Alfrēda Ādlera individuālpsiholoģija

 

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola

Vakara un neklātienes studiju daļas Rīgas nodaļa

 

 

 

Uzņēmuma vadītājs specialitāte

1.kurss

sestdienas grupa

Liānas Kiršas

ESEJA

Personības attīstības psiholoģijā

TĒMA: Alfrēda Ādlera individuālpsiholoģija

Nodošanas datums:                                                              Vērtējums:

                                                                                                Datums:

Alfrēda Ādlera individuālpsiholoģija

Ikdienā visai bieži tiek izmantots apzīmējums “mazvērtība” vai “mazvērtības komplekss”, taču reti kad aizdomājas par šā koncepta izcelsmi un vēsturi. Alfrēds Ādlers ir izstrādājis savu mācību – individuālpsiholoģiju. Svarīgākais personības uzvedībā, atbilstoši Alfrēda Ādlera teorijai, ir tās ietekme sasniegt pārākumu vai pilnību. Savukārt personības pilnības sasniegšana nav iespējama. Līdz ar to tai sāk attīstīties nepilnvērtības kā kompensācijas izjūta. Šī izjūta nav personības pasīvs pārdzīvojums par saviem defektiem. Tā kļūst par svarīgu avotu neapzinātai mērķa izvirzīšanai, kurš ir vērsts uz pilnības sasniegšanu. Šis mērķis ir visiem kopīgs – iegūst katrai personībai savu specifiku, individuālu virzību. Tas pirmo reizi rodas 4 – 5 gadu vecumā un nosaka to viengabalaino individuālo personības struktūru, kuru A.Ādlers nosaucis par “dzīves stilu”. Personības mērķis un dzīves stils daudzejādā ziņā ir neapzināts. Dzīves stils lielākoties nekad nemainās. Dzīves stils jāveido tiecoties pēc noteikta pārākuma mērķa, līdz ar to varam gaidīt, ka ir vārda, ir rīcība un jūta ir organiska kopīgās “ darba līnijas” daļa. Dzīves stila apzīmēšanai tiek izmantoti dažādi apzīmējumi, pemēram – fikcija, vadlīnija, ideāls, ideāltēls, attīstības līnija, dzīves plāns, šablons u.c. Fikcija un šablons norāda, ka dažkārt dzīves stils īstenojas vēlmju, iedomu pasaulē. Individuālpsiholoģijā liela nozīme tiek piešķirta pirmajām bērnības atmiņām. Dzīves stils funkcionē neapzināti un visskaidrāk izpaužas sapņos. Šajā psiholoģijā figurē jēdziens “ bezapziņa”, kura otra nozīme “ neapzinātais “. Neapzinātajā pēc A.Ādlera ieskata, mājo “ spēki “, kas nosaka un veido dzīves stilu, cilvēka psiholoģisko konstitūciju.

Piekrītu A.Ādlera teiktajam, ka galvenie nepilnvērtības izjūtas rašanās priekšnoteikumi veidojas agrā bērnībā trijos gadījumos:

1.      Bērni, kuri piedzimuši ar fiziskiem defektiem;

2.      Izlutinātie bērni;

3.      Cietsirdīgie bērni.

Tātad bērni, kuri piedzimuši ar defektiem, uztver tos kā dzīves šķēršļus. Šie bērni pārdzīvo spēcīgas mazvērtības izjūtas un spiesti nopūlēties, lai kompensējot savu nepilnvērtību, dzīvē sasniegtu drošību un varu. Jāpiekrīt atziņai: “ Dzīves pamatlikums ir pārvarēšana”. Lai līdzinātos citiem cilvēkiem, lai pārvarētu savu ierobežotību un slimības, šiem bērniem ir jāpārvar pašu bezspēcība un apkārtnes radītie šķēršļi. Ja bērni uzaug vidē, kas veicina šādu izjūtu attīstību, tad vēlāk viņi īpaši baidās no straujiem ārējiem iespaidiem. Savu trūkumu pārvarēšana bieži vien ļauj šiem cilvēkiem apgūt noteiktas tehnikas iemaņas, kuras dod iespēju strādāt mākslas jomā.

Bērni, kuri ir izlutināti, viņiem nerodas pašvērtības izjūta. Viņiem māte vai analoģiska persona ir pats tuvākais cilvēks, kam uzticēties. Turpmākajā dzīvē viņiem vienmēr pietrūkst sākotnējais sirds siltums un šādi bērni nekad nevar rast savstarpēju sapratni ar citiem cilvēkiem. Toties šādi pārdzīvojumi nerodas bēniem kuri ir cietsirdīgi, jo viņi visur redz ienaidniekus un uzvedas tā, it kā atrastos “ ienaidnieka nometnē”.

Tākā ar pārākuma vai mazvērtības izjūtu bērns nepiedzimst, tā rodas ārējo apstākļu ietekmē. Biežas bērna apspiešanas, vardarbības vai salīdzināšanas ar citu, var gūt nepareizas ievirzes. Radusies nepilnvētības izjūta, var attīstīties par nepilnvērtības vai mazvērtības kompleksu, un beigties ar neirozi. Nedrīkst bērnam likt zaudēt ticību savai nākotnei! Nedrīgst attīstīt nedrošību! Visbiežāk nedrošība tiek attīstīta ar bioloģisku, psiholoģisku, sociālu, pedagoģisku apstākļu dēļ.

Tātad agrīnajās bērnības dienās, alojoties un nesaprotot, bērns rada savu šablonu, mērķi, paraugu un dzīves plānu, kuram zinot un nezinot seko. Uz mērķi virzās visā dzīves laikā, tikai atkarībā no bērnībā iegūtajām atmiņām vieni virzās ātrāk, otri – lēnāk, bet citi vispār nesasniedz.