“Ai, rudais rudenīti,
Ar dzintara
mētelīti,
Tu atvedi ziemas
māti
Ar baltām kupenām.”
Ne vairs krāšņo rudens lapu, ne spilgto dārzeņu krāsu
dārzos un laukos. Viss kļuvis koši balts, jo baltā ir ziemas krāsa arī tautasdziesmās.
Baltais latvju dainās ir iemantojis īpaši labu slavu, jo pats mīļais Dieviņš tajās ir balts. “Balts”
ir daiļuma sinonīms. Balta seja, baltas drānas ir latviešu tautumeitas
skaistuma pamats, tas nozīmē arī krietns, labdabīgs, tikumīgs:
“Balta nāca tautu meita,
Kā ar sniegu
apsnigusi,
Nav ar sniegu
apsnigusi,
Nāk ar savu
tikumiņu”.
Bet ziemas baltums nevar turpināties mūžīgi, drīz jānāk
pavasarim, kas “atnesa kokiem lapas, zemei zaļu villainīti”. Zudis viss baltais
sniegs, zaļo zālīte, un laukos un krūmos parādās pirmie ziedi. Šķildami pūpolu
smailītes, kārkli pirmie visiem pavēstī, ka tuvojas pavasaris:
“Aiz Daugavas gari kārkli
Dzelteniem
ziediņiem”.
Visur - gan laukos, gan pļavās parādās dzeltenā saules
krāsa. Māllēpes, purenes un vizbuļi, arī lazdas ar zeltītajām skarām vieš
ļaudīs prieku par sauli un pavasari.
Arī pavasarī neizzūd koši baltā krāsa. Nav skaistāka koka
par ziedošu ievu. Bez īpašas stādīšanas, bez sevišķas kopšanas tā aug malu
malās. Baltas kupenas slejas pretī maija mākoņiem un saulei laukos, mežmalās,
upju un ezeru krastos. Arī latviešu dainās smaržo ievas. Ieva ar ābeli grib
sacensties baltā ziedēšanā, bet:
“Jau ievai balti ziedi,
Vēl ābele
pumpuros”.
Bet nepaiet jau nemaz tik ilgs laiks, kamēr “visapkārt
ievas zied, vidū balta ābelīte”. Ziedi plaukst un plaukst, un drīz vien, nemaz
nemanot, pie mums ir atnākusi vasariņa.
“Koši, koši, jauki, jauki,
Kad atnāca
vasariņa.”
Ziedi, putnu dziesmas, viss zaļā, kuplā dzīvības tērpā.
Zaļā - dabas dzīvības krāsa ir skaists dabas pušķojums,
skaista tās rota: “Sarkanais āboliņš
Trejus svārkus šūdināja:
Vieni zaļi, otri zili,
Trešie tādi iedzelteni.”
Bet ne tikai āboliņa svārki ir zili. Zilais ir cerību
krāsa, tādēļ arī tautasdziesmās “zilais” ir ūdeņu un debesu tonis, kaut gan
jaunie ļaudis visu redz tā: “Sudrabs upes dibenā,
Zelts pa virsu lidināja”.
Arī rudzu lauks laimīga cilvēka skatījumā sāk mirdzēt
zeltā, kad padarīts svētīgais darbs uz lauka, un tālēs vēdī liepu saldā smarža,
jo tur pakalnē “liepa zied, baltajiem ziediņiem”.
Pēc katra darba cilvēkam šķiet, ka padarīts kas svētīgs un
labs, tas arī liekas zelta vērts.
Ļaudīm rosīgi rīkojoties un priecājoties par padarīto
darbu, lēnām tuvojas zelta rudens, jo, “ja dzeltēja bērzu lapas, tad rudens
sētiņā”. Visu Latviju lēnām pārņem bagātīgais vīrs, daba kļūst dzeltenīga un
sārta, vietām kokos karājas pat koši sarkanas ogas:
“Sērmūkšķīte smuks kociņš
Aiz visiem
kociņiem;
Robainām lapiņām,
Sarkanām odziņām.”
Dienas kļūst arvien tumšākas un lietainākas.
Tautasdziesmās parādās melnā - drūmuma krāsa.
Melnajam latvju dainās ir ļoti maģiska, daļēji drūma
noskaņa. Visur, kur kādam grib kaut ko pieburt vai piemin ko nepatīkamu un
drūmu, piemin melno krāsu:
“Melna čūska miltus mala
Vidū jūras uz
akmeņa:
Tos būs ēst tiem
kungiem,
Kas bez saules
strādināja.
Tā ir arī maģiskā pārvērtību krāsa, kad melna čūska ietek
govju laidarā, bet īstenībā tā ir pati mīļā Māra.
Visur kļūst aukstāks un aukstāks, līdz laukos un dārzos
nepaliek neviens augs, jo visu izaudzēto cilvēki novāc un ved mājās, jo “salna nāca
pār kalniņu pelēkā mētelī: bēg no dārza kaņepīte, no kociņa apinītis”. Gaiss
kļūst tukšāks, jo gājputni jau prom, viss kļūst ledaini auksts, tāpēc ka “ziema
nāk, ne vasara, nezied vairs purenīši”.
Un atkal snieg baltais sniegs. Logos zied “ledus puķes,
skaistas puķes, zelta sarmas ziediņiem”. Un atkal var sākt šo sacerējumu no
sākuma, jo mēs esam atpakaļ pie tās pašas ziemas, no kuras sākām.
Arī O. Vācietis ir rakstījis: “Gads ir balts no abiem
galiem,
Un pa vidu zaļš.”
(1995./96.m.g.
Linda
Strenga,
Zemgales
vidusskola)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru