Uztraukums
un aizsardzības mehānismi- vajadzība:
·
Pretdarbojošie spēki- TAS, EGO un SUPER-EGO (Z.Freids);
·
Mazvērtības komplekss, kas ir pretstatā tieksmei pēc
pilnības (A.Adlers);
·
Nesavienojamas vajadzības, kas rosina indivīdu
vienlaicīgi tiekties pēc citiem cilvēkiem un vēlēšanās būt neatkarīgiem no
viņiem (K.Horni);
·
Psiholoģiskās krīzes,kas rodas personības identitātes
veidošanās procesā (E.Eriksons).
Psiholoģiskā aizsardzība funkcionē kā noteikts
psihohigēnisks faktors, kas kavē nopietnu psihisku traucējumu rašanos.
Psiholoģisko aizsardzību Freids definē kā neapzinātu
psihisko procesu kopumu, kuriem jāaizsargā ES no realitātes draudiem (kā likums
bērnībā). Aizsardzībai var tikts izmantots jebkurš psihiskais process vai
darbība (darbs, rotaļs u.tml.), kā arī
speciālie aizsardzības mehānismi.
Psihoanalītiskās orientācijas personības teorijā
aizsargmehānismi tiek aplūkoti kā speciālas psiholoģiskās aizsardzības formas,
ko izstrādā ES spēki.
Aizsargmehānismi ne tikai uztur cilvēka pašcieņu, brt palīdz
viņiem tikt galā ar dzīves grūtībām. Tos indivīds neapzinās un neizvēlas. Tie
ir raksturīgi katram noteiktā pakāpē, un rodas nopietna problēma, ja cilvēkam
nedod iespēju adekvāti novērtēt īstenību. Situācijās, kad vajadzību intensitāte
pieaug, bet to apmierināšanas mehānismu nav, uzvedība tiek regulēta ar
psiholoģiskās aizsardzības mehānismiem. Tie palīdz cilvēkiem izvairīties
izvairīties no sasprindzinājuma, kuru rada konflikti starp apziņu un bezapziņu.
Šie mehānismi pārveido, apspriež vai pilnīgi no apziņas izstumj to informāciju,
kura ir pretrunā ar EGO (es) prasībām.
Psiholoģiskās aizsardzības mehānismus kā īpašu personības
stabilizācijas sistēmu analizē psiholoģe R.Granovska. Viņa konstatē, ka
psiholoģiskā ir viena no indivīda un apkārtējās vides mijiedarbības izpausmēm
situācijās, kurās iespējami vai patiesi neveiksmīga darbība ir savienota ar
prasību pēc savas personības pilnvērtības pārdzīvojuma. Šajā īpašā psihiskā
aktivitāte realizējas specifiskā informācijas pārstrādāšanas formā, kura var pasarģāt
personību no mokoša kauna pārdzīvojuma un pašcieņas zaudēšanas motivēta
konflikta apstākļos. Psiholoģiskā aizsardzība izpaužas cilvēka tendencē
saglabāt pierastās domas par sevi, samazināt disonanci, noraidot vai sagrozot
informāciju, kuru cilvēks novērtē kā nelabvēlīgu un kas sagrauj sākotnējo
priekšstatu par sevi un citiem
Psiholoģiskās aizsardzības mehānisms ir saistītsar
vērtības sistēmas apzinātu un neapzinātu komponentu reorganizāciju un arī visu
veidu personības vērtību herarhijas izmaiņām, lai novērstu psiholoģiski
traumējošos momentus. Psiholoģiskās aizsardzības funkcijas ir pretrnīgas tajā
aspektā, ka veicot cilvēka adaptāciju savai iekšējai pasaulei un psihiskajam
stāvoklim, tās var pasliktināt apkārtējai sociālai videi.
E.Kostandovs 1983.g. citē:’’negatīvi emocionālie
pārdzīvojumi veido stabilu reflektoru saikni smadzeņu garozā. Tā savuk\ārt
paaugstina jūtīguma sliekšņus un ar to bremzē signālus, kas saistīti ar
notikumiem, kuri izraisa tādus pārdzīvojumus pretstatā to apzināšanai. Īslaicīgi
sakari starp neapzinātiem stimuliem var iespiesties ilglaicīgā atmiņā, tie var
kļūt ļoti stabili. Tas dod iespēju izprast stabilu emocionālu pārdzīvojumu
rašanos gadījumos, kad to rašanās iemeslas pašam cilvēkam paliek neapzināts.
Smadzenēs atrodas jūtīgs mehānisms, kas reaģē uz fiziski
ļoti vājiem kairinātājiem, bet cilvēks tos neapzinās, tie var izraisīt virkni
veģetatīvu reakciju, kas noved pie fizioloģiskā un psiholoģiskā stāvokļa
izmaiņām.
Psiholoģiskā aizsardzība līdz zināmai robežai nodrošina
indivīdam izvairīšanos no uztraukuma, bet ar nosacījumu- atteikties no
realitātes vai tās sagrozīšanas.
Psiholoģiskās aizsardzības veidi:
Noliegšana, reakcijas veidošanās, pretējās jūtas,
apspiešana, racionalizācija, identifikācija, ar agresoru, askētisms, afekta
izolācija, regresija, sadalīšanās, projekcija, introjekcija visvarenība,
devalvācija, idealizācija, identifikācija ar izdomātu tēlu, pārvietošana,
sublimācija, izvairīšanās, norobežošanās, atsvešināšanās, kompensēšana,
izstumšana.
Šie aizsargmehānismi tiek aplūkoti kā neatņemama indivīda
īpašība. Tie nosaka indivīda attīstību visai svarīgos aspektos. Ja
aizsargmehānismi kāda iemesla dēļ nepilda savu funkciju, tas var veicināt
psihisko traucējumu rašanos. Šo mehānismu darbība, kā liecina pētījumi, ir konstatēta
kā pieaugušajiem, tā bērniem.
Mēs nelabprāt atceramies nepatīkamus notikumus vai arī
mēs tos aizmirstam- nostrādā izstumšanas process, kas ir pretošanās.
Lai pārvarētu pretošanos, dažreiz pietiek tikai ar
apzināšanos.
Apzinoties savu pretošanos, turpiniet atcerēties. To
veicot, jūs panāksiet, ka daļēji atbrīvosieties no saviem iekšējiem konfliktiem
un iekšējās spriedzes. Pretošanās tāpat kā izstumšana veic konkrētu
aizsardzības funkciju.
Psiholoģiskās aizsardzības mērķis ir viens- pretošanās
nepatīkamām izjūtām, jūtām, pārdzīvojumiem un spriedzes, nemiera samazināšana.
Pārnešana (transvers)- Z.Freids šo fenomenu ir aplūkojis
kā jebkuras cilvēciskās saskarsmes spriedzes neatņemamu sastāvdaļu. Izrādās, ka
cilvēki veido savas savstarpējās attiecības konkrētā situācijā, atsaucot atmiņā
emocionāli nozīmīgus aspektus un iespaidus. Cilvēka smadzenes satur zināmas
matricas, kas sastāv par atmiņām no tiem cilvēkiem, kas pagātnē mūs tā vai
citādi ir ietekmējuši. Šo iekšējo atcerēšanos saus par objektīviem
priekšstatiem, un jebkura jauna cilvēka uztvere pielāgojas šiem objektīvajiem
priekšstatiem.
Pozitīvās pārnešanas pazīmes:
-tieša ieinteresētības izpausme;
-‘’atvērto’’ žestu pārsvars (kad netiek sakrustotas rokas
un kājas, un partneris bieži demonstrē savas atvērtās plaukstas).;
-partneris uzmanīgi klausās un kopē jūsu žestus;
-jūsu partneris laicīgi vai agrāk par normālo laiku atnāk
uz tikšanos;
-jūsu partneris vēlas pastāstīt par sevi, par savas savas
privātās dzīves momentiem, dalās savos iespaidos.
Negatīvās pārnešanas pazīmes:
-partneris nokavē tikšanos;
-partneris nelaikā neizpilda savus solijumus;
-izsaka šaubas par sadarbības produktivitāti ar jums;
-maz stāsta par sevi, nevēlas dalīties ar jums savos
iespaidos un atmiņās.
Pārvietošana
Negatīvo objektu pārnešana uz cvitu- drošāku objektu.
Piem: Vecāki savas dusmas izgāž uz bērniem.
Izstumðana
Tā ir motivēta aizmiršana. Izstumšanas process notiek
saistībā ar uztraukuma emocijas rašanos: tās rezultātā dažu emocionālu procesu
saikne ar citām personības sfērām, kas nereti izraisa psihiskus traucējumus-
neirotiski simptomi.
Izstumšana kalpo EGO aizsardzībai. Izstumšana kalpo kā
izstumšana no apziņas bezapziņā vai tā noturēšana bezapziņas līmenī.
Noliegðana-
Mēģinājums ignorēt reālo situāciju, kas uztrauc
personību. Nepareiza notikuma atcerēšanās- arīir noliegšana.
Reakcijas veidošanās-
Izturēšanās vai jūtu samazināšanās tieši pretēji reālajām
vēlmēm. Cilvēks var izrādīt pārmērīgu tīrīgumu kā aizsardzību vēlmei visu laiku
būt netīram. Reakcijas veidošnās galvenā īpšība- pārspīlēšana, pārvērtēšana un
ekstravagance.
Nepacietība- cita pretošanās forma, kad mēs pieprasām,
lai pārmaiņas notiktu tūliņ pat, mēs neapzināti pretojamies. Šādā gadījumā
apzināti pieņemiet savu pretošanos un turpiniet strādāt pats ar sevi,
mainieties, neraugoties uz šo pretošanos. Jūs to esat apzinājušies, tas nozīmē,
ka uz pusi jūs esat jau no puses atbrīvojušies.
Racionalizācija
Tiekšanās saprast savu dzīves pieredzi. Meklē ārējos un
iekšējos izskaidrojumus sevī. Indivīds attaisno savu uzvedību un noskaņo sevi
tādā veidā, lai saglabātu savu pašcieņu un izvairītos no uztraukuma. Šāds
kognitīvs konflikta pārveidojums ir Racionalizācija
Racionalizācija ir vislabākais paņēmiens, lai attaisnotu
savu izvairīšanos no atbildības.
Racionalizācija slēpj mūsu motīvus un padara darbības
morāli pieņemamākas..
Norobežošanās
Aizsargmehānisms- domu virzību izolācija.
Izvairīšanās reakcija
Indivīda tendence bēgt no frustējošas situācijas, kad
tolerantes slieksnis uz frustāciju tiek pārsniegts. Izvairīšanās reakcija tiek
aplūkota kā noliedzoša izpausme, jo tā ir atteikšanās risināt problēmu vēl
lielākās situācijas sarežģītības gadījumā. Piem. Bērns spītīgi nerunā.
Pretējas jūtas
Impulsu virzības mainīšana. Piem. Sevis nosodīšana, lai
izpaustu savu vilšanos citā cilvēkā.
Apspieðana
Aizsardzības būtība ir saistīta ar kaut kā attālināšanu
no apziņas un noturēšanu atstatumā no apziņas. Apspiešanas sekas var būt-
histēriski simptomi, astma, gastrīts, kuņģa čūla, nespēks, frigiditāte, bailes,
impotence.
Sadalīšanās
Pozitīvo īpašību attālināšana no negatīvajām. Raksturīgs
ar mainīgu vērtējumu. Piem: Visi draugi ir viņu nodevuši, bet pēc brīža saka
pretējo.
Projekcija
Aizsargāšanās no uztraukuma, kas saistīts ar neveiksmi
vai vainas apziņu, ar tās novelšanu uz kaut ko citu. Ar šī aizsargmehānisma
palīdzību indivīds ‘’pieraksta’’ pašam nepieņemamās savas īpašības un centienus
citiem cilvēkiem.
Introjekcija
Tā ir tieksme pārņemt cita cilvēka pārliecības,
orientācijas, nostāju bez kritikas un padarīt tās par savām personīgajām. Tāds
subjekts nerunā ļoti bieži nerunā pats no sevis, bet kolektīva vārdā u.tml.
Lieto nevis ‘’ES’’, bet ‘’MĒS’’.
Regresija
Neatbilstošs vecumam cilvēka uzvedības aizsargmehānisms.
Katrs pieaudzis cilvēks, pat labi piemērojies, laiku pa laikam izmanto šo
paņēmienu, lai ‘’nolaistu tvaiku’’. Cilvēki smēķē, piedzeras, pārēdas, nevalda
pār sevi, grauž nagus, rubina degunu, bojā lietas, masturbē, košļā košļenes,
ātri un pārvaldīgi brauc ar mašīnu, dienā guļ, kaujas, sapņo, fantazē, grozās
spoguļa priekšā, spēlē azarta spēles, meklē’’grēkāzi’’.
Devalvācija
Otra cilvēka pazemināšana, cieņas mazināšana pret viņu
līdz pat nicinājuma attieksmei.
Primitīva idealizācija
Pretēja reakcija,kas izpaužas otra cilvēka spēka un prestiža
pārspīlēšanā.
Visvarenība
Savas varas un spēka pārvarēšana.
Identifikācija ar izdomātu tēlu:
Izpaužas ar projekciju uz citu cilvēku, mēģinot kontrolēt
viņu. Piem: Projecē savu naidīgumu pret otru un ar bailēm gaida no viņa
uzbrukumu.
Identifikācija ar agresoru
Imitē to, kas var izraisīt negatīvu ietekmi.
Askētisms
Tiek izmantots intensīvu seksuālo tieksmju kontrolei. Kā
likums tas tiek demonstrēts pilnīgā pārākuma veidā.
Afekta izolācija
Nemiera izraisošās daļas atdalīšana no garīguma sfēras
konkrētā situācijā. Tās normāls prototips ir normāla domāšana.
Sublimēšana un kompensēšana- sociāli nerealizējams
impulss tiek pārvērsts par realizējamu, enerģija pāredresēta no viena kanāla uz
otru.
Kompensēšana
Enerģija no mazāk veiksmīgas darbības sfēras tiek
pārorientēta uz veiksmīgāku. Piem: Neizjūtot pietiekamu mātes mīlestību, bērns
to kompensē, pievēršoties īkšķa sūkāšanai.
Sublimācija:
Agresīvā enerģija tiek novirzīta uz citiem mērķiem- intelektuāliem,
mākslinieciskiem, kulturāliem, kas izpaužas radošas pašizpausmes formā.
Secinājumi
Esmu secinājis, ka aizsardzības
mehānismi aizsargā un uztur cilvēka cilvēka pašcieņu, un ar tā palīdzību
cilvēks veiksmīgi atrisina dažādas problēmas, konfliktsituācijas, kas rodas
mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli. Jo veiksmīgāk indivīds tiek galā ar ar
frustāciju izraisošo konflikta situāciju, jo ātrāk uzlabojas viņa pašizjūta un
fiziskā pašsajūta. Tātad psiholoģiskie aizsargmehānismi darbojas kā sava veida
negatīvā pārdzīvojuma filtrs. Jebkurš no šiem aizsargmehānismiem ļauj man
dzīvot pilnvērtīgi
Aizsargmehānismu pozitīvais
devums man ir tas, ka tie dod zināmu drošību. Tie man dod iespēju bez liekas
piepūles tikt vaļā no mokošām, baiļu un vainas izjūtu neesošām situācijām
dzīvē.
Izmantotā literatūra:
1.
Mārtiņš Veide ‘’Garīgā brīvība’’ 1998.g. LU
2.
Irina Lika
‘’Personības psiholoģiskās aizsardzības sistēma’’.
3.
Darbiņa G. ‘’Kā rodas labais un sliktais’’. 1991.g.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru