Andrejs Upītis


Ievads.
      
       “Skatoties kalnu virsotnēs, vienmēr par daudz ko jādomā - par dabas varenumu, pasaules skaistumu, bezgalību, par cilvēka dzīves cildenumu.
          Tāpat ir tad, ja mūsu priekšā liels un varens, kalnu virsotnēm līdzīgs cilvēks. Arī tad galvā kā bišu spiets virmo domas. Gribas aptvert ne tikai šī, bet vispār cilvēka lielumu, pašas cilvēcības jēgu. Gribas pieskarties laikmetu un mūžības jautājumiem, ielūkoties radošās personības dzīvības avotos.”
( “Atmiņas par Andreju Upīti”)
          Cilvēku ir daudz. Arī domas, izjūtas, pasaules uzveres ir tikpat daudz un tikpat dažādas. Bet tikai neliela daļiņa no visiem cilvēkiem kļūst par visiem zināmiem, populāriem un iemīļotiem. Kas ir tas, kas piesaista šajos cilvēkos? Vai tā ir viņu āriene? Varbūt izteiktās domas? Nē tā ir viņu spēja pārvērst  un pasniegt savu uztveri, savu pasauli tā, ka tas liekas skaisti un interesanti ne tikai viņiem pašiem, bet arī visiem apkārtējiem, visai sabiedrībai.
          Arī A.Upīts ir bijis un vēl joprojām ir viens no tiem cilvēkiem, kurus pazīst un ciena. Ciena ne tikai viņa literāro darbu sakarā, bet arī viņa kā personības dēļ. Tomēr parasti cilvēki neiedziļinās pašā cilvēkā, bet lielāku uzmanību pievērš viņa uzrakstītajiem darbiem, kas ne vienmēr ataino viņa būtiskākās un dziļākās izjūtas, iezīmes, domas.
          Tāpēc ir svarīgi iepazīties ne tikai ar kāda rakstnieka darbiem, mēģinot no tiem izsecināt par viņa personības galvenajām iezīmēm, bet gan sīkāk papētīt notikumus un pārdzīvojumus viņa dzīves ritumā, jo dažkārt tas sniedz pat vēl vairāk jaunu iespaidu nekā iedziļināšanās kādā literārā darbā. Šis rakstnieka dzīves rituma pētījums, iespējams var kļūt pat par pamatu dziļākai un skaidrākai viņa darbu izpratnei, sekmīgākai darbos ietverto ideju apzināšanai un līdz ar to ar pilnvērtīgākai viņa paša izvērtēšanai.
          Ir vairāki iemesli, kāpēc šī darba veikšanai izvēlējos tieši A.Upīša personības pētīšanu viņa memoriālajā muzejā. Andrejs Upīts savā ziņā ir neparasts rakstnieks ( arī kritiķis, akadēmiķis, filoloģijas zinātņu profesors). Mūsdienās viņš nav tik populārs  kā citi latviešu rakstnieki, piemēram, Rainis, Jaunsudrabiņš un citi, tomēr vairums cilvēku pazīst A.Upīti, jo savā laikā viņš ir kļuvis pazīstams ar nevienu vien savu uzrakstīto darbu vai izteikto ideju kopumu. Kāpēc tad dažreiz veidojas tik noliedzošs priekštats par šo cilvēku? Manuprāt, atbilde tam meklējama viņa personībā un līdz ar to arī uztverē. Viņš bieži nebija tāds pats kā citi - viņš bija neparasts. Neparasts, bet ievērojams un cieņas vērts, meklējot dzīvē likumsakarīgo, reālo un tipisko, bet pats sevī paliekot tāds, kas stāv ārpus parastās likumības, pieņemtajām normām.
          Visi zin vai vismaz ir dzirdējuši par A.Upīša romānu “Zaļā Zeme”, taču ne tik daudz ir iedziļinājušies šī darba veidotājā - pašā rakstnieka personībā un viņa dzīves spilgtākajos notikumos. Tāpēc man likās interesanti nedaudz sīkāk apskatīt vismaz nelielu A.Upīša dzīves daļiņu - laika posmu, kas pavadīts dzīvoklī Ļeņina ielā, tagadējā Brīvības ielā, kas arī kļuva par A.Upīša pēdējo dzīvesvietu. Lai arī radošākā A.Upīša dzīves daļa jau ir bijusi pirms dzīves šajā dzīvoklī, tomēr arī šeit rakstnieks ir ienesis sev raksturīgo, sev tuvo un būtisko.










Pēc 2.Pasaules kara ( 1944.g.), kad A.Upīts atgriezās Rīgā, viņš 8 dienas nodzīvoja pie saviem radiem, vēlāk apmetās dzīvoklī Elizabetes ielā. Taču šis dzīvoklis A.Upītim nelikās piemērots viņa ierastajam dzīves stilam un apstākļiem. Tas bija pārāk liels un arī samērā tumšās telpas nerosināja rakstniekā ne mazāko patiku gan dzīvot, gan strādāt.
          Tikai 1951.gadā viņš ar savu ģimeni, sievu Olgu un  mazdēlu Aivaru, pārvācās uz trešā stāva dzīvokli ēkā Ļeņina (tagadējā Brīvības) un Elizabetes ielu stūrī (nams celts 1911.g. pēc arhitekta E.Poles projekta), kur pavadīja pēdējos sava mūža 19 gadus. Pastāv vairāki uzskati, ka šajā laikā A.Upīša radošākais un spilgtākais mūža cēliens jau bija pagājis, taču, manuprāt, rakstnieka mūžu nevar dalīt šādos posmos, jo katram laikam ir savas, varbūt atšķirīgas iezīmes, tomēr galvenās domas, galvenās idejas, galvenais dzīvesveids saglabājas - tas viss rodas līdz ar cilvēka piedzimšanu un iet viņam līdzi visu mūžu. Šajā sakarā ļoti piemērots liekas A.Upīša teiktais:
          “Rakstnieks ir rakstnieks vienmēr un visur. Rakstnieks raksta gan vilcienā braucot, aukstumā kratoties, gan sveču gaismā, gan sēžot siltā istabā.”
          Arī dzīvokļa iekārtojums ir pakārtots darbam. Interjers A.Upīti īpaši neinteresēja un neietekmēja viņa rakstīšanas veidu, viņa rakstīšanas vēlēšanos. Protams, dzīvoklī valda izcila kārtība, ko A.Upīts īpaši cienīja ( dažkārt tā bija pat pedantiska kārtība), tomēr visas lietas ir sakārtotas tā, lai vajadzības gadījumā nekad un nekas nebūtu ilgi jāmeklē - viss ir pa rokai un abrīnojami sistematizēts.
          Šī dzīvokļa atrašanās vieta jau pašā sākumā A.Upītim likās ļoti piemērota. Viņam patika, ka tas bija pats Rīgas centrs, un, tā kā jau no 1905.gada viņš bija “kreisi” noskaņots, tad viņš pats uzskatīja, ka blakus esošais Ļeņina piemineklis daudzkārt palīdzēja. Atliek tikai minēt, ko šis piemineklis ir devis viņa izpratnē. Varbūt tas ir bijis pamats apziņai, ka viņš ir it kā līdzās personai, kuru viņš uzskatīja par svarīgu, idejiski bagātu un nozīmīgu visā savā dzīvē.
          Pirmais un, manuprāt, arī pats svarīgākais visā dzīvokļa interjerā ir grāmatas - grāmatas daudz un dažādas. Domāju, ka man būs taisnība , ja es apgalvošu, ka arī A.Upītim grāmatas ir bijušas pašas svarīgākās lietas viņa dzīvokļa iekārtojumā. Atliek tikai apbrīnot A.Upīša pacietību un centību visas plašās dzīvokļa bibliotēkas veidošanā. Visas grāmatas A.Upīts ir meklējis un iegādājies nežēlojot tam ne savus spēkus, ne līdzekļus. Vēl sirmā vecumā viņš turpināja iepazīties ar presi un  jaunajām grāmatām, tādejādi nesaraujot saites ar pasauli, kā tas dažkārt notiek, kad cilvēks ir nodzīvojis līdz cienījamam vecumam.
          Dzīvokļa bibliotēkā ir tik liela grāmatu daudzveidība, ka nezinātātājam ir grūti orientēties visā grāmatu un publicistikas darbu klāstā, taču pašam rakstniekam tas bija neparasti viegli. Viņa disciplinētība organizēja visu viņa darbu, arī darbu ar grāmatām.
          Tās nav viena žanra vai kādā noteiktā valodā sarakstītas  grāmatas un žurnāli ( Arī publicistikas darbi šeit ir apkopoti lielā apjomā. Lielāko daļu aizņem žurnāla “Karogs” skaisti iesietie numuri, taču netrūkst arī citi latviešu un ārzemju publicistikas darbi.). Te ir gan paša rakstnieka darbi dažādās valodās, gan citu latviešu, krievu, franču, vācu, kā arī daudzu citu tautu autoru darbi. Viss glīti sakārtots, sistematizēts.










Ievērojamu daļu no visiem literatūras darbiem ieņem grāmatas par dažādiem vēsturiskiem notikumiem. Tās bija gan kā izziņas avots, gan kā idejiskais pamats visam iesāktajam un arī visam jaunajam - jaunām domām, jaunām idejām. Arī dažādas vārdnīcas ir palīdzējušas A.Upītim viņa ikdienas darbā. Rakstnieks brīvi pārvaldīja tādas svešvalodas kā krievu, franču, vācu, taču arī darbi jebkurā citā svešvalodā neliedza nonākt pie mērķa - izzināt no katras pieejamās grāmatas pēc iespējas vairāk, lai būtu tikai ieguvums, nevis nožēla par velti iztērētu laiku. Ne velti viņš cilvēkos ļoti cienīja talantu, un, ņemot rokās kāda jauna rakstnieka grāmatu, pirmais, ko viņš mēģināja izdibināt - vai šim jaunajam autoram talants ir vai nav. Otrs jautājums - kā šis cilvēks strādā, cik daudz, neatlaidīgi un sistemātiski. Tieši šīs īpašības bija tās, kuras A.Upīts visvairāk cienīja un arī pats tā centās organizēt savu darbu. Pēc dzīvokļa interjera spriežot, viņam tas ir izdevies.
          No ārzemju autoru darbiem lielāka uzmanība pievērsta tieši franču autoriem, īpaši Zolā. Idejiskais pilnīgums, pieejamo zināšanu daudzveidība un citas iezīmes bija tās, kas piesaistīja A.Upīti franču autoru darbos. Tādejādi bibliotēka deva viņam ne tikai ikdienā vajadzīgo izziņu materiālu, atpūtai nepieciešamo daiļliteratūras materiālu, bet arī idejisko pamatu viņa domu sekmēšanai, formulēšanai.
          Arī krievu autoru darbi nav retums A.Upīša bibliotēkā. Te ir gan pazīstamu autoru, Puðkina, Tolstoja, darbi, gan arī mazāk pazīstamu autoru literārie sacerējumi, taču arī šos darbus A.Upīts ir uzskatījis par pietiekoši augstvērtīgiem, lai iekļautu savā bibliotēkā - savā bagātībā.
          Lielu nozīmi A.Upīts pievērš tam, kā grāmata ir iesieta. Rakstnieka bibliotēka praktiski sastāv tikai no skaisti un vērtīgi iesietām grāmatām. Zīmīgi, ka A.Upīts pats prata iesiet grāmatas, tomēr vairāk viņš nodarbojās ar žurnālu iesiešanu, kas rezultātā deva savdabīgus, oriģinālus kopotos rakstus. Ja kāda grāmata bija sevišķi labi iesieta, viņš mēdza to vairākkārt aplūkot, dažkārt pat noglāstīt.
          “Grāmatai jābūt ideoloģiski nozīmīgai, mākslinieciski augstvērtīgai un skaistai savā arējā ietērpā.”
          Ar šiem vārdiem A.Upīts izsaka savas domas par labu grāmatu. Manuprāt, rezultātā šie vārdi attiecināmi ne tikai uz grāmatām, bet arī uz cilvēka domām. Domās jābūt ietvertai noteiktai idejai, tām jābūt precīzām un noformulētām, un tad tās kļūst arī skaistas.
          Godaraksti, dažādas figūriņas un citas smalkas lietiņas ir tās, kas atspoguļo citu cilvēku, draugu, paziņu, domubiedru, attieksmi, cieņu pret A.Upīti. Protams, dažas no visām šīm lietām ir tikai formāla cieņas izpausme, tomēr vairums ir dāvinātas no visas sirds, tās ir pateicība par rakstnieka darbu un attieksmi pret apkārtējiem. Nevienam nav noslēpums, ka A.Upīts bija samērā godkārīgs cilvēks, viņam patika, ka viņu slavē un izrāda cieņu, tomēr ārēji viņš vienmēr bija savdabīgi monumentāls, neizrādīdams savus iekšējos pārdzīvojumus. Tāpēc visi šie godarksti bija apliecinājums tam, ka viņa darbs nav bijis veltīgs, nevienam nevajadzīgs. Pastāvēja pat tradīcija, ka katrs, kurš atbrauca ciemos pie A.Upīša ( ciemiņi nāca samērā bieži, taču pārsvarā darba lietās ) no kādas citas valsts, atnesa kādu mazu dāvaniņu, kādu attiecīgajai valstij raksturīgu lietiņu. Gadu gaitā šīs lietiņas sakrājās samērā daudz, taču, manuprāt, lieliski iederās dzīvokļa iekārtojumā.
          Visas ar saimniecību saistītās lietas kārtoja A.Upīša sieva Olga, kas ļoti palīdzēja rakstniekam visas viņa dzīves laikā. Ar savu laipnību, sirsnību un sapratni visā, ko darījis A.Upīts, viņa simboliski iegājusi latviešu literatūrā līdz ar rakstnieka darbiem, jo tie tapuši uz viņas attieksmes, viņas mīļuma fona.
          Kā jau minēts, A.Upīts nebija ārēji emocionāls cilvēks, tomēr daba bija tā, kas lika viņa jūtām uzbangot. Viņa paša Skrīveros stādītie koki bija kā domubiedri, kā draugi, kam uzticēt visas savas bēdas un pārdzīvojumus. Lai gan mūža nogalē, kad bija pārciests smags insults ar runas spēju un daļēju atmiņas zaudēšanu, A.Upīts vairs tik bieži neiegriezās Skrīveros pie saviem kokiem, tomēr dzīvoklī esošās gleznas un fotoattēli, arī Skrīveru mājas fotoattēls ar ziedošu ābeli centrā, deva viņam apziņu, ka daba ir līdzās viņam un sniedz spēku dzīvei un darbam.
          Arī strādājot dzīvoklī viņš nemīlēja, ja kāds viņu traucēja, tāpēc tur vienmēr valdīja savdabīgs klusums. Arī tagad šis dzīvoklis ir kluss. Liekas, ka, ieejot kabinetā, tur sēdēs pats rakstnieks ar spalvaskātu rokā, iedziļinājies kādā svarīgā darbā. Vienīgi kaķis Mika bija tas, kurš drīkstēja traucēt rakstnieku. Viņš bija kā rakstnieka mazais, uzticīgais draugs, kas vienmēr bija kopā ar A.Upīti.
         










A.Upīða kabinets.

50.gadu sākumā, kad A.Upīti piemeklēja smaga slimība, viņš nepadevās. Darīja visu, lai atkal pilnvērtīgi dzīvotu un strādātu. Nemiers, gribasspēks neļāva viņam mierīgi gulēt gultā. Pie gultas pat tika ierīkotas speciālas, no metāla stieplītes savītas kabatiņas, kur tika glabāti zīmulīši, sarkans, zils un pelēks, kas bija nepieciešami ikdienas darbam. Arī rakstnieka krustdēls, Jānis Upīts, apgalvo, ka nekad nav redzējis A.Upīti  sēžam tā, ka viņam nekas nebūtu rokās. Vienmēr tā bija kāda grāmata, piezīmju blociņš vai žurnāls. Katrs brīdis tika izmanotots jaunu zināšanu, jaunu iespaidu iegūšanai ( A.Upīša diena sākās jau piecos no rīta  un beidzās vēlu vakarā). Gandrīz visa diena tika pavadīta kabinetā pie rakstāmgalda. Tikai ēdienreizēs rakstnieks ieguva brīdi atpūtai. Apbrīnojami, ka A.Upītim vienmēr pietika spēki šādam dzīves veidam. Bet tā jau bija viņa pārliecība - strādāt daudz, lai būtu prieks par padarīto gan pašam, gan citiem.
          A.Upītis bija samērā nodrošināts materiālā ziņā. Publikācijas, oriģināldarbu darbu izdošana deva pietiekamus līdzekļus nodrošinātai dzīvei. Tomēr tie netika izšķērdēti ikdienišķās lietās, bet gan ieguldīti īstenās vērtībās - grāmatas.
         
















Ierastā A.Upīša atpūtas vieta. Kabineta dīvāns.
Neatlaidība bija tā īpašība, kas, manuprāt, nekad neatstāja A.Upīti. Kad pēc pārciestās slimības ārsts viņam aizliedza smēķēt ( līdz tam viņš smēķēja ļoti daudz), viņam pietika gribasspēka to atmest un atrast līdzekli, ar ko aizstāt smēķēšanu. Tās bija mazas konfektītes, kas kļuva par savdabīgu aizvietotāju. Varbūt tām bija nomierinoša nozīme? It kā sīkums, bet tomēr.  
          Rakstāmmašīna bija lieta, kas tika izmantota samērā reti. A.Upītim labāk patika rakstīt ar paša gatavotiem spalvaskātiem rokrakstā. Šādi darbā vairāk tika iekļautas emocijas, jūtas, pārdomas. Tas viss atspoguļojās uz papīra A.Upīša kaligrāfiskajā rokrakstā. Tie bija īsti vārdi, īstas domas, nevis ar rakstāmmašīnas taustiņiem uzsisti emocionāli mazvērtīgi burtu sakopojumi. Kas attiecas uz A.Upīša gatavotajiem spalvaskātiem, tad visu izsaka A.Upīša izteiktā doma:
          “Spalvai ir jābūt tik vieglai un tik ātri jāslīd pa papīru, cik ātri spēj domāt.”
          Paða gatavotie spalvaskāti izveidoti tā, lai, turot to rokā, vidējais pirksts nespiestu, bet tikai pieturētu.
No visa šī izriet secinājums, ka darbs ir bijis tas, kā dēļ A.Upīts ir dzīvojis, darījis, cīnījies. Viņš nekad neatteica, ja kādam bija vajadzīga viņa palīdzība. Pat nepazīstamus studentus, kas rakstīja par viņu diplomdarbus, viņš laipni iepazīstināja ar savu dzīvokli, tātad arī dzīvesveidu.
Uz galdiņa piezīmju bloknots, kurā rakstnieks ikdienas atzīmē temperatūru un pulsu. Pat šajā ziņā ieviesta kārtība un disciplīna.

Dzīvoklis kā spogulis parāda rakstnieka personības izpausmes. Daudzpusīgas grāmatas, gleznas, mēbeles un citas lietas sniedz vienreizēju priekðtatu par dzīvokļa saimnieku. Šis nav tāds dzīvoklis kā citi. Tas ir kaut kas skaistāks, pamatīgāks, dziļāks. Viss baudāms ar lielu interesi, ne mazākās garlaicības. Pats rakstnieks arī ārēji monumentāls, tomēr iedziļinoties un izprotot atklājas bagāta iekšējā pasaule, pārdzīvojumi.
Te ir atšķirīga atmosfēra, atšķirīga aura. Tāda, kādu to ir radījis rakstnieks ar savu dzīvesveidu un māku dzīvot. Dzīvot ar darbu un neatlaidību…
         
           Izmantotā literatūra.

1.      Atmiņas par Andreju Upīti./ Sastād. Jānis Upīts.- Rīga.Liesma, 1977.g.
2.     Čirkste D.Savrupnieks, kas ar kokiem sarunājies// Lauku Avīze.-1997.g.29.jūlijs, 28.lpp.
3.     A.Upīša memoriālā muzeja darbinieces stāstījums.
  
            

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru