Agresija

SATURS

IEVADS

1 . nodaļa                   AGRESIJAS DEFINĪCIJAS 

2. nodaļa                    AGRESIJAS KLASIFIKĀCIJA

3. nodaļa                   AGRESIJA KĀ BIOLOĢISKI NOTEIKTA UZVEDĪBA

                                  1.1 Ģenētiskie agresivitātes noteicēji              

                                  1.2 Smadzeņu struktūru ietekme uz agresivitāti                    

·         Limbiskā sistēma                    

·         Galvas smadzeņu garoza                  

                                   1 .3 Hormonu ietekme                         

·         Testosterons                  

·         Progesterons                  

·         Adrenokortikotropiskais hormons             

                                   1 .4 Uzbudinājuma ietekme uz agresivitāti

4. nodaļa                   AGRESIJA KĀ INSTINKTĪVA UZVEDĪBA                 

                                 2.1 Psihoanalītiskā teorija           

                                  2.2 Evolucionārā teorija

5. nodaļa AGRESIJA KĀ SITUACIONĀLI NOTEIKTA EMOCIONĀLA REAKCIJA

                                   3.1 Sociālās apguves / biheivioristiskā pieeja

                                   3.2 " Frustrācijas -agresijas teorija"

NOBEIGUMS

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

IEVADS

Agresija, pēc manām domām, mūsdienās ir ļoti aktuāla tēma, kurai būtu jāpievērš vairāk uzmanības. Agresija kā varas, spēka izmantošana ir sastopama visapkārt mums. Neskatoties uz to, ka ir 20. gadsimta beigas, vēl joprojām vairākās pasaules vietās notiek karadarbība. Arī noziedzības līmenis ir ļoti augsts. Televīzijā un presē bieži tiek aprakstīti agresijas akti pat ģimenēs. Tātad agresija ir plaši sastopama gan personiskā, šauras saskarsmes līmenī, gan visas pasaules mērogā.

Liekas, ka līdz ar civilizācijas attīstību vajadzētu mazināties cilvēces agresivitātei. Cilvēki taču strādā, lai uzlabotu savu un bieži arī citu dzīvi. Agresija, vardarbība nevarētu tikt uzskatīta par kaut ko labu, pozitīvu mūsu dzīvē. Pēc manām domām, agresija vienmēr ir saistīta ar sāpēm un ciešanām. Iespējams šī  tēma ir bijusi aktuāla ne tikai mūsdienās, bet arī agrākos laikos. Cilvēks, acīmredzot, vienmēr ir karojis, vienmēr nogalinājis, vienmēr sāpinājis. Aronsons raksta, ka cilvēks, viņaprāt, ir "agresīvs dzīvnieks" [7]. Šāds viedoklis liek domāt par agresivitātes cēloņiem, liek meklēt izskaidrojumu agresijas parādībām, kuras ir tik plaši izplatītas un noturīgas.

Iepazīstoties ar man pieejamo literatūru par ar agresiju saistītām tēmām, es atklāju, ka pastāv dažādas pieejas šim jautājumam. Pašlaik visas galvenās pieejas agresijas jautājumam varētu iedalīt trīs lielās grupās - teorijas, kuras apskata agresiju kā iedzimtu dziņu, teorijas, kuras apskata agresiju kā situacionālu faktoru noteiktu emocionālu reakciju, kā arī tādas pieejas šim jautājumam, kuras ir saistītas ar bioloģisku faktoru ietekmi uz agresivitāti. Lasot literatūru, ievēroju, ka divas pirmās teorijas savstarpēji stipri atšķiras, turklāt šo teoriju pārstāvji daudz uzmanības veltī pretējo teoriju noliegšanai. Bioloģiskā pieeja, turpretim, nevar tikt uzskatīta par pretēju nevienai no iepriekš minētajām teorijām; tā sniedz bioloģisku pamatu psiholoģisko teoriju attīstībai; tās pamatidejas tiek pieņemtas no visu psiholoģisko teoriju puses.

Manuprāt, šobrīd psihologu vidū dominē uzskats, ka jebkuru uzvedības tendenci ietekmē visdažādākie faktori, uzvedība veidojas dažādu faktoru mijiedarbībā. Tādēļ šajā darbā es gribētu vairāk uzmanības veltīt tieši                atšķirīgajam katrā no šīm teorijām, lai sīkāk izzinātu visus vai pēc iespējas vairāk līdz atklātos faktorus, kuri ietekmē un veido agresīvu uzvedību cilvēkos. Mazāk uzmanības veltīšu pretargumentiem un iespējamajām pretrunām teorētisko pārliecību starpā.

 

 

 

 

 

 

 

DARBA MĒRĶIS

Kopumā šajā darbā es vēlētos rast atbildes uz šādiem jautājumiem:

·                   Kas ir agresivitātes cēloņi ?

·                   Kā agresijas cēloņu problēmu apskata dažādas teorijas?

Darba uzdevumu izmantojot zinātnisko literatūru :

·                   Apskatīt agresijas definīcijas, klasifikāciju.

·                   Apskatīt bioloģiskās pieejas nostādni agresijas rašanās jautājumā.

·                   Apskatīt agresijas kā instinkta pieejas nostādni agresijas rašanās jautājumā.

·                   Apskatīt agresijas kā sociāli noteiktas emocionālas reakcijas pieejas nostādni agresijas rašanās jautājumā.

·                    

AGRESIJAS DEFINĪCIJAS

Vārds agresija ir cēlies no latīņu vārda "aggredī, agress", kas tulkojumā nozīmē "uzbrukt". [2]

Literatūrā atradu vairākus agresijas definējumus.

Berkovics (Berkowitz) savā grāmatā "Aggression" dod šādu definiciju : "Agresija - uzvedība, kuras mērķis ir ievainot kādu objektu" [8, 3. lpp].

Agresija ir uzvedība, kuras mērķa reakcija ir tās personas ievainošana, pret kuru tā ir vērsta. [6]

Agresija ir jebkura mērķtiecīga uzvedība, kuras rezultāts ir kādas personas vai dzīvnieka fiziska vai garīga ievainošana vai īpašuma sabojāšana vai iznīcināšana. [15]

Agresija - mērķtiecīga jebkāda veida kaitēšana citiem. [16]

Agresija ir uzvedība ar nolūku izraisīt sāpes vai kaitējumu. [7]

Agresiju var definēt kā jebkuru rīcību, kuras mērķis ir ievainot vai nodarīt Ļaunumu, kaitējumu citai dzīvai būtnei (Baron, 1997). Šai definīcijai ir nepieciešami divi precizējumi. Pirmkārt, tā izvirza noteikumu, ka šīs rīcības mērķim ir jābūt ievainojumam vai kaitējumam. Tādējādi nejauši iesist citam ar nūju hokeja spēles laikā nav agresija, kaut arī šīs rīcības sekas var būt ievainojums. Otrkārt, lai rīcību nosauktu par agresiju, tai ir jākaitē citai personai. Rīcību vērstu pret nedzīvu objektu nevar uzskatīt par īstu agresijas aktu.[11]

 Agresija ir uzvedība ar mērķi ievainot citu personu (fiziski vai verbāli) vai iznīcināt priekšmetus. Šīs definīcijas uzsvars tiek likts uz mērķi, nodomu. Ja persona nejauši pārpildītā liftā uzkāpj kādam uz kājas un pēc tam atvainojas, to nevar uzskatīt par agresijas aktu. [12]

Redzams, ka dažādu autoru definīcijas būtiski neatšķiras (vienīgā atšķirība ir tā, ka daži autori uzskata, ka agresija var tikt veikta tikai pret dzīvu būtni, bet citi uzskata, ka pastāv arī agresija pret nedzīvu priekšmetu). Apkopojot augstākminētās definīcijas, es nonācu pie slēdziena, ka vislabāk to būtību īsi parāda sekojošā definīcija :

"Agresija - uzvedība ar mērķi kaitēt" [ 13, 455. lpp]

AGRESIJAS KLASIFIKĀCIJA

Tā kā daudzi agresivitātes pētījumi ir tikuši veikti ar dzīvniekiem, tad nepieciešams apskatīt arī agresivitātes klasifikāciju dzīvniekiem.

Moiera (Moyer, 1976) agresivitātes klasifikācijas shēma ir balstīta uz objektu, kuram uzbrūk, un uzbrucēja uzvedību. [5]

Pēc šīs klasifikācijas iedala septiņus agresijas veidus dzīvniekiem :

1. Plēsīgā agresija - novērota gaļēdājiem, kuri uzbrūk citiem dzīvniekiem kā medījumam.

2. Starptēviņu agresija - parasti tā ir novērojama cīņās par teritoriju vai par seksuālajām partnerēm.

3. Baiļu izraisīta agresija - to parasti novēro dzīvniekiem, kuri ir ievainoti vai sagūstīti.

4. Kairinājumu agresija - to parasti izraisa diskomforts vai sāpes.

5. Ar dzimumu saistītā agresija - tiek novērota vairākiem dzīvniekiem pārošanās laikā.

6. Mātišķā kā agresija - to var novērot vairākiem dzīvniekiem, kad to mazuļus apdraud vai tiem uzbrūk.

7. Instrumentālā agresija - novērota sargu suņiem, kas ir īpaši apmācīti noteiktos apstākļos uzbrukt. [5]

Daži psihologi iedala agresiju divos sekojošajos veidos: 1 ) starpsugu (interspecies) - agresija vērsta pret citu sugu, kā plēsoņu uzvedība; 2) iekšsugas

(intraspecies) - agresija vērsta pret paša sugu, kā teritorijas aizsardzība (Lorenz, 1966). [11]

Cilvēku iekšsugas agresija tiek iedalīta divās kategorijās: instrumentālā un naidīgā agresija. Agresiju sauc par instrumentālu tad, ja tā tiek pielietota, lai sasniegtu mērķi; pati agresijas izpaušana nav mērķis. Piemēri varētu būt maciņa nozagšana ar mērķi iegūt materiālu labumu, kā arī varonība kara apstākļos, lai nopelnītu uzslavu un atzinību. Naidīgās agresijas mērķis, turpretim, ir ievainot pašu mērķi; nav iesaistīts neviens papildus mērķis vai motīvs. [ 1 1 ]

Agresija tiek iedalīta arī verbālajā jeb vārdos izteiktajā un neverbālajā jeb fiziskajā; pasīvā un aktīvā. [14]

Agresivitāti iedala arī pēc nodoma.

Agresīva darbība var būt tīša. Agresīva darbība var būt nejauša, bez nodoma. [ 15]

3. AGRESIJA KĀ BIOLOĢISKI NOTEIKTA UZVEDĪBA .

Ir nopietns pamats uzskatīt, ka agresija ir saistīta ar īpašiem bioloģiskiem nosacījumiem. [11]

Bioloģiskie nosacījumi, kuri sekmē agresīvu uzvedību, ir ģenētiskie faktori, īpašu smadzeņu struktūru, kā arī hormonu darbība. (11 ]

Agresivitāti ietekmē arī fizioloģisks uzbudinājums.[3]

3.1 Ģenētiskie agresivitātes noteicēji

Zināmā mērā, agresijai ir ģenētisks pamats, agresivitātes līmenis ir iedzimts. [ 1 1 ]

Ir veikti dažādi pētījumi ar dzīvniekiem, lai apstiprinātu šo teoriju.

Tādiem dzīvniekiem kā žurkām, pelēm un putniem var ieaudzēt agresivitāti (Fuller & Thomson, 1978; Maxson, 1981 ). Taizemē, kur ļoti populārs ir zivju cīņu sports, vājākās, zaudējušās zivis tika iznīcinātas, bet stiprākās, uzvarējušās zivis tika kultivētas. Rezultātā radās jauna zivju šķirne - Siāmas cīņas zivis, kuras ir tik agresīvas , ka to tēviņi ir jāizolē no citiem savas sugas pārstāvjiem. [11]

Nav iemesla uzskatīt, ka cilvēki atšķiras no dzīvniekiem šajā jomā (Baron, 1977). [11]

Pētījumos ir atklājies, ka vienolšūnas dvīņiem ir daudz līdzīgāks agresivitātes līmenis.

Uzvedības ģenētiskajos pētījumos ar vienolšūnas un dažādu olšūnu dvīņiem ir ticis aprēķināts , ka apmēram 50% no indivīda agresivitātes nosaka iedzimtība, bet atlikusī daļa ir apkārtējā vides ietekmes rezultāts. [13]

Iespējams, ka agresivitāte tiek pārmantota līdzīgi kā tieksme, autoru viedokļi dalās.

Iespējams pārmantojas nevis tieksme uz agresiju, kā tāda, . bet gan kāda rakstura īpatnība, kura paaugstina iespējamību , ka cilvēks būs agresīvs. [3]

Citi pētnieki agresivitāti saista ar dzimumhromosomu komplekta anomālijām.

Pastāv uzskats, ka agresivitāte ir saistīta ar noteiktām gēnu anomālijām. Ir izveidojušās divas hipotēzes, kuras apskata dzimumu agresivitātes atšķirības.

Ir patiešām zināms, ka sievietes kopumā ir mazāk agresīvas par vīriešiem. Patiešam ir atklāts, ka liekas “ Y hromosomas anomālija” parasti ir sastopama vienam no 1000 vīriešiem, bet noziedznieku vidū tā ir satopama pat 15 reizes biežāk.

3.2. Smadzeņu struktūru ietekme uz agresivitāti

Daudz pētīta ir dažādu smadzeņu struktūru loma agresijas regulācijā. Kaut arī gandrīz visi pētījumi šajā jomā ir izdarīti ar laboratorijas dzīvniekiem, tādiem, kā žurkām, ir pamats uzskatīt ka analoģiski rezultāti varētu tikt atklāti arī cilvēkiem. [11]

Agresija ir saistīta ar divām galva smadzeņu struktūrām: limbātisko sistēmu un galvas smadzeņu garozu jeb cortex. [3]

T`dējādi var uzskatīt vienu noteiktu smadzeņu daļu par “agresijas centru”. [11]

Limbātiskā sistēma un smadzeņu garoza savā iedarbībā ir cieši saistītas.

               Ar limbiskās sistēmas palīdzību tiek kopā saistīti sensorie uzbudinājumi un emocionālās reakcijas. Limbiskās sistēmas sastāvdaļas ir saistītas gan ar augstākajiem, gan zemākajiem centrālās nervu sistēmas līmeņiem. Tā tieši sūta informāciju uz neokorteksta pieres dalu, kura, savukārt, atbild par kognitīvo funkciju uzturēšanu augstā līmeni. [3]

Tālāk apskatīšu sīkāk katras no minētajām smadzeņu struktūrām iedarbību uz agresivitātes līmeni.

Limbiskā sistēma

Lai labāk izprastu limbiskās sistēmas nozīmi agresivitātes veidošanā, nepieciešams sīkāk aprakstīt tās darbības būtību.

Limbiskā sistēma ir galvas smadzeņu un zemgarozas veidojumi, kas atrodas lielo pusložu pamatnē un izraisa emocionālos un afektīvos stāvokļus, kā arī regulē to izpausmi veģetatīvajās un izturēšanās reakcijās. Limbiskajai sistēmai ir divpusēja saistība ar galvas smadzeņu lielo pusložu garozas ārējo virsmu, kurā notiek informācijas augstākā intelektuālā pārstrāde. Šī divpusējā saistība dod iespēju limbiskajai sistēmai nepārtraukti informēt garozu un garozai - kontrolēt limbisko sistēmu. Rezultātā limbiskās sistēmas ģenerētās emocionālās vai afektīvās ierosas stāvokli var nonākt apziņā kā cilvēkam raksturīgās emocijas, bet apziņa savukārt spēj izraisīt un kontrolēt emocijas, tās pastiprinot vai kavējot. [ 1 ]

Limbiskā sistēma ir cieši saistīta ar hipotalāmu. [ 1]

Faktiski hipotalāms tiek uzskatīts par limbiskās sistēmas sastāvdaļu [1 1 ]. Hipotalāms atrodas starpsmadzeņu apakšējā daļā. Tajā atrodas vielmaiņas, termoregulācijas, kā arī citi svarīgi centri. Hipotalāma kodoli ir svarīgi visās reflektoriskajās norisēs, kuras ir emociju fizioloģiskais pamats. [ 1 ]

Vairāki pētījumi parāda, ka viegla īpašas hipotolāma daļas stimulācija dzīvniekos izraisa agresīvu, pat nāvīgu uzvedību. [12]

Pētījumā injicēja žurku laterālajā hipotalāmā īpašas medicīniskas vielas (Smith, King & Hoebel, 1970; Avis, 1974). Grupai subjektu šī īpašā viela bija karbahols, kurā stimulē neirālo aktivitāti, imitējot neirovaditājvielu acetilhofinu. Cita subjektu grupa saņēma atropīnu , kurā bloķē acetilhofina darbību, tā palēninot neirālo aktivitāti. Visiem subjektiem iepriekš tika noteikta slieksme uzbrukt un nogalināt citas žurkas; dažas žurkas atzina par "nogalinātājām", citas par "ne­nogalinātājām". Karbahola injekcijas ietekmē "ne-nogalinātājas" uzsāka nogalināt. Turpretī, "nogalinātājas" kļuva pakļāvīgas pēc atropīna injekcijas. Kad divas minētās vielas tika ievadītas citos smadzeņu rajonos, izmaiņas agresivitātes līmenī netika novērotas. Tā tika pierādīts, ka laterālajam hipotalāmam, kā arī neirovadītājvielai acetilholīnam ir īpaša ietekme uz agresivitāti. [11 ]

Līdzīgā veidā agresivitāte tika radīta arī citā pētījumā ar žurkām. Laboratorijā izaugusi žurka, kura nekad nebija nogalinājusi peli un nebija redzējusi, kā nepieradinātās žurkas to dara, mierīgi sadzīvoja ar peli vienā krātiņā. Bet, kad šīs žurkas hipotolāmu stimulēja, tā metās virsū pelei un nogalināja to tieši tādā pašā veidā, kā to dara mežonīgās žurkas. Stimulācija, kā šķiet, iedarbināja iekšēju nogalināšanas reakciju, kura iepriekš nedarbojās. Pretēji, kad žurkām, kuras spontāni nogalina peles, injicēja neiroķīmisko bloķētāju tajā pašā smadzeņu rajonā, tās uz laiku kļuva miermīlīgas (Smith, King 8 Hoebel, 1970). [ 12]

Citu limbiskās sistēmas struktūru, tādu kā hipotalāma mediālās un priekšējās daļas (Edwards & Flynn, 1972; Flynn, 1967), kā arī amigdalas (Aggleton & Mishkin, 1986) stimulēšana arī izraisa agresiju. [11]

Amigdala ir smadzeņu limbiskās sistēmas sastāvdaļa. Tās dažādu daļu elektriska stimulēšana izraisa dažādu ietekmi uz agresivitāti. Elektriski stimulējot amigdalas mediālo daļu, samazinās agresija, kura tikusi izraisīta, iepriekš stimulējot hipotalāmu, taču agresivitāte palielinās, ja stimulē amigdalas bazolaterālo dalu (Egger & Flynn 1963). Pašas amigdalas stimulēšana neizraisa agresiju; tās darbība ir agresijas modulēšana. [5]

Galvas smadzeņu garoza

Galvas smadzeņu garozai piemīt noteiktas funkcijas, kuras nepieciešams aprakstīt, lai labāk izprastu tās ietekmi uz agresivitātes veidošanos.

Garozā noris augstākā nervu darbība, kuras pamatā ir nosacījuma refleksi. Garoza ir augstākais analīzes un sintēzes orgāns. Šeit noris vispārināšanas process, domāšana. [ 1]

Galvas smadzeņu garoza atbild par kognitīvo procesu kompleksu, spriedumu izveidi un lēmumu pieņemšanu. [3]

Galvas smadzeņu garozas rajoni ir saistīti ar sociālo apguvi, seku prognozēšanu un rīcības izvēli (Weiger & Bear, 1988). Neokorteksa pieres dala ir tā smadzeņu struktūra, kura ir atbildīga par ārējās informācijas uzņemšanu un interpretāciju. [3]

Cilvēki, kuriem nav neokorteksa pieres daļas bojājumi, ir spējīgi adekvāti reaģēt uz provokāciju. Turpretim cilvēki ar neokorteksa pieres daivas bojājumiem uz provokāciju drīzāk reaģēs impulsīvi un agresīvi, turklāt izrādīs uzbudinātību un sliktu noskaņojumu (Heinrichs, 1989; Silver &Yudofsy, 1987). [3]

Allens, Kolsons un Koins (Allen, Colson 8 Coyne, 1988) atklājuši, ka cilvēkiem ar organiskiem smadzeņu bojājumiem ir problēmas kontrolēt agresivitāti. Braiants, Skots, Goldens un Tori (Bryant, Scott, Golden 8, Tori, 1984) nonāca pie slēdziena, ka ieslodzītie, kuriem tika konstatētas galvas smadzeņu traumas, vairāk sliecas uz vardarbību nekā tie ieslodzītie, kuriem šādu bojājumu nebija. [3]

Ārkārtīgi agresīviem cilvēkiem piemīt paškontroles īpatnības - vai nu ļoti vāja, iekšējie aiztures mehānismi ir vāji attīstīti, un tāpēc agresivitāte izpaužas ļoti bieži; vai arī ļoti stipra paškontrole, kad indivīds ir spējīgs neiesaistīties agresīvā uzvedībā pat ļoti izteiktas provokācijas gadījumā, tomēr, kad iekšējie agresijas aiztures resursi tiek iztērēti, agresija parādās izteikti nežēlīgā un vardarbīgā formā. [3]

tādā pašā veidā, kā to dara mežonīgās žurkas. Stimulācija, kā šķiet, iedarbināja iekšēju nogalināšanas reakciju, kura iepriekš nedarbojās. Pretēji, kad žurkām, kuras spontāni nogalina peles, injicēja neiroķīmisko bloķētāju tajā pašā smadzeņu rajonā, tās uz laiku kļuva miermīlīgas (Smith, King 8 Hoebel, 1970). [ 12]

Citu limbiskās sistēmas struktūru, tādu kā hipotalāma mediālās un priekšējās daļas (Edwards & Flynn, 1972; Flynn, 1967), kā arī amigdalas (Aggleton & Mishkin, 1986) stimulēšana arī izraisa agresiju. [11]

Amigdala ir smadzeņu limbiskās sistēmas sastāvdaļa. Tās dažādu daļu elektriska stimulēšana izraisa dažādu ietekmi uz agresivitāti. Elektriski stimulējot amigdalas mediālo daļu, samazinās agresija, kura tikusi izraisīta, iepriekš stimulējot hipotalāmu, taču agresivitāte palielinās, ja stimulē amigdalas bazolaterālo dalu (Egger & Flynn 1963). Pašas amigdalas stimulēšana neizraisa agresiju; tās darbība ir agresijas modulēšana. [5]

3.3. Hormonu ietekme

Hormoni ir bioloģiski aktīvas vielas, ko asinīs, limfā vai smadzeņu šķidrumā  izdala iekšējās sekrēcijas dziedzeri un dažādu audu šūnas. [1]

Ir izpētīts, ka hormoni lielā mērā ietekmē agresivitāti.

Vairāki autori raksta par to, ka sieviešu un vīriešu agresivitātes līmenis atšķiras.

Šīs atšķirības ir saistītas ar dažādo dzimumhormonu ietekmi uz smadzenēm. [13]

Sievišķie dzimumhormoni ir esterogēni ( to skaitā estradiols ) un progestetagēni ( to skaitā progesterons) , bet vīrišķie dzimumhormoni ir androgēni ( to skaitā testosterons). [1]

Tālāk pārskatīšu dzimumhormonu – testosterona un progesterona, kā arī adrenokortikotropiskā hormona ietekmi uz agresivitātes līmeni.

TESTOSTERONS – to izdala īpašas sēklinieku ( vīrišķo dzimumorgānu) šūnas  un nelielā daudzumā arī virsnieru garoza [1]. Tātad vīrišķais dzimumhormons sastopams , gan vīrieša, gan sievietes organismā (nelielā daudzumā).

Ir novērots, ka gan cilvēku, gan dzīvnieku vidū vīriešu dzimtes pārstāvji ir vidēji agresīvāki nekā sieviešu dzimtes pārstāvji. [13]

Tā kā vīriešiem testosterona līmenis asinīs ir 10 reižu lielāks nekā sievietēm, pētnieki koncentrēja savu uzmanību uz testosterona ietekmi uz dažādu dzimuma agresivitāti. [3]

Pētījumos ar laboratorija žurkām, ir novērots, ka tēviņi sliecas būt agresīvāki par mātītēm (Floody, 1983). Ir neapstrīdami pierādījumi, ka šī slieksme ir atkarīga no testosterona līmeņa asinīs, jo vairāk testosterona, jo lielāka slieksme uz agresiju ( Lesher, 1978). [11]

Dzīvnieku mātītēm, kurām ir ticis injicēts testosterons, bieži ir novērota paaugstināta agresivitāte (Hines, 1982). [13]

Pētījumi parāda, ka ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem augsts testosterona līmenis ir saistīts ar agresivitāti.

Piemēram, ja vīrietis ir kastrēts, testosterona līmenis samazinās un līdz ar to arī agresivitāte ( Hermann & Beach, 1976). [11[

Līdzīgi pretstatā pusaudžiem ar zemu testosterona līmeni, pusaudži ar augstu testosterona līmeni būtiski biežāk reaģē uz provokāciju ar agresivitāti ( Olweus , Mattsson, Scalling &Loow, 1980). [11]

kādā liela apjoma pētījumā bija iesaistīti 4400 veterāni. Šie vīrieši izpildīja vairākus testus, daži no kuriem bija domāti agresivitātes noteikšanai. Turklāt viņiem tika veikta arī asins analīze, lai noteiktu testosterona līmeni. Vīriešiem ar augstu testosterona līmeni biežāk tika konstatēta agresīva pagātne. [12]

Kopumā pētījumos ir pierādījies, ka testosteronam un citiem vīrišķajiem dzimumhormoniem ir ietekme uz vīriešu agresiju (Moyer, 1976). [11]

Šellinga testosterona ietekmes uz agresivitāti noteikšanai novēroja un aptaujāja nepilngadīgos noziedzniekus – zēnus. Viņa nonāca pie slēdziena, ka augsts testosterona līmenis lielākajā daļā gadījumu ir saistīts ar izteiktu verbālo agresiju, tādu sporta veidu izvēli kā bokss un cīņa, ar sabiedriskumu, ekstraversiju un nekomformismu. Viņa kopsummā secināja, ka nepilngadīgs noziedznieks, kuram asinīs daudz testosterons, ir sabiedrisks, aktīvs, pašpārliecināts cilvēks, kura lielā spēja par sevi pastāvēt un nevēlēšanās pieturēties pie parastām uzvedības normām, kā arī augstā autoritāte vienaudžu vidū var kaut vai daļēji būt viņa agresivitātes iemesls. [3]

Šādā veidā testosteronam ir tieša saistība ar noteiktām rakstura iezīmēm, kuras visdrīzāk tiek izpaustas nevis neizprovocētā agresīvā uzvedībā, bet gan kā agresīva atbilde uz provokāciju. Dabbs & others to formulē šādi:” Eksistē kāda vēl maz izpētīta testosterona ietekme gan uz dzīvnieku, gan cilvēka uzvedību. Šī ietekme izpaužas pastiprinoties tādām indivīda īpašībām kā impulsivitāte, avantūrisms. Cilvēkiem šīs īpašības var kļūt par visdažādāko darbību- gan sabiedrībai pieņemamu, gan nepieņemamu- virzītājspēku. (Dabbs, Frady, Carr & Besch, 1987)” [10, 127. lpp]

Oleizs apgalvo, ka testosterona ietekme ir atšķirīga izprovocētas un neizprovocētas agresijas gadījumos. kaut arī testosterons tieši iedarbojas uz izprovocētas agresijas attīstīšanos, tajā pašā laikā tas arī vājina indivīda spēju izturēt frustrāciju, tādā veidā pastiprinot ar neizprovocētās agresijas iespējamību. [3]

ir dati, kas apstiprina viedokli, ka saistība starp testosteronu un uzvedību ir divpusēja. agresīva darbība var izraisīt pastiprinātu testosterona sekrēciju , kurš savukārt, var stimulēt agresīvu uzvedību. [3]

PROGESTERONS – viens no sievišķajiem dzimumhormoniem, kurš sastopams tikai sievietes organismā.

Progesteronu izstrādā olnīcas dzeltenais ķermenis, bet grūtniecības laikā arī placenta. [1]

Man pieejamā literatūrā atradu informācija par to ,ka agresivitāti sievietēm ietekmē ne tikai testosterona , bet arī progesterona līmenis asinīs.

Pieaugušam sievietēm agresivitāte korelē ar menstruālo ciklu un ar saistītajām hormonu līmeņa izmaiņām. Hipofīzes dziedzera priekšdaiva izdala arī folikulstimulētājhormonu un luteinizētājhormonu. Šie hormoni izraisa olnīcu folikula nobriešanu un ovulāciju. Olnīcu folikuls ( kuru pēc ovulācijas  sauc “ corpus luteum”) arī ražo hormonus, proti – estradiolu un progesteronu. Šie hormoni sagatavo dzemdi apaugļotās olšūnas uzņemšanai. Ja olšūna netiek apaugļota, progesterona līmenis samazinās. Pastāv uzskats , ka agresivitāte sievietēm ir saistīta ar paaugstinātu progesterona līmeni pirmsmestruāciju periodā. [11]

Aptaujas parāda, 62% no noziegumiem kurus izdarījušas sievietes, ir tikuši izdarīti pirmsmestruāciju periodā, t.i. periodā , kad progesterona līmenis relatīvi augsts. Tikai 2 % no šiem noziegumiem tika izdarīti cikla sākumā (Dalton, 1980; Haskett, Steiner, Osmun & Carroll, 1980). [11]

ADRENOKORTIKOTROPISKAIS HORMONS- arī šis hormons tiek saistīts ar agresivitāti.

Šim hormonam piemīt anti- agresīva ietekme. [5]

Adrenokortikotropisko hormonu izdala hipofīzes dziedzera priekšējā daiva. [5]

Psiholoģiskās traumas, dažāda emocijas, stresa stāvokļi, iedarbojoties caur limbātisko sistēmu un hipotalāmu, izraisa pastiprinātu adrenokortikotropiskā hormona izdalīšanos. [1]

Adrenokortikotropiskais hormons sasniedz nieru garozu , kur tas stimulē kortikosteroīdu izdalīšanos . kad to līmenis asinīs pieaug , adrenokortikotropiskā hormona izdalīšanās samazinās. Ķirurģiski izņemot virsnieru dziedzerus un tā apturot kortikosteroīdu izdalīšanos, tiek izraisīta hroniska adrenokortikotropiskā hormona  pastiprināta izdalīšanās, kurai ir saistība ar starptēviņu agresijas samazināšanos pelēm (Walker & Lesner, 1972). Ja izoperētām pelēm ievada kortikosteroīdus, atgriežas iepriekšējā agresīvā uzvedība. [5]

3.4. Uzbudinājuma ietekme uz agresivitāti

Vairāki agresivitātes pētnieki atzīst viedokli, ka agresivitāte un uzbudinājums ir cieši saistīti. [3]

Agresīva uzvedība ir saistīta ar simpātiskās nervu sistēmas aktivāciju- aktivējas tā veģetatīvās  nervu sistēmas daļa, kura mudina mūs “ mesties cīņā vai glābties bēgot”. Galvenais šīs sistēmas mehānisms ir visdažādāko somātisko reakciju (piemēram, acu zīlīšu paplašināšanos, asinsspiediena paaugstināšanos u.c.) izsaukšana situācijās, kuras ir bīstamas cilvēka drošībai, un šīs reakcijas mums palīdz tikt galā ar priekšā stāvošo bīstamo situāciju. [3]

Fizioloģiskā uzbudinājuma pētījumi parāda, ka uzbudinājums spēj sekmēt agresivitāti. [3]

Dominējošais uzskats apgalvo, ka uzbudinājums pastiprina agresijas attīstības iespējamību.

Noteiktos apstākļos agresivitātes  aktualizēšanu var sekmēt paaugstināts uzbudinājums, kuru izraisa darbība konkurences apstākļos , intensīvas nodarbības ar sportu, troksnis un stimulatoru izmantošana. [3]

Attiecība starp uzbudinājumu  un agresiju ir divpusēja. Uzbudinājums sekmē agresijas izpausmi, bet arī agresija ietekmē uzbudinājuma līmeni.[3]

Cilvēkiem, kuriem bija  iespēja būt fiziski vai verbāli agresīviem, novēroja uzbudinājuma samazināšanos. Tiem cilvēkiem, kuriem šāda iespēja netika dota, kuri agresiju tikai iztēlojās, saglabājās austs uzbudinājuma līmenis. [3]

Pastāv uzskats, ka agresijas izpausmes samazina uzbudinājumu- katarses efekts. [3]

4. AGRESIJA KĀ INSTINKTĪVA UZVEDĪBA

Agresijas kā instinkta teorijas apgalvo, ka agresija ir instinktīvu, iedzimtu faktoru sekas, un to gandrīz nav iespējams novērst. Ir iespējams vienīgi uz īsu laiku tās aizturēt vai arī pavājināt to intensitāti. [3]

Visizplatītākās teorijas par to, ka agresija ir iedzimta, ir Zigmunda Freida psihoanalītiskā teorija un tādu etoloģistu un sociobiologu kā K. Lorenz (1966) un O. Wilson (1975) evolucionārās teorijas. [13]

Turpmāk pievērsīšos minētajām divām teorijām - psihoanalītiskajai un evolucionārajām teorijām kopumā.

4.1 Psihoanalītiskā pieeja

Kā jau minēju, psihoanalītiskās teorijas autors ir Zigmunds Freids.

Freids uzskatīja, ka cilvēku tāpat kā dzīvnieku uzvedību vada pamatinstinkti (galvenokārt, dzimuminstinkts un agresija). [12]

Freids apgalvoja, ka agresija ir instinkts, un tas nozīmē, ka cilvēki ir agresīvi, lai izpaustu iedzimtu vēlmi. [12]

Savos agrīnajos darbos Freids rakstīja, ka visa cilvēka rīcība tieši vai netieši izriet no erosa, dzīves instinkta (libido), kurš ir vērsts uz dzīves saglabāšanu un attīstīšanos. Agresija tika apskatīta tikai kā reakcija uz libido impulsu bloķēšanu vai iznīcināšanu.[3]

Pēc pirmā pasaules kara Freids nonāca pie slēdziena, ka pastāv vēl viens pamatinstinkts - tanatoss - tieksme uz nāvi. Šī instinkta enerģija ir vērsta uz dzīvības pārtraukšanu. Viņš uzskatīja, ka visa cilvēka darbība ir sarežģītas mijiedarbības starp erosu un tanatosu rezultāts un ka starp šiem instinktiem pastāv mūžīgs sasprindzinājums. [3]

Atsaucoties uz Freidu (1930/1962), agresīvie instinkti glabājas dziļi zemapziņā un tie nepārtraukti ģenerējas. "Superego" kontrolē,, lai šie impulsi nenonāktu līdz apziņai, tomēr šie impulsi arī šādā veidā ietekmē uzvedību. Parasti šie impulsi tiek atbrīvoti mazās dalās un sociāli pieņemamā veidā. Cilvēki ar augstu agresivitāti izvēlas profesijas (militāristu, politiķu u.c.), kuras ļauj viņu agresīvajai dziņai brīvi izpausties. [13]

Agresīvie impulsi var tikt izpausti sociāli pieņemamā veidā - sportojot. [12]

Ja agresīvai enerģijai, kura slēpjas dziļi iekšienē, neļauj izpausties pieņemami, tā var tikt izpausta vardarbīgā veidā. [ 13]

Agresija var tikt vērsta ne tikai pret agresijas izraisītāju, bet arī pret citu cilvēku [12].

Freids uzskatīja, ka pārnešana ir visapmierinošākais veids, kā cilvēki tiek galā ar seksuālajiem un agresijas impulsiem. Mēs nevaram izmainīt pamatdziņas, bet mēs varam izmanīt objektus, pret kuriem tās ir vērstas. [12]

Freids uzskatīja, ka agresija ir iedzimta - tātad neizbēgama, un, ja agresīvā enerģija netiktu izpausta uz āru, tā iznīcinātu pašu indivīdu iekšēji. Tomēr emociju izpausme, kura pavada agresiju, kalpo kā agresīvās enerģijas izlādēšana, un tādējādi samazinās iespējamība izdarīt vēl bīstamākus darbus. Šis Freida teorijas aspekts (katarses efekts) tiek interpretēts šādi : Ekspresīvas rīcības veikšana, kurai neseko iznīcināšana, var būt efektīvs līdzeklis, lai novērstu vēl bīstamāku darbību. Tomēr Freids atzina, ka katarses efekts pēc savas dabas ir īslaicīgs. [3]

4.2 Evolucionārā pieeja

Evolucionārās teorijas uzskata, ka cilvēka tieksme uz agresivitāti ir dabiskās izlases ietekmes rezultāts. Pastāv uzskats, ka agresija nodrošināja bioloģisku pārsvaru, labumu mūsu senčiem. [3]

Dati, kas pierāda šo teoriju, ir iegūti, novērojot galvenokārt dzīvniekus. [3]

Evolucionisti uzskata, ka cilvēki, īpaši vīrieši, evolūcijas gaitā attīstīja tendenci būt agresīviem tāpēc, ka agresija bija noderīga izdzīvošanai.

Agresīvie vīrieši var kontrolēt teritoriju, pārtiku, sievietes u.c. Tā tiek pielietota medībās, aizstāvot teritoriju, tēviņiem savstarpēji sacenšoties par mātītēm (Wilson, 1975). [13]

Agresīvās tendences variē indivīdu starpā, atkarībā no ģenētiskajām un bioloģiskajām ietekmēm. [13]

Evolucionisti apgalvo, ka tendence reaģēt agresīvi uz uzbrukumu varētu būt smadzeņu un nervu sistēmas struktūras rezultāts. [13]

Etoloģisko virzienu evolucionāro teoriju vidū pārstāv etologs K. Lorencs (Lorenz).

Lorencs (K. Lorenz, 1966) veica daudzus novērojumus ar dzīvvniekiem, viņš uzskatīja, ka agresija ir iedzimta un ka agresija ir pašsaglabāšanās instinktu pamats. (13]

Pēc Lorenca domām cīņas par izdzīvošanu instinkts piemīt gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. [3]

šis instinkts ir izveidojies visas ilgās evolūcijas gaitā. Lorencs uzskata, ka cīņa par izdzīvošanu ir notikusi visas pasaules apmērā. Agresija palīdzēja uzlabot sugas genofondu, jo atstāt pēcnācējus varēja tikai spēcīgākie un enerģiskākie indivīdi. Stiprie dzīvnieki labāk aizstāvējās un nodrošināja savu pēcnācēju izdzīvošanu. [3]

Lorencs uzskatīja, ka agresīvā enerģija, kuras avots ir cīņas instinkts, organismā ražojas spontāni, nepārtraukti, pastāvīgā tempā, regulāri sakrājoties pēc kāda laika perioda. Jo vairāk agresīvās enerģijas indivīdam attiecīgajā momentā ir sakrājies, jo mazāks ārējais stimuls ir nepieciešams, lai notiktu agresija. Faktiski, ja pēc pēdējā agresijas akta ir pagājis ilgs laiks priekā attiecīgā indivīda, agresija var uzliesmot spontāni, bez jebkāda tās izraisoša stimula. [3]

Lorencs apgalvo, ka bez tā, ka visām dzīvajām radībām ir iedzimts cīņas par izdzīvošanu instinkts, tām piemīt arī spēja regulēt savus impulsus. Regulācijas spēja ir atkarīga no indivīda spējas izdarīt nopietnu kaitējumu savam upurim. Plēsīgiem dzīvniekiem, piemēram, lauvam, ir kuriem daba devusi asus zobus un lielu spēku, piemīt izteikta spēja aizturēt savus agresīvos impulsus un neuzbrukt savas sugas pārstāvjiem. Turpretim, cilvēkam, kurš pēc dabas ir daudz vājāks, piemīt arī daudz vājāks agresijas aiztures mehānisms. Tā kā tehnikas progresa rezultātā ir radies masu iznīcināšanas ierocis un ļaušanās saviem agresīvajiem impulsiem ir kļuvusi daudz bīstamāka, cilvēka kā sugas izdzīvošana ir briesmās. [3]

Sociālās apguves teorijas piekritēji uzskata, ka agresija ir viena no citām apgūtām reakcijām. [12]

Citiem vārdiem, agresīva uzvedība, var būt apgūta. [11 ]

Tālāk pievērsīšu uzmanību tam, kā tieši agresīva uzvedība tiek apgūta, kādi apstākli ietekmē tās apguvi.

Agresīva uzvedība var tikt apgūta tad, ja par tās izmantošanu tiek saņemts apbalvojums (instrumentālā apguve); agresīva uzvedība var tikt apgūta, arī novērojot un imitējot citu cilvēku agresiju (modelēšana). [11 ]

Instrumentālā apguve

Biheivioristi apgalvo, ka cilvēks veido savu uzvedību, reaģējot uz apkārtējo vidi. Cilvēki izvēlas rīkoties tā, lai šī rīcība saņemtu atzinību, atalgojumu. [12]

Instrumentālās agresijas mērķis ir iegūt pozitīvu iznākumu - apbalvojumu pašam agresoram. Apbalvojums uzlabo agresīvas uzvedības apguvi tāpat kā jebkuras citas uzvedības apguvi. Šis process ir aprakstīts pētījumos ar dzīvniekiem (Scott, 1973). Piemēram, žurkas saņēma elektrisko šoku tik ilgi, kamēr viņas neuzsāka agresiju pret citām žurkām. Tādējādi šai agresijai bija apbalvojums - šoka pārtraukšana. Visas žurkas, pat tās, kuras agrāk nebija agresīvas, apguva agresīvu uzvedību šādos apstākļos. [1 1 ]

Tiek uzskatīts, ka arī cilvēki spēj apgūt agresivitāti (Bandura, 1973; Zillmann, 1978). Apbalvojumi, protams, atšķiras; tie var būt - nauda, saldumi, sociālā atzinība, izvairīšanās no nepatīkamām izjūtām u.c. [11 ]

Ir trīs veidu apbalvojumi un nosodījumi, kuriem ir ietekme uz agresīvas uzvedības regulēšanu. Pirmkārt, tie ir materiālie apbalvojumi un nosodījumi, sabiedriskā atzinība un nosodījums, negatīvās attieksmes no citu puses vājināšanās vai stiprināšanās. Otrkārt, agresivitāti ietekmē novērotais - citu cilvēku apbalvošana vai nosodīšana. Treškārt, arī pats cilvēks var sevi apbalvot vai sodīt par agresīvu rīcību. [3]

Kādā pētījumā augstskolas studentiem lūdza izpildīt skolotāja lomu; "skolotājam" deva iespēju viņa skolēniem dot šoku par jebkuru kļūdu darbā; "skolēni, protams, bija pētnieku līdzdalībnieki un faktiski nesaņēma nekādu šoku (Geen 8 Pigg, 1970). Daļai "skolotāju" tika teikta uzslava katrreiz, kad viņi palielināja šoka intensitāti; dalai "skolotāju" netika. Saņemot uzslavu, attiecīgā "skolotāju" grupa palielināja šoka intensitāti; tādējādi agresivitāte tika stimulēta ar uzslavu - apbalvojumu. Tie "skolotāji", kuri netika uzslavēti, nepalielināja šoka intensitāti. Ir svarīgi apzināties to, ka cilvēks var neapzināti apbalvot agresiju ar sociālo atzinību. Līdzīgā veidā, cilvēks, kurā rīkojas agresīvi, iespējams reaģē uz apbalvojumu, nemaz to neapzinādamies. [11]

Ikdienas dzīvē skaidra robeža starp instrumentālo un naidīgo agresiju nav novelkama. Dusmīgie agresori pamatā tiek apbalvoti ar to, ka viņu upuri cieš un viņiem sāp, bet viņus var pamudināt arī parastie ekonomiskie ieguvumi pēc veiksmīgas agresijas. Instrumentālo agresoru apbalvojums galvenokārt ir materiāls, kuru viņi iegūst ar varu, taču viņi var tikt pamudināti arī sajūtot spēku. [10]

Novērošana un imitēšana

Otrs agresijas apguves veids ir caur modeļiem un imitēšanu (Bandura, 1973; 1977). [12]

Pētījumos pierādījās, ka gan bērni, gan pieaugušie viegli apgūst jaunas agresīvas uzvedības reakcijas, kuras agrāk viņi neizmantoja, vienkārši novērojot citu cilvēku uzvedību (Bandura, 1973; Gorenson, 1970). [3]

Teorija ir vienkārša - cilvēki novēro un imitē citu cilvēku uzvedību. Iespējams, šis ir visizplatītākais veids, kā cilvēki apgūst uzvedību. [1 1 ]

Imitēšanai ir liela nozīme uzvedības apguvē. Var tikt apgūtas jaunas reakcijas, kā arī tikt izmainītas jau eksistējošās reakcijas, novērpjot citu uzvedību un tās sekas, pat ja apguves laikā novērotājs neizrāda atklātu reakciju un nesaņem tiešus pastiprinājumus. Dažreiz novērotājs apgūto reakciju izrāda tādā pat mērā kā viņa modelis (McBrearty, Marston, and Kanfer, 1961 ). [6]

Pētījumi ir pierādījuši, ka agresivitātes vērošana televīzijā vai reālajā pasaulē, paaugstina iespējamību, ka vērotājs arī kļūs agresīvs. Tas daļēji pamato to, ka bērni, kuru vecāki viņus ir vardarbīgi sodījuši, parasti ir agresīvāki par citiem bērniem; vecāki ir šo bērnu modeļi jeb paraugi (Eron, 1987). [12]

Ja bērns ticis vardarbīgi izmantots, palielinās iespējamība, ka šis bērns vēlāk būs vardarbīgs vecāks vai noziedznieks. [11 ]

Cilvēki, kuri bieži vēro vardarbību televīzijā, sliecas būt agresīvi. Ir pamats domāt, ka cilvēki vēro agresiju televīzijā un imitē to savā dzīvē. [1 1 ]

Ir tikuši veikti burtiski tūkstošiem pētījumu par agresijas televizoru ekrānos ietekmi uz cilvēku uzvedību, pastāv noteikti uzskati šajā jomā (Freedman, 1984, 1986; Friedrich-Cofer & Huston, 1986; Green, 1983; Wood, Wong &, Chachere, 1991 ). [ 1 1 ]

Kādā pētījumā bērniem rādīja agresīva rakstura multiplikācijas filmas, neitrālas filmas vai pamācošas filmas par sadarbības nozīmi 4 nedēlu ilgā laika periodā (Friedrich & Stein, 1973). Agresivitātes noteikšanai vēroja agresiju pret vienaudžiem rotaļu laikā. Pētnieki dokumentēja agresivitāti arī pirms, pēc un filmu demonstrēšanas perioda laikā. Viņi atklāja, ka agresīvās filmas stimulēja agresivitāti tajos bērnos, kuriem jau iepriekš bija novērota slieksme uz agresiju. Šo bērnu agresivitāte samazinājās, ja viņiem nerādīja agresīvās filmas. Šī pētījuma rezultāti bija tādi paši kā korelācijas un laboratorijas pētījumu rezultāti - agresīvu uzvedību stimulē agresīvu modeļu vērošana televīzijā. Vairāki psihologi uzskata, ka šī attiecība ir divvirzienu - vardarbības vērošana televīzijā izraisa agresivitāti un agresivitāte cilvēkā liek viņam izvēlēties agresīvas TV pārraides (Fenigstein, 1979; Friedrich-Cofer & Huston, 1986).[11 ]

Klasiskā imitēšanas ietekmes uz agresivitāti pētījumā grupai bērnu ļāva novērot, kā pieaugušais spēlējas ar dažādām rotaļlietām, tai skaitā ar "Bobo lelli", piepūstu gumijas lelli, kura atgūst savu formu, ja tai sit vai ja to met (Bandura, Ross 8 Ross, 1963). Bērni vēroja, kā pieaugušais sita lelli ar dūrēm un koka nūju, mētāja un spārdīja ar kājām, kā  teica apmēram šādus vārdus: "iekraušu tev!" Cita bērnu grupa redzēja to pašu darbību filmētā variantā. Trešā bērnu grupa arī skatījās filmētu variantu, taču šoreiz pieaugušais bija pārģērbies par kaķi. Pēdējā, kontroles grupa neredzēja šādu darbību vispār. Nākošajā pētījuma daļā visus bērnus ieveda rotaļu telpā un ļāva spēlēties ar visām rotaļlietām, tai skaitā "Bobo" lelli. Pētnieki skaitīja piecus punktus par katrām piecām sekundēm, kad bērni izdarīja agresijas aktus, neskatoties uz to, vai viņu rīcība saskanēja ar modeļa rīcību. Faktiski bērnu uzvedība bija identiska modeļa uzvedībai. Vidējais agresijas rādītājs grupā, kuras dalībnieki vēroja īstu (nefilmētu) agresiju, bija būtiski augstāks nekā kontroles grupā. Grupā, kuras dalībnieki bija vērojuši filmēto variantu, vidējais agresijas rādītājs bija zemāks, vēl zemāks šis rādītājs bija tiem, kuri bija redzējuši pārģērbto modeli. Atklājās, ka bērni iesaistījās pārspīlētos, specifiskos agresijas aktos cita cilvēka agresijas novērošanas rezultātā. Ne tikai bērni šādi apgūst agresivitāti, turklāt šī tendence būt agresīvam var turpināties apmēram 6 mēnešus (Hicks, 1965). [11]

Pastiprinājums

Bērns un pusaudzis šajā sabiedrībā ir pastāvīgi agresīvu modeļu lokā un kad situācijas iespaidā viņi reproducē pieaugušo agresīvo uzvedību, viņu agresīvās reakcijas tiek sociāli akceptētas, bet neizdevusies agresīva rīcība tiek negatīvi pastiprināta. [6]

Sociālās apguves teorijas pētnieki ir atklājuši, ka agresijas pielietošanu pastiprina tie paši faktori, kuri pastiprina arī citu reakciju pielietošanu. [12]

Pozitīvais pastiprinājums (reinforcement) ir reakcijas atkārtošanās nostiprināšana, izmantojot pozitīvu stimulu sniegšanu. [12]

Negatīvais pastiprinājums ir reakcijas atkārtošanās nostiprināšana, izmantojot nepatīkama stimula novēršanu. [12]

Biheivioristi uzskata, ka bērni drīzāk būs agresīvi, piemēram, iesitīs citam bērnam, tādā situācijā, kad šāda uzvedība tiks pastiprināta - otrs bērns atkāpsies, nekā tādā situācijā, kad viņu uzvedība tiks sodīta - otrs bērns stāsies pretim, uzbruks pretim. [12]

Ir pierādīts, ka pozitīvais pastiprinājums verbālas  atziņas un materiāla apbalvojuma veidā paaugstina agresīvo reakciju biežumu; ka vienas agresijas formas pastiprinājums var paaugstināt arī citu agresijas formu izpaušanas biežumu; agresijas apbalvošanas efekti relatīvi ir bezpersoniskās spēles situācijās var tikt pārnesti uz jaunām sociālām situācijām, kurās tiek izrādīta savstarpēja agresija. [6]

Vairāki pētījumi ir pierādījuši, ka vieglāk apgūst agresīvas reakcijas, saņemot pastiprinājumu, vai arī novērojot modeļus, kuri saņem pastiprinājumu agresijas pielietošanai. [12]

Agresivitātes līmenis pieaug atkarībā no tā, cik lielā mērā agresīvā uzvedība tiek pastiprināta. Lai izpētītu pastiprinājuma ietekmi uz agresivitāti, Bandura un Walters (1963) izveidoja Bobo lelli, kuri spēja fiksēt uz sevi vēsto agresīvo uzbrukumu intensitāti un biežumu. Bērniem, kuriem par katru stipru sitienu, kā arī par to, ja viņi sita bieži, saņēma stikla bumbiņu, palielinājās sišanas intensitāte, noturība, stiprums. [13]

Kopumā atzīstot agresiju par labu, tiek veicināta vēl izteiktāka agresivitāte (Geen & Stonner, 1971 ). [3]

"Kopumā agresivitātes nosodījuma novērošana pavājina, bet agresivitātes atzīšanas novērošana pastiprina vēlmi izmantot agresīvu rīcību (Bandura, 1983). Novērošana izveido indivīdā uzskatus, pieredzi par to, kādas ir agresijas sekas, un tādējādi veido indivīda rīcības modeli. [3]

5.2 Frustrācijas- agresijas teorija

"Frustrācijas- agresijas teorija" laika gaitā ir mainījusies. Sākotnēji pievērsīšos šīs teorijas pirmajam variantam.

"Frustrācijas- agresijas teorijas" galvenais autors ir Dollards (Dollard, Doob, Miller, Mowrer & Sears, 1939). [3]

Šīs teorijas pamatatziņas ir : frustrācija vienmēr noved pie agresijas kādā no tās formām; agresija vienmēr ir frustrācijas rezultāts. [3]

Lai izprastu šīs teorijas būtību, svarīgi ir noskaidrot, kas tad īsti ir frustrācija.

Frustrācija ir stāvoklis, kurā eksistē tad, kad mērķa reakcija tiek traucēta." [9]

Psihologs Rozencveigoms ir izdalījis trīs veidu iemeslus, kuri izraisa frustrāciju.

Pirmkārt, frustrāciju izraisa trūkums (privation) - vajadzīgo līdzekļu trūkums, lai sasniegtu vēlamo mērķi vai arī lai apmierinātu savas vajadzības. Piemērs ir situācija, kad cilvēks ir izsalcis, taču nespēj dabūt ēdienu. [4]

Otrkārt, frustrāciju izraisa zaudējums (deprivation) - priekšmetu vai objektu zaudēšana, kuri agrāk apmierināja cilvēka vajadzības. labs piemērs ir mīļota cilvēka nāve. [4]

Treškārt, frustrāciju izraisa konflikts - divu kopā nesavienojamu uzbudinājumu, ambivalentu izjūtu vai attiecību eksistence. Šāda konflikta piemērs ir cilvēks, kurš mīl sievieti, kura paliek uzticīga savam vīram. [4]

Pēc Dollarda domām, agresijas līmeni frustrācijas gadījumā nosaka trīs būtiski faktori. Pirmkārt, tas, cik daudz apmierinājuma indivīds gaida no sasniedzamā mērķa. Otrkārt, pārvaramo šķēršļu lielums ceļā uz mērķi. Treškārt, sekojošo frustrāciju daudzums. Jo vairāk apmierinājuma indivīds gaida no sasniedzamā mērķa, jo lielāki ir šķēršļi viņa ceļā un jo biežāk tie sastopami, jo lielāka agresijas izpausmes iespēja. [3]

Bieži agresija neseko tūlīt pēc frustrācijas, jo to bremzē bailes no soda.

Ja par agresīvu uzvedību kā reakciju uz frustrāciju ir sagaidāms sods, tad šī uzvedība tiek bremzēta. [9]

Jo lielāks gaidāmais sods, jo vairāk tiek bremzēts nežēlīgums. [9]

Bailes no soda tomēr nespēj iznīcināt frustrācijas sekas, indivīds joprojām sevī jūt agresīvas tieksmes. Rezultātā var notikt agresija, kura vēsta pret pilnīgi citu cilvēku, uzbrukums kurš ir saistīts ar mazāku sodu. [3]

Tiešu fiziskas agresijas aktu aizturēšana parasti noved pie vēl lielākas frustrācijas, kura izsauc agresiju pret cilvēku, kurš tiek uztvers par vainīgu, ka agresija jāaiztur, un šādā veidā agresijas formas var kļūt daudzveidīgākas. [4]

Frustrējošo notikumu ietekme saglabājas noteiktu laiku. [3]

Zinātnieki ir izpētījuši, ka visi agresijas akti ir kaut kādā mērā saistīti ar katarses efektu. Pēc agresijas akta samazinās uzbudinājums, iespējamība veikt jaunu agresijas aktu. Pat agresīvas fantāzijas un neapzināts sitiens ar dūri pa galdu var palīdzēt indivīdam tikt vaļā no frustrācijas sekām. [3]

Daudzi zinātnieki nepiekrīt sākotnējajam "frustrācijas- agresijas teorijas" formulējumam.

Sākotnēji "frustrācijas- agresijas hipotēze" noteica, ka frustrācija vienmēr izraisa agresiju un ka jebkuras agresijas cēlonis ir frustrācija (Dollard, Doob, Miller, Mowrer & Sears, 1939; Miller, 1941 ). Šo galējo viedokli mūsdienās vairs neuzskata par pareizu. [ 1 1 ]

Pētījumos ir ticis pierādīts, ka frustrācija var izraisīt ne tikai agresiju, bet arī, piemēram, depresiju un letarģiju (apātiju) (Seligman, 1975).

Frustrācija ne vienmēr tieši izraisa agresiju, tā drīzāk provocē uz agresiju. [3]

Ņemot vērā zinātnieku vairākuma protestus pret tik vienkāršu agresijas cēloņa izskaidrošanu, viens no sākotnējās "frustrācijas- agresijas teorijas" autoriem Millers (Miller, 1941), ieviesa nelielas korekcijas sākotnējā frustrācijas- agresijas hipotēzēs skanējumā. Tagad teorija skanēja šādi - frustrācija izraisa visdažādākās uzvedības formas, viena no kurām ir agresija. [3]

Šādā veidā frustrācija kā agresijas pirmcēlonis tika noliegta.

Leonard Berkowitz ( 1962, 1969, 1979, 1989) ieteicis "pārskatīto frustrācijas agresijas hipotēzi" - frustrācija rada dusmas nevis agresiju. Dusmas var viegli izraisīt agresiju, ja tai ir piemēroti apstākli, pamudinājums apkārtējā vidē.

Atsaucoties uz "pārskatīto frustrācijas-agresijas hipotēzi", arī sāpes un citi nepatīkami stimuli var izraisīt agresiju (Berkowitz, 1979). Nepatīkamie stimuli izraisa agresiju gan cilvēkos, gan dzīvniekos (Moyer, 1976; Ulrich, 1966).

NOBEIGUMS

Kopumā domāju, ka esmu veicis darba uzdevumu un mērķus, kurus uzstādu sev darba sākumā. Esmu uzzinājis galveno teorētisko teoriju pieeju agresivitātes rašanās, veidošanās jautājumā.

Uzzināju, ka agresija kopumā tiek definēta kā uzvedība ar mērķi kaitēt. Agresija tiek klasificēta ļoti dažādi.

Agresija cilvēkiem tiek klasificēta vairākos veidos. Agresivitāte mēdz būt instrumentāla vai naidīga; verbāla vai neverbāla; pasīva vai aktīva; kā arī tīša vai nejauša.

Agresiju lielā mērā nosaka bioloģiskie faktori. Starp bioloģiskajiem faktoriem, kuri tiek minēti kā agresiju ietekmējoši ir ģenētiskie (iedzimta, hromosomu anomālijas), īpašu smadzeņu struktūru (limbiskā sistēma, galvas smadzeņu garoza) un hormonālie faktori (testosterons, progesterons, adrenokortikotropiskais hormons), kā arī fizioloģisks uzbudinājums.

Agresijas kā instinkta teorijas (Freida psihoanafitiskā un evolucionārās) uzskata, ka agresija ir iedzimta, neizbēgama, un tās izpausmes ir grūti kontrolējamas. Freids uzskata, ka agresijas cēlonis ir cilvēka nāves instinkts tanatos, turpretim Lorencs uzskata, ka agresīvās enerģijas avots ir cīņas par izdzīvošanu instinkts. Šo teoriju pārstāvji uzskata, ka no agresijas iespējams izvairīties tikai uz īsu brīdi, to izlādējot (katarses efekts).

Teorijas, kuras pārstāv viedokli, ka agresiju izraisa situacionāli faktori ir frustrācijas- agresijas teorija un sociālās apguves biheivioristiskā pieeja. Frustrācijas teorija par agresijas vienīgo izraisītāju pieņem frustrāciju, bet sociālās apguves/biheivoristiskās pieejas pārstāvji uzskata, ka agresija tiek apgūta (caur novērošanu, imitēšanu, kā arī apbalvojumu vai sodu saņemšanu). Šo teoriju pārstāvji uzskata, ka agresiju iespējams novērst, izmanot, atbilstoši uzlabojot apkārtējās vides faktorus.

Kopumā var teikt, ka agresivitāte ir sarežģīta, daudzu faktoru noteikta parādība. Domāju, ka agresivitātes problēmai praktiskā jomā (ne tikai teorētiskā) būtu noderīgi pievērst uzmanību arī nākotnē.

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

[ 1 ]       Populārā medicīniskā enciklopēdija. R. : Galvenā enciklopēdiju redakcija,                    1984. - 623 Ipp.   

[ 2 ]        L. Čertasa, T. Fomina, P. Zicāns, Latīņu valoda. - R., Zvaigzne, 1974. – 236  lpp.

[ 3 ]       P. Бэронд, Д. Ричардсон, Arpeccия. -Питер, 1997. – 336 c.  

[ 4 ]        И.A. Фуманов , Детская агрессивность. - Mн. Ильин В.П, 1996ю – 192 c.

[5  ]       P.M. Groves, G.V. Rebec, Introduction to biological psychology. - Wm. C.                 Brown Publishers, 1988. - 623p.

[ 6 ]       A. Bandura, R.H. Walters, Social learnig and personality development. - Holt,                    Rinehart and winston Inc., 1963. - 329p.  

[ 7 ]        E. Aronson, The social animal. - W.H. Freeman & Company, 1976. - 336p.

[8]         L.Berkowitz,Aggression.-McGraw-Hilllnc.,1962.-361p.

[ 9 ]        A.K. Korman, The psychology of motivation. - Pretice-Hall Inc., 1974. - 291 p.

[10]       A.H. Buss, Social behavior and personality development. - Lawrence Erlbaum      Associates, Publishers, 1986. - 207p.        

[11]        K.G. Shaver, R.M. Tarpy, Psychology. - Macmillan Publishing Company,                 1993.- 704 P. [12]    R.L. Atkinson, R.C. Atkinson, E.E. Smith, D.J.Bem, Introduction to psychology.               - Harcourt Brace Jovanovich Inc., 1993. - 784 p.          

[ 13]       H.L. Roediger, E.D. Capaldi, S.G. Paris, J. Polivy, Psychology. - Harper Collins        Publishers Inc., 1991 . - 711 p.        

[14]        Vissing, Straus, Gelles, Harrop, Verbal aggression by parents and                   psychological problems of children. - Child and Neglect, 1991, Vo1.15,                        pp.223-239   

[15]        J. Jewett "Aggression and Coorporation: Helping Young Children Develope                    Constructive Stra(egies° - Internet    

[16]        Social Psychology.txt,www.canberra.edu.au-Internet