Valodas tipoloģiskā klasifikācija.

Valodas pētījumi cenšas atklāt valodas universālijas jeb vispārīgos strukturālos likumus, kuri nosaka dažādo valodas elementu iekšējās savstarpējās attiecības.

Tipoloģiskā valodu klasifikācija iedala valodas tipos pēc to uzbūves jab strukturālās līdzības, neraugoties uz valodas radniecību vai neradniecību. daži valodnieki tipoloģisko klasifikāciju sauc par morfoloģisko, tomēr šis nosaukums nav precīzs, jo tas neaptver visas strukturālās, tipoloģiskās valodu īpatnības.

Izšķir 5 valodu tipus:

1) amorfās;

2) polisintētiskās;

3) aglutinējošās;

4) fleksīvi - aglutinējošās;

5) fleksīvās valodas.

Amorfās valodas.

Amorfās, izolējošās jeb sakņu valodas vārds sastāv tikai no saknes bez kādiem afiksiem. Sakne jeb celms ir it kā amorfs, morfoloģiski diferencēts, t.i., izolēts no afiksiem. Tāpēc vārdšķiru šajās valodās var noteikt tikai teikumā. Pie sakņu valodām pieder vjetnamiešu, ķīniešu, taizemiešu, birmiešu un tibetiešu valodas Tālajos Austrumos.

Pazīstamākā sakņu valoda ir ķīniešu valoda. Šajā valodā vārdi parasti ir vienzilbīgi, un tie bez kādām pārmaiņām tiek nostādīti cits citam blakus. Atsevišķu vārdu kā teikuma locekļu nozīme atkarīga gandrīz vienīgi no to secības teikumā, piemēram, wuo da ni ( es sist tu) es situ tevi, bet ni da wuo( tu sist es) tu sit mani.

Tomēr ķīniešu valodā pastāv arī tādi vārdi, kurus zināmā mērā var pielīdzināt mūsu afiksiem vai prievārdiem, piemēram, la(apzīmē darbības pabeigtību), pa (apzīmē pavēli), man (daudzskaitļa pazīme), ši (ar norādošu nozīmi tas ir), ti (priekšā stāvošo vārdu pārvērš par apzīmētāju).

Ķīniešu valodas speciālisti uzskata, ka šī valoda sākotnēji nav bijusi sakņu valoda, bet par tādu kļuvusi vēlāk, vārdiem apdrūpot.

Polisintētiskās valodas.

Pie polisintētiskajām jeb inkrporējošām valodām pieder Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas indiāņu valodas un dažas citas valodas. Šajās valodās patstāvīgi vārdi teikuā kļūst it kā par saistītiem, nebrīviem teikuma locekļiem un teikuma pārvēršas par cieši apvienotu teikumu-vārdu, kura beigās atrodas izteicējs - darbības vārds, kam priekšā novietojušies pārējie teikuma locekļi ar apcirptām galotnēm. Piemēram,Meksikas indiāņu valodā ni nozīmē "es", nakatl - "gaļa", kva - "ēst", bet viss teikums "es ēdu gaļu"ir "ni-naka-kva", kas latviski skan apmēram tā : "es gaļ ēd".

Aglutinējošās valodas.

Pie šīm valodām pieder lielākā daļa pasaules valodu, piemēram, somu-ugru, turku-tatāru, mongoļu, tungusu-manžūru, korejiešu, japāņu, dravīdu, gruzīnu, izmirusī šumeru, starptautiskā esperanto un citas valodas.

Aglutinējošām valodām ir šādas pazīmes:

1)             Aglutinācija - morfēmu vaļīgs, irdens savirknējums, kas nozīmē, ka nemainīgai saknei mehāniski, ļoti vaļīgi pievirknē klāt nepārgrozītā veidā ļoti patstāvīgus piedēkļus, kurus var lietot arī kā patstāvīgus vārdus un kuriem vienmēr ir tikai viena nozīme. Piemēram, turku valodā( uzsvars aizvien ir pēdējās zilbes) oda"istaba", da - lokatīva piedēklis un lar - daudzskaitļa piedēklis, tāpēc "istabā" ir odada, "istabas" ir odalar, bet "istabās" - odalarda.

2)             Vienīgā fonētiskā pārgrozība aglutinējošās valodās ir sinharmonismas jeb patskaņu harmonija, t.i., progresīvā patskaņu asimilācija, kur saknes patskanis prasa sev līdzīga rakstura patskaņus visos piedēkļos. Sakne ar platiem patskaņiem, piemēram oda, prasa platus patskaņus arī piedēkļos - da, lar. Bet sakne ar šauriem patsakņiem, piemēram, ev - "nams", prasa šaurus patskaņus arī piedēkļos - de, ler, no kā evde "namā", evler "nami", evlerde"namos". Tāpat mainās nenoteiksmes piedēklis mak-mek, piemēram, yaz-mak "rakstīt", sev- mek "mīlēt". Līdzīgi mainās piedēkļi um-im, piemērram, kul-um "mans vergs", bet dil- im"mana mēle".

3)             Aglutinējošās valodās nav priedēkļu. Ir tikai piedēkļi, piemēram turku valodā el - roka, el-im - mana roka, el-im-de - manā rokā, el-im-de-ki - manā rokā esošais, el-im-de-ki-n - manā rokā esošā utt. Šajā gadījumā turku valodas piedēkļi atgādina pēcnosacītos prievārdus jeb aizvārdus indoeiropiešu valodās, piemēram, latīņu cum "ar" vārdos mecum "ar mani, tecum "ar tevi", vibiscum "ar jums".

4)             Locījumu piedēkļi vienskaitlī un daudzskaitļi ir vienādi.

5)             Aglutinējošās valodās nav prievārdu, bet ir tikai aizvārdi ( prievārdi, kas atrodas aiz vārda).

6)             Īpašības vārds aglutinējošās valodās nemainās, locījumu formanti(mūsu galotnes) ir tikai lietvārdiem.

7)             Aglutinējošās valodas nepieļauj vairākus līdzskaņus vārda sākumā un vārda beigās, piemēram, skola igauņu valodā ir kool (kōl).

  Fleksīvi - aglutinējošās valodas.

  Pie šī tipa pieder tikai semītu valodas.

  Šīs tipoloģiskās grupas nosaukumu eteica lietot 1892.gadā krievu valodnieks F.Fortunatovs. Šis nosaukums norāda, ka šajās valodās ir saknes fleksija un  attiecības starp sakni un afiksiem ir tādas pašas kā aglutinējošās valodās.

  Šo valodu raksturīgākās pazīmes:

2.              Darbības vārda sakne sastāv no trim nemainīgiem līdzskaņiem, piemēram, k-t-b (rakstīšanas ideja), d-b-r (runāšanas ideja).

3.              Izšķiroša nozīme ir iekšējai jeb saknes fleksijai, precīzāk - distantfiksam. Vārdu gramatisko formu veidošanai starp saknes līdzskaņiem dažādās secības variācijās izvieto patskaņus. katrai patskaņu secībai sava gramatiska nozīme. Tā ar patskani o no visām saknēm veido nenoteiksmi, piemēram ktob- rakstīt; ar patskaņu secību a-a-a atvasina darāmās kārtas pabeigto laiku(arābiski kataba - viņš uzrakstīja, dabara - viņš pasacīja); ar patskaņu secību u-i-a veido ciešamās kārtas pabeigto laiku(kutiba - bija uzrakstīts, dubira - bija pasacīts); ar patskaņu secību o-e veido nepabeigtā laika aktīvo divdabi ( koteb - rakstošais, dober - runājošais); ar patskaņu secību a-u veido nepabeigtā laika pasīvo divdabi ( katub - rakstāmais, dabur - runājamais); ar patsaņu secību i-ā veido pabeigtā laika pasīvo divdabi (kitāb - uzrakstītais, grāmata); ar patskaņu secību ā-i veido darītāju nosaukumus ( kātib - rakstītājs, rakstnieks) utt.

4.              Sākotnēji šajās valodās bijuši tikai trīs patskaņi - a,i,u.

5.              Fleksīvi - aglutinējošās valodās piedēkļiem ir patstāvīgāks raksturs: tie tāpat kā aglutinējošās valodās ir vieglāk pievienoti saknei nekā fleksīvajās - indoeiropiešu valodās.

6.              Semītu valodās izšķir tikai divas dzimtes - vīriešu un sieviešu, pie tam ne tikai lietvārdos, bet arī darbības vārdos, ( kataba - viņš uzrakstīja, katabat - viņa uzrakstīja, katabta - tu uzrakstīji (vīr.dz.), katabti - tu uzrakstīji (siev.dz.).

7.              Lietvārdiem šajās valodās sākotnēji bijuši trīs locījumi, kas saglabāti arābu valodā: nominatīvs ( ar galotni -u), ģenitīvs ( ar galotni -i) un akuzatīvs ( ar galotni -a), kalbu - suns, kalbi - suņa, kalba - suni. Jaunajās semītu valodās locījumi izzuduši un tiek aizvietoti ar prievārdiem.

8.              Darbības vārdam izšķirami tikai divi laiki - pabeigtais un nepabeigtais, kuru forma viena no otras atšķiras ar sakņu patskaņu secību un ar afiksa ta vietu ( katab- ta - tu uzrakstīji, ta - ktubu - tu raksti, tu rakstīji - nepabeigtā nozīmē).

9.              Darbības vārdiem ir ļoti daudz personu formu ( arābu valodā 13).

10.          Nomeniem un darbības vārdiem ir sākotnēji 3 skaitļi - vienskaitlis, divskaitlis un daudzskaitlis.

11.          Īpašības vārdi, tāpat kā indoeiropiešu valodās, saskaņojas ar lietvārdiem dzimtē,  skaitlī un locījumā.

Kā redzam, tikai divas pēdējās pazīmes ir līdzīgas fleksīvo indoeiropiešu valodu pazīmēm. Visas pārējās atšķiras.

Fleksīvās valodas.

Pie šā valodu tipa pieder tikai indoeiropiešu valodas. To svarīgākās pazīmes ir tādas:

1.              Gramatiskās attiecības izsaka ar galotņu maiņu.

2.              Vārdu saknes pēc fonētiskā sastāva var būt ļoti dažādas.

3.              Sakne nepastāv kā patstāvīgs vārds, bet ir tikai vārda sastāvdaļa savienojumā ar citām vārda sastāvdaļām. Savienojumos ar citām vārda sastāvdaļām sakne var pārmainīties, piemēram, koks - kociņš. Ar šādu vārda sastāvdaļu patstāvības zaudēšanu tiek panākta fūzija, t.i., morfēmu cieša saplūšana vārdā, kad morfēmu robežas vairs nav viegli nosakāmas.

4.              Sākotnēji bijuši 5 patskaņi: a,e,u,i,o.

5.              Gramatiskās kategorijas savijas ar vārdu darināšanas un vārdu pārmaiņu nozīmēm.

6.              Svarīga loma ir ar celmu cieši saistītai galotnei, kura noslēdz katru lokāmu vārdu un kurai var būt vairākas, turklāt tīri formālas nozīmes.

7.              Plaši tiek pielietoti priedēkļi ( sevišķi darbības vārdos) un prievārdi.

8.              Saknes fleksija ( velku - tagadnē, vilku - pagātnē) ir sastopama tikai retumis.

9.              Lietvārdiem sākotnēji bijuši 6 locījumi: nominatīvs, ģenitīvs, ablatīvs ( atbild uz jautājumu "no kā?"), datīvs, akuzatīvs un instrumentālis. Lokatīvs un vokatīvs, šķiet, radušies vēlāk, jo hetu valodā to vēl nav.

10.          Sākotnēji izšķirti trīs skaitļi - vienskaitlis, divskaitlis un daudzskaitlis.

11.          Īpašības vārdi saskaņojas ar attiecīgajiem lietvārdiem dzimtē, skaitlī, locījumā.

       Fleksīvās valodas pazīst divus gramatisko formu stāvokļus - sintētisko un analītisko.

       Sintētiska forma ir vienvārda forma. Par sintētiskajām sauc tādas valodas, kurās elementi, kas izsaka gramatiskās attiecības, saplūst ar saknes elementiem vienā maināmā vārdā, kurš vārda dažādās funkcijas izsaka ar savas formas pārmaiņām, locījumiem, piemēram: galds, galda, galdam utt.

       Pie sintētiskajām valodām pieder saskrita, sengrieķu, latīņu, latviešu, krievu u.c. valodas.

       Analītiskās valodas ir tādas valodas, kur patstāvīgu vārdu attiecības pret citiem vārdiem teikumā izsaka ar palīgvārdiem(piemēram, prievārdiem), vārdu secību teikumā utt. Piemēram, latviešu valodā no vārda cilvēks ģenitīva formu veido sintētiski, ar galotni -a, bet angļu un franču valodā analītiski - ar īpašiem prievārdiem jeb locījumu partikulām of un de; bez tam lietvārdiem priekšā ir artikuli - angļu valodā the un franču valodā le(l'): of the man, de la'homme.

       Vairāku indoeiropiešu (angļu, dāņu, jaunpersiešu u.c.) valodu morfoloģiskā struktūra attīstības gaitā ir pārveidojusies, no sintētiskās kļūdama analītiska.

       Daži valodnieki uzskata, ka valodas pārveidošanās no sintētiskās par analītisku nozīmē valodas sairšanu. Tas nav pareizi. Abās formās valodas var vienādi labi izteikt visādu saturu. Abas sistēmas veic savas izteiksmes funkcijas ar vienādām sekmēm.

Tipoloģiskā  valodu

klasifikācija.

Inese Čakša 5.s1