Astoņdesmito gadu latviešu literatūras apskats

Astoņdesmitie gadi ir nozīmīgs posms latviešu literatūrā, kas aptver stagnācijas gadu “ziedu laiku”, pārejas perioda neapturamo virzību pretī brīvībai (gan vārda, gan indivīda, gan valsts) un, visbeidzot, demokrātijas “sprādzienu” astoņdesmito gadu nogalē. Literārā dzīve, dabiski, iet roku rokā ar sabiedrisko. Tieši literāti, mākslinieki, mūziķi  u.c.inteliģences pārstāvji ir tie, kas aizsāk cīņu par neatkarības idejas realizēšanu dzīvē.

80.gadu dzejā turpina strādāt viens no visu laiku dižākajiem latviešu dzejniekiem Ojārs Vācietis (krājumi “Zibens pareizrakstība”(1980), “Si minors” (1982)). Diemžēl 1983.gadā dzejnieks aiziet no dzīves un krājums “Nolemtība”, kurā apkopoti pēdējo gadu labākie dzejoļi, iznāk jau pēc O.Vācieša nāves 1985.gadā.

 Vizmai Belševicai iznāk dzejoļu izlases krājums “Kamolā tinēja” (1981), kas kļūst ļoti populārs tautā. 1987.gadā iznāk krājums “Dzeltu laiks”. Krājuma ievaddzejolī paustā doma: “Zieda un cirvja strīdā / Uzvarētājs vienmēr būs cirvis” ir kā vadmotīvs visai V.Belševicas daiļradei: nedzīvais pret dzīvo, vara pret personību.

Imants Ziedonis, otrs dižākais gadsimta otrās puses latviešu dzejnieks, izdod krājumu “Re, kā” (1981). Vadmotīvs – saskatīt neikdienišķo ikdienišķajā: “Kukainīt, / re, kā saule spīd! / Iemācies sauli, kukainīt!” 1988.gadā izdotais krājums “Taureņu uzbrukums” veido trīs daļas – “Ar taureņiem”, “Caur taureņiem” un “Pāri taureņiem”. Šis krājums uzskatāms par I.Ziedoņa poēzijas virsotni, jo iemieso sevī dzejnieka “nelineāro filozofiju”: “Taureņu leņķos mēs dzīvojam. Rāvienu leņķos un lauzienu leņķos, kustību asajos elkoņos”. Vienlaikus taureņi ir absolūtās, bezmērķīgās brīvības simbols: “Kāpēc taureņi skrien svaidīdamies. Viņi mētājas no brīvās sekundes brīvajā. Viņi meklē atbrīvoto laiku”.

80.gados turpina publicēties vairāki citi jau zināmi dzejnieki– Egīls Plaudis, Knuts Skujenieks, Leons Briedis, Māris Čaklais. Dzejā ienāk jaunie – Māra zālīte, Amanda Aizpuriete, Guntars Godiņš, Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs. Šī autoru plejāde, kuras radošā darbība sākās jau 70.gadu nogalē, mēģina noārdīt iesīkstējušo dzejas hierarhiju. Daži no viņiem (Melgalvs, Elsbergs) jau ar pirmajiem krājumiem demonstratīvi cenšas uzsvērt savu atšķirīgumu. 80.gadu jauno dzejnieku daiļradi vieno tas, ka viņi apzināti vairās no “centra idejas” kā tādas, viņu dzeja ir ļoti atšķirīga, visi dzejas virzieni savā starpā nekonfliktē un nozīmes ziņā ir līdzvērtīgi.

Tomēr viena dzejniece ir ar savu, ārkārtīgi nozīmīgu vietu latviešu literatūrā, un tā ir Māra Zālīte, kuras daiļrade iezīmē savdabīgu krustpunktu, kurā savienojas gan  atbalsis no Aspazijas un Raiņa, gan tieksme turpināt 60.gadu dzejnieku aizsāktos motīvus, nacionālās pašapziņas meklējumi, kā arī ārkārtīgi augsts intelektuālisms. Viņa orientējas uz mūžīgām vērtībām, cenšas atrast mūsdienu cilvēkam tik nepieciešamos ētiskos kritērijus, tāpēc Zālītes dzeja ir ļoti nozīmīga latviešu tautai. 80.gadu vidū iznāk viņas krājums “Nav vārdam vietas” (1985), kas ir viens no izcilākajiem šī perioda dzejoļu krājumiem. Tas ir ļoti kompakts un viendabīgs, tam cauri skan moto: “Nav vārdam vietas. / Viss ir pilns. / Ar saulēm debesis, / Ar pīšļiem zeme / (..) Viss ir tik pārpilns, / Pāri plūstošs. / Un zelta vadzis pušu lūstošs. / Nav vārdam vietas. / Tā tas ir.” Ētiskie kritēriji fiksēti dzejolī “Es, zemi kopjot, kopju sevi”. Bet augstāko māksliniecisko un idejisko vienību ieguvis dzejolis “Pirmelementi”: “Pasaulīt – ūdens. / Pasaulīt – uguns. / Pasaulīt – gaiss. / Pasaulīt – bija vēl / Ceturtais. // Aizmirsies, aizmirsies, / Kas bija vēl. / Kas vilkam, kas lāčam / Acīs kvēl.” Šis ceturtais vārds – brīvība jau virmo gaisā, šis dzejolis ir priekšvēstnesis tautas atmodai. Vēl varētu pievienot arī piekto elementu – valodu. Valodai, kā visa latviskā kvintesencei, veltīti vairāki dzejoļi. Izjusti un dziļi ētiski skan rindas par latviešu valodu “Nosalušu, nogurušu./ Nomirušu – mūžam nē.” Māras Zālītes dzejoļi vienmēr ir dziļi personīgi un dzejnieces “es” allaž tiek samērots ar tiem augstajiem morāles un ētikas kritērijiem, par kuriem ir runa dzejoļos. Varbūt tieši šis apstāklis izvirzījis Māru Zālīti inteliģences priekšplānā un tāpēc viņa bauda dziļu tautas cieņu un mīlestību.

 Nedaudz gribētu pakavēties arī pie Klāva Elsberga dzejas, jo tā bija ļoti populāra tā laika jaunatnes vidū. Dzejnieka trģiskā nāve 1987.gadā atsauc atmiņā gadsimta sākumā dzīvojošā Eduarda Veidenbauma likteni: abi mirst jauni, abi ir savā lirikā nesaudzīgi un tomēr jūtīgi un ievainojami. Popularitāti jaunatnes vidū ir iemantojis cikls, ko komponējis Juris Kulakovs un izpilda grupa “Pērkons”: “Kretīnu deja”, “Krauklīt’s sēž stabiņā”, “Asara zirnekļa tīklā”.

Proza 80.gados piedzīvo būtsku pavērsienu. Tobrīd literārā hierarhija jau nostabilizējusies: Alberts Bels (romāni “Bezmiegs” un “Cilvēki laivās”), Regīna Ezera (romāni “Varmācība” un “Nodevība”), Zigmunds Skujiņš (“Gulta ar zelta kāju”). Romāni iznāk arī Visvaldim Lāmam, Ilzei Indrānei, Marģerim Zariņam, Andrim Kolbergam, stāsti – Vladimiram Kaijakam un Andrim Jakubānam. Un blakus šiem literatūras korifejiem parādās jauna plejāde tā saucamo “skarbo meiteņu”: Andra Neiburga, Rudīte Kalpiņa, Aija Vālodze, Eva Rubene un Gundega Repše. Viņas sāka rakstīt “jauno prozu jauniem cilvēkiem”, kuri arī aizrautīgi šo prozu lasīja. Bet kā pirmais stereotipu lauzējs jāmin Andris Puriņš ar savu pirmo romānu “Nevaicājiet man neko”, kas savā laikā izraisīja plašas diskusijas sabiedrībā. Lai gan pieskaitāms pie tradicionālā, pirmo mīlestību aprakstošā romāna, tas būtiski atšķīrās ar ētisko kritēriju nobīdi. Romānā parādās padomju prozai netipiski jauniešu reālās dzīves atainojumi, sapņu pasaules sadursme ar skarbo dzīves īstenību: “Dzīve nav rožu dārzs, dzīve ir ateja, kur cilvēki cīnās par vietām uz podiem”. Personīgi mani visvairāk aizkustināja abu brāļu attiecību atainojums, sevišķi epizode, kur vecākais brālis, kurš bijis spiests nopērt jaunāko, sēž pie gultas un pārdzīvo, ka tas bijis jādara. Domāju, ka vecākā brāļa pāragrā nāve bija viens no sāpīgākajiem zaudējumiem galvenā varoņa dzīvē, sāpīgāks, nekā nodevība mīlestībā. Manuprāt, pirmo reizi latviešu “jaunatnes romāna” galvenais varonis ir nevis labais, pozitīvais tēls, bet reāls, ar visiem niķiem un stiķiem apveltīts jaunietis, kuram nav mazsvarīgi klausīties labu mūziku, kurš mīl labas drēbes, reizēm iedzer, uzpīpē utt.

Īpaša vieta starp jaunajām 80.gadu prozaiķēm ir Gundegai Repšei, starp citu, joprojām aktīvi rakstošai, ko nevar teikt par pārējām no “skarbo meiteņu” plejādes. No sievišķīgi eksaltētās pirmās grāmatas “Koncerts maniem draugiem pelnu kastē” (1987) līdz pat pēdējam romānam “Sarkans” (1998), kas ir Repšes daiļrades vainagojums, jūtams spēcīgas, ar izcilu intelektu un fantāziju apveltītas personības starojums. Domāju, ka Gundega Repše latviešu prozā ienes patiešām jaunas vēsmas. Romāns “Ugunszīme”, kas stāsta par mākslinieku vidi no 50. – 70.gadiem, bija viens no pirmajiem romāniem, kas atainoja staļiniskā terora postošo ietekmi uz cilvēku likteņiem, nodevību un mīlestību, garīgo spēku un vājumu. Prototipi – mākslinieks Kurts Fridrihsons un “franču grupas” dalībniece Maija Silmale, kas romānā ieguvuši Kārļa Dobes un Dagmāras vaibstus. Romānam ir raits, mazliet melodramatisks sižets, to var izlasīt vienā elpas vilcienā, jo varoņi ir dzīvi, spilgti un ļoti latviski.

No 80.gadu prozaiķiem vīriešiem ir jāpiemin Aivars Tarvids un viņa romāns “Robežpārkāpējs” (1990), kas uzskatāms par vienu no “melnākajiem” latviešu literatūrā.

Jāatzīmē arī lielais lēģeru tēmai veltītais dzejas un prozas grāmatu daudzums 80.gadu nogalē. Daudzi autori vēlējās izteikt savu sāpi daiļrades veidā, tāpēc ka ilgus gadus tas bija liegts. Šajā žanrā jāmin Roberta Gabra “Latvju virsnieks Nr.35473”, Anitas Liepas “Ekshumācija”, Melānijas Vanagas “Veļupes krastos”

Sasummējot 80.gadu latviešu literatūras paliekošās vērtības, izkristalizējas divi vārdi, kas aizsākās šajā laikā un ir ļoti nozīmīgi un aktuāli vēl joprojām, un tie ir – Māra Zālīte dzejā un Gundega Repše prozā.