Ar ko atšķiras EP un ES darbība?

1.

ES kompetencē ir ekonomikas , politikas , rūpniecības, lauksaimniecības, pilsoņtiesību un ārpolitikas jautājumi. ES izstrādā dalībvalstīm saistošu likumdošanu un nosaka savu pilsoņu tiesības. Līdzās ekonomiskiem uzdevumiem ES ir arī politiskie uzdevumi. Savukārt EP darbību reglamentē organizācijas statūti, kuru galvenie mērķi ir panākt dalībvalstu lilāku vienotību, lai veicinātu ekonomisko un sociālo progresu. Sekmēt valstu sadarbību ekonomikas, sociālajā, kultūras, zinātnes, likumdošanas un administratīvajā jomā. Cilvēktiesību un pamatbrīvību saglabāšanā, tālākā istenošanā. EP strādā starptatiskas likumdošanas laukā.

2.Kā pakāpeniski paplašinājās ES darbības loks ?

1951. gada 18. aprīlis.

Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija paraksta Parīzes līgumu, ar kuru tiek nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK).

Līgums stājās spēkā 1952. gada jūlijā. Tādējādi tika izveidots kopējs tirgus tā laika industriālajai sabiedrībai vissvarīgāko izejvielu jomā. EOTK regulēja ražošanas apjomus (piecdesmito gadu sākumā tirgū bija tērauda pārprodukcija un ogļu deficīts), nodrošināja dalībvalstu regulāru apgādi, veicināja ražošanas modernizāciju un paplašināšanu.

1957. gada 25. marts.

Šīs pašas sešas valstis paraksta Romas līgumus, izveidojot Eiropas Ekonomisko kopienu (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienu (Eiratoms).

EEK līgums tika noslēgts, lai veicinātu kopienas valstu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos, novērstu karu, pastiprinātu mieru, demokrātiju un stiprinātu eiropiešu vienotību.

1967. gads.Tiek nodibināta Eiropas Kopiena (EK), apvienojoties EOTK, Eiropas Atomenerģijas kopienai un EEK.

Eiropas Savienības paplašināšanās

1970. gadā sākās pirmās sarunas par jaunu dalībvalstu - Dānijas, Īrijas, Norvēģijas un Lielbritānijas, uzņemšanu Kopienas sastāvā. 1972. gada 22. janvārī tiek parakstīts līgums par šo valstu pievienošanos Eiropas Kopienai, tomēr 1972. gada 25. septembrī Norvēģija referendumā šo pievienošanos noraidīja.

1979. gads - tiek parakstīts līgums par Grieķijas pievienošanos.

1981. gads - Grieķija kļūst par pilntiesīgu dalībvalsti.

1986. gadā - Eiropas Kopienai pievienojas Spānija un Portugāle.

1995. gada 1. janvārī par Eiropas Savienības dalībvalstīm kļūst Austrija, Zviedrija un Somija.

Eiropas tālākā integrācija

1979. gadā aizsākas sarunas par Eiropas valūtas sistēmu, stabilas valūtas zonas izveidošanu un ciešāku valūtas savstarpējo piesaisti.

1983. gadā Štutgartē EK Padome pieņem deklarāciju par Eiropas Savienību, uzsverot vajadzību vēl ciešāk sadarboties likumdošanā, ārpolitikā un kultūrā. Šī deklarācija bija svarīgs solis Eiropas tālākajā integrācijā, un uz tās pamata tika gatavots Vienotās Eiropas Līgums (VEL) un Māstrihtas līgums.

1984. gadā Eiropas Parlamentā tiek izvirzīts priekšlikums dibināt Eiropas Kopienu ar vienotu ekonomisko un valūtas politiku, ārpolitiku un sabiedrisko politiku kopā ar sociālo un veselības politiku.

1985. gadā EK Padomē Milānā tiek izvirzīti vairāki priekšlikumi:

• izveidot ekonomisko telpu bez robežām;
• pastiprināt Eiropas politisko zonu, ietverot drošību un aizsardzību;
• paplašināt Eiropas Parlamenta (EP) tiesības.

1987. gadā stājas spēkā Vienotās Eiropas Līgums (VEL).

Tā mērķis bija radīt tiesisku ietvaru Eiropas iekšējā tirgus izveidošanai un pastiprinātai sadarbībai vides aizsardzības, pētniecības un tehnoloģijas politikas jomās. Tādējādi Eiropas politiskā sadarbība guva tiesisku pamatojumu.

1990. gadā Romā notika divas starpvaldību konferences ar mērķi izstrādāt pasākumu programmu, lai Eiropā izveidotu:

• Ekonomisko un valūtas savienību un
• Politisko savienību.

1992. gada februārī Māstrihtā tiek parakstīts Eiropas Savienības līgums, kurā tika fiksēti iepriekšējo starpvaldību konferenču rezultāti. Turpmāk šis dokuments tiek nosaukts par Māstrihtas līgumu.

1993. gada 1. novembrī Māstrihtas līgums stājas spēkā, un ar to tiek nodibināta Eiropas Savienība.

3. ES dalībnieki un kandidāti ? 

ES dalībvalstis šobrīd ir 15 ( Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande,  Dānija, Īrija, Apvienotā Karaliste, Grieķija, Spānija, Portugāle, Austrija, Somija un Zviedrija).

1996. gada 21. -22. jūnijs. Florencē darbu sāk ES Starpvaldību konference.

Šajā starpvaldību konferencē viens no galvenajiem darba kārtības jautājumiem ir Eiropas Savienības tālākā attīstība un paplašināšanās Austrumu virzienā.

Šobrīd uz iestāšanos ES pretendē 11 valstis - Polija, Ungārija, Čehija, Slovakija, Slovēnija, Rumānija, Bulgārija, Baltijas valstis un Kipra. Sešas no tām - Polija, Ungārija, Čehija, Slovēnija, Igaunija un Kipra, domājams, kļūs par Eiropas Savienības dalībvalstīm jau līdz 2006. gadam (t. s. ”Pirmā viļņa” valstis).

1997. gada jūlijā Amsterdamā sāk darbu kārtējā ES starpvaldību konference, kurai bija jāizšķiras par tālāku ES politisko un ekonomisko integrāciju, kā arī par ES tālāko paplašināšanos austrumu virzienā.

1997. gada 16. jūlijā tiek publicēts Eiropas Komisijas viedoklis - sākt sarunas par pievienošanos Eiropas Savienībai tikai ar piecām valstīm (Čehija, Igaunija, Kipra, Polija, Ungārija), kuras tam esot “visgatavākās”. Šo lēmumu 1997. gada decembrī akceptēja arī ES Padome.

4. Latvijas attiecības ar EP un ES ?

Kopš 1991.gada, kad Eiropas Savienība atzina Latvijas neatkarību, starp Latviju un Eiropas Savienību ir noslēgti vairāki līgumi.

Līgums starp LR un EEK par tirdzniecību un komerciālo un ekonomisko sadarbību (1992)
Līgums par brīvo tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītajiem jautājumiem starp Eiropas Kopienu, Eiropas Atomenerģētikas Kopienu un Eiropas Ogļu un Tērauda Kopienu, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses (1994)
Līgums starp Latvijas Republiku un Eiropas Ekonomisko Kopienu par attiecībām zvejniecībā (1993)
Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to Dalībvalstīm, no vienas puses un LR, no otras puses (1995)

Latvijas valdības un Saeimas dokumenti

Integrācija Eiropas Savienībā ir bijusi viens no galvenajiem Latvijas ārlietu politikas mērķiem jau kopš neatkarības atgūšanas. Latvijas valdība un Saeima šajā laikā ir izstrādājusi vairākus būtiskus dokumentus, kuru mērķis ir veicināt Latvijas integrācija Eiropas Savienībā.

1995.gadā tikko ievēlētās 6.Saeimas politiskās partijas parakstīja deklārāciju par atbalstu Latvijas iestājai Eiropas Savienībā. 6.Saeimas politisko partiju deklarācija par Latvijas iestāšanos ES, 14.10.1995.

1997.gada augustā Eiropas Komisija publicēja Viedokli par Latvijas pieteikumu iestāties ES. Latvijas valdības atbilde uz šo dokumentu bija LR valdības memorands par Eiropas savienības Komisijas dokumentu "Agenda 2000 - Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties ES"

Šis memorands tika papaildināts ar LR valdības tuvākās rīcības plānu Latvijas integrācijas Eiropas Savienībā intensificēšanai, kas izriet no Eiropas savienības dokumenta "Agenda 2000 - Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties ES"

Rīcības plāna izpildei tiek regulāri sekots. Pārskats par LR valdības tuvākās rīcības plāna Latvijas integrācijas Eiropas savienībā intensificēšanai, kas izriet no Eiropas savienības dokumenta "Agenda 2000 - Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties ES" ieviešanu .

Lai veicinātu sabiedrības izpratni par Eiropas Savienību, lēmumiem, kas tiek pieņemti valdībā, Saeimā un valsts pārvaldē saistībā ar latvijas integrāciju Eiropas Savienībā Eiropas integrācijas birojā tika izstrādāta Stratēģija sabiedrības informēšanai par Eiropas Savienību un Pasākumu plāns 1998.-1999.gadiem. 1998.gada 28.aprīlī šī stratēģija tika apstiprināta Eiropas integrācijas padomes sēdē.

Latvijai 1991. G. 18. Septembrī tika piešķirts viesa status EP Parlamentārajā asamblejā. Latvija par pilntiesīgu EP dalībvalsti pēc ilgstoša politiska dialoga kļuva 1995. g. 10. februārī.

5. Kas ir četras galvenās ES brīvības ?

Kaut gan vienots tirgus kā mērķis tika izvirzīts jau sākotnējā Eiropas Ekonomiskās apvienības līgumā, virzība uz to bija lēna. Vienotās Eiropas līgums noteica, ka vienotā tirgus mehānismiem jābūt pilnībā izstrādātiem līdz 1992. gada 31. decembrim - proti, līdz šim laikam jānodrošina brīva

• preču,
• pakalpojumu,
• kapitāla un
• cilvēku pārvietošanās pāri Savienības iekšējām robežām.

VEL stājās spēkā 1987. gada 1. jūlijā.

6. Kādas prasības izvirza ES pret kandidātiem ?

Viena no svarīgākām prasībām, lai iestātos ES ir funkcionējoša tirgus ekonomiska, privatizācija, noteikts ekonomiskās attīstības līmenis pēc nacionālā kopprodukta apjoma uz 1 iedzīvotāju, noteikts sociālās aizsardzības līmenis, moderna nodokļa sistēma, ierobežots budžeta defecīta apjoms un spēja regulēt inflāciju, imigrācijas poli- tika, robežkontroles un vīzu režīma saskaņošana.

Eiropas Savienības eksistences pamats ir starp tās dalībvalstīm noslēgtie pamatlīgumi. Tie satur noteikumus, kas nosaka attiecības starp šīm valstīm un Eiropas Savienību kā arī to kā tiek sagatavoti lēmumi detalizētākās sfērās. Šie dokumenti pieejami tikai ES oficiālajās valodās.

Līgums par Eiropas Ogļu un Dzelzs Kopienas izveidošanu (Parīze, 1951, angliski)
Līgums par Eiropas Atomenerģijas kopienas (EURATOM) izveidošanu (Roma 1957)
Līgums par Eiropas Ekonomiskās Kopienas izveidošanu (Romas līgums, 1957)
Vienotais Eiropas akts (1986)
Līgums par Eiropas Savienības izveidošanu (Māstrihtas līgums, 1992)
Amsterdamas līguma projekts

7. Vai Latvija atbilst tam?

Tad jau mēs tur būtu.