Anna Brigadere

, darbodamās literatūrā no 1893. līdz 1933. gadam, devusi darbus dramaturģijā, prozā un lirikā. Viņas literarā mantojuma nozīmīgāko daļu sastāda galvenokārt pasaku lugas un autobiografiskā triloģija.

Dzīve un daiļrades ceļš

Anna Brigadere dzimusi 1861. gada 1. oktobrī (v. st. 19. septembrī) KalnJāņaamuižas pagasta Baļļu mājās. Viņas tēvs Krišjānis cēlies no saimnieku ģimenes.Mazajai Annai tēvs ir mīļākais cilvēks un liela autoritate. Anna agri izbauda kalpa bērna grūto dzīvi, bet nemācās uztvert to kā socialu netaisnību.Tēva un daudz lasītās bībeles iespaidota, viņa jau bērnībā kļūst dziļi reliģioza.Ietekmē arī tēva čaklums, darba mīlestība.Anna Brigaderes māte Līze ir mežsarga meita, liela dziesmu, pasaku, teiku un nostāstu zinātāja. Mazā Annele viņā kāri klausās, iemantodama interesi par tautas gara mantām. Rakstnieces pirmās spilgtākās atmiņas saistās ar tēvatēva mājām Kalnamuižas Iļēniem, kur vecāki salīgst, kad viņai četri gadi. Iļēnos Annele nodzīvo līdz deviņu gadu vecumam. Te sākas viņas pirmās gada gaitas. Atmiņas par šo laiku rakstniece attēlojusi autobiogrāfiskās triloģijas pirmajā daļā. Agri ielauzījusies grāmatā, viņa lasa visu, kas pagadās. Kad Annelei vienpadsmit gadu, viņa sāk mācīties Kalnamuižas pagastskolā. Nākošajā vasarā viņa iestājas Auces skolā, kur mācās ar lielu centību un aizrautību, drīz vien izvirzīdamās par labāko skolnieci. 1874. gadā mirst A. Brigaderes tēvs. Pēc tēva nāves meitene vēl tikai gadu var iet skolā. Tad materiālie apstākļi spiež no tās izstāties. Viņai jāapgūst amats, lai varētu pati sev nopelnīt maizi.A. Brigadere dodas uz Jelgavu pie māsas, kas pelnās ar šūšanu. Arī Annele mācās šūt .Jelgavā strādādama, viņa labi iepazīst pilsētas dažādas aprindas. 1877. gadā māsa apprecas ar sīktirgotāju un pārceļas uz Ventspili. Anna dodas viņai līdzi un dienu strādā māsas veikalā, bet vakaros neatlaidīgi m  ācās. Gan ņemdama privātstundas, gan pašmācības ceļā apgūdama valodas un citas zināšanas , viņa nopietni gatavojas skolotājas eksameniem Sadraudzējusies ar kādu turīgu ģimeni , viņa izmanto tās biblioteku, tā iepazīdamās ar vācu klasiķu – Gētes, Šillera u. c. darbiem, kā arī Šekspīra dramaturģiju. Tuvi rakstnieki A. Brigaderei ir Ibsens un Bjernsons. No krievu rakstniekiem viņas uzmanību visvairāk saista Ļ. Tolstojs ar romāna “Anna Karēņina” pirmo daļu, kas A. Brigaderei kļūst par vienu no mīļākajām grāmatām. 1879. gadā A. Brigadere dodas uz rīgu pie brāļa Jāņa kas ir ārdevējs kādā lielākā veikalā. Vinņa turpina mācīties šūt, bet, kad brālim izdodas atvērt pašam nelielu pārtikas preču tirgotavu, palīdz tirgoties. Kad veikals izput, a. Brigadere pelnās ar šūšanu.atgriezusies rīgā, A. Brigadere iestājas reinšes augstākās sieviešu skolas pedagoģiskajā klasē, kuru pēc gada beidz, iegūdama mājskolotājas diplomu, un turpmāk kādu laiku strādā šajā specialitātē. 90. gadu sākumā A. Brigadere sāk nodoties rakstniecībai. Viņaspirmais literārais mēģinājums ir kādas operas librets, kas paliek nepabeikts un tikai mūža beigās pārstrādāts lugā “Pastaris’ (1931.). 1893. gadā A. Brigadere saraksta stāstu “Slimnīcā”. 1896. gadā tas iespiests altijas Vēstneša” 290. nimmurā. Kā rakstniece A. Brigadere gūst ievērību jau 90. gadu beigās, kad publicēti vairāki vīnās stāsti: “Vecā Karlīne” (1897.), “Līcija Dunkere” (1898.), “Pīpes galviņa” (1899.) u. c., bet patiesu popularitāti izpelnās ar 1903.gadā sarakstīto pasaku lugu “Sprīdītis”, kas kļūst par vienu no visbiežāk izrādītajām latviešu lugām. Gadsimta sākumā A. Brigadere nopietāk pievēršas lirikai.Viņas dzejas tematika ir sieveites jūtu pasaule, daba, bērnības atmiņas. Brigitas lirika vājāka par viņas stāstiem un lugām.A. Brigitas lirika iznākusi krājumos “Dzejas” (1913.) un “Paisums” (1922.). Īsi pirms 1905. gada revolūcijas A. Brigdere darbojas progrēsīvajā atturibas biedrībā “Auseklis” par dāmu komitejas priekšnieci. Pašu 1905. gada revolīciju pareizi izprast viņa nespēj. 1906. gadā sarakstītajā lugā “Ausmā” viņa noķengā revolucionaros cīnītājus, parādīdama tos kā dēkaiņus. Pirmā pasaules kara gados Brigadere dzīvo Maskavā un rīgā. Šajā laikā viņa saraksta daudz tēlojumus un dzejoļus, kuros atspoguļojas kara laika iespaidi.1920. gadā Brigaderes tēlojumi par pirmo pasaules karu, vācu okupācijas laiku iznāk krājumā “Dzels dūre”. Kopš 1922. gada rakstniece vasaru dzīvo Tērvetē savāslauku mājās “Sprīdīši”. Te vīnā raksta savulabāko prozas sacerējumu – autobiogrāfisko triloģiju (1926.-1932.) un vairākus citus darbus. Buržuāziskajās Latvijas laikāBrigadere sarakstījusi arī daudzas ludas – “Ilgas’ (1920.), “Maija un Paija” (1922.), “Heyeras mantojums” (1924.), “Sievu kari ar Belcebiru” (1925.) u. c. 1933. gada 24. jūnijā A. Brigadere sprīdīšos mirst.rakstniece apbedīta Rīgā, Meža kapos.

A. Brigaderes daiļrades vispārīgs raksturojums.

Annas Brigaderes daiļradei stipri pretrunīgs raksturs. Viņas darbos daidz reakcionāru tendenču. cēlonis meklējams gan tēva ietekmē, gan draudzīgajās attiecībās, kādas tai parasti parasti iveidojas ar darba devējiem, gan patstāvīgajā atkarībā no materiāli labi nodrošītnātiem radiem un labvēļiem. Dzīvi viņa savos darbos centusies notēlot reālistiski, taču, simpatizēdama buržuāzijai, ne kattrei spējusi būt pirnīgi patiesa un bieži vien mēģinājusi kapitālistiskajā sabiedrībā eso``as pretrunas mazināt.Vairākos Brigaderes darbos izpaužas viņas stiprā reliģiozitāte, uzsakatu, ka sāpes ir “pamats visam”, jo tās palīdz sasniekt iekšēju pilnību, kas, pēc Brigaderes domām, ir cilvēka galvenais dzīves mērķis. Doma par cilvēka pāraigšanu ciešanās pauž tādi Brigaderes darbi kā stāsti “Mare”, “Vīra māte”, luga “Pastaris” u. c. Brigadere ir viena no meistarīgākajām sieniešu raksturu notēlotajām latviešu literaratūrā. It īpaši viņa iemīļojusi un daudzos savos darbos parādījusi skaidro, cēlo sievietes tipu .Pirmspadomju laikā Anna Brigadere ir viena no populārākajām latviešu dramatuģēm. Kopš 1903. gada, kad uz skatuves parādās Brigaderes luga “Sprīditis” un gīst lielus panākumus, viņas dramatuģiskie darbi līdz pat 1940. gadam gandrī bez izņēmuma ik gadus ir teātru repertuārā. Brigaderes atstātais dramaturģijas mantojums ir 28 lugas – drāmas, komēdijas, pasaku un teiku lugas, viencēlieni. Brigaderes dramaturģijas labākā daļair pasaku lugas. Viņa ir šī žanra nodibinātāja latviešu literatūrā. Vienmēr dzīvi interešējusies par latviešu tautas pasakām un teikām, sakārtojusi vairākus to krājumus, A. Brigadere spēj pilnīgi iejusties pasaku fantastikā, teicami izmantot dažādus folkloras motīvus. līdzīgi latviešu tautas mutvārdu daiļradei brigaderes pasaku lugaspauž optimisku atziņu, ka labam allaž jāuzvar ļaunais, domu par cilvēka augšanu un rudīšanos arbā. tās cildina skaidru, krietnu sirdi, čaklību, izpalīdzību.

STĀSTI

A.   Brigadere rosīgi darbojusies arī stāstu rakstniecībā. Liela daļa no tiem ir ar pilsētas dzīves tematiku (“Vīra māte”, “Lūcija Dunkere” u. c.) Vairāki stāsti ieved arī zemnieku (“Precinieks”, “Šēres”, “Pīpes galviņa” u. c.), vācu muižnieku (“Pŗdas”) un krievu aristrokātu dzīvē (“Kņaze Irēne”). Būdama laba novērotāja, Brigadere parādījusi ļoti daudzus un dažādus spilktus tipus. Brigaderes stāstiem ir spriegi risināts sižets, asi dialogi, reljefi izveidoti tēli. Šo stāstu vidū idejiski un mākslenieciski kā viens no labākajiem minas “Precinieks” (1901.). Otrs meistariskākais A. Brigaderes stāsts “Kņaze Irēne” (1901.) izaudzis no vērojumiem, ko viņa guvusi mājskolotājas gaitās. Tā pat kā savos citos stāstos, kuros parādīta aristokrātu dzīve, Brigadere atsedz nežēlību, ciecsirdību, vēso aprēķinu, kārtu aizspriedumus, kas valda šajās aprindās. Stāsta konfliktu veido kņaza aprēķinu sadursme ar Irēnes skaidro dziļo mīlestību uz mājskolotāju Nubertu. Nespēdama no tās atteikties Irēne noslīcinās. Pie labākajiem A. Brigadreres stāstiem pieder arī “Patversmē”, “Šķēres”,”Bruņurupucis” u. c.

DRAMATURĢIJA 

Anna Brigadere latviešu literatūrā ir pazīstama arī kā veiksmīga dramaturģe. Viņa sarakstījusi 24 ligas. Anna Brigadere ir uzskatāma par pasaku lugu žanra iedibinātāju latviešu literatūrā un arī par pašu suverenāko valdniezi šajā žanrā. Anna Brigaderes pasaku lugu pamatā ir folkloras sižeti un ētiskās atziņas. Viņmas lugā ir ļoti dabisks, nesamākslots konflikta risinājums, raita darbība, spriegi dialogi, īsti latviska valoda. Pati spilktākā no viņas pasaku lugām ir “Princese Gundega un karalis Brusubārda”. Brigadere šī pasaka ir tikai ierosinātājs faktors. Daiļdarbs top, domājot par cilvēka personības veidošanās sarežģīto procesu, kurās sakausējas vienkopus visdažādākie, pat savstarpēji pretrunīgi apstākļi, motīvi, cēloņi, noskaņas un izjūtas. Brigaderes daiļradē, kura tapšanu rakstniece ir dziļi analizējusi. Gundagas raksturu ietekmē tēva aizdomīgums, māsu naids un skaudība. Gundega visus preciniekus, pat bagāto karali Brusubārdu ir atraidījusi, tēvs noskaišas un nolemj atdot meitu par sievu pirmajam, kurš nāks par Garzobju pils tiltu. Tālākajā lugas gaitā A. Brigadere parāda, kā “šķeltais raksturs” iegūst viengabala lējumu un skanīgumu, un atklāj tos faktorus, kas spēj palīdzēt cilvēka personībai veidoties iekšēji harmoniskai un stabilai, kopt savas dvēseles kultūru A. Brigadere savus varoņus nekad neatstāj eksistenciālas bezizejas priekšā, viņa vienmēr paver kādu iespēju cilvēkam saskatīt gaismu. Vislielāko lomu cilvēka personības tapšanā un visā viņas dzīvē A. Brigadere piešķir mīlestībai. Arīpasaku lugā “Princese Gundega un karalis Brusubārda” mīlestība ir galvenā līnija. A. Brigadere, laba psiholoģe būdama, zina, ka ne smags darbs, ne ciešanas, pat arīne dabas skaistums pats par sevi navar radīt gaišu, harmonisku cilvēku. A. brigadere latviešu literatūru ir bagātinājusu ar spilgtām, krāsainām, tautas ētiskajām pieredzēm briedinātām pasaku lugām, ar psiholoģiski smalki izsvērtu raksturu analīzi drāmās un stāstos, ar empcionāli piepildītudzeju un tēlojumiem. A. Brigadere ir latviski bagātas un kuplas valodas meistare, kam svēts pienākums bija meklēt visīstāko, visprecīzāko vārdu savas atziņas izteikšanai.