Anšlavs Eglītis (1906 - 1993)

Anšlavs Eglītis - rakstnieks, dzejnieks, mākslinieks, viena no latviešu literatūras kolorītākajām un erudītākājām personībām, kuras mūžš pārlauzts divās daļās: vienā palika studijas, dzimtene, pirmās grāmatas un neredzēti pēkšņs talanta uzliesmojums, otrā - gari, gari gadi un milzum daudz sarakstītu grāmatu, no kurām dzimtenē, tikai sākot ar 1990. gadu, maza daļiņa vien iepazīta.

Anšlava Eglīša dzīves ceļš aizsākās 1906. gada 14. oktobrī Rīgā. Viņa tēvs, rakstnieks Viktors Eglītis, labi pazina krievu literatūru un mākslu, pats bija mācījies Penzas zīmēšanas skolā un I. Repina darbnīcā Pēterpilī, bet māte Marija, dzimusi Stalbova, bija skolotāja un tulkotāja. Anšlavam Eglītim jau kopš bērnības bija nodrošināta mākslas iespaidiem piestrāvota vide, taču viņa dzīves ceļu virzījuši pasaules vēstures riteņa lielie grieži. Sākas Pirmais pasaules karš, kas daudzām latviešu »imenēm liek atstāt dzimtās mājas un doties evakuācijā. Tā notiek arī ar Anšlavu Eglīti. Viņš tikko sācis skolas gaitas kādā privātskolā, kas atrodas pavecā koka ēkā netālu no Jaunā Ģertrūdes baznīcas, kad pamalē sāk dārdēt kara pērkoņi, mācības Rīgā nākas pārtraukt un doties uz Krievijas iekšieni. Vispirms Eglīšu ģimene apmetas Maskavā, pēc tam - kādas trīsdesmit verstis no Maskavas - Goļicina ciemā, kur Viktors Eglītis ģimnāzijā, kas paredzēta krievu aristokrātu un bagātnieku atvasēm, māca krievu literatūru. Kaut arī skola domāta no citām mācību iestādēm izslēgtiem nebēdņiem, tajā valda draudzīgs un lādzīgs gars.

Kara apstākļu dēl vecāki pārceļas uz Sormovu, kur Anšlavs Eglītis 1917. - 1918. gada ziemā turpina skolas gaitas. Atmiņas par šo laiku pēc rakstnieka liecības iekausēta romānā "Homo novus": "Kurcuma īpaši pieminētās Krievzemes gaitās ir mana pieredze Pievolgas rūpniecības pilsētiņa Sormovā. Tā bija srikti proletāriska vide, ļaudis, ko Puškins reizēm varbūt ne visai taktiski apzīmē ar "čerņ". Tur bija jācīnās ar dažādām grūtībām."

Sormovā Marija Eglīte strādā skolā ar lielu slodzi, tādējādi krietni sabeigdama veselību.

Atgriežoties dzimtenē, A. Eglīša pirmā dzīvesvieta ir Alūksne, kur viņš mācās vidusskolā un sagaida brīvās Latvijas karavīrus. Tikko atbrīvota Rīga, pusaudzis kopā ar vecākiem pārbrauc uz savu bērnības pilsētu un apmetas dzīvot plašā dzīvoklī Valdemāra ielā 23, ceturtajā stāvā.

A. Eglītis turpina mācīties 2. Rīgas pilsētas ģimnāzijā, par šo laiku atcerē stāstīdams: "Jaunas sejas, jauni draugi, jauni pasākumi brīvās Rigas daudzkrāsainajā dzīvē. Toreiz visam, ko vien darījām, piemita kāda īpaša jēga, jo tā bija mūsu, latviešu, Rīga un latviešu valsts." Pararēli mācībām ģimnāzijā jauneklis apmeklē nodarbības gleznotāja V. Tones privātdarbnīcā, un par viņa lielākajām autoritātēm glezniecībā kļūst V. Tone un K. Ubāns. Taču skolas gados A. Eglītis saslimst ar tuberkulozi, ilgāku laiku viņam nākas ārstēties Šveicē, kalnu kūrortā Laisenē, netālu no Ženēvas ezera. Alpos jaunais cilvēks papilnam izjūt kalnu varenumu, tie nepārvarami vilina, un alpīnisms vēlāk kļūst par Anšlava Eglīša patiesu aizrautību, kas atspulgu rod vairākas viņa grāmatās.

1924. gadā A. Eglītis beidz vidusskolu, bet pēc diviem gadiem E. Virza laikraksta "Brīvā Zeme" literārā pielikumā publicē viņa pirmo dzejoli ar virsrakstu "Lords", par ko dzejnieks pats vēlāk izteicies, ka dzejolis esot "dzīvi apnikuša cilvēka prātošana".

1930. gadā A. Eglītis uzsāk mācības Latvijas Mākslas akadēmijā, beidz tās figurālo darbnīcu un trīs gadus strādā par zīmēšanas skolotāju Beķeres meiteņu ģimnāzijā Rīgā, un līdztekus skolas darbam pievēršas žurnālistikai, kļūdams par lielās dienas avīzes "Jaunākās Ziņas" korespondentu. Pamazām atklātībā parādās A. Eglīša literārās darbības rezultāti. 1936. gadā iznāk viņa stāstu krājums "Maestro", 1939. gadā žurnālā "Atpūta" turpinājumos publicēts romāns "Līgavu mednieki". 1940. gadā tas izdots atsevišķā grāmatā, šajā gadā "Zelta ābeles" izdevumā ar paša autora ilustrācijām iznāk arī stāsti "Nestundas". Vēlāk ar pildāmspalvas zīmējumiem A. Eglītis papildinājis vairākas savas stāstu un tēlojumu grāmatas.

1940. gadā rakstnieks strādā "Atpūtas" redakcijā, kas atrodas kādreizējā E. Benjamiņas namā pretī Nacionālajai operai. Redakcijā strādājot, A. Eglītis pārdzīvo 1940. gada notikumus, kad Latviju okupēja krievu armija. Tā laika atspulgs rodams A. Eglīša 1976. gadā publicētajā romānā "Piecas dienas".

1941. gadā rakstnieks apprecas ar gleznotāju Veroniku Janelsiņu, glezniecība kļūst par neatņemamu viņa mājas dzīves sastāvdaļu, dzīvesbiedre gadiem ilgi uzticīgi viņu pavada visgrūtākajās dzīves likstās.

Drīz pēc Anšlava Eglīša Nāves V. Janelsiņa rakstīja: "Mana dzīve ar Anšlavu Eglīti bija kā viena nepārtraukta skaista darbīga diena. Katra diena sākās ar ziņkārību - kas šodien notiks? Katrā ziņā kam vajadzēja notikt svaigam, vēl nebijušam. Ja šāds notikums kavējās parādīties, tas bija jāizdomā". V. Janelsiņa gandrīz visām A. Eglīša grāmatām devusi arī grafisko izveidi, un tikai dažām grāmatās vāku un ilustrācijas rakstnieks veidojis pats.

Vācu okupācijas laikā A. Eglītis intensīvi raksta: iznāk viņa stāsts "Ģīmetne", laikraksts "Tēvija" 1943. gadā publicē viņa romānu "Homo novus". Dailes teātris izrāda viņa lugu "Kosmosa konfirmācija", bet Rīgas dramatiskais teātris 1944. gadā - "Par purna tiesu". Dažu gadu laikā rakstnieks straujā gaitā nonāca literatūras zenītā, valdzinādams lasītājus ar neparasti spilgtu un atjautīgu izteiksmi, īpaši precīzi noraksturotiem tēliem, ideāli apvienojot smalku cilvēka psiholoģijas izpratni ar mazliet ironisku tā notēlojumu. A. Eglītis par saviem varoņiem stāsta ar humorpilnu smīniņu, aiz tā aizslēpjot savu lirisko, viegli ievainojamo dvēseli. Grāmatu varoņus A. Eglītis nemēdz idealizēt un kādam no romāniem liek zīmīgu virsrakstu "Es nebiju varonis" (1955). Šajā darbā, kas piesātināts dažādiem, nereti dēkainiem pavērsieniem, rakstnieks rāda reālo situāciju gan okupētajā Rīgā, gan izstaigā līdzi frontinieka gaitām Austrumu frontē.

1944. gada oktobra sākumā rakstnieks ar dzīvesbiedri dodas uz Kurzemi, bet decembrī - uz Berlīni un apmetas dzīvoklī Ūlanda ielā 16, pilsētas centrā, strādā latviešu avīzes redakcijā, bet V. Janelsiņa darina ilustrācijas kādai vācu pasaku grāmatai. Sapluinīta, sapostīta, sabrukuma ēnas mākta, Vācijas galvaspilsēta vēl dzīvo, pulcina kafejnīcās apmeklētājus, taču 3. februārī uzlidojuma laikā tiek sagrauta māja Ūlanda ielā, A. Eglītis un V. Janelsiņa paliek bez iedzīves, un nu, no pasaulīgās mantas atbrīvotiem, viņiem jādodas tālāk uz Vācijas dienvidiem. Viņu ceļamērķis ir Šveice, taču līdz turienei viņi nenokļūst un apmetas nelielā švābu ciematā - Tailfingenā. Karš vēl nav beidzies, taču Tailfingenā, par laimi, nenokrīt nevien bumba un nesprāgst nevien šāviņš, turklāt samērā netālu atrodas viens no latviešu bēgļu centriem - Eslingene. Tur uz pagaidu dzīvi apmetušies daudzi A. Eglīša kādreizējie draugi un paziņas. Rakstnieks aizgūtnēm strādā. 1946. gadā Eslingenē atsevišķās grāmatās iznāk romāns "Homo novus" un stāstu krājums "Teoduls Supersakso". Švābu ciematā viņš sacer pabeigti tonētu, romantisku le»endu "Čingishana gals" (1948). Pirms pāris gadiem Štutgartē klajā bija nākusi A. Eglīša noveļu grāmata "Kazanovas mētelis" (1946). Vienu no grāmatām pieminētajiem teiksmainajiem stāstiempar Kazanovas mēteli A. Eglītis, Mērbekas teātra trupas vadītāja O. Uršteina mudināts, pārveido lugā "Kazanovas mētelis" un par šī darba pārtapšanu stāsta: "Ludziņai ir sakars ar manu grāmatiņu "Kazanovas mētelis", paša Kazanovas gaitas Jelgavā, kas sataisītas, uzmeklējot Kazanovas memuāra materiālus. Laiks: 1765. gads. Kad Ernests Bīrons tikko atgriezies no trimdas. Piecas ainas ar prolodziņu . Kazanova (jauns mīlētājs) tur visu izrādi uz saviem kamiešiem un dažā ainā autora nemākulīgās tehnikas dēļ tikpat kā nenoiet no skatuves. Viņa galvenā pretspēlētāja, vienīgā latviete, viesnīcniece." Eslingenes teātrim viņš atdod citu pagātnes vielā sakņotu darbu - "Galma gleznotājs" (1948).

Tailfingenas cēlienam A. Eglīša daiļradē ir īpaša krāsa. Eiropas likteņos valdīja apjukums un neziņa, bet rakstnieks bija spēka un daiļrades ener»ijas pārpilns, un švābu ciematā radītajiem darbiem raksturīgs romantisks skenējums: viņa noveļu vai lugu darbība rit tālos vēstures laikmetos, tur darbojas spēcīgi varoņi, kvēlo varenas jūtas. Par pelēcīgo dzīves realitāti A. Eglītis šajos gados tikpat kā neraksta, tai viņš atkal pievēršas pēc pāris gadiem, kad klusais Tailfingenas ciemats kļuvis par pagātni.

Eglīšu ģimene Tailfingenā nodzīvo līdz 1950. gada sākumam, kad viņiem japārceļas uz DP nometni Pfulingenā, no kurienes jūnijā A. Eglītis un V. Janelsiņa dodas uz Gronas nometni pie Brēmenes, bet dažas nedēļas vēlāk - ar transporta kuģi uz Ņujorku. Par aizceļošanas iemesliem A. Eglītis raksta: "Vācijā mums būtu vieglāk eksistēt nekā jebkur citur. Tomēr iespaids kas tagad bija iesniedzies tik dziļi Eiropā. Bez tam - katrā cilvēkā iemīt zināms dēku gars. Bija dota vienreizēja iespēja ceļot tālāk pasaulē, un, ja īstenās mājas zaudētas, tādam aicinājumam grūti pretoties. [..] Bet pēc pieciem Vācijā nodzīvotiem gadiem bija kļuvis skaidrs, ja vispār kaut kur pārcelties, tad tikai uz Savienotajām Valstīm kā uz varenāko, cerīgāko un "iztaisītāko" zemi pasaulē."

Jo vairāk kuģis tuvojas svešajam kontinentam, jo draudīgāk uzmācās doma par to, kur šajā plašā zemē apmesties. Neilgu laiku A. Eglītis nodzīvo īrētā istabā vienā no Ņujorkas rajoniem - Bruklinā, bet tad pārceļas uz kontinenta otru malu, uz "Mežonīgajiem rietumiem", un apmetas Origonas štatā, Selemes pilsētā, kur jau mājvietu atraduši V. Kārkliņš, Z. Lazda, A. Niedra. Oregonas iespaidus A. Eglītis fiksējis romānā "Cilvēks no mēness", par ko vēstulē stāsta:" Tur pa visam maz kas izdomāts. Raibā nule sabraukušo trimdieku saime Oregonas pavalsts Selemes un Portlandes pilsētas sniedza bagātīgu materiālu kaut veselai romānu virknei."

Taču Oregonā A. Eglītis uz ilgstošu dzīvi nenoenkurojas, viņš dodas tālāk uz dienvidiem, uz saulaino Kaliforniju, kur vienā no Losandželosas pavadoņpilsētām - Pasifika Palisadē pavada visus turpmākos mūža gadus. Sākumā rakstnieks strādā par krāsotāju, kravēju kādā preču namā un palīgstrādnieku universitātes grāmatu veikalā, bet, tad pazaudēta darbavieta, A  Eglītis paliek tikai pie rakstniecības. Par viņa pamatnodarbošanos kļūst vienīgi literārais darbs un žurnālistika, jo rakstnieks dabū pilnvaras darboties Holivudas preses grupā, ko viņš pats rakstura: "Ārzemju preses apvienotība, Hollywood Foreign Press Association, ir diezgan slēgta vienība, kuras aktīvo, resp., balsstiesīgo, biedru skaits svārstās no 75 - 95. katrai tautībai parasti ir 1, bet ne vairāk par 3 pārstāvjiem."

Holivudas preses korpusa kolēģus A. Eglītis asprātīgi notēlojis stāstā "Trīsdesmit trešā eglīte", bet daudzie Holivudā iegūtie iespaidi iestrādāti grāmatās "Lielais mēmais" un "Ekrāns un skatuve" (1992), tajās ir vērojami par kino vēsturi, kā arī daudz pasaulslavenu kinoaktieru tālojumi un sarunas ar viņiem. A. Eglītis ticies un runājis ar P. Ustinovu, G. Peku, A. Hičkoku, K. Kardinālu, L. Ulmani, K. Robertsonu, N. Nikolsonu un daudzām citām pirmā lieluma pasaules kinozvaigznēm.

Filmu skatē un Holivudas studiju apmeklējumiem A. Eglītis parasti atlicināja vakara stundas pēc dienas darba, kas pavadītas pie rakstāmmašīnas, un par savu strādāšanas ieražu rakstnieks stāsta: "Kopš kādiem 30 vai 35 gadiem rakstu tikai ar mašīnu. Pirmrakstu tomēr nākas salabot līdz nepazīšanai. Tikai kāda reta rinda paliek nelabota. Kad salabotais pirmteksts pārrakstīts puslīdz tekošā stāstījumā, sākas vēl pamatīgākas revīzijas. Lai nebūtu japārraksta lieli lomi, mašīnrakstītos labojumus ielīmēju vajadzīgās vietās. Man pie rokas vienmēr ir šķēres un līmes pods. Ļoti daudz rakstnieki savus pirmrakstus stipri saīsina. Es darbojos otrādi. Manas lappuses arvienu pagarinājās, un papīrs apmainās 3 - 4 un vairāk reižu. Dažāda garuma lappuses vēlāk sagriezu un salīmēju standartlielumā."

Tā diendienā krājušās rindas, lappuses grāmatas - vesela grāmatu grēda. Emigrācijā A. Eglītis uzrakstījis ap piecdesmit sējumu, lielākā daļa no tiem ir romāni, tad - stāstu un noveļu, tēlojuma un apraksta grāmatas, lugas. Vienīgi no dzejas A. Eglītis tikpat kā aizgājis, un 1960. gadā iznāk viņa pēdējā dzejoļu grāmatiņa "Trofejas", kurā ietverti seši soneti, tā publicēta divdesmit piecos eksemplāros rokas salikumā un pārdošanā nav parādījusies.

A. Eglīša personībā krustojas trīs lielas, pastāvīgas kaislības, jeb aizraušanās, kura atspulgs aizvien viņa daiļradē: tā ir šaha spēle, glezniecība un kalnos kāpšana. A. Eglītis ir azartisks šaha spēlētājs, tādi pa reizei ir arī viņa stāstu un noveļu varoņi, taču plašākā tie dzīvē mīl gudrot dažādas kombinācijas un izmē»ināt šaha figūru gājienus, bet autoram pašam ir apbrīnojami vērīgs, ass un dedzīgs prāts.

Māksla, konkrētāk - glezniecība visu A. Eglīša mūžu stāvējusi līdzās rakstniecības mūzai, Amerikā dzīvodams, rakstnieks diemžēl atsacījies no otas, molbereta un krāsu paletes un iztiek vienīgi ar pildspalvu: manuskripta rindas virknē rakstāmmašīna, bet nereti attiecīgus, tām piemērotus asprātīgus zīmējumus velk rakstnieka pildāmspalva, piemēram, arī vēl 1992. gadā izdotajā stāstu grāmatā "Ciemiņš no dzimtenes".

Mākslinieku dzīves kvintesenci A. Eglītis uzbūra romānā "Homo novus", taču arī viņa darbos, kas tapuši emigrācijā, bieži ieraugām kādu gleznotāju vai skulptoru, un rakstnieks kavējas pārdomās par mākslas likteņiem un problēmām. Romānā Kūrs un Bierants, lugā "Galma gleznotājs" A. Eglītis tēlo dievišķīgas dzirksts apmirdzēto Leonardo da Vinči un viņa skolnieku, mākslas vide ienāk romānā "Malahīta dievs" un pēc tā veidotajā lugā "Jolanta Durbe". Taču pats galvenais guvums, ko A. Eglītis mantojis no studijām V. Tones portretu darbnīcā un Mākslas akadēmijā, ir īpaša prasme saskatīt cilvēka īpatnību, tikai viņam vien raksturīgo. Rakstnieks ir nepārspēts raksturu meistars latviešu literatūrā. Savu modeli grāmatas lappusēs zīmējot, viņš nebīstas saasināt pamatkontūras, zīmējums nereti ir ironisks, pat robežojas ar sarkasmu, liriskiem, jūtīgiem sapņotājiem rakstnieks savu uzmanību nedāvā. Taču tas nozīmē, ka viņš būtu tikai sauss, racionāls analītiķis, gluži otrādi, ironijas un sarkasma bruņas rakstnieks liek lietā, lai aiz tām aizslēptu savu viegli ievainojamo un jūtīgo sirdi, kam atļauja atklāties vienīgi mazo zēnu un meiteņu siltajā, jaukajā notēlojamā daudzajos stāstos un novelēs.

Un trešā aizrautība - tie ir kalni. A. Eglītis ir kaislīgs alpīnists, un tieši te izpausmi var gūt viņa romantiķa un sapņotāja stihija: tās ir ilgas pēc tālēm, ko simbolizē kalni. Krājumā "Teoduls Supersakso" ievietotajās leģendās alkas pēc kalniem pāraug Teodola neremdējamā, neslāpējamā stihijā - kalnos cilvēks nonāk saskarsmē ar pašām galējām problēmām: te pasaules varenums un bezgalība labāk apjaušama, daudz tuvāk nekā līdzenumā ir dzīvības un nāves robeža. Nereti A. Eglīša varoņi pie tādas nonāk un tad rod spēku sakoncentrēt visu ener»iju, lai izturētu un neļautu pārtrūkt dzīvības pavedienam. A. Eglīša veselība nav bijusi nekāda stiprā, to iedragāja jaunības gados pārciestā tuberkuloze, kam viņš sīksti turējās pretī, aktīvi darbojies, lai nomāktu baigās slimības draudus, un talkā viņam nāca kalni. Alpīnistu ikdiena rādīta aprakstu grāmatā ''Divi kāpieni" (1961), kalnā kāpēju likstas un nedienas attēlotas romānā "Bezkaunīgie veči", bet romantizēta stāstījumā kalni un to pārvarēšanas grūtības parādās dēku romānā "Adžurdžonga" (1951).

Tā latviešu tautas daļa, kas kara beigās bija spiesta doties Rietumu virzienā, šo cilvēku pārdzīvojumi, likstas un likteņi ienāk grāmatā "Sīkstā dzīvība" (1950) ievietotajos 15 stāstos un novelēs. Mūsu tautieši ku»ī vai zvejnieku laivās devās uz Vāciju vai Zviedriju, bet rakstnieka skatiens tālāk izseko viņu gaitām bēgļu nometnēs, kur varēja iepazīt dažādus cilvēkus raksturus, tikumus un arī viņu nelaimes un bēdas. Pavisam dramatiska ir bijušo latviešu leģionāru situācija, jo bēgļu nometnēs viņus negribēja pieņemt (novele "Seržants Klaips").

Sarežģītos, smagajos karā izpostītās Vācijas apstākļos izvirzījās aktuāla problēma par izdzīvošanu. Bija tādi, kas, spekulēdami ar amerikāņu cigaretēm, šokolādi un kafiju, ātri tika uz zaļa zara, bet A. Eglīša patiesas simpātijas pieder cilvēkiem, kam nav nekā vairāk kā vien viņu kailā dzīvība. Arī viņi ar kundzi Veroniku devās no pussagrautrās Berlīnes uz Vācijas dienvidiem ar vieglu ceļasomu rokās, un smieklīgi šķita tie vīri un sievas, kas vilcienā centās iestūķēt pēc iespējās lielāku mantu blāķi. Viens no tādiem jaunās dzīves saimniekiem, uzvārdā Sociņš, tēlots dialoga formā rakstītājā novelē "Cūka", bet vēlāk šis tēls plašāk izvērsts A. Eglīša lugā "Labāki cilvēki".

Rakstnieks jūt līdzi pusaugu zēnam Arno, kas, izsalkuma rēgu prom gaiņādams, pūlas sacerēt visādu visgaršīgāko ēdienu receptes (stāsts "Izsalkuša zēna pavārgrāmata"), šādu puisēnu viņš pazinis, tas dzīvojis kaimiņu mājās. Tailfingenā pieredzētais gūst atbalsi arī noveļu krājumā "Švābu kapričo" (1951), kas ir vienīgā A. Eglīša paša izdomātā grāmata - Oregonā viņš pa visam īsu brīdi vada apgādu "Rīga". Savus pieredzējumus, veidojot apgādu "Rīga", A. Eglītis notēlojis stāstā "Teiksmainais apgāds Rīga".

A. Eglītis izkopis īpatnēju vēstījuma žanru, kas cieši robežojas ar stāstu vai noveli, un dažkārt visai grūti nošķirt tēlojumu no stāsta, jo parastā dzīves atgādinājumā rakstnieks prot saskatīt tik daudz patiesa dramatisma, ka tēlojums pārvēršas novelē. Rakstnieks pats apakšvirsrakstos savus īsās prozas žanra apzīmējumus diferencē: grāmatas "Neierastā Amerika", "Karuselis", "Sveiciens Ofijai Ozo" sauktas par tēlojumiem. Visai augsti tos vērtējis literatūras kritiķis J. Rudzītis: "Anšlava Eglīša tēlojumu grāmatas "Neierastā Amerika" (1954), "Karuselis" (1956) un "Sveiciens Ofijai Ozo" (1958) ir pārākas par dažu viņa romānu."

Stāstu krājums "Tiesa nāk" (1967) A. Eglītis nosaucis par "zvērinātā piezīmēm", bet par novelēm un stāstiem dēvēti krājumi "Uguns pilsēta" (1946), ''Sīkstā dzīvība'' (1950),"Pēdējais mohikānis" (1969), “Paismot" (1970), "Kas izpostīja latvisko stūrīti" (1977), "Mana banka" (1982). Stāstu un noveļu grāmatas veidojos, jaunā krājumā ietvertas jau agrāk publicētas noveles.

Tēlojumi A. Eglītim visvairāk saistās ar Ameriku, pirmajos gados tālais kontinents, tā paražas un ļaudis viņam liekas neierasti, reizēm svešādi, un tālab pirmajai ASV rakstītai grāmatai viņš liek virsrakstu "Neierastā Amerika". Šajā un citos krājumos apkopoto tēlojumu pamatā ir kāds konkrēts dzīves vērojums. Pirmās personas formā autors stāstā par paša izjusto un piedzīvoto, par tēlojumu varoņiem nereti kļūst rakstnieka paziņas, draugi vai kaimiņi, ar tādu pašu siltumu viņš tēlo arī dažādus zeņķus un meitenes, uztverot viņu skaidro, nesaduļķoto iekšējo pasauli. Ikdienišķajam rakstnieks prot piešķirt māksliniecisku pievilcību, visparastākās realitātes pārvēršas mākslas patiesībā. Tēlojumi un stāsti apliecina rakstnieka izcilo novērošanas spēju, kas trenēta un kopta arī portretu meistardarbnīcā studiju gados Rīgā. Tēlojumu līdzdalībnieks parasti ir autors, viņš stāsta par satiktiem vai redzētiem cilvēkiem, nereti, kā tas norādīts krājumā "Sveiciens Ofijai Ozo", Anšlava Eglīša tēlojuma varoņi dzīvo turpat Monumenta ielā, kur ir arī viņa mājvieta, un viens no stāstiem tā arī saucas "Mana iela", bet pamatattieksmi pret cilvēkiem A. Eglītis izteicis tēlojumā "Nakts noskaņas". Autors atgriežas no filmu skates Holivudā, apkārt ir nakts, bet cilvēki vēl ir nomodā, un rakstniekā dzimst doma: "Cik bezgala dažādi cilvēki, cik nesavienojamas pasaules. Par katru no viņiem varētu uzrakstīt veselu stāstu. Varu viegli iztēloties viņu mitekļus, tikpat atšķirīgus kā viņu izskats."

Vienu no viņiem ieraugām tēlojumā "Krietnais, laipnais Fišs". Kāds kaimiņš autoram sāk stāstīt par jaunienākušu pilsētas iedzīvotāju Gideonu Fišlebenu, pavecu, ļoti laipnu kungu, kas labprāt ierodas ģimenes svinībās, līdzi nesdams dārgas dāvanas, un kas īpaši mīl bērnus, apdāvinādams viņus ar saldumiem un rotaļlietām. Taču kādā dienā šo viesmīlīgo, jauko kungu policisti apcietina, jo izrādās, ka tas ir rūdīts laupītājs, kas ilgus gadus, dodamies "komandējumos" uz citām pilsētām, azartiski nodarbojies ar banku aplaupīšanu, bet labsirdība pret bērniem viņam bijusi pēdu slēpšanas līdzeklis.

Arī šajā gadījumā tēlojumus neviļus pāraug stāstā un robežojas ar noveli, kaut gan pamatā te ir stāstījums, ne paša tēlotās personas psihisko norišu apraksts.

Dažkārt par telojumu varoņiem kļūst literāri tēli, un autors no savas stāstītāja pozīcijas atsakās, tā, piemēram, notiek ar stāsta "Sveiciens Ofijai Ozo" varoni Eibiju Naiku, kas īstenībā ir Alberts Ratnieks, bet viņa iemīļotā Ofija Ozo - Ofēlija Ozoliņa. Stāsts uzrakstīts ar izcilu humora izjūtu. Krājuma pēdējā tēlojumā "Baltā vistiņa" autors apraksta pats savu darba dienu, pasludināms sevi par neganti slinku radījumu un beigās iztekdams zīmīgu atziņu: "Noraizējies, sapīcis, sirdsapziņas pārmetumu sagaruzts, es beidzu savas dzīves dienu. Nāk prātā Raiņa Aforisms - mūžā, gadā, dienā esot tik un tik daudz minūšu: "Uzmanies, ka neizkaisi kādu no tām velti!""

Grāmatā ir daudz labestības, gaišs skatiens uz cilvēkiem un dzīvi, kurā par viss parastākajām norisēm piemīt liela pievilcība.

Dažā ziņā līdzīga ir grāmata "Karuselis", kuras apakšvirsrakstā īpaši ir uzsvērts: "ikdienas tēlojumi". Arī te stāstu centrā ir pavisam parasti notikumi, daudzu šo tēlojumu varoņi ir pusaudži vai bērni, un viņu pasauli rakstnieks tēlo ar īpašu siltumu. Arī šajā krājumā ievietotajos stāstos darbojas autors pats, kā, piemēram, tēlojumā "Maruta". Te rakstnieks, jau iepriekš klusībā nošausminājies, gaida kādu paziņu ierašanos, kuri grasās aplūkot Holivudu un dažas dienas paviesoties. Viņš izdomā visvisādas briesmīgas situācijas: kā bērni plosīsies, sajauks māju un izvazās manuskriptu, taču izrādās, ka astoņgadīgā Maruta ir ļoti kārtīga, jauka meitene, kas piedevām perfekti pārzina kinoaktierus.

Vēl viens pusaudzis notēlots stāstā "Pedrito", un atkal autors neslēpj savas simpātijas pret jauno paaudzi. Pedrito ir kāds meksikāņu zēns, kas, zobus sakodis, uzvar sacensībās par ilgāko stāvēšanu uz galvas, bet vēl līksmāks par uzvarētāju ir Pedrito tēvs.

Krājumā tēloti nelieli atgadījumi un notikumi, tās ir sīkas mikropasaulītes, no kurām kopumā summējas lielā dzīve, bet autora sirds tā arī paliek atvērta vienkāršajam, parastajam cilvēkam, kam vajadzības gadījumā viņš gatavs piedot un kādu pārestību pieciest. Stāstos mazāk jaušams A. Eglītis kā dzēlīgs smējējs, vairāk - kā sirsnīgs, iejūtīgs cilvēks, kas prot ieklausīties citu neveiksmēs un likstās un nebīstas, ja tas vajadzīgs, pavībsnāt par sevi.

Tēlojumu, stāstu un noveļu krājumā "Mana banka"arī pārsvarā ir konkrētās realitātes atspulgs ("Mana banka", "Krāsotājs", "Karalis Brusubārda"), bet te pazib arī fantastiskas ainas stāstā "Lidojums Saulgriežu naktī", kad uz zemes ar īpašu lidaparātu ierodas Mēness iedzīvotāji un izbrīnā, cita starpā, noraugās vergu darbā nometnē Sibīrijā. Bieži šo stāstu un tēlojumu darbība notiek Ziemassvētkos, saulgrieži saistās ar īpatnu noskaņu un atmosfēru, cilvēki tad vairāk atmaigst un ir garīgi atvērtāki. 1970. gadā izdoto krājumu "Pasmaidot" autors apakšvirsrakstā nosaucis par "saulgriežu stāstiem".

Krājuma "Mana banka" varoņi ir tie paši vienkāršie mūsu tautieši, kas pie spožām un augsti situētām vietām nav tikuši. Ironija un smeldze savijas krājuma pirmajā stāstā "Mana banka". Vārdā nenosaukts mājastēvs, vezdams savu viesi uz Dziesmu svētkiem Pasadenā, ik pa brīdi norāda uz dažādām ēkām, piebilzdams: "Tā ir mana banka." Izrādās, ka savu visai trūcīgo kapitālu vīrelis ieguldījis daudzās bankās, jo viņu māc bažas, ka no šīm bankām kāda varētu bankrotēt. Bet smaidam līdzi nāk realitātes smeldze: "No pensijas vairs nekā nevar nolikt. Jāpietiek ar to, cik ienes procentes, un to pašu noēd inflācija." Un tālāk: "Es par savu ietaupījumu pirkšu labi skaistu kapa vietu. Esmu jau nolūkojis. Pakalnē, ar skaistu skatu pāri visai pilsētai līdz pat okeānam. Skaidrā laikā var saredzēt pat salas!" Tas ir viss dzīves ieguvums: dažas pēdas zemes un cerība, ka, lielajā mierā aizejot, varēs raudzīties okeāna tālēs, bet tad arī ne uz dzimtenes pusi.

Satīrisks tonējums ar konkrētu tēmējumu uz vēsturisku personu, garu izsaucēju, jaušams stāstā "Pusnakts balss", kura varonis profesors Dāvīds Jonotāns Spilkums mājas klusumā cenšas saklausīt sen aizgājušu slavenu cilvēku balsis no aizsaules, pūlas uzņemt kontaktus ar Raini un Aspaziju, līdz atklājas, ka "garu meistars" ir profesora dēlēns.

Satura ziņā iezīmīgs ir krājumā "Mana banka" ievietotais stāsts "Karalis Brusubārda". Kopš Rīgas sadraudzējies ar teātri un īpaši spilgtā pievilcību izjutis Vācijā bēgļu laikā, A. Eglītis dzīvo ar domu par teātri un par latviešu aktieriem trimdā, jo daudzi no viņiem pazaudēja dzīvo pamatu - skatuvi - un bija spiesti mainīt profesijas, dziļi pārdzīvodami šķiršanos no mākslas. "Karalī Brusubārdā" A. Eglītis tēlo jau diezgan padzīvojušu aktieri Marģeri, kas daudz spēlējis nometņu inscenējumos Vācijā un vēl emigrācijas teātra grupās Amerikā, līdz beidzot par viņa vienīgo lomu kļuvis Ziemassvētku vecītis gadskārtējās »imenes svētku reizēs, taču "Marģerim teātris nebija tikai izklaidēšanās vai izprieca, bet gan dzīves jēga."

Mūžš pagājis, pie ilgotām lomām Marģeris nav ticis, vismaz saulgriežu vakarā Ziemassvētku veča lomu viņš grib nospēlēt - karaļa Brusubārdas kostīmā, par ko no sievas puses saņem, protams tikai nievas. A. Eglīša stāstos un novelēs aktīvi kareivīgā puse nereti ir sievietes, bieži viņas ir »imenes situācijas un pat sabiedriskās dzīves noteicējas.

Stāstos vai novelēs A. Eglītis reti gan tēlo atklāti dramatiskas vai tra»iskas situācijas, visbiežāk viņš stāsta, kā pats saka, "pasmaidot", rakstnieks nesteidzas ar līdzjūtības apliecinājumiem saviem varoņiem, viņš ļauj runāt pašai tēlojumu situācijai un panāk spēcīgu dramatisku iespaidu. Tā notiek arī stāstā "Karalis Brusubārda" , kas pēc stāstījuma manieres ir diezgan komisks, taču tajā izskan aktiera, mākslinieka, no savas dzīves atrauta cilvēka tra»ika.

Tuvas tēlojumiem ir vairākas A. Eglīša dokumentālās prozas grāmatas: "Divi kāpieni" (1961), "Trešais zvans" (1965) un "Lielais mēmais" (1972). Grāmatā "Divi kāpieni" autors detalizēti un precīzi apraksta, kā notikusi uzkāpšana divās kalna virsotnēs, ievadā aizrādot: "Šeit notēlotie divi kāpieni, saprotams, var interesēt tikai pavisam nedaudzus kalnu mīļotājus, varbūt tikai šo kāpienu dalībniekus, un arī par tiem neesmu īsti drošs. Tāpēc grāmatiņa iespiesta tikai divsimt eksemplāros..."

1963. gadā rakstnieka ierasto un regulāro darbu pārtrauc divas plašas turnejas pa ASV pilsētām un Kanādu. Rakstnieks tad sapulcē nelielu grupiņu aktieru, to vidū arī A. Tipāns, viņa kundze Spodra un jaunā debitante Maija Cukura. Ar viņiem autors iestudē savu lugu "Cilvēks grib spēlēt" un pats viesturnejas laikā veic skatuves strādnieka funkcijas, tālab grāmatai "Trešais zvans" A. Eglītis licis ironisku virsrakstu: "Skatuves strādnieka piezīmes". Grāmatā ironiski komiskā stilā atainots viesturnejā pieredzētais un piedzīvotais, taču šim darbam ir krietni kultūrvēsturiska nozīme, jo tas ir plašs un vispusīgs latviešu mākslas un kultūras darbinieku portretējums. Te tiekamies ar daudziem latviešu rakstniekiem, gleznotājiem, aktieriem un sabiedriskajiem darbiniekiem, kas izkliedēti pa visu Ameriku. Šī grāmata ir objektīva liecība par latviešu garīgo potenciālo emigrācijā sešdesmito gadu sākumā.

Pasaules kinovēsturē ievērojama vieta ir jau pieminētajai A. Eglīša grāmatai "Lielais mēmais", jo līdz šim neviens no latviešu kinozinātniekiem nav uzrakstījis pārskatu par kino attīstību kopš šīs mākslas veida sākumiem līdz mūsdienu kinoprodukcijas citadelei Holivudai. Grāmatā iestarpināti arī daudzi vērtīgi autobiogrāfiski stāstījumi.

Autobiogrāfisks un reizē beletristisks raksturs ir jaukajai, saulainajai grāmatai "Pansija pilī" (1962), kas apakšvirsrakstā saukta par "atmiņu romānu". Par piedalīšanos brīvības cīņās A. Eglīša tēvam Viktoram Eglītim tika piešķirts Inciema pusmuižas centrs Turaidas pagastā, un Inciemu A. Eglītis, līdzīgi Aspazijai, varētu saukt par "saulaino stūrīti", vismaz saules gaišuma apmirdzēts ir viņa stāsts par Inciema vasarām, Inciema plašās pils iemītniekiem un latviešu kultūras darbinieku, kas tur viesojušies.

Vislielāko vietu A. Eglīša literārajā darbā ieņem romāni, kopš 1952. gada viņš vienojas ar laikraksta "Laiks" izdevēju H. Rudzīti un raksta savus romānus šim izdevumam. Tas jāņem vērā, romānu māksliniecisko specifiktu vērtējot. A. Eglītis savus plašos prozas darbus apzināti adresējis plašam lasītāju pulkam, turklāt izstrādājot īpaši spraigu stāstījuma tēmu, lai ieinteresētu lasīt ne tikai kārtējo, bet arī nākamo laikraksta numuru.

Trimdā uzrakstīto A. Eglīša uzrakstīto romānu skaits ir milzīgs, un īpaši aktīvs viņa daiļrades posms ir piecdesmitie un sešdesmitie gadi, cits pēc cita klajā nāk romāni "Laimīgie" (1952), "Cilvēks no mēness" (1954), "Es nebiju varonis" (1955), "Misters Sorrijs" (1956), "Omartija kundze" (1958), "Ilze" (1959), "Malahīta dievs" (1961), "Vai te var dabūt alu" (1961), "Nav tak dzimtene" (1966), "Bezkaunīgie veči" (1968), "Cilvēks mežā" (1970), "Es nepievienojos" (1971), "Piecas dienas" (1976), "Vai zini zemi, citronas kur zied?" (1980). Astoņdesmitajos gados jauni A. Eglīša romāni klajā nav nākuši.

Lielākā tiesa no A. Eglīša romāniem veltīta trimdas realitātes un latviešu aprindu tēlojumam, romānā "Es nebiju varonis" A. Eglītis atgriežas pie Otrā pasaules kara notikumiem, romānos "Ilze, "Vai te var dabūt alu" un "Piecas dienas" dažādās dimensijās ienāk dzīve dzimtenē un šejienes problēmas, taču A. Eglītis romānos mēdz dot plašas varoņu dzīves rektrospekcijas, kurās nereti ielaužas viņa paša biogrāfijas lappuses, vai nu tieši, vai aiz varoņu vārdiem paslēptas, rakstnieks romānos mēdz ievilkt dokumentāli precīzas autobiogrāfiskas epizodes.

Pirmais Pasifika Palisādē uzrakstītais plašais prozas darbs ir romāns "Cilvēks no Mēness", kuru A. Eglītis iesāk ar piezīmi: "Viss, par ko šeit rakstīts, ir tīrs izdomājums." Taču šajā darbā rakstnieks iekausējis savus vērojumus un pieredzējumus, dzīvojot Oregonas pavalsts pilsētā Selemā. Romāna sižetisko pavedienu veido mākslinieku pāra - gleznotāja «edimina Kūra un viņa sievas - ierašanās Silvertaunas pilsētā. Rakstnieks sulīgā mirdzumā noraksturo turienes latviešu sabiedrību, uzburdams reti kolorītu literāru tipu parādi, bet nobeigumā «edimins ar kundzi, gluži tāpat kā tas bija ar A. Eglīti, Silvertaunas pilsētu atstāj, un vietējās aprindas kā atbrīvotas, kā aplaimotas, jo šie divi cilvēki ar savām garīgajām interesēm un neprasmi iek¶auties sabiedriskās rosīšanās kņadā viņiem šķiet kā no citas planētas nākuši, «ediminu viņi uzlūko kā cilvēku no Mēness.

Sižeta uzbūve šajā romānā nav sarež»īta, tajā maz draisko pavērsienu, bet, tāpat kā novelēs un stāstos, īpašu krāsainību un pievilcību autors prot piešķirt visparastākajam dzīves ritējumam, plašā panorāmā parādot latviešu emigrantu dažādos likteņos jaunajā mītnes zemē, dažādās dzīves izpratnes un ce¶u pretim laimei. Ātrāk iedzīvojušies tehniskās inteli»ences pārstāvji, bet mākslas pasaules cilvēkam šajā vidē iejusties ir daudz smagāk. Veiksmīgi uz priekšu ticis inženieris Tarvids, par situācijas saimnieku drīz k¶uvis siernīcas priekšnieks varenais Kambala, taču no vienas darbavietas uz otru klīst mūžīgais fantasts Hjalmārs Pūriņš - nepārtraukti viņš kaut kur iekārtojas darbā, nepārtraukti viņš ir pārliecināts, ka jaunā darbavieta būs vislabākā, bet atkal un atkal smalkais estēts, kas katram profesijas veidam izdomā īpaši piemērotu tērpu, spiests atdzīt, ka kārtējais darbs viņam izrādījies gaužām nepievilcīgs.

Ar īpašām simpātijām A. Eglīts raksturo kādu pāri - Oboi kundzi un viņas vīru Džoni, kas īstenībā ir Jānis Amats no Liezeres Amatiņiem un svešajā pusē dzīvo ar iluzoru sapni - atrast reiz savu iemī¶oto jaunības draudzeni, kas trimdā pārtapusi par ener»isku un robustu biznesmeni Džonsona kundzi. Vēlāk šo zudušās jaunības mīlestības meklēšanas motīvu A. Eglītis ietver lugā "Pēc kaut kā cēla, nezināma".

Kompozicionāli romāna centrā ir lielais sarīkojums Silvertaunā, kur ar žilbinošu eleganci rakstnieks notēlo dažādus saieta dalībniekus, grupu un biedrību naidošanos un kašķēšanos, nereti pat bez dzi¶āka iemesla. Nesaticība un savstarpēji ķīviņi, kā var spriest no A. Eglīša romāna, mūsu tautiešus arī pavadījuši tālajā zemē.

Romāns "Cilvēks no Mēness" turpina "Homo novus" uzsākto mākslinieku raksturojumu tēlojumu. Te ir smalkais, pret sevi īpaši prasīgais «edimins Kūrs, kas smagi pārdzīvo, ka, iztiku pelnot, jāķeras arī pie pasūtījuma darbiem un jārada kaprīzu dāmu portreti, taču līdzās viņam A. Eglītis nostāda otru mūzas kalpu - Latvijā plašu slavu iemantojušo Bierantu Pāvelkoku, kas mīl iebaudīt lieku mēriņu un dzīvo saldās ilūzijās, ka viņš ir lielākais no lielmeistariem, taču, otu rokās paņēmis, viņš neprot vairs ar to rīkoties, tik vien palikusi no Bierana kā viņa dižošanās.

A. Eglītis romāna varoņus portretē ar zināmu ironiju, reizēm kļūst sarkastiski ass, taču cauri romānam laužas rezignētas par mūsu tautas pārstāvjiem, kurus kara vētra aizdzinusi tik negaidīti tālu no dzimtenes un kuri tur, tālajā Silvertaunā, pūlas saglābt savu labvietību.

Īpaši nozīmīga ir A. Eglīša romānu triloģija: "Nav tak dzimtene", "Cilvēks mežā" un "Vai zini zemi, citronas kur zied?". Spēku izvietojums šajos romānos ir apmēram tāds pats kā nule aplūkotajā darbā. Centrā atkal ir mākslinieks, radoša personība Roderiks Turaids (īstā vārdā Reinis Turlavs) - rakstnieks, kaut arī divu nelielu grāmatu autors. Taču A. Eglīša attieksme pret savu varoni šajā trilo»ijā ir citāda nekā romānā "Cilvēks no Mēness", kur rakstnieks par Ģediminu Kūru runāja ar īstu līdzcietību, jo mākslinieks neprata atrast savu vietu pragmatiskajā pasaulē. Tāpat klājas Roderikam Turaidam, taču A. Eglītis pret viņu attiecas ar izteiktu, neslēptu ironiju un īpaši pirmajā romānā par Roderiku gandrīz nepārtraukti stāsta ar smīnu.

Neparasti ir Roderika dzīves meti: dzīvodams Dānijā, viņš iemantojis rakstnieka slavu un Amerikā ierodas pēc turīga mecenāta slavas Matveja Mārkalna uzaicinājuma. Mārkalns nodibinājis stipendiju un pats to piešķir Roderikam, lai sniegtu palīdzīgu roku latviešu literātam svešatnē. Romāns "Nav tak dzimtene" sākas ar Roderika ierašanos Losandželosas lidostā, un, tēlojot rakstnieka pirmos soļus tālajā kontinentā, A. Eglītis gūst iespēju parādīt, cik neparasta, dīvaina un svešāda izliekas eiropietim šī zeme, taču reizē viņš izsmej Roderika pārgudrību un pārliecīgi kritisko attieksmi pret Amerikas realitāti, tā droši vien jaunajā zemē ieradās ne viens vien atbraucējs no Eiropas.

Romāna personāžs nav īpaši plašs, tur ir nedaudzi cilvēki, taču katrs no tiem individualizēts par visai savdabīgu raksturu. Te ir dulburīgais Roderiks Turaids, kas izliekas gan pārgudrs un īstenībā ne rindas svešajā zemē nespēj uzrakstīt, A. Eglītis atstāj vietu šaubām par Roderika literāta darba spējām vispār, un tomēr Roderikam ir kāda zelta īpašība - tas ir viņa godīgums un spēja neielaisties kompromisos ar dzīves saimniekiem.

A. Eglītim Turaidam dod trīs patvēruma vietas, un no katras viņš aiziet. Lielmanīgā mecenāta Matveja Mārkalna mājās viņš dabū iepazīties ar stipendijas devēja divkosību. Otrā patvēruma vieta ir kāds ārpilsētas grausts, kur ar savu suņu gvardi mitinās saulesbrālis Dancis Basenieks, kas strādāt nevīžo, gatavs iztikt pusbadā, bet, tikko iegūts kāds labāks kumoss, tas tiek noziedots suņu kompānijai, kuras lielāko un lempīgāko pārstāvi Kasparu Roderiks drausmīgi ienīst. Ilga palikšana pie Danča Roderikam nav, un viņš pārceļas pie trešā saimnieka, uzņēmīga biznesmeņa Ziedoņa Andersona, kam ir savāda profesija: viņš nodarbojas ar vecu ēku nojaukšanu, talkā ņemot buldozeru, un tālab rakstnieks viņu dēvē īpatni trāpīgā vārdā par "dragātāju". Andersons ir robusts un prasts, ar laipnības finesēm viņš nemokās, briesmīgi daudz ēd un ir briesmīgi uzkrītoši skops, taču - Andersona rokās ir nauda un arī vara! Tāds ir jaunās realitātes pamats.

Roderiks Turaids ilgi Andersona paspārnē izturēt nevar, uz brīdi viņš atgriežas Mārkalna mājā, bet tad notiek romāna varoņa lielā atsacīšanās, jo viņš beidzot grib būt brīvs no jebkādas aizbildniecības: "Es nevēlos strādāt un dzīvot totālā aizbildniecībā un esmu paradis pats atrisināt savas problēmas. Jums varbūt nemaz nevar ienākt prātā, ka manas problēmas man ir mīļas un, vismaz dažas no tām, es nemaz nevēlos atrisināt."

Turaids atsakās no Mārkalna stipendijas, no Ziedoņa Andersona solījuma par algas pielikumu un aiziet uz nomaļu mežmalu, kur grasās uzsliet telti, un stāstījuma gaitā maz pamazām ir pārvērtusies rakstnieka attieksme pret savu varoni: jā, viņš ir pārgudrs, jā, viņš ir slinks un reizē lielīgs, un tomēr Roderiks morālā ziņā ir pārāks par turīgo Mārkalnu vai Andersonu, jo viņš tomēr saglabājis savas personības brīvības un neatkarības apziņu.

Romāns beidzas it kā atvērti, ar zināmu kompromisu: pie Roderika ierodas Andersona meita Pērse, kas jutusi simpātijas pret dīvaino atbraucēju, taču mīlestības tēlojumam šai romānā A. Eglītis nav ierādījis vietu.

Pēc dažiem gadiem A. Eglītis atgriežas pie Roderika Turaida likteņa tēlojuma un to izrisina 1970. gadā publicētā romānā "Cilvēks mežā". Tā ir trilo»ijas otrā daļa, taču pēc tēlojuma veida romāns atšķiras no trilo»ijas sākotnējās daļas: te mazāk vietas A. Eglītis velta savu varoņu raksturojumam, vairāk uzmanības koncentrējot viņu psiholoģijai.

Arī šajā romānā A. Eglītis iztiek ar samērā nelielu personu skaitu, un tie galvenokārt ir no iepriekšējā romāna pazīstamie varoņi: Roderiks nu ir apprecējies ar bagātā Andersona meitu Pērsi, bet viņu laimi aptumšo Danča ierašanās, kas pametis savu sievu Jadvigu un Pērses un Roderika mājā vēlreiz atgriežas Ziedoņa Andersona kantorī, epizodiski romānā parādās vēl Matvejs Mārkalns.

Salīdzinājumā ar pirmo romānu trilo»ijas otrās daļas darbība rit gausāk, jo rakstnieks šoreiz ir vairāk kopā ar savu Roderiku Turaidu - īpatni, varbūt savvaļnieku, sava veida dumpinieku, kas nevar un nevar iedzīvoties Amerikas labiekārtotajā īstenībā. Taču rakstnieks te nepavisam negrasās spriest tiesu par kādas valsts realitāti, vienkārši izrādās, ka pastāv plaisa starp Roderika Turaida principiem un konkrēto īstenību, un šo plaisu romānā varonim neizdodas pārkāpt. Ar stipro, patstāvīgo Andersona meitu Pērsi saskanīgas attiecības viņam neveidojas, kaut arī sievas tēvs meitai atvedis un mežmalā uzstādījis nojaukšanai paredzēto māju. Bet Roderiks Turaids joprojām grib saglabāt savu personisko brīvību un pastāvību, viņš negrib būt atkarīgs ne no viena un tālab metas bēgt, šoreiz atpakaļ uz Eiropu - uz Dāniju, pirms aizbraukšanas Pērsei atstājot vēstules rindas: "Es jūtos kā nomaldījies. Iebridis biezos brikšņos. Pazudis. Lai tavai inteli»entajai māsai Abavai nebūtu iemesla mani joprojām dēvēt par iegātni, šeit paliek mana māja."

Te arī ietverta romāna klintesence, kas saucas ar tā virsrakstu - šie cilvēki, un vispirms Roderiks, ir kā biezā mežā nomaldījušies, viņi meklē cits citu un tā arī paliek vientuļi, to otro neatraduši. Varoņu psiholoģisko attieksmju tēlojums vēl vairāk sabiezināts pēc romāna "Cilvēks mežā" motīviem veidotajā lugā "Lūdzu, ienāciet, ser!", kurā darbojas tikai četras personas - Roderiks, Pērse, Dancis un viņa sieva Jadviga; par lugu pārtapusi viena no romāna epizodēm, to izvēršot daudz plašāku un mainot Roderika garīgo satvaru - lugā viņš parādīts kā radoša, dziļa personība, kamēr triloģijas pirmajā daļā A. Eglītis par sava varoņa daiļrades potencēm jūtami pavīpsnāja.

Romāna "Cilvēks mežā" vēstījumā daudz biežāk nekā pirmajā triloģijas daļā ienāk paša rakstnieka ar romāna darbību nesaistītas reminiscences, it īpaši par literatūru un mākslu. A. Eglītis, piemēram, izsaka savu kritisko attieksmi pret Eiropas modernistu Dž. Džoisa, Š. P. Sartra, A. Kami darbiem. Kādā vietā Roderiks Turaids skatienu pārlaiž grāmatu plauktam, kur goda vietā, protams, atrodas Dž. Džoisa "Uliss", un tālāk seko pārspriedums: "Saprotams, katrs, kas gribēja izskatīties kaut cik inteliģents, turēja šo grāmatu redzamā vietā. Bet tikai retais bija to izlasījis. Turaids to zināja no paša pieredzes. Vairākkārt viņš bija apņēmīgi iesācis lasīt, tad allaž paguris.

- Kas vēl bija plauktā? Nu, saprotams, Kamī "Mēris". Kā nu bez tā! Tas arī piederējās pie mūsu dienu galda grāmatām, tāpat kā pārliecīgi pārvērtētais Sartra "Riebums".

Šajā pārspriedumā atsedzas paša A. Eglīša raksturs: viņš nav radis liekuļot vai izlikties, viņš var teikt tikai patiesību un tikai paša pārliecību, vienalga, vai tā kādam patiktu vai ne, vai tā saskanētu ar attiecīgiem modes uzskatiem vai ne. Un gan no šiem izteikumiem, gan vispirmām kārtām no viņa daiļrades var izdarīt drošu vispārinājumu par A. Eglīti kā pārliecinātu reālistu, kas pilnā mērā apliecinājis šī virziena neierobežotās iespējas.

Pēc 10 gadiem - 1980. gadā - lasītāji vēlreiz tiekas ar Turaidu romānā "Vai zini zemi, citronas kur zied?". Roderiks Turaids joprojām meklē ceļu: viņš atgriežas savā kādreizējā dzīves vietā Dānijā, bet īstās mājas Roderikam nav arī tur, domas velk atpakaļ uz otru kontinentu, pusapzināti viņš iesēžas lidmašīnā, lai dotos kaut kur pasaulē, vienalga kurp, tikai prom no Dānijas un pagātnes. Ļoti plaši un detalizēti A. Eglītis apraksta Roderika lidojumu uz Sietlu un tālāk - Losandželosu, pa ceļam viņa nepatika vēsta pret kādu tajā brīdī nesimpātisku ceļa biedru Stīvenu, kas, izrādās, ir gleznotājs, un vairākas dienas Roderiks nodzīvo viņa mājā. No iepriekšējiem romāniem atkārtojas tas pats māju meklēšanas motīvs: Roderiks ir cilvēks bez mājām, nekur viņam nav ilgāka patvēruma vietas, nepārtraukti viņš nonāk svešu cilvēku pajumtē un aizbildniecībā, bet savas mājas viņam nav, un nākas samierināties ar romāna pausto domu: Latvija ir tur, kur mīt viens latvietis.

Pēc struktūras romāns "Vai zini zemi, citronas kur zied?" veidojas no vairākiem plāniem. Pirmais no tiem - tiešais sižetiskais vēstījums, taču tam A. Eglītis atšķirībā no iepriekšējiem romāniem īpaši daudz vērtības neveltī, tajā ir samērā nedaudz notikumu, romāns beidzas ar Turaida atgriešanās pie sievas Pērses un mazliet uzspēlētu saukli, ka viņi nu dzīvos laimīgi.

Liela vieta šajā romānā ir sarunai un pārdomām par mākslu un glezniecību. Rakstniekam labi noder Roderika Turaida garie pārlidojumi no Eiropas uz Losandželosu, lai to laikā varonim dotu iespēju nodoties apcerei.

Īpaši plašu slāni romānā "Vai zini zemi, citronas kur zied?" veido rakstnieka publicistiski krasie politiskie prātojumi par komunisma režīma apstākļiem Latvijā un šīs ideolo»ijas kritika. Taču jāpiebilst, ka romāna mākslinieciskums no publicistikas lielā īpatsvara dabū ciest.

Un vēl viena līnija, kas jau dažkārt pavīdējusi A. Eglīša prozas grāmatās, ir dokumentāla rakstura ievijumi. Te, piemēram, darbojas dzejnieka V. Damberga atraitne Elizabete Damberga, kas stāsta par savu jaunību un saviem draugiem, tostarp par Viktoru Eglīti un Edvartu Virzu.

Mākslinieciskajā ziņā romāns "Vai zini zemi, citronas kur zied?" atpaliek no triloģijas pirmajām daļām, un tajā nav tās vitalitātes un garīgā spraiguma, kas īpaši valdzināja romānos "Nav tak dzimtene" un "Cilvēks no Mēness".

No A. Eglīša politiskas ievirzes romāniem jāatzīmē "Piecas dienas", kurā sižetu veido kāda emigranta piedzīvojumi, piecas dienas viesojoties Latvijā, romānā ir daudz precīzu vērojumu par septiņdesmito gadu Latvijas realitāti - sadzīviskām nekārtībām un zemo savstarpējo attieksmju kultūru, ekonomisko atpalicību, garīgo apspiestību un izsekošanas iestāžu radīto baiļu atmosfēru. Fona A. Eglītis izvērš plašu Latvijas vēsturisko likteņu panorāmu.

A. Eglītis iecienījis arī spraigus sižetiski asu piedzīvojumu romānus, par ka literatūras kritiķis Jānis Rudzītis raksta: "Citu romānu garajā virknē Anšlavs Eglītis arvien vairāk sācis pievērsties tikai raitas fabulas un intri»ējošā sižeta veidošanai gan dēku, gan "science fiction" žanra vajadzībām."

Romānā "Adžurdžonga" dominē mazliet romantizēta dēkainība. Tās darbība risinās Tibetas kalnos, kurp neliela ekspedīcija dodas meklēt teiksmainas pātera Pasdelū kolekcijas. Pa ceļam ekspedīcijas dalībniekiem pievienojas kāds drošsirdīgs pārgalvnieks Tēns, īstajā vārdā (jau kuro reizi A.Eglīša darbos!) Ģederts Šķērstēns. Romāna centrā ir Tēna tikšanās ar ngoloku cilts daiļo, teiksmaino valdnieci Adžurdžongu, viņu romantiskā mīlestība, no kuras Tēns augstsirdīgi atsakās. Ar Tēna tēlu A. Eglītis radījis savdabīgu latviešu supermeni, kam piemīt pārdabiska drosme un spēks, un katrā ziņā liela pievilcība. Romāna darbībā iesaistīti arī čekas aģenti, kuru nolūks - sagrābt savā varā Āzijas kalnu apvidu.

Peripetijām bagāts ir arī romāns "Es nebiju varonis", taču šajā darbā cauri dēku pavedieniem A. Eglītis izvij latviešu tautas likteņstāstu Otrā pasaules kara gados un par stāstījuma objektu pretēji romānam "Adžurdžonga" izvēlas "nevaroni" Raini Ozolāju, ko notikumi un vēstures situācijas dažādi viļā, vaļā un zvalsta. Rainis Ozolājs nav parasts leģionārs, viņš mācās Berlīnē virsnieku skolā, kļūst par policijas komandieri, vēlāk cīnītāju frontē un pieredz arī vāciešu necilvēcību un zvērību pret ukraiņu karagūstekņiem. Savukārt kara beigās vairāki bijušie esesieši veikli "pārmaina ādu" un arī uzvārdus un pakalpo amerikāņu administrācijai, bet Raini Ozolāju laikmeta vēji aiznes uz Meksiku, un romāna varonis it kā starp citu saka: "Man ir sešus gadus vecs dēls, kas runā trijās valodās: latviski, spāniski un angliski. Tā mēs dzīvojam." Cauri dēkainībai jūtama autora smeldzīgā sāpe par mūsu tautas likteņiem.

Piedzīvojumu meti ir arī romāna "Vai te var dabūt alu?" pamatā. Tā centrālais tēls ir Orests, kas brīvprātīgi piesakās amerikāņu izlūkdienestā un kā spiegs dodas pildīt attiecīgu uzdevumu uz Latviju, jo tur cer sastapt savu sievu Selitu. Romāna tālākā darbība strauji mezglojas Latvijā.

Vairākos romānos - "Misters Sorrijs", "Omartija kundze", "Malahīta dievs" un "Bezkaunīgie veči" - A. Eglītis sev raksturīgajā eleganti ironiskajā stilā raksta par latviešu trimdinieku dzīvi, par viņu sasniegumiem un likstām, no trim minētajiem romāniem divi kļuvuši par pamatu A. Eglīša lugām ar līdzīgu nosaukumu, bet pēc "Malahīta dieva" veidotajai lugai dots nosaukums "Jolanta Durve".

Dramaturga gaitas A. Eglītis iesāka jau 1942. gadā, savu stāstu "Profesora Eipura orķestris" "sakaustīdams" par lugu. Mūža gaitā rakstnieks vairākkārt pārveidojis savus romānus lugās, taču radījis pilnīgi patstāvīgus citas struktūras darbus, kas nekādā ziņā nav uzlūkojami par viņa romānu dramatizējumiem. Izmantodams prozas darbu motīvus un spilgtākos dialogus, A. Eglītis rakstījis savas lugas gluži no jauna. Šo darbu rakstniekam atvieglinājis apstāklis, ka viņa romānos ir plaši izvērsti, spraigi, it kā noasināti dialogi, kas izmantojami lugā bez lielas pārveidošanas.

Šajās A. Eglīša lugās ieraugām dažādas trimdinieku paaudzes, visbiežāk tās ir trīs. Pirmā paaudze ir pēckara ieceļotāji vai arī pa kādam veclatvietim, kā, piemēram, Klāvs Omartijs lugā "Omartija kundze". Ienācējiem svešajā kontinentā nācies sviedriem vaigā strādāt, līdz viņi sasnieguši zināmu materiālu stabilitāti un stāvokli sabiedrībā "Bezkaunīgajos večos" tāds ir Jānis Bertolds, seniors, ar kundzi Zuzannu, "Jolantā Durbē" - pati Jolanta un arhitekts Fīlips Rīds, "Omartija kundzē" - lugas galvenā varone. Otrā paaudze kā sīkuļi bērni Amerikā ieceļojuši un tur auguši un skolojošies. Trešā, jaunākā - dzimusi svešajā kontinentā, reizumis viņi vairs nerunā gluži nevainojami latviski, nāk ar citādu dzīves uztveri, kas nereti šokē vecāku paaudzi.

Formas ziņā tās ir sadzīves lugas ar darbības izkārtojumu vairākās ainās, koncentrējoties uz samērā nelielu personu skaitu. Rakstnieks intervijā aizrādījis uz nepieciešamību rēķināties ar reālajiem apstākļiem: "No tīri praktiskā viedokļa tomēr der ievērot lugas izrādīšanas iespējas. Daudzinātais Latvijas laiku režisors Jānis Muncis trimdā sarakstīja veselu lielu lugu ciklu "Atdzimšana" ar daudz personām un vareniem masu skatiem. Mūsu apstākļos, par dziesmu svētkos, nekā tamlīdzīga nav iespējams inscenēt." A. Eglītim prozas darbu pārveidošanu dramatiskos darbos atvieglinājis arī tas apstāklis, ka romānos viņš parasti iztiek ar samērā nelielu personāžu un bez vajadzības neieved tajos epizodiskus tēlus.

A. Eglīša lugas 1971. gadā publicētas divos sējumos ar apvienojošu virsrakstu "Lūdzu, ienāciet, ser!" (Tā saucas pirmajā sējumā ievietotā pirmā luga). Pa visam šais sējumos apkopotas 15 rakstnieka dažādos laikos sacerētas lugas. Pēc šī kopojuma iznākšanas A. Eglītis sarakstījis vēl 3 dramatiskus darbus, par kuriem stāsta: "Savus pēdējos darbus esmu rakstījis dziesmu svētku vajadzībām, kad varēju atļauties prieku padarboties ar lielāku personu skaitu. Tie ir librets Andreja Jansona dziesmu spēlei "Homo novus" ar 21 personu, kam runājams teksts Milvoku svētkiem 1983. gadā, un "Spēle ar brāļiem" ar 15 personām 1986. gada dziesmu svētkiem Toronto, Kanādā."

Trešais darbs ir kamērluga "Karmen, Karmen!", ko A. Eglītis sarakstījis 1980. gadā, pēc gada - 25. aprīlī Losandželosā notiek šīs lugas pirmizrāde Sanfrancisko Mazā teātra iestudējumā. Šo lugu vēstulē autors raksturojis šādi: "Luga nav nekas sevišķs, domāt ceļošanai, četras personas. Darbojas dziedātājs ar pavadītāju. Mazajam teātrim gadījās piemēroti aktieri, dziedātāja un veikls pianists. Muzikālie iespraudumi izrādi ievērojami kuplināja. Bet lugu var spēlēt arī bez mūzikas."

Šai vienkāršajā komēdijā jūtams īsts meistara tvēriens, tā ir luga ar grafiski skaidru uzbūvi: komēdiju veido piecas ainas, katras nākamās (atskaitot pēdējo) ainas darbību no iepriekšējās šķir pieci gadi. Arī darbojošos personu grupējumā stingra simetrija - divi kungi, divas dāmas, un ar šo četru dēlu palīdzību A. Eglītis rod iespēju noraksturot dažādus emigrācijas pārstāvjus, kuru ceļi ir atšķirīgi. Vietējās latviešu biedrības priekšsēdis Rūdolfs Rumba kāpj pa slavas kāpnēm uz augšu, lugas pēdējā cēlienā viņš jau kļuvis par bagātu biznesmeni un gatavojas balotēties vēlēšanās ASV kongresā. Bet ir citādi cilvēki, kas pieder mākslas pasaulei: slavenā dziedātāja Ehenberga - Ozolkalna un viņas pavadītais pianists Burkevics. Šaurāks raujas viņu klausītāju pulciņš, mazāks un mazāks sarūk viņu honorārs, vienkāršāks un pieticīgāks kļūst kādreiz elegantās dāmas tērps, bet ir kas augstāks, ko viņa nav spējīga nodot, - tā ir māksla. Lai ietu kā iedams, lai būtu jācīnās ar trūkumu, kamēr pukstēs sirds Eihenberga - Ozolkalna būs kopā ar mākslu!

Komēdija "Karmen, Karmen!" ironija, pats sarkasms jaucas ar smeldzi, ārēji jautrās komēdijas jēga ir traģiska, un tajā jaušamas rūgtenas pārdomas par mākslinieka likteni, jo dzīvē izgadās tā, ka uz zaļa zara tiek plātīgais, bet izmanīgais Rudolfs Rumba.

Daudzu gadu garumā rakstītie A. Eglīša raksti par grāmatām un rakstniekiem apkopoti divos "Eseju" sējumos (1990, 1991). Šīs grāmatas veidojot, A. Eglītis gribējis apkopot savu trimdas gadu veikumu publicistikā un esejistikā, taču būtībā te radīta savdabīga trimdas literatūras vēsture, kaut arī rakstnieks uzsvēris, ka šādu uzdevumu viņš sev nav izvirzījis. Eseju grāmatās ir tēlojumi par vairākiem latviešu rakstniekiem, kurus A. Eglītis pats labi pazinis, te kā dzīvs ieraugāms A. Čaks, E. Ādamsons, P. Gruzna, V. Kārkliņš, Aīda Niedra. Taču A. Eglītis apcerējis arī lielāku skaitu trimdas rakstnieku grāmatu, un te iepazīstam A. Niedras, Z. Lazdas, E. Ķesberes, J. Veseļa, E. Ardensa, T. Zeltiņa, J. Golstana, Dz. Zeberiņas un vēl daudzu citu rakstnieku daiļradi. Darbu vērtējumos izpaužas A. Eglīša nevainojamā gaume, augstais prasīgums, tēlainā izteiksme un izcilā portretēšanas māksla.

"Esejās" ir divi raksti, kuros A. Eglītis plašā tvērumā pievēršas latviešu rakstniecības situācijai trimdā dažādos laika posmos. Vienā no tiem - "Noklausīta saruna" - A. Eglītis apcer trimdas literatūras problēmas tā saucamajā bēgļu nometņu laikā. Otrs raksts tapis 1962. gadā, un tajā A. Eglītis iezīmē jauno rakstnieku I. Šķipsnas, M. Zeberiņa un G. Zariņa ienākšanu literatūrā.

1992. gada nogalē iznāca A. Eglīša kopojums "Ekrāns un skatuve", par ko savā pēdējā vēstulē rakstnieks stāsta: "Jau pagājušā gada decembrī nosūtīju Jums savu pēdējo grāmatu "Ekrāns un skatuve", ko iznāca ļoti sasteigt, jo acis tobrīd bija gaužām bēdīgā stāvoklī. Vajadzēja pieņemt klāt vēl rakstus no vairākiem agrīnākiem gadiem utt."

Diemžēl Anšlava Eglīša veselības stāvoklis samezglojās, taču viņš pats nekad par to nesūdzējās vienīgi vēstulē it kā garāmejot piebilst: "Esmu norīkots gultā. Guļus rakstīt neveicas. Baidos, ka nevarēsat salasīt." Taču kāds no tuviem A. Eglīša draugiem - I. Dižgalvis vēstulē no Losandželosas rakstīja: "Tad par A. Eglīti. Viņi abi ar Veroniku ļoti slimi. Veronikas stāvoklis pēdējā laikā ir mazliet uzlabojies, bet Anšlava veselība it strauji uz leju. Varbūt ir palikušas dienas, nedēļas un varbūt pat mēneši, bet ir ļoti maz izredžu, ka tie būs gadi. Tas ir tikai Jūsu zināšanai, jo Anšlavs un Veronika negrib, ka kāds to zina. Tas ir neatklājams noslēpums."

Anšlava Eglīša veselības stāvoklis ar vien pasliktinājās, un tomēr, kamēr vien spēja, viņš strādāja, jo rakstniecība uzlūkoja par augstāko sūtījumu. Viņa jaunības draugs Ilmāris Bastjānis atceras: "Maestro izstabas vidū bija viņa darba galds - īstenībā tikai ne pārāk liels rasēšanas galdiņš, grāmatas un vāļa, kur atlaisties. Pie šī galdiņa garu garos gadus Anšlavs Eglītis nācis katru rītu, gandrīz kā ierēdnis uz biroju, un uzticīgi sēdējis un rakstījis stundu aiz stundas. Reiz viņš man teica, ka inspirācija jau esot laba lieta, bet, uz to vien palaižoties, nebūtu uzrakstījis ne nieka.

Līdz pašām beigām, kaut slimība laupīja spēkus, viņa prāts palika ass. Visu mūžu viņš bija veltījis Latvijai. Latviešu tauta, latviešu valoda, latviešu kultūra palika viņa plašo interešu degpunktā."

Un tomēr notika nenovēršamais. 1993. gadā 4. martā Anšlavs Eglītis aizgāja no šīs pasaules, aizgāja, nevēlēdamies atstāt aiz sevis nekādas laicīgas pēdas: pēc rakstnieka novēlējuma viņa ķermeni kremēja un pelnus izkaisīja Santa Monikas kalnos. Kalni visu mūžu vilināja Anšlavu Eglīti, kalnos palika viņa pīšļi. Mums - grāmatas.

Izmantotā literatūra.

"Latviešu rakstnieku portreti" RĪGA "ZINĀTNE" 1994, 27. - 49. lpp.

gints@talsi.teliamtc.lv