildņus, ko ieteikuši vai testamentā norādījuši vecāki vai
vecvecāki, ir jāpārbauda bāriņtiesai un jāpārliecinās, ka tas ir spējīgs
kvalitatīvi pildīt aizbildņa pienākumus.
Pēc vecākiem un
vecvecākiem, aizbildņi pār nepilngadīgajiem var būt viņu tuvākie radinieki, bet
tikai ar bāriņtiesas atļauju. “Par
tuvākajiem nepilngadīgo radiniekiem
uzskatāmi tie, kas,
šiem nepilngadīgajiem mirstot, būtu viņu likumiskie mantinieki”.[5]
Abos šajos
gadījumos var būt arī iespēja, ka nepilngadīgā tuvākās personas nevar uzreiz
ķerties pie aizbildņa pienākumu pildīšanas. Tad bāriņtiesa var iecelt pagaidu
aizbildni.
Bāriņtiesa
aizbildņa iecelšanā vadās no sekojošiem noteikumiem, kas norāda, tieši kādas
personas nevar būt aizbildņi:
§ personas,
kas atrodas aizgādnībā;
§ personas,
kam jau reiz ar tiesas spriedumu atņemta vecāku vara un kas atceltas no
aizbildnības nekārtīgas aizbildņa pienākumu izpildīšanas dēļ;
§ personas,
kas atzītas par maksātnespējīgiem parādniekiem;
§ personas, ko
vecāki vai vecvecāki
testamentā noraidījuši no aizbildnības pār saviem palikušajiem
nepilngadīgajiem;
§ personas, kuru
intereses acīm redzami
runā pretim svarīgām aizbilstamā interesēm;
§ tās
bāriņtiesas locekļi, kura pārzina attiecīgo aizbildnību;
§ ārvalstnieki, izņemot
gadījumus, kad aizbildnību
nodibina pār viņu valsts pilsoņiem;
§ nepilngadīgas
personas.
Kā viens no
aspektiem ir arī topošā aizbildņa dzīvesvieta. Aizbildnim būtu jādzīvo tajā
pašā pilsētā vai
pagastā, kur dzīvo aizbilstamais. Protams, var būt arī
izņemumi, kad bāriņtiesa var pielaist par aizbildņiem arī citur dzīvojošas
personas.
Aizbildņa
pienākumus uzskaitīšu vienā sarakstā:
§ neizmantot
aizbilstamā darbu ļaunprātīgi un savtīgos nolūkos;
§ pieņemt
aizbilstamā mantu pēc saraksta un vienu
saraksta eksemplāru iesniegt
bāriņtiesai;
§ sastādīt mirušā
atstātās mantas sarakstu un iesniegt vienu saraksta
eksemplāru bāriņtiesai - gadījumos, kad miris viens no nepilngadīgā vecākiem;
§ nobeidzot
aizbildnību, sniegt galīgo norēķinu un
nodot aizbilstamajam pārvaldībā
esošo mantu pēc saraksta;
§ atvietot
aizbilstamajam vecākus;
§ savs
aizbilstamais visādi atbalstīt un aizstāvēt;
§ gādāt par
sava aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par savu bērnu
audzināšanu;
§ audzināšanas mērķim jābūt attīstīt aizbilstamo tikumiski
un garīgi;
§ izlietot
aizbilstamā uzturam vienīgi
nepieciešamo, sedzot patēriņu
no viņa
mantas ikgadīgiem ienākumiem un vispār samērojot ar tiem visus
izdevumus, īsāk sakot, censties taupīt;
§ ievērot
aizbilstamā vecāku gribu (arī tuvāko radinieku padomus) izglītības un nākamā
dzīvesveida izvēlē;
§ darboties
patstāvīgi un ved ar saimnieka tiesībām visas aizbilstamā lietas;
§ pārstāvēt
prāvās aizbilstamo;
§ atlīdzināt
visus izdevumus un zaudējumus prāvās,
kuru priekšmets ir
svarīgs un vērtīgs un kuras var
būt saistītas ar lieliem
izdevumiem, kā arī
tādas, kuru iznākumu
grūti paredzēt, ja viņš nav ievērojis noteikumu, kā
aizbildnis prāvu var uzsākt aizbilstamā vietā, tikai saņemot uz to bāriņtiesas piekrišanu;
§ atbildēt ar
savu mantu par
tiesas izdevumiem tādās prasībās, kuras viņš
aiz nolaidības pieļauj
celt pret aizbilstamo;
§ slēgt
līgumus un citus
tiesiskus darījumus ar aizbildni
tikai ar bāriņtiesas piekrišanu;
§ pārvaldīt
aizbilstamā mantu ar
tādu pašu rūpību un apzinību, ar kādu viņš kā labs saimnieks pārvalda
savas paša lietas;[6]
§ pēc aizbildnības
pieņemšanas noskaidrot
aizbilstamā mantas sastāvu un
mantas saraksts (dārglietas,
parādu prasījumu dokumenti,
kredītiestāžu zīmes un vērtspapīri, kas atrasti, sarakstu
sastādot, jāglabā bāriņtiesā);
§ atteikties
no aizbildņa pienākumu pildīšanas, ja tam ir tiesiski pamati (sk. tālāk
referārā);
§ iesniegt
tiesai lūgumu uzaicināt kreditorus, ja aizbilstamajam atstātais mantojums ir
apgrūtināts ar parādiem (šeit parādu segšana turpinās kā parastā gadījumā,
aizbildnis var nepieciešamības gadījumā izmantot arī aizbilstamā mantu);
§ lūgt
bāriņtiesas piekrišanu ierosināt vai nu
administrācijas nodibināšanu, vai
konkursa atklāšanu par mantojuma masu, ja
uz mantojumu gulošie parādi pārsniedz tā vērtību un izlīgums ar
kreditoriem nenotiek;
§ turpināt
uz aizbilstamā rēķina viņa mantotu tirdzniecības, rūpniecības
vai kādu citu uzņēmumu darbību, ja
vien tāda turpināšana nav saistīta
ar risku vai
tai nestāv ceļā
kādi šķēršļi (uzņēmuma darbības turpināšanu vai izbeigšanu jāizšķir
bāriņtiesai);
§ noguldīt
visu aizbilstamajam piederošo skaidro
naudu uz procentiem kādā
no valsts vai pašvaldības kredītiestādēm, izņemot
viņa kārtējiem izdevumiem nepieciešamo (jāpiemin, ka
aizbildnis ir pilnībā atbildīgs par visu, kas ir saistīts ar šiem
noguldījumiem);
§ lūgt
bāriņtiesas iepriekšēju atļauju nekustamā īpašuma vai jau piederoša nekustamā īpašuma, sevišķu
tiesību vai servitūtu pirkšanai;
§ rūpēties,
lai aizbilstamā lauki būtu pienācīgi apstrādāti, lopi labi
uzturēti, ēkas izlabotas, visādi ienākumi pienācīgi ievākti,
nodevas un citas
sabiedriskas nastas laikā segtas un uzņēmumi uzturēti (ja
aizbilstamā manta sastāv no lauku nekustamiem īpašumiem);
§ uzturēt
lietojamus un labā stāvoklī nekustamos
īpašumus pilsētās, ievācot no
tiem ienākumus un
laikā sedzot to izmaksas;
§ griezties
pie konkursa valdes
un kreditoriem, lai nepilngadīgajam pa konkursa laiku dod
uzturam nepieciešamos līdzekļus, ja bāriņtiesa
dod savu piekrišanu
konkursa atklāšanai par mantojuma
masu;
§ pārdot
aizbilstamajam piekritušās kustamās lietas, kas maitājas vai vispār kļūst
nevērtīgākas un turklāt nav vajadzīgas viņam lietošanai,
par iespējami izdevīgāku cenu, nelūdzot
šim nolūkam īpašu atļauju, bet dodot
bāriņtiesai norēķinu par pārdošanu un iegūto naudu.[7]
Un aizbildņa
tiesības ir:
§ griezties
pēc palīdzības bāriņtiesā, ja
aizbilstamais neklausa un nepakļaujas aizbildņa audzināšanai;
§ ar
bāriņtiesas piekrišanu atkāpties no vecāku atstātajiem rīkojumiem, ja tie
izrādās aizbilstamajam neizdevīgi;
§ lūgt
bāriņtiesas padomu, ja nepietiek iztikas līdzekļu. Šajā gadījumā bāriņtiesa,
raugoties pēc apstākļiem, sašaurina
liekos izdevumus un
cenšas atrast līdzekļus iztrūkuma segšanai;
§ var
izlietot daļu no aizbilstamā kapitāla audzināšanas izdevumu
segšanai, ja aizbilstamais izrāda sevišķas spējas, ko ir lietderīgi attīstīt (pieļaujams tikai ar bāriņtiesas
piekrišanu);
§ nav
pienākums aizbilstamo uzturēt uz sava rēķina, ja trūkst aizbilstamā
līdzekļu viņa uzturam;
§ doties
laulībā ar aizbilstamo (arī viņa lejupējie
radinieki un vispār
viņa mantinieki) (pieļaujams tikai ar bāriņtiesas atļauju);
§ ar bāriņtiesas
piekrišanu noslēgt ar aizbilstamā kreditoriem izlīgumus viņam
par labu (ja aizbildnis pats ir kreditors,
viņam, izlietojot savu
prasījumu, jāapmierinās ar tādiem
pašiem nosacījumiem, kādi paredzēti pārējiem kreditoriem);
§ pārdot nepilngadīgajam piederošas kustamās lietas,
kas nemaitājas.Tas pieļaujams, ja:
§ tas
nepieciešams parādu samaksai, kuri guļ uz aizbilstamajam piekritušo mantojumu,
vai arī viņa uztura iztikas nodrošināšanai;
§ minētās lietas
ir bijušas preces,
ar ko mantojuma atstājējs
tirgojies.
§ pārdot
aizbilstamā nekustamo īpašumu, ja:
§ nepieciešams
izdalīt mantojumu starp pilngadīgajiem un nepilngadīgajiem mantiniekiem;
§ neatliekamu
parādu samaksai, kas pārgājuši uz viņu kopā ar mantojumu;
§ ja nav
nekādu citu līdzekļu viņa uzturam;
§ ja pārdošana ir vienīgais līdzeklis novērst
nepilngadīgajam draudošu ievērojamu zaudējumu.
Šādai aizbilstamā īpašuma pārdošana ir pieļaujama tikai ar bāriņtiesas
attiecīgu atļauju.
Pārdošanai nav vajadzīga tiesas atļauja šādos gadījumos,
kad:
§ to dara,
izpildot spēkā stājušos tiesas spriedumu;
§ tā persona,
no kuras mantojuma lieta pārgājusi aizbilstamā īpašumā, pati testamentā
vai kā citādi noteikusi to pārdot;
§ to prasa
trešā persona, kam ir uz to tiesība.
Bet arī šādas pārdošanas notiek
tikai bāriņtiesas uzraudzībā.
§ noguldīt
aizbilstamā naudu uz procentiem pret pietiekamu nodrošinājumu ar nekustamo
īpašumu (ar bāriņtiesas atļauju).
Ir īpaši
noteikumi, lai nepieļautu aizbilstamā mantas izmantošanu savtīgiem mērķiem:
izbildņi, viņu laulātie
un bērni nekādā ziņā nedrīkst
pirkt aizbilstamā mantu. Tas pats ir arī ar aizbilstamā īpašumu nomāšanu vai
īrēšanu. Tāpat šīs personas nedrīkst arī aizņemties un lietot aizbilstamā
mantu.
Aizbildnis tiek
atbrīvots no saviem pienākumiem:
§ ja
aizbilstamais ir sasniedzis pilngadību, vai arī ieguvis to priekšlaicīgi ar
attiecīgu tiesas lēmumu
§ ar nāvi
§ atsakoties
no aizbildņa pienākumu pildīšanas, ja viņš bāriņtiesā sūdzās par sekojošiem
iemesliem:
§ valsts vai
pašvaldības dienests, ar kuru grūti savienot aizbildņa pienākumus;
§ lasīt vai
rakstīt neprašana;
§ pārziņa
pār trim aizbildnībām vai aizgādnībām vai kaut arī pār vienu, bet pār tādu, kas
saistīta ar lielām pūlēm;
§ liela
ģimene;
§ nabadzība;
§ slimība,
kas traucē pienācīgi izpildīt aizbildņa pienākumus;
§ pārvietošanās
citas bāriņtiesas iecirknī;
§ bieža un
ilga dienesta prombūtne vai tāds
dzīvesvietas attālums no aizbildnības
atrašanās vietas, kas apgrūtina aizbildņa
pienākumu izpildīšanu.
§ ja bāriņtiesa aizbildni atceļ, un tas ir šādos gadījumos:
§
ja bāriņtiesa atklāj trūkumus vai
nepilnības aizbildņa rīcībā (bāriņtiesa var aizbildni arī neatcelt,
bet tikai novērst aizbilstamā nepareizo darbību sekas);
§
ja
aizbildņa rīcība radījusi
aizbilstamajam zaudējumus, par kuriem aizbildnis ir atbildīgs (tad bāriņtiesa uzdod jaunajam aizbildnim celt tiesā
attiecīgu prasību);
§
ja
bāriņtiesa konstatē aizbildņa tiesību ļaunprātīgu izmantošanu,
kas kaitējusi aizbilstamā interesēm (par to tiek ziņots arī tiesībaizsardzības iestādēm);
§
ja
aizbildnis sāk pārvaldīt aizbilstamā
mantu, nesastādot tās sarakstu (aizbildnis atbild par visiem
zaudējumiem, kas radušies aizbilstamajam).
Kā bija redzams
šajā referātā, par bāriņtiesu, tās pienākumiem runāts netika, toties plaši tika
apskatīta aizbildņa darbības sfēra, viņa pienākumi un tiesības.
Daudz ir darīts
aizbildņa, kā arī ar viņu saistīto personu, ierobežošanai. Īpaša uzmanība ir
vērsta uz aizbilstamā mantas pārvaldību, un brīžiem šie noteikumi jau sāk
atgādināt darījumu attiecības.
Toties praktiski
nemaz nav pievērsta uzmanība aizbilstamā izglītošanai un sabiedriskās dzīves
nodrošināšanai. Sakot, ka “aizbildņi atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus”[8],
būtībā netiek pateikts nekas, jo viedokļu par to, kas ir labi vecāki bērnam, ir
tikpat, cik cilvēku virs zemes.
Toties tam, kā
rīkoties ar aizbilstamā mantu, un kā to pārvaldīt, sadarbojoties ar bāriņtiesu,
tiek pievērsta salīdzinoši pārāk liela uzmanība.
Ja likumdošana būtu manā varā, es būtu izveidojis
komisiju, kura rūpētos tieši par bērniem, kas dzīvo nelabvēlīgos apstākļos, kā
tas ir ieviests jau daudzās ārvalstīs. Varbūt šāda komisija Latvijā eksistē,
bet tad tās darbība nav manāma.
Izmantotā
literatūra:
ü
LR Likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”
ü
LR Civillikums / Ģimenes tiesības
ü
LR MK noteikumi “Par sociālajām garantijām bāreņiem un bez vecāku gādības
palikušajiem bērniem”
ü
Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, NORDIK 1998
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru