referāts
psiholoģijas vēsturē
Alfrēds
Binē
Alfred Binet (1857.8.VII - 1911.18.X) |
|
Franču
psihologs, medicīnas un jurisprudences doktors. A.Binē ir pirmās franču
eksperimentālās psiholoģijas laboratorijas izveidotājs Sorbonnā (1889). Savā
laikā nodarbojies ar ļoti daudz dažādu psiholoģijas jomu problēmu pētīšanu
(personības pataloģijas, bērnu emocionālā attīstība, pedagoģiskā psiholoģija,
defektoloģija, mākslas psiholoģija). Sevišķi lielu uzmanību Binē pievērsa
intelektuālās attīstības problēmai un šīs attīstības līmeņa diagnostikai. Viņa
nozīmīgākie darbi: “Slēdziena (Secinājuma) psiholoģija” (1886), “Ievads
eksperimentālajā psiholoģijā” (1894) un “Prāta attīstības pētīšanas metodika”
(1922).
Binē pētīja
domāšanas attīstības etapus bērniem, uzdodot viņiem jautājumus par noteiktiem
jēdzieniem, piemēram, kas ir krēsls, kas ir zirgs u.t.t. Apkopojot bērnu
(vecumā no 3 līdz 7) atbildes Binē nonāca pie secinājums, ka šajā laikā bērni
iziet cauri trīs domāšanas attīstības stadijām:
uzskaitīšanas
stadija;
aprakstīšanas
stadija;
interpretācijas stadija.
Šie
pētījumi noveda viņu pie domas, ka iespējams izstrādāt noteiktas bērnu
intelektuālās attīstības normas un metodes, lai veiktu domāšanas attīstības
diagnostiku.
Šie jautājumi bija
ļoti svarīgi un aktuāli tā laika psiholoģijas zinātnei, jo vecumposmu
psiholoģijai un pedagoģijai bija nepieciešama ne tikai precīza pētījumu mērķa,
uzdevuma un priekšmeta noteikšana, ko izdarīja Meimans un Klapareds, bet arī
jaunu objektīvu bērnu psihiskās attīstības pētīšanas metožu izstrāde. Tā laika
psiholoģijā trūka šādas pētīšanas metodes, kas būtu ka psiholoģiskas, tā arī
tik pat objektīvas un ticamas, kā citu dabaszinātņu metodes. Binē bija pirmais,
kas izstrādāja metodiku, ātrai un ticamai intelektuālās attīstības līmeņa noteikšanai.
Viņa izveidoto metodiku nosauca par intelekta
testiem.
20.gs. sākumā
Francijas izglītības ministrija lūdza Binē izstrādāt metodiku, kas ļautu
diferencēt bērnus iestājoties skolā. Nepieciešams bija noteikt, kuri bērni var
sākt skolas gaitas parastajā skolā un kuriem bērniem ir nepieciešama apmācība
speciālās skolās. Šim mērķim Binē izstrādāja dažādas grūtības pakāpes jautājumu
sēriju. Grūtības pakāpe tikai noteikta bērniem atbildot uz jautājumiem.
Šī metode strādāja
tik labi, ka nolēma Binē turpināt darbu un izveidoja metodiku ne tikai normālo
bērnu atšķiršanai no anormālajiem, bet arī metodiku vispārējai intelektuālās
attīstības diagnostikai bērniem vecumā no 3 līdz 18 gadiem.
Katram vecumam tika
izstrādāti atbildošas grūtības pakāpes jautājumi, kas pētīja dažādus
intelektuālās attīstības pazīmes. Šajā testā tika ietverti uzdevumi vārda
krājuma, atmiņas, aritmētikas, loģiskās domāšanas, vispārējās izglītotības,
orientācijas spēju telpā u.t.t. noteikšanai. Katram vecumam bija ne mazāk kā 5
– 7 uzdevumi, pie tam Binē atzīmēja to, ka nav svarīgs tik daudz uzdevumu
saturs, kā to daudzums. Šādi domāt Binē mudināja fakts, ka viņš domāja, ka
intelekts ir iedzimts un ka tas nemainās atkarībā no vecuma, bet mainās tikai
risināmo problēmu saturs. Tāpēc gudrs bērns vienmēr tiek galā ar uzdevumiem,
bet ar uzdevumu lielo daudzumu ir iespējams novērst nejaušības un uzminēšanas
faktoru.
Vislielākā grūtība
veidojot testu bija izveidot uzdevumus, kas atbilstu visu bērnu pieredzei.
Zināšanu līmenis bērniem ir ļoti atšķirīgs, tāpēc lai noteiktu tieši intelekta
attīstības līmeni, bija nepieciešams panākt to, lai bērna individuālā pieredze
neiespaidotu atbildi. Jautājumam ir jāizriet no tās minimālās pieredzes, kura
ir jebkuram šī vecuma bērnam. Tikai šādā veidā, uzsvēra Binē, ir iespējams
intelektuāli spējīgu bērnu atšķirt no apmācīta bērna. Citādi bērni bez īpašas
apmācības, bet ar augstu intelektu būs tādi paši pēc testa rezultāta kā
izglītību ieguvušie bērni.
Šis stāvoklis
saglabājas vēl mūsdienās un ir kā būtisks noteikums mūsdienu testu izveidē,
veco testu modifikāciju veidošanā un ārzemju testu tulkošanā. Šī principa
neievērošana noved pie nepareizas diagnostikas vēl mūsdienās.
Lai iegūtu pēc
iespējas objektīvākus rezultātus intelekta izpētē Binē uzskatīja, ka bērnam ir
jādod visi jautājumi, nevis tikai tie, kuri domāti viņa vecumam. Jautājumi bija
sanumurēti, pie tam numerācija sākās no pirmā uzdevuma trīsgadīgajiem bērniem
līdz pēdējam uzdevumam astoņpadsmit gadīgajiem jauniešiem. Datus ievietoja
speciālā tabulā, kur pareizās atbildes atzīmēja “+” un nepareizās – “-”.
Bērna prāta vecumu
izskaitļoja ar speciālas skalas palīdzību, kuru bija izveidojis Binē skolnieks
Simons.
Binē izmantoja
jēdzienu garīgais līmenis, bet
mūsdienās tas ir aizstāts ar terminu intelektuālais
vecums(mental age - MA). Binē bija izdalījis vecumam vidējo tendenci, viņš
pētīja reprezentatīvu bērnu grupu, kuru rezultātus vēlāk izmantoja kā normu. Ja
bērns spēja veikt visus testa uzdevumus, kurus veica 80 - 90% normāli
trīsgadīgi bērni, tātad viņa garīgais jeb intelektuālais vecums bija 3 gadi.
Vēlāk
Vācu zinātnieks L.Šterns (L.W.Stern) ieviesa
terminu intelekta koeficients (IQ).
Šterns nāca klajā ar vēl vienu ideju, ka šāda veida testēšanu iespējams veikt
ne tikai bērniem, bet gan cilvēkiem visās vecuma grupās. IQ šajā gadījumā ir
personas intelektuālā vecuma (MA) procentuāla attiecība pret tās hronoloģisko
vecumu (CA).

Kad intelektuālais
vecums sakrīt ar hronoloģisko vecumu, personas IQ ir 100, kas ir vidējais.
Intelektuāla koeficenta norma ir no 70% - 130%, zemāki par šo rādītāju norāda
uz testējamā iespējamo intelektuālo atpalicību, bet augstāki – par
apdāvinātību.
Savas dzīves laikā
Binē kopā ar Simonu trīskārši atjaunoja un modificēja savu skalu (1905., 1908.,
1911.).
Binē aizsāka
testoloģiskos pētījumus, un salīdzinoši īsā laikā (10 - 15 gados) tika
izstrādāts liels daudzums testu, kas mērija dažādus bērnu psihiskās dzīves
aspektus.
Izmantotā literatūra
1) Latvijas padomju
enciklopēdija. 2.sējums – R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1982. – 736 lpp.
2) Encarta concise encyclopedia
article. Alfred Binet.
internet materiāls – http://www.encarta.msn.com/
internet materiāls – http://www.encarta.msn.com/
3) Fillion Deniese. Alfred
Binet.
internet materiāls – http://www.psych.ucalgary.ca/
internet materiāls – http://www.psych.ucalgary.ca/
4) Papalia E. Diane A Child’s
World. Infancy through adolescence. NY: McGraw - Hill Book Company 1987 – 625
p.
5) Годфруа Ж. Что такое психология? В 2-х т. Изд. 2-е, стереотипное. Т.1: Пер. с франц. – М.: Мир, 1996. – 496 с., ил.
6) Марцинковская Г.Д. 100 выдающихся психологов мира. – М.: Издательство “Институт практической
психологии”, Воронеж: НПО “МОДЭК”, 1996. – 320 с.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru