Agresija 3

 SATURA RĀDĪTĀJS

Ievads ………………………………………………………………………

1. Teorētiskā daļa …………………………………………………………

1.1. Agresijas teorijas un definīcijas………………………………………

1.2. Agresivitātes cēloņu raksturojums……………………………………

1.3. Agresivitātes cēloņi un izpausmes pusaudžu vecumā………………..

1.4. Trauksmes teorijas un definīcijas…………………………………….

1.5. Trauksme kā stāvoklis un trauksme kā īpašība………………………

1.6. Trauksmes īpatnības pusaudžu vecumā………………………………

1.7.Trauksme un agresivitāte……………………………………………...

1.8.Pusaudžu vecumposma attīstības noteicošie faktori…………………..

2. Praktiskā daļa…………………………………………………………...

2.1. Pētījumā izmantotās metodikas raksturojums………………………...

2.2. Pētījuma izlases raksturojums………………………………………...

2.3. Iegūto rezultātu interpretācija un analīze……………………………..

Nobeigums………………………………………………………………...

Literatūras saraksts………………………………………………………...

Pielikumi…………………………………………………………………..

IEVADS

          Lai gan savstarpējās attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem, mēs neesam agresīvi un nežēlīgi, ir grūti iedomāties kādu mūsdienu laikrakstu, radio vai televīzijas pārraidi, kur nebūtu kāds paziņojums par agresijas aktiem.

          Mūsu ikdienas situācijā, kad sabiedrībā un apkārtnē viss tik strauji mainās, par ikdienišķu parādību ir kļuvusi spriedze, frustrācija, trauksme un depresija. Šāda veida “kokteili” ir grūti izturēt pat pieaugušam cilvēkam, kur nu vēl bērnam, kas pasauli jau tāpat uztver daudz emocionālāk un saasinātāk.Šādās situācijās pieaugušo pasaulei ir jānāk talkā bērnū pasaulei, bet ko darīt, ja pieaugušie to nedara, vai gluži pretēji vēl papildina no ārpasaules nākošo spriedzi un trauksmi ar iekšēju trauksmi un nedrošību bērnā pašā.

          Saasinoties šīm problēmām, jāatzīst, ka stress, trauksme, vardarbība un agresivitāte ir vienas no nopietnākajām problēmām ar ko šodien saskaras mūsu cilvēce. Mums jārod atbildes uz jautājumiem: Kāpēc pusaudži rīkojas agresīvi, kas viņus satrauc, ko viņi domā, kādi ir viņu uzvedības un darbības paraugi? Kas ir jādara, lai novērstu destruktīvu uzvedību?

          Uz šiem jautājumiem atbildes meklēja cilvēces gaišākie prāti gadsimtiem ilgi, mēģinot to izskaidrot no filozofijas un reliģijas viedokļa. Bet tikai mūsu gadsimtā šīs problēmas kļuva par zinātnisku pētījumu objektu, tāpēc vēl nav atrastas visas atbildes uz jautājumiem, kas saistītas ar agresivitāti un trauksmi, tomēr ir panākts zināms progres, un šodien mēs zinām samērā daudz par trauksmi un agresivitāti.

          20. gs. tiek dēvēts par”trauksmes un agresivitātes gadsimtu”, un sākot ar 60. gadu vidu šīs tēmas ir kļuvušas par aktu ālākajām pasaulē. Civilizācijas grūtības, ātrās izmaiņas un daļējā atteikšanās no releģiskām un ģimeniskām vērtībām veido ar vien jaunas trauksmes un konfliktus atsevišķiem subjektiem un sabiedrībai kopumā.

          Skaidrs, ka agresivitātes un trauksmes cēloņi var būt dažādi, teorijas, kuras apskatīs tālāk, to parādīs. Taču neatkarīgi no tā, kādu viedokli pārstāv attiecīgās teorijas radītāji, visi atzīst, ka ģimenes, draugu, sociālās vides ietekme uz cilvēka trauksmes un agresijas līmeni ir nenoliedzama.

          Daudzi pazīstami zinātnieki jau aptuveni piedzdesmit gadus atpakaļ saskārās gan ar trauksmes, gan ar agresivitātes definēšanas problēmu. Jautājums it kā likās vienkārš un tika uzstādīts pietiekami konkrēti – ko mēs varam saukt par agresiju un trauksmi. Taču atbildes tika dotas pārsteidzoši lielā skaitā. Mūsdienu zinātnē agresivitātei un trauksmei nav viennozīmīga traktējuma, jo tai ir sarežģīta struktūra un formu dažādība. Vadoties no mērķa un uzdevumiem, tas ļauj dažādiem autoriem, ielikt agresijas un trauksmes izpratnē atšķirīgu saturu.

          Strādājot skolā ar pusaudžieu vecuma skolēniem (praktisko darbu veicu krievu skolā ar pusaudžu vecuma bērniem un arī savu praktiskās daļas pētījumu veicu šajā skolā) ne vien reiz vien ir radies jautājums – ko darīt, kā rīkoties? Viņi rūpīgi izvērtē un pārbauda katru, kas nonāk viņu priekšā, vai viņš ir”cienīgs” aizņemt viņa laiku un uzmanību. Ar viņiem nav grūti panākt labu kontaktu, bet tikpat viegli to var arī zaudēt. Nenoliedzami šie izaugušie bērni ir interesanti ar dažādiem pārsteigumiem, vēlmi izcelties, piesaistīt uzmanību, stundas laikā paspēdami nomainīt savu emociju gammu no vētraina prieka līdz asarām. Taču rodas situācijas, kad viņu emocionālās reakcijas un uzvedība rada neizpratni, kas pieprasa sev uzdotajiem jautājumiem meklēt risinājumu. Tāpēc arī pusaudžu tēma šeit ir tik cieši saistīta ar skolu, pusaudžu attiecībām skolā un ārpus tās ar skolotājiem, vienaudžiem un pašam ar sevi.

          Pusaudži skolās izceļas ar savu skaļumu, agresiju, trauksmainību, kas, protams, ir atkarīgs no katra fiziskās un psihiskās attīstības īpatnībām un rakstura iezīmēm. Tāpēc rodas jautājums, kas tie ir par iemesliem, kas rada trauksmi un agresivitāti pusaudžu vecumā, cik tā ir atkarīga no individuālajām īpatnībām, cik no vecuma īpatnībām, cik no apkārtējās vides ietekmes? To, ka agresija, trauksme, bailes, nemiers ik dienas mājo mums līdzās un mēs to jau uzskatām par normālu dzīves parādību, mēs redzam ne tikai uz ielas, mūsu valsts politikā, bet arī TV, ko stundām ilgi skatās lielākā daļa bērnu.

          Ja skatam  literatūru par pusaudžu vecuma bērniem, tad varētu teikt, ka pusaudži ir jau gadsimtu veca problēma, jo tieši ap gadsimtu miju parādās pirmā interese par pusaudžiem – tiek atklāts mūsdienīgs pusaud]zis, veikti pirmie pētījumi un pētījumu apraksti (S. Holls). Jau tagad tiek pamanīts, ka šajā vecumā dominē stress, konflikti, nestabilitāte, kaut arī salīdzinot ar mūsdienām dzīve ir nesalīdzināmi mierīgāka.

          Tas ir vecums, kad bērns aiziet no mājām, lai sagatavotu sevi dzīvei sabiedrībā, iemācot sadzīvot, kontaktēties, dibināt dažādu līmeņu attiecības, iemācoties dzīvot saskaņā ar apkārtējo vidi, sabiedrību un tās izvirzītajām prasībām. Līdz ar to pusaudži pieprasa arī adekvātu izturēšanos pret sevi vairs ne kā pret bērnu, bet pret pieaugušo (Rutter M., 1985), ko bieži pieaugušie nepamana.

          Centrālais notikums pusaudžu vecumā, kā uzskata E.Eriksons, ir pašidentitātes meklēšana. Lai veiksmīgi noritētu pašidentitātes veidošanās process, ir svarīgi saskaņot bijušo t.i. bērnību ar turpmāko.Eriksons uzskata, ka tas ir nozīmīgi, lai veidotos “stiprās” iezīmes, kas rada pašidentitātes jūtu nostiprināšanos.

          E.Eriksona darbu turpināja Dž. Marsijs savu pētījumu rezultātā secina, ka identitātes veidošanās process pusaudžu vecumā nav vienpusējs – tajā ietilpst seksuālā identifikācija, pasaules uzskatu veidošanās un profesionālās orientācijas izvēle.

          Viens no pusaudžu vecuma attīstības uzdevumiem ir socializācijas pārkārtošanās. Šeit galveno lomu spēlē vienaudžu grupas, kas pslīdz apgūt dzīves mērķus un vērtības, tikumiskos ideālus, uzvedības normas. Pusaudži mācās veidot dažāda veida un līmeņa savstarpējās attiecības. Taču arī šīs attiecības  ne vienmēr izdodas.

          Līdz ar to mēs varam apcināt pietiekami daudz situācijas, kuras radi trauksmi un agresivitāti pusaudžu vecumā, taču nav apejamas, lai sasniegtu uzstādīto mērķi. Pie tam šeit nedrīkst aizmirst vides stresoro ietekmi, šobrīd nesakārtoto politisko situāciju un sabiedrību, kas uzliek papildus nastu jaunajiem dzīves izmēģinātājiem. Tomēr galvenās no tām, kas pusaudžu vecumā izraisa trauksmi un agresiju, ir identitātes veidošanās un ar to saistītās pašvērtējuma problēmas un saskarsmes problēmas kā skolā, tā vienaudžu grupās.

Runājot par trauksmi, M.Raters (Rutter M., 1985) apgalvo , ka trauksmes stāvoklis, ietverot sevī plašu emociju diapazonu, paskaidro it kā visu , bet tajā pašā laikā neko, viņš atzīst, ka tā ir viena no plašākajām. Bet arī neskaidrākajām izpratnēm.Taču mēģinājumi apzināt un skaidrot šo terminu ir bijuši pietiekami daudz, lai zināmā mērā viņam nepiekristu.

Trauksme var izpausties kā nepārliecinātība, bezpalīdzības sajūta, kā iekšējs sasprindzinājums, pazemināts pašvērtējums, pesimistisks perspektīves vērtējums. Un pusaudžu vecumā, kad tiek krasi mainīta apkārtējā dzīve, arī vērtības un principi, šādas sajūtas ir bieži vērojamas. Daudzi autori atzīmē, ka trauksme parasti rodas sakarā ar to, ka tiek izjaukts uzvedības stereotips, vai iepriekš izveidotās vajadzības.

Trauksme ir saistīta ar agresiju, tā parasti saistīta ar sociālo neatzīšanu, kas pusaudžu vecumā, nemitīgi mainot draugu loku un vienaudžu grupas, skolā un ārpus tās novērojama samērā bieži.

Diferenciālo emociju teorija trauksmi apraksta kā fundamentālu emociju kompleksu, kas iekļauj tādas emocijas kā bailes, bēdas, dusmas, kaunu , vainu  un dažreiz interesi- uzbudinājumu.

Trauksme ir satraucošs signāls, kas brīdina par iekšēju vai ārēju bīstamību, dodot iespēju organismam izveidot aizsardzību.

Trauksmi ir pētījuši un aprakstījuši Z.Freids, Izards,Boulbi, K.Hornija, V.Frankls, Gelhorns,Frankšteins u.c.

Agresija ir jebkuras formas uzvedība, kura tiek izdarīta ar nolūku apvainot vai radīt cita veida pāri darījumus jebkurai dzīvai būtnei, kura to nevēlas.

Agresiju ir pētījuši un aprakstījuši Z. Freids, K. Lorencs, L. Berkovics, S. Fešbahs, E. Froms.

Pie tam pusaudžu vecums ir tas vecums , kad bez sevišķas piepūles  iegūt labas un ļoti labas  sekmes mācībās  vairs nav iespējams, kā tas varēja būt sākumskolā.To nosaka mācību saturs, kur krasi palielinās apgūstamo priekšmetu skaits un padziļinās mācību vielas izklāsts, gan skolotāju prasību paaugstināšanās pamatskolas vecākajās klasēs sevišķi uz eksāmenu tuvošanās rēķina. Tas viss uzliek papildus slodzi  nenobriedušajai personībai un bieži šī pārslodze izpaužas kā emocionālie traucējumi..

PĒTĪJUMA PRIEKŠMETS ir agresivitāte un trauksme

MĒRĶIS – izzināt agresivitātes un trauksmes līmeni pusaudžu vecuma bērnos un noskaidrot sakarību starp agresivitātes un trauksmes rādītājiem

BĀZE – kādas Rīgas skolas 7. Klases skolnieki (27 meitenes; 35 zēni)

HIPOTĒZE – pastāv statistiski nozīmīga sakarība starp 13-14 gadīgu pusaudžu trauksmes un agresivitātes līmeni

UZDEVUMI:

1.     Analizēt psiholoģisko teoriju un literatūru par agresivitāti un trauksmi.

2.     Analizēt literatūru par pusaudžu vecuma agresivitātes, trauksmes cēloņiem un izpausmēm.

3.     Pārbaudīt bērnu agresivitātes un trauksmes līmeņa savstarpējo sakarību.

4.     Apkopot iegūtos rezultātus, statistiski tos apstrādāt un noskaidrot sakarību, interpretēt.

METODES:

1.     Bassa – Darka tests ( agresivitātes izpētei )

2.     Č. Spilbergera tests ( trauksmes izpētei )

3.     Filipsa tests ( trauksmes izpētei )

PROBLĒMAS TEORĒTISKAIS RAKSTUROJUMS

1.1.Agresivitātas teorijas un definīcijas

   

    Pēdējos gados īpaši lielu uzmanību pievērš agresivitātei un tās novēršanai gan rietumu psihologi, gan krievu un latviešu psihologi Literatūra, kurā apskatīta agresivitāte ir ļoti plaša. To pēta dažādas zinātnes nozares -gan sociālās, gan  dabas zinātnes. Dabas zinātnes ietvaros (ģenētikas, bioloģijas,  neirofizioloģijas utt.) nozīmīgākie sasniegumi ir saistīti ar lokalizācijas centriem, kuri nosaka agresivitātes reakcijas. Biologi agresivitāti saprot kā iedzimtu instinktu, kas novērojams visā dzīvnieku pasaulē. Etologs K. Lorencs (Lorenz, “Fyfnjvbz xtkjd. Ltcnhernbdyjcnb” 1998@ uzskata, ka agresivitāte galvenokārt nosaka sugas iekšējās atlases mehānisma funkciju, kas sabiedrībā zaudē savu nozīmi, bet iezīmējas sporta  pasākumu sasniegšanā, konkurences  situācijās un citos ekstremālos apstākļos. Arī sociālajām zinātnēm ir svarīga nozīme agresijas izpētē, jo bez sabiedrības nav iespējams aplūkot agresivitātes izpausmes. Agresivitāti galvenokārt aplūko psiholoģijas zinātnes. Šīs zinātnes mēģina atrast atbildes uz jautājumiem- vai par agresivitāti var uzskatīt tikai apzinātu agresīvu uzvedību, vai darbība ar agresīvu nodomu, kura apstākļu sakritības dēļ nav realizēta , un objekts nav cietis no agresijas akta, arī uzskatāma par agresīvu. Šādu jautājumu bija daudz, un tikpat daudz un dažādas bija arī atbildes uz tiem. Daudzi psihologi ir izstrādājuši teorijas, mēģinot izprast agresivitātes dabu un atklāt tās uzvedības nozīmi un jēgu. Psihologu atšķirīgais skatījums uz agresivitāti liek secināt, ka zinātnē nav viennozīmīgas agresiju skaidrojošas un definējošas teorijas. Aplūkojot agresivitāti apskatīsim nozīmīgāko psihologu jēdzienu teorijas.

S. Fešbahs (Feshbach) uzskata, ka agresivitāte var būt gan individuāla, gan  kolektīva rīcība un iedala  trīs galvenos agresivitātes veidus: naidīgo, reaktīvo, instrumentālo agresivitāti.

Mērķtiecīgs vai pilnīgi apzināts nolūks nodarīt ļaunumu otram cilvēkam vai cilvēku grupai ir raksturīgs naidīgai jeb ļaunprātīgai agresijai. Tā var būt gan īslaicīga, gan ilgstoša. Gadījumā, kad upuris nepretojas, tā ir īslaicīga. Pretošanās gadījumā tā kļūst ilgstoša.

Kad ir dusmu sprādziens bez mērķtiecības ,tā ir reaktīva agresija. Tas ir ātri pārejošs ,un reaktīvai agresijai ir vairākas izpausmes. Ne vienmēr tas ir uzbrukums. Bērniem tās var būt kaprīzes  vai stūrgalvība. Šo izpausmju cēloņi ir upura ceļā likti šķēršļi .Ja darbība nav pakļauta subjekta gribai, tā ieiet afektā. Tas ir straujš un relatīvi īslaicīgs emocionāls pārdzīvojums. Afekta stāvoklis veidojas kritiskās situācijās, kad cilvēks nav spējīgs kontrolēt savu rīcību. Afekta brīdī notiek daudz psihisku procesu, notiek domāšanas bremzēšana, cilvēks var sarunāt rupjības, sist, lamāties. Vācu psihologs L. Berkovics (Berkowitz) šāda veida uzvedību  nosauc par impulsa agresiju.

Kad subjekta mērķis ir neitrāls, bet agresija tiek izmantota kā viens no līdzekļiem, šādos apstākļos instrumentālā agresivitāte. Tā var būt šantāža, kas saistīta ar draudiem kādai personai, varmācība pret nevainīgu gūstekni, vai stingra audzināšana, pielietojot sodus. Bieži instrumentālajā agresijā ietilpst ļaunprātības elementi, visbiežāk tas ir gadījumos, ja upuris pretojas. Šie trīs galvenie agresiju veidi var cieši savīties kopā, tie var izpausties vienlaicīgi, laika gaitā mainoties, pāriet no viena veida otrā.. S.Fešbahs (Feshbach) instrumentālo agresiju iedala- individuālajā un sociālajā ,kā arī sociālajā un antisociālajā agresijā. B.G.Ruls (Rule, 1986) uzsver šo jēdzienu nedalāmību. Tie var būt saistīti dažādās kombinācijās, piemēram, prosociāli instrumentālā agresija, kad upurim uzbrūk subjekts, aizstāvot kāda trešā intereses vai arī antisociālā instrumentālā agresija, kad subjekts aizstāv kādu, vadoties pēc savām interesēm. Par autoagresiju sauc agresiju, kas tiek vērsta pašam uz sevi. Tā izpaužas nervozā uzvedībā.

Berkovica (Berkowitz) agresijas skaidrojums ir lai tās vai citas darbības  tiktu kvalificētas kā agresīvas tām jāietver pāri darījuma vai apvainojuma nodoms, nevis jānoved pie tādām sekām.

A. H. Bass (Buss) uzskata, ka agresija ir jebkura otram reālus draudus saturoša  jeb postījumu nodaroša uzvedība.

A.Bandura (Bandura) agresivitāti skaidro, definē kā ļaunuma darīšanu. Skaidrojot agresivitātes teoriju nepievērš uzmanību motīviem, spēkiem, kas izskaidrotu, kāpēc cilvēks tā rīkojies, viņus interesē sociālie  stimuli un uzvedības tips, kas veido šo uzvedību.

Z.Freids (Freud) agresivitātes jēdzienu  definē kā reālu aktivizētu tendenci vai tendences kopumu, kas vērsta uz citu pazemošanu un iznīcināšanu. Šāda rīcība ir vērsta uz psiholoģisku vai fiziska ļaunuma nodarīšanu, kā arī uz cilvēka vai cilvēka grupu galīgu iznīcināšanu.

R. B.Smits (Smith )agresivitātes jēdzienu izskaidro kā varas nostiprināšanu pār kādu personu vai personu grupu. Pēc psihologu domām uzvedību par agresīvu var nosaukt, ja tiek izpildīti sekojoši noteikumi:

1.uzvedība sevī ietver citu cilvēku iespēju ierobežojumus,

2.novērotājs aplūko darbības kā mērķtiecīgi izdarītu ļaunumu otra interesēm vai viņa partnera interesēm, neņemot vērā vai subjekts pats ir tiecies uz mērķtiecīga ļaunuma nodarīšanu vai nē.

3.novērotājs atzīst darbības pretrunīgumu ar sabiedriskajām normām un likumiem.

J. Dolards (Dollard)N. E.Millers (Miller) un citi psihologi uzskatīja, ka agresija nav automātiskas organisma tieksmes ,tā ir reakcija uz frustrāciju tie ir šķēršļi, kas cilvēkam neļauj darboties savās interesēs. Ilgstošas frustrācijas stāvoklī cilvēks kļūst dusmīgs un agresīvs.

Neskatoties uz daudzām un dažādām agresiju skaidrojošām teorijām, lielākā daļa mūsdienu sociālo zinātņu pārstāvju ir vienojušies par šādu agresivitātes definējumu:

Agresija, tā ir jebkuras formas uzvedība, kura tiek izdarīta ar nolūku apvainot vai radīt cita veida pāri nodarījumus jebkurai dzīvai būtnei, kas to nevēlas.

Agresija- tā ir jebkuras formas uzvedība, kura tiek izdarīta ar nolūku apvainot vai radīt cita veida pāri darījumus jebkurai dzīvai būtnei, kura to nevēlas.

1.2.Agresivitātes cēloņu raksturojums.

Agresivitāti ir pētījuši daudzi zinātnieki un praktiķi -psihologi, etnologi kā arī mediķi. Pastāv daudzas teorētiskas koncepcijas, kuras skaidro agresivitātes cēloņus.

Par vienu no pirmajām pieejām agresijas pētīšanā jāmin instinktu koncepsija, kura ieguva lielu popularitāti divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Arī šeit nepastāv pilnīga vienprātība. Agresijas  instinktu koncepcijas pārstāvju vidū valda vienprātība par to, ka naidīgas tendences pamatā ir neapgūtas, tātad instinktīvas atbildes uz noteiktiem stimuliem. Taču viedokļi dalās attiecībā uz agresiju izraisošiem stimuliem.

Instinktu teorijas pamatlicējs ir Z. Freids (Freud), jāteic, ka Freids (Ahtql 1998) ilgu laiku agresivitāti, distruktivitāti un naidīgumu savos darbos nepiemin. Savos darbos viņš runā par instinktīvajiem rosinātājiem dzīvības saglabāšanas nodrošināšanā, kā, piemēram, slāpju ,bada,  seksuālo vajadzību apmierināšanu. Viņš to nosauc par Erosa - dzīvības instinktu. Sākumā viņš uzskatīja, ka agresija ir viena no cilvēka ”Es - instinkta” sastāvdaļām, kura lielākoties ir apzināta un mīt cilvēka dziļākajos zemapziņas slāņos un noteiktos apstākļos izlaužas uz āru kā varmācīga un graujoša  uzvedība. Vēlāk, viens no galvenajiem virzītājspēkiem, kas veicināja agresijas izkristalizēšanos bija pirmais pasaules karš. Būdams aculiecinieks kara šausmām un nežēlībai, nonāk pie secinājuma, ka pastāv nāves instinkts. Freids (Ahtql 1990) un viņa sekotāji sāk skaidrot naidīgas reakcijas kā izrietošas no organismā postošā spēka, kura enerģijai jārod izeja un uzskata, ka šīs enerģijas saknes meklējamas ”nāves instinktā” ,fundamentālā tieksmē atgriezties neorganiskā pastāvēšanas formā, kura pēc viņa domām piemīt visiem dzīvajiem organismiem. Viņš savu teoriju aplūko kā tieksmi pēc nāves un 1932.gadā viņš aprakstīja  cilvēka instinktīvo tiekšanos  uz iznīcību un nosauc to par “nāves instinktu”. Ar to nosauc pamatdziņu kategoriju, kura tiecas pēc spriedzes noņemšanas un atgriešanās neorganiskajā stāvoklī. Viens no viedokļiem nāves instinktā ir tas, ka viņš to uzskata par virzību pret sevi - patību. Šis apgalvojums nesaskan ar vispārpieņemtām formām, ka agresīva darbība tiek vērsta uz pretinieku. Freids (Ahtql 1998) uzskata, ka nāves instinkts virza indivīdu veikt agresīvus aktus pret sociālo un fizisko vidi, lai glābtu sevi no pašiznīcināšanas. Pašnāvnieciskie impulsi parādās kā iekšējie stimuli, kas veicina indivīdu nogalināt pašam sevi, bet pašiznīcinīcināšanos, pavada agresīvu impulsu realizēšanās. Nāves instinkta izejas iespēja rodas tad, kad uzbrukumi tiek vērsti pār citiem tiešā vai netiešā veidā. Šai pieejai tika izteikta kritika, jo šajā sakarībā veiktie pētījumi pierāda, ka ne visu dzīvnieku uzvedība ir vērsta uz iekšēji spiedīgas enerģijas reducēšanu. tikai daži sekotāji kā Klains (Klein,1999) un Ninbergs (Nunberg,1999) pieņem  šo Freida koncepsiju. Citi psihoanalitiskās teorijas pētnieki, kā Stons (Stone,1999) un Hornija (Horney,1993) noraida viedokli par instinktīvu agresiju, aizstājot to ar koncepciju, ka agresivitāte ir reaktīva uzvedība. Savukārt pētnieki Hartmans, Kriss un Lovenšteins (Hartmann, Kriss & Lovenštein) akceptē viedokli par instinktīvu agresiju, bet pārveido Freida pašagresijas koncepciju, agresīvā instinktā, kas vērsts uz āru. Vēlāk savus darbos viņš runā par katarsi ,kā procesu, kurā naidīgas, nedestruktīvas un agresīvas tendences izrādīšana var atbrīvot destruktīvo enerģiju un reducēt šo spēku. Šī  ideja gūst lielu atzinību visbeidzot viņš izsaka tiešu viedokli par agresiju, tā ir nenovēršama un neizbēgama.

Z. Freids(Ahtql 1999) runā arī par seksuālo instinktu- libido, kurus apskata kā tiekšanos pēc mīlestības, tuvības. Taču pastāv arī seksuālo instinktu novirzes. Viena no tām ir sadisms, ko apskata kā tieksmi nodarīt sāpes seksuālajam objektam.

A. Ādlers (Adler ) agresivitāti apskata ne tikai no bioloģiskā, bet arī no sociālā viedokļa. Viņš uzskata, ka agresivitāte ir neatņemama apziņas sastāvdaļa, kas organizē cilvēka darbību. Dzīvās matērijas universāla īpašība ir cenšanās pēc pārākuma, cīņa par pirmo vietu. Šie bāzes instinkti var kļūt autentiski tikai tad, ja cilvēks pareizi izprot sociālās intereses. Cilvēka apziņa var radīt dažādas agresīvās formas gan atklātās, gan simboliskās (piem., lielīšanās ir simboliska pārākuma realizācija).Tas izskaidrojams ar to ,ka agresīvais instinkts ietver sevī narcistisko  kompleksu, kas prasa cieņu un atzīšanu. Agresivitātei piemīt arī citas simboliskās formas (rituāli, ceremonijas),kas saistītas ar dažādām kultūrām.

A. Ādlers (1993) uzskata, ka atbildes agresija ir dabīga, apzināta vai neapzināta cilvēka reakcija uz nelabvēlīgu ietekmi, jo katrs cilvēks grib justies kā subjekts, nevis kā objekts..

Etnologs -K. Lorencs (Kjhtywc 1963) deva jaunu ieskatu šai teorijai. Viņš pētīja dzīvniekus un to uzvedību. Viņš uzskata, ka cilvēka un dzīvnieka organismā patstāvīgi rodas īpaša- agresīvā instinkta enerģija. Tā organismā uzkrājas tik ilgi, kamēr notiek apstākļos ”eksplode”. Viņš ir novērojis, pētot dzīvniekus, ka dažām dzīvnieku sugām notiek līdzīga izlāde, kad viņu teritorijā ieklīst kādas citas sugas pārstāvis.

Lielu ieguldījumu agresijas izpētē ir devis Ē.Froms (Fromm) . Viņš izdala divas atšķirīgas agresivitātes formas. Viena no tām ir aizsardzības agresija. Tā ir kopēja gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem- tas ir filoģenētiski ieprogrammēts impulss uz uzbrukumu vai bēgšanu situācijā, kad tiek apdraudēta dzīvība. Šai formai ir bioloģiska rakstura izcelsme. Tā pazūd, kad cilvēka dzīvībai briesmas vairs nedraud. Otra forma ir ļaunprātīgā agresija- destruktīvisms un cietsirdība, kas piemīt tikai cilvēkam un nav vērojama citiem zīdītājiem. To nosaka dažādi sociālie un psiholoģiskie faktori.

Froms (Ahjvv1998) agresiju skaidro tikai no instinktīvistu pozīcijām. Viņš uzskata, ka ir būtiski diferencēt instinktus un raksturu, norādot, ka ir atšķirība starp dabiskajām tieksmēm, kuras sakņojas fizioloģiskās vajadzībās, un specifiski cilvēciskajām kaislībām, kuru izcelsme ir cilvēka raksturs. Viņš mēģina pierādīt, ka raksturs ir cilvēka otra daba. Viņaprāt raksturs ir vāji attīstīto instinktu aizstājējs, un instinkti ir atbilde uz fizioloģiskām vajadzībām, bet kaislības, kas izriet no rakstura, ir atbilde uz eksistenciālām vajadzībām. Viņš uzskata, ka ir jāpēta agresīva impulsa izcelšanās un intensivitāte, nevis no motivācijas atrauta agresīva uzvedība. Pēc viņa domām agresīvi impulsi var būt apzināti, bet vairumā gadījumu tie ir integrēti patstāvīgajā personības struktūrā. Viņš cenšas pierādīt, ka cietsirdība un destruktīvisms ir tikai cilvēkam piemītošs netikums. Viņš saka: ”Cietsirdība grauj dvēseli, ķermeni un pašu dzīvi; tā iznīcina ne tikai upuri, bet arī pašu mocītāju’’(Fyfnjvbz x. ltcnhernbdyjcnb& 40c.@.

Viņš uzdod jautājumu, kā izskaidrot cilvēka hiperagresivitāti, kāds ir tās izcelšanās pamats ,vai arī cilvēkam ir kaut kāds īpašs cilvēcisks agresijas potenciāls. Atbildot uz šiem jautājumiem secina, ka cilvēka psiholoģija ir daudz destruktīvāka, cilvēks ne tikai pats rada dzīves apstākļus, kuri veicina agresivitāti, bet padara tos par dzīves normu un cilvēka hiperagresivitāti izskaidro nevis ar augstu agresivitātes potenciālu, bet gan ar agresiju izraisošiem apstākļiem ikdienas dzīvē. Bez tam, viņš uzskata, ka cietsirdība cilvēkos reizēm izraisa īstu baudu un asinskāre spēj aizraut cilvēku masas.

Zinātnieki, kuri pētīja agresivitātes cēloņus, arvien vairāk sāka pievērst uzmanību psiholoģiskajiem faktoriem. Tika izstrādātas koncepcijas, kurās agresivitāti aplūko kā situatīvu procesu. 1939.gadā R. Dolards (Dollard) noformulē frustrācijas teoriju, kontekstā ar kuru agresivitāte tiek aplūkota kā frustrācijas sekas. Teorijas pamattēze ir - frustrācija vienmēr noved pie agresijas, un -agresija vienmēr ir frustrācijas rezultāts.

Frustrācija ir ilgstošs emocionāls stāvoklis ar negatīvu emociju pārsvaru. Frustrācija rodas saskaroties ar šķērsli, kas traucē cilvēkam realizēt mērķi. Šķērslis galvenokārt ir reāls, bet ir gadījumi, kad tas ir izdomāts. Frustrācijas stāvoklī cilvēkam rodas dusmu, izmisuma un trauksmes sajūtas. Frustrācijas intensitāte ir atkarīga no mērķa sasniegšanas iespējām un no mērķa nozīmīguma. Ja mērķis ir ļoti nozīmīgs, bet šķērslis  liels, frustrācija ieiet virssliekšņa fāzē un izpaužas spēcīgā agresijas uzliesmojumā. No tā secina, ka agresivitāte ir frustrācijas sekas, un, ka frustrācija  vienmēr nav agresija. Kritiķi iebilda pret šo saikņu savstarpēju sakarību ,jo ne katra agresijas izpausme ir frustrācijas sekas. Ar frustrāciju nav saistīta neviena instrumentālās agresijas forma.

Frustrācijas-agresivitātes shēmā bāzējas arī aizvietošanas un bremzēšanas mehānismi.

Aizvietošana-ir saglabāta agresijas tendence, kura nav vērsta pret frustrācijas radītāju, bet gan pret kādu citu cilvēku vai objektu.

Bremzēšana-ir tendence ierobežot agresīvo darbību, gaidāmo negatīvo seku dēļ. Jebkura tipa agresivitātes bremzēšana ir proporcionāla gaidāmās atmaksas spēkam. Tiešās agresivitātes bremzēšana ir aplūkojama kā papildus frustācija, kura izsauc atkārtotu agresivitāti pret to cilvēku, kurš vainojams pie bremzēšanas un stimulē citu agresijas veidu rašanos.

A. Bandura  (Bandura) pievērsa uzmanību tam, kā šie uzskati tika pieņemti zinātnieku aprindās, un cik plašu atzinību tie guva kopumā. Viņš uzskatīja, ka šīs teorijas panākumi ir meklējami skaidrojuma vienkāršībā, taču viņš iebilst, ka tik sarežģīta uzvedības forma kā agresivitāte tiek skaidrota ar izplūdušiem terminiem. Frustrīti indivīdi ne vienmēr verbāli vai fiziski uzbrūk apkārtējiem, viņi drīzāk demonstrē visu reakciju spektru uz frustrāciju sākot no paļāvības un nomāktības, līdz pat aktīvām darbībām, lai novērstu šķēršļus savā ceļā.

A. Bandura () ilgstošu pētījumu rezultātā izveido sociālās apmācības teoriju, kura ietver sevī apgūtu uzvedību. Viņš uzskata, ka dusmu emocijas nav noteicošais faktors kas izraisa agresiju. Agresivitāte rodas socializācijas pamatā, vērojot atbilstošu darbības veidu un apgūstot to. Viņš pētīja cilvēku uzvedību, kas tiek orientēta uz paraugu.

Līdzīgus pētījumus veica arī cita zinātnieku grupa (Berkowitz,1969;Geen &O’Neal,1976)Viņi piedāvāja empīrisku pētījumu rezultātus, kuri norādīja uz to, ka frustrācija reizēm veicina agresiju, bet tas notiek reti. Viņi secināja ,ka  agresiju frustrācija izraisa tiem cilvēkiem, kuri ieguvuši paradumu reaģēt uz frustrāciju vai citiem agresīviem stimuliem reaģēt uz agresīvu uzvedību.

Millers (Miller,1941) ir viens no pirmajiem frustrācijas – agresijas teorijas noformulētājiem. Vēlāk viņš izdara labojumus teorijas pieņēmumos un apgalvo, ka frustrācija ir dažādu uzvedības modeļu izraisītāju, no kuriem viena var būt agresīva uzvedība.

Psihologs S. Rozencvaigs (Rosenweig, 1981) ir viens no frustrācijas teorijas piekritējiem, tomēr viņš akcentu liek uz frustrācijas  situatīvo raksturu. Viņš izdala trīs cēloņus, kuri izraisa frustrāciju:

1.iekšējais konflikts- tas rodas vienlaikus eksistējot diviem vai vairākiem nevainojamiem stimuliem;

2.zaudējums-priekšmetu vai dzīvas būtnes zaudējums, kas pirms tam deva apmierinājumu;

3.liegšana-subjektam ir liegti vajadzīgie līdzekļi mērķa sasniegšanai un vajadzību apmierināšanai.

L. Berkovics (Berkowitz,1965,1969) min līdzīgus agresivitātes iemeslus. Taču viņš atzīst, ka agresivitāte ne vienmēr parādās kā dominējošā reakcija uz frustrāciju. L. Berkovics ieviesa būtiskas izmaiņas frustrācijas -agresivitātes teorijā. Viņš apgalvo, ka frustrācija ir viens no daudziem agresīvajiem stimuliem, kuri var darboties tikai kā agresijas provokatori, nevis tieši, nepastarpināti novest pie agresīvas uzvedības. Viņš ieviesa dažus jauninājumus, no kuriem viens attiecas uz ierosinošiem stimuliem, otrs uz darbības virzienu Pie ierosinošiem stimuliem pieskaitāmas dusmas, bet pie darbības virziena dažādi papildus “uzbudinātāji”, kas stimulē procesu. Dusmas rodas, kad subjektam no ārpuses tiek bloķēta iespēja sasniegt mērķi. Dusmas pašas par sevi neizraisa agresivitāti. Lai īstenotu agresīvo uzvedību, nepieciešami papildus procesu stimulējošie “uzbudinājumi”.

L. Berkovica (Berkowitz,1970) agresijas teorija, kā arī sākotnējā frustrācijas - agresijas teorija, apskata agresiju kā instinktīvu vajadzību, kuru var mazināt realizējot agresīvu darbību. Šajā sakarībā Zillmans (Zillman,1983) saka, ka šīs teorijas ir pārāk vājas un nenoteiktas. Viņš piedāvā par agresijas nosacījumu uzskatīt uzbudinājumu, apzīmējumu, kuru var gan mērīt, gan novērot. Šajā gadījumā uzbudinājumam ir tieša saikne ar simpātiskās nervu sistēmas kairināšanu, kura izpaužas somātiskās reakcijās,  sastāvdaļas, kura ,iespējams, ir saistībā ar tās nozīmību izdzīvošanā. Viņš uzskata, ka uzbudinājums var pāriet no viena uzbudinājuma uz otru, tādējādi pastiprinot vai pavājinot emocionālās reakcijas spēku. Viņš uzsver, ka uzbudinājums nepāriet acumirklī.

Skatot skaidrojumu par uzbudinājuma un kognitīva procesu neatkarīgu ietekmi uz agresīvu uzvedību, Zillmans pierāda, ka izziņa un uzbudinājums ir cieši saistīti. Viņš norāda uz izziņas procesu specifisko lomu emocionāli agresīvu reakciju pastiprināšanā vai pavājināšanā. Zillmans(1983) pierādīja, ka pie ļoti augstiem uzbudinājuma līmeņiem, izziņas darbības spēju samazināšanās var novest pie impulsīvas uzvedības. Impulsīva uzvedība būs agresīva, tāpēc, ka kognitīvā procesa dezintegrācija radīs traucējumus agresijas bremzēšanai.

S.Fešbahs (Feshbach,1974), pētīja agresijas situatīvos faktorus, kuriem ir liela loma agresivitātes motivācijā. Tie ir :nolūks, mērķa sasniegšanas gaidas un atmaksa, dažādi agresivitāti stimulējoši faktori, pašnovērtējums un citu cilvēku vērtējums. Apskatīsim dažus no tiem:

NOLŪKS - cilvēkam agresivitāte rodas, kad viņš ievēro, ka otram ir ļaunprātīgi nodomi attiecībā uz viņu. Subjekta agresīvā rīcība var rasties tikai uz  aizdomu pamata, vēl neuzbrūkot objektam. Dusmas un agresija var izpalikt, ja objekts atklāj savus nodomus un atvainojas. Ja subjekts domā, ka otrs cenšas nodarīt pāri, tad viņa dusmas un tālāko rīcību nevar izmainīt, bet, ja subjekts secina, ka incidents ir bez iepriekšēja nodoma, tad dusmas ātri pāriet.

AGRESĪVĀ MĒRĶA SASNIEGŠANAS GAIDAS UN ATMAKSA- subjektam, apsverot agresijas iespējas, kuru realizācija neprasa lielu piepūli, mērķa sasniegšana nespēlē lielu lomu. Šai gaidīšanai nozīme ir tad, ja nav iespējams atmaksāt tieši iniciatoram. Tad no cietušā puses var sekot netiešā agresija, un izpausties kā goda un reputācijas aizskaršana. Tajā laikā subjekts vēro savas darbības sekas. Ja subjekts pilnībā nevar atmaksāt savam pretiniekam, tad agresija netiek izlietota pilnībā un saglabājas nākotnē.  Ja atmaksa ir iespējama, tad subjektam ir aktuāli, vai uz pretinieka agresiju viņš varēs atbildēt ar agresiju. Ja subjekta atmaksas līmenis ir proporcionāls nodarītajam ļaunumam, tad viņš ir apmierināts ar rezultātu, bet, ja subjekta atmaksas līmenis ir pārāk augsts, viņu pārņem vainas apziņa.

PAŠNOVĒRTĒJUMS- pašvērtējumam ir izšķiroša nozīme subjekta agresivitātē. Pašnovērtējuma līmenis nosaka normatīvos standartus, kuri var kavēt vai stimulēt agresijas norisi. Ja netaisni uzbrūk, apvaino vai aizskar subjekta pašcieņu, tad viņš agresiju izmantos, lai to atgūtu. Ja subjekts pēc agresīva akta izpildīšanas jutīs vainas apziņu, iespējams, turpmāk līdzīgās situācijās, viņš neizmantos agresiju. S.Fešbahs uzskata, ka normatīvie standarti agresijas sfērā neregulē automātiski cilvēka agresīvās darbības. Lai šie standarti darbotos, ir jānotiek pašnovērtējuma objektivizācijai, kas civilizē cilvēkus un piespiež ievērot morālās normas.

CITU CILVĒKU VĒRTĒJUMS - citu cilvēku klātbūtne vai nu pastiprina vai bremzē agresijas efektu. Šeit svarīga loma ir tam, kā vērotājs vērtē agresīvu uzvedību. Ja cilvēks, kurš vēro, atbalsta agresiju, tad arī subjekts to pielieto vairāk, bet, ja vērotājs noliedz agresiju, tad subjekta agresīvā darbība tiek bremzēta.

Pastāv trīs galvenās teorijas, kas saistītas ar agresivitātes cēloņu izpausmēm:

1.Instinkta teorijas, kuras paredz, ka agresija ir viens no cilvēka instinktiem;

2.Frustrācijas teorija ,kas paredz, ka agresija ir subjekta ceļā likto šķēršļu rezultāts;

3.Sociālās apmācības teorija, kas uzskata, ka agresivitātes cēloņi ir negatīvs sociālais paraugs.

Pastāv dažādi agresivitāti stimulējoši faktori ,piemēram, nolūks, atmaksas gaidas, pašnovērtējums un citu cilvēku vērtējums.

1.3. Pusaudžu agresivitātes cēloņi un izpausmes.

          Agresivitātes cēloņus un izpausmes ir pētījuši daudzi zinātnieki, psihologi, praktiķi un pedagogi.

          Ē. Froms uzskata , ka bērna agresivitāte ir izmisuma protests pret negatīvu vecāku psiholoģisko vai fizisko ietekmi. Agresivitāte būtībā ir cīņas reakcija. To rada protests, dusmas, bērnam mēģinot grozīt objektīvo pasauli. Ja bērns ir daudz cietis no vecāku puses, viņā dzimst agresivitāte.

          Agresivitāte rodas bērna nepiepildīto cerību dēļ. Ja bērniem ir nepieciešama vecāku palīdzība, viņš to izrāda. Bet, ja bērns nesaņem palīdzību, viņš izsecina, ka nav nekādas jēgas izrādīt emocijas. Tās krājas  bērnā, līdz izpaužas agresīvā veidā.

          Nepietiekama mīlestības un uzmanības izrādīšana ir vēl viena vecāku kļūda. Vecākiem ir dažādas jūtu izpausmes pret bērniem- uzmanība,  mīlestība, dusmas, neiecietība u.c. Bieži vien negatīvās jūtas vecāki izrāda daudz emocionālāk.Tāpēc šis jūtas bērni uztver asāk. Pusaudži sāk dusmoties, kļūst agresīvi, jo uzskata, ka pieaugušie viņus traucē un ierobežo.

          E. Froms (Fromm) uzskata, ka pārlieku bērna lutināšana var veicināt agresivitāti. Nonākot sociālajā vidē , bērns nav spējīgs patstāvīgi darboties un viņam var rasties riebums pret skolu. Šajā gadījumā agresija ir kā protests.

          Agresivitāte nodara ļaunumu pašam bērnam. Bērns mīl savus vecākus un viņam ir mācīts, ka ir jāklausa. Izrādot agresivitāti, bērnā rodas vainas apziņa par izdarīto soli un bailes zaudēt vecāku mīlestību. Šī vainas apziņa bērnā var radīt jaunu agresijas vilni.

          E. Froms ( Fromm) agresivitātei izdala gan pozitīvas, gan negatīvas iezīmes .Tās var izpausties aktivitātē un uzņēmībā, vai pretēji – nepaklausībā un protestā .Agresivitāte var padarīt bērnu neatlaidīgu vai gļēvu, var atrast iniciatīvu vai radīt naidīgumu. Agresivitātes pozitīvās puses ir jāstimulē, bet negatīvajām – jāpretojas. Agresivitātes negatīvās puses ir saistītas ar meliem, varmācību, šantāžu, fiziskām un garīgām traumām. Viņš uzskata, ka agresivitāti pilnībā no bērna rakstura nevajag. To vajag kontrolēt un, ja nepieciešams atbalstīt.

          R. Dreikus (Dreikuss) pētīja agresijas cēloņus bērniem un skolēniem. Viņa skatījumā uzvedības problēmas nav iedzimtas nevienam bērnam. Tās radās sociālās un psiholoģiskās attīstības gaitā . Ja bērns neizjūt piederības sajūtu, viņš sāk tiekties pēc īpaša statusa un pārākuma pār citiem. Bērna nepareizi izvēlētais mērķis sasniegt pārākumu, izraisa agresiju. Bērni meklēdami vietu ģimenē un kolektīvā, sastopas ar grūtībām. Ja viņus neatbalsta, bērns zaudē ticību saviem spēkiem, Vecāki, kuri nepieņem bērnu tādu kāds viņš ir, grauj bērna ticību sev. Bērns sāk domāt, ka nav pietiekami labs, nav spējīgs savu piederību apstiprināt ar noderību. Mazvērtības izjūta bērnā sāk izpausties nepieņemamas uzvedības formā. Lai sevi apliecinātu bērns sāk vērsties pie citiem un cenšas būt labāks par viņiem. Bērns kļūst neiecietīgs un agresīvs. Bērnā var sākt attīstīties slēptā agresija. Viņš uzskata, ka jebkura agresīva uzvedība ir vērsta uz vienu no trijiem mērķiem:

1.     demonstrēt varu;

2.     pievērst uzmanību;

3.     atriebties.

Varas demonstrēšanas gadījumā tipiskas uzvedības formas ir tēlošana, dumpis, dusmu lēkmes un kaušanās.

          Lai pievērstu sev uzmanību, bērns cenšas izaicināt un aizskart citus. Šāda veida uzvedība sniedz vēlamā mērķa sasniegšanu. Ja tas izdodas, bērns gūst apmierinājumu.

Atriebīgi bērni domā, ka apkārtējie cilvēki pret viņiem izturas netaisni, tāpēc arī vēlas atriebties vecākiem, skolotājiem, vienaudžiem un pat visai sabiedrībai. Viņu atriebība izpaužas kā vardarbība, zagšana, brutalitāte. Vilšanās apkārtējos cilvēkos un cerību sabrukums būt piederīgam pie kādas izraudzītas struktūras (klases, sabiedrības), rosina uz atriebību. Šiem bērniem nav izdevies nostiprināt varu pār saviem vienaudžiem un pievērst sev uzmanību, tāpēc viņi domā, ka vienīgais veids, kā nostiprināt pozīcijas ir – kļūt nežēlīgam. Šādi rīkojoties bērniem liekas, ka viņi būs nokārtojuši rēķinus ar tiem cilvēkiem, kas viņus nepieņēma. Šo  bērnu pašvērtējums ir zems. Vieņiem liekas, ka tos nemitīgi kritizē, izrīko un neieredz. Viņš uzsver, ka atriebīgie bērni pat nemēģina uzvesties savādāk, kā vienīgi  atriebties.

 Pedagogs D. Vinemanis (Vinneman) mērenas dusmu lēkmes uzskata par normu, bet ja runa ir ekspresīvām dusmām, tad tās ir saistītas ar agresijas izpausmēm. Viņi atzīst, ka bērnu dusmas rada dusmas, rada stresu un apjukumu gan vecākiem, gan pedagogiem. Pedagogi uzskata, ka vecāku lielāka kļūda ir tā, ka viņi liek bērnam domāt, ka dusmoties ir slikti, tāpēc bērni bieži izjūt vainas apziņu par savām dusmu izpausmēm. Dusmu izpausmes vajag pieņemt tāpat kā citas izjūtas .Vecākiem ir jāparāda, kā šīs jūtas izpaust pieņemamā veidā. Ja vecāki aizliegs bērniem izrādīt dusmas, tad tās krāsies bērnos un noteiktos apstākļos parādīsies kā dusmu uzliesmojums, ko var uzskatīt par agresivitātes attīstības sākumu. Lai izprastu bērnu agresīvu uzvedību, mums jāzina dusmu uzliesmojuma cēloņi. Viņš  izvirza sekojošus iemeslus:

1.dusmas kā aizsardzība, lai izvairītos no mokošām sajūtām,

                 2. asociācijas ar neveiksmēm,

          3. nemiers par situāciju, kuru bērns nekontrolē,

                 4. zema pašapziņa, izglītība un atkarības sajūta.

 Viņi uzskata, ka pareizi reaģējot uz bērna  dusmām kā īslaicīgu emocionālu stāvokli, kas, galvenokārt ir frustrācijas  rezultāts, bērnos var neveidoties agresivitāte. Strādājot ar dusmīgiem bērniem, vecāku darbībai jābūt motivētai, pēc vajadzības aizstāvēt un mācīt, nevis pēc vēlēšanās sodīt.

          A. Ādlers (Adler,1992) runā par grūti audzināmiem bērniem, kuru agresija izpaužas uz āru. Viņaprāt ir divi galvenie faktori, kas nosaka bērna un cilvēka veidošanos; ir inforioritāte (mazvērtības sajūta) un superrioritāte (pārākuma sajūta) . Visas šīs inforioritātes un superrioritātes problēmas attīstās un iesakņojas  bērnā jau ģimenē.

          Viņaprāt agresīvu uzvedību izraisa vai nu mazvērtības sajūta vai pārākuma sajūta . Mazvērtības sajūtu izraisa nevis nepilnība pati par sevi , bet gan tās sekas – nespēja pielāgoties apkārtnei .

          Viņš uzskata, ka grūtības sagādā  izlutinātie bērni. Šie bērni savās ģimenēs ir atradušies uzmanības centrā un pakļāvuši vecākus savām iegribām. Nonākot sabiedrībā viņiem šīs prioritātes zūd. Šādi bērni nav piemēroti dzīves problēmām. Viņiem ir grūtības kontaktēties ar apkārtējiem cilvēkiem, viņi ir valdonīgi un naidīgi.

      A.Ādlers (1992) runā arī par t. s. brīnumbērniem. Skolas dzīvē iekļaujas apmierinoši, bet vēlāk viņu izteiktās superioritātes dēļ, sabiedrībai viņu dzīves plāns izrādās nepiemērots.

          Ja bērns nav drosmīgs, viņš jūtas nepilnvērtīgāks par citiem un nespēj radīt piederības sajūtu vai attīstīt gribu sadarboties. Šādā gadījumā pusaudzis cenšas sasniegt mērķus, kas dod tīri personiskas vai egocentriskas priekšrocības. Viņš vairs nav ieinteresēts sadarboties ar citiem, kļūdams egocentrisks un izceldamies. Pusaudži sāk tiekties pēc pārākuma pār citiem, izmantodami varu, visatļautību, lai pārvarētu savas neatbilstības un mazvērtības izjūtu.

          A.Ādlers (1992) savā teorijā runā par superioritātes un inforioritātes        kompleksiem, ar superoritātes kompleksu apzīmējot gadījumus, kad pārākuma izjūta izpaužas  pārspīlētā veidā, un inferiotitātes kompleksu – mazvērtības sajūtu, kad bērnam šķiet, ka viņš neko nespēj,  ka citus dzīve atzīst vairāk. Inforioritātes jūtas un tieksme pēc superioritātes ir vispārīga parādība, un tie ir galvenie faktori, kas ietekmē cilvēka izturēšanos. Esot dažādās situācijās, katrs cilvēks rīkojas viņam vien raksturīgā veidā, tas ir viņa dzīves stils. Cilvēka dzīves stils ir kaut kāds kopums, viņa rīcība konkrētās situācijās, kas izveidojies laika gaitā un nosaka viņa darbību .

          A . Bandura (A. Bandura,1975), un citi psihologi uzskata, ka agresivitātes pamatā ir vecāku negatīvs paraugs.

          Agresīvi bērni parasti izaug ģimenēs, kurās trūkst maiguma un mīlestība, kur par bērna attīstību maz interesējas un pret bērna agresivitātes izpausmēm izturas vienaldzīgi, un tā vietā, lai pacietīgi izskaidrotu, izvēlas spēka metodes. Tieši ģimenē bērni apgūst savstarpējās attiecības ar ģimenes locekļiem, uzvedības un attiecības normas ar citiem cilvēkiem, kas saglabājas līdz pusaudžu vecumam un brieduma gadiem. Vecāku reakcija uz bērna nepareizu uzvedību, ģimenes harmonija vai disharmonija, vecāku un bērnu attiecības – ir faktori, kas var noteikt bērna agresīvu uzvedību ģimenē un ārpus tās.

          G. Dolards  (Dollards, 1939) par bērnu agresivitātes cēloņiem uzskata frustrāciju. Viņš uz bēriem attiecina tos pašus agresivitātes cēloņus, kurus aplūkojām iepriekšējā nodaļā par agresivitātes cēloņiem frustrācijas teorijas ietvaros. Atšķiras tikai mērķi, kurus bērns grib sasniegt, un, šķēršļi, kurus parasti rada.

          Apkārtējās vides ietekme un dzimuma apzināšanās procesi atstāj lielu iespaidu uz agresīvo formu veidošanos. Pusaudžu vecumā vērojamas atšķirības starp meiteņu un zēnu uzvedību. Meitenes šajā vecumā vairāk izmanto verbālās agresijas formas, bet zēni dod priekšroku tiešai agresijai. Verbālās agresivitātes formas pusaudžu vecumā ir aizrādījumi, kritika, baumošana un aizvainojums. Tas saistīts ar pusaudžu spējām savas emocijas izteikt vārdos. Laka posmā no jaunākā skolas vecuma līdz jaunībai tādu reakciju samērs kā verbālā, fiziskā, negatīvisms un netiešā agresija mainās. Meitenēm šajā laikā dominē verbālā agresija un negatīvism, bet zēniem – fiziskā agresivitāte un negatīvisms.

          Pusaudža paugstināto ķildīgumu un kauslīgumu parasti izraisa nopietni personība trūkumi. Šīs iezīmes pusaudzim piemīt apvienojumā ar ātru aizvainojamību, negatīvismu un aizkaitināmību. Visu šo uzvedību komplēksu sauc par afektīvo uzvedību. Afekta cēloņi var būt dažādi. Visbiežāk tā rašanos nosaka pusaudža nepareizās attiecības ar vienaudžiem, vai arī viņa pozīcija ģimenē.Afektīvo uzvedību izraisa nesaskaņas starp to stāvokli, kādu pusaudzis cenšas iegūt, un pozīciju kādu viņš būtībā ieņem. Šis konflikts īpaši saasinās tad, pusaudzis zaudē agrāk ieņemto stāvokli.

Analizējot literatūru, kurā apskatīta pusaudžu agresivitāte, var secināt, ka galvenie agresijas iemesli ir:

1.     Pusaudža mazvērtības un nedrošības sajūta, ko izraisa pārlieku liela vecāku disciplīna, fiziski sodi, negatīva psiholoģiskā ietekme, uzmanības un mīlestības trūkums;

2.     Negatīvs sociālais paraugs;

3.     Pusaudžu lutināšana, kas noved pie nespējas adaptēties sabiedrībā.

Pastāv t.s. agresivitātes normas. Tas nozīmē, ka agresivitātes biežums un izpausmes veidi ir līdzīgi visās kultūrās.

Agresivitātes socializācija ir process, kurā subjekts iemācās kontrolēt savu agresīvo  virzību un agresijas formu.

 

                     

 

1.6.Trauksmes teorijas un definīcijas.

          Trauksmi kā cilvēka psiholoģisko stāvokli viennozīmīgi nodefinēt nav iespējams, tāpat kā  jebkura cilvēka emociju vai jēdzienu, kas apraksta cilvēka personību. Katram pētniekam, kas veido aprakstus un formulējumus ir subjektīvs viedoklis par pētāmo psiholoģisko parādību. Tādēļ priekšstatu par trauksmi var gūt apskatot vairākas teorijas un autoru viedokļus.

          Trauksme – emocionālais stāvoklis, kas rodas nenoteiktās briesmu situācijās un izpaužas nelabvēlīgā notikumu attīstības gaidās. Atšķirībā no bailēm, kas ir reakcija uz reālām briesmām, tās ir ģenerētas, difūzas vai bezpriekšmetiskas bailes. Parasti trauksme ir saistīta ar neveiksmes gaidām un briesmu cēloņu neapzināšanos.

          Termins trauksme ( angl. anxiety ) nāk no latīņu valodas vārda anxius, šī vārda pielietojums ir sācies jau 1525. g., kas apzīmē satraukuma, uzbudinājuma un ciešanu stāvokli. Vārda anxius sakne anh – ir no cita latīņu vārda – angere, kas nozīmē slāpēt vai žņaugt. Acīmredzot vārds anxius it kā ietver sevī žņaudzošās izjūtas, kādas pavada cilvēku, kas saskaras ar trauksmes sajūtu ( Levis ).

           Pēc Fanka un Vagnala ( Funk un Wagnals, 1963 ) definējuma – trauksme ir spriedze, emocionālais stāvoklis, kas bieži tiek pavadīts ar tādiem fiziskiem simptomiem kā dusmas, saspringums, paātrināta sirds darbība. ( Welster, “Third Internacional Dictionary 1981. g.)

          No biheiviorālās teorijas viedokļa, bērnam uzvedības traucējumi ( arī trauksme ) parādās, kad bērna uzvedība novirzās no attiecīgajām sociālajām normām, kurās šī uzvedība notiek ar dažādu intensitāti, bērna apkārtnē esošie pieaugušie atkarībā no apstākļiem  to var nosaukt par pārāk augstu vai zemu.

          Trauksme  ir uzskatāma kā viena  no frustrācijas izlādes iespējām.

          Pēc Freida ( Freud,1930 ) domām, trauksme rodas, kad bērns ir pakļauts savām vēlmēm, dziņām, bet nespēj pats tās realizēt un ir atkarīgs no apkārtējo spējām un vēlmes tās apmierināt. Šī bezpalīdzības sajūta rada frustrāciju, kas izpaužas trauksmes veidā un veicina bērniem mācīties kontrolēt dziņas un, lai izvairītos no frustrācijas. Šo trauksmes formu , kas rodas no nepilnvērtīgi realizētām id vajadzībām, Freids ir nosaucis par primāro trauksmi.

          Attīstoties ego, kas darbojas kā cilvēka personības iezīmes : spēja adekvāti rīkoties, izvērtēt pagātnes un nākotnes notikumus, iemaņas, kas palīdz cilvēkam orientēties reālajā pasaulē.

          Kā viena no svarīgākajām ego funkcijām – brīdināšana par iespējamām briesmām, liekot cilvēkam nezaudēt modrību. Ego brīdināšanas funkcijas uzdevums ir arī pasargāt cilvēku no primāras trauksmes gadījumiem, Freids (Freud,1932) šo pieeju  sauc par signālu vai sekundāru trauksmi.

          Pēc DSM-111 klasifikācijas bērniem visbiežāk  ir sastopami  trīs veidu trauksmes stāvokļi :

·        Vispārējais trauksmes stāvoklis (angl. overanxious).

Bērni šajā stāvoklī uztraucas par visdažādākajām lietām , ieskaitot savainošanos  vai ikdienišķu vizīti pie ārsta. Bailes nav saistītas  ar konkrētiem objektiem vai situāciju. Parasti bailes un trauksme tiek pavadītas ar psihosomatiskām saslimšanām.

·        Izvairīšanās traucējumi ( angl. - avoidant disorders)

Bērni ar šo  traucējumu ir pārāk kautrīgi, viņi izvairās no kontaktiem ar svešiniekiem, ja šos bērnus mēģina pamudināt uz kontaktu veidošanu , viņi izvairās, raud, meklē patvērumu pie vecākiem.

·        Trauksme, kas saistīta ar šķiršanos  (angl.-separation anxiety)

Bērns cenšas ne brīdi neatstāt savus vecākus , izvairās vieni paši kaut kur iet, bailēs, ka vecāki varētu pazust, bērns var izvairīties nakšņot no vecākiem šķirtā istabā, jūtas slikti , ja pieaugušā nav mājās. Esot atšķirtībā no vecākiem bērns jūtas nomākts , apātisks , atsvešināts, ar grūtībām koncentrējas darbam vai spēlei.

          Boulbija ( Bowlby ) teorijā trauksme ir saistīta ar bailēm, taču viņš neuzskata, ka šīs emocijas ir viens un tas pats. Pēc viņa domām  abi termini ir attiecināmi uz diviem cieši saistītiem stāvokļiem un tiem ir kopīgi cēloņi un izpausmes. Atšķirības starp bailēm un trauksmi, kuras nosaka Boulbijs(, saistītas ar viņa uzskatu par pieķeršanos un atšķirtību. Zīdaiņa attieksmē pret māti viņš uzskata kā greizsirdīgu, īpašniecisku, savtīgu un pārmērīgi atkarīgu. Bērnam aptuveni līdz 2 gadu vecumam rodas spēcīgas pieķeršanās jūtas savam aprūpētājam (visbiežāk tā ir māte ), ja bērns tiek ievietots nepazīstamā vidē, tad tas dod trauksmes signālus savam aprūpētājam. Tā ir tā saucamā “ trauksmainā pieķeršanās” , kuras pamatā ir bērna bailes, ka pieķeršanās objekts varētu kļūt nesasniedzams vai neatbildēt uz pieķeršanās izpausmēm. Tāpat ar distresu  bērni reaģē uz situāciju, kad tiek šķirti no mātes. Viņš teoritizē , ka  trauksme, kas rodas nošķiršanas rezultātā var būt kā pamats vēlāko dzīves gadu “ nedrošības un zaudējuma” sajūtām.

          Funkcionāli trauksme ne tikai brīdina par iespējamām briesmām, bet mudina konkretizēt šīs briesmas, mudina aktīvi izpētīt īstenību ar mērķi noskaidrot draudīgo priekšmetu. Trauksme var izpausties kā bezpalīdzības izjūta, nepārliecinātība par sevi, bezspēks pret apkārtējiem faktoriem, to varenības pārspīlēšna. Uzvedības izpausmēs trauksme parādās kā kopējās darbības dezorganizēšana, tās virzības un produktivitātes graušana.

Empīriskos pētījumos izšķir – situatīvo trauksmi, kas raksturo indivīda stāvokli dotajā brīdī un trauksmi kā personības iezīmi – trauksmainību                          paaugstinātu noslieci sajust trauksmi reālu un iedomātu personības iezīmi – trauksmainību draudu dēļ ( Ckjdfhm ghfrnbxtcrjuj gcbyjkjuf. Vbycr, 1997 ).

          Trauksme ir difūza, ļoti nepatīkama, bieži neskaidra baiļu, bažu sajūta par kaut ko, ko pavada viena vai vairākas somātiskās sajūtas. Trauksme, tā ir reakcija uz nezināmām iekšējām briesmām. Trauksme pēc savas dabas ir pretrunīga. Galvenā atšķirība starp šīm emocijām ir to asais vai hroniskais raksturs (Rfkgfy U.B.1994).

          Trauksme ir uztraucošs signāls, to var uzskatīt par tādu pašu emociju kā bailes. Tā brīdina par iekšēju vai ārēju bīstamību; tā ir svarīga, lai glābtu dzīvību. Trauksme zemākā līmenī brīdina par ķermeņa ievainošanas bīstamību, sāpēm, bezpalīdzību, iespējamo sodu vai sociālu ķermenisku vajadzību frustrāciju. Tādā veidā tā pasaka priekšā organismam, ka kaut kas jādara, lai brīdinātu par briesmām vai vismaz mazinātu to sekas.

          Teorētiskais priekšstats un eksperimentālie pētījumi par trauksmi bieži nav adekvāti šī termina formulēšanā. Trauksme bieži tiek aprakstīta ar vienu mērījumu , neskatoties uz to, ka klīniskie rezultāti to noliedz, un pat autori, kas runā par trauksmi kā par vienu fenomenu. Iekļauj tās aprakstā dažādus tās komponentus, kas cits no cita nav atkarīgi.

          Diferenciālo emociju teorija apraksta trauksmi kā fundomentālu emociju kompleksu, kas iekļauj bailes un tādas emocijas kā bēdas, dusmas, kaunu, vainu un dažreiz interesi – uzbudinājumu. Šo emociju nozīme trauksmes sindromā ir atkarīga no indivīda un viņa dzīves vēstures īpatnībām. Vairāki pētījumi pēc diferenciālo emociju skalas parādīja, ka trauksme var tikt sadalīta vairākos neatkarīgos afektīvos faktoros, Spilbergers (Spielberger) ar faktoriālo analīzi parādīja, ka plaši pielietojamā trauksmes skala īstenībā ir daudzfaktoru instruments, kas pārstāv atsevišķas emocijas, kas pēc diferenciālās emociju teorijas uzskatiem ietilpst trauksmes sindromā. Šie pētījumi pierāda, ka reālā un iedomātā situācija, kas saistīta ar bailēm kā dominējošo emociju un vienas vai vairāku emociju pastiprināšanos, tādām kā ciešanas, kauns, interese, dusmas. Kopumā klīniskie pētījumi skata bailes un trauksmi kā cieši saistītus stāvokļus un procesus, bet vairumā gadījumu trauksmes apraksti, līdzīgi bailēm, ietver citus afektus (Rfgkfy U.B. 1994).

          Var runāt par trauksmes formām, ja katrai tās formai tieši izdala tajā ietilpstošās afektu kombinācijas ( piem., bailes – ciešanas – dusmas, bailes – kauns – vainas apziņa ). Diferenciālo emociju teoriju kontekstā trauksmi lieto kā terminu, kas attiecas uz jebkuru kombināciju, kur mijiedarbojas bailes un citi afekti un noteiktas afektīvi kognetīvās orientācijas. Katrā gadījumā tas ir arī ērts termins, kad nav iespējams tieši nosaukt afektu kombināciju.

          Diferenciālo emociju teorija norāda afektu salikumus, kurus varētu saukt par trauksmi. Piemēram, indivīdiem, kas uztur vainas apziņu, var būt baiļu – vainas sindroms, vai baiļu – kauna – vainas sindroms. Citi var izjust tādas kombinācijas kā bailes – ciešanas, bailes – dusmas. Tomēr jebkurā gadījumā trauksmes sindromā dominējošām emocijām jābūt bailēm. Emociju dinamikas lielā daudzveidība padara trauksmes dziļu analīzi ļoti sarežģītu.

          K. Hornija (Horney1997) par trauksmi runā kā par bērna izolācijas un bezpalīdzības sajūtu potenciāli naidīgajā pasaulē. Šī sajūta var izsaukt: tiešu un netiešu dominēšanu, vienaldzīgumu, nestabīlu uzvedību, nepietiekamu cieņu pret bērna vajadzībām, pārāk lielu apbrīnu vai arī tā trūkumu, vēlmi pieņemt kāda pozīciju vecāku strīdos, pārāk lielu vai mazu atbildības sajūtu, izolētību no citiem bērniem, netaisnīgumu, diskrimināciju, solījumu nepildīšanu utt. Vispār viss, kas traucē bērna drošību attiecībās ar vecākiem, rada trauksmi. Lai tiktu galā ar izolācijas un bezpalīdzības izjūtām, trauksmainam bērnam, kas nejūt drošību, attīstās dažādas stratēģijas. Viņš var kļūt nikns, vēlēties atmaksāt tiem, kas viņu atstūma vai slikti pret viņu izturējās. Vai arī kļūt pārāk paklausīgs, lai atgriestu mīlestību, kuras zaudējumu viņš neizjūt. Hornija nosauc 10 vajadzības, ko viņa nosauc par “neirotiskām”, un kuras uzskatāmas kā sekas vēlmei atrast risinājumu izjaukto attiecību problēmai.

1.     neirotiska vajadzība pēc mīlestības un atzinības

2.     neirotiska vajadzība pēc “partnera – aizgādņa”

3.     neirotiska vajadzība pēc šauri ierobežotas dzīves

4.     neirotiskā vajadzība pēc seksa

5.     neirotiski centieni ekspluatēt citus

6.     neirotiska vajadzība pŗc nozīmīguma ( pašvērtējums tiek vērtēts pēc publiskās atzinības līmeņa )

7.     vajadzība būt apbrīnas objektam

8.     neirotiska tiekšanās pēc individuāliem sasniegumiem

9.     neirotiska vajadzība pēc neatkarības un pašpietiekamības

10.            neirotiska vajadzība pēc pilnības un pašpietiekamības

Šīs 10 vajadzības ir iekšējo konfliktu rašanās cēloņi. Vēlākajos darbos Hornija

dala šīs vajadzības trijās grupās:

1.     virzība no cilvēkiem, piem. , vajadzība pēc mīlestības

2.     virzība no cilvēkiem, piem. , vajadzība pēc neatkarības

3.     virzība pret cilvēkiem, piem. , vajadzība pēc spēka 

Katra no šīm grupām parāda orientāciju attiecībā pret sevi un pret citiem. Šo orientāciju atšķirībā Hornija (Horneu) atrod iekšējā pamatkonflikta pamatu. Konflikti ir visiem, bet dažiem cilvēkiem smagā formā, kas pirmkārt saistīts ar agrīniem atstumšanas pārdzīvojumiem, nepieņemšanu, hiperprotekciju.

          MMPI personības tests trauksmes un depresijas skalu raksturo tādi emocionālie stāvokļi kā iekšējais sasprindzinājums, nepārliecinātība, pazemināts pašvērtējums, slikts garastāvoklis, pesimistisks perspektīves vērtējums. Autori atzīmē, ka klīniskā trauksme izpaužas kā nenoteiktu draudu sajūta ,kuras raksturu un izcelšanos nav iespējams prognozēt. Taču trauksme ir centrālais, bet ne vienīgais elements uztraukuma grupā, kurus varētu nosaukt par trauksmainiem.

          Tā kā trauksme rodas sakarā ar to, ka tiek izjauktas izveidotās vajadzības un uzvedības stereotips, kas ir virzīts uz vajadzību apmierināšanu, tās novēršana var notikt, pirmkārt, ja mainās apkārtne un, otrkārt, ja mainās indivīda attieksme pret nemainīgo apkārtni.

          Indivīdus, kurus raksturo trauksme un depresīvo tendenču paaugstinājums, parasti apkārtējie uztver kā nesimpātiskus, noslēgtus, klusus, kautrīgus un pārāk nopietnus. Viņi izskatās iegājuši sevī un izvairās no kontaktiem. Taču īstenībā šiem cilvēkiem patstāvīgi nepieciešami dziļi un cieši kontakti ar apkārtējiem. Viņi ātri sāk identificēt sevi ar citiem cilvēkiem un viņu sadzīves atsevišķiem aspektiem. Ja šī identifikācija tiek traucēta sakarā ar to, ka mainās nodibināto savstarpējo sakaru sistēma, šīs izmaiņas var tikt uzņemtas kā katastrofa un rada dziļu depresiju, kaut arī objektīvam vērtētājam šī reakcija šķiet neadekvāta. Viņu vientulība un norobežotība var atspoguļot vēlmi paglābties no vilšanās. Īstenībā viņiem ir vajadzība piesaistīt un noturēt apkārtējo uzmanību, dārgs ir viņu vērtējums, viņi cenšas iegūt un saglabāt tuvību. Šādās situācijās, kas prasa agresīvu reakciju, kas vērsta uz āru, ir ļoti izteiktas, un tās izsauc viņos trauksmi. Viņiem raksturīgās reakcijas pavada vainas sajūta, dusmas, kas vērstas uz sevi, autoagresija.

          Neirotisko stāvokļu simptomātika vēl joprojām nav līdz galam skaidra. Psihoanalītiskā teorija visam pamatā liek trauksmi, kuras izpausmes ir arī traucētas uzvedības simptomi.   

          Trauksme tiek izskatīta kā emocionāla diskonforta pārdzīvojums, kas saistīts saistīts ar draudošu briesmu priekšnojautu. Atšķirībā nobailēm, kā reakciju uz konkrētām briesmām, trauksme ir nekonkrētu draudu pārdzīvojums. Ir viedoklis, ka trauksmi izjūt pie sociāliem draudiem, kad ir apdraudēts priekštats par sevi.

          Atšķir situatīvo trauksmi, kas raksturo subjekta stāvokli noteiktā momentā un trauksmainību, kā nosacīti stabilu parādību. Atšķirībā no draudu objektivitātes dotajā situācijā, var izdalīt objektīvo trauksmi, kas parādās neitrālās situācijās, bez briesmu elementiem.

          Analizējot literatūru par trauksmi, secinu, ka trauksmi visbiežāk izjūt kā sasprindzinājumu, norūpēšanos, nervozitāti, kā nenoteiktību un neveiksmes sajūtu.

 1.7. Trauksme kā stāvoklis un trauksme kā īpašība

Pēc Č. Spilbergera (C. Spielberger) domām, pamatiemesls daudznozīmīgam un semantiskajai nenoteiktībai trauksmes koncepcijā ir tas, ka termins parasti tiek lietots divās galvenāj;as nozīmēs, kuras ir savstarpēji saistītas, bet tomēr attiecas uz diviem atšķirīgiem jēdzieniem ({tr[fepty {, 1986).

          “Trauksmainības stāvoklis (T – stāvoklis) raksturojas ar subjektīviem, apzināti uztvertiem draudiem un spriedzi, kas saistīta ar autonāmās nervu sistēmas aktualizāciju vai kairināšanu ({tr[fepty {, 1986 ,247)”.

Visbiežāk terminu “trauksme” lieto, lai aprakstītu pēc savas nokrāsas nepatīkamu emocionālu stāvokli vai iekšējus apstākļus, kuriem raksturīga subjektīva sasprindzinājuma, nemiera, drūmu priekšnojautu izjīta, bet fizioloģiskās puses – autonomās nervu sistēmas aktivācija. Trauksmes izjūta (TS) rodas, kad indivīds uzsver noteiktus kairinājumus vai situācija skā tādas, kas satur sevī aktuālus vai potenciālus briesmu, draudu, ļaunuma elementus. Trauksmes izjūta var variēties pēc intensitātes un mainīties laikā kā stresa līmeņa funkcija, kurai indivīds pakļauts.

“Trauksmainība kā personība sīpašība” (T – īpašība) nozīmē motīvu vai iegūtu uzvedības dispozīciju, kas rosina uztvert indivīdu plašu, objektīvi drošu loku kā draudu saturošu, rosina reaģēt uz tiem ar T – stāvokli, kura intensitāte neatbilst objektīvām briesmām.” ({tr[fepty {., 1986 ,247).

Termins “trauksme”vai precīzāk,”trauksmainība” toek lietoys, lai apzīmētu nosacīti stabilas individuālās atšķirības indivīda nosliecē pārdzīvot šo stāvokli. Šajā gadījumā trauksmainība nozīmē personības īpašību. Trauksmainība kā īpašība vai peroniskā trauksmainība (PT) neizpaužas uzvedībā tiešā veidā. Taču tās pakāpi var noteikt, izejot no tā, cik bieži un cik intensīvi indivīdam rodas trauksmes stāvoklis. Personība ar izteiktu trauksmainību ir, piemēram, neirotiska personība, kurai ir tieksme uztvert apkārtējo pasauli kā tādu, kas satur sevī draudus un briesmas daudz lielākā mērā, nekā personībai ar mazu trauksmainības pakāpi. Kā redzams, indivīdi ar augstu trauksmainības pakāpi ir vairāk pakļauti stresa ietekmei un viņiem ir tieksme pārdzīvot trauksmes stāvokli ar lielāku intensitāti un, kā zināms jau iepriekš, biežāk, nekā indivīdam ar zemu trauksmainības līmeni.

Pastāv vesela virkne pietiekoši izstrādātu trauksmes stāvokļu koncepciju.

Trauksmes pētījumu apskatā Filips (Fillip), Martins (Martin) un Maijers (Myers) atzīmē, ka daudzu darbu rezultāyi ir pretrunīgi. Tajā pašā laikā šie autori atzīmē, ka svarīgs punkts, kurā izpaužas pētījumu teorētiskā līdzība ir doma, ka trauksmi rada tās vai citas formas stress. Pētnieku vidū daudz mazāk vienprātības ir jautājumā par stresa apzīmējumu, trauksmes reakcijas aprakstīšanu un to mehānismu dabu, kas nosaka trauksmi un kas izsauc tās stresa stimulus.

Filips (Rfgkfy U., Ct,jr <., 1994) ar līdzautoriem atzīmē, ka konceptuālā atšķirība starp trauksmi kā pārejošo emocionālo stāvokli un kā salīdzinoši noturīgu personības rakstura īpašību ir konstruktīva. Trauksmes kā stāvokļa un kā īpašības atdalīšana vissvairāk parādās Spīlbergera darbos. Tomēr katram no viņiem ir nedaudz atšķirīga pieeja attiecīgo mainīgo konceptualizācijā un novērtēšanā.

Vēl var uzsvērt: trauksmes pētnieki ir vienoti savā uzskatā par to, ka tieši stress izraisa trauksmes stāvokli; bez tam jāatzīmē, ka arvien lielāka vienprātība ir jautājumā, ka trauksmes (starp citu, tāpat kā citu emocionālo stāvokļu) aktivācijā svarīgākā nozīme ir kognitīvajiem faktoriem. Briesmu kognitīvie novērtējumi, acīmredzot, ir pirmais trauksmes stāvokļa rašanās posms, bet kognitīvā pārvērtēšana nosaka tādu stāvokļu inensitāti un noturīgumu laikā.

Lai gan pašlaik trauksmes koncepcijās ir vesela virkne kopīgu saskarsmes punktu un pieaug šīs nozares pētījumu teorētiskais un metodiskais nodrošinājums, vēl ir par agru gaidīt vērā ņemamu integrāciju trauksmes pētīšanas teorijā un izzināšanas stratēģijā.

Galvenās grūtības pētījumu novērtēšanā ir tādas, ka lielākā pētnieku daļa apzīmē trauksmi kā sarežģītu personisko procesu ar daudzskaitlīgiem komponentiem. Katrs pētnieks tiecas ņemt vērā tos aspektus un komponentus, kuri izriet no viņa teorētiskajām nostādnēm. Centīsimies izprast  trauksmes kā procesa koncepciju, ievērijot dalījumu: trauksme kā īpašība un trauksme kā stāvoklis.

Situācijas novērtējums atkarīgs kā no reālajām situācijas īpatnībām, tā arī no T – īpašības. Tādejādi T – stāvokļa stiprums un ilgums ir kognitīvā novērtējuma sekas, kas būtiski atkarīgas no četrām determinu grupām:

1.     situācijas iekšējām īpatnībām;

2.     T – īpašības jeb trauksmainības dispozīcijas;

3.     Efektivitātes novērtējuma veiksmīgām vai iespējsmi veiksmīgām atbildes reakcijām;

4.     Atgriezeniskās saites ietekmes uz pašreizējo T – stāvokli ({tr[fepty {., 1986).

Č Spīlbergers izdala trauksmainības stāvokli un trauksmainību kā personības īpašību, šos jēdzienus definējot šādi:

Trauksmainības stāvoklis (T – stāvoklis) raksturojas ar subjektīviem, apzināti uztvertiem draudiem un spriedzi, kas saistīti ar autonomās nervu sistēmas aktualizāciju un kairināšanu.

Trauksmainība kā personības īpašība (T – īpašība) nozīme motīvu vai iegūto uzvedības dispozīciju, kas rosina indivīdu uztvert plašu, objektīvi drošu loku kā draudus saturošu,  rosina reaģēt uz tiem ar T-stāvokli, kura intensitāte neatbilst briesmām.

          Trauksmainība (gan situatīvā, gan personības dispozīcija) kaut kādā mērā raksturīga visiem cilvēkiem. Tā ir normāla, bieži-adekvāta reakcija uz notiekošo, kas  pārsvarā palīdz cilvēkiem aizsargāties, bieži mobilizē izdarīt nepieciešamo, sasniegt vēlamo.

1.8.Trauksmes īpatnības  pusaudžu vecumā

Daudziem bērniem ir vērojami mēreni un pārejoši emocionāli traucējumi, kas ir normāla bērnu attīstības procesa daļa, un par ko nav jāuztraucas. Eksistē arī daži normālas attīstības aspekti, kas liekas līdzīgi psihiskiem traucējumiem: piemēram, trauksmi divgadīgam bērnam izsauc šķiršanās no mātes.(Hfnnth V.1987).

Emocionālie traucējumi no vienas puses ir atkāpes no normas, bet no otras puses- rada bērnu sociālo kontaktu traucējumus. Emocionālajiem traucējumiem un pieaugušo neirozēm  ir daudz kopīgu iezīmju. Grūti ir izdalīt vienu faktoru, kas rada emocionālos traucējumus, šeit varētu pieminēt gan ģenētisku noslieci uz emocionāliem traucējumiem, gan apkārtējās vides stresogēnos  faktorus, gan ģimenes dzīvi  un vecāku bērnu attiecības. Arī neveiksmīga skolas apmācība var būt smagu emocionālo traucējumu iemesls.

Bailes no fobijas vērojamas jebkura vecuma bērniem, bet īpaši bieži skolniekiem un pusaudžiem. Bieži bērni apgūst vecāku izveidoto trauksmes reakvijas mehānismu, ko līdzīgi pielieto trauksmes situācijās. Citreiz bailes ir personīgās pieredzes rezultāts.

Bērns var būt trauksmains tiekoties ar cilvēkie, ja viņam ir slikti  attīstīta saskarsmes prasme. Bailes rodas arī, ka bērns nav pārliecināts par sevi savās starppersonu attiecībās ar citiem cilvēkiem. Bailes un trauksme var tikt fokusēta uz kādu citu problēmu, piemēram, uz skolas problēmām, kaut arī īstenībā bērns ļoti baidās zaudēt savus vecākus.

Spriežot pēc longitudālajiem  pētījumiem (Rutter M.,1985), bērni, kam ir emocionālie traucējumi pirmspubertātes vecumā, izaugot reti cieš no depresīviem stāvokļiem. Depresijas smagas formas ļoti reti sastopamas bērniem, kas nav sasnieguši pusaudžu vecumu, arī vieglas formas depresijas biežāk sastopamas pusaudžiem un pieaugušajiem bērniem.

Gan bērniem, gan pieaugušajiem svarīgu lomu depresijas rašanās situācijās spēlē ģenētiskie faktori, kā arī nelabvēlīgie apkārtējās vides faktori. Ļoti nopietns apstāklis tam, lai sāktos depresija, tuvu saišu vai attiecību pārraušana.

          Psihiskie traucējumi bērniem ir cieši saistīti ar nelabvēlīgiem ģimenes apstākļiem, mātes nerozēm, ģimenes strīdiem un ģimenes izjukšanu. Šie faktori noteikti ietekmē arī psihiskās attīstības problēmas pusaudžu vecumā (Hfnnth V.1987 ).

          Uzskata (Rutter M.1985), ka pusaudžiem ir raksturīgs augsts emocionālais pacēlums un traucējumi, kas var izpausties arī kā garīgās slimības. Atsevišķas emocijas tiek visdziļāk izdzīvotas tieši pusaudžu gados nevis agrā jaunībā vai pieaugušo dzīves dzīves laikā, tāpēc lielākai daļai pusaudžu rodas emocionāli traucējumi. Pusaudžiem raksturīgas izteiktas garastāvokļa maiņas līdz ar to vēlme pabūt vienam. Emocionālie traucējumi parasti rodas pārmaiņu laikos: skolas maiņa, kādas tuvas draudzības izjukšana, pārmaiņas mājās – pusaudžu vecums ir tas laiks, kad novērojamas visplašākās pārmaiņas dažādās dzīves jomās. Šādos gadījumos jau esošajiem stresiem pievienojas raizes par kādas jaunas problēmas parādīšanos.

          Līdzīgi kā citi emocionālie traucējumi, arī trauksme ir atkarīga no vecuma. Pusaudžu vecumā to var izraisīt neatdekvāts pašvērtējums. Ļoti svarīgs pusaudzim ir citu cilvēku viedoklis par viņu, tāpēc nemitīga vēlme to celt rada trauksmes sajūtu. Pašvērtējums ir saistīts arī ar sabiedriskās audzināšanas problēmām, jo pusaudzis nespēj pielāgoties sabiedrības prasībām, ja viņam to neiemāca. Arī pieaugušo nepietiekama uzticēšanās saskarsmē ir viens no skolēnu nelīdzsvarotības iemesliem. Zemajam pašvērtējumam ieilgstot veidojas trauksmes sajūta, kas vēlāk var pāriet depresijā. Šī trauksmes sajūta ir saistīta ar domu, ka bērns ir atšķirīgs no citiem, sajūta, ka nav nevienam vajadzīgs (Rutter M.1985).

          Boulbi ( Bowlby ) raksta par “trauksmaino pieķeršanos” runājot par mātes un bērna attiecībām. Pusaudžu vecums ir tieši tas vecums, kad bērni, lai iegūtu socializācijas prasmes un iemaņas, “aiziet” no vecākiem, pirmajā vietā izvirzot attiecības ar vienaudžiem. Arī identitātes veidošana sākas ar attiecību veidošanu grupā, šīs attiecības tiek bieži kombinētas, mainītas un pārstrukturētas, līdz ar to pieķeršanās un šķiršanās problēma ir aktuāla gandrīz visu pusaudžu vecuma periodu.

          Pretruna starp pusaudža ierobežotajām iespējām un paugstinātām prasībām pret sevi rada trauksmes sajūtu. Pusaudzis cenšas izveiddot jaunu paštēlu, kurš atšķiras no iepriekšējā, un cenšas pēc iespējas patiesāk pasnieg pasniegt apkārtējiem. Pusaudzis cenšas parādīt sevi labākā gaismā, tajā pašā laikā izjūtot bailes no atmaskošanas.

Trauksmi parasti pastiprina vainas apziņa (Freud, Bowlby), tā tiek saistīta ar citu cilvēku viedokli pret sevi – doma, ka citi ieraudzīs ka es baidos, bieži virza pusaudžus veikt asociālas darbības.

Trauksme rodas gadījumos, ja tiek izjauktas izveidotās vajadzības un uzvedību stereotipi, pusaudžu vecumā bērna dzīve būtiski mainās, kas prasa arī vajadzību un uzvedības veidu nomaiņu – tas pastiprina trauksmainās izjūtas pusaudžu vecumā.

Arī nespēja līdzināties savam izvēlētajam ideālam pusaudžu vecumā rada pārdzīvojumus. Skola ir viena no tām vietām, kur pusaudzis pavada lielāko daļu laika, nonākot saskarsmē ar vienaudžiem un skolotājiem. Attiecības ar skolotājiem ir savādākas kā attiecības, kuras pusaudzis mācās veidot ar vienaudžiem.

          Trauksmi pusaudžu vecumā var izraisīt neadekvāts pašvērtējums. Pusaudzim ļoti svarīgs ir citu viedoklis par viņu, tāpēc nemitīga vēlme to celt rada trauksmes sajūtu. Ja šī sajūta ieilgst, tā var pāriet depresijā.

          Trauksme rodas gadījumos, ja tiek izjauktas vajadzības, attiecības un uzvedības stereotipi, pusaudžu vecumā bērna dzīve būtiski mainās,kas prasa vajaadzību un uzvedības veidu maiņu.

Trauksme un agresivitāte

                Pusaudžu vecuma bērniem priekšplānā parādās grūtības, kas skar pašu mācību procesu – grūtības konkrētos mācību priekšmetos, vispārēja nevēlēšanās mācīties, interešu trūkums, izziņas aktivitātes pazemināšanās, apātija attiecībā uz nākotnes nodomiem. Ļoti akūti izvirzās uzvedības traucējumi, nesavaldība, agresivitāte, grūtības kontaktēties ar vienaudžiem, arī ar piraugušajiem. Vesels problēmu loks aptver savstarpējās attiecības ģimenē(Tomašūne I.,1995).

          Pašriezējie smagie apstākļi valstī ekanomikas, sociālajā jomā, arī demogrāfiskajā situācijā visvairāk skar tieši ģimeni. Vissmagāk šajā situācijā cieš bērni. Savu spriedzi darbā uz bērniem izgāž tēvs, arī alkoholā slāpētā depresija krīt pār bērnu galvām. Mātes pārslodzi darbā un mājas solī arī nereti kompensē, izgāžot rūgtumu un bezspēcīgumu uz bērniem.

          Bērnos tas atspoguļojas kā bailes, depresija, apātija, iniciatīvas trūkums, gribas aktivitātes zudums, nespēja pārvarēt pat nelielas grūtības, tieksme aiziet no piepūles, izvairīšanās no pienākumiem.Tālāk attīstās tādas negatīvas rakstura iezīmes kā interešu un tālāku ideālu zudums, nemērķtiecīga laika pavadīšana, sevis neapzināšanās, pašvērtības trūkums( Zandersone I.,1995).

          Savstarpējās cilvēku attiecības milzīga nozīme ir neapzinātiem attiecību motīviem. Vecākus un bērnus saista mīlestība vai arī tās trūkums. Bērna atstumšana ir visdramatiskākais audzināšanas veids.

          Hipersociālais audzināšanas stils ir bieži sastopams mūsu sabiedrībā. Bērns tiek veidots pēc iepriekš noteikta parauga, pēc ideāla, nerēķinoties ar bērna vēlmēm un dotībām.Viss bērna dzīvē paredzēts, formalizēts. Bērns tiek neirotizēts, padarīts par robotu. Bērns netiek mīlēts, bet gan kļūst par vecāku egoistisko mērķu sasniegšanas līdzekli. Rezultātā veidojas vai nu hipersociāls, vai arī nerotisks, trauksmaini bailīgs raksturs(Zandersone S, 1995).

          Trauksmaini bailīgais audzināšanas veids sastopams pie vecākiem, kuri par katru sīkumu uztraucas, krīt panikā par niekiem, visur paredz nelaimes. Šāds bērns tiek pārspīlēti uzraudzīts, tuntuļots, ilgi vadāts uz skolu. Vecāku attieksme parasti inducējas uz bērnu, veidojot trauksmaini bailīgu neirotisku personību, atņemot bērnam iespēju patstāvīgi izlemt, izvēlēties, pārvarēt grūtības, norūdīties(Zandersone S.1995).

          Egocentriskais audzināšanas tips vērojams ģimenēs, kurās ilgi nav bijis bērna, tas ļoti gaidīts. Šādās ģimenēs nav pietiekamas izpratnes, kā bērns jāaudzina un kam jāgatavo. Rezultātā bērns kļūst par vienpersonisku valdnieku ģimenē, viņa prasības tiek izpildītas bez ierunām. Taču apkārtējā sabiedrība nebūt nav noskaņota turpināt šādu ģimenes iedibinātu attieksmi, un skolā vai kur citur šādam bērnam veidojas konfliktsituācijas. Bērns neprot adaptēties sabiedrībā, neprot kontaktēties ar vienaudžiem, atkal veidojas neirotisks, agresīvs, psikopātveida raksturs(Zandersone S.,1995).

          Visu šo faktoru rezultātā rodas pusaudzis ar zemu pašvērtējumu, interešu trūkumu, apātisks attiecībā uz nākotni, ar ātru aizvainojamību un negatīvismu sākas skolas kavēšana,klaiņošana.

          Tiek uzskatīts, ka bailes, itīpaši bailes no soda var veicināt agresijas apspiešanu. Ja bailes un trauksme vājina agresiju, kā to apgalvo Bandura (Bandura, 1986) var secināt, ka cilvēkiem, kam ir nosliece uz uz šādām reakcijām – saasināta briesmu tuvināšanās izjūta, gandrīz vienmēr izrāda mazāku agresiju. Cilvēkiem ar izteikti augstu trauksmes līmeni ir tendence gaidīt sodu vai vismaz sabiedrības nosodījumu par savu rīcību.

          Vienā no pirmajiem eksperimentiem, kas saistīti ar šo tematiku Dengerinks (Dengerink,1971) apsekoja piecdesmit studentus. Viņš lūdza aizpildīt aptaujas anketu, kas bija domāta  trauksmes līmeņa noteikšanai. Pēc iepriekš teiktā , studentiem ar augstāku trauksmes līmeni, vajadzēja uzrādīt zemāku agresijas līmeni.Šis pieņēmums apstiprinājās tikai daļēji.Viņa pētījuma rezultāti bija pārliecinoši, bet bez atbildes paliek jautājums – kas mazina agresiju.

          Tailera (Taylor, 1971) pētījumu rezultātā tika noskaidrots, ka cilvēki, kas vēlas sabiedrības atzīšanu, izrāda zemāku agresijas līmeni.

          Pētījumu rezultāti, ko ieguva Tailers, Dengerinks, like secināt, ka trauksme ir saistīta ar agresiju.

 1.5. Pusaudžu vecumposma attīstības noteicošie faktori

          Pusaudžu vecumposms, tas ir vecums starp bērnību un pieaugušu cilvēka dzīvi. Šis posms ir viens no sarežģītākajiem skolēna audzināšanai un apmācīšanai. Ir grūti tieši noteikt pusaudžu vecuma robežas, jo ja tā sākumu nosaka bioloģiski kritēriji, tad perioda beigas konkrēti nav nosakāmas. Pusaudzis pāriet no pusaudža statusa pieaugušajā statusā, iezīmējot konkrētus notikumus, kas šķir šos divus periodus. Robeža starp periodiem ir  nenoturīga, tā ar laiku mainās. Jēdziens “ pusaudžu vecums “ – tā kā to izprot mūsdienās – rodas 19. gs. vidū, rūpnieciskās revolūcijas laikā, kad vecāki kontrolē pusaudžus līdz pat viņu laulībām.

          Pusaudžu psihiskās attīstības izpētē eksistē divas pieejas – vēsturiskā un kultūrvides pieeja, kas ļauj dziļāk analizēt pusaudžu vecuma iezīmes kultūras aspektā un izvērtēt to izmaiņu nozīmi, kas ir vērojamas pusaudžu vecuma īpatnībās pēdējo gadu laikā.

          19. gs. Beigās sāk nopietni interesēties par to, ko jaunieši domā, sāk publicēt rakstus par viņiem. Šis vecums ieinteresē ar to, ka slēpj sevī jaunas vērtības, kas spēj mainīt sabiedrību. S. Holls (Holl)1904. Gadā publicē pirmo zinātnisko pētījumu par pusaudžiem. Viņš raksta par pusaudžu fizisko nobriešanu un pataloģijām, kas raksturīgas pusaudžu vecumam. Viņš parāda pusaudžus kā vētrainu vecumposmu, kurā dominē stress, nestabilitāte, entuziazms, konflikti, valda kontrastu likumi. Aries apgalvo, ka tieši 20. gs. Ir laiks, kad pusaudžu vecums atrodas “privilēģā stāvoklī”: kad tiek noteiktas mūsdienīgās ģimenes rašanās un “atklāts” mūsdienīgs pusaudzis. 70.-80. Gados Amerikā pusaudžus pēta Elders (Elder)un Kats (Katcs), kas pievērš uzmanību tam, kā vēsturiskās izmaiņas ietekmē attīstību, bet visaktīvāk darbojas kognitīvā virziena pārstāvji, kas pēta intelektuālo attīstību, tikumisko attīstību un sociālo normu pieņemšanu, priekšstatu par sevi un identitāti.

          Eiropā šā gadsimta vidū parādās daudzas grāmatas par pusaudžiem, kas ir vairāk pedegoģiskas, ko rakstījuši gan garīdznieki, gan mediķi un pedagogi, kas ir domātas vecākiem, vēlāk arī pašiem pusaudžiem. Tām ir skaisti nosaukumi un pamācoša daba, taču tajās trūkst zinātnisku pētījumu. Pirmo īsti zinātnisko darbu par pusaudžiem uzraksta pazīstamais fraņču pētnieks B. Zazo (Zazzo).

          Ja runa ir par kultūrantropoloģisko pieeju, tad šeit pētījumus ar un par pusaudžiem veic kultūrantropoloģiskās pieejas dibinātājs M. Mids (Mid), kas pamato kultūrvides ietekmi pusaudžu attīstībā un secina, ka noteiktas kultūras sociālās institūcijas veido pusaudža dzīves pieredzes saturu.

          M. Kle (Kle), kas pusaudžu vecuma izpētei velta ļoti daudz, izdala 4 galvenās attīstības zonas, nosakot tajās galvenos attīstības uzdevumus.

1.     Pubertātes attīstība. Vidēji 4 gadu laikā bērna ķermenis ļoti būtiski mainās. Līdz ar to viens no uzdevumiem ir rekonstruēt savu identitāti un pāriet uz pieaugušo seksualitāti.

2.     Kognitīvā attīstība. Pusaudžu intelektuālās sfēras attīstību raksturo gan kvantitatīvas, gan kvalitatīvas izmaiņas: viņiem kļūst pieejama abstraktā domāšana un paplašinās laika perspektīva.

3.     Socializācijas pārkārtošanās. Attīstības uzdevumi ir: atbrīvošanās no vecāku rūpēm un saistīšanās ar pusaudžu grupām, kas kļūst par socializācijas kanāliem un palīdz veidot konkurences un sadarbības attiecības gan ar zēniem, gan ar meitenēm.

4.     Identitātes izveidošanās, kur pusaudža uzdevums ir atrast savu es laika ritumā, apzināties sevi kā atšķirīgu sevi no vecāku tēla, realizēt izvēles sistēmu, kas nodrošina personības vērtības.

Attīstība tiek realizēta pēc shēmas ķermenis – domāšana – sociālā dzīve – Es.

Pusaudžu vecumā, būtiski mainās apstākļi, kas ietekmē bērna personības attīstību. Šie apstākļi ir saistīti ar organisma fizioloģiju, attiecībām ar pieaugušajiem, izziņas procesu, intelekta un spēju attīstības līmeni. Visur vērojama pāreja no bērnības uz pieauguša cilvēka dzīvi. Bērna organisms sāk ātri pārkārtoties un pārveidoties pieauguša cilvēka organismā. Tās pārmaiņas, kas pusaudža vecumā notiek ar ķermeni, ietekmē arī psihi. Attīstība notiek kopumā, un pārmaiņas fiziskajā sfērā, kas saistītas ar straujo augšanu pusaudža vecumā, ietekmē pusaudža ķermeņa tēlu – kā viņš pats sevi uztver, cik lielā mērā viņš spēj pieņemt šīs izmaiņas izskatā, un, vai viņš saprot, ka tas, kas ar viņu notiek ir normāli. Fiziskās un garīgās dzīves centrs pārvietojas no mājām uz apkārtējo pasauli, nonāk vienaudžu un pieaugušo vidē. Attiecības vienaudžu vidū kļūst nopietnākas, tās balstās uz lietām, kas aptver plašu darbības diapazonu, sākot ar kopīgām nodarbēm līdz personīgām sarunām par svarīgām dzīves tēmām. Jaunās attiecības pusaudzis veido kā pietiekami intelektuāli attīstīts cilvēks, kas zina savu noteiktu vietu savstarpējās attiecībās ar vienaudžiem (Ytvjd H.C. 1998).

          Pusaudžu vecumā bērni iziet ārpus sava ģimenes loka. Pat fiziski atrodoties mājās, viņš faktiski tur nav, domājot par skolas un ārpusskolas lietām. Pusaudžu vecumā tiek likti tikumiskie pamati, veidojot sociālās nostādnes, attieksmi pret sevi, cilvēkiem, sabiedrību. Šajā vecumā nostabilizējas rakstura īpašības un savstarpējo attiecību pamatmodeļi. Šajā vecumā pusaudži aktīvi tiecas sevi pilnveidot, cenšas sevi pilnveidot, izpaust un pierādīt.

          Pusaudžu vecuma sākumposmā parādās un sāk izpausties bērna vēlme līdzināties vecākiem cilvēkiem. Visi pusaudži tiecas iegūt pieaugušo cilvēku īpašības, taču viņi bieži nekritiski vērtē šo īpašību izpausmi pieaugušo pasaulē. Šī tieksme līdzināties pieaugušajiem bieži maina arī pieaugušā attieksmi pret pusaudžiem nevis kā pret bērniem, bet izvirzot augstas un nopietnas prasības. Tāpēc pusaudzis sevi sāk vērtēt kā cilvēku, kas vairs nav bērns un kas jau ir pārkāpis bērnības slieksni. Šī procesa rezultātā ir nostiprinājusies iekšēja vēlme kļūt pieaugušam, kas rada pavisam jaunu iekšējo un ārējo personības psiholoģiskās attīstības situāciju. Tā pieprasa un like mainīt visu attiecību sistēmu ar apkārtējo pasauli un sevi pašu.

          R. Ņemovs  ( Ytvjd 1998) atzīmē, ka vēlme līdzināties kādam, pusaudžu vecumā mainās. Ja sākumposmā tai ir stihisks raksturs – to maz kontrolē prāts un griba, tad vēlāk pusaudžu vecumā tā kļūst vadāma un kalpo daudzu intelektuālo vajadzību apmierināšanai un sevis pilnveidošanai.

          Pusaudžu vecumā turpinās bērna pašapziņas veidošanās un attīstības process. Tā maina savu orientāciju un tiek pavērsta uz savu personības īpatnību izzināšanu. Īpaša uzmanība tiek pievērsta saviem trūkumiem. Vēlamais ES tēls tiek veidots no augsti vērtētām citu cilvēku īpašībām. Tādēļ pusaudža izveidotais ideāls var būt arī nedaudz pretrunīgs, jo tajā tiek iekļautas gan pieaugušo, gan jaunāku cilvēku rakstura iezīmes, pie tam tās ne vienmēr ir savienojamas vienā veselumā. Ar to ir skaidrojama pusaudžu neatbilstība saviem ideāliem, kas patstāvīgi izsauc pārdzīvojumus.

          Pusaudžu vecuma kulminācijas moments ir sava ES atklāsmē: mainās priekšstats par sevi, viedokļu, jūtu un plānu kopums, kas attiecas uz sevis izpratni.

          Identitātes terminu psiholoģijā ieviesa E. Eriksons (Erikson). Psiholoģijas vēsturē ir bijuši vairāki mēģinājumi analizēt priekšstatu, kas saistās ar sevi, attīstību, taču Viņa pieeja ir īpaši svarīga, jo tā sniedz vienotu dinamisku ES koncepciju.

          Viens no pusaudžu vecuma konfliktiem ir konflikts starp īsteno un kļūdaino jaukto identitāti (Kle M.1991). Ir svarīgi pierādīt sevi nozīmīgu citu acīs, tajā skaitā arī savās acīs. Pusaudžu vecumā , lai savienotu bijušo ar nākošo, nepieciešama stipra pārliecība par sevi, pārliecība, ka pagātne tiks saskaņota ar nākotni. Viņš apgalvo, ka šim etapam ir izšķirošā nozīme. Uzsākot arvien jaunas attiecības ar nozīmīgu cilvēka pasauli, cilvēks vairāk vai mazāk apzināti izdara izvēli, kas arī nosaka attīstības virzību attiecīgajā vecumposmā. Ja šī virzība ir produktīva, kad cilvēkam attīstās “ stiprās “ iezīmes – jaunveidojumi, kas rada pašidentitātes jūtu nostiprināšanos. Jebkura rigida, pabeigta pašnoteikšanās ir bīstama pusaudzim. Par jaunveidojumiem pirms viņa runā pazīstamais krievu psihologs Vigotskis (Dsujncrbq 1984). Viņš uzskatīja, ka pusaudžu vecumā notiek vislielākās izmaiņas pašapziņā, arī personības struktūrā, kur veidojas izpratne par to, kādiem vajadzētu būt un vai paši ir apmierināti ar sevi. Veidojas bērna paštēls, kas ir iekšējs process un kas integrējas pašapziņā. Pusaudžu vecumā tiek izdalīta sava personība no apkārtējās pasaules, līdz ar to tiek apzinātas savas personības īpatnības kulturālā vidē. Viņš uzsver tieši šīs kulturālās vides nozīmi personības attīstībā. Līdzīgi kā citi autori arī viņš atzīmē to, ka pusaudžu vecums ir pārejas vecums, kas kritisks vecums, kuram raksturīgi jaunveidojumi – viens no šiem jaunveidojumiem ir jaunā apziņas struktūra, kad bērns sāk sevi refleksēt attiecībā pret citiem un vidi, kurā aug. Tieši pusaudžu vecumā sākas apzināta, mērķtiecīga, radoša sevis un savu dzīves apstākļu veidošana. Un sevis veidošana sākas ar eksperimentiem, kas saistīti ar attiecību veidošanu vienaudžu grupā.

          Viņš izdalīja četrus neadekvātas identitātes attīstības pamattipus (Werthvfy 1997@:

1.     aiziešana no tuvām savstarpējām attiecībām, ko veicina bailes zaudēt savu identitāti. Nevēlēšanās veidot ļoti ciešas starppersonu attiecības noved pie formalizācijas, kontaktu stereotipizācija, intīmās saskarsmes veidošanas nespējas, izolācijas.

2.     Laika izpratnes trūkums. Šajā gadījumā vērojama nespēja veidot nākotnes plānus un nevēlēšanās kļūt pieaugušam. Bailes no pārmaiņām, neticība tam, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi, to visu apstiprina trauksmainas nojausmas par izmaiņu neizbēgamību

3.     Pusaudžiem, kas izvairās no iesaistīšanās, neattīstās prasme produktīvi strādāt. Aizsargājot savu nenoturīgo identitāti, pusaudži baidās pilnībā nodoties darbībai, tāpēc nedarbojas sekmīgi. Šī aizsardzība izpaužās sūdzībās par nespēju koncentrēties darbam un par uzmanības problēmām.

4.     Negatīva identitāte – naidīga loma tam, ko augstu vērtē ģimene un apkārtējie, nepieņemšana, mēģinājumi atrast identitāti, kas tieši pretēja tai, ko sagatavo un vēlētos redzēt tuvākie.

Džeisons Marsijs, turpinot Eriksona darbu, apgalvo, ka identitātes veidošanās process nekad nav vienpusējs: tas ietver seksuālo idenfikāciju, zināmu pasaules uzskatu veidošanos un kādas profesionālās orientācijas izvēli  (Werthvfy 1997) .Viņš  izdala identitātes tipu ,kas ir ne mazāk bīstams turpmākajai identitātes attīstībai un kas ir pilnīgi pretējs  Eriksona  (Erikson )dentitātes tipiem. Tā ir ģimenes , sabiedrības, reliģisko grupu vērtību, nekritiska pieņemšana. Aiziešana no pašas  identitātes meklēšanas rada nevēlamu, rigidu, konservatīvu,  nedomājošu personības būtību, kas kļūst viegls upuris  jebkurām sociālām avantūrām. Viņš pielieto noteiktu metodoloģiju identitātes attīstības stadijas noteikšanai, kuras pamatā ir intervija par trim tēmām: identitāti, profesionālo izvēli un seksualitāti. Viņš izdala 4 identitātes attīstības statusus. Daudzi no šiem  pētījumiem apstiprināja saistību starp identitātes statusu un trauksmi : augstākā identitātes attīstības stadijā vērojams augstāks trauksmes līmenis.(Rkt V.1991@.

Tuvu identitātes jēdzienam atrodas pašapziņas jēdziens ,kam īpaši pievēršas krievu psihologi. Pašapziņa  ir cieši saistīta  ar pašvērtējumu ,kas iekļauj sevī priekšstatu par sevi un attieksmi pret sevi.

Nedaudz filozofiski ES un pašapziņas veidošanos skaidro G.A. Cukermane (Werthvfyt U.F. 1997@.Viņa atzīmē, ka ES atklāsme ir sevis kā dzīves autora atklāsme. Patība kļūst  kā radošas attīstības priekšmets ,to lasa un tulko citi. Pašapziņa – tā ir savas patības apziņa . Attiecīgi pašvērtējums, pašpieņemšana, pašcieņa ir savas patības vērtējums , pieņemšana, cieņa. ES- tā ir refleksējama un apgūstama patība , tātad subjekts ,kas  pakļauts pašattīstībai. Viņa arī piebilst , ka strādājot ar šiem “ stihiskajiem eksperimentētājiem savstarpējo attiecību sfērā” ,īpaši jāpiemeklē mācību saturs un jāorientējas uz vecumposmu un individuālajām skolēnu īpatnībām.

          Vienaudžu grupas spēlē galveno lomu socializācijas procesā pusaudžu vecumā. Pārbaudot sevi kontaktos viens ar otru, kopīgās darīšanās, dažādās lomās viņi apgūst uzvedības lomas, attīsta sevī lietišķas īpašības, mācās vadīt un pakļauties, mācās būt organizatori un izpildītāji. Saskarsme šajā vecumā ir svarīgākā pašaudzināšanas skola, kam pusaudži pievērš lielu uzmanību. Vienaudžu grupa šeit spēlē svarīgu lomu, jo veido pieaugušu cilvēka prototipus, kas tiek realizēti gan sociālajā, gan profesionālajā, gan seksuālajā dzīvē. Grupa pilda centrālo funkciju, lai tās biedri kļūtu neatkarīgi, noteiktu savu statusu un seksuālo identitāti (Ytvjd H.C. 1998).Tā kā pusaudžu vecumā pieaug bailes par nākotni, tad pusaudži izmanto vienaudžus un vecākus kā gidus dažādās pieredzes jomās (Rutter M.1985).

          Pusaudžu vecumā bērniem veidojas divu dažādu veidu savstarpējās attiecības: vienas ar pieaugušajiem, citas – ar vienaudžiem. Abi šie attiecību veidi turpina arī veidoties vidusskolas klasēs. Pildot vienu un to pašu socializācijas lomu, šīs divas savstarpējo attiecību sistēmas bieži nonāk pretrunās viena ar otru, to satura un regulējošo normu dēļ. Attiecības ar vienaudžiem parasti tiek veidotas un vadītas pēc vienlīdzības principiem, bet attiecības ar vecākiem un skolotājiem paliek nevienlīdzīgas. M. Kle (Rkt V.) raksta, ka līdz ar to attiecībās ar vecākiem šajā vecumā bieži tiek izraisīti konflikti, tāpēc pusaudzis nespēj dalīties savos emocionālajos pārdzīvojumos ar ģimeni. Vienaudžu grupa sniedz dažādas iespējas, lai uzsāktu jaunas attiecības pats ar sevi un citiem, palīdz cilvēkiem izprast sevi, savu misiju, ļaujot izbaudīt risku un izmēģināt spēkus sacensību situācijās.

          Norobežotās vienaudžu grupas pusaudžu vecumā kļūst noturīgākas, tajās attiecības starp bērniem tiek pakļautas noteiktiem stingriem likumiem. R. Ņemovs (Ytvjd 1998) raksta, ka pusaudžu vidū parādās divi jaunu attiecību tipi, kas agrākajos attīstības periodos nebija vērojami. Tās ir biedriskās ( pusaudžu vecumā sākumposmā ) un draudzīgās ( pusaudžu vecuma beigu posmā ) attiecības. Vēlākajā pusaudžu periodā parādās jau trīs veidu savstarpējās attiecības. Tās katra pilda savu funkciju dzīvē un atšķiras pēc tuvības pakāpes un satura. Iekšējie, epizodiskie “lietišķie” kontakti, kas dziļi neietekmē personību, ir nepieciešami, lai apmierinātu tūlītējas intereses un vajadzības; saskarsme biedriskuma līmenī nodrošina zināšanu, prasmju un iemaņu savstarpējo apmaiņu; draudzīgās attiecības ļauj risināt dažus personiskus emocionālas dabas jautājumus.

          Pusaudžu grupas uzvedība bieži varētu būt arī asociāla, taču pētījumi pierāda, ka šāda uzvedība attīstās sociālu un personības faktoru kompleksā. Šeit ir svarīgas pusaudža attiecības ar ģimeni, ja tajās vērojamas zināmas grūtības, ģimenes attiecību problēmu ietekmē pusaudži kļūst vieglāk ietekmējami no vienaudžu grupas puses (Ytvjd H.C.1998).

          R. Ņemovs (Ytvjd1998 )atzīst, ka pirmajā vietā pusaudzim ir biedriskās attiecības. Tās tiek balstītas uz cita cilvēka personības cienīšanu, vienlīdzību, uzticību, krietnumu, godīgumu, gatavību nākt palīgā. Īpaši pusaudžu grupās tiek nosodīts egoisms, draugu nodošana, iedomība, savtīgums, vārda neturēšana, vēlme komandēt, nevēlēšanās rēķināties ar citu biedru viedokli. Uz to grupā tiek asi reaģēts, pieņemot šādas rīcības nosodošus lēmumus.

          Pusaudžu vecumā attīstās grupu struktūra, kurās viņi iesaistās, cilvēks nokļūst dažādās grupās, kuras nomaina viena otru, mainot savu lielumu skaita ziņā un draudzīgo attiecību tuvību starp tās biedriem.

          Vēlāk pusaudžu vecuma beigu posmā parādās vajadzība pēc drauga, draudzīgām attiecībām, rodas īpašas tikumiskas prasības: savstarpēja atklātība, atsaucība un smalkjūtība, uzticēšanās, māka glabāt noslēpumus. Vēlāk rodas interese arī par pretējā dzimuma draugiem, vēlēšanās patikt Līdz ar to ir paaugstināta  interese par ārējo izskatu. Meitenēm un zēniem šai draudzībai ir atšķirīga nozīme: zēniem draudzīgās attiecības ir orientētas uz kopīgu rīcību, bet meitenes vairāk meklē emocionālu gandarījumu un tuvības prieku.

          Pusaudžu vecumposmā attīstība tiek realizēta pēc shēmas ķermenis – domāšana – sociālā dzīve – Es.

          Šajā vecumā mainās apstākļi, kas ietekmē bērna personības attīstību. Šie apstākļi ir saistīti ar organisma fiziolo’ģiju, attiecībām ar pieaugušajiem, vienaudžiem un sociālo vidi, izziņas procesu, intelektu un spēju attīstības līmeni.Pusaudžu vecumā tiek likti tikumiskie pamati, veidojas sociālās nostādnes, attieksme pret sevi, cilvēkiem, sabiedrību.

PRAKTISKĀ DAĻA

   

METODIKU APRAKSTS

                                 

BASSA  DARKA  TESTS

         

          Mēģinot zinātniski izpētīt agresīvo uzvedību, rodas virkne problēmu, jo interesējošā uzvedība ir bīstama. Nosacītais šī uzvedības tipa retums un stipri privātais konteksts, kurā pārsvarā izpaužas agresija, padara šīs uzvedības cēloņu un seku izpēti par grūtu uzdevumu. Tāpēc daudzos gadījumos tiek izmantoti salīdzinoši drošāki izpētes paņēmieni, tādi kā aptauja un novērošana. Dotajā gadījumā tiek izmantots  aptaujas paņēmiens.

          Vistiešākais ceļš kā izsvērt agresiju – vienkārši iztaujāt par šādu uzvedību. Tāpēc dotajā gadījumā tika izmantots naidīguma un agresijas tests, ko izstrādājuši Bass un Darki (BDHI,BUSS,DURKEE, 1957.)Basa- Darki tests ir visbiežāk izmantotais naidīguma un agresijas mērs

          Bass (1961.) vispirms norobežoja agresiju no naidīguma. Naidīgums ir “attieksmes reakcija … slēpta – verbāla reakcija , kuru pavada negatīvas emocijas (“ļaunā griba) un cilvēku un notikumu negatīvs vērtējums”. Ja naidīgā reakcija tiek verbalizēta , tā gūst  noniecinošu piezīmju vai negatīvu izteicienu formu (piemēram, “ es viņu neieredzu”). Bass novērtēja agresiju kā “ atbildi , kas satur stimulus , spējīgus nodarīt ļaunumu citai dzīvai radībai”. Nodarbojoties ar turpmākajām izmaiņām , viņš piedāvāja izcelt apakšklases naidīgi – agresīvajā uzvedībā. Pieņēmumus par vairākām eksistējošām struktūrām , kuras jāņem vērā veicot pētījumus , balstījās uz klasifikācijas shēmas, kurā izšķir agresiju un naidīgumu, pie kam, agresīvā uzvedība sadalās tiešajā un netiešajā, kā arī aktīvajā un pasīvajā( sk. Basa klasifikāciju detalizētāk 1.nodaļas  tabulā Nr. 1.) Bass un Darki noteica divu veidu naidīguma līmeni (sašutums un aizdomīgums) un piecus agresijas veidus  (uzbrukums, netiešā agresija, aizkaitinājums, negatīvisms un verbālā agresija).

          Pētnieki radīja sākotnējo aptaujas lapu ar 105 “jā-nē “ tipa jautājumiem, dažus aizņemoties no citiem testiem, bet dažus sastādot no jauna .Īpaša vērība tika veltīta tādiem jautājumu formulējumiem, lai izmēģināmo atbildēm neiedarbotos viņu aizsargtendences ( piemēram, nevēlēšanās izskatīties agresīvam vai vēlēšanās nodemonstrēt sociāli pieņemamas īpašības). Sociālā spiediena pazemināšanu jautājumos  sasniedza ar to, ka 1.Tika pieņemts kā agresīva uzvedība jau bija izpaudusies , un tika jautāts vienkārši  par uzbrukuma formu ( piemēram, “kad esmu dusmīgs, es lamājos “); 2. Tika piedāvāts agresijas attaisnojums ( piemēram, ”cilvēki , kas pastāvīgi jūs kaitina, ir pelnījuši sitienu pa degunu”);3.Tika izmantotas labprāt attaisnojamās idiomas (piemēram, ”ja kāds man iesitīs pirmais , tad gan es viņam parādīšu “). Pēc tam , kad grupa universitātes studentu izpildīja testu, pētnieki varēja izslēgt dažus jautājumus( samazinot skalu līdz 75 jautājumiem), izanalizējot, kuri no tiem visvairāk saistīti cits ar citu.

          Pēc tam pētnieki sāka pārbaudīt skalas drošību un validitāti. Drošība – tā ir skalas mērījumu stabilitātes pakāpe. Eksistē divi drošības veidi: srabilitāte laikā (tas ir, divās dažādās testēšanas  cilvēkam jāsavāc  līdzīgs ballu skaits) un iekšējā saskaņotība ( tas ir, metodikas jautājumiem jākorolē citam ar citu ). Validitāte  ataino skalas mērījumu saistības pakāpi ar to, ko vēlas izmērīt. To apstiprina vai nu korelācijas daudzums starp ballēm, kas iegūtas testā , un uzvedību vai emocijām, kas tika pētītas (prognostiskā validitāte) , vai arī korelācijas daudzums starp šīs skalas mērījumiem un citu analogu skalu mērījumiem( savienojamības validitāte) .

          Modificētā skala, kas  sastāvēja no 75 jautājumiem, tika piedāvāta grupai universitātes studentu, pēc kā faktoru analīze parādīja divus paredzētos faktorus: “naidīgums” (kas sastāv no subskalām “sašutums “ un” negatīvisms”) un agresija, (kas sastāv no subskalām “uzbrukums” ,”pastarpinātā agresija”, verbāla’ agresija un aizkaitinājums”).Tas apstiprināja skalas validitāti, jo  sakarība starp skalām bija tāda, kādu iepriekš gaidīja Pēc tam , lai atklātu retesto stabilitāti, tests tika dots universitātes studentu grupai divas reizes ar piecu nedēļu pārtraukumu. Bass atklāja .ka korelācijas koeficients starp divām testēšanām sastāv no 0,46(“negatīvismam”) līdz 0,78(“uzbrukumam”.Kopējā balle (summa visās subskalās) saglabāja atkārtotās testēšanas drošību 0,82 .Tādā veidā, lai arī “negatīvisma “ subskalas stabilitāte zema, tests kopumā atspoguļoja stabilu mēru.

          Citu pētnieku darbi deva papildus informāciju par Basa- Darki testa validitāti un drošumu. Edmunds un Kendriks ( 1980.) ieguva stabilitātes koeficienta lielumu, taču tikai pētījumos ar vīriešiem tuvu tam , ko ieguva Bass (1961.) .Arī viņi izsecināja. Ka faktors “ agresija” ir daudz stabilāka, nekā faktors “ naidīgums”.

          Govija un Velisers (1985.) paziņoja, ka tests nekorelē ar “vēlamības” skalu “personības izpētes formā “, pateicoties kam apstiprinājās , ka Basam ir izdevies noformulēt jautājumus tā, lai uz atbildēm neiedarbotos  sociālās vēlamības tendences. Džins un Džordžs (1969.) atklāja, ka agresīvo asociāciju daudzums, ko izsauc agresīvie vārdi, korelē ar kopējo balli pēc Basa- Darki testa.

          Basa- Darki tests izvirza sekojošas agresijas un naidīgo reakciju formas :

1.Fiziskā agresija( uzbrukums) – fiziskā spēka izmantošana pret citu personu.

2.Netiešā agresija – ar šo terminu saprot agresiju, kas aplinkus vērsta pret citu 

   personu.

3.Nosliece uz aizkaitinājumu( aizkaitinājums )-gatavība katrā mazākajā

   uzbudinājuma  izpausmē izrādīt rupjību, straujumu, ātru dabu.

4.Negatīvisms-opozicionāla uzvedības forma , kas  parasti ir vērsta pret autoritāti šī uzvedība spēj pieaugt no pasīvās pretošanās līdz aktīvai cīņai pret iedibinātajām paražām un likumiem.

5.Aizvainojums- skaudība un nenovīdība pret apkārtējiem, ko nosaka sarūgtinājums un naids pret visu pasauli par patiesajām vai iedomātajām ciešanām.

6.Aizdomīgums – neuzticība un piesardzīgums attiecībā pret cilvēkiem , kas pamatojas uz pārliecību , ka apkārtējie vēlas izdarīt ļaunu.

7.Verbālā agresija- negatīvu jūtu izpausme kā arī formu (ķilda, bļaušana, spiegšana), tā arī ar mutisku atbilžu saturu (draudi, lāsti, lamas ).

8.Bez tam tiek izdalīts astotais indekss- vainas sajūta. Šis indekss pauž iespējamo apsekojamā pārliecību, ka viņš varētu būt slikts cilvēks, rīkojas ļauni, viņam ir sirdsapziņas pārmetumi.

          Dažādu formu naidīgo un agresīvo reakciju indeksus nosaka sasummējot iegūtās atbildes.

1.     FIZISKĀ AGRESIJA: atbildes “Jā” uz jautājumiem: 1, 25, 41, 48, 55, 62, 68; atbildes “Nē” uz jautājumiem: 9, 17.

2.     NETIEŠĀ AGRESIJA: atbildes “Jā” uz jautājumiem: 2, 10, 18, 34, 56, 63; atbildes “Nē” uz jautājumiem: 11, 35, 69.

3.     UZBUDINĀJUMS: atbildes “ Jā” uz jautājumiem: 3, 19, 27, 43, 50, 57, 64, 72;atbildes “Nē” uz jautājumiem: 11, 35, 69.

4.     NEGATĪVISMS: atbildes “ Jā “ uz jautājumiem: 4, 12, 20, 28; atbildes “ Nē” uz jautājumu: 36.

5.     AIZVAINOJUMS: atbildes “ Jā” uz jautājumiem: 5, 13, 21, 29, 37, 44, 51, 58.

6.     AIZDOMĪGUMS: atbildes “ Jā “ uz jautājumiem : 6,14, 22,38,45,52,59; atbildes “ Nē “ uz jautājumiem : 65, 70.

7.     VERBĀLĀ AGRESIJA: atbildes “ Jā “ uz jautājumiem : 7, 15, 25, 31,46, 53, 60, 71, 73;  atbildes “ Nē “ uz jautājumiem: 39, 66, 74, 75.

8.     VAINAS SAJŪTA : atbildes “ Jā “ uz jautājumiem :8, 16, 24, 32, 40, 47, 54, 61,67.

Indeksu 1, 2, 7 sasummēšana  dod kopējo agresijas indeksu.

Indeksu 5 un 6 summa – naidīguma indekss.

          Bassa – Darka testa anketa krievu valodā ir ņemta no grāmatas:

Ghfrnbxtcrfz gcbrjlbfuyjcnbrf. Cfvfhf%

SPĪLBERGERA TESTS

          Tests ir publicēts testu krājumā “Fkmvfyf[ gcbyjkjubxtcrb[ ntcnjd”. Cjcn. Hbvcrbq H., Hbvcrbq C. 1996.

STAI tika izstrādāts kā pašdiagnostikas tests. STAIvar tikt izmantots gan individuāli, gan grupā. Nav noteiks laika limits, bet pēc autora publicētās informācijas, koledžas studentiem nepieciešamas apmēram 6 minūtes vienas skalas aizpildīšanai, apmēram 10 minūtes visa testa aizpildīšanai.

          Pēc autora sniegtās instrukcijas, veicot testēšanu ar STAI, nedrīkst norādīt, ka tests vērsts uz trauksmainības līmeņa noteikšanu.

          STAI Form1 jeb 1.daļa nosaka respondentu trauksmainības stāvokli (T – stāvokli);

          Stai Form Y2 jeb 2.daļa nosaka respondentu trauksmainību kā personības īpašību (T – īpašību).

          Pirms testēšanas sākšanas ļoti nozīmīgi ir nodibināt labvēlīgu kontaktu ar respondentiem, jo, tā kā apmēram puse jautājumu ir par negatīviem pašraksturojumiem, tad daži respondenti it kā baidās demonstrēt savu vājumu.Ir respondenti, kas grib labi ”izskatīties” terapeita vai testētāja acīs, tādēļ viņiem var būt tieksme atbildēt pozitīvāk, nekā viņi patiesībā jūtās. Tieši labvēlīgā komunikācija palīdzēs iegūt adekvātāku informāciju.

          Zinātniskos pētījumos, kad pirms testēšanas ir zināms, ka rezultāti būs anonīmi, iepriekš minētās kļūdas iespējamas ļoti retos gadījumos.

          Instrukcija ir drukāta uz testa formas. Sākot pildīt, respondentam ir jāsaprot, ka pirmās daļas jautājumi ir par pašreizējo situāciju, viņa izjūtām šajā brīdī, bet otra skala – par vispārīgām izjūtām. Respondentam jāpaskaidro, ka abās formas  pusēs instrukcijas ir dažādas, tās jāizlasa, lai labi saprastu, par ko jāaizpilda tests.

          Lietojot testu grupā, nepieciešams panākt, lai instrukcija tiktu lasīta klusumā. Ja tiek uzdoti kādi jautājumi, tad uz tiem vēlams atbildēt vispārīgi, neko neizsakošā veidā, lietojot tikai instrukcijā iekļautos vārdus un terminus.

          STAI iespējams lietot atkārtoti. 1962. Gadā ASV zihātnieki Bendigs un Bruders (Bending&Bruder) ir pārliecinājušies, ka atkārtotai testēšanai nav ietekmes uz testa rezultātiem.

          Klīniskajā praksē STAI var lietot, lai konstatētu izmaiņas noteiktā laika posmā. Piemēram – respondents var tikt lūgts atbildēt laiku starp divām testēšanas reizēm vai arī saistībā ar psihoterapijas sesiju, kā viņš juties pirms un pēc relaksācijas, vizualizācijas. Var testēt arī ar mērķi noskaidrot, kā respondents juties eksperimentālā uzdevuma laikā, tā sākumā un beigās.

          1979. gadā Č. D. Spīlbergers sastādījis un eksperimentāli pārbaudījis īso STAI testa variantu ar 10 jautājumiem, kurš izmantojams ātrai atkārtotai testēšanai.

          Presē sastopamas arī skalas tikai ar4 jautājumiem, bet testa autori norāda, ka šo skalu lietošanas rezultātā iegūtie dati nav stabili, tādēļ tās netiek ieteiktas lietot praksē.

          Pielietojot STAI, vispirms jālūdz izpildīt testa daļu, kas nosaka T – stāvokli. 1973. Gadā Everbahs (Auerbach) veicis pētījumu, kurā noskaidrots, ka, lietojot vispirms T – īpašību nosakošo skalu, T- stāvokļa rādītājos ir izmaiņas.

          STAI (pašnovērtējuma aptauja) sastāv no divām daļām, kas katra satur 20 apgalvojumus. Katru atbildi vērtē ar punktiem no 1 līdz 4.

          Rezultāts var variēt no 20 līdz 80 punktiem.

          Apgalvojumus, kas apraksta negatīvas izjūtas, vērtē pēc sistēmas 1,2,3,4.

          T – stāvokli nosakošajā daļā tie ir apgalvojumi:

          3,4,6,7,9,12,13,14,17,18

          T – īpašību nosakošajā daļā tie ir apgalvojumi:

          22,24,25,28,29,31,32,35,37,38,40

          Apgalvojumus, kas izsaka pozitīvas izjūtas, vērtē pēc sistēmas 4,3,2,1.

          T – stāvokli nosakošajā daļā tie ir apgalvojumi:

          1,2,5,8,10,11,15,16,19,20

          T – īpašibu nosakošajā daļā tie ir apgalvojumi:

          21,23,26,27,30,33,34,36,39

          STAI instrukcijā norādīts, ka cilvēki ar 4. – 5. Lasīšanas līmeni testu aizpilda bez problēmām, respondentam ar zemāku lasīšanas prasmi var rasties problēmas ar instrukcijas un jautājumu izpratni.

STAI rezultātu interpretācija:

Testā iegūto punktu summa,

Ja tā ir mazāka par 30, liecina, ka cilvēkam ir zems trauksmainības līmenis;

Ja tā ir starp 31 līdz 45, tad cilvēkam ir vidējs trauksmainības līmenis;

Ja summa ir lielāka par 46 tad cilvēkam ir augsts trauksmainības līmenis.

FILIPSA TESTS

                  

Testa mērķis ir pētīt trauksmes līmeni jaunāko klašu skolēniem un pusaudžu vecuma bērniem.

Tests ir publicēts testu krājumā “Yfcnjkmyfz rybuf ghfrnbxtcrjuj gcb[jkjuf”. Bpl. V. Uevfybn bpl. Wtynh Dkfljc ,1998.

Tests satāv no 58 jautājumiem. Uz katru jautājumu atbild “jā” vai “nē”.

Instrukcija

Lūdzu aizpildiet testu, kurā būs uzdoti jautājumi par to, kā jūs jūtaties skolā. Šeit nav pareizas vai nepareizas atbildes. Atbildiet uz jautājumiem ilgi nedomājot.

Testa atslēga

“+”- jā ; “-“ nē

1.      Zīmju neatbilstības skaits (“+”jā , “-“ nē) katrā faktorā(absolūtā skaitļa nesakritība procentos: <50%; >50; >75%).

2.      Datu analīze diagrammās.

3.      Skaitļu neatbilstība katrā faktorā, klasē kopumā - <50%; >50%;>75%).

4.      Rādītāju atspoguļošana diagrammās.

5.      Dalībnieku skaits, kuriem ir faktoru nesakritība - >50% un >75%.

6.      Apkopota analīze par katru faktoru.

  

IZLASES RAKSTUROJUMS

Balstoties uz hipotēzi un Tailera (Taylor,1968), Banduras (Bandura,1986), Dengerinka (Dengerink, 1971) izvirzīto domu, ka pastāv sakarība starp trausmi un agresivitāti, testus aizpildīja 62 skolēni (27 meitenes un 35 zēni), pusaudži 14 gadu vecumā (viņi mācās 7.- 8.klasēs). Sakarā ar to, ka testu lapu teksts ir krievu valodā, tās aizpildīja krievu tautības pusaudži, kas mācās kādā Rīgas vidusskolā. Šī ir skola, kurā skolēniem ir liela slodze, jo būtiski palielinās apgūstamo priekšmetu skaits, skola piedāvā pamatskolas un vecāko klašu skolēniem dažādus izvēles priekšmetus. Daudzos priekšmetos krievu skolas (arī šī skola, kurā veicu pētījumju) pāriet uz priekšmetu mācīšanu latviešu valodā, kas savukārt nosaka to, ka, lai saņemtu labas un teicamas sekmes, ir jābūt labām zināšanām vairākos mācību priekšmetos. Galvenais nosacījums pēc kura tika atlasīti pusaudži bija vienāds vecums (14 gadi).

TESTĒŠANAS PROCEDŪRAS APRAKSTS

          Testēšana notika 2000. gada februāra beigās marta sākumā. Visi respondenti tika testēti viņu mācību vietās, iepriekš saskaņojot ar skolas vadību. Respondenti tika testēti grupās, mierīgā atmosfērā, neierobežojot testu izpildes laiku.

          Testēšanas procedūra sākās no iepazīšanās, īsi paskaidrojot, kādēļ viņi tiek lūgti atbildēt uz testa jautājumiem. Īpaši tika uzsvērts, ka testa rezultāti ir anonīmi, ka tie ir nepieciešami zinātniskiem mērķiem un katra cilvēka rezultāti netiks analizēti atsevišķi, visi rezultāti tiks analizēti kopā. Sekojot testu instrukcijai netika norādīts pētījuma priekšmets.

          Respondentiem tika lūgts atbildēt patstāvīgi uz jautājumiem, nekonsultējoties ievērojot klusumu.

          Katrs tests tika pildīts savā dienā, lai respondenti spētu koncentrēties.

          Tad testos ierūtie rezultāti tika analizēti kvalitatīvi un kvantitatīvi. Kvantitatīvajā analīzē katram lielumam tika aprēķināti būtiskākie statistiskākie rādītāji. Lai analizētu iegūtos statistiskos rādītājus, tika notiekta atbilstība normālajam sadalījumam pēc asimetrijas (A) un ekscesa (E) koeficentiem. Visu iegūto rezultātu atšķirību konstatēšanai tika pielietoti t – Stjūdenta kritērijs un Manna – Vitnija (U) kritērijs.

          PĒTĪJUMU REZULTĀTU ANALĪZE UN INTERPRETĀCIJA

Lai pierādītu mana bakalaura darba hipotēzi, vai 13-14  gadīgiem pusaudžiem pastāv statistiski nozīmīga sakarība starp trauksmes un agresivitātes līmeni, tika veikta septītās, astotās klases  skolēnu testēšana.

 Testus aizpildīja 27 meitenes un 35 zēni

           Testa rezultāti tika sakārtoti sākotnējā datu tabulā (1. Pielikums).

           Pēc tam tika aprēķināti centrālās tendences rādītāji (X, Me,Mo), variācijas (V,S,S ).Tika aprēķināta asimetrija gan zēnu izlasei, gan meiteņu izlasei un arī pētēmajai grupai kopumā (2.pielikums).Šīs vērtības tika salīdzinātas ar asimetrijas koeficienta kritisko vērtību, ar nozīmības pakāpi- 0,05 ( kas ir pietiekoši šāda veida pētījumiem). Ja nozīmības līmenis pārsniedz robežu 0,05 , tad neatbilst normālam sadalījumam un nevar pielietot  t-Stjūdenta kritēriju,ja neatbilst normālajam sadalījumam, pielieto Manna- Vitnija (U) kritēriju.

          Tika aprēķināti ekscesa koeficienti un atbilstošie ceturtās kārtas momenti (2.pielikums) , lai varētu novērtēt empīriskā sadalījuma atbilstību vai neatbilstību normālam sadalījumam.Salīdzinot aprēķinātās ceturtās kārtas momentu vērtības  ar ceturtās kārtas momentu kritiskajām vērtībām (skat.2.pielikumā) ,redzams , kuri zēnu izlases sadalījumi pēc ekscesa koeficienta neatbilst normālajam sadalījumam.

          Meiteņu izlase ir mazā grupa, tāpēc var pielietot t-Stjūdenta kritēriju.

Rezultātā var apgalvot, ka pēc asimetrijas un ekscesa koeficientiem normālam sadalījumam atbilst tikai meiteņu izlase .

          Lai noskaidrotu, vai katrs empīriskais sadalījums atbilst normālajam sadalījumam, tika veiktas šādas  procedūras:

-         tika salīdzināti empīriskā sadalījuma A koeficenti (asimetrijas koeficents ) ar kritiskām robežām noteiktās grupas apjomam;

-         tika noskaidrots, vai E (ekscess ) koeficents atbilst normālā sadalījuma prasībām, tas ir t.i. tika salīdzināts ar kritiskajām robežām noteiktas grupas apjomam.

Pēc tā, ja abi koeficenti -  gan A , gan E, atbilst normālā sadalījuma prasībām , var izdarīt secinājumu,ka attiecīgais empīriskais sadalījums atbilst normālajam sadalījumam.

Tika izveidots pielikums(2. pielikumam turp.), kurā redzams aprēķinātais

Asimetrijas koeficents un Ekscess.

          Zēniem normālajam sadalījumam atbilst:

-         agresivitātes indekss,

-         aizdomīgums,

-         bailes attiecībā ar skolotāju,

-         fiziskā agresija,

-         naidīguma indekss ,

-         negatīvisms,

-         pašizpausmes bailes,

-         trauksmes īpašība,

-         trauksmes stāvoklis,

-         uzbudināmība.

Zēniem neatbilst normālam sadalījumam:

-         aizvainojums ( neatbilst normālam sadalījumam, jo  ceturtās kārtas momenta kritērijs ir  2,115),

-         bailes neatbilst apkārtējo gaidām ( neatbilst normālam sadalījumam , jo ceturtās kārtas momenta kritērijs ir 1,88 ).

-         zema  fizioloģiska noturība pret stresu ( neatbilst normālam sadalījumam , gan dēļ asimetrijas 1,389,gan dēļ ceturtās kārtas momenta kritērija 4,525).

-         kopējā trauksme (neatbilst normālam sadalījumam, jo ceturtās kārtas momenta  kritērijs ir 2,109).

-         netiešā agresija (neatbilst normālam sadalījumam, jo ceturtās kārtas momenta kritērijs 1,526).

-         sasniegumu motivācijas frustrācija (neatbilst normālam sadalījumam gan pēc asimetrijas , kas ir 1,207, gan pēc ceturtās kārtas kritērija 5,472).

-         sociālais stress ( neatbilst normālam sadalījumam,jo asimetrija  ir 0,834).

-         vainas sajūta ( neatbilst normālam sadalījumam, jo asimetrija ir 0,657).

-         verbālā agresija ( netabilst normālam sadalījumam,jo ceturtās kārtas koeficents ir 4,036).

-         bailes no zināšanu pārbaudes ( neatbilst normālam sadalījumam, jo ceturtās kārtas momenta koeficents ir 2,065).

Zēnu skalām, kurām nav normāls sadalījums nevar pielietot  t-Stjūdenta kritēriju, lai salīdzinātu vidējos aritmētiskos lielumus  zēnu izlasē , tādēļ pielieto Manna – Vitnija (U) kritēriju, lai novērtētu empīrisko sadalījumu līdzību.

Statistiski nozīmīga atšķirība starp meitenēm un zēniem ir skalas rādītājos :

-         fiziskās agresijas skalā,

-         aizvainojumā,

-         vainas izjūtas skalā.

Testa rezultāti apstiprināja literatūrā izvirzītās tēzes, ka pusaudžu vecumā vērojamas atšķirības starp zēnu un meiteņu uzvedību. Meitenes no 13 – 14 gadiem vairāk izmanto verbālās agresijas formas atšķirībā no zēniem, kuri priekšroku dod tiešai jeb fiziskai agresijai. Pusaudžu vecumā verbālās agresijas formas ir aizrādījumi, baumošana, aizvainojumi un kritika. Tas saistīts ar pusaudžu spējām izteikt savas emocijas vārdos. Zēniem šajā laikā dominē fiziskā agresivitāte un negatīvisms, bet meitenēm – negatīvisms un verbālā agresija.

Apkopojot testa rezultātus, es biju mazliet pārsteigta par to, ka vainas izjūtas un aizvainojuma skalas rādītāji ir augstāki zēniem nekā meitenēm. Pirms rezultātu iegūšanas es biju pārliecināta , ka šīs skalas rādītāji būs izteiktāti meitenēm.

Lai pierādītu izvirzīto hipotēzi, ka pastāv statistiski nozīmīga sakarība starp 13 – 14 gadīgu pusaudžu traukmes un agresivitātes līmeni, veicu Pīrsona korelācijas (SPSS) un atklājās, ka starp 13 – 14 pusaudžu agresijas indeksu Bassa – Darka testā un trauksmes īpašību Spīlbergera un Filipsa testā pastāv vidēji cieša sakarība (o,458,@=0,000). Tas nozīmē, ka pētījumā izvirzītā hipotēze ir apstiprinājusies.

Ar agresijas indeksu cieši pozitīva sakarība ir:

1. fiziskā agresija (0,720, @ = 0,000);

2. negatīvisms (0,411, @ = 0,001);

3.uzbudināmība (0,814, @ = 0,000).

Vidēji cieša pozitīva sakarība ir:

1.     verbālā agresija (0,620, @ = 0,000);

2.     aizdomīgums (0,456, @ = 0,000);

3.     naidīguma indeks (0,437, @ = 0,000);

4.     trauksmes īpašība (0,485, @ = 0,000);

5.     trauksmes stāvoklis (0,432, @ = 0,000);

6.     Aizvainojums (0,254, @ = o,46).

Maznozīmīga sakarība ir:

1.     bailes neatbilst apkārtējo gaidām (0,317, @ = 0,012).

Ar trauksmes īpašību cieša pozitīva sakarība nav nevienai no īpašībām.

Vidēji cieša pozitīva sakarība ir:

1.     aizvainojums (0,653, @ = 0,000);

2.     aizdomīgums (0,251, @ = 0,001);

3.     uzbudināmība (0,580, @ = 0,000);

4.     agresijas indeks (0,485, @ = 0,000);

5.     pašizpausmes bailes (0,444, @ = 0,000);

6.     trauksmes stāvoklis (0,579, @ = 0,000).

Maznozīmīga pozitīva sakarība ir:

1.     fiziskā agresija (0,330, @ = 0,009);

2.     negatīvisms (0,380, @ = 0,002);

3.     vainas izjūta (0,324, @ = 0,010);

4.     naidīguma indekss (0,639, @ = 0,000);

5.     bailes attiecībā ar skolotāju (0,281, @ = 0,027);

6.     bailes neatbilst apkārtējo gaidām (0,279, @ = 0,028);

7.     zema fizioloģiska noturība pret stresu (0,382, @ = 0,002);

8.     sociālais stress (0,269, @ = 0,034);

9.     sasniegumu motivācijas frustrācija (0,322, @ = 0,011);

10.                        kopējā trauksme (0,302, @ = 0,017).

BASSA – DARKA TESTA ANALĪZE

Bassa – Darkta testa grafiskajā analīzē (1. Tabulā) var redzēt, ka: ‘’fiziskās agresijas’’ līmenis zēniem pārsniedz ‘’fiziskās agresijas” līmeni meitenēm (1,4402). Šajā faktorā ir pati lielākā rādītāju atšķirība. Pēc šī faktora apstiprinās teorijā teiktais, ka zēniem šajā laikā dominē fiziskā agresivitāte.

Pēc “netiešās agresijas” faktora starpība starp zēnu un meiteņu rezu

ltātiem ir neliela (0,1386).Šī agresijas forma ir izteiktāka meitenēm un to varētu izskaidrot ar to, ka natiešā agresija ietver sevī šādus veidus kā spītību, gaušanos, dumpis un pretošanos, kas manuprāt šajā vecumā ir izteiktāks meitenēm.

Pēc “negatīvisma” faktora starpība starp zēnu un meiteņu rezultātiem ir neliela (0,0593). Šis faktors izteiktāks ir zēnu grupā. Zēniem sajā laikā dominē negatīvisms, lai gan pirms rezultātu iegūšanas, es domāju, ka šis faktors būs izteiktāks meitenēm, jo viņas bija daudz skeptiskāk noskaņotas uz testa pildīšanu nekā zēni.

Pēc ”uzbudināmības” faktora starpība ir (0,0824). Tā ir izteiktāka zēniem.

“Aizdomīguma” faktors ir visvājāk izteikts faktors. Šis lielums ir vairāk izteikts zēniem, nekā meitenēm, lai arī starpība ir (0,091). Tas, ka rādītāji pusaudžiem ir stipri līdzīgi, man nepārsteidz, jo gan zēniem, gan meitenēm, šajā vecumā parādās šaubas. Viņem liekas, ka katrs vārds un katrs skatiens ir vērsts uz viņu.

“Vainas” izjūtas faktors zēniem izpaužas vairāk nekā meitenēm (1,3121).To varētu izskaidrot ar to, ka zēni šajā vecumā rīkojas ātrāk, nekā meitenes, bet par notikušo pārdomā vēlāk  un nožēlo izdarīto.

“Verbālās” agreijas lielums meitenēm pārsniedz “verbālās” agresijas līmeni zēniem (0,527). Pusaudžu vecumā ir novērots, ka meitenes vairāk izmanto verbālās agresijas formas. Verbālā agresija izpaužas kliedzot, baumojot, kritizējot, aizrādot un apvainojot citus.

Zēnu grupā “aizvainojuma” faktors izteikts spilgtāk, salīdzinājumā ar meiteņu grupu (1,1015). Pusaudžu vecumā kā zēniem, tā meitenēm gribas būt pirmajiem, bet šajā vecumā tas labāk izdodas meitenēm, tā varētu skaidrot  šā faktora rādītājus.

Agresivitātes indekss zēniem ir17,51, kas pārsniedz sieviešu vidējo indeksu 16,51.

Arī naidīguma indeks zēniem ir 10,6, kas pārsniedz meiteņu lielumu 9,4.

Salīdzinot testā iegūtos rezultātus var redzēt, ka meitenēm izteiktāka ir:

Verbālā agresija un netišā agresija.

Zēniem izteiktāka ir:

 Fiziskā agresija, negatīvisms, uzbudināmība, aizdomīgums, aizvainojums, vainas izjūta, agresivitātes indeks un naidīguma indeks.

Bassa – Darka testa rezultāti parāda, ka zēniem ir izteiktāka agresivitāte nekā meitenēm, jo zēniem ir vairākas agresijas skalas, kas augstākas nekā meitenēm.

FILIPSA TESTA ANALĪZE

Filipsa testa grafiskajā analīzē (2. Tabulā ) var redzēt, ka :

faktora “bailes attiecībās ar skolotājiem” vidējais lielums meitenēm ir augstāks (0,2593) nekā zēniem.

Pēc faktora “bailes neatbilst apkārtējo gaidām” vidējo lielumu starpība ir ļoti neliela (0,017). Šis rādītājs ir augstāks meitenēm. Šajā vecumā pusaudži aktīvi tiecas sevi pilnveidot, iepazīt, izpaust un pilnveidot.Loti svarīgs pusaudzim ir citu cilvēku viedoklis par viņu, tāpēc nemitīga vēlme to celt rada trauksmes sajūtu.

Faktoram “zema fizioloģiska noturība pret stresu” vidējo lielumu starpība ir (0,3386). Tā ir izteiktāka meitenēm. Tas izpaužas kā apkārtējās vides un sabiedrības  notikumu uztveršanu un ietekmi.  Meitenēm tā ir izteiktāka, jo manuprāt meitenes šīs emocijas  patur sevī , zēni tās izrāda uz ārpusi, kas parādās Bassa- Darka testā , kur redzams , ka zēniem ir izteiktāka fiziskā agresivitāte.

Pēc “pašizpausmes bailes” faktora vidējais lielums izteiktāks zēniem. Starpība ir (0,3810). Pusaudžu vecumā  kā zēniem, tā meitenēm gribas izrādīt savu iniciatīvu, bet šī griba tiek apspiesta, jo ir bailes no sabiedrības vērtējuma.Pēc testa rezultātiem tā ir izteiktāka zēniem, jo meitenes šajā vecumā ir atīvākas un atraisītākas.

Pēc faktora “sociālais stress” rādītājiem, tas ir izteiktāks zēniem. Vidējo lielumu starpība ir (0,4000). Neizbēgama ir pusaudžu saskarsme ar sabiedrību. Manuprāt  meitenēm šajā vecumā ir augstāks pašvērtējums , viņas vieglāk spēj kontaktēties ar pakārtējo sabiedrību, nekā zēni.

Faktoram “sasniegumu motivācijas frustrācija” vidējais lielums augstāks ir zēniem (0,3566).Šī vecuma īpatnība – vēlme sevi pasniegt vēlamā gaismā, kur vajadzība  atbilst noteiktiem standartiem , rada iekšēju nestabilitāti. Manuprāt zēni šajā vecumā ir neuzņēmīgāki un pasīvāki nekā meitenes.

“Bailes no zināšanu pārbaudes”- šis rādītājs ir izteiktāks zēniem (0,0497) nekā meitenēm. Skolas vecumā mācības ir dominējoša darbība. Sabiedrība gaida un pieprasa no skolnieka zināšanu un iemaņu, morālo normu un sociālās mijiedarbības formu apgūšanu, kas ir nepieciešams, lai kļūtu vajadzīgs šai sabiedrībai. Indivīds tiek novērtēts no tā viedokļa, kā viņš izpilda savu pienākumu. Skolēni ar zemu mācību sekmīgumu nevaar būt pozitīvi novērtēti sabiedrībā. Un otrādi, mācībās veiksmīgie skkolēni var būt pārliecināti par sabiedrības pozitīvo novērtējumu. Manuprāt, meitenēm pusaudžu vecumā ir mazākas problēmas ar mācībām nekā zēniem un tāpēc viņiem šis rādītājs varētu būt augstāks.

“Kopējā trauksme” ir izteiktāka meitenēm. Tā meitenēm ir par (0,2170) lielāka nekā zēniem.

Testa rādītāji parāda, ka meitenēm ir augstāka:

Bailes attiecībā ar skolotājiem, bailes neatbilst apkārtējo gaidām, zema fizioloģiskā noturība pret stresu un kopējā trauksme.

Zēniem augstāka ir:

Pašizpausmes bailes, sociālais stress, sasniegumu motivācijas frustrācija un bailes no zināšanu pārbaudes.

STAI TESTA ANALĪZE

         

Ar vidēju trauksmes līmeni ir vairums indivīdu gan no meiteņu izlases, gan no zēnu izlases.

Trauksmes īpašība zēniem ir izteiktāka (2,001) nekā meitenēm un arī trauksmes stāvoklis ir augstāks (1,3894) nekā meitenēm.

Vairāk kā puse no testa datiem abām izlasēm atbilst vidējam trauksmes līmenim un liecina, ka šajā grupā vairāk ir cilvēki, kas spēj adekvāti novērtēt situāciju un atbilstoši reaģēt. Šiem cilvēkiem trauksme ir kā uzmundrinošs faktors, kas palīdz atrisināt konkrētās problēmas, veiksmīgāk reaģēt atbilstoši situācijai.

Augsts trauksmes līmenis ir izteiktāks zēnu izlasei un norāda, ka viņu vidū ir vairāk zēnu, kam varētu būt raksturīgas straujas garastāvokļu maiņas, nervozēšana par gaidāmo, pārlieka un nekonstruktīva savu kļūdu analizēšana, nedrošība, bailīgums, neticība sev un arī lielāks risks saslimt ar somātiskajām slimībām.

          Tomēr arī meitemēm ir dati ar augstam trauksmes līmenim atbilstošiem rezultātiem un uz metenēm ar šiem rezultātiem arī attiecas viss iepriekš minētais par zēniem.

Paaugstinātie trauksmes rādītāji ir skaidrojami ar attiecīgo vecumposmu, kādā atrodas pētāmās grupas indivīdi. Pusaudžu vecumā trauksme var izpausties kā nepārliecinātība, bezpalīdzības sajūta, kā iekšējais sasprindzinājums, pazemināts pašvērtējums, pesimistisks perspektīves vērtējums.

NOBEIGUMS

          Visā pasaulē par ikdienišķu parādību ir kķuvusi spriedze, agresija, depresija, frustrācija un trauksme. Lai spētu izprast un cīnīties ar šo problēmu, vispirms tā ir jāizpēta, jāanalizē un jāsaprot.

          Šajā bakalaura darbā tika pētīta savstarpējā sakarība starp 13 – 14 gadīgu pusaudžu trauksmes un agresivitātes līmeni.

Savā darbā es apskatīju pazīstamākās agresivitātes un trauksmes teorijas. Kā redzams no mana darba, tad ir daudz un dažādas pieejas trauksmes un agresīvas uzvedības fenomena skaidrošanā, kā arī daudz un dažādu agresivitātes un trauksmes definīciju.

          Darbā tika analizētas Z. Freida (Z. Freud), K. Hornija (K. Horney) un citu autoru teorētiskas atziņa par trauksmainību, Z. Freids (Z. Freud), G. Dolards (G. Dollard), A. Froms (A. Fromm) kā arī citu autoru atziņas par agresiju, M. Kle (M. Class), E. Eriksona (E. Erikson) un citu autoru atziņas par 13 – 14 gadīgu pusaudžu īpatnībām.

Rakstot bakalaura darbu tika padziļinātas zināšanas par pusaudžiem. Tā kā uz pusaudžu problēmām neraugos no malas, tad īpaši noderīga ir gūtā informācija par pusaudžu vecuma trauksmes un agresivitātes izraisošiem faktoriem. Tas ļauj daudz ko izprast viņu attiecībās ar mani, attieksmē pret mācību vielu, sabiedrību kopumā.

          Pusaudžu vecums ir ļoti sarežģīts posms cilvēka attīstībā. Pusaudžu vecums ir pārejas posms no bērna uz pieaugušu cilvēku. Dažādu autoru teorijās par pusuadžu vecumu, tiek likti dažādi akcenti. Pētījumā tika izvēlēts puaudžu vecums tāpēc, ka šajā vecumā cilvēkam parādās spēcīgas tendences uz patstāvību. Ja līdz šim vecumam bērna dzīvi kontrolē pieaugušie, tad pusaudzis cenšas būt neatkarīgs, veidot savu dzīvi patstāvīgi.

          Darbā lirla uzmanība tika vērsta uz agresivitātes un trauksmainības izpēti.

          Literatūrā var sastapties ar diviem trauksmainības veidiem – personības trauksmainību un situatīvo trauksmainību. Liela daļa autoru pirkrīt uzskatam, ka trauksmainība sastāv no vairākām emocijām. Atšķirības teorijās par trauksmainību galvenokārt rodas, meklējot trauksmainības pirmavotu. Vēl nesenā pagātnē par trauksmainības izveides cēloni tika uzskatīti dažādi cilvēka pārdzīvojumi bērnībā. Mūsdienās ir autori, kuri apgalvo, ka dažādas emocijas bērns pārdzīvo grūtniecības periodā (S. Grofs). Tomēr ir grūti pilnīgi apzināt mehānismus, pēc kuriem pirmie trauksmainības pārdzīvojumi pāriet situatīvajā un personības trauksmainībā.

          Literatūrā pastāv vairāki agresivitātes izpausmes veidi – naidīgā jeb ļaunprātīgā agresija (mērķtiecīga darbība), reaktīvā jeb impulsīvā agresija un instrumentālā agresija (mērķis neitrāls, bet tiek izmantoti agresīvi līdzekļi). Agresivitāte tiek iedalīta individuālajā un sociālajā agrsijā.

          Agresivitātes un trauksmes testi, kas domāti pusaudžu trauksmes un agresivitātes līmeņa noteikšanai, ir situācijas, kas saistītas ar pašvērtējumu un kas atklāj starppersonu attiecības. Pēc veiktās datu analīzes varu atzīmēt, ka šīs skalas būtu informatīvākas individuālajā rezultātu izvērtēšanā, kad iespējams izdalīt problemātiskās situācijas un dzīves jomas pusaudžiem. Grupas kopīgo un atšķirīgo iezīmju izdalīšanai tās ir pietiekošas, taču neļauj pilnībā atbildēt uz jautājumu “kāpēc?”, tādejādi liekot izteikt ticamas vai mazāk ticamas iespējamības.

          Šajā bakalaura darbā izvirzītā hipotēze ir guvusi apstiprinājumu, jo saskaņā ar iegūtajiem datiem pastāv savstarpēji nozīmīga sakarība starp 13 – 14 gadīgu pusaudžu trauksmes un agresivitātes līmeni.

                  

ANOTĀCIJA

Mūsu ikdienas situācijā, kad sabiedrībā un apkārtnē viss tik strauji mainās, par ikdienišķu parādību ir kļuvusi spriedze, trauksme, frustrācija un depresija. Šāda veida “ kokteili “ grūti ir izturēt pat pieaugušajiem, kur nu vēl bērnam, kas pasauli jau tāpat uztver daudz emocionālāk un savādāk. Šādās situācijās pieaugušo pasaulei jānāk palīgā bērna psaulei, bet, ko darīt, ja pieaugušie to nedara, vai gluži otrādi vēl papildina no ārpasaules nākošo spriedzi  un trauksmi .

          Šajā darbā autors mēģina rast atbildes uz jautājumiem:

-         kāpēc pusaudži rīkojas agresīvi,

-         kas viņus satrauc un ko viņi domā,

-         kādi ir viņu uzvedības motīvi.

Bakalaura darbs sastāv no ievada, divām nodaļām, secinājumiem, nobeiguma, literatūras un izmantoto izziņas avotu saraksta un pielikumiem.

     Pirmajā daļā ietvertas septiņas nodaļas, kurās izklāstītas pētāmās problēmas teorētiskās nostādnes, analizējot pusaudžu problēmas psihologu skatījumā un pusaudžu vecumposma īpatnības.

     Otrajā daļā ietverti izmantoto metožu apraksti , grupas apraksts, datu analīze un interpretācija

     Anketas un pētījuma dati apkopoti pielikumā.

     Darba pētījuma priekšmets ir agresivitāte un trauksme.

     Darba mērķis- izzināt agresivitātes un trauksmes līmeni pusaudžu vecuma bērniem un noskaidrot sakarību starp agresivitātes un trauksmes rādītājiem.

     Bāze- kādas Rīgas skolas 7.klases skolēni (27 meitenes un 35 zēni ).

     Hipotēze- pastāv stastiski nozīmīga sakarība starp 13- 14 gadīgu pusaudžu trauksmes un agresijas līmeni.

     Pētījumos un testēšanas rezultātu analīzē autore pierāda hipotēzi un apstiprina galveno problēmu loku. Iepazīstoties ar šīs tēmas atbilstošo literatūru un analizējot praksē iegūtos rezultātus, autore ir iedziļinājusies mūsdienu pusaudzu problēmu izpētē un mēģinājusi rast atbildi, kā atrast šiem bērniem harmonisku saiti ar pasauli.

Literatūras saraksts

Ādlers A. (1992) Psiholoģija un dzīve. – R.,IdeA,-178 lpp.

Bogoslovska A. (1978) Vispārējā psiholoģija. – R.,Zvaigzne,-302 lpp.

Božoviča L. (1975) Personības attīstība skolas gados.-R., Zvaigzne,-302 lpp.

Ēriksons Ē. (1998) Identitāte:jaunība un krīze.-R.,Jumava,- 271 lpp.

Freids Z. (1995) Totēms un tabu. R.Minevra, 206 lpp.

Freids Z. (1935) Trīs apcerējumi par seksuālo teoriju.-R.,Ēra,-110 lpp.

Ivanovs V. (1990) Pāris un nepāris.-R.,Zinātne,- 173 lpp.

Kembels R.(1991) Kā patiesi mīlēt savu bērnu.-R.,LDBS,-129 lpp.

Magazniece D.(1982) Vecāku un bērnu konflikti ģimenē. R.,Zvaigzne,-171 lpp.

Plotnieks I.(1988) Psiholoģija ģimenē.-R.,Zvaigzne-171 lpp.

Puškarevs I.,Gokubeva A.(1995) Veselības veicināšana skolā.-R.,Mācību grāmata-75 lpp.

Seeko V. (1978) darbs ar grūti audzināmiem bērniem.-R.,Zvaigzne

Vecgrāvere A.(1991) Agresivitāte:Skola un ģimene.,Nr.9.,13.-14 lpp.

Vecgrāvere A.(1996) Kā patiesi mīlēt savu bērnu.-R.,Zvaigzne,-187 lpp.

Vorobjovs A.(1994)Personības pašaudzināšana.:Psiholoģija-6.burtnīca,71-94 lpp.

Vorobjovs A.(1996) Psiholoģijas pamati.-R.,Māc.apgāds,323 lpp.

Zanderone S.(1996) Pusaudžu pazemināts pašvērtējums un to korelācijas iespējas skolā.,Starptautiskā konference”Personības integrēšanās ģimenē, skolā un sabiedrībā: skolootāja loma”materiāli.R.,144 lpp.

Žolga I.(1984) Lai nebūtu pusaudžu kļūmīgo soļu.-R.,Zvaigzne.

Babbie E.(1992) the praktice of Social Research.-Wadsworth Publishing Company.-536p.

Rutter M.,Hersov L.(1985) Child and Adolescent Psyhiatry Modern Apreaches.2.edition, Blackwell Scientifik Public.

K.C. Dsujncrwq(!1984 @Cj,hfybt cjxbytybq%4 n - Ltncrfz gcb[jkjubz%Gtlfujubz gjlhjcnrf V.

Bpfhl Rthhjk!1980@ Tvjwbb xtkjdtrf. V.

Rbnftd!1994@  Cvsr <.L;. Rkbybxtcrfz gcb[bfnhbz. Bp cbyjgcbcf gj gcb[bfnhbt. V. 2.n.  523c.

Rbnftd- Cvsr K.F.!1983@ Gcb[jkjubz cnhtccf.V. - 367c.

Rkt V.!1991@ Gcb[jkjubz gjlhjcnrf. V. - 180 c.

Ytvjd H. C.!1998@ Gcb[jkjubz. V. 1n. - 686 c. 2n. - 605 c.

J,e[jdf K. A.!1995@ Ltncrfl gcb[jkjubz% Ntjhbb. Afrns. Ghj,ktvs.V. 375.c.

Ghfrnbxtcrfz gcb[jlbfuyjcnbrf!1998@.%Cfvfhf%

Hfnthh V.!1987@ Gjvjom nhelysv ltnzv. V. 550 c.

Ckjdfhm ghfrnbxtcrjuj gcb[jkjuf. Vbycr!1997@.

Ajynfyf L.!1990@ Dfi ht,tyjr hfcntn. V.2.n. 395.

Ahfyr D.!1990@ Xtkjdtr d gjbcrfy cvsckf. V.

Ahtql P.!1990@ Gcb[jkjubz ,tpcjpyfntkmyjuj.V.

Ahjvv !1998@ Fyfnjvbz xtkjdtxtcrjq ltcnhernbdyjcnb.V. 670 c.

{jkk R. b Kbylctq U.!1997@ Ntjhbz kbxyjcnb. V. 719 c.

{jhyb R. !1993@ Ytdhjnbxtcrfz kbxyjcnm yfituj dhtvtyb.V.

Werthvfy U. F. !1997@ Gcb[jkjubz cfvjhfpdbnbz% pflfxf lkz gjlhjcnrjd b b[ gtlfujujd. V.- H. 274.