Ievads.
“Skatoties kalnu virsotnēs, vienmēr par
daudz ko jādomā - par dabas varenumu, pasaules skaistumu, bezgalību, par
cilvēka dzīves cildenumu.
Tāpat
ir tad, ja mūsu priekšā liels un varens, kalnu virsotnēm līdzīgs cilvēks. Arī
tad galvā kā bišu spiets virmo domas. Gribas aptvert ne tikai šī, bet vispār
cilvēka lielumu, pašas cilvēcības jēgu. Gribas pieskarties laikmetu un mūžības
jautājumiem, ielūkoties radošās personības dzīvības avotos.”
( “Atmiņas par Andreju Upīti”)
Cilvēku
ir daudz. Arī domas, izjūtas, pasaules uzveres ir tikpat daudz un tikpat
dažādas. Bet tikai neliela daļiņa no visiem cilvēkiem kļūst par visiem
zināmiem, populāriem un iemīļotiem. Kas ir tas, kas piesaista šajos cilvēkos?
Vai tā ir viņu āriene? Varbūt izteiktās domas? Nē tā ir viņu spēja
pārvērst un pasniegt savu uztveri, savu
pasauli tā, ka tas liekas skaisti un interesanti ne tikai viņiem pašiem, bet
arī visiem apkārtējiem, visai sabiedrībai.
Arī
A.Upīts ir bijis un vēl joprojām ir viens no tiem cilvēkiem, kurus pazīst un
ciena. Ciena ne tikai viņa literāro darbu sakarā, bet arī viņa kā personības
dēļ. Tomēr parasti cilvēki neiedziļinās pašā cilvēkā, bet lielāku uzmanību
pievērš viņa uzrakstītajiem darbiem, kas ne vienmēr ataino viņa būtiskākās un
dziļākās izjūtas, iezīmes, domas.
Tāpēc
ir svarīgi iepazīties ne tikai ar kāda rakstnieka darbiem, mēģinot no tiem
izsecināt par viņa personības galvenajām iezīmēm, bet gan sīkāk papētīt
notikumus un pārdzīvojumus viņa dzīves ritumā, jo dažkārt tas sniedz pat vēl
vairāk jaunu iespaidu nekā iedziļināšanās kādā literārā darbā. Šis rakstnieka
dzīves rituma pētījums, iespējams var kļūt pat par pamatu dziļākai un
skaidrākai viņa darbu izpratnei, sekmīgākai darbos ietverto ideju apzināšanai
un līdz ar to ar pilnvērtīgākai viņa paša izvērtēšanai.
Ir
vairāki iemesli, kāpēc šī darba veikšanai izvēlējos tieši A.Upīša personības
pētīšanu viņa memoriālajā muzejā. Andrejs Upīts savā ziņā ir neparasts
rakstnieks ( arī kritiķis, akadēmiķis, filoloģijas zinātņu profesors).
Mūsdienās viņš nav tik populārs kā citi
latviešu rakstnieki, piemēram, Rainis, Jaunsudrabiņš un citi, tomēr vairums
cilvēku pazīst A.Upīti, jo savā laikā viņš ir kļuvis pazīstams ar nevienu vien
savu uzrakstīto darbu vai izteikto ideju kopumu. Kāpēc tad dažreiz veidojas tik
noliedzošs priekštats par šo cilvēku? Manuprāt, atbilde tam meklējama viņa
personībā un līdz ar to arī uztverē. Viņš bieži nebija tāds pats kā citi - viņš
bija neparasts. Neparasts, bet ievērojams un cieņas vērts, meklējot dzīvē
likumsakarīgo, reālo un tipisko, bet pats sevī paliekot tāds, kas stāv ārpus
parastās likumības, pieņemtajām normām.
Visi
zin vai vismaz ir dzirdējuši par A.Upīša romānu “Zaļā Zeme”, taču ne tik daudz
ir iedziļinājušies šī darba veidotājā - pašā rakstnieka personībā un viņa
dzīves spilgtākajos notikumos. Tāpēc man likās interesanti nedaudz sīkāk
apskatīt vismaz nelielu A.Upīša dzīves daļiņu - laika posmu, kas pavadīts
dzīvoklī Ļeņina ielā, tagadējā Brīvības ielā, kas arī kļuva par A.Upīša pēdējo
dzīvesvietu. Lai arī radošākā A.Upīša dzīves daļa jau ir bijusi pirms dzīves
šajā dzīvoklī, tomēr arī šeit rakstnieks ir ienesis sev raksturīgo, sev tuvo un
būtisko.
Pēc 2.Pasaules kara
( 1944.g.), kad A.Upīts atgriezās Rīgā, viņš 8 dienas nodzīvoja pie saviem
radiem, vēlāk apmetās dzīvoklī Elizabetes ielā. Taču šis dzīvoklis A.Upītim
nelikās piemērots viņa ierastajam dzīves stilam un apstākļiem. Tas bija pārāk
liels un arī samērā tumšās telpas nerosināja rakstniekā ne mazāko patiku gan
dzīvot, gan strādāt.
Tikai
1951.gadā viņš ar savu ģimeni, sievu Olgu un
mazdēlu Aivaru, pārvācās uz trešā stāva dzīvokli ēkā Ļeņina (tagadējā
Brīvības) un Elizabetes ielu stūrī (nams celts 1911.g. pēc arhitekta E.Poles
projekta), kur pavadīja pēdējos sava mūža 19 gadus. Pastāv vairāki uzskati, ka
šajā laikā A.Upīša radošākais un spilgtākais mūža cēliens jau bija pagājis,
taču, manuprāt, rakstnieka mūžu nevar dalīt šādos posmos, jo katram laikam ir savas,
varbūt atšķirīgas iezīmes, tomēr galvenās domas, galvenās idejas, galvenais
dzīvesveids saglabājas - tas viss rodas līdz ar cilvēka piedzimšanu un iet
viņam līdzi visu mūžu. Šajā sakarā ļoti piemērots liekas A.Upīša teiktais:
“Rakstnieks
ir rakstnieks vienmēr un visur. Rakstnieks raksta gan vilcienā braucot,
aukstumā kratoties, gan sveču gaismā, gan sēžot siltā istabā.”
Arī
dzīvokļa iekārtojums ir pakārtots darbam. Interjers A.Upīti īpaši neinteresēja
un neietekmēja viņa rakstīšanas veidu, viņa rakstīšanas vēlēšanos. Protams,
dzīvoklī valda izcila kārtība, ko A.Upīts īpaši cienīja ( dažkārt tā bija pat
pedantiska kārtība), tomēr visas lietas ir sakārtotas tā, lai vajadzības
gadījumā nekad un nekas nebūtu ilgi jāmeklē - viss ir pa rokai un abrīnojami sistematizēts.
Šī
dzīvokļa atrašanās vieta jau pašā sākumā A.Upītim likās ļoti piemērota. Viņam
patika, ka tas bija pats Rīgas centrs, un, tā kā jau no 1905.gada viņš bija
“kreisi” noskaņots, tad viņš pats uzskatīja, ka blakus esošais Ļeņina
piemineklis daudzkārt palīdzēja. Atliek tikai minēt, ko šis piemineklis ir
devis viņa izpratnē. Varbūt tas ir bijis pamats apziņai, ka viņš ir it kā
līdzās personai, kuru viņš uzskatīja par svarīgu, idejiski bagātu un nozīmīgu
visā savā dzīvē.
Pirmais
un, manuprāt, arī pats svarīgākais visā dzīvokļa interjerā ir grāmatas -
grāmatas daudz un dažādas. Domāju, ka man būs taisnība , ja es apgalvošu, ka
arī A.Upītim grāmatas ir bijušas pašas svarīgākās lietas viņa dzīvokļa
iekārtojumā. Atliek tikai apbrīnot A.Upīša pacietību un centību visas plašās
dzīvokļa bibliotēkas veidošanā. Visas grāmatas A.Upīts ir meklējis un
iegādājies nežēlojot tam ne savus spēkus, ne līdzekļus. Vēl sirmā vecumā viņš
turpināja iepazīties ar presi un
jaunajām grāmatām, tādejādi nesaraujot saites ar pasauli, kā tas dažkārt
notiek, kad cilvēks ir nodzīvojis līdz cienījamam vecumam.
Dzīvokļa
bibliotēkā ir tik liela grāmatu daudzveidība, ka nezinātātājam ir grūti
orientēties visā grāmatu un publicistikas darbu klāstā, taču pašam rakstniekam
tas bija neparasti viegli. Viņa disciplinētība organizēja visu viņa darbu, arī
darbu ar grāmatām.
Tās
nav viena žanra vai kādā noteiktā valodā sarakstītas grāmatas un žurnāli ( Arī publicistikas darbi
šeit ir apkopoti lielā apjomā. Lielāko daļu aizņem žurnāla “Karogs” skaisti
iesietie numuri, taču netrūkst arī citi latviešu un ārzemju publicistikas
darbi.). Te ir gan paša rakstnieka darbi dažādās valodās, gan citu latviešu,
krievu, franču, vācu, kā arī daudzu citu tautu autoru darbi. Viss glīti
sakārtots, sistematizēts.
Ievērojamu daļu
no visiem literatūras darbiem ieņem grāmatas par dažādiem vēsturiskiem
notikumiem. Tās bija gan kā izziņas avots, gan kā idejiskais pamats visam
iesāktajam un arī visam jaunajam - jaunām domām, jaunām idejām. Arī dažādas vārdnīcas
ir palīdzējušas A.Upītim viņa ikdienas darbā. Rakstnieks brīvi pārvaldīja tādas
svešvalodas kā krievu, franču, vācu, taču arī darbi jebkurā citā svešvalodā
neliedza nonākt pie mērķa - izzināt no katras pieejamās grāmatas pēc iespējas
vairāk, lai būtu tikai ieguvums, nevis nožēla par velti iztērētu laiku. Ne
velti viņš cilvēkos ļoti cienīja talantu, un, ņemot rokās kāda jauna rakstnieka
grāmatu, pirmais, ko viņš mēģināja izdibināt - vai šim jaunajam autoram talants
ir vai nav. Otrs jautājums - kā šis cilvēks strādā, cik daudz, neatlaidīgi un
sistemātiski. Tieši šīs īpašības bija tās, kuras A.Upīts visvairāk cienīja un
arī pats tā centās organizēt savu darbu. Pēc dzīvokļa interjera spriežot, viņam
tas ir izdevies.
No
ārzemju autoru darbiem lielāka uzmanība pievērsta tieši franču autoriem, īpaši
Zolā. Idejiskais pilnīgums, pieejamo zināšanu daudzveidība un citas iezīmes
bija tās, kas piesaistīja A.Upīti franču autoru darbos. Tādejādi bibliotēka
deva viņam ne tikai ikdienā vajadzīgo izziņu materiālu, atpūtai nepieciešamo
daiļliteratūras materiālu, bet arī idejisko pamatu viņa domu sekmēšanai,
formulēšanai.
Arī
krievu autoru darbi nav retums A.Upīša bibliotēkā. Te ir gan pazīstamu autoru,
Puðkina, Tolstoja, darbi, gan arī mazāk pazīstamu autoru literārie sacerējumi,
taču arī šos darbus A.Upīts ir uzskatījis par pietiekoši augstvērtīgiem, lai
iekļautu savā bibliotēkā - savā bagātībā.
Lielu
nozīmi A.Upīts pievērš tam, kā grāmata ir iesieta. Rakstnieka bibliotēka
praktiski sastāv tikai no skaisti un vērtīgi iesietām grāmatām. Zīmīgi, ka
A.Upīts pats prata iesiet grāmatas, tomēr vairāk viņš nodarbojās ar žurnālu
iesiešanu, kas rezultātā deva savdabīgus, oriģinālus kopotos rakstus. Ja kāda
grāmata bija sevišķi labi iesieta, viņš mēdza to vairākkārt aplūkot, dažkārt
pat noglāstīt.
“Grāmatai
jābūt ideoloģiski nozīmīgai, mākslinieciski augstvērtīgai un skaistai savā
arējā ietērpā.”
Ar
šiem vārdiem A.Upīts izsaka savas domas par labu grāmatu. Manuprāt, rezultātā
šie vārdi attiecināmi ne tikai uz grāmatām, bet arī uz cilvēka domām. Domās
jābūt ietvertai noteiktai idejai, tām jābūt precīzām un noformulētām, un tad
tās kļūst arī skaistas.
Godaraksti,
dažādas figūriņas un citas smalkas lietiņas ir tās, kas atspoguļo citu cilvēku,
draugu, paziņu, domubiedru, attieksmi, cieņu pret A.Upīti. Protams, dažas no
visām šīm lietām ir tikai formāla cieņas izpausme, tomēr vairums ir dāvinātas
no visas sirds, tās ir pateicība par rakstnieka darbu un attieksmi pret
apkārtējiem. Nevienam nav noslēpums, ka A.Upīts bija samērā godkārīgs cilvēks,
viņam patika, ka viņu slavē un izrāda cieņu, tomēr ārēji viņš vienmēr bija
savdabīgi monumentāls, neizrādīdams savus iekšējos pārdzīvojumus. Tāpēc visi
šie godarksti bija apliecinājums tam, ka viņa darbs nav bijis veltīgs, nevienam
nevajadzīgs. Pastāvēja pat tradīcija, ka katrs, kurš atbrauca ciemos pie
A.Upīša ( ciemiņi nāca samērā bieži, taču pārsvarā darba lietās ) no kādas
citas valsts, atnesa kādu mazu dāvaniņu, kādu attiecīgajai valstij raksturīgu
lietiņu. Gadu gaitā šīs lietiņas sakrājās samērā daudz, taču, manuprāt,
lieliski iederās dzīvokļa iekārtojumā.
Visas
ar saimniecību saistītās lietas kārtoja A.Upīša sieva Olga, kas ļoti palīdzēja
rakstniekam visas viņa dzīves laikā. Ar savu laipnību, sirsnību un sapratni
visā, ko darījis A.Upīts, viņa simboliski iegājusi latviešu literatūrā līdz ar
rakstnieka darbiem, jo tie tapuši uz viņas attieksmes, viņas mīļuma fona.
Kā
jau minēts, A.Upīts nebija ārēji emocionāls cilvēks, tomēr daba bija tā, kas
lika viņa jūtām uzbangot. Viņa paša Skrīveros stādītie koki bija kā domubiedri,
kā draugi, kam uzticēt visas savas bēdas un pārdzīvojumus. Lai gan mūža nogalē,
kad bija pārciests smags insults ar runas spēju un daļēju atmiņas zaudēšanu,
A.Upīts vairs tik bieži neiegriezās Skrīveros pie saviem kokiem, tomēr dzīvoklī
esošās gleznas un fotoattēli, arī Skrīveru mājas fotoattēls ar ziedošu ābeli
centrā, deva viņam apziņu, ka daba ir līdzās viņam un sniedz spēku dzīvei un
darbam.
Arī
strādājot dzīvoklī viņš nemīlēja, ja kāds viņu traucēja, tāpēc tur vienmēr
valdīja savdabīgs klusums. Arī tagad šis dzīvoklis ir kluss. Liekas, ka, ieejot
kabinetā, tur sēdēs pats rakstnieks ar spalvaskātu rokā, iedziļinājies kādā
svarīgā darbā. Vienīgi kaķis Mika bija tas, kurš drīkstēja traucēt rakstnieku.
Viņš bija kā rakstnieka mazais, uzticīgais draugs, kas vienmēr bija kopā ar
A.Upīti.
A.Upīða kabinets.
50.gadu sākumā,
kad A.Upīti piemeklēja smaga slimība, viņš nepadevās. Darīja visu, lai atkal
pilnvērtīgi dzīvotu un strādātu. Nemiers, gribasspēks neļāva viņam mierīgi
gulēt gultā. Pie gultas pat tika ierīkotas speciālas, no metāla stieplītes
savītas kabatiņas, kur tika glabāti zīmulīši, sarkans, zils un pelēks, kas bija
nepieciešami ikdienas darbam. Arī rakstnieka krustdēls, Jānis Upīts, apgalvo,
ka nekad nav redzējis A.Upīti sēžam tā,
ka viņam nekas nebūtu rokās. Vienmēr tā bija kāda grāmata, piezīmju blociņš vai
žurnāls. Katrs brīdis tika izmanotots jaunu zināšanu, jaunu iespaidu iegūšanai
( A.Upīša diena sākās jau piecos no rīta
un beidzās vēlu vakarā). Gandrīz visa diena tika pavadīta kabinetā pie
rakstāmgalda. Tikai ēdienreizēs rakstnieks ieguva brīdi atpūtai. Apbrīnojami,
ka A.Upītim vienmēr pietika spēki šādam dzīves veidam. Bet tā jau bija viņa
pārliecība - strādāt daudz, lai būtu prieks par padarīto gan pašam, gan citiem.
A.Upītis
bija samērā nodrošināts materiālā ziņā. Publikācijas, oriģināldarbu darbu
izdošana deva pietiekamus līdzekļus nodrošinātai dzīvei. Tomēr tie netika
izšķērdēti ikdienišķās lietās, bet gan ieguldīti īstenās vērtībās - grāmatas.
Ierastā A.Upīša atpūtas vieta. Kabineta
dīvāns.
Neatlaidība bija
tā īpašība, kas, manuprāt, nekad neatstāja A.Upīti. Kad pēc pārciestās slimības
ārsts viņam aizliedza smēķēt ( līdz tam viņš smēķēja ļoti daudz), viņam pietika
gribasspēka to atmest un atrast līdzekli, ar ko aizstāt smēķēšanu. Tās bija mazas
konfektītes, kas kļuva par savdabīgu aizvietotāju. Varbūt tām bija nomierinoša
nozīme? It kā sīkums, bet tomēr.
Rakstāmmašīna
bija lieta, kas tika izmantota samērā reti. A.Upītim labāk patika rakstīt ar
paša gatavotiem spalvaskātiem rokrakstā. Šādi darbā vairāk tika iekļautas
emocijas, jūtas, pārdomas. Tas viss atspoguļojās uz papīra A.Upīša
kaligrāfiskajā rokrakstā. Tie bija īsti vārdi, īstas domas, nevis ar
rakstāmmašīnas taustiņiem uzsisti emocionāli mazvērtīgi burtu sakopojumi. Kas
attiecas uz A.Upīša gatavotajiem spalvaskātiem, tad visu izsaka A.Upīša
izteiktā doma:
“Spalvai
ir jābūt tik vieglai un tik ātri jāslīd pa papīru, cik ātri spēj domāt.”
Paða
gatavotie spalvaskāti izveidoti tā, lai, turot to rokā, vidējais pirksts
nespiestu, bet tikai pieturētu.
No visa šī izriet
secinājums, ka darbs ir bijis tas, kā dēļ A.Upīts ir dzīvojis, darījis,
cīnījies. Viņš nekad neatteica, ja kādam bija vajadzīga viņa palīdzība. Pat
nepazīstamus studentus, kas rakstīja par viņu diplomdarbus, viņš laipni iepazīstināja
ar savu dzīvokli, tātad arī dzīvesveidu.
Uz galdiņa
piezīmju bloknots, kurā rakstnieks ikdienas atzīmē temperatūru un pulsu. Pat
šajā ziņā ieviesta kārtība un disciplīna.
Dzīvoklis kā
spogulis parāda rakstnieka personības izpausmes. Daudzpusīgas grāmatas,
gleznas, mēbeles un citas lietas sniedz vienreizēju priekðtatu par dzīvokļa
saimnieku. Šis nav tāds dzīvoklis kā citi. Tas ir kaut kas skaistāks,
pamatīgāks, dziļāks. Viss baudāms ar lielu interesi, ne mazākās garlaicības.
Pats rakstnieks arī ārēji monumentāls, tomēr iedziļinoties un izprotot atklājas
bagāta iekšējā pasaule, pārdzīvojumi.
Te ir atšķirīga
atmosfēra, atšķirīga aura. Tāda, kādu to ir radījis rakstnieks ar savu
dzīvesveidu un māku dzīvot. Dzīvot ar darbu un neatlaidību…
Izmantotā literatūra.
1. Atmiņas par Andreju Upīti./ Sastād. Jānis
Upīts.- Rīga.Liesma, 1977.g.
2. Čirkste D.Savrupnieks, kas ar kokiem
sarunājies// Lauku Avīze.-1997.g.29.jūlijs, 28.lpp.
3. A.Upīša memoriālā muzeja darbinieces
stāstījums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru