Upīšu Mārtiņa tēls romānā ,,Zaļā zeme”.

Valmieras ģimnāzijas 12. b klases skolnieka Artūra Cukura referāts latviešu literatūrā

Upīšu Mārtiņa tēls romānā

 ,,Zaļā zeme”.

           

Ievads

            Romāns “Zaļā zeme” dod plašu un vispusīgu ieskatu latviešu tautas dzīvē 19. gs. pēdējos gadu desmitos. Tas ir laiks, kad Latvijā nostiprinās kapitālisms, kas pilsētās un laukos izraisa saimniecisku rosību, tirdzniecības un rūpniecības attīstību. Lauksaimniecībā un rūpniecībā strauji ienāk jauna tehnika, pieaug darba intensitāte.

Romānā tēlotā aina ir raksturīga ne vien Dīvajas pagastam, bet visai Latvijai. Zemnieki ir ieguvuši tiesības iepirkt mājas un cer, čakli strādājot, tikt pie turības. Daudzi zemnieki nespēj nomaksāt maksājumu muižai un izput. Daudzi nabadzībā nonākušie zemnieki dodas uz pilsētu, kur, rūpniecībai attīstoties, ir liels pieprasījums pēc darbaspēka.

Upīšu Mārtiņa izskats un rakstura īpašības

Upīšu Mārtiņš ir ļoti savdabīgs tēls romānā “Zaļā zeme”. Lai arī pēdējās divās nodaļās viņš parādās tikai epizodiski, rakstnieks Mārtiņu ir pietiekami labi aprakstījis, lai varētu izprast viņa raksturu un īpatnības.

            Upīšu Mārtiņš ir Brīviņu priekšstrādnieks. Viņam, ir nedaudz pāri trīsdesmit gadiem, bet jau kūkums mugurā. Tas ir smagā un pašaizliedzīgā darba rezultāts. Mārtiņam ir gari brūni mati: “Upīšu Mārtiņš smējās sirsnīgi, nokratīdams brūnos biezos, līdz kaklam noaugušos matus.” [1]  Priekšstrādnieks ir ļoti čakls. Viņš ir izcils sējējs un pļāvējs, centīgs, strādīgs un asprātīgs kalps. Mārtiņam nekas nav par grūtu, viņš izdara visu, ko saimnieks liek. Brīviņam tikai vajag priekšstrādnieku uzslavēt un viņš dara visu, lai darbs tiktu paveikts pēc iespējas labāk, ātrāk un akurātāk. Šo īpašību dēļ Mārtiņam bieži nākas paciest citu kalpu zobgalības: “Prātīgs saimnieks vienmēr paliek nostāk, priekšstrādnieks lai rīko. Un, ja gadās tāds pavieglāks, tāds sienā skrējējs, tāds, kas sevi turas par pussaimnieku, tad tas rītos bez gaismas ir kājās un vakarā migā lien tikai tad,, kad vairs nevar redzēt. Pats pa priekšu iet, un tiem citiem jāiet līdzi, kā tad citādi.” [2] Labi pazīdams kalpu psiholoģiju, Brīviņš allaž laipni aprunājas ar priekšstrādnieku, pajautā viņa domas, pacienā ar groka glāzi: “Ar groka glāzi tāds gruntnieks panāk daudz vairāk nekā ar lamāšanos un ārdīšanos.” [3] Darba laikā Mārtiņš ir nesaudzīgs pret slinkiem strādniekiem, tos lamā, ja ir nepieciešams, bet ārpus darba Mārtiņš ar citiem cilvēkiem ir laipns un draudzīgs. Vairums strādnieku par viņu zobojas tikai pārmērīgās iztapības dēļ, bet citādi viņš ir tīri labi ieredzēts kā kalpu tā saimnieku vidū. Upīšu Mārtiņš ir pazīstams ar savu kāri stāstīt dažādus atgadījumus iz savas dzīves. Mārtiņš ir strādājis pie daudziem saimniekiem, tādēļ viņa stāstu krājums nekad neizsīkst. Mārtiņš savus piedzīvojumus stāsta labprāt, sevišķi pie groka glāzes, un parasti arī citi labprāt klausās viņā. Priekšstrādniekam ārkārtīgi riebj , ja kāds netic viņa stāstītajam. Tādās reizēs Mārtiņš kļūt patiesi nikns: “Priekšstrādniekam sarainā seja kvēloja tumši sarkana. Lielāka apvainojuma nevarēja izdomāt kā apšaubīt viņa stāstu patiesību.” [4] Vēlāk, kad Mārtiņš ir aizgājis no Brīviņiem, Vanags stipri izjūt kalpa stāstu trūkumu: “Brīviņu kungs vairs nelabprāt sēdās pie saimes galda. Nebij vairs Upīšu Mārtiņa, kam allaž kāds jauns stāsts, un arī tas pats vecais viņa pārstāstījumā iznāca tikpat kā gluži jauns.” [5] Brīviņu priekšstrādnieks diezgan labprāt lieto alkoholu, un, kad iedzer, kļūst pavisam savādāks kā skaidrā prātā:“Upīšu Mārtiņš bij bramanīgs tikai tad, kad iereibies, skaidrā prātā bailīgs un gļēvs pat tad, kad divi kaut tikai nopietni strīdējās.”[6] Mārtiņš nav īpaši dievbijīgs: “Upīšu Mārtiņš maz ko zināja no bībeles..”[7] Baznīcas dziesmas pārzina vāji. Arī liela apkārtējo uzmanības pievēršana publiskā   vietā Mārtiņam nepatīk, skaidrā prātā viņš ir kautrīgs.

Mārtiņa dzīve un darbs

         

          Mārtiņš ir Brīviņu vērtīgākais strādnieks, jo ar savu čaklumu viņš rāda priekšzīmi arī visiem pārējiem. Mārtiņš tik ļoti aizraujas ar darbu, ka dažu brīdi viņam pat liekas, ka viņam kaut kas no Brīviņu īpašuma piederētu.  Priekšstrādnieks pat neiedomājas, ka viņš pats varētu būt tāds kungs kā Vanags. Kad Mārtiņš beidzot sāk klausīt draugu ieteikumiem iet prom no Brīviņiem, ir jau par vēlu, jo labākie dzīves gadi vientiesīgi nostrādāti Brīviņos.  Osis, viens no labākajiem Mārtiņa draugiem, pirmais pārmet priekšstrādniekam, ka tas neprot savu talantu izmantot savā labā: “Cik ilgi tu domā šitā mētāties pa pagastu un taisīt tos saimniekus bagātus? Par diviem tu strādā, bet kas tev pašam no tā tiek? Saimnieks izmanto kā pēdējo duraku, par groka glāzi šis gatavs vai sienā skriet.” [8] Lai arī Osis ir Mārtiņa labs draugs, tomēr viņš neprot īsti pārliecināt Upīti, ka pie Brīviņa kalpot nav vienīgais, ko jauns un spējīgs cilvēks laukos var pasākt. Mārtiņš ir lepns, ka viņa saimnieks ir pagasta vecākais, par visiem saimnieka panākumiem priecājas, nesaprazdams, ka tas būtībā ir viņa sūrā darba rezultāts.  Pēc kāda laika uz līdzīgām domām priekšstrādnieku vedina draugs Kārkls. Sirsnīgais draugs labāk nekā Osis prot pārliecināt, un šinī brīdī Mārtiņš nolemj, kā jāiet prom no Brīviņiem, jāprec Zeltiņu Līzi un jāsāk beidzot veidot pašam savu dzīvi. Kārļa runa atstāj tādu iespaidu, ka “Mārtiņam mute bij pavērusies, acis taisni staroja” [9]. Kārkla tēlotā nākotnes aina ir patiesi kārdinoša un turklāt neizklausās nemaz pārāk nereāla: “Kas tā jums abiem būs par dzīvi! Gadu - divi Krastos tā nodzīvosiet un tad sāksiet uz savu roku. Tā būs, saderēt varu! Zirgu tev iedos Rutkis, govi tāpat varēs dabūt no Vulpa vai kāda turīgāka saimnieka, kas drusku, var pagaidīt. Oša švāģerim Kalvicam ir divēji rati, tos viņš tev labprāt iedos. Vai tad jums par velti vajadzīgs? Tāds mežā braucējs, kāds tu esi, zirgu vienā dienā atpelnīsi(..)Ja gadās labāka vieta, lopus var ieaudzēt, bērni paaug, visāda manta pamazām pieaug klāt. Pēc gadiem desmit jau sāc apskatīties, vai nav pa rokai kāds rentes stūris.” [10] Šādu cēlu domu apgarots Mārtiņš dodas mājup, stingri nolēmis, ka Brīviņi beidzot jāatstāj. Arī saimnieks Mārtiņa acīs zaudējis lielu daļu savas agrākās cieņas. Kad saimnieks uzzina, ka Mārtiņš vairs nebūs viņa kalpu pulciņā, viņš to uzskata par gandrīz personisku apvainojumu: “Jā… Pēc sešiem Brīviņos nodzīvotiem gadiem tā aiziet - to arī Vanags nevarēja Upīšu Mārtiņam piedot”. [11] Vanagam šķiet, ka kalpam personiskā dzīve vispār nav vajadzīga un ka kalpi radīti, lai saimniekiem būtu vieglāka dzīve: “Kāpēc tādam priekšstrādniekam vispār vajag precēties? Zeltiņu Līze - atradis mantu! Vanags nevarēja citādi, Mārtiņa precēšanos viņš sajuta kā melnu nepateicību, gandrīz kā nodevību.”[12] Pēc sešiem Brīviņos uzcītīgi nokalpotiem gadiem Mārtiņš saņem apvainojumus un 4 rubļus 60 kapeikas. Tas ir kā spļāviens sejā Mārtiņam, kurš savas dzīves labākos gadus pavadījis vientiesīgi nomokot sevi un citus kalpus Brīviņa darbos, un tādējādi vairojot saimnieka bagātību un slavu. Upīšu Mārtiņam, pagasta labākajam puisim, nav nekā, viņam jāsāk viss no sākuma. Viņš protams ir apņēmības pilns to darīt, un, ņemot vērā viņa darbaspējas un uzcītību, liekas , ka tas nenāksies grūti. Tomēr, gluži kā iecerēts, viss nenotiek, jo nav jau vairs ideālais vecums jaunas dzīves uzsākšanai, turklāt ņemot vērā toreizējos darba apstākļus un slodzi, cilvēki novecoja daudz ātrāk nekā mūsdienās. Mārtiņš gan apprec Līzi un ir tikpat pašaizliedzīgs strādnieks kā Brīviņos, tomēr viņš ir pasācis dzert, kas kavē visu ģimenes attīstību: “Mārtiņš palaidies dzeršanā un nemaz vairs nebija valdāms(..)Strādāja kā zvērs, viņu pašu(Līzi - A.C.) apkalpoja kā saimnieci, bet ko tas palīdzēja, kā tikai pagriezās uz stacijas pusi, tā divdesmit kapeikas pagalam, pusrublis pagalam… Kā viņi varēja tā tikt pie zirga un uzņemt pusgraudu?” [13]    Lai arī cik nikns Brīviņš nav uz Mārtiņu, viņa trūkums Brīviņos ir jūtams visai stipri. Jaunais priekšstrādnieks Sīlis nevar aizstāt iepriekšējo, ko saimnieks pats itin ātri konstatē: “Šis Sīlis ēda tikpat gausi kā strādāja, pie bļodas runāt viņam neiznāca laika”. [14]  Auzu kulšanas laikā Vanags īpaši izjūt Mārtiņa trūkumu: “Negāja, negāja tie darbi tā kā Upīšu Mārtiņa laikā…” [15] 

Kad Ošu Andrs satiek Mārtiņu pēc vairākiem gadiem, tam ir dēlēns, bet rentes vietu tas vēl nav dabūjis, ko gan tuvākajā laikā grasās dabūt: “Jaunkalacim vecis nomiris, jaunmājiņā palika trīsdesmit pūravietas ar visām pļavām un ganībām, istaba otram rentniekam arī bij. Pašiem ar Līzi viņiem pusotras govis, nākamo vasaru būs divas. Četras aitas un sivēns - zirgu Rutkam Jaunkalacis apsolījies pagalvot.” [16] Pa šiem gadiem Mārtiņam nebija diez ko labi gājis, bet tagad viņš atkal, gluži kā pirms dažiem gadiem Kārkla pamudināts, atkal bija apņēmības pilns beigt knapināties: “Diezgan strēbta tā kalpu putra, pēdējais laiks uzsākt pašiem uz savu roku. Šādi tādi varēja, un tad viņi abi vien nē!(..)Tas viens zirgs viņam pirmajā ziemā nopelnīs otru..”. [17]  Tomēr nav zināms, vai Mārtiņa plāni atkal nav veltīgi, jo turpmākajā romāna daļā par Mārtiņu ziņas ir skopas.

Traģiskais kalpa dzīves tēlojums romānā “Zaļā zeme”.

            Andrejs Upīts savā romānā ļoti labi parādījis tā laika dzīves netaisnības, kalpa dzīves bezjēdzību. Laikā, kad precoties mīlestība bija pēdējā vietā, pirmo atstājot potencionālā laulātā drauga mantiskajam stāvoklim, kalpu meitām bija jābūt laimīgām, ja tika par sievu bagātam saimniekam, neskatoties nedz uz viņa ārējo izskatu, nedz uz vecumu, nedz arī uz cilvēciskajām īpašībām. Tipisks piemērs - Bērziņu Liena. Dažos gados pie pretīgā Sveķāmura Liena no daiļuma, čakluma un tīrības parauga kļūst par nejūtīgu, nevīžīgu un nožēlojamu radījumu. Arī kalpu puišiem dzīve nav saldāka. Upīšu Mārtiņš, lai cik čakls būdams, nevar un nevar tikt uz “savām kājām”. Visu romānu caurvij  kalpu un saimnieku dzīvju pretstatu rādīšana, kalpu sūrais un bezjēdzīgais darbs tiek īpaši izcelts. Tādēļ arī romāns tika novērtēts PSRS mērogā, apbalvots ar Staļina prēmiju. Kapitālisma netaisnību izcelšana, darba cilvēka izvirzīšana galvenajā lomā - tas it kā saskan ar padomju ideoloģiju, taču diez vai Upīšu Mārtiņš dzīvodams padomju sistēmā būtu daudz apmierinātāks ar dzīvi. Jā, viņam būtu zeme, ko apstrādāt, bet vienalga nekas tā īsti viņam nepiederētu turklāt lielākā daļa enerģijas būtu jāpatērē strādājot kolhozā, gluži kā klaušu laikos. 

---

[1] A. Upīts. “Zaļā zeme”:R., 1978, I 69. lpp.;

[2] Turpat, I 17. lpp.;

[3] Turpat, I, 31. lpp.;

[4] Turpat, I, 65. lpp.;

[5] Turpat, II, 9. lpp.;

[6] Turpat, I, 83. lpp.;

[7] turpat, I, 260. lpp.;

[8] Turpat, I, 88. lpp.;

[9] Turpat, I, 286. lpp.;

[10] Turpat, I, 266., 267. lpp.

[11] A. Upīts. “Zaļā zeme”:R., 1978, II, 11. lpp.;

[12] Turpat, II, 11. lpp.;

[13] Turpat, II, 125.,126. lpp.;

[14] Turpat, II, 11. lpp.;

[15] Turpat, II, 52. lpp.;

[16] Turpat, II, 222. lpp.;

[17] Turpat, II, 222. lpp.;