Rīga -
1997
SATURA RĀDĪTĀJS.
Ievads.
1.nodaļa. Problēmas teorētiskais pamatojums.
1.1. Agresivitātes jēdziena raksturojums
1.2. Agresivitātes cēloņu raksturojums
1.3. Bērnu agresivitātes cēloņi un izpausmes
1.4. Agresivitātes novēršanas ceļi
2.nodaļa. Metodoloģiskais pamatojums.
2.1. Rotaļu terapijas iespējas bērnu agresivitātes novēršanā
2.2. Izpētes metodiku īss raksturojums
3.nodaļa. Eksperimentālais darbs ar pirmsskolas
vecuma bērniem
Secinājumi
Literatūras saraksts
Pielikums
Rezumējums svešvalodā
Ievads.
Sākot ar 60.gadu vidu varmācības un agresivitātes
tēma ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām pasaulē, bet pats 20.gs tiek dēvēts
par ²varmācības
gadsimtu². Jaunākās psiholoģiskās un sociāli - filozofiskās literatūras analīze 70.
- 80.gados liecina par to, ka jautājumi, kuri ir veltīti cilvēka agresivitātei,
izvirzās priekšplānā. Lai risinātu šo problēmu, tika radītas autoritatīvas
komisijas, kas pētija iedzīvotāju agresīvo uzvedību. Jāatzīmē pasaules
pētniecības institūts Zviedrijā, kurš pēta kara un miera problēmu. Guggenšteina
fonds piešķīra vairākus milionus dolāru, lai pētītu ar agresiju saistītās
problēmas. Arī Latvijā tas ir ļoti aktuāli. Pēdējo gadu likumpārkāpumu statistika
liecina, ka oficiāli reģistrētā noziedzība Latvijā ir ļoti augstā līmenī.
Noziedzība sāka palielināties 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā. 1992.gadā tika
izdarīti 61,9 tūkst. noziegumu. Pēdējos gados saglabājusies tendence noziegumus
izdarīt grupās. Ievērojama kriminogēnā aktivitāte ir nepilngadīgo vidū. Valstī
nepieļaujami liels ir slepkavību un slepkavību mēģinājumu skaits. 1995.gadā
reģistrēta 281 slepkavība.
Manuprāt, mūsdienu sabiedrība kopumā ir kļuvusi
cietsirdīgāka. Agresivitāte ir, it kā, sociāls pasūtījums, jo, pretējā
gadījumā, cilvēks vienkārši neizdzīvos. Liela cietsirdība ir vērojama skolās
gan pret bērniem, gan pret skolotājiem. Arī bērnudārzos bērnu neadekvātai
uzvedībai ir tendence pieaugt. Lai produktīvi varētu cīnīties ar šo problēmu,
uzkatu, pētījumu jāveic jau ar pirmsskolas vecuma bērniem.
Termins ²agresivitāte² un ²agresija² bieži vien tiek lietots ļoti plašā
nozīmē. Austrijas zinātnieks K.Lorencs ir teicis, ka ²daudzu cilvēku izpratnē agresivitāte ir
saistīta ar ļoti daudzpusīgām ikdienas parādībām, sākot ar kautiņu starp suni
un gaili, zēnu kīviņiem un beidzot ar karu un atombumbām² (30.,81.).
Agresivitātes sarežģītā struktūra un formu
dažādība noved pie tā, ka mūsdienu zinātnē tai nav viennozīmīga traktējuma. Tas
atļauj dažādiem autoriem, atkarībā no mērķa un uzdevumiem, ielikt agresijas
izpratnē pavisam atšķirīgu saturu. J.Dolards, N.O.Mauers, N.E.Millers u.c.
definē to kā savdabīgu cilvēka aizsargreakciju uz dažādu ārējo faktoru
iedarbību. K.Lorencs, Dž.Gudola, L.Valcelli u.c. agresivitāti aplūko kā
uzbrukumu vai cīņu vienas sugas ietvaros.
Daudzi psihologi ir pētījuši šī fenomena
sakni jeb cēloņus. Arī šeit ir vērojama šķelšanās uzkatu ziņā. Z.Freids,
Lorencs, Mak Dougols, N.Jaklins u.c. agresivitātes izcelsmi saista ar cilvēka
instinktiem un dažādiem fizioloģiskiem faktoriem, piemēram, dzimumhormoniem.
R.Dolards, L.Berkovics u.c. par agresivitātes cēloni min citu cilvēku liktos
šķēršļus subjekta ceļā, kā arī subjektam nozīmīgu dzīves sastāvdaļu zaudējumu.
A.Bandura, H.A.Dangerings, S.Fešbahs u.c. uzkata, ka agresivitātes cēloņi
meklējami negatīvajā sociālajā vidē, kur subjekts apgūst antisociālas uzvedības
normas.
Daudzi rietumu psihologi, piemēram, M.Maselli,
H.Cumkleiss, T.Nikels u.c. ir pētījuši dažādus papildfaktorus, kuri veicina
agresivitāti. Pie šādiem faktoriem var pieskaitīt nolūku, vēlmi atmaksāt u.c.
agresivitātes stimulus.
Psihologu uzmanību ir piesaistījusi agresivitāte
ne tikai pieaugušo pasaulē, bet arī šo parādību iezīmes bērnos. Lielu
ieguldījumu bērnu agresivitātes pētīšanā deva A.Bandura, Š. un E.Gīuki, kuri
veica vairākkārtīgus eksperimentus, lai izzinātu bērnu agresijas cēloņus. Viņi
nonāca pie secinājuma, ka agresivitāti bērnos izraisa vecāku negatīvais
uzvedības paraugs un pazemojošā attieksme pret bērnu.
Daudzi krievu un latviešu psihologi, kā arī
pedagogi (L.Božēvica, M.Repina, V.Sečko, A.Vecgrāve, I.Plotnieks u.c.) uzkata,
ka agresivitāte bērnos rodas dažādu socioloģisku un psiholoģiski - pedagoģisku
nepilnību dēļ. Tās ir vecāku negatīvās savstarpējās attiecības, nelabvēlīgie
dzīves apstākļi kā arī vecāku neizglītotība audzināšanas jautājumos.
Kā tad novērst šīs negatīvās uzvedības izpausmes?
Šīs problēmas risinājumus ir meklejuši daudzi zinātnieki un praktiķi (Z.Freids,
H.Cumkleiss, Č.Millers, E.Doneršteins u.c.) kā arī fiziologi un mediķi (V.Markss,
F.Ervins u.c.). Daudzas korekcijas metodes ietver sevī dažādas uzvedības
teorijas un sociālo iemaņu apguvi, radot mākslīgas situācijas un citus
stimulus. Uzkatu, ka šāda veida pieja nav pilnvērtīga, jo neietver sevī
agresijas cēloņu meklējumus. Tāpēc savā praktiskajā darbā ar agresīviem bērniem
es izmantoju rotaļu terapiju, jo uzkatu, ka tieši ar to tiek radīti dabīgi
apstākļi, nevis mākslīga situācija. Savā darbā izmantoju nedirektīvo un
atreaģējošo rotaļu terapijas metodi.
Mērķis - izzināt
agresivitātes parādību pirmsskolas vecuma bērnos un atrast metodes
agresivitātes novēršanā.
Hipotčze. Izejot no
humānistiskajiem rotaļu terapijas principiem, es paredzu, ka attīstot bērnā
pašapziņu (cieņu pret sevi), var novērst agresivitāti.
Uzdevumi:
1.
Analizčt
psiholoģisko un pedagoģisko literatūru par agresivitātes izpēti;
2.
Teorētiski
apstrādāt datus par agresivitātes cēloņiem;
3.
Analizēt
literatūru par pirmsskolas vecuma bērnu agresivitātes cēloņiem un izpausmēm;
4.
Eksperimentāli
pārbaudīt rotaļu terapijas pielietojamību bērnu agresivitātes novēršanas darbā;
5.
Apkopot
iegūtos rezultātus.
BĀZE:
Savus pētījumus veicu divos Rīgas
bērnudārzos:
-
b/d Nr.39;
-
b/d ²Kadiķītis².
Šajos bērnudārzos novēroju bērnus ar
agresīvu uzvedību vecumā no 4 - 7 gadiem. Korekcijas darbu veicu ar bērniem no
pilnām ģimenēm.
Darbs sastāv no trijām daļām - ievada,
literatūras saraksta, ko sastāda 38 autoru darbi, pielikuma un anotācijas angļu
valodā.
1. nodaļa.
1.
PROBLĒMAS TEORĒTISKAIS PAMATOJUMS
1.1. Agresivitātes jēdziena raksturojums
Literatūra, kurā aplūkota agresivitāte ir ļoti
plaša. Sevišķi pēdējos gados Rietumos pievērš lielu uzmanību agresivitātei un
tās novēršanai. To pēta dažādas zinātnes disciplīnas - gan dabas, gan sociālās
zinātnes. Dabas zinātnes ietvaros (bioloģijas, bioķīmijas, neirofizioloģijas,
ģenētikas utt.) nozīmīgākie sasniegumi ir saistīti ar lokalizācijas centriem,
kuri nosaka agresīvas reakcijas. Ne mazāk svarīga nozīme agresijas izpētē ir
sociālajām zinātnēm, jo ārpus sabiedrības un kultūras saprast to vienkārši nav
iespējams. Agresivitāti galvenokārt aplūko psiholoģijas zinātne. Daudzi
psihologi ir izstrādājuši teorijas, cenšoties saprast agresivitātes dabu un
atklāt dotās uzvedības nozīmi un jēgu. Psihologu dažādais skatījums uz
agresivitāti liek secināt, ka mūsdienu zinātnē nav viennozīmīgs agresivitātes
traktējums jeb definīcija. Aplūkojot agresivitātes izpētes loku, noskaidrosim
galvenās agresivitātes jēdziena teorijas.
Z.Freids agresivitāti definē kā reālu
aktivizētu tendenci vai tendenču kopumu, kas vērsts uz citu pazemošanu vai
iznīcināšanu. Rīcība ir vērsta uz fizisku vai psiholoģisku ļaunuma nodarīšanu
kā arī uz cilvēka vai cilvēku grupas galēju iznīcību.
J.Dolards, N.E.Millers, N.O.Mauers un citi psihologi
uzkatīja, ka agresija nav automātiskas iekšējas organisma tieksmes, bet gan
reakcija uz frustrāciju. Tie ir dažādi šķēršļi, kas neļauj cilvēkam darboties
atbilstoši savām interesēm. Ilgstoša frustrācija cilvēku sadusmo un viņš kļūst
agresīvs. Tātad agresivitāte ir ļaunprātīga darbība, kas vērsta uz cilvēku, kas
izraisījis frustrāciju, bet, ja tas nav iespējams, tad agresija tiek vērsta uz
citiem subjektiem vai objektiem.
A.H.Buss, A.Bandura un R.H.Valters aplūko
agresivitāti stipri bihevioristiski, definējot to kā ļaunuma nodarīšanu. Taču
H.Kaufmans šādu definīciju uzkata par nepilnīgu un papildina to uzsverot, ka
mērķtiecīga ļaunprātīga darbība, kura nesasniedz mērķi, arī uzkatāma par
agresivitāti.
Zoopsihologs L.Valcelli definē agresivitāti kā
specifiski orientētu uzvedību, kura vērsta uz fizisku vai psiholoģisku
organisma likvidāciju.
S.Fešbahs uzsver, ka agresivitāte var būt gan
individuāla, gan kolektīva rīcība un izdala trīs galvenos agresivitātes veidus:
naidīgā, reaktīvā un instrumentālā.
Naidīgai jeb
ļaunprātīgai agresijai ir raksturīgs mērķtiecīgs un pilnīgi apzināts nolūks
nodarīt ļaunumu otram cilvēkam vai cilvēku grupai. Naidīgā agresija var būt gan
īslaicīga, gan ilgstoša. Īslaicīga tā ir tādā gadījumā, kad upuris nepretojas.
Pretošanās gadījumā tā kļūst ilgstoša.
Reaktīvā agresija ir
dusmu sprādziens bez mērķtiecības. Šis agresijas veids ir ātri pārejošs.
Reaktīvai agresijai ir vairākas izpausmes. Ne vienmēr tas ir uzbrukums. Bērniem
tās var būt kaprīzes vai stūrgalvība. Cēloņi šīm izpausmēm ir upura ceļā likti
šķēršļi. Kad darbība nav pakļauta subjekta gribai, tad tā ieiet afektā. Tas ir
brāzmains un relatīvi īslaicīgs emocionāls pārdzīvojums, kas izpaužas ārēji
manāmās fizioloģisko procesu un kustību izmaiņās. Afekta stāvoklis attīstās kritiskās
situācijās, kad cilvēks nevar atrast izeju no bīstamiem, visbiežāk naidīgiem
stāvokļiem. Cilvēks nav spējīgs kontrolēt savu rīcību. Viņš var sarunāt
rupjības, sist, lamāties utt., jo afekta brīdī notiek daudzu psihisko procesu,
piemēram, domāšanas bremzēšana. Vācu psihologs L.Burkovics šāda veida uzvedību
nosauc par impulsīvo agresiju.
Insrumentālā agresivitāte
izpaužas apstākļos, kad subjekta mērķis ir neitrāls, bet agresija tiek
izmantota kā viens no līdzekļiem. Tā var būt šantāža, kas saistīta ar draudiem
pret personu, varmācība pret nevainīgu gūstekni vai arī stingra audzināšana,
pielietojot stingrus sodus. Nereti instrumentālajā agresijā ietilpst arī
ļaunprātības elementi, it sevišķi, ja upuris pretojas. Šie trīs galvenie veidi,
kurus izdala S.Fešbahs, var cieši savīties kopā, bet motīvi ir atšķirīgi. Šie
agresijas veidi var ne tikai izpausties vienlaicīgi, bet laika gaitā mainoties
pāriet no viena veida otrā. S.Fešbahs instrumentālo agresiju iedala sīkāk - individuālajā un sociālajā, kā arī prosociālajā
un antisociālajā agresijā.
B.G.Ruls uzsver šo jēdzienu nedalāmību. Tie var būt saistīti dažādās
kombinācijās, piemēram, prosociāli instrumentālā agresija, kad subjekts uzbrūk
upurim, aizstāvot kāda cita (trešā) intereses vai arī antisociāli instrumentālā
agresija, kad subjekts aiztāv kādu, vadoties pēc savām interesēm. Pro- un
antisociālais šis darbs nav paša rakstīts iedalījums atspoguļo upura, uzbrucēja
un novērotāja viedokli un bieži vien var būt neobjektīvs, jo, kas upurim un
novērotājam var likties antisociāls, tas uzbrucējam var likties prosociāls.
Agresivitāte var būt vērsta pašam uz sevi. To sauc par autoagresiju. Tā
izpaužas nervozā uzvedībā.
J.T.Tedeši, R.B.Smits, R.C.Brauns agresivitātes
jēdzienu aplūko kā varas nostiprināšanu pār kādu personu vai personu grupu.
Viņuprāt, uzvedību var nosaukt par agresīvu, ja tiek izpildīti sekojoši
postulāti:
1.Ja uzvedība sevī ietver citu cilvēku iespēju
ierobežojumus;
2.Ja novērotājs aplūko darbības kā mērķtiecīgi
izdarītu ļaunumu (kaitējumu) otra interesēm vai viņa partnera interesēm,
neskatoties uz to, vai subjekts pats ir tiecies uz mērķtiecīgu ļaunuma
nodarīšanu vai nē.
3.Ja novērotājs atzīst darbības pretrunīgumu ar
sabiedriskajām normām un likumiem.
Psihologi uzsver, ka agresivitāte realizējas tad,
kad objekts tiek virzīts uz subjektam vēlamu mērķi.
Analizčjot
agresivitātes jēdzienu, var secināt, ka agresijas apzīmēšanai visbiežāk
lietotie termini ir pazemošana, apspiešana, kaitēšana, iznīcība, ļaunuma
nodarīšana, specifiski orientēta uzvedība un varas nostiprināšana.
Pastāv
vairāki agresivitātes izpausmes veidi - naidīgā jeb ļaunprātīgā agresija
(mērķtiecīga darbība), reaktīvā jeb impulsīvā agresija un instrumentālā
agresija (mērķis neitrāls, bet tiek izmantoti agresīvi līdzekļi).
Agresivitāte
tiek iedalīta individuālajā un sociālajā agresijā.
Agresivitāte
var būt vērsta ne tikai uz citiem, bet arī uz sevi (autoagresija).
1.2. Agresivitātes cēloņu raksturojums
Agresivitāti ir pētījuši daudzi Rietumu zinātnieki
un praktiķi - psihologi, etnologi kā arī mediķi. Eksistē daudzas teorētiskas
koncepcijas, kuras skaidro šī fenomena cēloņus.
Divdesmitajos, trīsdesmitajos gados lielu
popularitāti ieguva instinkta teorija.
Šīs teorijas pamatlicējs ir Z.Freids. Viņš uzkatīja, ka agresivitāte ir viena
no cilvēka ²Es - instinkta² sastāvdaļām, kura lielākoties nav apzināta, bet mīt cilvēka dziļākajos
zemapziņas slāņos un noteiktos apstākļos izlaužas uz āru kā varmācīga un
graujoša uzvedība. Vēlāk, galvenokārt Pirmā Pasaules kara ietekmē, Z.Freids
savu teoriju aplūko kā tieksmi pēc nāves. 1932.gadā viņš aprakstīja cilvēka
instinktīvo tiekšanos uz iznīcību, nosaucot to par ²nāves dziņu². Ar to viņš apzimē pamatdziņu kategoriju,
kuras tiecas pēc pilnīgas spriedzes noņemšanas un atgriešanos neorganiskajā
stāvoklī. Sevišķi liela agresivitātes intensitāte novērojama gadījumos, kad ²nāves dziņa² tiek vērsta uz āru t.s. destrukcija. Ja ²nāves dziņa² ir vērsta uz sevi, tā izpaužas kā
pašdestrukcija.
Z.Freids runā arī par seksuālo dziņu - libido,
kuru aplūko kā tiekšanos pēc mīlestības, tuvības un rūpēm. Taču pastāv arī
seksuālo dziņu novirzes. Viena no tām ir sadisms, kas tiek aplūkots kā tieksme
nodarīt sāpes seksuālajam objektam. Z.Freida pētījumi liecina, ka vairumam
vīriešu piemīt seksuāla agresija, kurai ir sava bioloģiskā nozīme, proti -
nepieciešamība pārvarēt seksuālā objekta pretošanos. ²Sadisms ir pārspīlētas dzimumdziņas
agresīvais komponents, kurš pārgrupēšanās rezultātā izvirzījusies priekšplānā.² (4.,17.)
Viens no instinkta teorijas piekritējiem ir
V.Mak-Dougols, kurš uzskatīja, ka cilvēkā mīt vienpadsmit vadošie instinkti.
Starp šiem instinktiem ir arī agresija, kas sakrīt ar dusmu emocijām.
Etnologi - K.Lorencs un Dž.Gudola piedeva
jaunu skanējumu šai teorijai. Dž.Gudolas pētījumi liecina, ka cilvēces attīstības
laikā agresivitātei bija liela nozīme izdzīvošanā. Medniekiem bieži nācās
nogalināt dzīvniekus un arī cilvēkus, kuri konkurēja, iegūstot viņu pārtiku,
laulāto partneri vai teritoriju. Šī iemesla dēļ visā civilizācijas vēsturē bijuši
neskaitāmi konflikti starp klaniem, ciltīm un nācijām. Arī K.Lorencs uzsver
agresivitātes lielo nozīmi evolūcijas, izdzīvošanas un cilvēka adaptācijas
procesos. K.Lorencs ilgstoši pētija dzīvniekus un viņu uzvedibu. Pētījumu
rezultāti tika pārnesti uz cilvēkiem. Viņaprāt, dzīvnieku un cilvēku organismā
pastāvīgi rodas īpaša - agresīvā instinkta enerģija. Pie tam tā krājas tik
ilgi, līdz noteiktos apstākākļos ²eksplodē². Tā, piemēram, pētot dzīvniekus,
K.Lorencs ir novērojis, ka dažām dzīvnieku sugām notiek līdzīga izlāde, kad
viņu teritorijā ir ieklīdis kādas citas sugas pārstāvis.
A.Ādlers agresivitāti aplūko ne tikai no
bioloģiskā, bet arī no sociālā viedokļa. Viņš uzkata, ka agresivitāte parādās
kā neatņemama apziņas sastāvdaļa, kas organizē cilvēka darbību. Sacenšanās,
cīņa par pirmo vietu, cenšanās pēc pārākuma ir dzīvās matērijas universāla
īpašība. Šie bāzes instinkti kļūst autentiski tikai cilvēkam pareizi izprotot
sociālās intereses. Cilvēka apziņa var radīt dažādas agresīvās formas - gan
atklātas, gan simboliskas, piemēram, lielīšanās ir simboliska pārākuma
realizācija. Tas izskaidrojams ar to, ka agresīvais instinkts iekļauj sevī
narcistisko komponentu, kas pieprasa atzīšanu un ciešu. Agresivitātei piemīt
arī citas simboliskās formas (rituāli un ceremonijas), kas saistītas ar dažādām
kultūrām.
A.Ādlers uzkata, ka atbildes agresija ir dabīga,
apzināta vai neapzināta cilvēka reakcija uz nelabvēlīgu ietekmi, jo katrs
cilvēks cenšas justies kā subjekts, nevis kā objekts.
E.Fromms aplūko divas pavisam atšķirīgas
agresivitātes formas. Viena no tām ir aizsardzības agresija, kura saistīta ar
cilvēka izdzīvošanu. Šai formai ir bioloģiska rakstura izcelsme. Tā izzūd, kad
cilvēka dzīvībai vairs nedraud briesmas. Otra forma ir ļaunprātīgā agresija -
destruktīvisms un cietsirdība, kuri piemīt tikai cilvēkiem. To nosaka dažādi
psiholoģiskie un sociālie faktori.
Vēlākos gados zinātnieki, kuri pētīja
agresivitātes cēloņus, arvien vairāk uzmanību pievērsa tieši šiem
psiholoģiskajiem un sociālajiem faktoriem. Tika izstrādātas koncepcijas, kurās
agresivitāte aplūkota kā situatīvs nevis kā evolucionārs process. Un tā, -
1939.gadā R.Dolards nāk klajā ar t.s. frustrācijas
teoriju , saskaņā ar kuru agresivitāte tika aplūkota kā frustrācijas sekas.
Frustrācija ir ilgstošs emocionāls stāvoklis
ar negatīvu emociju pārsvaru. Tā rodas saskaroties ar šķērsli, kas traucē
cilvēkam sasniegt mērķi. Šķērslis galvenokārt ir reāls, bet ir gadījumi, kad
tas ir iedomāts. Parasti frustācijas stāvoklī cilvēkam rodas trauksmes,
izmisuma un dusmu sajūtas. Frustrācijas intensitāte lielā mērā ir atkarīga no
mērķa sasniegšanas iespējām un no mērķa nozīmīguma. Ja mērķis ir ļoti nozīmīgs,
bet šķērslis liels, frustācija ieiet virssliekšņa fāzē un izpaužas spēcīgā
agresijas uzliesmojumā. No šīs teorijas izriet, ka agresivitāte ir frustrācijas
sekas, kā arī, ka frustrācijai vienmēr seko agresija. Taču kritiķi iebilda šīs
savstarpējās saiknes viennozīmībai, jo ne katra agresijas izpausme ir
frustrācijas sekas. Ar frustrāciju nav saistīta neviena instrumentālās
agresijas forma. Mērķis, kura ceļā ir šķēršļi var būt arī primitīvas
vajadzības, kas ir atkarīgs no cilvēka vecuma un attīstības pakāpes.
Izstrādātajā shēmā: ²frustrācija - agresivitāte², bez frustrācijas un agresivitātes
bāzējas arī bremzešanas un aizvietošanas mehānismi.
Bremzēšana ir
tendence ierobežot agresīvās darbības gaidāmo negatīvo seku dēļ. Jebkura tipa
agresivitātes bremzēšana ir tieši proporcionāla gaidāmās atmaksas spēkam. Pie
tam tiešās agresivitātes bremzēšana aplūkojama kā papildus frustrācija, kura
izsauc atkārtotu agresivitāti pret to cilvēku, kurš vainojams pie bremzēšanas
un stimulē citu agresijas veidu rašanos.
Aizvietošana - tā ir
saglabāta agresijas tendence, kura nav vērsta pret frustrācijas radītāju, bet
gan pret kādu citu cilvēku vai objektu.
Psihologs S.Rozencvaigs ir viens no frustrācijas
teorijas piekritējiem, taču vislielāko akcentu viņš liek uz frustācijas
situatīvo raksturu. Psihologs izdala trīs cēloņus, kuri sākotnēji izraisa
frustrāciju, bet vēlāk arī agresivitāti:
1.
liegšana
- subjektam ir liegti vajadzīgie līdzekļi mērķa sasniegšanai un vajadzību apmierināšanai;
2.
zaudējums
- priekšmeta vai dzīvas būtnes zaudējums, kas pirms tam deva apmierinājumu;
3.
iekšējais
konflikts - tas rodas vienlaikus eksistējot diviem vai vairākiem nesavienojamiem
stimuliem.
Līdzīgus agresivitātes iemeslus min arī
L.Berkovics. Taču viņš atzīst, ka agresivitāte ne vienmēr parādās kā dominējošā
reakcija uz frustāciju. Viņš nedaudz pārveidoja frustrācijas teoriju un ieviesa
dažus jauninājumus, no kuriem viens attiecas uz ierosinošiem stimuliem, bet
otrs uz darbības virzienu. Pie ierosinošiem stimuliem pieskaitāmas dusmas, bet pie
darbības virziena dažādi papildus ²uzbudinātāji², kas stimulē procesu. Dusmas rodas, kad
mērķa sasniegšana, uz kuru tiecas subjekts, ir bloķēta no ārpuses. Dusmas pašas
par sevi neizraisa agresivitāti. Lai īstenotos agresīva uzvedība, nepieciešami
adekvāti šie papildus procesu stimulējošie ²uzbudinātāji². Adekvāti tie būs tikai tad, ja būs tiešā
saistībā ar dusmu avotu t.i., ar frustrācijas cēloņiem.
A.Bandura uzkata, ka dusmu emocijas nav
noteicošais faktors, kas izraisa agresiju. Ilgstošu pštījumu rezultātā viņš
izveido sociālās apmācības teoriju,
kura ietver sevi apgūtu uzvedību. Agresivitāte rodas socializācijas pamatā,
novērojot atbilstošu darbības veidu un apgūstot to. A.Bandura pētija cilvēka
uzvedību, kas tika orientēta uz paraugu. Paraugs šajā gadījumā tiek aplūkots kā
starpattiecību līdzeklis, kura ietekmē ir iespējama attiecību formēšanās. Tāpēc
liela uzmanība tiek veltīta sākotnējo starpnieku ietekmei. Tie ir vecāki, kuri
ar savu izturēšanos it kā netieši iemāca saviem bērniem agresīvu uzvedību. Jo
biežāk cilvēks agresivitāti izmanto dažādu jautājumu risināšanā, jo vairāk šāds
darbības veids nostiprinās viņa attiecībās ar cilvēkiem. Liela nozīme ir
agresīvo darbību rezultātam. Ja subjektam tas ir veiksmīgs, tad akcents tiek
likts uz motivāciju, bet šeit visas tiesības aizsargātas, jo neveiksmes
gadījumā uz bremzēšanu. Nozīmīgs šīs teorijas elements ir sociālais vērtējums.
Tā var būt uzslava vai rājiens. Pozitīvais vērtējums ir jebkurš stimuls, kurš
vai nu pastiprina reakciju vai notur tādā pašā līmenī. A.Bandura uzsver, ka
liela nozīme ir pašvērtējumam, kas atkarīgs no iekšējās nepieciešamības ievērot
morāles normas. Tāpēc līdzīgās situācijās agresijas vietā darbu vajag pārlasīt
un rakstīt tomēr pašam subjektam, kurš var izvelēties pavisam citus darbības
veidus, piemēram atkāpšanos vai konstruktīvu problēmu risinājumu.
Š. un E.Gļuki ir šīs teorijas piekritēji un pētot
noziedzības un kriminālistikas saknes, nonākuši pie secinājuma, ka mazāk
pārkāpumus un antisociālu uzvedību izmanto tie vīrieši, kuriem bērnībā un
jaunībā nebija negatīvas uzvedības parauga, kuri bija mīlēti un respektēti. Par
sociālo uzvedības modeli Gļuki uzskata ne tikai vecāku negatīvo un agresīvo
attieksmi pret citiem, bet arī pret pašu bērnu. Viņi apgalvo, ka galvenā
atšķirība starp noziedzīgi tendēto vīriešu vecāku disciplināro praksi un to
vecāku praksi, kuru bērni ir ar labu uzvedību ir tā, ka savā laikā viņi ir
izmantojuši daudz fizisku sodu.
Daudzi psihologi - M.D.Maselli,
H.Cumkleiss, T.V.Nikels, S.Fešbahs un citi ir pētījuši agresijas situatīvos
faktorus , kuri spēlē lielu lomu agresivitātes motivācijā. Tie ir: nolūks,
mērķa sasniegšanas gaidas un atmaksa, dažādi agresivitāti stimulējošie faktori,
pašnovērtējums un citu cilvēku vērtējums. Aplūkosim sīkāk dažus no tiem:
Nolūks.
M.D.Maselli un J.Altroči uzkata, ka agresivitāte
rodas cilvēkam ievērojot, ka otram ir ļaunprātīgi nolūki attiecībā pret viņu.
Subjekta agresīva rīcība var rasties tikai uz aizdomu pamata, objektam vēl
nemaz neuzbrūkot. Bet, ja objekts atklāj savus nodomus un atvainojas par to,
tad dusmas un agresija var izpalikt. H.Cumkleiss savos eksperimentos parāda, ka
šī efekta pamatā ir motivācija, kādu subjekts saskata pretiniekā. Ja pēc
subjekta domām otrs cenšas viņam nodarīt ļaunumu, tad viņa dusmas un attiecīgu
tālāko rīcību izmainīt nav iespējams, bet, ja subjekts secinās, ka incidents ir
bez iepriekšēja nodoma vai arī notikusi kļūda, tad dusmas var ātri pāriet.
Agresīvā mērķa sasniegšanas gaidas un atmaksa.
H.Cumkleiss uzkata, ka subjektam, apsverot tiešas
agresijas iespējas, kuru realizācija neprasa piepūli, mērķa sasniegšanas
gaidīšana nespēlē lielu lomu. Liela nozīme šai gaidīšanai ir tad, kad nav
iespējams atmaksāt tieši iniciatoram, piemēram, nav iespējams satikties. Tad no
cietušā puses var sekot netiešā agresija un izpausties kā goda un reputācijas
aizskaršana. Tajā pašā laikā subjekts vēro savas darbības sekas. Ja subjektam
pilnībā nav iespējams atmaksāt savam pretiniekam, tad daļa agresijas paliek
neizlietota un saglabājas nākotnē. Ja atmaksa ir iespējama, tad subjektam ir
aktuāli, vai uz pretinieka agresiju viņš varēs atbildēt arī ar agresiju, cerot
uz taisnīgu iznākumu. Izšķirošu lomu spēlē tas, vai subjekts iepriekš pakļāvās
uzbrukumam vai nē. Ja subjekts kļuva par agresijas upuri, tad viņš priekšroku
dod atmaksai arī tad, ja viņš ļoti riskē. Ja subjekta atmaksas līmenis ir tieši
proporcionāls nodarītajam ļaunumam, tad viņš ir apmierināts ar rezultātu, bet,
ja subjekta atmaksas līmenis ir pārāk augsts, viņu pārņem vainas apziņa un
tendence pēc kompensācijas.
Pašnovērtējums.
S.Fešbahs uzkata, ka pašnovērtējumam ir
izšķiroša nozīme subjekta agresivitātei. Pašnovērtējuma līmenis regulē iekšējos
normatīvos standartus, kuri var vai nu kavēt vai stimulēt agresijas norisi. Ja
netaisna uzbrukuma rezultātā, apvainojums vai liktais šķērslis aizskars
subjekta pašcieņu, tad viņš agresiju izmantos, lai to atgūtu. Ja subjekts pēc
agresīvā akta izpildīšanas izjūt vainas apziņu un sirdsapziņas pārmetumus, tad
iespējams, ka turpmāk analoģiskās situācijās viņš neizmantos agresiju.
M.F.Šeiers, A.Fenigšteins uzskata, ka normatīvie
standarti agresijas sfērā neregulē cilvēka agresīvās darbības automātiski. Lai
šie standarti darbotos, ir jāpievērš subjekta uzmanība un jānotiek t.s.
pašnovērtējuma objektivizācijai, kas civilizē cilvēkus un piespiež vairāk
ievērot morālās normas. Savos eksperimentos viņi izmantoja spoguli kā pašnovērtējuma
objektivizatoru.
Citu cilvēku vērtējums.
R.A.Barons uzsver, ka citu cilvēku klātbūtne vai
nu pastiprina vai bremzē agresijas efektu. Šeit svarīgu lomu spēlē vērotāja
agresīvās uzvedības vērtējums. Ja uzvedību vēro cilvēks, kurš atbalsta
agresiju, tad arī subjekts to vairāk pielietos savā rīcībā. Bet, ja novērotājs
noliedz agresīvas darbības, tad subjekta agresīvā darbība tiek bremzēta. Citu
cilvēku vērtējums atstāj lielāku iespaidu uz subjektu nekā pašnovērtējums.
Uzbudinājuma papildus avoti.
Par uzbudinājuma papildus avotiem var uzskatīt
īslaicīgu fizisku sasprindzinājumu, seksuāli uzbudinošus stāstus vai filmas,
trokšņus, stimulējošus preperātus.
Tagad aplūkosim agresijas cēloņus no medicīnas
viedokļa, kurš atšķiras no psihologu skatījuma. Raugoties no šī aspekta,
dažādas agresijas un autoagresijas izpausmes var būt kā psihopātijas,
encefalīta, smadzeņu audzēju, aterosklerozes un citu slimību simptomi kā arī
sekas pēc galvas smadzeņu traumām.
Psihopātijas gadījumā rodas stāvoklis, kam
raksturiga personības disharmonija, kas izpaužas rakstura anomālijā. Bieži vien
novērojama rupjība, eksplozivitāte, nesavaldīgums un kaprīzes. Īpaši izdalāmi
ir pataloģiski uzbudināmie cilvēki, kuriem ir raksturīgas kaislības, lielas
dusmas, naids, nesavaldība, kas var novest līdz rupjībai, cietsirdībai un
likuma pārkāpumiem.
Medicīnā pastāv jēdziens ²fizioloģiskā agresija², pie kuras faktoriem pieder
dzimumhormoni. Lai gan pētījumi par dzimumhormonu ietekmi uz agresivitāti ir
nedaudz, taču arī pārāk zemu nevar novērtēt to lomu.
Pastāv
trīs galvenās teorijas, kas saistītas ar agresivitātes cēloņu izpētes darbu:
1.
Instinkta teorijas, kas paredz, ka
agresija ir viens no cilvēka instinktiem.
2.
Frustrācijas teorija, kas paredz, ka
agresija ir frustrācijas jeb subjekta ceļā likto šķēršļu rezultāts.
3.
Sociālās apmācības teorija, kura par
agresivitātes cēloņiem uzskata negatīvo sociālo paraugu.
4.
Pastāv dažādi agresivitāti stimulējoši
faktori, kā piemēram, nolūks, atmaksas gaidas, pašnovērtējums un citu cilvēku
vērtējums.
Raugoties
no medicīnas viedokļa, agresivitāte ir dažādu slimību simptoms.
1.3. Bērnu agresivitātes cēloņi un izpausmes
Daudzi rietumu psihologi - Z.Freids,
A.Ādlers, A.Bandura, H.G.Hrešers, A.Froms un daudzi citi, kā arī Padomju
psihologi un pedagogi - V.Sečko, Makarenko, M.Rupina u.c. ir pētījuši bērnu
agresivitātes cēloņus un izpausmes. Šo problēmu aplūko arī latviešu pedagogi -
A.Vecgrāve, I.Plotnieks u.c.
Z.Freids uzkata, ka agresivitātes veidošanās
bērnos un tās tālākā attīstība ir cieši saistīta ar bērna attīstības stadijām.
Z.Freids atzīmē, ka apstājoties orālajā attīstības stadijā, bērnam veidojas
tādas agresīvas rakstura iezīmes kā nosliece uz sarkasmu un tieksme izplatīt
baumas. Apstāšanās anālajā stadijā rada spītību, kurai pievienojas dusmas un
noslieces uz misticismu.
A.Ādlers runā par grūti audzināmiem bērniem -
bērniem, kuru agresivitāte izpaužas uz āru. Galvenie faktori, viņaprāt, kas
nosaka bērna un vispār cilvēka veidošanos, ir inferioritāte (mazvērtības sajūta) un superioritāte (pārākuma sajūta). Visas šīs inferioritātes un
superioritātes problēmas attīstās un iesakņojas bērnībā jau ģimenē, pirms
iestāšanās skolā. Tas ir periods, kurā bērns veido savu dzīves stilu. A.Ādlers
bērnu nosauc par pirmveidu jeb prototipu un salīdzina ar augli. ²Prototips ir negatavs auglis, un, ja
negatavā auglī slēpjas kāds bojājums, ja tur paslēpies tārps, tad tas aug un
attīstās kopā ar augli.² (1.,89.)
Tātad bērnu agresīvu uzvedību izraisa vai
nu mazvērtības vai pārākuma sajūtas. Sarežģījumus bieži vien rada dažādu orgānu
nepilnības. Taču mazvērtības sajūtu izsauc nevis nepilnība pati par sevi, bet
gan tās sekas - nespēja pielāgoties apkārtnei. Parasti šāds bērns ir nemitīgā
kara stāvoklī.
Grūtības sagādā arī izlutinātie bērni.
Ģimenē viņi visu laiku ir atradušies uzmanības centrā un pakļāvuši vecākus
savām iegribām. Nonākot sabiedrībā, tādu iespēju viņiem nebūs. Kā uzsver
A.Ādlers, šādi bērni nav piemēroti dzīves problēmām. Viņi ir ļoti godkārīgi un
valdonīgi, kā arī ķildīgi, un ar citiem dzīvo mūžīgā naidā.
Lielas rūpes sagādā t.s. brīnumbērni.
Skolas dzīvē viņi iekļaujas puslīdz apmierinoši, bet vēlāk viņu dzīves plāns
izrādās sabiedrībai nepiemērots viņu pārāk izteiktās superioritātes dēļ.
Sarežģījumi rodas tad, kad viņi sastopas ar trim galvenajām dzīves problēmām -
sabiedrību, darbu un laulībām. Tad uz āru izpaužas viss, kas noticis gados, kad
veidojies viņu prototips.
G.Dolards par bērnu agresivitātes cēloņiem
uzskata frustrāciju. Viņa uzskati, kurus aplūkojām iepriekšējā nodaļā par
cilvēka agresivitātes cēloņiem frustrācijas teorijas ietvaros, attiecas arī uz
bērniem. Atšķiras tikai mērķi, kurus bērns grib sasniegt, un radītie šķēršļi,
kurus parasti rada paši vecāki.
A.Bandura, Š. un E.Gļuki, R.Slabijs,
V.Roedels un citi psihologi uzskata, ka agresivitātes pamatā ir vecāku
negatīvais paraugs. Tātad, vecāki paši var kalpot kā paraugs agresijai. Š. un
E.Gļuki atzīmē, ka bērniem ar uzvedības traucējumiem, vecāki agrāk, iespējams,
ir sodīti. Tāda veida sociālo ietekmi un parauga atdarināšanu nepieciešams
izskatīt kontekstā ar kognitīvo bērna attīstību t.i. saistīt to ar apstākli,
kad bērns arvien vairāk spēj konstatēt morālos un uzvedības likumus un vadīties
pēc tiem.
Bieži vien agresīvi vecāki producē
agresīvus bērnus. Tas notiek cikliski un ilgst no paaudzes uz paaudzi. Vecāku
uzbrukums ir pirmais ģimenes modelis, kas attīsta bērnos agresivitāti un citas
antisociālas uzvedības un pārkāpuma formas.
Š. un E.Gļuki 1940.gadā savu pētījumu
rezultātā apstiprināja, ka galveno lomu bērnu negatīvā rakstura veidošanā spēlē
pārmērīga disciplīna un antisociāla uzvediba ģimenēs. Zinātnieki ilgstoši
pētīja zēnus no Anglijas, Īrijas un Itālijas ģimenēm. Viena daļa zēnu bija
noziedzīgi tendēnti, bet otra daļa ar labu uzvedību. Zinātnieki atklāja
pārliecinošu pierādījumu tam, ka zēnu agresīvā uzvedība sakņojas agrā bērnības
pieredzē, un ģimenes dzīves stilam ir milzīga nozīme. Š. un E.Gļuki atklāja, ka
agresijas pazīmes parādas jau no 3 - 6 gadiem. 48% zēnu no agresīvām ģimenēm
bija ar antisociālu uzvedību jau agrāk par 7 gadiem, bet 39% no 8 - 10 gadiem.
Lielu ieguldījumu, pētot šo problēmu, ir
devis ASV psihologs A.Bandura. Viņš veica daudz eksperimentus ar pirmsskolas
vecuma bērniem, pētot agresijas un varmācības cēloņus. Veicot eksperimentu,
Bandura izmantoja modelēšanas metodi. Eksperimenta gaitā tiek dots
paraugs-modelis, tas tiek vērots un atdarināts, apgūstot noteiktas uzvedības
normas.
Banduras eksperiments.
Eksperimentā
piedalas 60 pirmsskolas vecuma bērni, kurus sadalīja trijās grupās. Katrai grupai
demonstrēja 5 minūšu garu filmu, kurā galvenais varonis epizodiski parādģja
fizisku un verbālu agresiju. Pirmai grupai demonstrētās filmas beigās galvenais
varonis atbalstīja savu rīcību, otrai - galvenais varonis sevi nosodīja, bet
trešai - demonstrētās filmas beigās galvenā varoņa uzvedība neizraisija nekādu
reakciju. Pēc filmas bērnus apvienoja kopējā telpā. Pirmās grupas bērni daudz
imitēja agresiju, mazāk to darija otrās un trešās grupas bērni. Pēc tam bērniem
piedāvāja attēlot notikušo, apsolot apbalvot viņus. Bērni, kuri pirms tam
atturējas no agresīvas darbības, šajā reizē parādija lielu aktivitāti, kas var
kalpot par pietiekamu apguves pazīmi un dotās izturēšanās formas potenciālu
iekļaušanu repertuārā. Bandura secināja, ka bērni ir apguvuši noteiktu
uzvedības veidu, kas var parādīties jebkurā laikā.
Tātad - ja bērna ģimenē ir šāds negatīvas
uzvedības modelis - agresīvi vecāki, tad arī bērns būs agresīvs.
Nozīmīgs šīs teorijas elements ir sociālā
reakcija, kas stimulē vai bremzē bērna agresīvu uzvedību. Audzināšanas praksē
visbiežāk izmanto četras atšķirīgas reakcijas:
1. Pozitīvais
atbalsts ir tad, ja pēc
bērna darbības seko vecāku pozitīva reakcija, piemēram, bērns tiek uzslavēts
par labu uzvedību.
2. Negatīvais
atbalsts ir tad, ja par
bērna darbības neseko ne vecāku pozitīva, ne negatīva reakcija. Piemēram, bērns
visu laiku slikti uzvedies, un par to ticis sodīts. Ja bērns, uzlabojot
uzvedību, nesagaida nekādu reakciju, tad atteikšanas no kritikas tiek uztverta
kā uzslava.
3. Pozitīvais
sods ir tad, ja pēc bērna
darbības seko vecāku negatīva reakcija - bērns tiek sodīts par sliktu uzvedību.
4. Negatīvais
sods ir tad, ja pēc bērna
darbības neseko vecāku pozitīva reakcija. Piemēram, ja bērns par labu uzvedību
vienmēr ir saņēmis uzslavas, bet pēkšņi tās nesaņem, tad tas tiek uztverts kā
sods.
Agresivitāti veicinoša sociālā reakcija ir
negatīvais atbalsts. Ja bērns uzvedas agresīvi un neizraisa vecākos nekādu
reakciju, tad vēlāk agresija līdzīgos apstākļos palielināsies. Tādā veidā
agresija pārvēršas par cilvēka patstāvīgu rakstura īpašību. Un arī pretēji - ja
vecāki izmanto pozitīvo sodu un atbalstu t.i. neatbalsta agresiju un stimulē
labu uzvedību, bērnā neveidojas agresija.
Psihologs K.Bjutners ir viens no sociālās
apmācības teorijas piekritējiem. Viņš uzsver videofilmu negatīvo ietekmi uz
bērna raksturu. Bērni, redzot agresīvas ainas (asinsizliešanu, varmācību u.c.),
tās izspēlē savās rotaļas, kļūstot agresīvi pret citiem bērniem un iedomātiem
pretiniekiem. Daudzkārtēji atkārtojot antisociālu uzvedību, šāda tipa bērna
rakstura iezīmes nostiprinās.
ASV psihologs V.K.Arezzo ir līdzīgās domās par
bērnu agresivās uzvedības cēloņiem. Ja bērni ir aculiecinieki naidīgai un
agresīvai uzvedībai, skatoties TV, redzot intīmu ģimenes locekļu pakļaušanu
strīda laikā vai atklātu slepkavību uz ielas, tad neizbēgami viņu uzvedība
izpaudīsies agresīvā veidā. Naidīgā attiecību kultūra mūsdienās ir ļoti reāla.
Pēc V.K.Arezzo novērojumiem agresivitāte pirmsskolas un jaunākajā skolas vecumā
izpaužas sišanā, speršanā, košanā, kniebšanā un spļaušanā. Šāda veida uzvedība
var būt daudzu faktoru rezultāts:
1.
Nedrošība
agrā bērnībā;
2.
Nemitīgi
sodi no vecāku puses;
3.
Aculiecība
naidīgām attiecībām.
Kritiķi noliedz atzinumu par videofilmu
negatīvo ietekmi uz bērna uzvedību, jo uzskata, ka filmas, kurās demonstrē
vardarbību, ar interesi skatās tikai tie bčrni, kuri jau ir agresīvi.
Mazagresīvi bērni virspusēji skatās šādas filmas un savu uzmanību nekoncentrē
uz attiecīgajām scēnām. Bērni, kuri ģimenēs bieži tiek sodīti, vairāk skatās
televizoru, prieksroku dodot vardarbības ainām un agresīviem varoņiem.
Skatoties šādas filmas, bērni neapzināti realizē savas vajadzības un atreaģē
afektus. Izdzīvojot filmas gaitu un varoņu rīcību, bērns it kā atrisina tās
problēmas, kuras viņš nevar atrisināt dzīvē.
Psihologs R.Slabijs un V.R.Roedels atzīmē,
ka augsts agresivitātes līmenis ir bērniem, kuru vecāki izmanto bargu
disciplīnu un fiziskus sodus. Taču R.Slabijs par nožēlu secina, ka fiziska
bērnu sodīšana parādās kā viena no galvenajām vecāku ietekmes formām.
Arī franču zinātnieks Laids de Mauss, vācu
psihologi - A.Millere un H.G.Trešers runā par sodu kā agresivitātes cēloni un bērna vēlmēm atriebties. Laids de
Mauss uzskata, ka agresijas intensivitāte ir tieši proporcionāla izciestajam
sodam. Pie šāda secinājuma zinātnieks ir nonācis, pētot vecāku un bērnu
attiecības včsturiskā skatījumā. Agrākos laikmetos varmācība un miesiski
bojājumi līdz pat nāvei neparādījās kā galējās vecāku un bērnu attiecību
formas. Tā tika uzskatīta par normālu izturēšanos pret bērnu. Attiecīgi šajos
laika periodos bērnu agresivitātes līmenis ir bijis augstāks nekā gados, kad
vecāku attieksme pret bērnu normalizējās.
A.Millere izvirza jautājumu, vai ir
iespējams, ka vecāki, kuri paši audzināti naidīgā garā, pret saviem bērniem
izturēsies normāli. Ilgstoši pētot šo problēmu, viņa nonāk pie secinājuma, ka
nežēlīga audzināšana, fiziska un psiholoģiska varmācība, neizbēgami noved pie
traumām. Vieni šādas attiecības uzskata par varmācības aktu, bet otri par
normālu audzināšanu. Aplūkojot problēmu no ārpuses, liekas, ka šādu vecāku
bērni to arī uztver kā normu, taču A.Millere to nosauc tikai par aizberga
redzamo daļu. No iekšpuses tas izskatās savādāk. Arī tie bērni, kuri neizrāda
savas emocijas, stipri pārdzīvo varmācību. ²Aizberga zemūdens daļā notiek karš starp
bērniem un viņu vecākiem, galvenokārt, apvainojumu un vilšanās veidā² (15, 11.). Beigu beigās bērns zaudē
cerības par mīlestību bez varmācības un pārslēdzas uz kaut ko citu. Zemapziņā
bērnam paliek cerība par atriebību, kura var palikt līdz pat mūža beigām.
H.G.Trešers uzskata, ka vislielākā kļūda ir agresīvu bērnu izolēt no ģimenes.
Tas tikai palielina bērna naidu ne tikai pret vecākiem, bet arī pret citiem
cilvēkiem. Bērns sāk izprovocēt jebkuru pieuagušo, kuram ir kāda saskare ar
viņu. Bērniem zūd jebkāda uzticība pieaugušajiem un viņš sāk apzināti kaitēt.
Ja arī kāds pieaugušais būs labvēlīgi noskaņots, bērns tik un tā nebūs
pretimnākošs.
Arī R.Kempbels par galveno bērnu
agresivitātes cēloni uzskata vecāku nežēlīgo rīcību, miesassodus un citas
instrumentālās agresijas izpausmes, ar kuru palīdzību bērns tiek it kā ²stingri² audzināts.
A.Froms uzskata, ka bērnu agresivitāte ir
izmisuma protests pret vecāku negatīvu psiholoģisko vai fizisko ietekmi. Ja
bērniem nācies daudz ciest no vecāku puses, tad viņos dzimst agresivitāte.
Agresivitāte būtībā ir cīņas reakcija. To rada neapmierinātība, protests un
dusmas, bērnam mēģinot grozīt objektīvo pasauli. ²Bērns ir visvieglāk ievainojamā dzīvā
būtne uz zemeslodes, viņu var ļoti viegli aizvainot² (33., 16.).
Agresivitāte rodas bērna nepiepildījušos
cerību dēļ. Ja bērnam nepieciešama vecāku palīdzība, viņš to, protams, izrāda.
Bet, ja vecāki ir vienaldzīgi, tad bērns izsecina, ka nav nekādas jēgas izrādīt
savas emocijas. Tās krājas bērnā, līdz izlaužas agresīvā veidā.
Otra vecāku kļūda ir nepietiekama uzmanības un
mīlestības izrādīšana. Vecākiem ir dažādas jūtu izpausmes pret bērniem -
mīlestība, gādība, žēlums, dusmas, nepacietība u.c. Negatīvās jūtas vecāki
bieži vien izrāda emocionālāk un dramatiskāk. Tāpēc bērni sāk asāk uztvert
tieši šīs jūtas. Bērni sāk dusmoties un kļūst agresīvi, jo pieaugušajos saskata
²ļaundarus², kuri viņu traucē un ierobežo.
A.Froms uzskata, ka agresivitāte rodas no
pārliekas bērnu lutināšanas. Nonākot sociālajā vidē, bērns nav spējīgs
patstāvīgi darboties, un viņam var rasties riebums pret skolu vai bčrnudārzu.
Arī šajā gadījumā agresija ir kā protests.
Agresivitāte pati par sevi nodara lielu ļaunumu
pašam bērnam. Bērns mīl savus vecākus, viņiem bieži vien tiek skaidrots, ka
vecāki ir jāklausa. Izrādot agresivitāti, pats bērns ir sarūgtināts par savu
soli, viņā rodas vainas apziņa un bailes zaudēt savu vecāku mīlestību. Vainas
apziņa var radīt jaunu agresijas vilni, tādejādi veidojas burvju loks - bērns
izjūt ne tikai vecāku nomācošo varu, bet arī savu paša vainu un bailes. Tātad
no agresivitātes visvairāk cieš pats bērns.
Tomēr A.Froms uzsver, ka agresivitātei piemīt gan
negatīvās, gan arī pozitīvās iezīmes. Tas var izpausties uzņēmībā un aktivitātē
vai, pilnīgi pretēji - nepaklausībā un protestā. Agresivitāte var atraisīt
iniciatīvu vai radģt naidīgumu; padarīt bērnu neatlaidīgu vai gļēvu.
Agresivitātes pozitīvās puses ir jāstimulē, bet negatīvajām - jāpretojas.
Agresivitātes negatīvā puse ir saistīta ar meliem, šantāžu, varmācību, fiziskām
un garīgām traumām. A.Froms uzskata, ka agresivitāti nevajag pilnībā izslēgt no
bērna rakstura. To vajag tikai ierobežot un kontrolēt, bet, ja nepieciešams -
atbalstīt.
A.Froms runā arī par spītību kā vienu no netiešās
agresijas veidiem. Spītējot bērns atsakās darīt pat viņam sen zināmas lietas un
darbojas pretēji savām personīgajām interesēm. Spītības intensitāte un ilgums
iekšēji ir saistīti. Spītīgi bērni bieži vien ir stingriem un autokratīviem
vecākiem, kuri no bērniem prasa tūlītēju rīkojumu izpildi un pilnīgu paklausību.
Spītība ir cīņas pieteikums - kurš kuru piespiedīs atkāpties.
R.Kempbels savukārt uzskata, ka spītība ir
atklāta pretošanās un izaicinājums autoritātei. Tā ir stūrgalvīga atteikšanas
paklausīt. R.Kempbels spītību uzskata vienkārši par ²sliktas² uzvedības pazīmi. Viņš uzsver, ka
vecākiem būtu vēlams no šādām nepatīkamām sadursmēm izvairīties, nevis
izdabājot bērnu untumiem un iegribām, bet pastāvīgi pārvērtējot mazulim
izvirzītās prasības, pārbaudot, vai tās ir saprātīgas, atbilst viņa vecumam, attīstības
līmenim un izpildes spējām.
V.Šterna skatījumā spītība jeb ietiepība
ir pārdzīvojums, kā pamatā citu pretdarbības dēļ ir nepiepildītas vēlēšanās un
nerealizētas iegribas. Viņš uzskata, ka ietiepība var pāriet atriebībā. Ja kāds
izraisījis bērnā nepatiku, sāpes vai traucējis viņam realizēt savas ieceres,
tad bērns viņu uzskata par savu ²ienaidnieku² un pāriet uzbrukumā, grūstot, sitot un
tml. V.Šterns uzsver, ka bērniem no 2 - 4 gadiem bieži vien vainīgs šķiet kāds
priekšmets, kas pagadījies ceļā neveiksmes brīdī. Šādos gadījumos bērnam
jāpalīdz saprast, ka vienīgi viņa neuzmanība bijusi iemesls negadījumam.
Pretējā gadījumā, bērns savās nevieksmēs vainu meklēs vienmēr ārpus sevis.
R.Dreikuss plaši aplūko agresijas cēloņus
bērniem un skolēniem. Viņš uzsver, ka nevienam uzvedības problēmas nav
iedzimtas. Tās rodas sociālās un psiholoģiskās attīstības gaitā. Ja bērni
neizjūt piederības sajūtu, viņi sāk tiekties pēc prestiža, īpaša statusa un
pārākuma pār citiem. Agresiju izraisa bērna nepareizi izvēlētais mērķis
sasniegt ievērojamu pārākumu. Šāds bērns jūtas sliktāk nekā citi un ļoti
pārdzīvo neabilstību starp to, kas, viņaprāt, viņš pats ir un to, kam,
viņaprāt, viņam pašam vajadzētu būt. Bērni, meklēdami vietu ģimenē vai
kolektīvā, sastop daudz grūtību. Ja viņu neatbalsta, tad bērns zaudē ticību
saviem spēkiem. Šāds pašpārliecinātības zaudējums vēsta par uzvedības grūtību
sākumu. Sākotnējais mazdūšības cēlonis ir vecāki, kuri nepieņem bērnu tādu,
kāds viņš ir. Bērns sāk justies tāds, kuru neuzskata par pietiekami labu, par
spejīgu savu piederību apstiprināt ar noderību vai konstruktīvu rīcību. Līdz ar
to viņa sociālā ieinteresētība un sadarbošanās spēju attīstība ir
aizkavējusies. Mazvērtības izjūta bērnā sāk izpausties nepieņemamas uzvedības
formā. Piederību bērns sāk apliecināt, vēršoties pret citiem un cenšoties būt
labāks par citem, kurus viņš iztēlojas pārākus par sevi. Bērns kļūst
neiecietīgs un agresīvs. Bērnā var sākt attīstīties slēptā agresija. A.Ādlers
to ir dēvējis par pagriezienu no ²derīgās puses² uz ²nederīgo pusi². Nederīgā puse ir saistīta ar necieņu,
nevērību, kad cilvēks tiecas pēc personīgā pārākuma un varas pār citiem.
R.Dreikuss uzskata, ka jebkura agresīva
uzvedība ir vērsta uz vienu no trijiem mērķiem:
1.
pievērst
uzmanību;
2.
demonstrēt
varu;
3.
atriebties.
Pievēršot sev uzmanību, bērns aktīvi
izaicina vai aizskar citus. Šāda veida uzvedība ir efektīvs līdzeklis mērķa
sasniegšanai. Izdošanās gadījumā, bērns gūst apmierinājumu.
Varas demonstrēšana gadījumā tipiskākas
uzsvedības formas ir dumpis, ātras dusmu lēkmes, kaušanās un tēlošana.
Atriebīgi bērni domā, ka apkārtējie
cilvēki (vecāki, skolotāji) izturas pret viņiem netaisni, tāpēc arī vēlas
atriebties vecākiem, vienaudžiem, skolai un pat visai sabiedrībai. Viņu darbību
raksturo uzbrukums - zagšana, vardarbība, brutalitāte, vandālisms un nežēlība.
Atriebības iemesls ir vilšanās apkārtējos cilvēkos un cerību sabrukums būt
piederīgam pie kādas struktūras (ģimenes, klases). Šiem bērniem nav izdevies
sev pievērst uzmanību vai izrādīt savu varu un vienīgais veids, pēc viņu domām,
kā nostiprināt pozīcijas ir - kļūt nepanesamam. Šie bērni ceļ naidu, lai tiktu
ievēroti un gūtu no tā apmierinājumu, jo viņiem šķiet, ka tādā veidā būs
nokārtojuši rēķinus ar tiem cilvēkiem, kas liedz viņiem ienākt to vidū. Sevi
šie bērni uzskata par nevērtīgiem. Saasinātās uztveres rezultātā viņiem liekas,
ka viņus nemitīgi kritizē, izrīko un neieredz. R.Dreikuss uzsver, ka atriebīgie
bērni pat nemēģina uzvesties savādāk, kā vienīgi atriebties, izraisot citos
lielu sašutumu.
ASV pedagogs F.Redls un D.Vinemanis
agresivitātes izpausmes saista ar dusmām un mērenas dusmu reakcijas uzskata par
normu. Pedogogi atzīst, ka bērnu dusmas mulsina un rada stresu pašiem vecākiem,
taču viņi aicina vecākus un skolotājus vispirms ielūkoties sevī un pajautāt, kā
izturēties pret dusmām kā pret dzīves faktu. F.Redls uzskata, ka vecāku lielākā
kļūda ir tā, ka viņi liek bērnam saprast, ka dusmoties ir slikti, tāpēc bērni
bieži izjūt vainas apziņu par ekspresīvām dusmu izpausmām. Viņš aicina atbrīvoties
no priekšstatiem par dusmām. Mērķis nav represēt dusmu sajūtas bērnos, bet
pieņemt tās tāpat kā citas izjūtas. Vecākiem vajag atļaut bērnam just visas
jūtas. Runājot par dusmām, vecākiem ir jāparāda bērniem kā savas ekspresīvās
jūtas izpaust pieņemamā veidā. Ja vecāki stingri aizliedz bērnam izrādīt dusmas
un citas emocijas, tad tās krājas bērnos un noteiktos apstākļos parādās kā dusmu
uzliesmojums, ko var uzskatīt par agresivitātes attīstības sākumu. Lai efektīvi
reaģētu uz agresīvu uzvedību bērnos, mums jāzin dusmu uzliesmojumu cēloņi.
F.Rudls un D.Vinemanis izvirza sekojošus iemeslus:
1.
Dusmas
var būt aizsardzība, lai izvairītos no mokošām sajūtām;
2.
Asociācijas
par neveiksmēm;
3.
Zema
pašapziņa, izolētības un atkarības sajūta;
4.
Nemiers
par situāciju, kuru bērns nekontrolē.
D.Vinemanis uzsver, ka bērnībā dusmas un skumjas
ir cieši savijušās emocijas. Pedogogi uzskata, ka pareizi reaģējot uz bērnu
dusmām kā uz īslaicīgu emocionālu stāvokli, kas, galvenokārt, ir frustrācijas
rezultāts, bērnos vispār var neveidoties agresivitāte.
F.Redls un D.Vinemanis ir izstrādājuši paņēmienus
kā pareizi reaģēt uz bērnu dusmām, uzsverot, ka strādājot ar dusmīgiem bērniem,
vecāku darbībai jābūt motivētai pēc vajadzības aizstāvēt un mācīt nevis pēc
vēlēšanās sodīt. Vecākiem un skolotājiem jāparāda, ka viņi pieņem bērnu jūtas,
tajā pašā laikā ierosināt un parādīt citu ceļu, kā tās izpaust.
V.Šterns runā par bērnu dusmām, kā agresivitātes
izpausmi, kuras rodas, uzliesmojot dažādiem pārdzīvojumiem. Dusmas nes sevī
zināmu ambivalenci, t.i. ne vien naidu, bet arī mīlestību. Šī dusmu
divpolaritāte ļoti pamanāma bērnos: no vienas puses viņos pret vecākiem ir
mīlestības jūtas, bet no otras puses naidīgas jūtas, ja kaut kas nenotiek pēc
viņu prāta.
ASV mediķis B.Spoks, pētot bērnu uzvedību, ir
secinājis, ka agresivitāte ir cieši saistīta ar dusmu reakciju. Agresivitātes
cēlonis ir meklējams ģimenē, kurā tiek veicināta dusmu pāraugšana agresijā.
Dusmas kā arī bailes un citas emocijas izpilda cilvēka adoptācijas funkcijas ar
apkārtējo vidi. Dusmas kā dzīvniekiem tā arī cilvēkiem ir vērstas uz šķēršļu
novēršanu, lai sasniegtu mērķi, atpūtu un saņemtu patīkamas izjūtas. Tāpēc ne
katra agresijas izpaušanās ir nosodāma un ir pārkāpums. Dusmas ir situatīva
rakstura reakcija un ir nepieciešamas, kamēr turpinās cilvēkam bīstamas
situācijas. Bet, ja dusmas kļūst par pastāvīgiem pārdzīvojumiem, tad tas vairs
nav normāli. Ilgstošu stresoru rezultātā rodas agresivitāte, trauksmainība un
bailes.
B.Spoka vērojumi liecina par to, ka, ja māte bērnam
ir nodarījusi pāri, tad bērns uz to reaģē, piemēram, bļaujot; ja viens bērns
atņem divgadīgam bērnam lāpstiņu, tad divgadīgais bērns reaģēs iesitot. Šīs
reakcijas ir situatīvas un adekvātas, bet bieži atkārtojot, tās var pāraugt
agresivitātē. B.Spoks izdala dažādus iemeslus, kuru rezultātā dusmu reakcijas
pāraug nepieņemamos pārkāpumos:
1. Pastāvīga vecāku agresīva rīcība, kuru
vēro bērns un ²saindējas². Tas saistīts ar to, ka bērnu emocionālā pašregulācijas sistēma balstās un
veidojas uz vecāku emocionālo pašregulācijas sistēmas tipu.
2. Vecāku mīlestības trūkums, kas veido bērnā
sajūtas, ka viņš nav aizsargāts. Bērnā veidojas bīstamības un ļaunuma sajūta no
apkārtējās vides.
3. Ilgstošas un biežas frustrācijas, kam par
iemeslu ir vecāku rīcība un citi apstākļi.
4. Pazemojums, apvainojums no vecāku puses.
Šis ir frustrācijas paveids, kas stipri ietekmē bērna personības veidošanos.
Daudzi ārzmju autori - J.Kornads,
V.Emminghaks, B.Vaitings, V.Lamberts, V.Haptups u.c. ir pētījuši agresivitāti
dažādās kultūrās un ir nonākuši pie secinājuma, ka bērniem, kuri ir audzināti
dažādās kultūrās, agresivitātes formas un izpausmju biežums gandrīz pilnībā
sakrīt. Par to liecina B.Vaitinga un V.Lamberta pētijumi par sešu atšķirīgu
kultūras pārstāvju (ASV, Indijas, Filipīnu, Japānas, Meksikas un Korejas)
uzvedību. Viņi vēroja vistipiskākās agresijas formas - apvainojumu, fizisku
uzbrukumu u.c. un secināja, ka bērni vecumā no 3 - 11 gadiem demonstrē vidēji
deviņus agresīvus aktus stundā. 29% no šiem aktiem ir tieša, atklāta agresija.
Pie tam zēnu agresijas līmenis bija augstāks nekā meitenēm. Pieaugot vecumam,
visās kultūrās notiek agresijas formas maiņa: samazinās fizisko uzbrukumu
skaits un pieaug t.s. ²sociālo formu ² skaits (verbālā agresija). Tas vairāk
attiecas uz meitenēm. Jāatzīmē, ka visās kultūrās jaunāki bērni biežāk
pakļaujas agresivitātei nekā gados vecāki bērni. V.Lamberts novērojis tendenci,
kas skaidri parādās visās kultūrās, ka bērnu vidē vairāk tiek piedota
agresivitāte no vecāku bērnu puses nekā no jaunāku bērnu puses.
L.Kemmlers, pētot dažādu valstu bērnus,
secināja, ka agresīvas darbības var novērot jau ļoti agrā bērnībā. Tā visbiežāk
ir impulsīvā agresija, kuru grūti ietekmēt no ārpuses. Tā izpaužas dusmu
uzliesmojumos, ko pavada bļaušana, košana, spļaušana u.c. darbības. Tā kā šādas
uzvedības iemesls ir vēlmju bloķēšana, tad šādas reakcijas nosacīti var dēvēt
par agresivitāti, jo bērna mērķis nav nodarīt ļaunumu apkārtējiem.
H.Davē un V.Haptupa pētījumi liecina, ka
no 1 - 2 gadiem priekšplānā izvirzās strīdi ar vienaudžiem, kas saistīti ar
īpašumu. Šāda tipa strīdi sastāda 78%. Fiziska ietekmēšana un dusmu sprādzieni
kļūst arvien mērķtiecīgāki. Tas saistīts ar bērna adoptācijas mehānismiem, kas
raksturīgi šajā laikā. E.Ēriksons uzsver, ka strīdi par īpašumu izskaidrojami
ar to, ka mazi bērni no 1 - 2 gadiem savas rotaļlietas ieslēdz sava ²Es² robežās un saista tās ar savu ²Es² daļu. Tāpēc bērni šajā vecumā nelabprāt
aizdot savas rotaļlietas. Konflikti starp bērniem rotaļlietu dēī veidojas tad,
ja divi bērni lūkojas uz vienu un to pašu rotaļlietu vai arī, ja kāds no
bērniem ir iecerējis paplašināt savas ²robeżas². Novērojot konfliktsituācijas rotaļu
laikā, var secināt, ka katram bērnam ir savs rotaļlietu klāsts jeb loks, kuras
viņš ieslēdz savās ²Es² robežās. Lielu lomu spēlē arī dažādi faktori, kuri ienes izmaiņas bērnu
uzvedībā: bērnu dzimums, vecums, rotaļlietu skaits, vide, kurā bērni spēlējas
(mājās vai bčrnudārzā).
Kad bērniem ir pasaules izzināšanas un
sociālo kontaktu veidošanās periods, viņi bieži vien sastopas ar vecāku
aizliegumiem un nonāk konfliktsituācijā starp neapmierināto zinātkāri, interesi
par visu jauno un vecāku ²nedrīkst². Bērni izjūt lielu savu vajadzību
ierobežojumu un uztver to kā atstumtību no vecākiem. Šo konfliktu rezultātā
bērnos veidojas ļaunums, izmisums un agresīvas tendences. Ja vecāki neiecietīgi
izturas pret atklātām agresijas formām, tad bērnos var veidoties simboliskas
agresivitātes formas - gaušanās, spītība, nepaklausība u.c. Tātad agresivitātes
rašanās šajā vecumā ir saistīta ar vecāku attieksmi pret bērnu un reakciju uz
vienu vai otru uzvedības formu. Bērns bieži vien nevar atrast izeju no šīs
situācijas un tas var novert pie psiholoģiskas dezorganizācijas - bērnam pazūd
apetīte un miegs naktīs kļūst saraustīts.
Vēlāk agresivitāte saistīta ar bērna
dzimum-lomu identifikāciju. Izmantojot ²Doll-play² tehniku (bērni spēlējas ar lellēm,
iztelojoties sevi kā ģimenes locekļus), var secināt, ka zēnu rotaļāšanās atšķiras
no meiteņu rotaļas ar to, ka viņi izrāda lielāku agresivitāti pret lelli ²tēti², bet mazāku pret lelli ²mammu². Meitenēm tieši otrādi. Kā liecina
pētījumi, zēni, kuriem ir tēvs, vairāk izrāda agresivitāti nekā tie zēni,
kuriem nav tēva. Ģimenēs, kurās nav tčva, vīrišķās rakstura iezīmes zēniem
attīstās lēnāk, un zēni mazāk izrāda agresiju un ir vairāk atkarīgi no citiem.
Apkārtējās vides ietekme un sava dzimuma
apzināšanās procesi atstāj lielu iespaidu uz agresīvo formu veidošanos. Ja divu
gadu vecumā gan zēniem, gan meitenēm ir vērojamas praktiski vienādas agresijas
formas, tad četros gados frustrācija un neveiksmes izsauc atšķirīgu reakciju:
zēni parasti kaujas, bet meitenes - raud.
Dažādu psiholoģisko skolu pārstāvji šo
parādību izskaidro atšķirīgi. Psihoanalītiķi uzskata, ka zēniem ir lielāka
agresīvā tendence nekā meitenēm. Bihevioristi to izskaidro kā attiecīgu modeļu
kopēšanu. Daudzu eksperimentu rezultātā tika noskaidrots, ka pirmajos dzīves
gados meitenēm un zēniem neatšķiras negatīvo emocionālo reakciju biežums un
ilgums, bet ar laiku to intensitāte zēniem pieaug. Tas tiek izskadrots ar to,
ka meitenēm ir tikpat liela agresijas intensitāte cik zēnim, bet meitenes to
mazāk izrāda baidīdamās no soda, jo apkārtējie agresivitāti no meiteņu puses
nosoda vairāk nekā no zēnu puses.
Arī pusaudžu vecumā novērojamas atšķirības
starp zēnu un meiteņu uzvedību. Meitenes no 11-15 gadiem vairāk izmanto
verbālās agresijas formas atšķirībā no zēniem, kuri priekšroku dod tiešai
agresijai. Pusaudžu vecumā verbālās agresivitātes formas ir aizrādījumi,
draudi, baumošana, aizvainojums un kritika. Tas saistīts ar pusaudžu spējām
savas emocijas izteikt vārdos. Laika posmā no jaunākā skolas vecuma līdz
jaunībai tādu reakciju samērs kā fiziskā, verbālā, netiešā agresija un
negatīvisms stipri mainās. Zēniem šajā laikā dominē fiziskā agresivitāte un
negatīvisms, bet meitenēm - negatīvisms un verbālā agresija. Fiziskā
agresivitāte zēniem kopumā samazinās pēc 16 gadiem.
Ja attīstības gaitā bērns neiemācās
kontrolēt savu agresīvo rīcību, tad pusaudža gados tas var apdraudēt
vienaudžus. Pētijumi parāda, ka spontānas dusmu reakcijas un uzbrukums
apkārtējiem astoņos gados var novest pie fiziskas izrēķināšanās, klaiņošanas
pusaudža gados, bet vēlāk - 20 gados jaunietis rīkojas destruktīvi, konfliktē
ar vecākiem, sāk dzert un smēķēt.
Daudzi sociologi un psihologi, kā,
piemēram, M.Mids, R.Sirs, E.Makkobijs u.c. runā par agresivitātes
socializāciju. Par agresivitātes socializāciju var nosaukt procesu, kurā
subjekts iemācās kontrolēt savu agresijas virzienu un formu. Dabiskais
agresijas potenciāls nekur neizzūd. Tikai socializācijas procesā, saskaroties
ar sociālajām prasībām, cilvēki mācās regulēt savus agresīvos impulsus, kas
lielākā vai mazākā mērā arī izdodas. Otra cilvēku grupa ir tā, kas saglabā
agresīvu uzvedību, bet cenšas to izrādīt taktiskākā veidā, izmantojot verbālo
agresiju. Bet trešās grupas cilvēki neiemācās apvaldīt savus agresīvos
impulsus, savā uzvedībā izmanto fizisko agresiju.
Socializācijas procesā svarīgu lomu spēlē
sākotnējā bērna audzināšanas pieredze, ģimenes tradīcijas un emocionālais fons
bērnu un vecāku savstarpējās attiecībās. Sociologs M.Mids, pētot primitīvās
sabiedrības, novēroja, ka tajā sabiedrībā, kur bērniem ir negatīva dzīves
pieredze, formējas negatīvas rakstura iezīmes. Atšķirīga aina ir novērojama
sabiedrībā, kur visa dzīves struktūra ir vērsta uz savstarpējo izpalīdzību un
kooperāciju. Šādos apstākļos bērnos veidojas altruistiska attieksme pret
citiem. No pirmajām dzīves dienām bērns tiek aprūpēts, veidojas pozitīvas
savstarpējās attiecības un reti tiek izmantoti sodi. Ja bērnā parādās agresīvas
tendences, vecāki māca bērnam konstruktīvu uzvedību, piemēram, savas dusmas
izlikt uz kādu priekšmetu.
Agresivitātes socializāciju ietekmē
galvenokārt divi faktori: vecāku uzvedības paraugs, par kuru plaši runā
A.Bandura un citi sociālās apmācģbas teorijas pārstāvji, un apkārtčjo reakcijām
uz agresģvu uzvedību. Tagad nedaudz paanalizēsim vecāku audzināšanas īpatnības.
Psihologi ir novērojuši, ka tēvi vairāk izmanto fiziskos sodus, bet mātes -
verbālos sodus un psiholoģisku ietekmi. Kopumā zēni tiek vairāk sodīti fiziski
nekā meitenes. Vecāki dažādi reaģē uz agresīvu uzvedību atkarībā no tā, vai tā
ir vērsta pret viņiem vai pret vienaudžiem. Vairāk tiek sodīta agresivitāte,
kas vērsta pret vecākiem. Tāpēc, vēršoties pret vecākiem, bērnos bieži vien
veidojas vainas apziņa.
R.Sirs, E.Makkobi un H.Levins atzīmē, ka
agresivitātes socializācijas procesā lielu lomu spēlē divi faktori: iecietība
un soda intensitāte.
Iecietība tiek aplūkota kā vecāku gatavība
piedot bērna rīcību, bet soda intensitāte ir vecāku reakcija pēc agresijas
akta. Psihologi izvirzīja hipotēzi: tā kā iecietība pati par sevi neveicina
bērnos trauksmes un vainas apziņu, tad iespējams bērna agresivitāte būs
proporcionāla iecietībai, proti, jo lielāka būs vecāku iecietība, jo lielāka
būs bērnu agresivitāte. Ja uzskata, ka sods apspiež nevēlamu uzvedību, tad ar
soda palīdzību var apspiest bērnā nevēlamās darbības. Taču šī hipotēze
neīstenojās praksē, un psihologi pievērsās papildus pētnieciskajam darbam un
secināja, ka tie vecāki, kuri ir neiecietīgi pret agresijas izpausmēm un tajā
pašā laikā neizmanto nepiemērotus sodus, iegūst vislabākos rezultātus. Taču
bērni, kuru vecāki sākumā ir iecietīgi, bet vēlāk sāk bērnus sodīt, uzrāda
augstu agresivitātes līmeni.
Psihologi ir pētījuši saistību starp bērnu
agresivitāti un viņu iekļaušanos sabiedriskajā dzīvē. Tā piemēram, agresīvi
bērni, kuri sāk apmeklēt bērnudārzu, kļūst ieturētāki, jo ātri saskaras ar
atbildes reakciju. Savukārt bērni, kuriem ir zems agresivitātes līmenis, kļūst
agresīvāki, saprotot, ka ātra atbildes agresija var atbrīvot viņus no tālākiem
triecieniem.
G.K.Pattersons savu pētījumu rezultātā
atklāja, ka visi agresīvie akti 80% gadījumu noved pie panākumiem. No tā
izriet, ka bērna atrašanās bērnudārzā nodrošina instrumentālās agresijas
veidošanas.
Daudzi krievu pedagogi un psihologi,
piemēram, Bulanova, V.Seņko, M.Repina, T.Markova, Makarenko u.c. pievērsušies
agresīvo jeb grūti audzināmo bērnu problēmai. Viņi uzskata, ka pētāmā problēma
analizējama socioloģiskā un psiholoģiskā aspektā. Socioloģiskais aspekts aplūko
dažādu ģimeņu galvenās audzināšanas tendences; psiholoģiski-pedagoģiskais
aspekts atklāj atsevišķu ģimeņu īpatnības un audzināšanas raksturu (ģimenes
dzīves apstākļi, vecāku pedagoģisko māku sava bērna audzināšanā). Analizējot
grūtības un to iemeslus bērnu audzināšanā ģimenē, M.Repina un T.Markova
uzskata, ka grūtības, kļūdas un nepilnības pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanā
izsauc objektīvi apstākļi un subjektīvi faktori, tie bieži savijas. Taču
galvenā ietekme bērnu audzināšanā ir vecāku prasībām. To raksturs nosaka bērnu
uzvedības īpatnības.
L.Božāviča uzsver, ka pirmsskolas vecuma
bērniem ir paaugstināta emocionalitāte un spēja atdarināt vēroto. Viņi ir
jūtīgi un ātri iespaidojami. Uztvertais ātri kļūst par pārdzīvojuma, uzmanības,
atdarināšanas un pārdomu objektu. Viņa akcentē bērnu nervu sistēmas
plastiskumu, Tādēļ, atkarībā no audzināšanas veida, pedagoģiskās iedarbības
spēka un efektivitātes kā arī no bērna spējām reaģēt uz iedarbību, izmainās jau
iegūtie paradumi. Ņemot vērā mazo dzīves pieredzi, lielo emocionalitāti,
nepietiekamo prasmi pareizi novērtēt uztveramās parādības, bērni bieži neatšķir
labo no ļaunā; atsevišķās, nepierastās situācijās neprot pareizi uzvesties.
Krievu pedagogs V.Seņko galvenokārt aplūko
agresivitātes jeb sliktas uzvedības izpausmes: daudzi bērni ātri uzbudinās, ir
pārlieku kustīgi un nesavaldīgi. Atsevišķiem bērniem ir vērojami negatīvi
afektīvi stāvokļi, kuri nav ilgstoši un noturīgi - rupjība, kaprīzes, negatīva
attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem. V.Seņko uzskata, ka iemesls tam ir
neatbilstība starp tīkojumiem un iespējām tos apmierināt. Bērniem, kuru
uzvedībā ir novirzes, lielākoties ir vienaldzīga vai negatīva attieksme pret
sociālajām iestādēm - skolām un bērnudārziem. Bērni ir nevīžīgi, nekārtīgi un
nolaidīgi. Viņiem trūkst patstāvības. Agresīviem bērniem ir tieksme vainu
novelt uz citiem. Tāpēc bieži vien viņiem ir slikts stāvoklis kolektīvā.
Bezatbildība pieaug, ja bērns par savu rīcību netiek sodīts. V.Seņko min arī
galvenos iemeslus:
1.
Negatīvs
vecāku paraugs.
Bērniem ir tieksme atdarināt. Bet, ja
paraugs ir negatīvs, tad tas var novest pie nevēlamām sekām. Dzīves pieredzes
trūkuma dēī, bērni nereti pārņem nevēlamas uzvedības formas. Daudzkārtēja
sliktas uzvedības atkārtošana veido nelāgu pieradumu.
2.
Nepietiekamas
rūpes par bērnu.
V.Seņko uzsver vecāku lielo aizņemtību un
runā par tā saucamajām sociālajām lomām un to kvalitatīvu apvienošanos
nepieciešamību. Grūtības sagādā harmoniski savienot sievietes (vīrieša)
darbinieka lomu un mātes (tēva) lomu. Garā dienas slodze, darba slodze mājās,
laika trūkums negatīvi ietekmē bērna audzināšanu un viņa uzvedību.
M.Repina, Bulanova, T.Markova, Makarenko
u.c. krievu pedagogi aplūko agresīvo bērnu uzvedības iemeslus:
1.
Vecāku
negatīvās savstarpējās attiecības.
Te minami konflikti vecāku starpā un
vecāku amorālais dzīves stils. Šādas parādības novērojamas ģimenēs, kurās
vecākiem ir zema tikumiskā virzība un zems kultūras līmenis. Izteiktas konfliktsituācijas
ģimenē izsauc dažāda ģimenes locekļu dzīves izpratne, uzskati un interešu loks;
vecāku dažādā izglītības pakāpe, darba profils un paradumi. Lielu lomu spēlē
iepriekšējā audzināšana ģimenē. Ģimenes konfliktu iemesls var būt arī pārmērīga
alkohola lietošana. Bieži vien vecāki alkohola reibumā sāk ²audzināt² bērnus vai arī notiek fiziska
izrēķināšanās ar laulāto partnieri bērnu klātbūtnē. Šāda veida konflikti ģimenē
rada psiholoģiskas traumas bērnos un uzvedības izmaiņu veidošanos.
2.
Ģimenes
struktūra un nesaskaņota rīcība.
Bulanovas pētījumi liecina, ka ģimenes
ietekme bērna audzināšanā atkarīga no tā, vai ģimene ir dalīta vai nedalīta, ar
to saprotot paaudžu skaitu vienas ģimenes ietvaros (cik paaudzes dzīvo kopā).
Dzīvojot kopā vairākām paaudzēm, bieži vien rodas nesaskaņas vecāku un
vecvecāku starpā audzināšanas jautājumos - prasībās un darbībā. Bieži vien tiek
vienlaicīgi izmantotas dažādas pretrunīgas audzināšanas formas. Bulanova
uzsver, ka bērnu negatīvi ietekmē nevienmērīga psiholoģisko spēku sadale
ģimenē, viena vecāka (biežāk tēva) pasivitāte bērna audzināšanā.
3.
Nelabvēlīgi
dzīves apstākļi.
Bērna nervozitāti un tālāko negatīvo
uzvedību izraisa tas, ka ģimenei nākas dzīvot nelabvēlīgos apstākļos. Bulanova
uzsver, ka dzīvojamās platības trūkums (viena istaba) negatīvi ietekmē bērnu un
vecāku savstarpējās attiecības. Tiek grauta bērna nervu sistčma. Vērojamas
situācijas, kad vecāki vakaros ilgi skatās televizoru un vēlu iet gulēt, bērns
ir spiests darīt to pašu. Taču no rīta bērnam ir grūti piecelties, jo nav bijis
pietiekams miega un atpūtas laiks. Tas izraisa bērna kašķīgumu un
neiecietīgumu.
4.
Vecāku
neizglītotība audzināšanas jautājumos.
T.Makarovas un T.Repinas pētījumi parāda,
ka daudzu vecāku nesagatavotība savu bērnu audzināšanā, neiedziļināšanās savu
bērnu psihiskās attīstības īpatnībās, bērna vecuma un individuālo īpatnību
neievērošana, neprasme noteikt audzināšanas faktoru iedarbību uz bērnu, biežie
pārmetumi izsauc nopietnas kļūdas un neveiksmes. Makarenko runā par mēra
sajūtas trūkumu no vecāku puses, piemēram, lutināšana, nepamatota pakļaušanās
bērnu prasībām. Vecāku pārmērīgas zemošanās un izdabāšanas dēļ, bērnā tiek
ieaudzinātas patērčtāja jūtas. Saskaroties ar grūtībām, bērns var kļūt kaprīzs,
spītīgs un pat histērisks.
Fizisko sodu T.Markova uzskata par otru
lielāko vecāku audzināšanas kļūdu. Dažkārt bērna uzvedība pēc fiziskā soda
uzlabojas, jo bērnam ir bailes no vecākiem. Bērni, kuriem ir vājš nervu tips,
no fiziskiem sodiem kļūst liekulīgi un melīgi, bet bčrni ar stipru nervu
darbību - rupji, izaicinoši un cietsirdīgi.
T.Markova atbalsta tikai verbālo sodu, kas
seko pēc bērna nepareizas rīcības, lai bērns saprastu, ka nav rīkojies pareizi,
taču diemžēl nevienmēr vecāki pievērš uzmanību bērnu uzvedības negatīvajām
iezīmēm. Uzvedības novirzes ar laiku saasinās. Daudzkārt atkārtojot uzvedības
normu neievērošanu - rupjību, nepaklausību, bērns apgūst negatīvu tikumisku
pieredzi un it kā vingrinās tajā. ASV zinātnieks H.Delgado šajā sakarībā
konstatē, ka tajos gadījumos, kad vecāki pasīvi reaģē uz izlaidību bērnu
uzvedībā, viņi nostiprina līdzīgu reakcijas tipu un veicina agresīva rakstura
veidošanos, kas nākotnē var izpausties dažādās situācijās. Pētījumi pierādīja,
ka pastāvīga antisabiedriskas uzvedības atbalstīšana šinī periodā ir
visefektīvākais paņēmiens agresīvas personības veidošanā. Tātad - jo
savlaicīgāk pieaugušie vērsīsies pret bērnu uzvedības novirzēm, jo vieglāk
bērns pakļausies korekcijai.
V.Mjasičevs, E.Jakovļeva, S.Freibergs un
citi psihologi runā par vecāku prasibu ietekmi uz bērna uzvedību. Liela nozīme
audzināšanas sistēmā ierādāma vecāku prasību raksturam. Prasības audzināšanā ir
izejas punkts, ar kura palidzību organizē bērna dzīvi. Viens no iemeslim, kas
stimulē bērnu uzvedības traucējumus, ir miera sajūtas zaudēšana pamudinājumu un
soda pielietošanā.
S.Šefers uzsver, ka sodu izvēlē vecāki
nevienmēr ievēro bērna vecuma un individuālās īpatnības, neiedziļinoties viņu
rīcības būtībā. Bieži vecāki soda bērnus uzbudinājuma brīdī, neievērojot
apstākļus, kas izmainījuši bērna rīcību. Bieži uzvedības traucējumus veicina
vecāku takta trūkums - paaugstināts tonis, runājot ar bērniem, bieži sodi un
draudi. Analizējot vārdisko metožu izmantošanu ģimenē, vērojama aizlieguma
tendence. T.Repina atzīmē, ka biežie aizrādījumi, galvenokārt, ir saistīti ar
lietu kārtību, nevis ar bērnu tikumisko audzināšanu. Aizliegumi uztrauc bērnus
un izsauc vēlēšanos darīt pretējo. A.Vecgrāves pētījumi liecina, ka bērnu
spītības cēlonis ir stingri un autoritatīvi vecāki, kuri no bērna prasa
tūlītēju rīkojumu izpildi un pilnīgu paklausību. Tādos gadījumos spītība bērnos
rodas kā protesta reakcija, kas pārvēršas par cīņu starp bērnu un vecākiem.
Negatīvā emocionālā stāvokļa rezultātā, visas bērna reakcijas kļūst negatīvas.
Tādos brīžos bērni atsakās izpildīt pat viņiem zināmas lietas un darbojas
pretēji savām personīgajām interesēm: mētā rotaļlietas, izvairās no tuvinieku
glāstiem un vārtās pa grīdu.
Pretēji vecāku autoritārismam pastāv
vecāku pārmērīga uzmanība un visu bērnu prasību apmierināšana, kas izraisa
histērisku rakstura iezīmju, egocentrisma attīstību un paškontroles trūkumu.
Pārmērīgi maiga audzināšana veicina bērnā nepilnvertības izjūtu un tendenci uz
tiranizēšanu. Bērna egoisms izpaužas dažādi: greizsirdībā starp bērniem, ķildās
un negatīvā atteiksmē pret citiem bērniem, kas izpaužas cenšoties pakļaut
citus. Egoistiskas tendences parādās jau triju gadu vecumā. Zinātnieki to sauc
par jūtu nenoturīgumu. E.Jakovļeva par alkatību un agresivitāti nosauc
tiekšanos pēc skaistas, jaunas rotaļlietas, ko mazulis izrauj no cita bērna
rokām. Viņa uzsver, ka ģimenēs, kur aug viens bērns, novērojams lielāks bērnu
egoisms, nekā ģimenēs, kur aug vairāki bērni.
Latviešu psiholoģe-pedagoģe A.Vecgrāve par
agresivitātes galveno iemeslu uzskata mūsdienu cilvēka aiziešanu no dabas, kā
arī morālo un filozofisko orientāciju zaudējumu. Cilvēks jūtas apjucis, iekšēji
nestabils, naidīgi noskaņots pret sevi un citiem. Mūsu katra paša disharmonija
sekmē agresīvas, disharmoniskas sabiedrības veidošanos. Tas vistiešāk skar
bērnus.
A.Vecgrāve nodala relatīvi veselo bērnu
agresivitāti no tādu bērnu agresivitātes, kuri dažādu faktoru ietekmē guvuši
centrālās nervu sistēmas bojājumus embrija attīstības stadijā vai dzemdību
traumas, kā arī traumu un slimību dēļ agrā bērnībā; kuriem ir neliela cerebrālā
disfunkcija vai attīstības traucējumi. Šie bērni ir nenosvērtāki, impulsīvāki -
tāpēc viņiem ir grūtāk apvaldīt pirmo, spontāno agresīvo reakciju. Ja ir
cietušas arī intelektuālās spējas, bērni vājāk orientējas apkārt notiekošajā,
pat šķietami vienkāršā sadzīviskā situācijā, kas tiek uztverta kā draudoša,
tāpēc attieksme pret to var būt naidīga. Saskarsmē ar vienaudžiem, redzot viņu
agresīvo uzvedību, bērni to ātri pārņem. Tiem bērniem, kuriem ir centrālās
nervu sistēmas bojājumi, biežāk sāp galva, vērojams uzbudinājums un
trauksmainība. Tāpēc viņiem citu uzvedība liekas agresīva, naidīga un arī
atbildes reakcija mēdz būt tāda pati.
A.Vecgrāve min relatīvi veselo bērnu agresivitātes
iemeslus:
1. Mīlestības trūkums - bērniem ar mīlestības
trūkumu nav pozitīvā atbalsta no sev tuviem cilvēkiem. Bērniem pieredzē
neuzkrājas nekas priecīgs, tāpēc viņš ²upuri² nežēlo, jo, lai żēlotu, ir jābūt
mīlestības pieredzei. Visjūtīgākais vecums ir no trīs līdz pieciem gadiem.
2. Bērniem nav iespēja sevi pozitīvi
apliecināt - ja bērnam nav iespēja kaut ko radīt, tad viņš sevi apliecina
iznīcinot. Arī negatīvas kaislības ir savdabīga atbilde uz cilvēciskās
eksistences problēmām. Psiholoģiskais mehānisms sevis apliecināšanai caur agresivitāti
ir vienkāršs: ja apkārtējā vide bērnam nav radījusi iespēju izjust sevi pašam,
apliecinot caur labo, caur to paust pozitīvas emocijas, tad bērns sevi
apliecina caur slikto, bieži kļūstot agresīvs pret piedāvātajām vai
uzspiestajām vērtībām. To var novērot tad, ja viens vai vairāki bērni izveidojuši
kādas spēles modeli, tas, kurš nespēj šajā spēlē iekļauties, reaģē agresīvi -
cenšas traucēt, postīt un tā tālāk.
3. Bērna sodīšana un negatīvs paraugs -
agresīva, autoritatīva audzināšana jau pati par sevi bērnā pastiprina
agresivitāti. Sodam par agresīvu uzvedību ir jābūt ļoti saprātīgam.
Visagresīvākie cilvēki izaug tajās ģimenēs, kurās pieaugušie nežēlīgi izturas
cits pret citu. Īpaši bīstami ir miesas sodi, jo tie rodas fiziskas sāpes,
pazemojuma izjūtu, izraisa vēlēšanos atriebties, sagādāt ciešanas citam,
tādējādi, sniedzot it kā atvieglojumu. Lai šādās situācijās atbrīvotos no soda
radītā negatīvā efekta, bērns meklē iespēju izlādēties - atbrīvoties no
sasprindzinājuma. Un par ²upuri² var kļūt fiziski vājāks. Tā pāridarītājs izbauda
savu varu un spēku pār otru.
4. Gadījumi, kad kāda agresīva darbība ir
veicinājusi panākumus un agresivitāte ir nostiprinājusies kā pozitīvs darbības
modelis.
A.Vecgrāve uzsver, ka ne visos gadījumos
agresivitāte ir slikta. Noteiktai tās devai cilvēkā jābūt, lai sevi aizstāvētu
vai arī, lai sasniegtu mērķi. Bērnam nav jājūtas kā savas uzvedības upurim,
viņam ir jāpalīdz iemācīties savu uzvedību regulēt un vadīt. Bērna jūtas -
dusmas, sašutums, aizvainojums - ir pareizas. Situācijas izjūta ir pareiza,
nepareiza ir vienīgi viņa agresīvā reakcija.
Analizējot
literatūru, kurā aplūkota bērnu agresivitāte, var secināt, ka galvenie
agresivitātes iemesli ir:
1.
Bērna mazvērtības un nedrošības sajūta, ko
izraisa pārlieku liela vecāku disciplīna, fiziski sodi, negatīva psiholoģiskā
ietekme, uzmanības un mīlestības trūkums;
2.
Bērna pārlieku liela lutināšana, kas noved
viņa nespējas adoptēties sabiedrībā;
3.
Negatīvs sociālais paraugs.
Bērnu
agresivitāti iedala sīkak - tiešā jeb fiziskā, netiešā un verbālā agresija.
Katrai
no iepriekšminčtām formām ir savas izpausmes. Tiešās agresijas izpausmes ir:
košana, sišana, speršana, spļaušana, kniebšana, grśstīšanās, zagšana un
vandālisms. Netiešā agresija ir spītība, gaušanas, nevērība, nenovīdība, dumpis
un citi pretošanās veidi. Verbālā agresija izpaužas kliedzot, apvainojot citus,
baumojot, draudot, aizrādot un kritizējot.
Pastāv
t.s. agresivitātes normas. Tas nozīmē, ka agresivitātes biežums un izpausmes
veidi ir stipri līdzīgi visās kultūrās.
Agresivitātes
socializācija ir process, kurā subjekts iemācās kontrolēt savu agresīvo virzību
un agresijas formu.
1.4. Agresivitātes novēršanas ceļi
Vispirms aplūkosim dažādas agresijas
korekcijas metodes, kas skar tieši pieaugušos.
Z.Freids un citi instinkta teorijas
piekritēji agresijas korekciju saista ar spontānas, agresīvās enerģijas
samazināšanu. Tāpēc 60 - 70.gados pupulārākās bija t.s. ²izspiešanas² un ²katarsisa² korekcijas metodes. Šīs metodes plaši
izmantoja psihoterapijā. Izspiešanas metodes pamatā ir priekšstats par to, ka
agresija var tikt ²izspiesta², agresoram novērojot vardarbības scēnas, kā arī caur intensīviem izpausmju
aktiem.
Katarsija efekts burtiskā tulkojumā nozīmē
²emociju
attīrīšana² - tas uzbudinājuma atbrīvošanas process, kas noved pie sasprindzinājuma
līmeņa samazināšanās. Šīs idejas jēga ir tā, ka fiziskās un emocionālās
varmācības tendences izteiksme tiek novesta līdz īslaicīgam vai ilgstošam
atvieglojumam, kā rezultātā tiek panākts psiholoģisks līdzsvars un agresijas
atslābums. Z.Freids un citi psihoanalītiķi katarsisa efektam piedod lielu nozīmi,
izskaidrojot to kā cilvēka vajadzibu attīrīties no agresīvām tendencēm.
Katarsija metodi plaši pielietoja arī
frustrācijas teorijas piekritēji - R.G.Grīns un H.Cumkleis. Viņi uzsver, ka
apspiestais agresijas akts ietver sevī frustrāciju, kura palielina agresijas
stimulu. Un otrādi - jebkurai agresijas akta izlādei ir jāpazemina šis stimuls.
Šādu atbrīvošanos tad arī sauc par katarsisu. Lai katarsisa metodi īstenotu
praksē, jāievēro četri priekšnosacījumi.
1. nepieciešams stimulēt agresijas motīvus.
Pēc Jēlas grupas domām to var panākt ar frustrāciju. Taču Berkovics iebilda
pret šo nosacījumu. Viņš uzskatīja, ka izlādi nevar panākt tikai ar
frustrāciju, un savos eksperimentos viņš pacientos mēģināja izsaukt dusmas,
viņus apvainojot, tādējādi stimulējot naidu un atmodinot agresivitāti.
2. Agresivitātes darbībām jābūt mērķtiecīgām,
kas vērstas uz dusmu avotu. Jēlas grupas biedri uzskata, ka pēc izlādes,
agresivitātes tendences neizzūd, tās tikai samazinās. Tas, cik daudz agresija
samazināsies, ir atkarīgs no tā, cik precīzi tiks sasniegts agresijas mērķis un
kāda būs agresivitātes intensitāte.
3. Ir nepieciešams izšķirt agresijas stimulu
no pašas agresīvās darbības.
4. Nepieciešams likvidēt sākotnējo
frustrāciju un nepieļaut jaunas frustrācijas rašanos.
Jēlas grupas locekļi uzskatīja, ka
katarsisa metode ir izdevusies, ja darbības mērķis ir sasniegts un motivācija
izzudusi.
Kornats uzsver, ka izšķirošo lomu spēlē
situācijas īpatnību raksturojums. Pēc darbības veikšanas notiek esošās
situācijas analīze. Pozitīva novērtējuma un emocionālā stāvokļa (pozitīvu)
izmaiņu gadījumā, agresivitātes motivācija deaktivizējas.
Sociālās apmācības teorijas piekritējs
A.Bandura uzskata, ka agresīvu uzvedību var pakļaut kontrolei tikai tādā
gadījumā, kad tiek likvidēti agresijas rašanās priekšnosacījumi, proti,
negatīvas uzvedības paraugs.
A.Bass, D.Zilmens, J.de Vits u.c.
agresivitāti aplūko mūsdienu sabiedrības ietvaros, uzskatot, ka agresivitātes
dažādās funkcijas atļauj cilvēkiem ar nelielu piepūli realizēt viņu mērķus.
D.Zilmens iesaka izstrādāt efektīvu stratēģiju, kur agresivitāte nespēlētu
galveno lomu sociālo problēmu risināšanā:
1.
visu
dzīves priekšrocību taisnīga sadalīšana cilvēku sabiedrībā;
2.
anulēt
tās dzīves priekšrocības, kuras iegūtas piespiedu ceļā.
Taču kritiķi šo stratēģiju uzskata par
utopisku.
70-gados viens no izplatītākajiem
agresivitātes ierobežošanas līdzekļiem bija sods. Tā ietekmi uz cilvēka
uzvedību ir pētījuši daudzi psihologi, piemēram, L.Erons, U.Hortupa un J.de
Vits. Taču viņi ir nonākuši pie secinājuma, ka sods veicina agresivitātes
parādīšanos un tie vecāki, kuri pielieto sodus, parāda savdabīgu uzvedības
modeli saviem bērniem. Īpaši tas skar fizisko ietekmēšanu. Tikai ļoti mērens
sods var veicināt alternatīvas uzvedības parauga formēšanos. L.Erons izpētīja,
ka sods mazina agresiju tikai tiem zēniem, kuri stingri identificējas ar savu
tēvu.
80-gados parādijās t.s. fizioloģiskās
kontroles metode, kas iekļauj sevī fizioloģiskas manipulācijas. Šo metodi
izmantoja ASV zinātnieki V.Markss un F.Ervins. Teorija paredz, ka dzīvniekiem
un cilvēkiem ir iedzimtas neiro-endokrīnās sistēmas - specifiski fizioloģiski
substrati, kurus aktivizējot tiek izsaukta naidīga uzvedība. Viņi uzskatīja, ka
agresīvas reakcijas var likvidēt ar ķirurģisku un formakoloģisku iejaukšanos.
Pastāv četri galvenie agresivitātes fizioloģiskās kontroles varianti:
1.
ķirurģiska
iejaukšanās,
2.
smadzeņu
elektrostimulācija,
3.
hormonālā
līmeņa izmaiņas organismā,
4.
farmakorekcija.
Mūsdienās lielu popularitāti ieguvusi t.s.
²nesavienojamo
reakciju² stratēģija. Tās piekritēji ir R.Barons, Č.Millers, E.Doneršteins u.c. Šīs
stratēģijas pamatā ir princips, ka organisms nav spējīgs vienā un tajā pašā
laikā pārdzīvot divus pretēji emocionālus stāvokļus, kā arī reaģēt uz vienu un
to pašu situāciju vienlaicīgi ar divām pēc savas būtības nesavienojamām
reakcijām. No tā izriet, ka jebkuri stimuli, kuri izsauc pozitīvas emocijas,
var efektīvi novērst dusmas un agresivitāti.
Galvenā uzmanība tiek vērsta uz trim
stimuliem:
1) empātiju; 2) humoru; 3) vieglu erotiku.
1.R.Barons uzsver, ka līdzdzīvošanas pakāpe ir
atkarīga no cilvēku tuvības un viņu saderības pakāpes. Empātija tiek noteikta
ne tikai pēc ārējiem faktoriem, bet pēc iekšējās cilvēku spējas līdzdzīvot.
R.Barons savos eksperimentos pētija, kā agresoru ietekmē upuru izrādītās sāpes
un pārdzīvojumi. Viņi secināja, ka šāda veida reakcijas efektīvi iedarbojas
tad, ja agresors izjūt tās pašas emocijas, ko cietušais. Analoģiskās situācijas
nākotnē subjekta agresivitāte var stipri samazināties. Tas atkarīgs no tā, cik
lielā mērā viņi spēj just līdzi un reaģēt uz upura sāpēm un diskomfortu kā uz
savējām. Tātad cilvēks ar augsti attīstītām empātijas spējām mazāk iesaistās
varmācīgās un antisociālās darbībās.
2. Č.Millers un E.Doneršteins izpētija, ka humors
cilvēkos izraisa veselu virkni pozitīvu emociju, kuras nav saistītas ar dusmām
un agresiju. Savos eksperimentos viņi pētija humora ietekmi uz agresīvi
noskaņotiem cilvēkiem un secināja, ka tas viņus atbrīvo un nomierina.
3.
Pie
vieglas erotikas pieskaitāmi glāsti un maigi pieskārieni.
Kā liecina eksperimenti, šādi efekti var
aizkavēt agresijas aktus, bet stipri seksuāli stimuli veicina fiziskās
agresijas pieaugšanu. Šis paņēmiens ir īpaši efektīvs vecāku un bērnu
attiecībās, kā arī starp pretējā dzimuma pārstāvjiem. ASV antropologi, taj
skaitā Forē, pētija Jaungvinejas seno tautu kultūru un secināja, ka viņiem
bijuši dažādi rituāli, kas līdzinājušies vieglai erotikai, un ar kuru palīdzību
tika noņemts stress un agresivitāte.
Psiholoģijas praksē pastāv uzskats, ka
viena no visefektīvākajām korekcijas metodēm, kuru izmanto darbā ar agresīviem
bērniem un pusaudžiem, ir tiešā uzvedības terapija. Tā balstās uz sociālās
apmācības pamatprincipiem un priekšstatiem par sociālo psiholoģiju un
attīstības teoriju. Uzvedības labošanas metodes radās kā reakcija uz tajā laikā
tradicionālo medicīnas metodi. Tāpčc bihevioristiskās pieejas teorija paredz,
ka uzvedības pārkāpumi ir nevis kādas slimības simptoms, bet noteikts
reaģēšanas veids. Tādējādi iedarbības objekts uzvedības terapijas laikā ir cita
cilvēka uzvedība.
Visizplatītākā psihokorekcijas forma ir
sociālo iemaņu treniņš. Pētījuma rezultāti pierāda, ka pastāv cieša saistība
starp sociālo iemaņu deficitu un agresīvo bērna (pusaudža) uzvedību. Sociālo
iemaņu treniņš balstās uz dažādu terapeitisko procedūru realizāciju. Vēlākajos
gados šī teorija tika uzlabota, iesaistot dažādas mākslīgas situācijas un
stimulus. Laika gaitā psihologi nonāca pie secinājuma, ka integrējot
bihevioristisko pieeju un psihoanalīzi, var sasniegt augstus korekcijas rezultātus.
Vienlaicīgi 70-gados plašu popularitāti
ieguva grupu psihoterapeitiskais darbs. Strādājot ar pusaudžu grupām, psihologi
secināja, ka liela nozīme ir integrācijai. Tādejādi tika izveidota kompleksā
korekcijas metode, kurā tika apvienota kognitīvā, geštalt un uzvedības
psihoterapija. Šī metode sastāv no trijām programmām:
1) modificētas uzvedības treniņš,
2) pedagoga psiholoģiskās kompetences
treniņš,
3) vecāku psiholoģiskās kompetences treniņš.
Pirmā programma sastāv no diviem blokiem -
diagnosticējošā un koriģējošā bloka. Diagnosticējošais bloks ir nepieciešams,
lai iegūtu informāciju par katra pusaudža individuālajām īpatnībām. Korekcijas
bloks ietver sevī psiholoģisko treniņu, izmantojot dažādus psiholoģiskus
paņēmienus. Treniņa mērķis ir meklēt alternatīvas savu vajadzību apmierināšanai
un savstarpējo attiecību veidošanai. Treniņu laikā dalībnieku uzdevums ir
apzināties savas problēmas, atreaģet negatīvās emocijas, mācīties regulēt savas
emocijas, mācīties kontrolēt rīcību un aizturēt negatīvos impulsus, veidod
pozitīvas morālās pozīcijas, dzīves perspektīves un nākotni.
Korekcijas darbs noris grupās. Grupā ir
10-12 pusaudžu, kuru vecums praktiski neatšķiras, jo noteiktā vecumposmā ir
līdzīgas problēmas. Grupā ir gan meitenes, gan zēni. Treniņu vada
pieaugušais-psihologs. Treniņa laikā pieaugušais kopā ar pusaudžiem izpilda
dažādus vingrinājumus, kuru mērķis ir panākt izmaiņas emocionālajā, gribas,
tikumiskajā un uzvedības sfērā.
Viens no svarīgākajiem faktoriem ir
problēmu atlase. To veic jau pirmā treniņa sākumā. Lai to izdarītu,
nepieciešama apspriede par trim galvenajiem virzieniem - dzīvi, mājām un skolu.
Pieredzes apmaiņa dod iespēju, no vienas puses, izstāstīt par saviem
pārdzīvojumiem un, no otras puses, atreaģēt negatīvās emocijas. Apspriežot
pozitīvo pieredzi, pusaudži bieži vien nonāk pie secinājuma, ka nemaz nav tik
slikti, ka ir cilvēki, uz kuriem var paļauties, kuri saprot un mīl.
Pedagogu psiholoģiskās kompetences mērķis
šīs metodes ietvaros ir informēt pedagogus par individuāli-psiholoģiskām pusaudžu
īpatnībām. Šīs programmas ietvaros apgūst efektīvus savstarpējās sadarbības
veidus. Treniņa laikā tiek risināti dažādi uzdevumi. Pedagogs mēģina noteikt un
identificčt savas negatīvās emocijas, kuras rodas saskaroties ar agresīviem
bērniem. Pedagogi mācās atreaģēt savas negatīvas emocijas un iegūt psiholoģisku
līdzsvaru. Viņiem tiek sniegta informācija, kā veidot attiecības ar dažāda
vecuma agresīviem bērniem. Apmācības beigās pedagogi paši izstrādā metodes, lai
efektīvi veidotu savstarpējās attiecības.
Vecāku psiholoģiskās kompetences treniņa
ietvaros tiek strādāts ar vecākiem, kuri izjūt lielas grūtības audzinot bērnus
ar antisociālu uzvedību. Šī programma tika izveidota balstoties uz aptaujas
rezultātiem par vecāku cietsirdīgo un neiejūtīgo izturēšanos pret bērnu.
Treniņa laikā tiek radīti dažādi psiholoģiskie priekšnoteikumi, lai vecāki
pārvarētu audzināšanas stereotipus, mazinātu ierobežojumus attiecībā pret
bērniem un gūtu jaunu pieredzi kā labāk sadarboties ar savu bērnu. Darba
procesā tiek risināti sekojoši uzdevumi:
1) tiek pārdomāta vecāku loma un pozīcija;
2) tiek veidota savstarpējā cieņa un izpratne
par vecāku un bērnu vajadzībām;
3) tiek mazināta vecāku spriedze un
paaugstināta viņu pārliecība pašiem par sevi;
4) efektīva savstarpēja attiecību stila
izstrādāšana.
Tagad aplūkosim psiholoģiski-pedagoģiskas
korekcijas uzdevumus un līdzekļus darbā ar agresīviem bērniem.
Uzdevumi ir sekojoši:
1.
Samazināt
emocionālo spriedzi bērnos.
2.
Sniegt
priekšstatus par morāles normām.
3.
Attīstīt
psihomotorās funkcijas.
4. Attīstīt bērnā spējas saprast citu cilvēku
emocionālo stāvokli un adekvāti izrādīt savas emocijas.
5. Iemācīt bērnam relaksēties.
Korekcijas līdzekļi:
1.
Etīdes
un rotaļas, kas attīsta psihomotorās funkcijas, un regulē uzvedību kolektīvā.
2.
Etīdes
un rotaļas, kuras veicina patvaļīgas muskuļu tonusa izmaiņas.
3.
Vingrinājumi
un spēles, kurās jāatveido dažādas rakstura īpašības, lai bērni apzinātu savas
negatīvās rakstura īpašības un iegūtu priekšstatu par vēlamās uzvedības modeli.
Palīglīdzekļi, kurus var izmantot darbā ar
agresīviem bērniem, ir zīmēšana un mūzika. Mūzika palīdz noņemt spriedzi
bērnos, bet ²grafiskā atreaģēšana² īpaši nozīmīga ir tiem bērniem, kuri nevar savus
pārdzīvojumus izteikt vārdos. Dažādas sižeta rotaļas palīdz izprast
savstarpējas attiecības un mazināt agresīvu rīcību. Sižeta rotaļas attīsta
bērnu empātiju. Liela nozīme ir fiziskajām nodarbībām. Kā uzskata A.Vecgrāve,
dodot šiem bērniem iespēju pietiekami daudz izkustčties rotaļās, fizkultūras
nodarbībās, pulciņos un citur, negatīvais agresijas līmenis noteikti kļūst
zemāks.
Analizējot
literatūru, kurā aplūkotas agresijas korekcijas metodes, secināju, ka daudzas
metodes skar tieši pieaugušos.
Dažādas
korekcijas metodes darbā ar agresīviem bērniem ietver sevī uzvedības
modificēšanu, apgūstot sociālās iemaņas un normas. Šajās korekcijas metodēs
saskatu vairākas nepilnības:
1.
Šīs metodes sākotnēji noņem uzvedības
noviržu simptomus, bet nemeklē agresīvas uzvedības cēloņus;
2.
Šie paņēmieni neietver sevī agresivitātes
profilaksi.
3.
Šo paņēmienu efektivitāte ir īslaicīga.
4.
Netiek atreaģētas negativās emocijas un
pārdzīvojumi.
2. nodaļa.
METODOLOĢISKAIS PAMATOJUMS
2.1. Rotaļu terapijas iespējas bērnu agresivitātes
novēršanā
Tā kā es uzskatu, ka dažādas metodes darbā ar
agresīviem bērniem, kuras ietver sevī uzvedības modificēšanu kā arī sociālo
iemaņu un normu apguvi, ir visai neefektīvi korekcijas paņēmieni, savā darbā
izmantoju rotaļu terapiju.
Tā kā rotaļu terapija Latvijas Republikā pagaidām
vēl ir maz pazīstama, tad nedaudz aprakstīšu tās būtību. Nevar runāt par
atsevišķām šīs terapijas metodēm, nezinot tās kopējo jēgu.
Tā radās 50-gados, mēģinot piemērot psihoanalīzes
pieju tieši darbā ar bērniem. Tas būtībā ir psihoterapeitiskais darbs ar bērnu,
izmantojot rotaļu. Rotaļas laikā bērns sniedz informāciju par savu pasaules
eksistenci. Atšķirībā no pieaugušajiem, kuri savas jūtas, problēmas un
satraukumu izsaka vārdos, bērni savas jūtas izsaka rotaļā. Bērniem rotaļa ir
tas pats, kas pieaugušajiem problēmu izklāsts. Tas ir līdzeklis, lai izteiktu
jūtas, izzinātu attiecības un pašrealizētos. Lai to izdarītu, bērns izvēlas
attiecīgas rotaļlietas kā arī rotaļu materiālu un izspēlē attiecīgo situāciju,
kas ārējā pasaulē radija problēmas. Rotaļa ir simboliska bērna valoda, kas
atklāj bērna pārdzīvojumus, bērna sapņus, vēlmes un vajadzības. Izspēlējot
problēmsituācijas, bērns apjēdz savas iespējas un izmainās viņa attieksme pret
pasauli, jo bērni sāk paredzēt elastību problēmu risināšanā. Z.Freids ir
teicis, ²ka rotaļā katrs bērns ir līdzīgs rakstniekam: viņš veido savu personisko
pasauli tā kā viņam tas labāk patīk² ( 21, 19).
Terapeita uzdevums ir atbrīvoties no savas reālās
pasaules kā arī vārdiskās izteiksmes un ieiet konceptuāli-ekspresīvajā bērna
pasaulē. Rotaļu terapija ir kā dinamiska sistēma starp bērnu un terapeitu, kura
nodrošina vajadzīgo rotaļu materiālu un veido pozitīvu emocionālo gaisotni, lai
bērns pilnībā izteiktos un apzinātu savas jūtas, domas, pārdzīvojumus un
rīcību. Tāpēc atmosfērai jābūt brīvai un nepiespiestai. Rotaļu terapijas seansi
norit rotaļu istabā, kur bērnam ir pieejami nepieciešamie rotaļu materiāli.
Terapeitam jābūt patiesi ieinteresētam, ar labvēlīgu attieksmi pret bērnu.
Terapeitam ir jāmīl šis bērns un jāpieņem tāds kāds viņš ir.
Visi iepriekšminētie priekšnosacījumi attiecas arī
uz korekcijas darbu ar agresīviem bērniem. Strādājot ar agresīviem bērniem,
tiek izmantotas galvenās metodes - nedirektīvā un atreaģējošā. Tā kā agresijas
cēlonis bieži vien ir vecāku lielais autoritārisms, tad bērniem, iespējams, ir
iedragāta pašapziņa. Šajā gadījumā tiek izmantota nedirektīvā metode. Ar šīs
metodes palīdzību bērnam tiek celta pašapziņa. Tās būtība slēpjas bērna pilnīgā
rīcības brīvībā. Terapijas laikā bērns sāk apzināties, ka pats ir spējīgs brīvi
izlemt, ko un kā darīt. Tas, ko bērns dara nāk no viņa paša gribas. Terapeita
uzdevums ir paust labvēlīgu attieksmi pret bērna izpausmēm un verbāli atbalstīt
bērnu.
Atreaģejošo rotaļu terapiju izmanto gadījumos, kad
bērna agresijas cēlonis ir traumatisku gadījumu pārdzīvojums. Rotaļa dod
iespēju bērnam to atreaģēt. Terapeits rada tādu vidi, kur speciāli atlasītas
rotaļlietas palīdz bērniem atjaunot to pieredzi, kas izsauca viņam trauksmes
reakciju. Traumējošās situācijas atjaunošana bērnam palīdz atbrīvotis no sāpēm,
sasprindzinājuma un, tajā skaitā, no iekšienē uzkrājušās agresijas.
Atbrīvojoties no agresijas, bērns var sākt mētāt rotaļlietas un citus
priekšmetus, sprādzināt balonus vai izrādīt infantīlas darbības. Rotaļlietas,
kuras palīdz agresijas atreaģēšanā ir dažādi rotaļu cilvēciņi, ieroči, plastmasas
nazis. Bērni tos izmanto, lai izteiktu dusmas, naidu un frustrāciju. Svarīgi,
lai rotaļu istabā bērni justu, ka viņi var izrādīt savas agresīvās emocijas. No
tā viņi izjūt apmierinājumu un pamazām viņos atttīstās pozitīvās jūtas.
Šaudīšanās, sišana un dūrieni ar plastmass nazi rotaļu istabā ir pieņemami, jo
tie izpaužas simboliski. Šajā procesā nedrīkst iejaukties. Gittons piedāvā
ietvert tādas rotaļlietas, kuras līdzīgas dzīvniekiem, jo bērnam var sagādāt
grūtības agresiju izrādīt uz lelli, kura atgādina mammu. Daži bērni izrāda
naidu kožot, kožļājot un mētājot rotaļlietas. Arī māls var kalpot, lai
atreaģētu agresiju, jo mālu var mīcīt, durstīt, virpināt, enerģiski ripināt,
saraut gabalos. Bez tam bērns no māla var izveidot savu rotaļlietu, ar kuru spēlēties.
2.2. Izpētes metodikas īss raksturojums
Lai atlasītu agresīvos bērnus savam darbam
un izzinātu viņu agresijas cēloņus, es izmantoju trīs metodes: novērojumu kā
arī grafiskās metodes - ²Ģimenes zīmējumu² un metodi ²Māja, koks, cilvēks².
Novērojums.
Novērošanas metode ir senākā metode, ar
kuras palīdzību var iegūt informāciju par bērna uzvedību. Šo metodi bieži
izmanto arī pedagoģijā, lai sastādītu bērna raksturojumu. Lielu lomu šī metode spēlē arī
psiholoģijā. Pirmkārt, tā ir iespēja iegūt informāciju, lai veiktu sākotnējo
bērna uzvedības psiholoģisko analīzi un sastādītu tālāko izpētes programmu.
Otkārt, šo metodi var izmantot tad, ja psiholoģisko informāciju nevar iegūt ar
citām metodēm.
Novērojums sevī ietver informācijas atlasi
tiešās novērošanas ceļā. Psihologa uzdevums ir fiksēt visus bērna uzvedības
elementus, saskaņā ar izpētes mērķi un uzdevumiem. Psiholoģiskajā praksē tiek
izmantoti divu veidu novērojumi:
Pirmajā gadījumā netiek stingri noteikts,
kādi konkrēti uzvedības elementi tiks vēroti. Iepriekš tikai tiek noteikts
vērošanas objekts un novērojomā situācija.
Tā kā nav iespējams novērot visas bērna
darbības, tad tiek izveidota novērošanas shēma. S.Rozencvaigs uzskata, ka
kritiska vai frustrāciska situācija ir labs indikators, kas palīdz diagnosticēt
bērnu uzvedības pārkāpumus, jo šādas situācijas liek bērnam darboties, lai
izmainītu esošo stāvokli. Bērnu aktivitāte iekļauj emocionālās, verbālās un
neverbālās reakcijas.
Metode ²Ģimenes zīmčjums².
Šī ir viena no projektīvajām metodēm, kas
tiek izmantota, lai izpētītu stāvokli ģimenē. ²Ģimenes zīmējuma² metodika vēsturiski saistīta ar vispārēju
projektīvās psiholoģijas attīstību. Projektīvās metodes viens no aizsācējiem ir
K.Mahovers, kura pētījumi izraisīja lielu interesi. Pamazām projektīvās metodes
ieguva lielu popularitāti psihologu-praktiķu vidū 50-gados.
²Ģimenes zīmējuma² metodika saistāma ar V.Vulfa vārdu. Viņš
uzsvēra ģimenes lielo ietekmi uz bērna personības attīstību tieši pirmsskolas
vecumā un izstrādāja noteiktu analīzes un interpretācijas sistēmu, lai pēc
bērna zīmējumiem spriestu par stāvokli ģimenē un bērna vietu tajā. Idejas
pamatā ir tas, ka bērns zīmē nevis to, ko māk vai nezīmē to, ko nemāk, bet to,
kas viņam ir svarīgi. Bērni zīmē it kā neapzināti, izliekot uz papīra savas
iekšējās emocijas.
Analizējot ģimenes zīmējumu, tiek ņemti vērā četri
galvenie faktori:
1. secība kādā tiek zīmēti ģimenes locekļi,
izvietojums un ģimenes locekļu iztrūkums.
Secība parāda, cik nozīmīgs bērnam ir katrs
ģimenes loceklis. Ģimenes locekļu iztrūkums nav nejaušība, bet gan bērna
izrādītā attieksme pret šo cilvēku;
2.
formu
un proporciju atšķirības;
3.
atsevišķas
ķermeņa daļas;
4.
blakuspriekšmeti.
Tiek analizēts arī pats zīmēšanas process (krāsu
izvēle, svītrojumi, šaubas, emocionālas reakcijas un spontāni komentāri). Tas
sniedz papildus informāciju par bērna attieksmi pret dažādām zīmējuma detaļām
un viņa vispārējo emocionālo stāvokli.
Šī arī ir viena no projektīvām metodēm, kuru
izmanto bērna izpētē. Šiem priekšmetiem ir simboliska nozīme. Māja simbolizē
bērna ķermeni, koks - dvēseli, bet cilvēks - bērna ²Es² stāvokli.
Lai izpildītu šo testu, bērnam tiek dota balta
lapa un zīmuļi. Bērna uzdevums ir uzzīmēt māju, koku un cilvēku. Ja bērns uzdod
jautājumus, piemēram, kā zīmēt, kādā krāsā, tad psihologam jāpaskaidro, ka
jāzīmē ir tā kā viņš pats vēlas. Arī šajā metodē informāciju iegūst ne tikai
analizējot zīmējumu, bet arī vērojot kā bērns uzvedas zīmēšanas laikā.
Analizčjot zīmējumu ²Māja, koks, cilvēks², jāņem vērā trīs aspekti:
1) zīmējuma detaļas,
2) uzzīmēto priekšmetu proporcijas,
3) perspektīva.
Uzmanība jāpievērš arī zīmējuma
izvietojumam uz lapas, detaļu savstarpējam izvietojumam un objektu virzībai.
Simptomi, kas abās projektīvās metodēs
norāda uz agresivitāti ir sekojoēi: cilvēka redzamie zobi; lielas spēcīgas rokas;
ja rokas ir kā boksa cimdi; izvērsti, spici pirksti; koki ar asiem zariem,
detaļu kropļojumi; ieroči, tanki u.c. līdzīgas papilddetaļas. Arī stipra zīmuļa
spiešana zīmēšanas laikā norāda uz agresivitāti.
3.nodaļa.
EKSPERIMENTĀLAIS DARBS AR PIRMSSKOLAS VECUMA BĒRNIEM
Lai praktiski izpētītu bērnu agresivitāti
un tās cēloņus, es novēroju un tālāk strādāju ar bērniem vecumā no 4 - 7
gadiem. Tā kā diagnosticējošais un korekcijas darbs ir apjomīgs, aprakstīšu
savu darbu ar diviem bērniem vecumā no 5 - 6 gadiem. Lai rastu kopēju
priekšstatu par konkrēta bērna agresivitāti un tālāko manu darbību tās
novēršanā, es aprakstīšu katru bērnu atsevišķi, iekļaujot grafisko darbu
analīzi un korekcijas darba gaitu.
Armands R.
Armandam ir 6 gadi. Viņam ir abi vecāki un
ir vienīgais bērns ģimenē. Armandu vēroju grupiņā starp bērniem. Viņš krasi
atēķiras no citiem bērniem - bija skaļš un ļoti kustīgs. Jau no paša rīta viņš
ar savu uzvedību demonstrēja, ka ir ieradies. Armands tūlīt steidzās pie
mantām. Ja kāds bērns spēlējās ar rotaļlietu, kuru bija iekārojis Armands, tad
tā tika atņemta. Lai sasniegtu mērķi, Armands lika lietā visus līdzekļus -
sita, koda un dažreiz pat skrāpēja. Ieguvis kāroto rotaļlietu, viņš
nomierinājās. Šādas situācijas bija vērojamas bieži. Pats Armands ar
rotaļlietām dalījās reti. Ja kāds bērns gribēja paņemt rotaļlietu, ar kuru
Armands spēlējās, tad kautiņš bija neizbēgams. Armands sāka sist šim bērnam,
dažreiz nonākot līdz pat afekta stāvoklim. Novēroju šādu gadījumu - izcēlās
kārtējais strīds par vienu mašīnu. Armands ²cīnijās² viens pret vairākiem bērniem un kautiņa
rezultātā ²zaudēja². Sākumā likās, ka viņš ir samierinājies, bet vēlāk, kad ar šo rotaļlietu
vairs neviens nespēlējās, Armands to saplēsa. Armanda uzvedība ir spontāna un
neprognozējama - mierīgi brīži mijās ar asiem dusmu uzliesmojumiem. Armands
visur gribēja būt pirmais, piemēram, ejot pusdienās. Ja kāds cits nostājās
viņam priekšā, tad Armands sāka grūst viņu malā. Zēns bieži sev pievērsa
uzmanību ar neapmierinošu rīcību - skaļi smējās, kliedza, raustija pats sevi
aiz ausīm, darija tieši to, ko audzinātāja bija noliegusi.
Lai izpētītu viņa agresīvās uzvedības
cēloņus, izmantoju jau iepriekšpieminētās grafiskās metodes.
Grafisko attēlu raksturojums.
Pēc zīmējumiem var spriest, ka bērns ir
t.s. ²kustībnieks². Tas nozīmē, ka bērns visu uztver caur
ķermeni. Tāpēc šāda tipa bērniem ir svarīgi izrādīt mīlestību tieši fiziska
kontakta veidā, bērnu paņemot klēpī, glāstot, apmīļojot utt. Ģimenes zīmējumā
(Nr.1) skaidri parādās, ka viņam pietrūkst tieši šīs mīlestības izpausmes, jo
ģimenē ir vāji attīstīta saskarsme (nevienam ģimenes loceklim nav roku). Arī
vecāku starpā nav saskaņas (starp vecākiem ir bērns un tēvs ir agresīvi
noskaņots - mati gaisā, kā arī ir traucēta ģimenes hierarhija). To apliecināja
arī pats bērns, stāstot, ka vecāku starpā bieži izceļas strīdi. Armands
vaļsirdīgi stāstīja, ka mamma saka, ka tētis ir slikts. Bērns šos strīdus dzird
un ļoti pārdzīvo (bērnam lielas ausis). Šīs mīlestības trūkuma, diskomforta
rezultātā kā arī slikto saskarsmes iemaņu dēļ, bērna uzvedība ir agresīva
(zēnam mati gaisā). Armands ir nodarbināts ar domām par nākotni (Nr.2 - mājas
sānu siena ir včrsta pa labi). Tas saistīts ar to, ka zēns nezin, kādam viņam
būt - labam vai sliktam (divi koki - viens ar noapaļotu lapotni, otrs ar asām
adatām. Ar to saistītas arī viņa bailes (daudzie mākoņi). Viņa agresivitāti
pastiprina citu attieksme pret viņu, jo viņš taču ir tas ²sliktais² zēns. Armands to ļoti pārdzīvo un viņā
rodas pastiprināta vēlēšanās demonstrēt sevi (caurspīdīga māja). Tāpēc Armands
nemitīgi sevi izceļ kā nu mācēdams un negrib pieļaut, ka to dara citi (saules
stari vērsti uz kokiem). Zīmējumā Nr.3 redzams, ka viņa agresivitāte ir
mazinājusies (mati nav vairs stāvus gaisā). Neskatoties uz vecāku savstarpējām
problēmām, zēna attiecības ar vecākiem ir uzlabojušās, zēns tiecas pēc
saskarsmes (parādās rokas). Zīmējumā ²māja, koki, cilvēks² (Nr.4) redzams, ka zēna diskomforts, kas
saistīts ar neziņu par viņa nākotni, ir izzudis. Zēnam ir cēlusies pašapziņa un
spēja kontaktēties saskarsmē ar citiem. Viņa agresivitāte ir mazinājusies un
Armands apzinās, ka viņš var būt labs (zīmējumā ir tikai viens koks ar apaļu
lapotni, māja ir pretstatā, zēna rokas ir paceltas un pats izskatās
apmierināts). Līdz ar to pamazām mainās arī citu attieksme pret viņu (zēns
sācis iekrāsot māju).
Rotaļu terapijas gaita.
Pirmajā reizē Armands izvēlējās zīmēšanu.
Paņemot lapu un krāsas, viņš aizgājā tālāk no manis. Sākumā zēns sāka
ākstīties, nezinādams kā uzvesties. Kad viņš saprata, ka esmu labvēlīgi
noskaņota un neko viņam neaizrādīšu, viņš kļuva mierīgāks. Zēns ilgi nevarēja
izvēlēties krāsu, ar kādu sākt zīmēt un jautāja man. Es atbildēju, ka viņš var
zīmēt ar kādām krāsām viņš grib un tas, kā viņš zīmēs būs ļoti labi. Viņa
ākstīšanās un nespēja izvēlēties krāsas norāda uz viņa zemo pašapziņas līmeni
un grūtībām saskarsmē. Tad sāku ar viņu runāties un uzdot dažus jautājumus,
piemēram, kas viņš gribētu būt, kad izaugs liels u.c. jautājumus. Sākumā zēns
tikai atbildēja uz maniem jautājumiem, bet vēlāk pats sāka stāstīt par sevi un
savu ģimeni. Viņš stāstija, ka mamma ar tēti bieži strīdas, un mamma saka, ka
tētis ir slikts. Savukārt es zēnam atbildēju, ka neskatoties uz visu, tētis
viņu ļoti mīl, arī mamma viņu ļoti mīl. Viņš palika domīgs. Pčc pirmā zīmējuma
uzzīmēšanas, zēns piecēlās un nedaudz pastaigāja pa telpu. Pēc tam zēns izteica
vēlēšanas zīmēt vēl, bet šoreiz viņš apsēdās man blakus. Piedāvāju viņu paņemt
klēpī, bet viņš atteicās. Tad mēģināju viņam nedaudz pieskarties, noglāstot
viņam galvu. Viņš neprotestēja.
Pabeidzis zīmēt, zēns gāja spēlēties.
Sākumā paņemtās mantas viņš sāka svaidīt un smieties, tādā veidā atbrīvojoties
no spriedzes. Pēc tam no klučiem cēla augstus torņus un tos nojauca. Tad kaut
ko kārtoja, sajauca un kārtoja. No tā es secināju, ka bērns tādā veidā mēģina
sakārtot savas domas. Kad zēns beidza spēlēties, mēs atvadījāmies, un viņš
aizgāja.
Satiekoties nākošajā reize, zēns bija ļoti
priecīgs mani ieraugot un pats iedeva man roku. Biju ļoti priecīga, jo zēns
izrādija vēlēšanas kontaktēties ar mani. Sākumā viņš spēlējās - būvēja māju,
ņēma arī citas rotaļlietas - lelles, mašīnas un veidoja brīvu sižetu. Ievēroju,
ka šajā rotaļā zēns veido ģimenes attiecības. Zēns bija daudz atbrīvotāks un
rotaļas laikā runāja. Beidzot rotaļāties, zēns pienāca pie manis. Mēs parunājām
un es viņam piedāvāju zīmēt. Armands uzzīmēja ģimeni, kur bija manāmas
pārmaiņas, kuras es jau aprakstīju, analizējot grafiskās metodes. Arī šoreiz
viņam piedāvāju apsēsties man klēpī un viņš piekrita. Cieši piespiedu zēnu sev
klāt un izrādīju savu mīlestību, sakot, ka viņš ir ļoti labs un mīļš zēns. Kad
Armans beidza zīmēt, viņš vēl nelielu brīdi pasēdeja man klēpī, bet pēc tam
aizgāja, sakot, ka grib uz grupiņu.
Pēdējā tikšanās reizē zēns aicināja mani kopīgi ar
viņu paspēlēties. Es protams piekritu. Pa šo laiku mūsu starpā bija izveidojies
labs emocionālais kontakts. Zēns bija kļuvis atraisītāks un mierīgāks.
Vadims T.
Vadimam ir 5 gadi un viņš ir no jauktas ģimenes
(tēvs - krievs, māte - latviete). Viņš ir vienīgais bērns ģimenē. Vadimu vēroju
grupiņā - dabiskos, viņam pierastos apstākļos. Ievēroju, ka Vadims bieži traucē
spēlēties citiem bērniem - atņēma rotaļlietas. Izjauca no konstrukcijas
materiāliem darinātās celtnes, izspārdija klučus, izsvaidīja lelles, utt.
Novēroju, ka Vadims sākuma it kā neuzkrītoši tuvojās savam upurim - apgāja
apkārt, pastāvēja, pavēroja, it kā gaidīdams piemērotu brīdi. Tikai pēc tam
sekoja viņa rīcība. No tā es secināju, ka viņa darbība nav impulsīva, bet gan
mērķtiecīga. Ja gatavodamies uzbrukt, Vadims ieraudzīja, ka viņu vēro kāds
pieaugušais, viņš savu darbību pārtrauca, bet pēc laika to atsāka. Šāda viņa
izturēšanās atkartojās bieži. Šī iemesla dēļ bērni ar Vadimu negribēja
spēlēties un bieži sūdzējās par viņu. Tas vēl vairāk pastiprināja viņā
agresiju. Pie galda Vadims bija nemierīgs - laistijās ar dzērienu, traucēja
citiem, smējās un smīdināja arī citus.
Lai izzinātu viņa uzvedības motīvus, es izmantoju
grafiskās metodes.
Grafisko attēlu analīze.
Vadima zīmējumā ²Māja, koks, cilvēks² (Nr.1) vērojama viņa agresivitāte (koks
ar asiem zariem, detaļu kropļojumi). Lielais celms norāda uz zēna kautrīgumu,
kas izsauc agresīvas reakcijas tendences. Pirmie zīmējumi ir caurspīdīgi
(Nr.1,2). Tas nozīmē, ka Vadimam ir traucēta personības struktūra pat
emocionālu faktoru dēļ. Vadimam trūkst mīlestības, siltuma un emocionālās
tuvības no vecāku puses. Arī skursteņa trūkums liecina par psiholoģiskā siltuma
trukumu mājās kā arī par grūtībām saskaroties ar vīrišķā pola simboliem. No tā
var secināt, ka Vadimam sagādā problēmas saskarsme ar tēvu. Tas spilgti parādās
ģimenes zīmējumā, kur tēvs Vadimam stāv it kā virsū. Tēvs ilgstoši nebija kopā
ar savu ģimeni, un Vadims dzīvoja kopā ar māti, būdams vienīgais mātes
acuraugs. Kad tēvs atgriezās ģimenē, viņš it kā ieņēma Vadima vietu. Vadims
izjūt konkurenci un to ļoti pārdzīvo. To pastiprina tēva nostāja - viņš ir
agresīvi noskaņots un valdonīgs (zīmējumā tēvam ir stāvus saslējušies mati un
lielas rokas). Vadims baidās palikt nemīlēts un ir aizdomu pilns. Lielās durvju
atslēgas mājām liecina par aizdomīgumu, noslēgtību un tieksmi pēc aizsardzības.
Līdz ar to bērnam ir arī zems pašapziņas līmenis (zīmējumos neparādas cilvēki).
Savas emocijas Vadims neuzdrošinās izrādīt ģimenē, kurā viņam ir zems statuss.
To visu viņš kompensē bērnudārzā, pievēršot sev uzmanību un parādot varu pār
vājākiem, lai apliecinātu sev, ka kaut kas ir atkarīgs arī no viņa rīcības. Tas
ir viens no viņa agresijas cēloņiem. Otrs cēlonis ir organisks defekts, kas iegūts
dzemdību traumas rezultātā (bērns zīmē cilvēkus kā robotus).
Vēlākajos zīmčjumos pamazām parādās
krāsas, kas liecina par emocionālo atbrīvotību. Pieaug bērna spējas
kontaktēties, viņš kļūst atraisītāks un atklātāks (palielinās logu skaits).
Līdz ar to mazinās viņa agresivitāte (koka zari noapaļojas). Pēdējais zīmējums
liecina par to, ka bērns ir emocionāli atbrīvojies (daudz krāsu), cēlusies viņa
pašapziņa (parādās cilvēks) un spēja kontaktēties, mazinājusies viņa noslēgtība
(durvju rokturis palicis mazāks).
Rotaļu terapijas gaita.
Kad pirmajā tikšanās reizē uzaicināju
bērnu pazīmēt, viņš uzreiz piekrita, bet bija ļoti kautrīgs. Vadims zīmēja ļoti
ātri un pavirši, zīmējumam viņš lika priekšā roku, lai es neredzētu, ko viņš
zīmē. Viņš sēdēja man blakus. Es ļoti uzmanīgi viņam pieskāros, noglāstot viņa
ķermeni. Jutu, ka par to viņš ir ļoti apmierināts. Vēlāk viņu uzslavēju par
zīmējumu. Par to viņš atkal sakautrējās, bet uz viņa lūpām izlauzās plats
smaids. Man gribējās viņu paņemt klēpī un apmīļot. Jutu, ka viņš to gaida. Tā
arī izdarīju. Vadims bija ļoti laimīgs un ilgi negāja prom. Kad viņš grasījās
iet prom, pajautāju vai viņš negrib paspēlēties. Šis darbs nav paša rakstīts.
Vadims piekrita. Spēlējoties viņš klusēja un gandrīz nemaz neizkustējās no vietas.
Ik pa laikam Vadims paskatijās uz mani - kāda būs mana reakcija. Viņš baidijās,
vai tas, ko viņš dara ir pareizi. Ar savu attieksmi izrādiju savu labvēlību un
uzslavēju viņu. Spēlējoties tālāk, Vadims sāka runāties savā nodabā. Jau pēc
pirmās reizes mums bija izveidojies gan emocionālais, gan fiziskais kontakts.
Vadims aizgāja ļoti apmierināts.
Nākošajā tikšanās reizē Vadims bija
priecīgs mani ieraugot. Paņēmu viņu uz rokām, un mēs apsedāmies. Vadims gribēja
zīmēt, šoreiz uzzīmējot tikai koku, kurā bija redzamas izmaiņas. Pēc tam Vadims
aizgāja spēlēties. Šoreiz viņš nevēroja manu reakciju. Zēns bija atbrīvojies.
Viņš spēlējās ar klučiem - ²brauca² ar tiem un izrunāja dažādas skaņas, kas
atgādināja rūkšanu. Tad Vadims piecēlās un sāka uzmanīgi staigāt, pārbaudot,
vai arī tagad es neko neteikšu. To noskaidrojis, viņš atgriezās spēlēties.
Zēns izmantoja klučus, papīra kokus un
rotaļu lāci. Ievēroju, ka Vadims vairākkārt izveido līdzīgas kompozīcijas -
noliek vidū lelli un apkārt būvē sētu un apliek apkārt kokus. Tas nozīmč, ka
zēns vēlas būt pasargāts un drošībā.
Beidzamājā tikšanās reizē zēns vairs tiek
ilgi nevēlējās sēdēt klēpī. Rotaļājoties viņš bija atbrīvojies un
dzīvespriecīgs. Arī viņa kautrīgais smīniņš bija izzudis, jo bija cēlusies viņa
pašapziņa.
Secinājumi
Agresivitāte ir cilvēka izpausmes veids ar
negatīvu izteiksmi. Agresivitāte sevī ietver mērķtiecību. Uzskatu, ka
agresivitāte parādās kā signāls, kas norāda uz emocionāli - motivatīvās sfēras
pārkāpšanu.
Agresivitātei piemīt dažādas intensitātes
pakāpes, kas tiek noteiktas pēc citu cilvēku vērtējuma, vadoties pēc morālajām
normām un likumiem.
Agresivitāte var būt vērsta pašam uz sevi
(autoagresija). Manuprāt, šis agresijas veids sakrīt ar mazohismu.
Agresivitātei var būt gan individuāls, gan
sociāls raksturs.
Uzskatu, ka katram cilvēkam ir noteikts
agresivitātes potenciāls. Dzīvē var tikt izmantotas gan pozitīvās gan negatīvās
tendences. Negatīvās tendences tiks izmantotas tad, ja cilvēks saskarsies ar
frustrāciju vai dažādiem frustrācijas paveidiem, kas noved cilvēku līdz
negatīvam emociju pārsvaram. Nozīmīgākās frustrācijas sastāvdaļas ir liegšana
(subjektam tiek liegti vajadzīgie līdzekļi mērķa sasniegšanai un vajadzību
apmierināšanai) un zaudējums (priekšmeta vai dzīvas būtnes zaudējums, kas pirms
tam deva apmierinājumu).
Manuprāt, negatīvs paraugs vismazāk
ietekmē cilvēka agresivitāti, jo šajā gadījumā izpaliek motivācija.
Pastāv dažādi agresivitāti stimulējoši
faktori. Par galveno uzskatu vēlmi atmaksāt, kad cilvēks cer uz taisnīgu
rezultātu.
Pieaugušo agresivitāte rodas kā sekas pēc
bērnībā gūtajām psiholoģiska rakstura traumām.
Bērns rotaļu terapijas laikā pats izvēlas
sev vispiemērotāko rotaļu terapijas veidu.
Strādājot ar bērniem, es atklāju, ka
bērniem, kuri agresiju izpauž uz āru, to ātri var novērst, jo tās ir tikai
izpausmes, bet savā iekšienē bērns ir ²tīrs².
Bērnu agresivitāti tikai nosacīti var dēvēt par
agresivitāti (sevišķi reaktīvo un instrumentālo agresiju), jo bērna mērķis nav
nodarīt ļaunumu, bet gan kaut kādā veidā parādīt sevi.
Bērnu agresivitātes iemesls ir mazvērtības
sajūta, kad bērns ir zaudējis ticību sev un saviem spēkiem. Sākotnēji tas ir
atkarīgs no vecākiem, kuri nepieņem bērnu tādu, kāds viņš ir. Mazvērtību
izraisa pārlieku lielā vecāku disciplīna, fiziski sodi, negatīva psiholoģiskā
ietekme, uzmanības un mīlestības trūkums.
Pastāv t.s. agresivitātes normas. Tas nozīmē, ka
bērnu un pusaudžu agresivitātes izpausmes ir stipri līdzīgas visās kultūrās.
Zēni agresivitāti izpauž vairāk nekā meitenes.
Visbiežāk tā ir fiziskā agresija, jo bērns savas emocijas vēl neprot izteikt
vārdiem.
Strādājot ar bērniem secināju, ka agresivitātes
iemesli ir ļoti individuāli.
Grafiskās metodes ir vislabākais līdzeklis, lai
izzinātu bērna iekšējo emocionālo stāvokli un konstatētu radušās izmaiņas.
Ar rotaļu terapijas palīdzību var novērst bērna
agresivitāti, jo bērns atrod savus iekšējos spēkus. Bērns kļūst vairāk adekvāts
kā personība. Ar rotaļu terapijas palīdzību tiek celta bērna pašapziņa. Bērns
sāk cienīt sevi un, pateicoties šiem saviem iekšējiem spēkiem, var tikt galā ar
savām esošajām un turpmākajām problēmām, kuras var ietekmēt viņa dzīvi.
Literatūras saraksts
1.
Ādlers
A.Psiholoģija un dzīve. - R.: IDeA, 1992. - 177.lpp.
2.
Bogoslovska V.,
Kovaļova A. Vispārīgā psiholoģija. - R.: Zvaigzne, 1978. - 125.lpp.
3.
Dzintere D.
Pirmsskolas vecuma bērnu uzvedības novirzes un to cēloņi ģimenes audzināšanā.
R.: Izglīt.min., 1978. - 39.lpp.
4.
Freids Z.
Trīs apcerējumi par seksuālo teoriju. - R.: Era, 1935.
5.
Kempbels R.
Kā patiesi mīlēt savu bērnu. - R.: LDBS, 1991. - 115.lpp.
6.
Magazniece D.
Vecāku un bērnu konflikti ģimenē. - R.: Zinību b-ba, 1982. - 20.lpp.
7.
Plotnieks I.
Psiholoģija ģimenē. - R.: Zvaigzne, 1988. - 172.lpp.
8.
Sečko V.
Darbs ar grūti audzināmiem bērniem. - R.: Zvaigzne, 1978. - 144.lpp.
9.
Students J.A.
Bērna, pusaudža un jaunieša psiholoģija. - R.: 1935. - 735.lpp.
10. Vecgrāve A. Agresivitāte // Skola un Ģimene.
- 1991. - Nr.9. - 13. - 14. lpp.
11. Vecgrāve A. Kā man saprast savu bērnu. - R.:
Zvaigzne ABC, 1996. - 187.lpp.
12. Vorobjovs A. Personības pašaudzināšana
//Psiholoģija. - 1994. - 6.burtnīca. 71. - 94.lpp.
13. Vorobjovs A. Psiholoģijas pamati. -R.:
Māc.apgāds., 1996. - 322.lpp.
Pielikums Nr. 1.
Šajā pielikumā ievietoti bērnu zīmējumi (projektīvo metožu grafiskie
attēli).
I-II - Armands R.
II-IY - Vadims T.
Pielikums Nr. 2.
Ieteikumi vecākiem.
Pirms minēšu dažus ieteikumus agresīvo
bērnu vecākiem, gribu uzsvērt, ka svarīgi ir izmainīt atteiksmi pret bērnu, jo
bieži vien vecāki šādus bērnus uzskata par nepateicīgiem un gaida, kad bērns
nožēlos savu rīcību un lūgs piedošanu. Kad tas nenotiek, vecāku dusmas pieaug.
Vecākiem jāsaprot, ka agresīvs bērns ir nelaimīgs, un agresivitātei ir savi
iemesli. Kā galvenos var minēt bērna mazvērtības un nedrošības sajūtu. Mani
ieteikumi vecākiem ir sekojoši:
Izrādīt mīlestību un izveidot
fizisku un emocionālu kontaktu.
Bērniem nepietiek ar verbālu mīlestības
apliecinājumu. Viņiem to vajag sajust. Tāpēc vecāku un bērnu fiziskajam
kontaktam ir milzīga nozīme. Bērns, jūtot vecāku pieskārienus, jūtas drošs un
aizsargāts. Nedrīkst pieļaut to, ka bērns šaubās par vecāku mīlestību.
Novērojumi liecina, ka bērns ir mierīgāks, ja viņa vecāki ir tuvumā. Tas
ierobežo arī viņā dusmu impulsus.
Ļaut bērnam aktīvi darboties
(pašrealizēties) un izrādīt interesi par bērna aktivitātēm.
Vecāki nedrīkst ierobežot bērna vēlmi
darboties. Jāatceras, ka rotaļa dod bērniem iespēju izteikt sevi, savas domas
un jūtas. Caur rotaļu bērns atreaģē savus pārdzīvojumus un risina radušās
problēmas.
Ne mazāk svarīga ir vecāku sadarbība ar
bērnu. Jo bērns ir jaunāks, jo viņam vairāk nepieciešama šī sadarbība ar
vecākiem. Sevišķi liela uzmanība jāvelta tām aktivitātēm, kuras bērnam sagādā
grūtības.
Iedrošināt bērnu.
Vecākiem ir jārada situācijas, kurās
darbojoties bērns redz vairāk savus spēkus nekā vājumu, palīdzot bērnam
saprast, ka viņš pats ar saviem spēkiem var sasniegt mērķi. Bērns ir
jāiedrošina ar uzmundrinošiem vārdiem.
Neizmantot atalgojumus par
bērna labu uzvedību.
Ja vecāki atalgo bērnu par viņa ²labo² uzvedību, tad bērns var izjust
diskomfortu starp to, ka viņā ir motivēta vēlēšanās uzvesties agresīvi un
cerību būt apbalvotam. Šādā veidā vecāki var panākt tikai īslaicīgu bērna
uzvedības uzlabošanos, jo netiek atklāti agresivitātes cēloņi.
Fiziski nesodīt bērnu.
Vecāki bieži izmanto sodu kā uzvedības korekcijas
līdzekli. Taču šādi izturoties var panākt tikai pretējo efektu. Bērns tiek
pazemots un tiek grauta viņa pašapziņa.
Sniegt labas uzvedības paraugu.
Vecākiem jāapzinās, cik liela ir viņu
parauga ietekme uz bērna uzvedību, un jāatceras, ka bērns kopē vecāku uzvedību.
Annotation.
Bachelor’s work theme is “Children
aggression and it’s prevent posibilities”.
Work’s purpose is to find out aggression’s
phenomenon before shoolage children and find methods to prevent aggression.Task
includes analisys of pedagogy and psychology literature, experimental work and
results processing.
My experimental work I did in two Riga
kindergartens - k/g nr.39 and k/g “Kadiķītis” with 4 till 6 years old children.
I was using three general methods - observation and two graphics methods -
“House, tree, adamite” and “Family picture”.
In my correction work I was using play
therapy. After experimental work I cocluded, that, developing child’s
self-awareness, is possible to avert aggression.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru