Pusaudži

SATURA RĀDĪTĀJS.

Kopsavilkums----------------------------------------------------------------------2

Pusaudži----------------------------------------------------------------------------3

Ērika Ēriksona teorija------------------------------------------------------------3

Pusaudžu gadu krīze--------------------------------------------------------------5

Skolas vecuma bērnu īpatnības-------------------------------------------------6

Attīstības zonas un galvenie attīstības uzdevumi

pusaudža vecumā-----------------------------------------------------------------7

Attiecības ģimenē-----------------------------------------------------------------8

Kas ir jāsaņem meitenei?-------------------------------------------------------12

Tēvs un dēls----------------------------------------------------------------------13

Vecāki nesaprot, vecmāmiņa – jā---------------------------------------------13

Dusmas----------------------------------------------------------------------------14

Depresija--------------------------------------------------------------------------14

Kur paliek brīnumbērni--------------------------------------------------------16

Vainas apziņa--------------------------------------------------------------------16

Pusaudžu seksualitāte-----------------------------------------------------------17

Kāpēc 14 gadu meitenes pārguļ ar zēniem?---------------------------------17

Vai homoseksualitāte ir normāla?---------------------------------------------18

Pirmais tramplīns----------------------------------------------------------------18

Secinājumi------------------------------------------------------------------------20

Literatūras saraksts--------------------------------------------------------------22

pUSAUDŽI.

 

  pusaudži ir bērni pārejas vecumā. Viņi nav jauni pieauguši cilvēki. Viņu emocionālās vajadzības ir tādas pašas kā bērniem. Viena no visparastākajām kļūdām attiecībās ar pusaudžiem ir tā, ka vecāki, skolotāji un citi uzskata viņus par jauniem pieaugušiem cilvēkiem.

  Mūsdienās pusaudžus dēvē par “apātisko paaudzi”, jo viņi paši sevi vērtē negatīvi, kā arī apkārtējiem bieži nākas ciest no viņu negatīvās attieksmes. Depresija un sacelšanās pret jebkādu autoritāti ir visparastākais rezultāts, ko izraisa šāda apātija. Apātiski pusaudži bieži kļūst par upuri negodīgiem cilvēkiem, kas izmanto jauniešus savtīgos nolūkos.

          Pusaudzis var būt augumā lielāks, apķērīgāks, stiprāks par saviem vecākiem, taču emocionāli viņš ir bērns – viņam ir nepieciešama vecāku mīlestība un labvēlība. Ja viņš to neizjūt, tad arī nevar maksimāli attīstīt savas spējas.

          Pusaudža dzīvē svarīgākais jautājums ir “Vai tu mani mīli ?” Un to viņi uzdod ar savu izturēšanos.

Ērika Ēriksona teorija.

          Vienu no produktīvākajām personības attīstības teorijām vecumposmu cikla aspektā ir izvirzījis amerikāņu psihologs Ēriks Ēriksons. Viņa teorijas nosaukums ir “Epiģenētiskā personības psihosociālās attīstības koncepcija”. Epiģenēze ir teorija par organisma attīstības procesu, kas norisinās pakāpeniski, veidojoties jaunveidojumiem. Katrā vecumā sabiedrība izvirza cilvēkam zināmas prasības. Kad cilvēks pirmoreiz sastopas ar jaunajām sabiedrības prasībām, viņš pārdzīvo krīzi. Ēriksons izdala 8 krīzes etapus un 8 krīzes situācijas personības attīstības posmā no dzimšanas līdz vecumam.

          Mani interesē piektais etaps (11 – 20gadi), pusaudža un agrās jaunības laiks, dzimumnobriešanas periods cilvēka dzīvē. Sava dzīves ceļa meklējumu posms, pašizvēles situācija, kurā cilvēks cenšas atbildēt uz jautājumu: “Kas un kāds es būšu?” Jaunās identitātes meklējumu etaps. Identitāte ir cilvēka priekšstats par savu “es” stabilitātes un nepārtrauktības izjūta, kas saglabājas līdzās visām ārējām izmaiņām. Bērnam identitāte parādās apmēram 2 – 3 gadu vecumā, kad bērns sāk runāt par sevi pirmajā personā. Līdz pusaudža vecumam identitāte jau ir izveidojusies, bet tā ir veidojusies ,galvenokārt, citu cilvēku ietekmē. Agrās jaunības vecumā cilvēks ir pilnībā nobriedis, lai pats plānotu savu tālāko dzīvi. Identitātes krīzes jautājumi var būt divi personības jaunveidojumi – jaunās identitātes atrašana (profesionālā un morālā) pašnoteikšanās kā to nosauc krievu sociologs Igors Kons kā pozitīvs iznākums un identitātes difūzija kā negatīvs. Identitātes difūzija nozīmē to, ka cilvēka morālā un profesionālā pašnoteikšanās nav notikusi, viņu raksturo gremdēšanās sevī, neizvēlīgums, haoss pasaules uzskatā un dzīves principos, mešanās no vienas galējības otrā.

          Šajā periodā indivīds no vienas ouses apzinās sevi kā noteiktas šķirās, slāņa, nācijas, valsts pārstāvi, no otras puses, apzinās sevi kā unikālu personību un izvēlas tieši sev atbilstošu vietu sabiedrības sociālās stratifikācijas (statusu un lomu) sistēmā. Cilvēks jūt sociālo ietekmi, kas prasa no viņa pašnoteikšanos, pāreju no bērnības uz pieaugušo dzīvi, kas ir saistīta ar divu galveno uzdevumu veikšanu – atrast darbu un nodibināt savu ģimeni.

          Lai kļūtu par pieaugušu, jaunietim ir “jāizrauj saknes” no vecāku ģimenes – no atkarīga, emocionāli vecākiem “piederīga” cilvēka jāpārtop par personību, kas spējīga dzīvot pastāvīgi un veidot savu ģimeni.

          Jaunība ir emocionāli piesātināts un psiholoģiski ļoti grūts etaps cilvēka dzīvē, ko visai bieži pavada sociāli konflikti un lomu konfrontācijas.

          Personīgā sociālā pieredze ir neliela, tāpēc, lai kļūtu par relatīvi stabilu personību, jaunietis cenšas konfrontēt un vienlaikus integrēt ģimenē, skolā, ārpus skolas nodarbēs un draugu pulkā. Cilvēks vairs negrib, ka viņam diktē noteikumus, un viņš meklē ceļu ar draugu un vienaudžu palīdzību, risinot bezgalīgas sarunas par satraucošiem tematiem.

          Būtiska šī etapa iezīme ir negatīvisms – visu veco autoritāšu (vecāku, skolotāju u.c.) noliegšana, kategorisms vērtējumos un rīcībā, jaunības maksimālisms, sociālās uzvedības neelastība. Rezultātā rodas konflikts ar vecākiem, kuri mēģina saglabāt kontroli pār bērnu uzvedību. Pēc aptaujas rezultātiem, kura izdarīta 1994.gadā no 198 studentiem 55 atzina, ka viņu dzīves nozīmīgākie konflikti ir ar vecākiem, kuru izraisa vecāku nevēlēšanās rēķināties ar indivīda tiesībām uz personīgo dzīvi, lēmumiem, drauga vai mīļotā izvēli. Raksturīgākā taktika no abām pusēm bija tieksme visiem līdzekļiem piespiest oponentu padoties.

          Agrās jaunības etapā veidojās personības galvenie komponenti – personības virzība uz kādām sociālām vērtībām (vara, materiālais komforts, intīmā saskarsme) pasaules uzskats, individuālais dzīves stils, morālais veidols, nacionālā pašapziņa.

          Personības pašnoteikšanās tipi var būt dažādi:

a)     Ģimeniskais – “pa mātes vai tēva pēdām”. Tā veidojas profesionālās dinastijas (ārstu, aktieru u.c.)

b)    Pasīvais – “apstākļi izvēlas cilvēku”. Pašnoteikšanās ir objektīvu apstākļu uzspiesta. Piemēram, meitene nevar turpināt mācības augstskolā ģimenes slikto materiālo apstākļu dēļ un ir spiesta meklēt darbu.

c)     Spontānais – ar “mēģinājumu un kļūdu metodes”palīdzību. Šāds pašnoteikšanās tips realizējas tad, kad ģimenes un citu sociālo institūtu ietekme uz jaunieti ir vāja. Šis variants korelē ar zemu pašapzināšanās līmeni, kad cilvēks vienkārši izmēģina dažādas lomas un profesijas, meklējot sev piemērotāko, kuru nevienmēr atrod. Pašnoteikšanās var arī nenotikt, jo tas prasa spēku, laiku, iedziļināšanos sevī, sabiedrības vajadzību izpratni. Par tādu cilvēku latvieši saka: “Deviņi amati, desmitais – bads.”

d)    Orientācija uz “supervērtīgām idejām”, kas personībā ir “ieliktas” vai arī pašas izfantazētas, bet kuru realizācijai nav objektīva pamata. Piemēram, māte nekļuva par slaveno operdziedātāju, meitai jākļūst. Vai arī – zēns no bērnības sapņo par aviāciju, bet viņa veselības stāvoklis neatbilst lidotāju prasībām.

e)     Agri parādījušos spēju attīstība. Ar šo pašnoteikšanās tipu saistītas “radošās karjeras” – mākslinieka, sportista, zinātnieka matemātiķa karjeras.

f)      Referentais variants. Pašnoteikšanās notiek pēc referento personu vai grupu uzvedības šablona. Piemēram, labākā draudzene nolēmusi studēt vadības zinātni, studēšu arī es. Vai arī – patlaban modē bizness, iešu arī es uz biznesa skolu.

g)     Pašreferences variants – jaunietis apzināti izvēlas sava turpmākā dzīves ceļa virzību, apsverot savas intereses un reālās iespējas.

PUSAUDŽA GADU KRĪZE.

          Pašlaik psiholoģijas literatūrā var atrast vismaz divu veidu izpratni par šo krīzi. No vienas puses akcents tiek likts uz pārlaustības ideju, pēkšņām izmaiņām attīstības gaitā, kas tiecas aiz sevis atstāt ievērojamas izmaiņas uzvedībā, domāšanas veidā un iespaidos vispār. No otras puses krīzes situāciju izprot kā psiholoģisku pārkāpumu, kuru pavada ciešanas, trauksmes, nomāktība, īsāk sakot, vesela virkne grūtību.

          Līdzīgs priekšstats par pusaudža gadiem kā par emociju vētru, kurai seko iekšēja nospiestība, nestabilitāte un konflikti, ienesa Stenlijs Holms. Viņam formula “stress and storm” vairāk vai mazāk adekvāti atspoguļo pusaudžu psiholoģisko pieredzi, ar plosošiem un instinktīviem izrāvieniem un sabiedrības noteikumiem.

Skolas vecuma bērnu īpatnības.

Pamatskolas vecums 11 – 14 gadi sakrīt ar vecuma periodu, ko sauc par pusaudžu vecumu. Pusaudžu vecums ir pārejas periods no bērnības uz pieauguša cilvēka dzīvi. Šis process skar visas attīstības puses – garīgo, fizisko, tikumisko, fizisko utt.

Pamatskolas vecuma bērnu audzināšana svarīguma ziņā ir daudz lielāka nekā jebkurā citā grupā, jo tas ir trešais pārejas vecums bērna attīstībā.

Šeit mēs sastopamies ar anatomiski – fizioloģiskām izmaiņām organismā, kuras galvenokārt ir saistītas ar iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības aktivizēšanos. Bet, tā kā endokrīnā sistēma darbojas haotiski, arī citas organisma sistēmas strādā nesabalansēti. Tas savukārt ir iemesls psiholoģisko procesu nestabilitātei un emocionālās sfēras uzbudinājumam.

Pamatskolas vecumā palielinās uztveres apjoms, uztvere kļūst plānveidīga, patvaļīga, secīga un vispusīga. Taču vienlaicīgi ar to, uztvere var būt dziļa, bieži tā ir nejauša tiek izcelta objekta tikai viena pazīme, pie tam ne katrreiz būtiskākā. Jāņem vērā, ka šajā vecumā rīcību daudzos gadījumos vada emocijas, kuru rašanās bieži vien ir impulsīva un neparedzama.

Ļoti raksturīga ir pusaudžu vēlme pierādīt, ka viņi ir pieauguši, viņi tiecas pēc neatkarības, asā reakcija uz pieaugušo cilvēku izturēšanās veidu pret viņiem var radīt daudzus konfliktus.

Tikpat raksturīga ir pašapziņas rašanās, tendence izvērtēt savas personīgās īpašības un iezīmes. Līdztekus tam pusaudžus nodarbina pašaudzināšanas jautājumi. Pašapziņas trūkums var izpausties gan kā pazemīgums, nemitīga piekrišana, piekāpība vai gluži otrādi – kā agresivitāte, uzbrukums…Grib paņemt to, kas viņam it kā pienākas, bet ko citādi pats nevar sasniegt. Vai arī – nav pārliecināts par savām spējām, vienīgo ceļu saskatot spēka pozīcijā. Tas var būt ļoti destruktīvi it īpaši pusaudžu vecumā. Piemēram, ja viņam liekas, ka mājās mīl nevis viņu, bet gan mazo brālīti, viņš dodas prom, klīst pa ielām, pagrabos osta līmi, dara pāri sev un citiem. Arī tas ir pašapziņas trūkums vēl pie tam ļoti saasināts.

Gadījumos, kad pusaudži izvirza plānus pašaudzināšanai, viņi cenšas izveidot viņu pašu priekšstatos īsteni pieaugušam cilvēkam raksturīgās iezīmes – bravūra, rupjība u.c.. Nezinot pareizus pašaudzināšanas paņēmienus, izdomā kaut kādus nevajadzīgus, citreiz pat kaitīgus.

Īpašs dzīves etaps ir arī skolnieku vecums no astotās līdz desmitai klasei, to mēdz saukt arī par agrīno jaunību. Gadu ziņā tas aptver laika posmu no 14 vai 15 līdz 17 vai 18. Šajā posmā mēs sastopamies ar akselerāciju, tā ir paātrināta augšana. Ja gadsimta sākumā jaunieši auga no 20 – 22 gadiem, tad tagad parasti tikai līdz 16 – 18. Notiek dzīves mērķu, ideālu, rīcības motīvu – hierarhizācija, salīdzionājumā ar pusaudžu vecumu domāšanā ir novērojamas izmaiņas. Domāšana kļūst organizētāka, sistematizētāka, ar lielāku pamatīgumu, dziļumu un ptastāvību. Nozīmīgs ir viņu pašu atoritātes stāvoklis – ja neizdodas attiecīgajā klases kolektīvā gūt, izpaust autoritāti, jaunieši meklē, citreiz visādiem līdzekļiem rada priekš sevis grupu, kurā viņi būtu autoritatīvi.. Arī orģinalitāte tiek augstu vērtēta, lai to izceltir lietoti tādi ārējie līdzekļi kā frizūra, apģērbs, žesti, valoda, u .c..

ATTĪSTĪBAS ZONAS UN GALVENIE ATTĪSTĪBAS UZDEVUMI PUSAUDŽA VECUMĀ.

1.      Puberitātes attīstība.

Īsā laika periodā, vidēji tas ilgst četrus gadus, bērna ķermenī notiek zināmas izmaiņas. Puberitātes attīstība vairāk kā jebkurš cits vecuma periods atrodas mantoto bioloģisko faktoru ietekmē. Ģenētiskais potenciāls ietekmē augumu, svaru, reproduktīvās sistēmas attīstību un endokrīno mehānismu.

2.      Kognitīvā attīstība.

Attīstība intelektuālajā sfērā pusaudzim zīmējas ar kvalitatīvām un kvantitatīvām izmaiņām, kuras atšķir viņa domāšanu no bērna pasaules uztveres. Kognitīvo spēju noteikšana atšķiras ar diviem galveniem sasniegumiem: rodas spēja domāt abstrakti un laika perspektīvas paplašināšanās.

3.      Socializācijas pārveidošanās.

Pusaudža vecumā tapat notiek arī svarīgas izmaiņas socializācijā un sociālajos sakaros, pārmaiņas notiek arī attiecībā par ģimenes ietekmi, to pakāpeniski nomaina vienaudžu grupas ietekme. Šīs izmaiņas virzās uz divām pusēm:

q  Atbrīvoties no vecāku varas,

q  Iekļauties vienaudžu grupā.

4.      Identitātes noteikšana.

Pusaudža vecumā pakāpeniski formulējas jauna subjektīvā realitāte, pārveidojas attieksme pret sevi un citiem.

Psiholoģiskās identitātes noteikšana gulstās uz pusaudža pašapziņu, un tā iekļauj trīs uzdevumus:

q     Laicīgu sava ES apzināšanos, ieskaitot pagātni bērnībā un nākotnes projekciju,

q     Sevis atšķiršana no vecāku tēla,

q     Attīstās izvēles  sistēma, kas nodrošina personības vērtību.

 ATTIECĪBAS ĢIMENĒ.

Analizējot pusaudžu vecumu, psihologi parasti akcentē fiziskās pārmaiņas, pieaugošo seksualitāti, jauno sociālo lomu apgūšanu, emocionālos kāpumus un kritumus, stresus un pārslodzes, taču aizmirst vai mazāk pievēršas kaut kam vēl būtiskākam – pārmaiņām attiecībās ar vecākiem.

Šis periods ir tik grūts tāpēc, ka pusaudzis kļūst arvien neatkarīgāks no saviem vecākiem un no citiem pieaugušajiem. Kļūst neatkarīgs no viņu sprieduma, vērtējuma un ieteikumiem. Ar viņu ir arvien grūtāk tikt galā, izmantojot vecās, pierastās ietekmēšanas metodes – sodus, draudus vai iebaidīšanu, vai arī dāvanas, uzpirkšanu utt. Jāatzīst, ka vairumam vecāku šīs metodes ir vēl cieņā. Pusaudzis pēkšņi sāk atbildēt ar neatkarīgu uzvedību, nepakļaušanos, pat naidīgu uzvedību, nesavaldīgām dusmām, kas vērstas pret vecāku varu. Daudz pieaugušo uzskata, ka tas šajā vecumā ir normāli, ja mājās starp abām paaudzēm valda nemitīgs “kara stāvoklis”.

Ko darīt, lai tuvinātos un samazinātu spriedzi ?

Pirmais solis, kas jāsper vecākiem, - jāatzīst, ka vecās audzināšanas un ietekmēšanas metodes vairs neder: ar sodīšanu un draudiem gandrīz neko vairs nevar panākt. Pusaudzis ir uzkrājis pietiekami daudz enerģijas un dzīves pieredzes, lai prastu daļēji apmierināt savas vēlmes, viņam pašam ir pietiekami daudz spēka, lai nebaidītos no vecāku varas.

Pusaudži saceļas ne jau pret vecākiem, bet gan galvenokārt pret viņu neierobežoto varu. Ja vecāki kopš mazotnes attiecībās ar bērniem izmantotu metodes, kas nebalstās uz bezierunu paklausību, diktātu un autoritārismu, bērnam tīņa gados būtu mazāk iemeslu protestēt, tā pierādot sevi. Jāņem vērā, ka autoritārām metodēm ir īss mūžs. Vecāki nenovēršami zaudē savu ietekmi, turklāt daudz ātrāk, nekā viņi paši to vēlētos. Ar varu un bezeirunu paklausību var iemācīt dažas lietas – teikt “lūdzu” un “paldies”, neaiztikt vecākiem piederošas lietas bez atļaujas. Taču šīs metodes nav efektīvas, lai radītu vēlēšanos mācīties, lai ieaudzinātu mīlestību, godīgumu attiecībās ar citiem. To mācās, gūstot pieredzi dažādās dzīves situācijās un reālās attiecībās ar vecākiem. Neierobežota bezierunu vara un citas autoritārās metodes vecāku arsenālā apbrīnojamā kārtā saglabājas paaudžu paaudzēs neatkarīgi no vecāku izglītības līmeņa, sociālā stāvokļa un personīgās bērnības pieredzes.

Interesants fakts, ka, vaicājot pieaugušajiem, kādu iespaidu uz viņiem atstājusi bērnībā piedzīvotā vecāku autoritārā uzvedība, visi min tās lielo negatīvo ietekmi uz attiecībām arī uz personīgo attīstību. Uz jautājumu:”Kāda bija jūsu reakcija, kad vecāki lietoja savu autoritāro varu?”, atbildes bija šādas:

q  Pretošanās, nepakļaušanās un negatīvisms.

q  Naids, dusmas.

q  Meli, savu patieso jūtu slēpšana.

q  Citu vainošana, apmelošana.

q  Slimīga tieksme būt uzvarētājam, paniskas bailes zaudēt.

q  Apvienošanās ar vienaudžiem, kuriem ir līdzīgas problēmas, lai vērstos pret vecākiem.

q  Pakļāvība, zema pašcieņa, neticība saviem spēkiem.

q  Atslēgšanās, izolācija un ieraušanās sevī.

Daudzi pusaudži, lai protestētu pret vecāku varu, cenšas darīt tieši pretējo tam, ko pavēl vecāki. Minēšu kādu piemēru: Izmantojot savu varu un prasot bezierunu paklausību, mēs ar vīru kopš bērnības meitai centāmies ieaudzināt trīs lietas: būt tīrīgai un kārtīgai, svētdienās iet baznīcā un atteikties no alkohola. Tagad, kad viņa ir pieaugusi, zinām, ka viņa ir slikta mājsaimniece, baznīcā savu mūžu vairs kāju nespers un, visbeidzot, katru vakaru mīl iedzert.

          Kāds puisis atzinās:”Es pat necenšos skolā gūt labas sekmes tāpēc, ka vecāki jau kopš mazotnes mani spieda labi mācīties. Ja es tagad sāktu labi mācīties, viņi būtu pārāk laimīgi, un es it kā būtu atzinis, ka viņiem ir taisnība. Negribu viņiem sagādāt to prieku, tāpēc arī turpmāk necentīšos labi mācīties”.

          Bērni tāpat kā pieaugušie aizstāv savu brīvību, bet vecāku neierobežotā vara to apdraud. Ir normāli, jo arī pieaugušie izjūt dusmas un naidu pret tiem, kas izrāda savu varu un pārākumu, no kuru labvēlības ir atkarīga viņu vajadzību apmierināšana. Darbojas vienkārša loģika: tu esi aizvainojis mani, es tāpat izrīkošos ar tevi; varbūt citreiz tu tā vairs nedarīsi.

          Ja ir grūti cīnīties ar vecāku autoritāro varu, pusaudzis var ieiet sevī. Tas parasti notiek gadījumos, kad bērnu pārāk nežēlīgi soda vai solītis atalgojums ir pārāk grūti sasniedzams un prasības – gandrīz neizpildāmas. Tad pusaudzis atmet domu “piedalīties šajā spēlē”, viņš pārstāj pūlēties tikt galā ar realitāti, jo process ir pārāk sāpīgs vai pazemojošs. Viņš jūtas zaudētājs, tāpēc “iekšējā balss” māca, ka visdrošāk ir “aiziet” Izolēšanās formas var būt dažādas:

q  Sapņošana vaļējām acīm, lidināšanās mākoņos,

q  Apātija, pasivitāte,

q  Pārlieku ilstoša sēdēšana pie datora, televizora vai romānu lasīšana,

q  Slimošana,

q  Aiziešana no mājām,

q  Narkomānija,

q  Depresija,

q  Pašnāvība.

Viss minētais nenozīmē – dot pusaudžiem pilnīgu brīvību un nedrīkst izvirzīt prasības un norādīt robežas. Patiesībā pusaudži paši neapzināti tiecas pēc tā, lai pastāvētu zināmi nerakstīti likumi un robežas. Tā viņi jūtas vairāk aizsargāti. Ja tas netiek darīts, pusaudzim šķiet, ka viņš ir lieks un nemīlēts. Viņam ir nepieciešams zināt, cik tālu kas ir atļauts, kāda ir vecāku attieksme, pirms viņa uzvedība vai rīcība nav kļuvusi vecākiem nepieņemama. Pusaudzis tiecas pēc uzvedības neatkarības, nevis pēc pilnīgas emocionālas neatkarības.

          Vairumam pusaudžu pretestību un dusmas izraisa šādā veidā izteikti ierobežojumi:

q  Līdz tumsai tev obligāti jābūt istabā – tas ir mans noteikums.

q  Aizliedzu manā prombūtnē aiztikt mašīnu.

q  Mēs esam spiesti pieprasīt, lai tu vairs nedraudzējies ar šo zēnu.

q  Es nevaru pieļaut, ka nestāsti kurp dodies.

Bērni vēlas saņemt informāciju par vecāku ierobežojumiem, taču tādu informāciju, kas paskaidrotu vecāku izjūtas par viņu uzvedību tā, lai viņi paši varētu pieņemt lēmumu mainīt vecākiem nepieņemamo uzvedību. Pusaudzis nevēlas, lai to darītu, izmantojot autoritāro varu. Pusaudži, tāpat kā pieaugušie, grib būt savas dzīves un arī uzvedības regulētāji.

          Ja vecāki teiks:” Es nevaru aizmigt, kad tevis vakaros ilgi nav mājās. Es uztraucos, tāpēc, ka ārā ir tumšs un tev kaut kas var atgadīties. Vienosimies, ka tu būsi mājās līdz desmitiem vai piezvanīsi, ja kavēsies”, pusaudzis respektēs viņu izjūtas.

Ģimene – tas ir ideāls informācijas apmaiņas modelis: pieaugušie cilvēki pastāvīgi nodrošina bērnus ar informāciju, bet bērni saviem vecākiem dod pretī visvarenāko šīs informācijas katalizatoru – mīlestību.

Bērnus un pusaudžus var uzskatīt par spoguli. Ja bērni saņem mīlestību, tad viņi arī to spēj atdot, bet pretējā gadījumā viņiem nav ko atdot.

Pusaudzis var mēģināt  pārbaudīt mūsu uztveres spēju ar “dūmu aizsega” palīdzību, sniedzot informāciju, kuras mērķis ir sakaitināt vai sarūgtināt mūs, lai pārliecinātos vai var mums uzticēt īstās domas. Jāpiebilst, ka pusaudži dara to neapzināti, bet mūsu uzdevums būtu uztvert šos signālus. Ja mēs reaģējam ar dusmām un nosodījumu, pusaudzis pieņem, ka tāda pat reakcija ir gaidāma arī uz viņam svarīgu jautājumu. Vecākiem ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt savu emocionālo pašsavaldību. Pārmērīga emocionālā reakcija var traucēt jūsu attiecībām ar pusaudzi:

q  Pārmērīgas un nevaldāmas dusmas neļaus pusaudzim griezties pie jums,

q  Ja jūsu emocionālā reakcija ir pārspīlēta, jūs varat zaudēt cieņu pusaudža acīs – tā ir dabiska attieksme pret vilvēku, kas zaudē pašsavaldību,

q  Zaudējot aukstasinību var sekmēt vienaudžu ietekmi uz jūsu pusaudzi.

Attiecības ar pusaudžiem var ietekmēt arī problēmas starp laulātajiem, tas ir, starp tēvu un māti. Šis ir tas laiks, kad pusaudzis piesaka:”Parādi man piemēru kā dzīvot !” Pusaudzim ir nepieciešams abu vecāku piemērs.

Jebkurā cilvēkā tiklab vīrietī, kā sievietē, ir abu veidu enerģijas, vīriešiem dominē vīrišķās sākotnes enerģija, bet sievietēm – sievišķās sākotnes enerģija. Tiem cilvēkiem, kuri bērnībā nav saņēmuši pietiekami daudz vai nu vīrišķās, vai sievišķās sākotnes enerģijas vēlāk ir dažādas psihiskās novirzes, kuras pēc tam projicējas cilvēka uzvedībā un gūst izpausmi viņa neadekvātajā rīcībā.

Personiskais paraugs, prasīgums un kontrole – tie ir trīs vaļi, uz kuriem balstās jaunās paaudzes audzināšana. Kontrolējot un mācot pusaudžus, ir jāatceras divas lietas, pirmkārt, brīvībai ir jābalstās uz uzticēšanos, un, otrkārt, ir jāpārliecinās, ka pusaudzis pratīs pienācīgi rīkoties attiecīgajā situācijā.

Bērni ir ārkārtīgi vērīgi, uzmanīgi un saprātīgi. Neies cauri tas numurs, ka cilvēks runā vienu, bet dara otru. Bērni ļoti labi atceras pieaugušo solījumus. Tētis kaut ko pateica, aizmirsa, bet bērns to atcerēsies gandrīz vai visu mūžu.

Ģimenē vajadzētu ievērot tiklab vecākā, kā arī jaunākā bērna intereses un tiesības, un atcerēties, ka jaunākais bērns ir tāda pati personība kā vecākais. Cienīdama jaunākā bērna lēmumus, ģimene pakāpeniski veido tādu personību, kura vēlāk liks sevi cienīt arī citiem sabiedrības locekļiem, spēs aizstāvēt savas pozīcijas, spēs argumentēt savus lēmumus.

Vecākais bērns ir pirmais ģimenē un kādu laiku vienīgais. Ar brālīša vai māsiņas parādīšanos viņš šo stāvokli zaudē un bieži vien to pārdzīvo. Viņam šķiet, ka vecāki viņu vairs nemīl kā agrāk, jo uzmanība tiek pievērsta mazulītim. Ja vecāki nemana bērna pārdzīvojumus, tie var pārvērsties greizsirdībā. Pirmajam bērnam ir svarīgi saprast, ka vecāki noņemas ar zīdainīti ne tādēļ, ka viņu mīl vairāk, bet tādēļ, ka viņam pašlaik vairāk nepieciešama vecāku palīdzība.

Otram bērnam ģimenē ir citi apstākļi. Viņam priekšā ir vecākais, un viņš to vēlas panākt. Pat pastaigas laikā notiek īstas sacensības, jo katrs grib būt pirmais. Jaunākā bērna priekšrocības ir tās, ka viņu nekad nevar gāzt no troņa. Viņš vienmēr būs mazākais, pēdējais bērns ģimenē. Viņš ir enerģisks, cenšas panākt brāļus un māsas, grib darīt to, ko dara viņi. Taču reizēm viņam trūkst drosmes, negrib uzņemties atbildību.

Bieži vien ir tā, ka otrais bērns ģimenē ienāk, tāpēc, ka brālītim vajag māsiņu vai otrādi, bet būtu jāatceras, ka viņš nebūs ieradies šajā pasaulē ar uzdevumu izkliedēt brālīti vai novalkāt viņa drēbītes. Viņam būs tieši tādas pašas prasības pēc uzmanības, mīlestības un atzinības, pēc rūpēm un gādības.

Aptaujājot pieaugušos, uz jautājumu, kāds ir optimālais bērnu skaits ģimenē, vairākums respondentu atzina, ka vismaz divi, trīs. Iemeslu šādam viedoklim minot, ka, dzīvojot kopā ar brāli vai māsu, bērni labāk iemācās veidot attiecības ar citiem, dzīvot grupā, dalīties, ievērot citu vēlmes.

Psiholoģiskos testos ir konstatēts, ka vienīgie bērni dvēseliski un prāta ziņā attīstās un nobriest ātrāk, jo viņiem ir biežāk iespējama saskarsme ar pieaugušajiem. Vienīgie bērni biežāk uzrāda labas sekmes mācībās un labi prot saprasties ar pieaugušajiem. Taču vienīgie parasti ir vairāk izlutināti, mazāk pastāvīgi, jo tiek pārlieku aprūpēti.

Personības veidošanos un attīstību iespaido tas, kādā secībā bērni ir dzimuši un kāda dzimuma viņi ir. Kaut arī nemainās ģimenes sociālie apstākļi, neiespējami ir apstādināt laiku. Nozīme ir visam – gan mātes un tēva vecumam, gan bērnu gadu starpībai, līdz ar to katru ģimenes locekli tas ietekmēs citādāk, veidojot pilnīgi atšķirīgas personības.

Vajadzētu panākt, lai bērniem ir labāka bērnība, nekā tā bija kādreiz vecākiem

Kas ir jāsaņem meitenei ?

Meitenei dzīvē ir vissvarīgāk sagatavoties tam, lai nākotnē viņa būtu normāla sieviete.

Meitenei ir jāzina, ka grīdas mazgāšana, slaucīšana, atkritumu izmešana un daudzi citi tamlīdzīgi darbi ir parasti un vienkārši sievietes pienākumi. Nekādā gadījumā to nedrīkst pārvērst par sodu. Ja parastie sievietes pienākumi meitenei asociējas ar sodu, tas nozīmē, ka tiek audzināta nepilnvērtīga sieviete, kura nekad nespēs apmierināt vīrieti.

Pusaudzei meitenei vajadzētu visur iet kopā ar savu māti un mazo brālīti vai māsiņu, viņas uzdevums būtu palīdzēt mātei, kad mazais slimo, kad viņu vanno, apģērbj, izģērbj. Visas šīs zināšanas meitenei jāapgūst it kā spēlējot rotaļu, kurā viņa mātes lomu uzņemas pati pēc savas vēlēšanās, nevis tā viņai tiek uzspiesta kā patstāvīgs darbs.

Meitenei ir jāapzinās savas personības nozīme, jāzina sava vērtība, viņai katrā ziņā ir jābūt savam personiskajam viedoklim un tas jāpauž, kā arī jāpanāk ne vien tas, ka cilvēki šo viedokli tikai uzklausa, bet ņem arī vērā.

Apmēram 17 – 19 gadu vecumā meita sāk veidoties par īstu sievieti, kurai ir pašai sava stipri izteiktā sievišķā sākotne. Tādēļ pastāvīga saskarsme noslēgtā un ierobežotā telpā var novest pie tā, ka rodas vesala virkne tīri sievišķīgu problēmu. Visu vēl vairāk sarežģī tas, ka meita attiecībās ar māti pati sevi vēl joprojām uzskata par bērnu un domā, ka mātes pienākums ir viņai kaut ko sagādāt, padot, sagatavot utt. Māte savu meitu jau uzskata par patstāvīgu cilvēku un cenšas visus pienākumus taisnīgi sadalīt, rzultāts – strīds. Mātes un meitas attiecības pavisam normālas būs tad, ja pilnīgi pietiks dzīvojamās telpas, materiālo līdzekļu un ja abām sievietēm būs katrai sava ģimene.

Tēvs un dēls.

Tikai tēvs var palīdzēt dēlam izjust un apzināties savu spēku, savas vīrieša iespējas gan fiziskajā, gan garīgajā sfērā. Blakus tēvam dēls veidojas par tādu cilvēku, kurš savās tīri cilvēciskajās izpausmēs būs normāls un daud viengabalaināks, nekā viņš būtu tad, ja augtu bez tēva.

Tēvs nodod savam dēlam uzvedības stereotipus, kuri ir mantoti no tālākiem senčiem.

Daudzi tēvi kļūdās rādīdami piemēru savam dēlam, ka vīrieša uzdevums ir būt stipram un noslēgtam,  un, vairīdamies izrādīt savas tāva jūtas, viņi liedz dēlam savu mīlestību, kura pusaudža vecumā ir visvairāk vajadzīga. Šāda iekārta varēja pastāvēt gadsimta sākumā, bet mūsdienās tai vajadzētu būt pagātnei.

Vecāki nesaprot, vecmāmiņa – jā.

Kad bērni ir pusaudžu vecumā, parasti viņu vecāki pārdzīvo dzīves vidusposma krīzi. Viņi kļūst skeptiskāki nekā pirms kāda laika bijuši, jo ir jau šo to savā dzīvē zaudējuši, varbūt nav izdevies iekarot tās virsotnes par kurām ir sapņots astoņpadsmit gadu vecumā. Tāpēc viņi diezgan neizprotoši un neiecietīgi reaģē uz pusaudžu izdarībām, kuriem savukārt attieksme pret dzīvi ir – ah, man jūra līdz ceļiem! Pusaudzis uzliek rozā brilles un īpaši neiedziļinās apkārtējās problēmās. Tas ir izšķirīgs vecums, kad meitenes un zēni mēģina atrast savu ceļu dzīvē. Būdami vēl bērni, viņi daudzmaz pieņem vecāku un skolotāju izvēli, viedokļus, vērtības. Pusaudži cenšas visu apšaubīt un paši visu pārbaudīt, izbauda gan veiksmes, gan sakāves, cenšoties iekarot paši sevi. Tajā laikā bērnu un vecāku savstarpējās attiecības pasliktinās. Un tieši tad, lai arī cik dīvaini tas būtu, vecvecāki ir tie, kas spēj tuvināties pusaudžiem, jo viņiem jau nav jāuzņemās galvenā atbildība par viņu likteni kā vecākiem. Lai arī vecmāmiņa purpina par trakiem laikiem un tikumiem, bet viņa ir pacietīgāka nekā vecāki un spēj izturēt pusaudžu attieksmi pret dzīvi – man jūra līdz ceļiem. Vecvecāki tik ļoti neuztraucas un netracinās par mazbērnu uzvedību, jo reiz jau ir kaut ko tādu pieredzējuši, un zina, ka pusaudžu gadi ir kā slimība, kas jāizslimo un pāriet. Šādos brīžos vecmāmiņas klāatbūtne ir nenovērtējama.

    

DUSMAS.

     Daudzi vecāki uzskata, ka bērna dusmas ir slikta vai nenormāla parādība, un to izpausmes ir vai nu jāaizliedz vai jāapspiež, tā vietā, lai palīdzētu savam bērnam izprast dusmu cēloni.

Dusmas pašas par sevi nav ne sliktas ne labas. Tā ir normāla parādība.

Pusaudži var neklausīt vecākus, nākt vēlu mājās, nevis pakļaujoties normālai tieksmei pēc neatkarības, bet cenšoties sabojāt vecākiem garastāvokli un izrādot savas dusmas.

Sarežģītākos gadījumos pusaudži savas apvaldītās dusmas novada uz sevi, kas rada psihosomatriskas problēmas – galvassāpes, čūlas un ādas iekaisumus. Vēl briesmīgāks rezultāts ir pašnāvība kā dusmu izpausme.

DEPRESIJA.

     Pusaudžu vecumā depresiju ir grūti konstatēt, jo tās simptomi atšķiras no klasiskiem pieauguša cilvēka depresijas simptomiem. Pusaudzis slēpj nospiestību neapzināti. Tad, kad ir apkārt cilvēki to nevar novērot, kad viņš paliek viens maska nokrīt, notiek pārsteidzoša pārmaiņa viņa sejas izteiksmē. Depresija rada virkni dažādu mokošu sajūtu, arī mazvērtību, eksistences bezjēdzību, pastāvīgas skumjas. Dažkārt tām ir dabisks pamats, bet citos gadījumos depresiju nevar saistīt ar kādiem ārējiem faktoriem. Depresijai var būt arī kāds fizisks pamats. Savu ieguldījumu var dot slikts ēdiens, ģenētiski nosacījumi, bieža slimošana, izmaiņas hormonālā līmenī. Speciālisti uzskata, ka depresija, pirmkārt, ir kāda zaudējuma pārciešana, un cilvēks pusaudža vecumā daudz zaudē, daudz arī iegūst.

Dženiferas izjūtas depresijas laikā:” Visas manas domas bija negatīvas. Ja es domāju par sevi, es sevi ienīdu; ja es domāju par citiem, es ienīdu viņus. Es nevarēju sevi apgrūtināt, kaut ko darot, tādēļ, ka nekas nelikās tā vērts. Es nevarēju paciest citu cilvēku klātbūtni un ienīdu vientulību. Es visu laiku domāju vienas un tās pašas domas. Zināju, ka cilvēki cenšas man palīdzēt, bet viņi tikai kaitināja mani. Es zināju, ka uzvedos nesaprātīgi, bet nevarēju apstāties.“

Viegla pusaudža depresija izpaužas fantazēšanā un sapņainībā. To var konstatēt, ja aptuveni ir zināma domu ievirze un saturs.

Arī mērenas depresijas gadījumā pusaudzis rīkojas un runā normāli, taču runā dominē tēma – nāve, pataloģiskas problēmas un krīzes. Pieaudzis cilvēks, kas slimo ar mērenu depresiju izskatās briesmīgi, jūtas nožēlojami un viņa funkcionālās spējas ir traucētas. Visbiežāk pusaudzis tikai smagas depresijas gadījumos izskatās nomāksts.

Depresijā ieslīdzis pusaudzis ir ļoti uzņēmīgs pret neveselīgu spiedienu no vienaudžu puses, viņš var pievērsties narkotiskām vielām, alkoholam, noziedzīgām darbībām, nepiedienīgiem un izlaidīgiem seksuāliem sakariem, arī pašnāvībai. Zēniem ir noslieksme uz vardarbību - kautiņi, ielaušanās u.c. Meitenēm ir nosliece uz seksuālo izlaidību. Taču pēc notikušā dzimumakta ir vēl briesmīgāk, jo nu jau ir iedragāta arī pašcieņa, kauns, bailes utt.

Pašnāvību skaits jauniešiem vecumā no 15 – 19 gadiem ir satraucoši augsts. Saskaņā ar informāciju, katru mēnesi trīs cilvēki, kas ir 16 gadu veci vai jaunāki izdara pašnāvību. Daudzi pašnāvības mēģinājumi beidzas neveiksmīgi. Psihiatri tos uzskata par palīgā saucieniem un mēģinājumiem pievērst sev uzmanību.

Kādas ir depresijas pazīmes:

q  Mazas koncentrēšanās spējas. Tas izpaužas, piemēram, skolā stundu laikā novērojama sapņainība,

q  Fantazēšana,

q  Sliktas atzīmes, neizpildīti mājasdarbi,

q  Apnikums, tas ir normāli, ja tas ilgst pāris stundu, pusaudži var būt garlaikoti, tas var vilkties arī dienu, bet, ja tas velkas vairākas dienas, tad vairs nav normāli,

q  Somatiskā depresija, šajā stadijā sāpes ir kā sekundāra parādība, visbiežāk tās ir galvas sāpes un vēdera sāpes,

q  Noslēgšanās sevī, pusaudzis izvairās no saviem draugiem, rezultātā viņš paliek vientuļš.

     Lai saprastu kā rodas lielākā daļa pusaudžu problēmu ir svarīgi pazīt sabiedrību. Pusaudžu sabiedrība ir kompleksaina, taču tā pirmāmkārtām balstās uz popularitāti un atzīšanu. Ir svarīgi aptuveni zināt, kādu vietu ieņem pusaudzis šajā sistēmā, jo vissāpīgākās problēmas ir saistītas ar vienaudžu attieksmi un tādām sajūtām kā vaina, depresija, dusmas un skaudība.

KUR PALIEK BRĪNUMBĒRNI ?

          Pusaudža vecums ir pārmaiņu laiks, bieži notiek tā, ka bērnā notiek pēkšņas garstāvokļa maiņas, viņš kļūst apātisks, un nekas vairāk viņu neienteresē, ir gadījumi, kad tā nav depresija, bet enerģētisko fāžu maiņa. Lai to izskaidrotu ņemšu piemēru no Millera grāmatas «Ģimenes un laulības karma».

          Kāda paciente stāsta, ka pēdējā gada laikā dēls ir noslēdzies sevī kļuvis nesabiedrisks, pametis novārtā visu, ar ko līdz šim aizrāvās. Pret mācībām ir vienaldzīgs, lai gan skolā tuvojās nobeiguma eksāmeni. Lai gan tūlīt būs jāstājas augstskolā !.. Mātei ir briesmīgi to atzīt, bet viņai dēls šķiet pastulbs. Taču bērnībā viņš bija brīnumbērns.

          Jā, viņš bija brīnumbērns, kā nereti pie mums sauc spējīgus un spriganus bērnus. Jau no pirmās klases pirmais skolnieks. Neapšaubāms intelektuālais līderis. Šaha spēle. Matemātikas novirziena skola. Papildus vēl mūzika un basketbols. Plus grāmatas – bija savācis labu fantastiskās literatūras bibliotēku. Matemātikas olimpiāžu uzvarētājs. Šķita, ka atliek tikai taisnā ceļā uz universitāti.

          Bet pēdējā gada laikā puisis patiešām stipri nolaidies. Viņš vairs nav līderis. Viņš vairs nenodarbojas ar sportu un nelasa, pametis novārtā mūziku. Ir redzams, ka jaunekli moka ar viņu notikušās pārmaiņas. Viņš nesaprot, kas par lietu un baidās runāt ar vecākiem. Mātei ir aizdomas, ka dēls sevi uzskata par psihiski slimu, briesmīgi pārdzīvo un nomoka sevi.

          Pavisma nepiemērotā brīdī viņš no aktīva introverta fāzes ir pārgājis uz «Obmolova fāzi». Šajā gadījumā viņam var palīdzēt vienīgi pasīvā ekstraverta sociālā adaptācija.

VAINAS APZIŅA.

Ja pusaudzis ir konfliktā ar vienaudzi, kurš sabiedrībā ieņem zemāku vietu, viņam radīsies vainas apziņa, bet, ja vienaudzis ieņem augstāku vietu, radīsies skaudība.

Bieži ir sastopama tāda parādība kā manipulēšana ar vainas apziņu. Jo pusaudzis ir jūtīgāks, jo viņš ir uzņēmīgāks pret šo manipulēšanu, un otrādi.

Šis paņēmiens ir visai vienkāršs. Manipulētājs atrod iespēju panākt, lai manipulētais justos vainīgs, ja viņš nedara to, ko manipulētājs grib. Par manipulētāju var būt gan vienaudži, gan vecāki, gan vecvecāki, gan skolotāji.

Pusaudzim vajadzētu saprast trīs lietas:

q  Kā atpazīt manipulēšanu ar vainas apziņu,

q  Jāapzinās, ka šis paņēmiens ir neveselīgs un neētisks,

q  Ka dusmas ir normāla reakcija uz manipulēšanu.

Pusaudžu seksualitāte.

Pusaudža vecums ir krustceles, no kurām ved dažādas seksuālas tendences. Šai laikā pēc ilga miera vētraini mostas seksuālais instinkts, kas tiek apmierināts visādos veidos.

Meitenei zēns un zēnam meitene šķiet kā aizliegts auglis, kurā tā vien gribas iecirst zobus un nogaršot. Pareizi, ja mātes un tēvi, plaši un atklāti runā ar saviem lolojumiem par dzimumattiecībām. Šajā vecumā apkampiens, skūpsts, glāsts sniegs tīkamus pārdzīvojumus un vilinošākus satraukumus, nekā nemākulīgs dzimumakts padsmitgados. Daļa padsmitnieku cer, ka TAS padarīs viņus pieaugušākus, bet tā tas diemžēl nav. Padsmitgadīgo sekss ir sirsnīga maiga izturēšanās vienam pret otru, dejas soļi mūzikas ritmā, tīrs neviltots prieks, kad tu viņu ieraugi.

Šajā vecumā cilvēks vēl nav gatavs seksam, jo viņiem dominējošais ir ķermenis, un tikai vēlāk pievienojas un atveras sirds, prāts un jūtas. Pusaudžiem ir jāizskaidro pārejas vecumam raksturīgā fizioloģija. Viņiem ir jāzina par “hormonu vētrām”, kas vadīs viņu organismu, psihi, uzvedību. Tādā gadījumā būs mazāk kļūdu un pārkāpumu no pusaudžu puses.

Kāpēc 14 gadu vecas meitenes pārguļ ar zēniem?

Gadās, ka šai vecumā meitenes jau ir sākušas dzimumattiecības ar zēniem. Tomēr visbiežāk viņas nebūt nemeklē baudu.

Meitenes jūtas vientuļas, un viņām trūkst emocionālās saites vai vismaz šķiet, ka tās trūkst. Viņām ir vajadzība pārliecināties, ka viņas spēj patikt citiem. Bieži vien tā var būt arī pusaudža depresija.

Šīs meitenes, kas pārguļ ar zēniem parasti ir nelaimīgi bērni, kas neapzinās savu pašvērtību. Viņas ubago emocijas pretim sniedzot savu ķermeni. Daudzi psihologi uzskata, ka neizvēlība partneru ziņā jaunām meitenēm ir sauciens pēc palīdzības. Agri seksuālie kontakti jaunām meitenēm var būt par samulsuma, apjukuma un pat ciešanu iemeslu, īpaši, ja viņām nav nekādu zināšanu par seksu un nav arī neviena ar ko pārrunāt savus pārdzīvojumus.

Šādas meitenes, starp citu arī zēni, dažkārt aizbēg no mājām un nododas prostitūcijai vai nu dzīvesapstākļu vai pieaugušo spiestas, kuri izmanto bērnu trūcīgumu un garīgo apjukumu.

Vai homoseksualitāte ir normāla ?

Šajā vecumā arī ir grūti atrsast labu partneri, tāpēc bieži vienkāršāk ir draudzēties ar sava dzimuma partneri. Šī fāze ir normāla un pat vēlama. Ar šādu draugu var dalīties domās, šaubās iecerēs. Viņi viens otram palīdz pilnīgoties kā personībām.

Tomēr ir zēni un meitenes, kas dažādu iemeslu dēļ nekad nepārvar šo homoseksuālās draudzības fāzi:

q  Viņiem vai nu ir bail no pretējā dzimuma pārstāvjiem, un viņi no tiem izvairās;

q  Vai arī kādi īpaši apstākļi viņus izolējuši no pretējā dzimuma būtnēm, piemēram, ilgstoša uzturēšanās internātā;

q  Vai arī viņi savos vecākos nav atraduši pieņemamus modeļus, ar ko identificēties.

Tāpēc šo pusaudžu seksuālā orientācija un partnera izvēle kādu laiku var būt nenoteikta un ievirzīties homoseksuālā gultnē.

          Mūsdienās mediķi ir svītrojuši homoseksualitāti no psihisko slimību saraksta. Par laimi diskriminējošie likumi, kas homoseksuali padarīja par noziedzinieku vai spitālīgo, ir atcelti. Arī pusaudži kļūst aizvien iecietīgāki pret homoseksualitāti.

          Tomēr pusaudžu vidū bieži ir sastopamas paniskas bailes kļūt par homoseksuālistu. Šīs bailes dažkārt pastiprina vecāku attieksme un brīdinājumi, vēršoties pret pusaudža draugiem. Vecākiem un bērniem vajadzētu zināt, ka 14 – 16 gadu vecumā pusaudzis pārdzīvo fizioloģisku pārejas posmu, kam raksturīga seksuālā divējādība. Viņam nepieciešams paust savu identitāti daudzās jomās, kas rada spilgtākas emocijas nekā sekss un kas notiek ar abu dzimumu pārstāvjiem.

          Zināšanas varētu palīdzēt viņiem pārvarēt bailes no homoseksualitātes. Homoseksuālās attiecības šai vecumā visbiežāk liecina par vēlēšanos aizņemties no otra vīrišķību vai sievišķību, kas pašam trūkst.

Pirmais tramplīns.

          Sievietei ir trīs tramplīni no kuriem viņa var ielēkt vēl pašai nezināmās ģimenes attiecībās.

Pirmais tramplīns: 17 – 21 gads.

          Šis ir pats brīnišķīgākais laiks: uz acīm rozā brilles, pie pleciem spārni, viss ir lieliski, problēmu nav, ir tikai viņas sirdsmīļotais  - cilvēks, kas ir mīļš, godīgs, labs, skaists, stiprs, mazliet noslēpumains, bet katrā ziņā labāks un gudrāks par citiem, īpaši jau par večiem, tas ir, vecākiem. Un nevienam nav tiesību runāt par viņu ko sliktu – tāpēc, ka tas viss ir meli, kāds viņam grib sabojāt dzīvi, un topošā sieviete nekad neko tādu nepieļaus, viņa var pat atteikties no saviem stulbajiem vecākiem. Vai arī izdarīt kaut ko citu tādā pašā garā, jo viņas izredzētais tik un tā ir labāks un gudrāks par visiem.

          Lai arī kā būtu un kā attīstītos turpmākie notikumi, šajā vecumā apprecēties ir visvieglāk. Laimējas vai nelaimējas – 50 : 50.

          Attiecībā uz vīrieti tautas gudrība ir īsa un neapstrīdama: ja līdz 15 gadiem prāta nav, tad arī nebūs, ja līdz 30 gadiem sievas nav, tad arī nebūs.

KOPSAVILKUMS.

          Pusaudža vecums zīmējas ar 11 – 14 gadu vecumu.

          Pusaudži ir bērni pārejas vecumā. Viņu emocionālās vajadzības ir tādas pašas kā bērniem. Svarīgākais jautājums šiem cilvēkiem ir “Vai tu mani mīli?”, kuru viņi uzdod ar savu uzvedību. Daudzi vecāki un pedagogi pieļauj kļūdu, uzskatot pusaudžus par jauniem pieaugušiem cilvēkiem.

          Pusaudžu vecums ir jaunās identitātes meklējumu etaps. Būtiska šī etapa iezīme ir negatīvisms – visu veco autoritāšu (vecāku, skolotāju) noliegšana, kategorisms vērtējumos un rīcībā, jaunības maksimālisms, sociālās uzvedības neelastība.

          Agrās jaunības etapā veidojas personības galvenie komponenti – personības virzība uz kādām sociālām vērtībām – pasaules uzskats, individuālais dzīves stils, morālais veidols, nacionālā pašapziņa.

          Pusaudža vecumā ļoti svarīgs ir ģimenes atbalsts.

          Šajā vecumā būtiski četru gadu laikā notiek būtiskas izmaiņas. Ģenētiskais potenciāls ietekmē, augumu, svaru, reproduktīvās sistēmas attīstību un endokrīno mehānismu.

          Kad bērni ir pusaudžu vecumā, viņu vecāki parasti pārdzīvo vidusposma krīzi.

          Pie pusaudžiem bieži ir novērojama depresija. Tā var būt trīs līmeņos: viegla pusaudžu depresija, kuru var konstatēt, ja apmēram ir zināms par ko bērns domā, mērenas depresijas gadījumā, pusaudzis savu stāvokli slēpj, depresijas pazīmes ir konstatējama, kad pusaudzis ir vientulībā un smagas depresijas pazīmes ir acīmredzamas pēc pusaudža ārējās uzvedības.  Zēniem ir noslieksme uz vardarbību – kautiņi, ielaušanās. Meitenēm ir tieksme uz seksuālo izlaidību.

          Saskaņā ar informāciju katru mēnesi trīs cilvēki, kas ir 16 gadu vecumā vai jaunāki, izdara pašnāvību.

          Pusaudži mēdz sirgt ar vainas apziņu, anoreksiju un bulēmiju.

Literatūras saraksts.

1)     Līvmane A. Skolas vecuma bērnu psiholoģiskās īpatnības,  - Rīga: RPI tipogrāfija, 1975,

2)      Kalniņa N. Pamatskolas bērnu psiholoģiskās īpatnības, - Rīga: LSPA, 1995,

3)     Omārova S. Cilvēks dzīvo grupā, Rīga: Kamene, 1996,

4)     Žurnāls “Santa” 3/1998,

5)     Žurnāls “Zeltene” 8/1996,

6)     Žurnāls “Una” 6/1999,

7)     Žurnāls “Veselība” 1/1998,

8)     Žurnāls Veselība/Sveiks un vesels 1999 Nr.6,

9)     Žurnāls Sveiks un vesels 1998 Nr.5,

10) Volkovs A. Dzīves psiholoģija un mistika, Rīga: Vieda, 1998,

11)Dr. Ross Kempbels Kā patiesi mīlēt pusaudzi, - Rīga: Ogres tipogrāfija, 1991, 113 lpp.

12) Deinova Šeila Kā pārdzīvot jūsu bērna tīņa gadus, - Rīga: Asja, 1996,

13)Klē Mišels Pusaudža psiholoģija, - Maskava: Pedagoģija, 1991,

14) Zinātniskais izpētes institūts kopā ar PSRS pedagoģijas psiholoģijas akadēmiju Mūsdienu pusaudža psiholoģija, - Maskava: Pedagoģija, 1987.