Alfrēds Binē

referāts psiholoģijas vēsturē Alfrēds Binē Alfred Binet (1857.8.VII - 1911.18.X)

Franču psihologs, medicīnas un jurisprudences doktors. A.Binē ir pirmās franču eksperimentālās psiholoģijas laboratorijas izveidotājs Sorbonnā (1889). Savā laikā nodarbojies ar ļoti daudz dažādu psiholoģijas jomu problēmu pētīšanu (personības pataloģijas, bērnu emocionālā attīstība, pedagoģiskā psiholoģija, defektoloģija, mākslas psiholoģija). Sevišķi lielu uzmanību Binē pievērsa intelektuālās attīstības problēmai un šīs attīstības līmeņa diagnostikai. Viņa nozīmīgākie darbi: “Slēdziena (Secinājuma) psiholoģija” (1886), “Ievads eksperimentālajā psiholoģijā” (1894) un “Prāta attīstības pētīšanas metodika” (1922).

Binē pētīja domāšanas attīstības etapus bērniem, uzdodot viņiem jautājumus par noteiktiem jēdzieniem, piemēram, kas ir krēsls, kas ir zirgs u.t.t. Apkopojot bērnu (vecumā no 3 līdz 7) atbildes Binē nonāca pie secinājums, ka šajā laikā bērni iziet cauri trīs domāšanas attīstības stadijām:

           uzskaitīšanas stadija;

           aprakstīšanas stadija;

           interpretācijas stadija.

Šie pētījumi noveda viņu pie domas, ka iespējams izstrādāt noteiktas bērnu intelektuālās attīstības normas un metodes, lai veiktu domāšanas attīstības diagnostiku.

Šie jautājumi bija ļoti svarīgi un aktuāli tā laika psiholoģijas zinātnei, jo vecumposmu psiholoģijai un pedagoģijai bija nepieciešama ne tikai precīza pētījumu mērķa, uzdevuma un priekšmeta noteikšana, ko izdarīja Meimans un Klapareds, bet arī jaunu objektīvu bērnu psihiskās attīstības pētīšanas metožu izstrāde. Tā laika psiholoģijā trūka šādas pētīšanas metodes, kas būtu ka psiholoģiskas, tā arī tik pat objektīvas un ticamas, kā citu dabaszinātņu metodes. Binē bija pirmais, kas izstrādāja metodiku, ātrai un ticamai intelektuālās attīstības līmeņa noteikšanai. Viņa izveidoto metodiku nosauca par intelekta testiem.

20.gs. sākumā Francijas izglītības ministrija lūdza Binē izstrādāt metodiku, kas ļautu diferencēt bērnus iestājoties skolā. Nepieciešams bija noteikt, kuri bērni var sākt skolas gaitas parastajā skolā un kuriem bērniem ir nepieciešama apmācība speciālās skolās. Šim mērķim Binē izstrādāja dažādas grūtības pakāpes jautājumu sēriju. Grūtības pakāpe tikai noteikta bērniem atbildot uz jautājumiem.

Šī metode strādāja tik labi, ka nolēma Binē turpināt darbu un izveidoja metodiku ne tikai normālo bērnu atšķiršanai no anormālajiem, bet arī metodiku vispārējai intelektuālās attīstības diagnostikai bērniem vecumā no 3 līdz 18 gadiem.

Katram vecumam tika izstrādāti atbildošas grūtības pakāpes jautājumi, kas pētīja dažādus intelektuālās attīstības pazīmes. Šajā testā tika ietverti uzdevumi vārda krājuma, atmiņas, aritmētikas, loģiskās domāšanas, vispārējās izglītotības, orientācijas spēju telpā u.t.t. noteikšanai. Katram vecumam bija ne mazāk kā 5 – 7 uzdevumi, pie tam Binē atzīmēja to, ka nav svarīgs tik daudz uzdevumu saturs, kā to daudzums. Šādi domāt Binē mudināja fakts, ka viņš domāja, ka intelekts ir iedzimts un ka tas nemainās atkarībā no vecuma, bet mainās tikai risināmo problēmu saturs. Tāpēc gudrs bērns vienmēr tiek galā ar uzdevumiem, bet ar uzdevumu lielo daudzumu ir iespējams novērst nejaušības un uzminēšanas faktoru.

Vislielākā grūtība veidojot testu bija izveidot uzdevumus, kas atbilstu visu bērnu pieredzei. Zināšanu līmenis bērniem ir ļoti atšķirīgs, tāpēc lai noteiktu tieši intelekta attīstības līmeni, bija nepieciešams panākt to, lai bērna individuālā pieredze neiespaidotu atbildi. Jautājumam ir jāizriet no tās minimālās pieredzes, kura ir jebkuram šī vecuma bērnam. Tikai šādā veidā, uzsvēra Binē, ir iespējams intelektuāli spējīgu bērnu atšķirt no apmācīta bērna. Citādi bērni bez īpašas apmācības, bet ar augstu intelektu būs tādi paši pēc testa rezultāta kā izglītību ieguvušie bērni.

Šis stāvoklis saglabājas vēl mūsdienās un ir kā būtisks noteikums mūsdienu testu izveidē, veco testu modifikāciju veidošanā un ārzemju testu tulkošanā. Šī principa neievērošana noved pie nepareizas diagnostikas vēl mūsdienās.

Lai iegūtu pēc iespējas objektīvākus rezultātus intelekta izpētē Binē uzskatīja, ka bērnam ir jādod visi jautājumi, nevis tikai tie, kuri domāti viņa vecumam. Jautājumi bija sanumurēti, pie tam numerācija sākās no pirmā uzdevuma trīsgadīgajiem bērniem līdz pēdējam uzdevumam astoņpadsmit gadīgajiem jauniešiem. Datus ievietoja speciālā tabulā, kur pareizās atbildes atzīmēja “+” un nepareizās – “-”.

Bērna prāta vecumu izskaitļoja ar speciālas skalas palīdzību, kuru bija izveidojis Binē skolnieks Simons.

Binē izmantoja jēdzienu garīgais līmenis, bet mūsdienās tas ir aizstāts ar terminu intelektuālais vecums(mental age - MA). Binē bija izdalījis vecumam vidējo tendenci, viņš pētīja reprezentatīvu bērnu grupu, kuru rezultātus vēlāk izmantoja kā normu. Ja bērns spēja veikt visus testa uzdevumus, kurus veica 80 - 90% normāli trīsgadīgi bērni, tātad viņa garīgais jeb intelektuālais vecums bija 3 gadi.

Vēlāk Vācu zinātnieks L.Šterns (L.W.Stern) ieviesa terminu intelekta koeficients (IQ). Šterns nāca klajā ar vēl vienu ideju, ka šāda veida testēšanu iespējams veikt ne tikai bērniem, bet gan cilvēkiem visās vecuma grupās. IQ šajā gadījumā ir personas intelektuālā vecuma (MA) procentuāla attiecība pret tās hronoloģisko vecumu (CA).

Kad intelektuālais vecums sakrīt ar hronoloģisko vecumu, personas IQ ir 100, kas ir vidējais. Intelektuāla koeficenta norma ir no 70% - 130%, zemāki par šo rādītāju norāda uz testējamā iespējamo intelektuālo atpalicību, bet augstāki – par apdāvinātību.

Savas dzīves laikā Binē kopā ar Simonu trīskārši atjaunoja un modificēja savu skalu (1905., 1908., 1911.).

Binē aizsāka testoloģiskos pētījumus, un salīdzinoši īsā laikā (10 - 15 gados) tika izstrādāts liels daudzums testu, kas mērija dažādus bērnu psihiskās dzīves aspektus.

Izmantotā literatūra

1)  Latvijas padomju enciklopēdija. 2.sējums – R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1982. – 736 lpp.

2)  Encarta concise encyclopedia article. Alfred Binet.
internet materiāls – http://www.encarta.msn.com/

3)  Fillion Deniese. Alfred Binet.
internet materiāls – http://www.psych.ucalgary.ca/

4)  Papalia E. Diane A Child’s World. Infancy through adolescence. NY: McGraw - Hill Book Company 1987 – 625 p.

5)  Годфруа Ж. Что такое психология? В 2-х т. Изд. 2-е, стереотипное. Т.1: Пер. с франц. – М.: Мир, 1996. – 496 с., ил.

6)  Марцинковская Г.Д. 100 выдающихся психологов мира. – М.: Издательство “Институт практической психологии”, Воронеж: НПО “МОДЭК”, 1996. – 320 с.