Anšlavs Eglītis - rakstnieks, dzejnieks,
mākslinieks, viena no latviešu literatūras kolorītākajām un erudītākājām
personībām, kuras mūžš pārlauzts divās daļās: vienā palika studijas, dzimtene,
pirmās grāmatas un neredzēti pēkšņs talanta uzliesmojums, otrā - gari, gari
gadi un milzum daudz sarakstītu grāmatu, no kurām dzimtenē, tikai sākot ar
1990. gadu, maza daļiņa vien iepazīta.
Anšlava Eglīša dzīves ceļš aizsākās
1906. gada 14. oktobrī Rīgā. Viņa tēvs, rakstnieks Viktors Eglītis,
labi pazina krievu literatūru un mākslu, pats bija mācījies Penzas zīmēšanas
skolā un I. Repina darbnīcā Pēterpilī, bet māte Marija, dzimusi Stalbova,
bija skolotāja un tulkotāja. Anšlavam Eglītim jau kopš bērnības bija
nodrošināta mākslas iespaidiem piestrāvota vide, taču viņa dzīves ceļu
virzījuši pasaules vēstures riteņa lielie grieži. Sākas Pirmais pasaules karš,
kas daudzām latviešu »imenēm liek atstāt dzimtās mājas un doties evakuācijā. Tā
notiek arī ar Anšlavu Eglīti. Viņš tikko sācis skolas gaitas kādā privātskolā,
kas atrodas pavecā koka ēkā netālu no Jaunā Ģertrūdes baznīcas, kad pamalē sāk
dārdēt kara pērkoņi, mācības Rīgā nākas pārtraukt un doties uz Krievijas
iekšieni. Vispirms Eglīšu ģimene apmetas Maskavā, pēc tam - kādas trīsdesmit
verstis no Maskavas - Goļicina ciemā, kur Viktors Eglītis ģimnāzijā, kas
paredzēta krievu aristokrātu un bagātnieku atvasēm, māca krievu literatūru.
Kaut arī skola domāta no citām mācību iestādēm izslēgtiem nebēdņiem, tajā valda
draudzīgs un lādzīgs gars.
Kara apstākļu dēl vecāki pārceļas uz
Sormovu, kur Anšlavs Eglītis 1917. - 1918. gada ziemā turpina skolas
gaitas. Atmiņas par šo laiku pēc rakstnieka liecības iekausēta romānā
"Homo novus": "Kurcuma īpaši pieminētās Krievzemes gaitās ir
mana pieredze Pievolgas rūpniecības pilsētiņa Sormovā. Tā bija srikti
proletāriska vide, ļaudis, ko Puškins reizēm varbūt ne visai taktiski apzīmē ar
"čerņ". Tur bija jācīnās ar dažādām grūtībām."
Sormovā Marija Eglīte strādā skolā ar
lielu slodzi, tādējādi krietni sabeigdama veselību.
Atgriežoties dzimtenē, A. Eglīša
pirmā dzīvesvieta ir Alūksne, kur viņš mācās vidusskolā un sagaida brīvās
Latvijas karavīrus. Tikko atbrīvota Rīga, pusaudzis kopā ar vecākiem pārbrauc
uz savu bērnības pilsētu un apmetas dzīvot plašā dzīvoklī Valdemāra
ielā 23, ceturtajā stāvā.
A. Eglītis turpina mācīties
2. Rīgas pilsētas ģimnāzijā, par šo laiku atcerē stāstīdams: "Jaunas
sejas, jauni draugi, jauni pasākumi brīvās Rigas daudzkrāsainajā dzīvē. Toreiz
visam, ko vien darījām, piemita kāda īpaša jēga, jo tā bija mūsu, latviešu,
Rīga un latviešu valsts." Pararēli mācībām ģimnāzijā jauneklis apmeklē
nodarbības gleznotāja V. Tones privātdarbnīcā, un par viņa lielākajām
autoritātēm glezniecībā kļūst V. Tone un K. Ubāns. Taču skolas gados
A. Eglītis saslimst ar tuberkulozi, ilgāku laiku viņam nākas ārstēties
Šveicē, kalnu kūrortā Laisenē, netālu no Ženēvas ezera. Alpos jaunais cilvēks
papilnam izjūt kalnu varenumu, tie nepārvarami vilina, un alpīnisms vēlāk kļūst
par Anšlava Eglīša patiesu aizrautību, kas atspulgu rod vairākas viņa grāmatās.
1924. gadā A. Eglītis beidz
vidusskolu, bet pēc diviem gadiem E. Virza laikraksta "Brīvā
Zeme" literārā pielikumā publicē viņa pirmo dzejoli ar virsrakstu
"Lords", par ko dzejnieks pats vēlāk izteicies, ka dzejolis esot
"dzīvi apnikuša cilvēka prātošana".
1930. gadā A. Eglītis uzsāk
mācības Latvijas Mākslas akadēmijā, beidz tās figurālo darbnīcu un trīs gadus
strādā par zīmēšanas skolotāju Beķeres meiteņu ģimnāzijā Rīgā, un līdztekus
skolas darbam pievēršas žurnālistikai, kļūdams par lielās dienas avīzes
"Jaunākās Ziņas" korespondentu. Pamazām atklātībā parādās
A. Eglīša literārās darbības rezultāti. 1936. gadā iznāk viņa stāstu
krājums "Maestro", 1939. gadā žurnālā "Atpūta"
turpinājumos publicēts romāns "Līgavu mednieki". 1940. gadā tas
izdots atsevišķā grāmatā, šajā gadā "Zelta ābeles" izdevumā ar paša
autora ilustrācijām iznāk arī stāsti "Nestundas". Vēlāk ar
pildāmspalvas zīmējumiem A. Eglītis papildinājis vairākas savas stāstu un
tēlojumu grāmatas.
1940. gadā rakstnieks strādā
"Atpūtas" redakcijā, kas atrodas kādreizējā E. Benjamiņas namā
pretī Nacionālajai operai. Redakcijā strādājot, A. Eglītis pārdzīvo
1940. gada notikumus, kad Latviju okupēja krievu armija. Tā laika atspulgs
rodams A. Eglīša 1976. gadā publicētajā romānā "Piecas
dienas".
1941. gadā rakstnieks apprecas ar
gleznotāju Veroniku Janelsiņu, glezniecība kļūst par neatņemamu viņa mājas
dzīves sastāvdaļu, dzīvesbiedre gadiem ilgi uzticīgi viņu pavada visgrūtākajās
dzīves likstās.
Drīz pēc Anšlava Eglīša Nāves
V. Janelsiņa rakstīja: "Mana dzīve ar Anšlavu Eglīti bija kā viena
nepārtraukta skaista darbīga diena. Katra diena sākās ar ziņkārību - kas šodien
notiks? Katrā ziņā kam vajadzēja notikt svaigam, vēl nebijušam. Ja šāds
notikums kavējās parādīties, tas bija jāizdomā". V. Janelsiņa gandrīz
visām A. Eglīša grāmatām devusi arī grafisko izveidi, un tikai dažām
grāmatās vāku un ilustrācijas rakstnieks veidojis pats.
Vācu okupācijas laikā A. Eglītis
intensīvi raksta: iznāk viņa stāsts "Ģīmetne", laikraksts
"Tēvija" 1943. gadā publicē viņa romānu "Homo novus".
Dailes teātris izrāda viņa lugu "Kosmosa konfirmācija", bet Rīgas
dramatiskais teātris 1944. gadā - "Par purna tiesu". Dažu gadu
laikā rakstnieks straujā gaitā nonāca literatūras zenītā, valdzinādams
lasītājus ar neparasti spilgtu un atjautīgu izteiksmi, īpaši precīzi
noraksturotiem tēliem, ideāli apvienojot smalku cilvēka psiholoģijas izpratni
ar mazliet ironisku tā notēlojumu. A. Eglītis par saviem varoņiem stāsta
ar humorpilnu smīniņu, aiz tā aizslēpjot savu lirisko, viegli ievainojamo
dvēseli. Grāmatu varoņus A. Eglītis nemēdz idealizēt un kādam no romāniem
liek zīmīgu virsrakstu "Es nebiju varonis" (1955). Šajā darbā, kas
piesātināts dažādiem, nereti dēkainiem pavērsieniem, rakstnieks rāda reālo
situāciju gan okupētajā Rīgā, gan izstaigā līdzi frontinieka gaitām Austrumu
frontē.
1944. gada oktobra sākumā rakstnieks
ar dzīvesbiedri dodas uz Kurzemi, bet decembrī - uz Berlīni un apmetas dzīvoklī
Ūlanda ielā 16, pilsētas centrā, strādā latviešu avīzes redakcijā, bet
V. Janelsiņa darina ilustrācijas kādai vācu pasaku grāmatai. Sapluinīta,
sapostīta, sabrukuma ēnas mākta, Vācijas galvaspilsēta vēl dzīvo, pulcina
kafejnīcās apmeklētājus, taču 3. februārī uzlidojuma laikā tiek sagrauta
māja Ūlanda ielā, A. Eglītis un V. Janelsiņa paliek bez iedzīves, un
nu, no pasaulīgās mantas atbrīvotiem, viņiem jādodas tālāk uz Vācijas
dienvidiem. Viņu ceļamērķis ir Šveice, taču līdz turienei viņi nenokļūst un apmetas
nelielā švābu ciematā - Tailfingenā. Karš vēl nav beidzies, taču Tailfingenā,
par laimi, nenokrīt nevien bumba un nesprāgst nevien šāviņš, turklāt samērā
netālu atrodas viens no latviešu bēgļu centriem - Eslingene. Tur uz pagaidu
dzīvi apmetušies daudzi A. Eglīša kādreizējie draugi un paziņas.
Rakstnieks aizgūtnēm strādā. 1946. gadā Eslingenē atsevišķās grāmatās
iznāk romāns "Homo novus" un stāstu krājums "Teoduls
Supersakso". Švābu ciematā viņš sacer pabeigti tonētu, romantisku le»endu
"Čingishana gals" (1948). Pirms pāris gadiem Štutgartē klajā bija
nākusi A. Eglīša noveļu grāmata "Kazanovas mētelis" (1946).
Vienu no grāmatām pieminētajiem teiksmainajiem stāstiempar Kazanovas mēteli
A. Eglītis, Mērbekas teātra trupas vadītāja O. Uršteina mudināts, pārveido
lugā "Kazanovas mētelis" un par šī darba pārtapšanu stāsta:
"Ludziņai ir sakars ar manu grāmatiņu "Kazanovas mētelis", paša
Kazanovas gaitas Jelgavā, kas sataisītas, uzmeklējot Kazanovas memuāra
materiālus. Laiks: 1765. gads. Kad Ernests Bīrons tikko atgriezies no
trimdas. Piecas ainas ar prolodziņu . Kazanova (jauns mīlētājs) tur visu izrādi
uz saviem kamiešiem un dažā ainā autora nemākulīgās tehnikas dēļ tikpat kā
nenoiet no skatuves. Viņa galvenā pretspēlētāja, vienīgā latviete,
viesnīcniece." Eslingenes teātrim viņš atdod citu pagātnes vielā sakņotu
darbu - "Galma gleznotājs" (1948).
Tailfingenas cēlienam A. Eglīša
daiļradē ir īpaša krāsa. Eiropas likteņos valdīja apjukums un neziņa, bet
rakstnieks bija spēka un daiļrades ener»ijas pārpilns, un švābu ciematā
radītajiem darbiem raksturīgs romantisks skenējums: viņa noveļu vai lugu
darbība rit tālos vēstures laikmetos, tur darbojas spēcīgi varoņi, kvēlo
varenas jūtas. Par pelēcīgo dzīves realitāti A. Eglītis šajos gados tikpat
kā neraksta, tai viņš atkal pievēršas pēc pāris gadiem, kad klusais
Tailfingenas ciemats kļuvis par pagātni.
Eglīšu ģimene Tailfingenā nodzīvo līdz
1950. gada sākumam, kad viņiem japārceļas uz DP nometni Pfulingenā, no
kurienes jūnijā A. Eglītis un V. Janelsiņa dodas uz Gronas nometni
pie Brēmenes, bet dažas nedēļas vēlāk - ar transporta kuģi uz Ņujorku. Par
aizceļošanas iemesliem A. Eglītis raksta: "Vācijā mums būtu vieglāk
eksistēt nekā jebkur citur. Tomēr iespaids kas tagad bija iesniedzies tik dziļi
Eiropā. Bez tam - katrā cilvēkā iemīt zināms dēku gars. Bija dota vienreizēja
iespēja ceļot tālāk pasaulē, un, ja īstenās mājas zaudētas, tādam aicinājumam
grūti pretoties. [..] Bet pēc pieciem Vācijā nodzīvotiem gadiem bija kļuvis
skaidrs, ja vispār kaut kur pārcelties, tad tikai uz Savienotajām Valstīm kā uz
varenāko, cerīgāko un "iztaisītāko" zemi pasaulē."
Jo vairāk kuģis tuvojas svešajam
kontinentam, jo draudīgāk uzmācās doma par to, kur šajā plašā zemē apmesties.
Neilgu laiku A. Eglītis nodzīvo īrētā istabā vienā no Ņujorkas rajoniem -
Bruklinā, bet tad pārceļas uz kontinenta otru malu, uz "Mežonīgajiem
rietumiem", un apmetas Origonas štatā, Selemes pilsētā, kur jau mājvietu
atraduši V. Kārkliņš, Z. Lazda, A. Niedra. Oregonas iespaidus
A. Eglītis fiksējis romānā "Cilvēks no mēness", par ko vēstulē
stāsta:" Tur pa visam maz kas izdomāts. Raibā nule sabraukušo trimdieku
saime Oregonas pavalsts Selemes un Portlandes pilsētas sniedza bagātīgu
materiālu kaut veselai romānu virknei."
Taču Oregonā A. Eglītis uz ilgstošu
dzīvi nenoenkurojas, viņš dodas tālāk uz dienvidiem, uz saulaino Kaliforniju,
kur vienā no Losandželosas pavadoņpilsētām - Pasifika Palisadē pavada visus
turpmākos mūža gadus. Sākumā rakstnieks strādā par krāsotāju, kravēju kādā
preču namā un palīgstrādnieku universitātes grāmatu veikalā, bet, tad pazaudēta
darbavieta, A Eglītis paliek tikai pie rakstniecības. Par viņa
pamatnodarbošanos kļūst vienīgi literārais darbs un žurnālistika, jo rakstnieks
dabū pilnvaras darboties Holivudas preses grupā, ko viņš pats rakstura:
"Ārzemju preses apvienotība, Hollywood Foreign Press Association, ir
diezgan slēgta vienība, kuras aktīvo, resp., balsstiesīgo, biedru skaits
svārstās no 75 - 95. katrai tautībai parasti ir 1, bet ne vairāk par 3
pārstāvjiem."
Holivudas preses korpusa kolēģus
A. Eglītis asprātīgi notēlojis stāstā "Trīsdesmit trešā eglīte",
bet daudzie Holivudā iegūtie iespaidi iestrādāti grāmatās "Lielais
mēmais" un "Ekrāns un skatuve" (1992), tajās ir vērojami par
kino vēsturi, kā arī daudz pasaulslavenu kinoaktieru tālojumi un sarunas ar
viņiem. A. Eglītis ticies un runājis ar P. Ustinovu, G. Peku,
A. Hičkoku, K. Kardinālu, L. Ulmani, K. Robertsonu,
N. Nikolsonu un daudzām citām pirmā lieluma pasaules kinozvaigznēm.
Filmu skatē un Holivudas studiju
apmeklējumiem A. Eglītis parasti atlicināja vakara stundas pēc dienas
darba, kas pavadītas pie rakstāmmašīnas, un par savu strādāšanas ieražu
rakstnieks stāsta: "Kopš kādiem 30 vai 35 gadiem rakstu tikai ar mašīnu.
Pirmrakstu tomēr nākas salabot līdz nepazīšanai. Tikai kāda reta rinda paliek
nelabota. Kad salabotais pirmteksts pārrakstīts puslīdz tekošā stāstījumā,
sākas vēl pamatīgākas revīzijas. Lai nebūtu japārraksta lieli lomi,
mašīnrakstītos labojumus ielīmēju vajadzīgās vietās. Man pie rokas vienmēr ir
šķēres un līmes pods. Ļoti
daudz rakstnieki savus pirmrakstus stipri saīsina. Es darbojos otrādi. Manas
lappuses arvienu pagarinājās, un papīrs apmainās 3 - 4 un vairāk reižu. Dažāda
garuma lappuses vēlāk sagriezu un salīmēju standartlielumā."
Tā diendienā krājušās rindas, lappuses
grāmatas - vesela grāmatu grēda. Emigrācijā A. Eglītis uzrakstījis ap
piecdesmit sējumu, lielākā daļa no tiem ir romāni, tad - stāstu un noveļu,
tēlojuma un apraksta grāmatas, lugas. Vienīgi no dzejas A. Eglītis tikpat
kā aizgājis, un 1960. gadā iznāk viņa pēdējā dzejoļu grāmatiņa
"Trofejas", kurā ietverti seši soneti, tā publicēta divdesmit piecos
eksemplāros rokas salikumā un pārdošanā nav parādījusies.
A. Eglīša personībā krustojas trīs
lielas, pastāvīgas kaislības, jeb aizraušanās, kura atspulgs aizvien viņa
daiļradē: tā ir šaha spēle, glezniecība un kalnos kāpšana. A. Eglītis ir
azartisks šaha spēlētājs, tādi pa reizei ir arī viņa stāstu un noveļu varoņi,
taču plašākā tie dzīvē mīl gudrot dažādas kombinācijas un izmē»ināt šaha figūru
gājienus, bet autoram pašam ir apbrīnojami vērīgs, ass un dedzīgs prāts.
Māksla, konkrētāk - glezniecība visu
A. Eglīša mūžu stāvējusi līdzās rakstniecības mūzai, Amerikā dzīvodams,
rakstnieks diemžēl atsacījies no otas, molbereta un krāsu paletes un iztiek
vienīgi ar pildspalvu: manuskripta rindas virknē rakstāmmašīna, bet nereti
attiecīgus, tām piemērotus asprātīgus zīmējumus velk rakstnieka pildāmspalva,
piemēram, arī vēl 1992. gadā izdotajā stāstu grāmatā "Ciemiņš no
dzimtenes".
Mākslinieku dzīves kvintesenci A. Eglītis
uzbūra romānā "Homo novus", taču arī viņa darbos, kas tapuši
emigrācijā, bieži ieraugām kādu gleznotāju vai skulptoru, un rakstnieks kavējas
pārdomās par mākslas likteņiem un problēmām. Romānā Kūrs un Bierants, lugā
"Galma gleznotājs" A. Eglītis tēlo dievišķīgas dzirksts
apmirdzēto Leonardo da Vinči un viņa skolnieku, mākslas vide ienāk romānā
"Malahīta dievs" un pēc tā veidotajā lugā "Jolanta Durbe".
Taču pats galvenais guvums, ko A. Eglītis mantojis no studijām
V. Tones portretu darbnīcā un Mākslas akadēmijā, ir īpaša prasme saskatīt
cilvēka īpatnību, tikai viņam vien raksturīgo. Rakstnieks ir nepārspēts
raksturu meistars latviešu literatūrā. Savu modeli grāmatas lappusēs zīmējot,
viņš nebīstas saasināt pamatkontūras, zīmējums nereti ir ironisks, pat robežojas
ar sarkasmu, liriskiem, jūtīgiem sapņotājiem rakstnieks savu uzmanību nedāvā.
Taču tas nozīmē, ka viņš būtu tikai sauss, racionāls analītiķis, gluži otrādi,
ironijas un sarkasma bruņas rakstnieks liek lietā, lai aiz tām aizslēptu savu
viegli ievainojamo un jūtīgo sirdi, kam atļauja atklāties vienīgi mazo zēnu un
meiteņu siltajā, jaukajā notēlojamā daudzajos stāstos un novelēs.
Un trešā aizrautība - tie ir kalni.
A. Eglītis ir kaislīgs alpīnists, un tieši te izpausmi var gūt viņa
romantiķa un sapņotāja stihija: tās ir ilgas pēc tālēm, ko simbolizē kalni.
Krājumā "Teoduls Supersakso" ievietotajās leģendās alkas pēc kalniem
pāraug Teodola neremdējamā, neslāpējamā stihijā - kalnos cilvēks nonāk
saskarsmē ar pašām galējām problēmām: te pasaules varenums un bezgalība labāk
apjaušama, daudz tuvāk nekā līdzenumā ir dzīvības un nāves robeža. Nereti
A. Eglīša varoņi pie tādas nonāk un tad rod spēku sakoncentrēt visu
ener»iju, lai izturētu un neļautu pārtrūkt dzīvības pavedienam. A. Eglīša
veselība nav bijusi nekāda stiprā, to iedragāja jaunības gados pārciestā
tuberkuloze, kam viņš sīksti turējās pretī, aktīvi darbojies, lai nomāktu
baigās slimības draudus, un talkā viņam nāca kalni. Alpīnistu ikdiena rādīta
aprakstu grāmatā ''Divi kāpieni" (1961), kalnā kāpēju likstas un nedienas
attēlotas romānā "Bezkaunīgie veči", bet romantizēta stāstījumā kalni
un to pārvarēšanas grūtības parādās dēku romānā "Adžurdžonga" (1951).
Tā latviešu tautas daļa, kas kara beigās
bija spiesta doties Rietumu virzienā, šo cilvēku pārdzīvojumi, likstas un
likteņi ienāk grāmatā "Sīkstā dzīvība" (1950) ievietotajos 15 stāstos
un novelēs. Mūsu tautieši ku»ī vai zvejnieku laivās devās uz Vāciju vai
Zviedriju, bet rakstnieka skatiens tālāk izseko viņu gaitām bēgļu nometnēs, kur
varēja iepazīt dažādus cilvēkus raksturus, tikumus un arī viņu nelaimes un
bēdas. Pavisam dramatiska ir bijušo latviešu leģionāru situācija, jo bēgļu
nometnēs viņus negribēja pieņemt (novele "Seržants Klaips").
Sarežģītos, smagajos karā izpostītās
Vācijas apstākļos izvirzījās aktuāla problēma par izdzīvošanu. Bija tādi, kas,
spekulēdami ar amerikāņu cigaretēm, šokolādi un kafiju, ātri tika uz zaļa zara,
bet A. Eglīša patiesas simpātijas pieder cilvēkiem, kam nav nekā vairāk kā
vien viņu kailā dzīvība. Arī viņi ar kundzi Veroniku devās no pussagrautrās
Berlīnes uz Vācijas dienvidiem ar vieglu ceļasomu rokās, un smieklīgi šķita tie
vīri un sievas, kas vilcienā centās iestūķēt pēc iespējās lielāku mantu blāķi.
Viens no tādiem jaunās dzīves saimniekiem, uzvārdā Sociņš, tēlots dialoga formā
rakstītājā novelē "Cūka", bet vēlāk šis tēls plašāk izvērsts
A. Eglīša lugā "Labāki cilvēki".
Rakstnieks jūt līdzi pusaugu zēnam Arno,
kas, izsalkuma rēgu prom gaiņādams, pūlas sacerēt visādu visgaršīgāko ēdienu
receptes (stāsts "Izsalkuša zēna pavārgrāmata"), šādu puisēnu viņš
pazinis, tas dzīvojis kaimiņu mājās. Tailfingenā pieredzētais gūst atbalsi arī
noveļu krājumā "Švābu kapričo" (1951), kas ir vienīgā A. Eglīša
paša izdomātā grāmata - Oregonā viņš pa visam īsu brīdi vada apgādu "Rīga".
Savus pieredzējumus, veidojot apgādu "Rīga", A. Eglītis
notēlojis stāstā "Teiksmainais apgāds Rīga".
A. Eglītis izkopis īpatnēju vēstījuma
žanru, kas cieši robežojas ar stāstu vai noveli, un dažkārt visai grūti nošķirt
tēlojumu no stāsta, jo parastā dzīves atgādinājumā rakstnieks prot saskatīt tik
daudz patiesa dramatisma, ka tēlojums pārvēršas novelē. Rakstnieks pats
apakšvirsrakstos savus īsās prozas žanra apzīmējumus diferencē: grāmatas
"Neierastā Amerika", "Karuselis", "Sveiciens Ofijai
Ozo" sauktas par tēlojumiem. Visai augsti tos vērtējis literatūras
kritiķis J. Rudzītis: "Anšlava Eglīša tēlojumu grāmatas
"Neierastā Amerika" (1954), "Karuselis" (1956) un
"Sveiciens Ofijai Ozo" (1958) ir pārākas par dažu viņa romānu."
Stāstu krājums "Tiesa nāk" (1967)
A. Eglītis nosaucis par "zvērinātā piezīmēm", bet par novelēm un
stāstiem dēvēti krājumi "Uguns pilsēta" (1946), ''Sīkstā dzīvība''
(1950),"Pēdējais mohikānis" (1969), “Paismot" (1970), "Kas
izpostīja latvisko stūrīti" (1977), "Mana banka" (1982). Stāstu
un noveļu grāmatas veidojos, jaunā krājumā ietvertas jau agrāk publicētas
noveles.
Tēlojumi A. Eglītim visvairāk saistās
ar Ameriku, pirmajos gados tālais kontinents, tā paražas un ļaudis viņam liekas
neierasti, reizēm svešādi, un tālab pirmajai ASV rakstītai grāmatai viņš liek
virsrakstu "Neierastā Amerika". Šajā un citos krājumos apkopoto
tēlojumu pamatā ir kāds konkrēts dzīves vērojums. Pirmās personas formā autors
stāstā par paša izjusto un piedzīvoto, par tēlojumu varoņiem nereti kļūst rakstnieka
paziņas, draugi vai kaimiņi, ar tādu pašu siltumu viņš tēlo arī dažādus zeņķus
un meitenes, uztverot viņu skaidro, nesaduļķoto iekšējo pasauli. Ikdienišķajam
rakstnieks prot piešķirt māksliniecisku pievilcību, visparastākās realitātes
pārvēršas mākslas patiesībā. Tēlojumi un stāsti apliecina rakstnieka izcilo
novērošanas spēju, kas trenēta un kopta arī portretu meistardarbnīcā studiju
gados Rīgā. Tēlojumu līdzdalībnieks parasti ir autors, viņš stāsta par
satiktiem vai redzētiem cilvēkiem, nereti, kā tas norādīts krājumā
"Sveiciens Ofijai Ozo", Anšlava Eglīša tēlojuma varoņi dzīvo turpat
Monumenta ielā, kur ir arī viņa mājvieta, un viens no stāstiem tā arī saucas
"Mana iela", bet pamatattieksmi pret cilvēkiem A. Eglītis
izteicis tēlojumā "Nakts noskaņas". Autors atgriežas no filmu skates
Holivudā, apkārt ir nakts, bet cilvēki vēl ir nomodā, un rakstniekā dzimst
doma: "Cik bezgala dažādi cilvēki, cik nesavienojamas pasaules. Par katru
no viņiem varētu uzrakstīt veselu stāstu. Varu viegli iztēloties viņu mitekļus,
tikpat atšķirīgus kā viņu izskats."
Vienu no viņiem ieraugām tēlojumā
"Krietnais, laipnais Fišs". Kāds kaimiņš autoram sāk stāstīt par
jaunienākušu pilsētas iedzīvotāju Gideonu Fišlebenu, pavecu, ļoti laipnu kungu,
kas labprāt ierodas ģimenes svinībās, līdzi nesdams dārgas dāvanas, un kas
īpaši mīl bērnus, apdāvinādams viņus ar saldumiem un rotaļlietām. Taču kādā
dienā šo viesmīlīgo, jauko kungu policisti apcietina, jo izrādās, ka tas ir
rūdīts laupītājs, kas ilgus gadus, dodamies "komandējumos" uz citām
pilsētām, azartiski nodarbojies ar banku aplaupīšanu, bet labsirdība pret
bērniem viņam bijusi pēdu slēpšanas līdzeklis.
Arī šajā gadījumā tēlojumus neviļus pāraug
stāstā un robežojas ar noveli, kaut gan pamatā te ir stāstījums, ne paša
tēlotās personas psihisko norišu apraksts.
Dažkārt par telojumu varoņiem kļūst
literāri tēli, un autors no savas stāstītāja pozīcijas atsakās, tā, piemēram,
notiek ar stāsta "Sveiciens Ofijai Ozo" varoni Eibiju Naiku, kas
īstenībā ir Alberts Ratnieks, bet viņa iemīļotā Ofija Ozo - Ofēlija Ozoliņa.
Stāsts uzrakstīts ar izcilu humora izjūtu. Krājuma pēdējā tēlojumā "Baltā
vistiņa" autors apraksta pats savu darba dienu, pasludināms sevi par
neganti slinku radījumu un beigās iztekdams zīmīgu atziņu: "Noraizējies, sapīcis,
sirdsapziņas pārmetumu sagaruzts, es beidzu savas dzīves dienu. Nāk prātā Raiņa
Aforisms - mūžā, gadā, dienā esot tik un tik daudz minūšu: "Uzmanies, ka
neizkaisi kādu no tām velti!""
Grāmatā ir daudz labestības, gaišs
skatiens uz cilvēkiem un dzīvi, kurā par viss parastākajām norisēm piemīt liela
pievilcība.
Dažā ziņā līdzīga ir grāmata
"Karuselis", kuras apakšvirsrakstā īpaši ir uzsvērts: "ikdienas
tēlojumi". Arī te stāstu centrā ir pavisam parasti notikumi, daudzu šo
tēlojumu varoņi ir pusaudži vai bērni, un viņu pasauli rakstnieks tēlo ar īpašu
siltumu. Arī šajā krājumā ievietotajos stāstos darbojas autors pats, kā,
piemēram, tēlojumā "Maruta". Te rakstnieks, jau iepriekš klusībā
nošausminājies, gaida kādu paziņu ierašanos, kuri grasās aplūkot Holivudu un
dažas dienas paviesoties. Viņš izdomā visvisādas briesmīgas situācijas: kā
bērni plosīsies, sajauks māju un izvazās manuskriptu, taču izrādās, ka
astoņgadīgā Maruta ir ļoti kārtīga, jauka meitene, kas piedevām perfekti
pārzina kinoaktierus.
Vēl viens pusaudzis notēlots stāstā
"Pedrito", un atkal autors neslēpj savas simpātijas pret jauno
paaudzi. Pedrito ir kāds meksikāņu zēns, kas, zobus sakodis, uzvar sacensībās
par ilgāko stāvēšanu uz galvas, bet vēl līksmāks par uzvarētāju ir Pedrito
tēvs.
Krājumā tēloti nelieli atgadījumi un
notikumi, tās ir sīkas mikropasaulītes, no kurām kopumā summējas lielā dzīve,
bet autora sirds tā arī paliek atvērta vienkāršajam, parastajam cilvēkam, kam
vajadzības gadījumā viņš gatavs piedot un kādu pārestību pieciest. Stāstos
mazāk jaušams A. Eglītis kā dzēlīgs smējējs, vairāk - kā sirsnīgs,
iejūtīgs cilvēks, kas prot ieklausīties citu neveiksmēs un likstās un nebīstas,
ja tas vajadzīgs, pavībsnāt par sevi.
Tēlojumu, stāstu un noveļu krājumā
"Mana banka"arī pārsvarā ir konkrētās realitātes atspulgs ("Mana
banka", "Krāsotājs", "Karalis Brusubārda"), bet te
pazib arī fantastiskas ainas stāstā "Lidojums Saulgriežu naktī", kad
uz zemes ar īpašu lidaparātu ierodas Mēness iedzīvotāji un izbrīnā, cita
starpā, noraugās vergu darbā nometnē Sibīrijā. Bieži šo stāstu un tēlojumu
darbība notiek Ziemassvētkos, saulgrieži saistās ar īpatnu noskaņu un
atmosfēru, cilvēki tad vairāk atmaigst un ir garīgi atvērtāki. 1970. gadā
izdoto krājumu "Pasmaidot" autors apakšvirsrakstā nosaucis par
"saulgriežu stāstiem".
Krājuma "Mana banka" varoņi ir
tie paši vienkāršie mūsu tautieši, kas pie spožām un augsti situētām vietām nav
tikuši. Ironija un smeldze savijas krājuma pirmajā stāstā "Mana
banka". Vārdā nenosaukts mājastēvs, vezdams savu viesi uz Dziesmu svētkiem
Pasadenā, ik pa brīdi norāda uz dažādām ēkām, piebilzdams: "Tā ir mana
banka." Izrādās, ka savu visai trūcīgo kapitālu vīrelis ieguldījis daudzās
bankās, jo viņu māc bažas, ka no šīm bankām kāda varētu bankrotēt. Bet smaidam
līdzi nāk realitātes smeldze: "No pensijas vairs nekā nevar nolikt.
Jāpietiek ar to, cik ienes procentes, un to pašu noēd inflācija." Un
tālāk: "Es par savu ietaupījumu pirkšu labi skaistu kapa vietu. Esmu jau
nolūkojis. Pakalnē, ar skaistu skatu pāri visai pilsētai līdz pat okeānam.
Skaidrā laikā var saredzēt pat salas!" Tas ir viss dzīves ieguvums: dažas
pēdas zemes un cerība, ka, lielajā mierā aizejot, varēs raudzīties okeāna
tālēs, bet tad arī ne uz dzimtenes pusi.
Satīrisks tonējums ar konkrētu tēmējumu uz
vēsturisku personu, garu izsaucēju, jaušams stāstā "Pusnakts balss",
kura varonis profesors Dāvīds Jonotāns Spilkums mājas klusumā cenšas saklausīt
sen aizgājušu slavenu cilvēku balsis no aizsaules, pūlas uzņemt kontaktus ar
Raini un Aspaziju, līdz atklājas, ka "garu meistars" ir profesora
dēlēns.
Satura ziņā iezīmīgs ir krājumā "Mana
banka" ievietotais stāsts "Karalis Brusubārda". Kopš Rīgas
sadraudzējies ar teātri un īpaši spilgtā pievilcību izjutis Vācijā bēgļu laikā,
A. Eglītis dzīvo ar domu par teātri un par latviešu aktieriem trimdā, jo
daudzi no viņiem pazaudēja dzīvo pamatu - skatuvi - un bija spiesti mainīt
profesijas, dziļi pārdzīvodami šķiršanos no mākslas. "Karalī
Brusubārdā" A. Eglītis tēlo jau diezgan padzīvojušu aktieri Marģeri,
kas daudz spēlējis nometņu inscenējumos Vācijā un vēl emigrācijas teātra grupās
Amerikā, līdz beidzot par viņa vienīgo lomu kļuvis Ziemassvētku vecītis
gadskārtējās »imenes svētku reizēs, taču "Marģerim teātris nebija tikai
izklaidēšanās vai izprieca, bet gan dzīves jēga."
Mūžš pagājis, pie ilgotām lomām Marģeris
nav ticis, vismaz saulgriežu vakarā Ziemassvētku veča lomu viņš grib nospēlēt -
karaļa Brusubārdas kostīmā, par ko no sievas puses saņem, protams tikai nievas.
A. Eglīša stāstos un novelēs aktīvi kareivīgā puse nereti ir sievietes, bieži
viņas ir »imenes situācijas un pat sabiedriskās dzīves noteicējas.
Stāstos vai novelēs A. Eglītis reti
gan tēlo atklāti dramatiskas vai tra»iskas situācijas, visbiežāk viņš stāsta,
kā pats saka, "pasmaidot", rakstnieks nesteidzas ar līdzjūtības
apliecinājumiem saviem varoņiem, viņš ļauj runāt pašai tēlojumu situācijai un
panāk spēcīgu dramatisku iespaidu. Tā notiek arī stāstā "Karalis
Brusubārda" , kas pēc stāstījuma manieres ir diezgan komisks, taču tajā
izskan aktiera, mākslinieka, no savas dzīves atrauta cilvēka tra»ika.
Tuvas tēlojumiem ir vairākas
A. Eglīša dokumentālās prozas grāmatas: "Divi kāpieni" (1961),
"Trešais zvans" (1965) un "Lielais mēmais" (1972). Grāmatā
"Divi kāpieni" autors detalizēti un precīzi apraksta, kā notikusi
uzkāpšana divās kalna virsotnēs, ievadā aizrādot: "Šeit notēlotie divi
kāpieni, saprotams, var interesēt tikai pavisam nedaudzus kalnu mīļotājus,
varbūt tikai šo kāpienu dalībniekus, un arī par tiem neesmu īsti drošs. Tāpēc
grāmatiņa iespiesta tikai divsimt eksemplāros..."
1963. gadā rakstnieka ierasto un
regulāro darbu pārtrauc divas plašas turnejas pa ASV pilsētām un Kanādu.
Rakstnieks tad sapulcē nelielu grupiņu aktieru, to vidū arī A. Tipāns,
viņa kundze Spodra un jaunā debitante Maija Cukura. Ar viņiem autors iestudē savu
lugu "Cilvēks grib spēlēt" un pats viesturnejas laikā veic skatuves
strādnieka funkcijas, tālab grāmatai "Trešais zvans" A. Eglītis
licis ironisku virsrakstu: "Skatuves strādnieka piezīmes". Grāmatā
ironiski komiskā stilā atainots viesturnejā pieredzētais un piedzīvotais, taču
šim darbam ir krietni kultūrvēsturiska nozīme, jo tas ir plašs un vispusīgs
latviešu mākslas un kultūras darbinieku portretējums. Te tiekamies ar daudziem
latviešu rakstniekiem, gleznotājiem, aktieriem un sabiedriskajiem darbiniekiem,
kas izkliedēti pa visu Ameriku. Šī grāmata ir objektīva liecība par latviešu
garīgo potenciālo emigrācijā sešdesmito gadu sākumā.
Pasaules kinovēsturē ievērojama vieta ir
jau pieminētajai A. Eglīša grāmatai "Lielais mēmais", jo līdz
šim neviens no latviešu kinozinātniekiem nav uzrakstījis pārskatu par kino
attīstību kopš šīs mākslas veida sākumiem līdz mūsdienu kinoprodukcijas
citadelei Holivudai. Grāmatā iestarpināti arī daudzi vērtīgi autobiogrāfiski
stāstījumi.
Autobiogrāfisks un reizē beletristisks
raksturs ir jaukajai, saulainajai grāmatai "Pansija pilī" (1962), kas
apakšvirsrakstā saukta par "atmiņu romānu". Par piedalīšanos brīvības
cīņās A. Eglīša tēvam Viktoram Eglītim tika piešķirts Inciema pusmuižas
centrs Turaidas pagastā, un Inciemu A. Eglītis, līdzīgi Aspazijai, varētu
saukt par "saulaino stūrīti", vismaz saules gaišuma apmirdzēts ir
viņa stāsts par Inciema vasarām, Inciema plašās pils iemītniekiem un latviešu
kultūras darbinieku, kas tur viesojušies.
Vislielāko vietu A. Eglīša literārajā
darbā ieņem romāni, kopš 1952. gada viņš vienojas ar laikraksta
"Laiks" izdevēju H. Rudzīti un raksta savus romānus šim
izdevumam. Tas jāņem vērā, romānu māksliniecisko specifiktu vērtējot.
A. Eglītis savus plašos prozas darbus apzināti adresējis plašam lasītāju
pulkam, turklāt izstrādājot īpaši spraigu stāstījuma tēmu, lai ieinteresētu
lasīt ne tikai kārtējo, bet arī nākamo laikraksta numuru.
Trimdā uzrakstīto A. Eglīša
uzrakstīto romānu skaits ir milzīgs, un īpaši aktīvs viņa daiļrades posms ir
piecdesmitie un sešdesmitie gadi, cits pēc cita klajā nāk romāni
"Laimīgie" (1952), "Cilvēks no mēness" (1954), "Es
nebiju varonis" (1955), "Misters Sorrijs" (1956), "Omartija
kundze" (1958), "Ilze" (1959), "Malahīta dievs"
(1961), "Vai te var dabūt alu" (1961), "Nav tak dzimtene"
(1966), "Bezkaunīgie veči" (1968), "Cilvēks mežā" (1970),
"Es nepievienojos" (1971), "Piecas dienas" (1976),
"Vai zini zemi, citronas kur zied?" (1980). Astoņdesmitajos gados
jauni A. Eglīša romāni klajā nav nākuši.
Lielākā tiesa no A. Eglīša romāniem
veltīta trimdas realitātes un latviešu aprindu tēlojumam, romānā "Es
nebiju varonis" A. Eglītis atgriežas pie Otrā pasaules kara notikumiem,
romānos "Ilze, "Vai te var dabūt alu" un "Piecas
dienas" dažādās dimensijās ienāk dzīve dzimtenē un šejienes problēmas,
taču A. Eglītis romānos mēdz dot plašas varoņu dzīves rektrospekcijas, kurās
nereti ielaužas viņa paša biogrāfijas lappuses, vai nu tieši, vai aiz varoņu
vārdiem paslēptas, rakstnieks romānos mēdz ievilkt dokumentāli precīzas
autobiogrāfiskas epizodes.
Pirmais Pasifika Palisādē uzrakstītais
plašais prozas darbs ir romāns "Cilvēks no Mēness", kuru A. Eglītis
iesāk ar piezīmi: "Viss, par ko šeit rakstīts, ir tīrs izdomājums."
Taču šajā darbā rakstnieks iekausējis savus vērojumus un pieredzējumus,
dzīvojot Oregonas pavalsts pilsētā Selemā. Romāna sižetisko pavedienu veido
mākslinieku pāra - gleznotāja «edimina Kūra un viņa sievas - ierašanās
Silvertaunas pilsētā. Rakstnieks sulīgā mirdzumā noraksturo turienes latviešu
sabiedrību, uzburdams reti kolorītu literāru tipu parādi, bet nobeigumā
«edimins ar kundzi, gluži tāpat kā tas bija ar A. Eglīti, Silvertaunas pilsētu
atstāj, un vietējās aprindas kā atbrīvotas, kā aplaimotas, jo šie divi cilvēki
ar savām garīgajām interesēm un neprasmi iek¶auties sabiedriskās rosīšanās
kņadā viņiem šķiet kā no citas planētas nākuši, «ediminu viņi uzlūko kā cilvēku
no Mēness.
Sižeta uzbūve šajā romānā nav sarež»īta,
tajā maz draisko pavērsienu, bet, tāpat kā novelēs un stāstos, īpašu krāsainību
un pievilcību autors prot piešķirt visparastākajam dzīves ritējumam, plašā
panorāmā parādot latviešu emigrantu dažādos likteņos jaunajā mītnes zemē,
dažādās dzīves izpratnes un ce¶u pretim laimei. Ātrāk iedzīvojušies tehniskās
inteli»ences pārstāvji, bet mākslas pasaules cilvēkam šajā vidē iejusties ir
daudz smagāk. Veiksmīgi uz priekšu ticis inženieris Tarvids, par situācijas
saimnieku drīz k¶uvis siernīcas priekšnieks varenais Kambala, taču no vienas
darbavietas uz otru klīst mūžīgais fantasts Hjalmārs Pūriņš - nepārtraukti viņš
kaut kur iekārtojas darbā, nepārtraukti viņš ir pārliecināts, ka jaunā
darbavieta būs vislabākā, bet atkal un atkal smalkais estēts, kas katram
profesijas veidam izdomā īpaši piemērotu tērpu, spiests atdzīt, ka kārtējais
darbs viņam izrādījies gaužām nepievilcīgs.
Ar īpašām simpātijām A. Eglīts raksturo
kādu pāri - Oboi kundzi un viņas vīru Džoni, kas īstenībā ir Jānis Amats no
Liezeres Amatiņiem un svešajā pusē dzīvo ar iluzoru sapni - atrast reiz savu
iemī¶oto jaunības draudzeni, kas trimdā pārtapusi par ener»isku un robustu
biznesmeni Džonsona kundzi. Vēlāk šo zudušās jaunības mīlestības meklēšanas
motīvu A. Eglītis ietver lugā "Pēc kaut kā cēla, nezināma".
Kompozicionāli romāna centrā ir lielais
sarīkojums Silvertaunā, kur ar žilbinošu eleganci rakstnieks notēlo dažādus
saieta dalībniekus, grupu un biedrību naidošanos un kašķēšanos, nereti pat bez
dzi¶āka iemesla. Nesaticība un savstarpēji ķīviņi, kā var spriest no A. Eglīša
romāna, mūsu tautiešus arī pavadījuši tālajā zemē.
Romāns "Cilvēks no Mēness"
turpina "Homo novus" uzsākto mākslinieku raksturojumu tēlojumu. Te ir
smalkais, pret sevi īpaši prasīgais «edimins Kūrs, kas smagi pārdzīvo, ka,
iztiku pelnot, jāķeras arī pie pasūtījuma darbiem un jārada kaprīzu dāmu
portreti, taču līdzās viņam A. Eglītis nostāda otru mūzas kalpu - Latvijā plašu
slavu iemantojušo Bierantu Pāvelkoku, kas mīl iebaudīt lieku mēriņu un dzīvo
saldās ilūzijās, ka viņš ir lielākais no lielmeistariem, taču, otu rokās
paņēmis, viņš neprot vairs ar to rīkoties, tik vien palikusi no Bierana kā viņa
dižošanās.
A. Eglītis romāna varoņus portretē ar
zināmu ironiju, reizēm kļūst sarkastiski ass, taču cauri romānam laužas
rezignētas par mūsu tautas pārstāvjiem, kurus kara vētra aizdzinusi tik
negaidīti tālu no dzimtenes un kuri tur, tālajā Silvertaunā, pūlas saglābt savu
labvietību.
Īpaši nozīmīga ir A. Eglīša romānu
triloģija: "Nav tak dzimtene", "Cilvēks mežā" un "Vai
zini zemi, citronas kur zied?". Spēku izvietojums šajos romānos ir apmēram
tāds pats kā nule aplūkotajā darbā. Centrā atkal ir mākslinieks, radoša
personība Roderiks Turaids (īstā vārdā Reinis Turlavs) - rakstnieks, kaut arī
divu nelielu grāmatu autors. Taču A. Eglīša attieksme pret savu varoni
šajā trilo»ijā ir citāda nekā romānā "Cilvēks no Mēness", kur
rakstnieks par Ģediminu Kūru runāja ar īstu līdzcietību, jo mākslinieks neprata
atrast savu vietu pragmatiskajā pasaulē. Tāpat klājas Roderikam Turaidam, taču
A. Eglītis pret viņu attiecas ar izteiktu, neslēptu ironiju un īpaši
pirmajā romānā par Roderiku gandrīz nepārtraukti stāsta ar smīnu.
Neparasti ir Roderika dzīves meti:
dzīvodams Dānijā, viņš iemantojis rakstnieka slavu un Amerikā ierodas pēc
turīga mecenāta slavas Matveja Mārkalna uzaicinājuma. Mārkalns nodibinājis
stipendiju un pats to piešķir Roderikam, lai sniegtu palīdzīgu roku latviešu
literātam svešatnē. Romāns "Nav tak dzimtene" sākas ar Roderika
ierašanos Losandželosas lidostā, un, tēlojot rakstnieka pirmos soļus tālajā
kontinentā, A. Eglītis gūst iespēju parādīt, cik neparasta, dīvaina un svešāda
izliekas eiropietim šī zeme, taču reizē viņš izsmej Roderika pārgudrību un
pārliecīgi kritisko attieksmi pret Amerikas realitāti, tā droši vien jaunajā
zemē ieradās ne viens vien atbraucējs no Eiropas.
Romāna personāžs nav īpaši plašs, tur ir
nedaudzi cilvēki, taču katrs no tiem individualizēts par visai savdabīgu
raksturu. Te ir dulburīgais Roderiks Turaids, kas izliekas gan pārgudrs un
īstenībā ne rindas svešajā zemē nespēj uzrakstīt, A. Eglītis atstāj vietu
šaubām par Roderika literāta darba spējām vispār, un tomēr Roderikam ir kāda
zelta īpašība - tas ir viņa godīgums un spēja neielaisties kompromisos ar
dzīves saimniekiem.
A. Eglītim Turaidam dod trīs
patvēruma vietas, un no katras viņš aiziet. Lielmanīgā mecenāta Matveja
Mārkalna mājās viņš dabū iepazīties ar stipendijas devēja divkosību. Otrā
patvēruma vieta ir kāds ārpilsētas grausts, kur ar savu suņu gvardi mitinās
saulesbrālis Dancis Basenieks, kas strādāt nevīžo, gatavs iztikt pusbadā, bet,
tikko iegūts kāds labāks kumoss, tas tiek noziedots suņu kompānijai, kuras
lielāko un lempīgāko pārstāvi Kasparu Roderiks drausmīgi ienīst. Ilga palikšana
pie Danča Roderikam nav, un viņš pārceļas pie trešā saimnieka, uzņēmīga
biznesmeņa Ziedoņa Andersona, kam ir savāda profesija: viņš nodarbojas ar vecu
ēku nojaukšanu, talkā ņemot buldozeru, un tālab rakstnieks viņu dēvē īpatni
trāpīgā vārdā par "dragātāju". Andersons ir robusts un prasts, ar
laipnības finesēm viņš nemokās, briesmīgi daudz ēd un ir briesmīgi uzkrītoši
skops, taču - Andersona rokās ir nauda un arī vara! Tāds ir jaunās realitātes
pamats.
Roderiks Turaids ilgi Andersona paspārnē
izturēt nevar, uz brīdi viņš atgriežas Mārkalna mājā, bet tad notiek romāna
varoņa lielā atsacīšanās, jo viņš beidzot grib būt brīvs no jebkādas
aizbildniecības: "Es nevēlos strādāt un dzīvot totālā aizbildniecībā un
esmu paradis pats atrisināt savas problēmas. Jums varbūt nemaz nevar ienākt
prātā, ka manas problēmas man ir mīļas un, vismaz dažas no tām, es nemaz
nevēlos atrisināt."
Turaids atsakās no Mārkalna stipendijas,
no Ziedoņa Andersona solījuma par algas pielikumu un aiziet uz nomaļu mežmalu,
kur grasās uzsliet telti, un stāstījuma gaitā maz pamazām ir pārvērtusies
rakstnieka attieksme pret savu varoni: jā, viņš ir pārgudrs, jā, viņš ir slinks
un reizē lielīgs, un tomēr Roderiks morālā ziņā ir pārāks par turīgo Mārkalnu
vai Andersonu, jo viņš tomēr saglabājis savas personības brīvības un
neatkarības apziņu.
Romāns beidzas it kā atvērti, ar zināmu
kompromisu: pie Roderika ierodas Andersona meita Pērse, kas jutusi simpātijas pret
dīvaino atbraucēju, taču mīlestības tēlojumam šai romānā A. Eglītis nav
ierādījis vietu.
Pēc dažiem gadiem A. Eglītis
atgriežas pie Roderika Turaida likteņa tēlojuma un to izrisina 1970. gadā
publicētā romānā "Cilvēks mežā". Tā ir trilo»ijas otrā daļa, taču pēc
tēlojuma veida romāns atšķiras no trilo»ijas sākotnējās daļas: te mazāk vietas
A. Eglītis velta savu varoņu raksturojumam, vairāk uzmanības koncentrējot
viņu psiholoģijai.
Arī šajā romānā A. Eglītis iztiek ar
samērā nelielu personu skaitu, un tie galvenokārt ir no iepriekšējā romāna
pazīstamie varoņi: Roderiks nu ir apprecējies ar bagātā Andersona meitu Pērsi,
bet viņu laimi aptumšo Danča ierašanās, kas pametis savu sievu Jadvigu un
Pērses un Roderika mājā vēlreiz atgriežas Ziedoņa Andersona kantorī, epizodiski
romānā parādās vēl Matvejs Mārkalns.
Salīdzinājumā ar pirmo romānu trilo»ijas
otrās daļas darbība rit gausāk, jo rakstnieks šoreiz ir vairāk kopā ar savu
Roderiku Turaidu - īpatni, varbūt savvaļnieku, sava veida dumpinieku, kas nevar
un nevar iedzīvoties Amerikas labiekārtotajā īstenībā. Taču rakstnieks te
nepavisam negrasās spriest tiesu par kādas valsts realitāti, vienkārši izrādās,
ka pastāv plaisa starp Roderika Turaida principiem un konkrēto īstenību, un šo
plaisu romānā varonim neizdodas pārkāpt. Ar stipro, patstāvīgo Andersona meitu
Pērsi saskanīgas attiecības viņam neveidojas, kaut arī sievas tēvs meitai
atvedis un mežmalā uzstādījis nojaukšanai paredzēto māju. Bet Roderiks Turaids
joprojām grib saglabāt savu personisko brīvību un pastāvību, viņš negrib būt
atkarīgs ne no viena un tālab metas bēgt, šoreiz atpakaļ uz Eiropu - uz Dāniju,
pirms aizbraukšanas Pērsei atstājot vēstules rindas: "Es jūtos kā
nomaldījies. Iebridis biezos brikšņos. Pazudis. Lai tavai inteli»entajai māsai
Abavai nebūtu iemesla mani joprojām dēvēt par iegātni, šeit paliek mana
māja."
Te arī ietverta romāna klintesence, kas
saucas ar tā virsrakstu - šie cilvēki, un vispirms Roderiks, ir kā biezā mežā
nomaldījušies, viņi meklē cits citu un tā arī paliek vientuļi, to otro
neatraduši. Varoņu psiholoģisko attieksmju tēlojums vēl vairāk sabiezināts pēc
romāna "Cilvēks mežā" motīviem veidotajā lugā "Lūdzu, ienāciet,
ser!", kurā darbojas tikai četras personas - Roderiks, Pērse, Dancis un
viņa sieva Jadviga; par lugu pārtapusi viena no romāna epizodēm, to izvēršot
daudz plašāku un mainot Roderika garīgo satvaru - lugā viņš parādīts kā radoša,
dziļa personība, kamēr triloģijas pirmajā daļā A. Eglītis par sava varoņa
daiļrades potencēm jūtami pavīpsnāja.
Romāna "Cilvēks mežā" vēstījumā
daudz biežāk nekā pirmajā triloģijas daļā ienāk paša rakstnieka ar romāna
darbību nesaistītas reminiscences, it īpaši par literatūru un mākslu.
A. Eglītis, piemēram, izsaka savu kritisko attieksmi pret Eiropas
modernistu Dž. Džoisa, Š. P. Sartra, A. Kami darbiem. Kādā
vietā Roderiks Turaids skatienu pārlaiž grāmatu plauktam, kur goda vietā,
protams, atrodas Dž. Džoisa "Uliss", un tālāk seko pārspriedums:
"Saprotams, katrs, kas gribēja izskatīties kaut cik inteliģents, turēja šo
grāmatu redzamā vietā. Bet tikai retais bija to izlasījis. Turaids to zināja no
paša pieredzes. Vairākkārt viņš bija apņēmīgi iesācis lasīt, tad allaž paguris.
- Kas vēl bija plauktā? Nu, saprotams,
Kamī "Mēris". Kā nu bez tā! Tas arī piederējās pie mūsu dienu galda
grāmatām, tāpat kā pārliecīgi pārvērtētais Sartra "Riebums".
Šajā pārspriedumā atsedzas paša
A. Eglīša raksturs: viņš nav radis liekuļot vai izlikties, viņš var teikt
tikai patiesību un tikai paša pārliecību, vienalga, vai tā kādam patiktu vai
ne, vai tā saskanētu ar attiecīgiem modes uzskatiem vai ne. Un gan no šiem
izteikumiem, gan vispirmām kārtām no viņa daiļrades var izdarīt drošu
vispārinājumu par A. Eglīti kā pārliecinātu reālistu, kas pilnā mērā
apliecinājis šī virziena neierobežotās iespējas.
Pēc 10 gadiem - 1980. gadā - lasītāji
vēlreiz tiekas ar Turaidu romānā "Vai zini zemi, citronas kur zied?".
Roderiks Turaids joprojām meklē ceļu: viņš atgriežas savā kādreizējā dzīves
vietā Dānijā, bet īstās mājas Roderikam nav arī tur, domas velk atpakaļ uz otru
kontinentu, pusapzināti viņš iesēžas lidmašīnā, lai dotos kaut kur pasaulē,
vienalga kurp, tikai prom no Dānijas un pagātnes. Ļoti plaši un detalizēti
A. Eglītis apraksta Roderika lidojumu uz Sietlu un tālāk - Losandželosu,
pa ceļam viņa nepatika vēsta pret kādu tajā brīdī nesimpātisku ceļa biedru
Stīvenu, kas, izrādās, ir gleznotājs, un vairākas dienas Roderiks nodzīvo viņa
mājā. No iepriekšējiem romāniem atkārtojas tas pats māju meklēšanas motīvs:
Roderiks ir cilvēks bez mājām, nekur viņam nav ilgāka patvēruma vietas,
nepārtraukti viņš nonāk svešu cilvēku pajumtē un aizbildniecībā, bet savas
mājas viņam nav, un nākas samierināties ar romāna pausto domu: Latvija ir tur,
kur mīt viens latvietis.
Pēc struktūras romāns "Vai zini zemi,
citronas kur zied?" veidojas no vairākiem plāniem. Pirmais no tiem -
tiešais sižetiskais vēstījums, taču tam A. Eglītis atšķirībā no
iepriekšējiem romāniem īpaši daudz vērtības neveltī, tajā ir samērā nedaudz
notikumu, romāns beidzas ar Turaida atgriešanās pie sievas Pērses un mazliet
uzspēlētu saukli, ka viņi nu dzīvos laimīgi.
Liela vieta šajā romānā ir sarunai un
pārdomām par mākslu un glezniecību. Rakstniekam labi noder Roderika Turaida
garie pārlidojumi no Eiropas uz Losandželosu, lai to laikā varonim dotu iespēju
nodoties apcerei.
Īpaši plašu slāni romānā "Vai zini
zemi, citronas kur zied?" veido rakstnieka publicistiski krasie politiskie
prātojumi par komunisma režīma apstākļiem Latvijā un šīs ideolo»ijas kritika.
Taču jāpiebilst, ka romāna mākslinieciskums no publicistikas lielā īpatsvara
dabū ciest.
Un vēl viena līnija, kas jau dažkārt
pavīdējusi A. Eglīša prozas grāmatās, ir dokumentāla rakstura ievijumi.
Te, piemēram, darbojas dzejnieka V. Damberga atraitne Elizabete Damberga,
kas stāsta par savu jaunību un saviem draugiem, tostarp par Viktoru Eglīti un
Edvartu Virzu.
Mākslinieciskajā ziņā romāns "Vai
zini zemi, citronas kur zied?" atpaliek no triloģijas pirmajām daļām, un
tajā nav tās vitalitātes un garīgā spraiguma, kas īpaši valdzināja romānos
"Nav tak dzimtene" un "Cilvēks no Mēness".
No A. Eglīša politiskas ievirzes
romāniem jāatzīmē "Piecas dienas", kurā sižetu veido kāda emigranta
piedzīvojumi, piecas dienas viesojoties Latvijā, romānā ir daudz precīzu
vērojumu par septiņdesmito gadu Latvijas realitāti - sadzīviskām nekārtībām un
zemo savstarpējo attieksmju kultūru, ekonomisko atpalicību, garīgo apspiestību
un izsekošanas iestāžu radīto baiļu atmosfēru. Fona A. Eglītis izvērš
plašu Latvijas vēsturisko likteņu panorāmu.
A. Eglītis iecienījis arī spraigus
sižetiski asu piedzīvojumu romānus, par ka literatūras kritiķis Jānis Rudzītis
raksta: "Citu romānu garajā virknē Anšlavs Eglītis arvien vairāk sācis
pievērsties tikai raitas fabulas un intri»ējošā sižeta veidošanai gan dēku, gan
"science fiction" žanra vajadzībām."
Romānā "Adžurdžonga" dominē
mazliet romantizēta dēkainība. Tās darbība risinās Tibetas kalnos, kurp neliela
ekspedīcija dodas meklēt teiksmainas pātera Pasdelū kolekcijas. Pa ceļam
ekspedīcijas dalībniekiem pievienojas kāds drošsirdīgs pārgalvnieks Tēns,
īstajā vārdā (jau kuro reizi A.Eglīša darbos!) Ģederts Šķērstēns. Romāna centrā
ir Tēna tikšanās ar ngoloku cilts daiļo, teiksmaino valdnieci Adžurdžongu, viņu
romantiskā mīlestība, no kuras Tēns augstsirdīgi atsakās. Ar Tēna tēlu
A. Eglītis radījis savdabīgu latviešu supermeni, kam piemīt pārdabiska
drosme un spēks, un katrā ziņā liela pievilcība. Romāna darbībā iesaistīti arī
čekas aģenti, kuru nolūks - sagrābt savā varā Āzijas kalnu apvidu.
Peripetijām bagāts ir arī romāns "Es
nebiju varonis", taču šajā darbā cauri dēku pavedieniem A. Eglītis
izvij latviešu tautas likteņstāstu Otrā pasaules kara gados un par stāstījuma
objektu pretēji romānam "Adžurdžonga" izvēlas "nevaroni"
Raini Ozolāju, ko notikumi un vēstures situācijas dažādi viļā, vaļā un zvalsta.
Rainis Ozolājs nav parasts leģionārs, viņš mācās Berlīnē virsnieku skolā, kļūst
par policijas komandieri, vēlāk cīnītāju frontē un pieredz arī vāciešu
necilvēcību un zvērību pret ukraiņu karagūstekņiem. Savukārt kara beigās
vairāki bijušie esesieši veikli "pārmaina ādu" un arī uzvārdus un
pakalpo amerikāņu administrācijai, bet Raini Ozolāju laikmeta vēji aiznes uz
Meksiku, un romāna varonis it kā starp citu saka: "Man ir sešus gadus vecs
dēls, kas runā trijās valodās: latviski, spāniski un angliski. Tā mēs
dzīvojam." Cauri dēkainībai jūtama autora smeldzīgā sāpe par mūsu tautas
likteņiem.
Piedzīvojumu meti ir arī romāna "Vai
te var dabūt alu?" pamatā. Tā centrālais tēls ir Orests, kas brīvprātīgi
piesakās amerikāņu izlūkdienestā un kā spiegs dodas pildīt attiecīgu uzdevumu
uz Latviju, jo tur cer sastapt savu sievu Selitu. Romāna tālākā darbība strauji
mezglojas Latvijā.
Vairākos romānos - "Misters
Sorrijs", "Omartija kundze", "Malahīta dievs" un
"Bezkaunīgie veči" - A. Eglītis sev raksturīgajā eleganti
ironiskajā stilā raksta par latviešu trimdinieku dzīvi, par viņu sasniegumiem
un likstām, no trim minētajiem romāniem divi kļuvuši par pamatu A. Eglīša
lugām ar līdzīgu nosaukumu, bet pēc "Malahīta dieva" veidotajai lugai
dots nosaukums "Jolanta Durve".
Dramaturga gaitas A. Eglītis iesāka
jau 1942. gadā, savu stāstu "Profesora Eipura orķestris"
"sakaustīdams" par lugu. Mūža gaitā rakstnieks vairākkārt pārveidojis
savus romānus lugās, taču radījis pilnīgi patstāvīgus citas struktūras darbus,
kas nekādā ziņā nav uzlūkojami par viņa romānu dramatizējumiem. Izmantodams
prozas darbu motīvus un spilgtākos dialogus, A. Eglītis rakstījis savas
lugas gluži no jauna. Šo darbu rakstniekam atvieglinājis apstāklis, ka viņa
romānos ir plaši izvērsti, spraigi, it kā noasināti dialogi, kas izmantojami
lugā bez lielas pārveidošanas.
Šajās A. Eglīša lugās ieraugām
dažādas trimdinieku paaudzes, visbiežāk tās ir trīs. Pirmā paaudze ir pēckara
ieceļotāji vai arī pa kādam veclatvietim, kā, piemēram, Klāvs Omartijs lugā
"Omartija kundze". Ienācējiem svešajā kontinentā nācies sviedriem
vaigā strādāt, līdz viņi sasnieguši zināmu materiālu stabilitāti un stāvokli
sabiedrībā "Bezkaunīgajos večos" tāds ir Jānis Bertolds, seniors, ar
kundzi Zuzannu, "Jolantā Durbē" - pati Jolanta un arhitekts Fīlips
Rīds, "Omartija kundzē" - lugas galvenā varone. Otrā paaudze kā
sīkuļi bērni Amerikā ieceļojuši un tur auguši un skolojošies. Trešā, jaunākā -
dzimusi svešajā kontinentā, reizumis viņi vairs nerunā gluži nevainojami
latviski, nāk ar citādu dzīves uztveri, kas nereti šokē vecāku paaudzi.
Formas ziņā tās ir sadzīves lugas ar
darbības izkārtojumu vairākās ainās, koncentrējoties uz samērā nelielu personu
skaitu. Rakstnieks intervijā aizrādījis uz nepieciešamību rēķināties ar
reālajiem apstākļiem: "No tīri praktiskā viedokļa tomēr der ievērot lugas
izrādīšanas iespējas. Daudzinātais Latvijas laiku režisors Jānis Muncis trimdā
sarakstīja veselu lielu lugu ciklu "Atdzimšana" ar daudz personām un
vareniem masu skatiem. Mūsu apstākļos, par dziesmu svētkos, nekā tamlīdzīga nav
iespējams inscenēt." A. Eglītim prozas darbu pārveidošanu dramatiskos
darbos atvieglinājis arī tas apstāklis, ka romānos viņš parasti iztiek ar
samērā nelielu personāžu un bez vajadzības neieved tajos epizodiskus tēlus.
A. Eglīša lugas 1971. gadā
publicētas divos sējumos ar apvienojošu virsrakstu "Lūdzu, ienāciet,
ser!" (Tā saucas pirmajā sējumā ievietotā pirmā luga). Pa visam šais
sējumos apkopotas 15 rakstnieka dažādos laikos sacerētas lugas. Pēc šī kopojuma
iznākšanas A. Eglītis sarakstījis vēl 3 dramatiskus darbus, par kuriem
stāsta: "Savus pēdējos darbus esmu rakstījis dziesmu svētku vajadzībām,
kad varēju atļauties prieku padarboties ar lielāku personu skaitu. Tie ir
librets Andreja Jansona dziesmu spēlei "Homo novus" ar 21 personu,
kam runājams teksts Milvoku svētkiem 1983. gadā, un "Spēle ar
brāļiem" ar 15 personām 1986. gada dziesmu svētkiem Toronto,
Kanādā."
Trešais darbs ir kamērluga "Karmen,
Karmen!", ko A. Eglītis sarakstījis 1980. gadā, pēc gada -
25. aprīlī Losandželosā notiek šīs lugas pirmizrāde Sanfrancisko Mazā
teātra iestudējumā. Šo lugu vēstulē autors raksturojis šādi: "Luga nav
nekas sevišķs, domāt ceļošanai, četras personas. Darbojas dziedātājs ar
pavadītāju. Mazajam teātrim gadījās piemēroti aktieri, dziedātāja un veikls
pianists. Muzikālie iespraudumi izrādi ievērojami kuplināja. Bet lugu var
spēlēt arī bez mūzikas."
Šai vienkāršajā komēdijā jūtams īsts
meistara tvēriens, tā ir luga ar grafiski skaidru uzbūvi: komēdiju veido piecas
ainas, katras nākamās (atskaitot pēdējo) ainas darbību no iepriekšējās šķir
pieci gadi. Arī darbojošos personu grupējumā stingra simetrija - divi kungi,
divas dāmas, un ar šo četru dēlu palīdzību A. Eglītis rod iespēju
noraksturot dažādus emigrācijas pārstāvjus, kuru ceļi ir atšķirīgi. Vietējās
latviešu biedrības priekšsēdis Rūdolfs Rumba kāpj pa slavas kāpnēm uz augšu,
lugas pēdējā cēlienā viņš jau kļuvis par bagātu biznesmeni un gatavojas
balotēties vēlēšanās ASV kongresā. Bet ir citādi cilvēki, kas pieder mākslas
pasaulei: slavenā dziedātāja Ehenberga - Ozolkalna un viņas pavadītais pianists
Burkevics. Šaurāks raujas viņu klausītāju pulciņš, mazāks un mazāks sarūk viņu
honorārs, vienkāršāks un pieticīgāks kļūst kādreiz elegantās dāmas tērps, bet
ir kas augstāks, ko viņa nav spējīga nodot, - tā ir māksla. Lai ietu kā iedams,
lai būtu jācīnās ar trūkumu, kamēr pukstēs sirds Eihenberga - Ozolkalna būs
kopā ar mākslu!
Komēdija "Karmen, Karmen!"
ironija, pats sarkasms jaucas ar smeldzi, ārēji jautrās komēdijas jēga ir
traģiska, un tajā jaušamas rūgtenas pārdomas par mākslinieka likteni, jo dzīvē
izgadās tā, ka uz zaļa zara tiek plātīgais, bet izmanīgais Rudolfs Rumba.
Daudzu gadu garumā rakstītie
A. Eglīša raksti par grāmatām un rakstniekiem apkopoti divos
"Eseju" sējumos (1990, 1991). Šīs grāmatas veidojot, A. Eglītis
gribējis apkopot savu trimdas gadu veikumu publicistikā un esejistikā, taču
būtībā te radīta savdabīga trimdas literatūras vēsture, kaut arī rakstnieks
uzsvēris, ka šādu uzdevumu viņš sev nav izvirzījis. Eseju grāmatās ir tēlojumi
par vairākiem latviešu rakstniekiem, kurus A. Eglītis pats labi pazinis,
te kā dzīvs ieraugāms A. Čaks, E. Ādamsons, P. Gruzna,
V. Kārkliņš, Aīda Niedra. Taču A. Eglītis apcerējis arī lielāku
skaitu trimdas rakstnieku grāmatu, un te iepazīstam A. Niedras,
Z. Lazdas, E. Ķesberes, J. Veseļa, E. Ardensa,
T. Zeltiņa, J. Golstana, Dz. Zeberiņas un vēl daudzu citu
rakstnieku daiļradi. Darbu vērtējumos izpaužas A. Eglīša nevainojamā
gaume, augstais prasīgums, tēlainā izteiksme un izcilā portretēšanas māksla.
"Esejās" ir divi raksti, kuros
A. Eglītis plašā tvērumā pievēršas latviešu rakstniecības situācijai
trimdā dažādos laika posmos. Vienā no tiem - "Noklausīta saruna" -
A. Eglītis apcer trimdas literatūras problēmas tā saucamajā bēgļu nometņu
laikā. Otrs raksts tapis 1962. gadā, un tajā A. Eglītis iezīmē jauno
rakstnieku I. Šķipsnas, M. Zeberiņa un G. Zariņa ienākšanu
literatūrā.
1992. gada nogalē iznāca
A. Eglīša kopojums "Ekrāns un skatuve", par ko savā pēdējā
vēstulē rakstnieks stāsta: "Jau pagājušā gada decembrī nosūtīju Jums savu
pēdējo grāmatu "Ekrāns un skatuve", ko iznāca ļoti sasteigt, jo acis
tobrīd bija gaužām bēdīgā stāvoklī. Vajadzēja pieņemt klāt vēl rakstus no
vairākiem agrīnākiem gadiem utt."
Diemžēl Anšlava Eglīša veselības stāvoklis
samezglojās, taču viņš pats nekad par to nesūdzējās vienīgi vēstulē it kā
garāmejot piebilst: "Esmu norīkots gultā. Guļus rakstīt neveicas. Baidos,
ka nevarēsat salasīt." Taču kāds no tuviem A. Eglīša draugiem -
I. Dižgalvis vēstulē no Losandželosas rakstīja: "Tad par A. Eglīti. Viņi abi ar Veroniku ļoti slimi.
Veronikas stāvoklis pēdējā laikā ir mazliet uzlabojies, bet Anšlava veselība it
strauji uz leju. Varbūt ir palikušas dienas, nedēļas un varbūt pat mēneši, bet
ir ļoti maz izredžu, ka tie būs gadi. Tas ir tikai Jūsu zināšanai, jo Anšlavs
un Veronika negrib, ka kāds to zina. Tas ir neatklājams noslēpums."
Anšlava Eglīša veselības stāvoklis ar vien
pasliktinājās, un tomēr, kamēr vien spēja, viņš strādāja, jo rakstniecība
uzlūkoja par augstāko sūtījumu. Viņa jaunības draugs Ilmāris Bastjānis atceras:
"Maestro izstabas vidū bija viņa darba galds - īstenībā tikai ne pārāk
liels rasēšanas galdiņš, grāmatas un vāļa, kur atlaisties. Pie šī galdiņa garu
garos gadus Anšlavs Eglītis nācis katru rītu, gandrīz kā ierēdnis uz biroju, un
uzticīgi sēdējis un rakstījis stundu aiz stundas. Reiz viņš man teica, ka
inspirācija jau esot laba lieta, bet, uz to vien palaižoties, nebūtu
uzrakstījis ne nieka.
Līdz pašām beigām, kaut slimība laupīja
spēkus, viņa prāts palika ass. Visu mūžu viņš bija veltījis Latvijai. Latviešu
tauta, latviešu valoda, latviešu kultūra palika viņa plašo interešu
degpunktā."
Un tomēr notika nenovēršamais. 1993. gadā 4. martā Anšlavs Eglītis aizgāja no šīs pasaules, aizgāja,
nevēlēdamies atstāt aiz sevis nekādas laicīgas pēdas: pēc rakstnieka novēlējuma
viņa ķermeni kremēja un pelnus izkaisīja Santa Monikas kalnos. Kalni visu mūžu
vilināja Anšlavu Eglīti, kalnos palika viņa pīšļi. Mums - grāmatas.
Izmantotā literatūra.
"Latviešu rakstnieku portreti"
RĪGA "ZINĀTNE" 1994, 27. - 49. lpp.
gints@talsi.teliamtc.lv
ayy lmao man garšo ēst
AtbildētDzēst