O.Vācieti es iepazinu
pavisam sen, bērnībā. Atceros kādu vīru ar mākslinieka beretīti galvā un ar šo
cilvēku man saistījās dažādi dzejolīši, kurus kāds bija lasījis priekšā. Vēlāk
televīzijas ekrānos parādījās sirsnīgā multiplikācijas filma - par astoņiem
kustoņiem, par to, ka reiz viss bijis pavisam savadāks. Par to, ka reiz cilvēki
lidojuši un par to, kā vilciņš iet vakara pastaigā gar krastmalu un lūkojas
debesīs.
Tagad Vācieti izjūtu kā kaut
ko daudz lielāku nekā bērnībā. Toreiz es pat nezināju, ka viņa dzejā dominē
paradoksālas, ačgārnas, izdomas bagātas situācijas, kurās akcentētas bērna
psihei interesantas, jaunatklājamas emocijas - drosme, bailes, izbrīns, aktivitāte,
vienlaikus uzsverot tādas vērtības kā ģimene, mājas, draudzība, atbildība.
Toreiz viss bija daudz vienkāršāks.
Šodien, lasot Vācieti,
saprotu, cik daudz viņš pateicis no tā, kas svarīgs arī man.
Vācieša dzeja ir tieša,
skaudra, domām un izjūtām pārbagāta. Tā nelaipo un nemeklē aplinku ceļus, bet
atklāti un bezbailīgi aizstāv labo, cēlo un skaisto, nosodot ļaunumu, nodevību
un gļēvulību. Viņa dzeja ir atbildīga par savu laiku - par pagātni, tagadni un
nākotni, - tā ir uzticīga cilvēces labākajām domām.
Īsti nezinu, kāpēc tieši šī
dzejnieka darbi mani pievelk ar pavisam neredzamu spēku - visticamāk manu sirdi
saista tās jūtas, kuras viņš pauž dzejā, tas lielais tiešums kādā raksta.
O.Vācietis rakstījis:
“Tā jau ir
Visas pasaules dzejnieku brīvība -
Publiski asiņot,
Kamēr šīs asinis ir.”
Vācietis asiņo - vēl
joprojām. Viņa dzeja asiņo, tā ir pilna nebeidzamas dzīvības.
Dzejnieks rakstījis par
daudz ko - ir iznākuši dzejas krājumi gan ar jauneklīgu nemieru, skaidrību,
mīlestību un naidu pilni, gan pilni pārdomu, filozofisku atziņu un vēsturisku
notikumu analīzes.
Nozīmīgu vietu Vācieša
lirikā ieņem mīlestības dzejoļi un dzejoļi bērniem. Runājot par meiteni,
sievieti, Latvijas dabu, dzejnieks ļoti iecienījis Gaujas tēlu. Nemierīgā,
atvaru pilnā upe it kā simbolizē viņa mīlestības izpratni.
Caur personisko prizmu, caur
savu “es” Vācietis runā par sabiedriskas nozīmes tēmām. Viņš ir uzticīgs savai
dzejnieka misijai - atbalsot to, ko jūt tauta.
Imants Ziedonis par Vācieti
rakstījis: “Vācietis nepārtraukti cīnās
pateikt nepasakāmo, to pašu, par ko mēs sakām: “Tas nav pasakāms vārdiem.” Un,
kad viņam tas izdodas, tad tā ir nebijusi dzeja.”
Ik krājumā Vācietis ir
citāds - viņš nāk ar jauniem pārsteigumiem, jaunām domām - Vācieti nevar lasīt
pēc iepriekš pieņemtiem uzskatiem, katrs dzejolis jāpieņem tieši tāds, kāds tas
ir. Dzejnieks bieži vien jūt, nojauš un sāk dzejā paust to, ko citi vēl nejūt
un nenojauš, tādēļ ir bijuši brīži, kad Vācietis palicis nesaprasts vai
pārprasts.
Dzejnieks savos dzejoļos
savirknē pavisam parastus vārdus, bet savirknē tā, ka parastam cilvēkam tie var
likties nesaprotami. Šos vārdus nevar saprast, tos var tikai sajust:
“Lapas šķind
uz akmeņiem un sejas,
un no debess garas lietus vindas
spaiņiem dzeltenīgas bēdas lej.”
Skumjas, kas pārpildījušas
dvēseli, dzeltenas bēdas… Pavisam neticami Vācietis spēj aprakstīt to, ko viņš
jūt. Katrs izlasītais teikums aizrauj kādā citā pasaulē. Un, lai gan paša
dzejnieka vairs nav starp mums, atšķirot jebkuru viņa grāmatu jebkurā vietā,
var dzirdēt viņa balsi. Viņš vēl joprojām atdod daļu sava spēka lasītājiem…
Daudzi mēdz saukt O.Vācieti
par laikmeta sirdsapziņu jeb “lielu dāvanu mazai tautai”. Viņš tik tiešām ir kā
dāvana, jo aiz sevis atstājis mūžīgu piemiņu.
Savas dzīves laikā,
neapšaubāmi, dzejnieks ir cīnījies par to, lai varētu pārtapt sevī, lai varētu
mainīties uz augšu, - viņš cīnījies arī par to, lai citi aptvertu to, ka jāaug
un nevar palikt uz vietas, nemainoties.
“Jo lielāks ir cilvēks,
Jo vairāk viņš cīnās
Par jaunu cilvēku
Sevī.”
Visspilgtāk Ojāra Vācieša
izjūtas, domas un pārdzīvojumus var saskatīt viņa attieksmē pret cilvēkiem, kur
dzejnieks ir patiess, atklāts un nesaudzīgs. Tādēļ vieni viņu mīlu un slavē,
bet otri - peļ un nicina.
Viņa nicinātāji un pēlēji ir
mietpilsoņi jeb tā saucamie “mazo kaišu” cilvēki, kuri neprot novērtēt labo,
kas ir ap viņiem, kuri ir nesaudzīgi ne tikai pret dabu, bet arī pret
līdzcilvēkiem. Viņus interesē tikai vara, bagātība un slava, tie ir pagrimuši cilvēki
savās viltībās un melos. Vācietis saka:
“Cilvēk, vispirms uzkāp pats sevī - cilvēkā,
pēc tam, kur gribi, vari kāpt!”
Šie vārdi mietpilsoņiem
nepatīk, - tieši tāpēc - vieglāk rakstnieku nīst un pelt.
Savukārt, tie, kas viņu mīl,
ir vienkārši cilvēki, kuri mīl savu darbu, ģimeni un dabu. Tie ir tā nelielā
cilvēces daļiņa, kas prot novērtēt dabu un skaistumu:
“Tu paskaties, kā zeme aiziet dusā,
Tu paklausies, kā rasa upē krīt -
Un vajag iet un vajag runāt klusāk,
Un nevajag šo mieru izbaidīt.”
Daba ir viens no veidiem,
kādos var izpausties cilvēcība, - cilvēks ir dabas sastāvdaļa, viens no
lielākajiem brīnumiem, taču ne radības kronis.
“Ej un tikai sargies samīt gliemeni,
Notraukt niedru strazda ligzdas pinumu!
Pats starp brīnumiem tu esi brīnums,
Pats tu esi viens no viņiem, piemini!”
Vācietis mīlējis dabu, un
viena no viņa mīļākajām vietiņām ir bijusi kaut kur Gaujas krastā. Pasēdēt
krastā un skatīties upes atvaros un sajusties vienkārši laimīgam. Vai tas nav
skaisti? Vissirsnīgākie un skaistākie vārdi veltīti dzejnieka dzimtajai upei
Gaujai, kuras krastos viņš uzaudzis. Šo skaisto, mūžīgi mainīgo Vidzemes upi
Ojārs Vācietis dēvē par savu upi:
“Šī dziesma vairs jādzied nav brāzmainā rietā,
Neviens nevar iztraucēt mūs, -
Es tevi mīlu, ka asiņu vietā
Man tavi ūdeņi plūst.”
Un pāri visam skan dziesma,
R.Paula melodija Vācieša vārdiem:
“Šo pašu svētāko
tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzelmē nirsti.
Vai draugu pulkā dali
savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku -
tu esi
Latvija!”
Tas ir visas tautas svētums,
ko nedrīkst aizmirst nekad, mēs paši esam Latvija, jo “kur beidzies pārējais un cilvēks sācies, tur sākusies ir viņa
dzimtene.”
Vācietis mīl savu dzimteni,
viņš ir bijis un paliks mūžam visas tautas dzejnieks. Viņš mīl dzīvot.
“Es mīlu tevi, mīlu dzīvi tevī,
Es mīlu visus vējus tavā vējā
Un visus ziedus tavos pieneņziedos.
Es nezināju, ka tā mīlēt var.
Es nezināju, ka var laime sāpēt.”
Sāp arī laime, bet mīlot tomēr var nodziedāt
“kaut ko klusiņām, klusiņām -
kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu”, jo
“tuvāk būt, tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno -
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad ar klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs -
un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.”
Nav taču svarīgi, cik daudz
kilometru šķir divas sirdis, svarīgi ir tikai tas, ka sirdis mīl - un tad
nekāda attāluma nemana.
Un paši skaistākie, patiesākie un baltākie
vārdi, kas ir mīlestības radīti, skan:
“Kāds es esmu, tāds es esmu tavs,
Kas man bija, to tev esmu devis,
Un, kas nebija, es teicu - nav,
Un man nebij jākaunas no tevis.”
Pilnīga atklātība un pilnīga
atdošanās iespējama tikai patiesi mīlot. Katrs mēs mīlam ko citu. Vācietis
mīlēja tautu, Latviju, Gaujas krastus….
Un es nebrīnītos, ja reiz
kaut kur - Gaujas malā, reiz sastaptu vīru ar garu mēteli un mākslinieka bereti
galvā. Viņš dzīvo. Savā dzejā. Dzejā, kuru iepazinu jau maza meitene būdama,
vēl nemaz neapzinādamās, kas īsti ir vīrs, kurš to visu ir sarakstījis.
/autors Linda Strenga, Zemgales
vidusskola, nodots – Baibai Reinbergai/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru