Dobeles 1. vidusskolas

Eiropas savienība

Lats vai Eiro?

Kurš valdīs 21. gadsimtā?

Autors: Harijs Paulāns

10V₂ klases skolnieks

Darba vadītājs: Andra Gerta

Dobele, 2001 gads.

Saturs.

lpp

Ievads. 3

Eiropas Savienības reģionālās attīstības politikas veidošanās vēsture 4

Eiropas Savienības paplašināšanās 6

ES dalībnieki un kandidāti? 8

Latvijas attiecības ar EP un ES 9

Latvijas valdības un Saeimas dokumenti 10

Kas ir četras galvenās ES brīvības? 11

Eiropas Savienība. Darbība. Problēmas. 12

Māstrihtas līgums 15

Eiropas Savienības institūcijas: 16

Eiropas Savienības budžets 18

Eiropas Savienības monetārā politika 21

Iestāšanās 5 soļi 23

Reģionālā (strukturālās) politikas mērķi 26

ES reģionālās politikas pamatprincipi 29

Latvijas nacionālā valūtas vēsture. 31

Eiropas monetārās savienības vienotās valūtas (eiro) vēsture. 33

Kāda būs Eiropas jaunā nauda? 34

Eiro kūtrā ienākšana apritē. 35

Latvija un eiro. 37

Latvijas bankas gatavojas eiro. 38

Eiro maiņas kursa ietekme uz latu. 39

Secinājumi. 40

Nobeigums. 41

Literatūras saraksts. 42

Ievads.

Eiropas Savienība ir Eiropas valstu politiska un ekonomiska alianse.

Sākotnējām sešām loceklēm - Francijai, Beļģijai, Itālijai, Luksemburgai, Nīderlandei un Rietumvācijai - 1973. gadā pievienojās Lielbritānija, Dānija un Īrija, 1983. gadā - Grieķija, 1986. gadā - Spānija un Portugāle, 1995. gadā - Austrija, Somija un Zviedrija.

ES dalībvalstis šobrīd ir 15: Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Dānija, Īrija, Apvienotā Karaliste, Grieķija, Spānija, Portugāle, Austrija, Somija un Zviedrija.

Kopš 1999. gada 1. janvāra pasaulē nākusi jauna valūta. Tā ir Eiropas Savienības kopējā valūta – eiro. Pagaidām gan tā figurē tikai neskaidras naudas norēķinos, taču ar 2002. gada 1. janvāri to ir plānots ieviest apgrozībā arī skaidras naudas norēķinos visā Eiropā. Šis nav pirmais mēģinājums apvienot Eiropas valūtas, bet, pagaidām vērienīgākais un arī veiksmīgākais. Eiro aizstās 11 Eiropas monetārās savienības (EMS) dalībvalstu nacionālās valūtas un nacionālā monetārā politika tiek uzticēta Eiropas Centrālajai Bankai (ECB).

Kā Latviju ietekmēs eiro ieviešana, kādi būs izdevīgie momenti, kas nāk tai līdzi, kādi šķēršļi, un kādi negatīvie momenti. Kādas ir Latvijas iespējas pāriet uz šo jauno valūtu tās ceļā uz Eiropas Savienību, kas tiek arī minēts Latvijas Bankas stratēģijā kā viens no galvenajiem punktiem iekļaujoties ES?

Tā kā Latvija neietilpst to valstu skaitā, kuras 1999. gada 1. janvārī uzsāka kopīgo darbību Eiropas Monetārās Savienības ietvaros, tad eiro zonas izveide Latviju tieši iespaidos caur tiem ekonomiskajiem procesiem, kuri pasaules finansu tirgos pavadīs jaunās vienotās valūtas zonas izveidošanu. Līdz ar to nepieciešams izvērtēt, kas notiks pēc jaunās valūtas parādīšanās un kādi ir galvenie faktori, kuri to noteiks, tāpēc eiro jāaplūko kā jaunas un svarīgas starptautiskas valūtas attīstību.

Eiropas Savienības reģionālās attīstības politikas veidošanās vēsture.

Eiropas valstu atšķirību un dažādību nosaka šo valstu vēsturiskā attīstība, ģeogrāfiskais stāvoklis, dabas apstākļi. Tautu kultūras atšķirības ir Eiropas bagātība. Taču atšķirīgs ir arī dzīves līmenis un materiālā labklājība. Statistika rāda, ka iekšzemes kopprodukts (IKP) rādītājs uz vienu iedzīvotāju Eiropas bagātākajās valstīs ir 3 reizes lielāks nekā mazāk attīstītajās valstīs; bezdarba rādītājs – mazāk attīstītās valstīs ir 7 reizes augstāks.

Šādas atšķirības rada virkni problēmu un, lai tās risinātu, tiek veidota Eiropas reģionālā politika, kas paredz noteiktu atbalstu atsevišķu teritoriju attīstībai ar mērķi veidot Eiropu par ekonomiski un sociāli līdzsvarotu telpu.

Reģionālā politika Eiropas valstīs ir veidojusies vairāku desmitu gadu garumā un tās veidošanos nosaka katras konkrētās valsts tiesību akti, vēsturiskie apstākļi un tradīcijas.

Reģionālās ekonomiskās atšķirības pastāvēja jau 18.gs. un vēl agrāk. Tajos laikos attīstība lielā mērā bija atkarīga no reģiona klimata un dabas resursiem.

Līdz ar industrializācijas attīstību ražošana koncentrējās lielās rūpnīcās un izvietojās reģionos, kur bija pieejamas izejvielas un saražoto preču noieta tirgus. Sākās darbaspēka plūsma uz industriāliem reģioniem un valsts nevienlīdzīga ekonomiska attīstība, taču par problēmu to neuzskatīja.

Situācija mainījās pēc 2.Pasaules kara, kad mazāk attīstītie reģioni bija vēl vairāk novājināti. Valstis sāka domāt par ģeogrāfiskās situācijas radīto nevienlīdzību izlīdzināšanu. Šim mērķim, kā arī nodarbinātības veicināšanai mazāk attīstītos reģionos tika radītas reģionālās politikas.

Reģionālās attīstības politikas veidošanos visbiežāk nosaka šādi apstākļi:

· kultūrvēsturiskie,

· klimatiskie un ģeogrāfiskie,

· nodarbinātība.

Eiropas Savienības reģionālās attīstības politikas veidošanos var iedalīt vairākos posmos:

· 1955.-1975. g. Eiropas Savienības pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs galvenais uzsvars tika likts uz kopēju problēmu risināšanu tādos būtiskos sektoros kā dzelzs un tērauda rūpniecība un lauksaimniecība. Īsta reģionālās attīstības politika vēl netika izveidota, taču tika atzīta to esamība un deklarēta dalībvalstu vēlme samazināt atšķirības starp reģioniem un likvidēt mazāk attīstīto reģionu atpalicību.

1958.g. tika izveidota Eiropas Investīciju banka, kas līdz pat šai dienai sniedz

aizdevumus projektiem problēmu reģionos.

· 1975.-1985. g. Reģionālās politikas straujāka attīstība sākās ar pirmo paplašināšanās procesu 1973. g. Lielbritānija, Īrija, Dānija saskārās ar nopietnām reģionālām problēmām un bija mazāk turīgas kā esošas dalībvalstis. Viena no pirmajām Lielbitānijas prasībām bija, lai ES palīdzētu tai risināt sasāpējušās industriālo reģionu problēmas. Pārrunu procesā tā saņēma garantiju, ka tiks izveidota reģionālā politika, lai kompensētu iespējamo iestāšanās negatīvo efektu.

Tā rezultātā 1975.g. tika izveidots Eiropas reģionālās attīstības fonds – svarīgākais ES

reģionālās politikas finansu instruments.

· 1985.-1992.g. Iekšējā tirgus veidošanas procesa iespaidā kā arī ES paplašināšanās ar trim relatīvi nabadzīgām valstīm izmainīja un pastiprināja reģionālās politikas centienus. Radās nepieciešamība padarīt līdzekļu piešķiršanu daudz efektīvāku. Tas tika īstenots ieviešot programēšanas principu (integrēta daudzgadu plānošana, pamatojoties uz reģionālo stratēģiju), ierobežojot mērķu grupas un uzlabojot procedūras.

Eiropas Savienības paplašināšanās.

1970. gadā sākās pirmās sarunas par jaunu dalībvalstu - Dānijas, Īrijas, Norvēģijas un Lielbritānijas, uzņemšanu Kopienas sastāvā. 1972. gada 22. janvārī tiek parakstīts līgums par šo valstu pievienošanos Eiropas Kopienai, tomēr 1972. gada 25. septembrī Norvēģija referendumā šo pievienošanos noraidīja.

1979. gads - tiek parakstīts līgums par Grieķijas pievienošanos.

1981. gads - Grieķija kļūst par pilntiesīgu dalībvalsti.

1986. gadā - Eiropas Kopienai pievienojas Spānija un Portugāle.

1995. gada 1. janvārī par Eiropas Savienības dalībvalstīm kļūst Austrija, Zviedrija un Somija.

Eiropas tālākā integrācija

1979. gadā aizsākas sarunas par Eiropas valūtas sistēmu, stabilas valūtas zonas izveidošanu un ciešāku valūtas savstarpējo piesaisti.

1983. gadā Štutgartē EK Padome pieņem deklarāciju par Eiropas Savienību, uzsverot vajadzību vēl ciešāk sadarboties likumdošanā, ārpolitikā un kultūrā. Šī deklarācija bija svarīgs solis Eiropas tālākajā integrācijā, un uz tās pamata tika gatavots Vienotās Eiropas Līgums (VEL) un Māstrihtas līgums.

1984. gadā Eiropas Parlamentā tiek izvirzīts priekšlikums dibināt Eiropas Kopienu ar vienotu ekonomisko un valūtas politiku, ārpolitiku un sabiedrisko politiku kopā ar sociālo un veselības politiku.

1985. gadā EK Padomē Milānā tiek izvirzīti vairāki priekšlikumi:

· izveidot ekonomisko telpu bez robežām;

· pastiprināt Eiropas politisko zonu, ietverot drošību un aizsardzību;

· paplašināt Eiropas Parlamenta (EP) tiesības.

1987. gadā stājas spēkā Vienotās Eiropas Līgums (VEL).

Tā mērķis bija radīt tiesisku ietvaru Eiropas iekšējā tirgus izveidošanai un pastiprinātai sadarbībai vides aizsardzības, pētniecības un tehnoloģijas politikas jomās. Tādējādi Eiropas politiskā sadarbība guva tiesisku pamatojumu.

1990. gadā Romā notika divas starpvaldību konferences ar mērķi izstrādāt pasākumu programmu, lai Eiropā izveidotu:

· Ekonomisko un valūtas savienību un

· Politisko savienību.

1992. gada februārī Māstrihtā tiek parakstīts Eiropas Savienības līgums, kurā tika fiksēti iepriekšējo starpvaldību konferenču rezultāti. Turpmāk šis dokuments tiek nosaukts par Māstrihtas līgumu.

1993. gada 1. novembrī Māstrihtas līgums stājas spēkā, un ar to tiek nodibināta Eiropas Savienība.

ES dalībnieki un kandidāti ?

ES dalībvalstis šobrīd ir 15 ( Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Dānija, Īrija, Apvienotā Karaliste, Grieķija, Spānija, Portugāle, Austrija, Somija un Zviedrija).

1996. gada 21. -22. jūnijs. Florencē darbu sāk ES Starpvaldību konference.

Šajā starpvaldību konferencē viens no galvenajiem darba kārtības jautājumiem ir Eiropas Savienības tālākā attīstība un paplašināšanās Austrumu virzienā.

Šobrīd uz iestāšanos ES pretendē 11 valstis - Polija, Ungārija, Čehija, Slovakija, Slovēnija, Rumānija, Bulgārija, Baltijas valstis un Kipra. Sešas no tām - Polija, Ungārija, Čehija, Slovēnija, Igaunija un Kipra, domājams, kļūs par Eiropas Savienības dalībvalstīm jau līdz 2006. gadam (t. s. ”Pirmā viļņa” valstis).

1997. gada jūlijā Amsterdamā sāk darbu kārtējā ES starpvaldību konference, kurai bija jāizšķiras par tālāku ES politisko un ekonomisko integrāciju, kā arī par ES tālāko paplašināšanos austrumu virzienā.

1997. gada 16. jūlijā tiek publicēts Eiropas Komisijas viedoklis - sākt sarunas par pievienošanos Eiropas Savienībai tikai ar piecām valstīm (Čehija, Igaunija, Kipra, Polija, Ungārija), kuras tam esot “visgatavākās”. Šo lēmumu 1997. gada decembrī akceptēja arī ES Padome.

Latvijas attiecības ar EP un ES ?

Kopš 1991.gada, kad Eiropas Savienība atzina Latvijas neatkarību, starp Latviju un Eiropas Savienību ir noslēgti vairāki līgumi.

Līgums starp LR un EEK par tirdzniecību un komerciālo un ekonomisko sadarbību (1992)
Līgums par brīvo tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītajiem jautājumiem starp Eiropas Kopienu, Eiropas Atomenerģētikas Kopienu un Eiropas Ogļu un Tērauda Kopienu, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses (1994)
Līgums starp Latvijas Republiku un Eiropas Ekonomisko Kopienu par attiecībām zvejniecībā (1993)
Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to Dalībvalstīm, no vienas puses un LR, no otras puses (1995)

Latvijas valdības un Saeimas dokumenti.

Integrācija Eiropas Savienībā ir bijusi viens no galvenajiem Latvijas ārlietu politikas mērķiem jau kopš neatkarības atgūšanas. Latvijas valdība un Saeima šajā laikā ir izstrādājusi vairākus būtiskus dokumentus, kuru mērķis ir veicināt Latvijas integrācija Eiropas Savienībā.

1995.gadā tikko ievēlētās 6.Saeimas politiskās partijas parakstīja deklārāciju par atbalstu Latvijas iestājai Eiropas Savienībā. 6.Saeimas politisko partiju deklarācija par Latvijas iestāšanos ES, 14.10.1995.

1997.gada augustā Eiropas Komisija publicēja Viedokli par Latvijas pieteikumu iestāties ES. Latvijas valdības atbilde uz šo dokumentu bija LR valdības memorands par Eiropas savienības Komisijas dokumentu "Agenda 2000 - Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties ES"

Šis memorands tika papaildināts ar LR valdības tuvākās rīcības plānu Latvijas integrācijas Eiropas Savienībā intensificēšanai, kas izriet no Eiropas savienības dokumenta "Agenda 2000 - Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties ES"

Rīcības plāna izpildei tiek regulāri sekots. Pārskats par LR valdības tuvākās rīcības plāna Latvijas integrācijas Eiropas savienībā intensificēšanai, kas izriet no Eiropas savienības dokumenta "Agenda 2000 - Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties ES" ieviešanu .

Lai veicinātu sabiedrības izpratni par Eiropas Savienību, lēmumiem, kas tiek pieņemti valdībā, Saeimā un valsts pārvaldē saistībā ar latvijas integrāciju Eiropas Savienībā Eiropas integrācijas birojā tika izstrādāta Stratēģija sabiedrības informēšanai par Eiropas Savienību un Pasākumu plāns 1998.-1999.gadiem. 1998.gada 28.aprīlī šī stratēģija tika apstiprināta Eiropas integrācijas padomes sēdē.

Latvijai 1991. G. 18. Septembrī tika piešķirts viesa status EP Parlamentārajā asamblejā. Latvija par pilntiesīgu EP dalībvalsti pēc ilgstoša politiska dialoga kļuva 1995. g. 10. februārī.

Kas ir četras galvenās ES brīvības ?

Kaut gan vienots tirgus kā mērķis tika izvirzīts jau sākotnējā Eiropas Ekonomiskās apvienības līgumā, virzība uz to bija lēna. Vienotās Eiropas līgums noteica, ka vienotā tirgus mehānismiem jābūt pilnībā izstrādātiem līdz 1992. gada 31. decembrim - proti, līdz šim laikam jānodrošina brīva

· preču,

· pakalpojumu,

· kapitāla un

· cilvēku pārvietošanās pāri Savienības iekšējām robežām.

VEL stājās spēkā 1987. gada 1. jūlijā.

Kādas prasības izvirza ES pret kandidātiem ?

Viena no svarīgākām prasībām, lai iestātos ES ir funkcionējoša tirgus ekonomiska, privatizācija, noteikts ekonomiskās attīstības līmenis pēc nacionālā kopprodukta apjoma uz 1 iedzīvotāju, noteikts sociālās aizsardzības līmenis, moderna nodokļa sistēma, ierobežots budžeta defecīta apjoms un spēja regulēt inflāciju, imigrācijas poli- tika, robežkontroles un vīzu režīma saskaņošana.

Eiropas Savienības eksistences pamats ir starp tās dalībvalstīm noslēgtie pamatlīgumi. Tie satur noteikumus, kas nosaka attiecības starp šīm valstīm un Eiropas Savienību kā arī to kā tiek sagatavoti lēmumi detalizētākās sfērās. Šie dokumenti pieejami tikai ES oficiālajās valodās.

Līgums par Eiropas Ogļu un Dzelzs Kopienas izveidošanu (Parīze, 1951, angliski)
Līgums par Eiropas Atomenerģijas kopienas (EURATOM) izveidošanu (Roma 1957)
Līgums par Eiropas Ekonomiskās Kopienas izveidošanu (Romas līgums, 1957)
Vienotais Eiropas akts (1986)
Līgums par Eiropas Savienības izveidošanu (Māstrihtas līgums, 1992)
Amsterdamas līguma projekts

Vai Latvija atbilst tam?

Tad jau mēs tur būtu.

Eiropas Savienība. Darbība. Problēmas.

Eiropas Savienība (līdz 1993. gadam tā saucās - Eiropas Kopiena, ar 1992. gada Māstrihtas līgumu tika pieņemts jauns nosaukums ''Eiropas Savienība'') ir politiska un ekonomiska alianse, kuru veido Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, Eiropas Ekonomiskā kopiena un Eiropas Atomeneģijas kopiena. Eiropas Ekonomiskā kopiena (neoficiāli dēvēta par Koptirgu) ir 1957. gadā dibināta organizācija, kuras mērķis bija, atceļot muitas nodevas un citus tirdzniecības ierobežojumus, izveidot vienotu Eiropas tirgu tās dalībvalstu ražojumiem.

Francija tiek uzskatīta par vienotās Eiropas idejas ''krustmāti''. Francija ir tā valsts, kas pēckara gados viskonsekventāk iestājās par nepieciešamību apvienot Rietumeiropas valstis vienotā veselumā. Francijas līderi Žans Monē un Roberts Šūmans bija galvenie Eiropas Savienības ideju ģeneratori. Interesants šķiet fakts, kāpēc valstij, kas bija otra lielākā koloniālā impērija pasaulē un otra lielākā valsts Eiropā, bija tik noturīga pārliecība par nepieciešamību apvienot visus Eiropas ekonomiskos un politiskos resursus, teorētiski zaudējot arī daļu no savas suverenitātes. Domājams, ka tieši Francijas nozīmīgā vieta pasaules un Eiropas vēsturē un tādejādi iegūtā vēsturiskā pieredze ir šīs bezierunu Eiropas vienotības politikas pamatā. 1957. gada 25. martā starp Franciju, Beļģiju, Itāliju, Luksemburgu, Nīderlandi un Rietumvāviju tika parakstīts Romas līgums ar to nodibinot Eiropas Kopienu un Eiropas Atomenerģijas kopienu. Vienotā tirgus projekta mērķis bija izveidot dalībvalstu starpā tirgu, kurā nepastāvētu iekšējas robežas un kurā nebūtu nekādu citu barjeru pilsoņu, preču un kapitāla brīvai kustībai. Iecere bija ļoti optimistiska - Romas līgums noteica izveidot šādus apstākļus 12 gadu laikā. Valstīm, kas Eiropas Savienībā iestājās vēlāk, šie noteikumi jāpieņem. Tā 1957.gadā Eiropas valstis uzsāka lielāko ekonomiskās integrācijas projektu Eiropas vēsturē.

1991. gadā tika parakstīti asociācijas līgumi, kas garantē brīvu tirdzniecību uz desmit gadiem un iespēju kļūt par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti ar sekojošam valstīm - Čehoslovākiju, Poliju un Ungāriju, 1992. gadā ar Rumāniju un vēlāk arī ar vairākām citām valstīm (to vidū trim Baltijas valstīm),

Eiropas Savienības mērķi:

- likt pamatus ciešākai savienībai Eiripas tautu starpā

- nodrošināt savu valstu ekonomisko un sociālo progresu, kopīgi likvidējot barjeras, kas sadala Eiropu

- nemitīgi uzlabot savu tautu dzīves un darba apstākļus

- saskaņot rīcību, kas nodrošinātu vienmērīgu darījumu sfēras paplašināšanu, līdzsvarotas tirgus attiecības un godīgas konkurences apstākļus

- mazināt attīstības atšķirības starp reģioniem

- ar kopējas komerciālas politikas palīdzību pakāpeniski likvidēt starptautiskās tirdzniecības ierobežojumus

- saglabāt un nostiprināt mieru un brīvību

Ar ko atšķiras EP un ES darbība?

ES kompetencē ir ekonomikas , politikas , rūpniecības, lauksaimniecības, pilsoņtiesību un ārpolitikas jautājumi. ES izstrādā dalībvalstīm saistošu likumdošanu un nosaka savu pilsoņu tiesības. Līdzās ekonomiskiem uzdevumiem ES ir arī politiskie uzdevumi. Savukārt EP darbību reglamentē organizācijas statūti, kuru galvenie mērķi ir panākt dalībvalstu lilāku vienotību, lai veicinātu ekonomisko un sociālo progresu. Sekmēt valstu sadarbību ekonomikas, sociālajā, kultūras, zinātnes, likumdošanas un administratīvajā jomā. Cilvēktiesību un pamatbrīvību saglabāšanā, tālākā istenošanā. EP strādā starptatiskas likumdošanas laukā.

Kā pakāpeniski paplašinājās ES darbības loks ?

1951. gada 18. aprīlis.

Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija paraksta Parīzes līgumu, ar kuru tiek nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK).

Līgums stājās spēkā 1952. gada jūlijā. Tādējādi tika izveidots kopējs tirgus tā laika industriālajai sabiedrībai vissvarīgāko izejvielu jomā. EOTK regulēja ražošanas apjomus (piecdesmito gadu sākumā tirgū bija tērauda pārprodukcija un ogļu deficīts), nodrošināja dalībvalstu regulāru apgādi, veicināja ražošanas modernizāciju un paplašināšanu.

1957. gada 25. marts.

Šīs pašas sešas valstis paraksta Romas līgumus, izveidojot Eiropas Ekonomisko kopienu (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienu (Eiratoms).

EEK līgums tika noslēgts, lai veicinātu kopienas valstu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos, novērstu karu, pastiprinātu mieru, demokrātiju un stiprinātu eiropiešu vienotību.

1967. gads.Tiek nodibināta Eiropas Kopiena (EK), apvienojoties EOTK, Eiropas Atomenerģijas kopienai un EEK.

Māstrihtas līgums.

Māstrihtas līgums ir politiskas savienības noslēgšanas dokuments, ko 1991. gada 10. decembrī Māstrihtā (Nīderlandē) parakstīja Eiropas Kopienas valstu vadītāji. !992. gada aprīlī līgumu oficiāli apstiprināja Eiropas Parlaments. Par Māstrihtas līguma pamatu kļuva Luksemburgas premjerministra Žaka Santēra 1991. gada jūnijā iesniegtais politiskas savienības līguma projekts, kas laikā līdz Māstrihtas sanāksmei 1991. gada decembrī bija visu Eiropas Kopienas diskusiju degpunktā. Līguma projektā, starp citu, bija paredzēts grozīt Eiropas Kopienas lēmējprocedūru un nodibināt ciešākas ārpolitiskās un iekšpolitiskās saites. Lielbritānijas valdība pieprasīja no līguma teksta svītrot jebkuras norādes uz federālismu. Diskusijas notika arī tādā strīdīgā jautājumā kā lielāka ekonomiskā un monetārā integrācija. 1992. gadā Eiropas Kopienas valstu parlamentos notika balsojumi par to, vai Māstrihtas līgumu ratificēt, un dažās valstīs šo jautājumu vispirms izvirzīja pilsoņiem vistautas referendumā (Dānijā, Francijā, Spānijā un Īrijā. Skaidrs ''nē'' pirmajā Dānijas referendumā, kā arī Lielbritānijas un Itālijas piespiedu izstāšanās no Eiropas Naudas kursa mehānisma (NKM) lielā mērā atsaucās uz visu Eiropas kopienu. Francijā, kur referendums notika septembrī, atbilžu ''jā'' pārsvars bija pavisam neliels, un novembrī Lielbritānijas valdības priekšlikums līgumu ratificēt saņēma tik niecīgu parlamenta balsu vairākumu, ka Lielbritānijas premjerministrs Džons Meidžors ratificēšanu atlika līdz brīdim, kad Dānijā būs noticis atkārtots referendums. Šie rezultāti kontrastēja ar skaidro ''jā'', ko referendumi deva tādās zemu ienākumu valstīs kā Spanija un Īrija, kurām līgums solīja būtiskus ieguvumus. Tomēr, kad Eiropas Kopienas dalībvalstu vadītāju 1992.gada 11. decembra sanāksmē Edinburgā izdevās vienoties par vairākiem kompromisiem, līdz 1993.gada jūlijam līgumu bija ratificējušas visas 12 dalībvalstis. Māstrihtas līgums liek pamatus ciešākai ekonomiskai un politiskai savienībai.

Eiropas Savienības institūcijas:

· Komisija, ierosina visus tiesību aktus, vada Eiropas Sociālo fondu, daudzas programmas un iniciatīvas, kuru mērķis ir sasniegt sociālās politikas mērķus. Galvenā atbildība par minēto pasākumu īstenošanu gulstas uz Komisijas V Nodarbinātības, rūpniecības attiecību un sociālo lietu Ģenerāldirektorātu. Komisija nodrošina līguma noteikumu izpildi, formulē rekomendācijas, tiesīga piedalīties dažādu pasākumu izstrādāšanā, īsteno piešķirtās pilnvaras un ik gadus sniedz ziņojumus par ES darbību. Komisija sastāv no 20 nacionālo interešu neatkarībai uzticīgiem locekļiem, kuri dod ierosmi Savienības pasākumiem (pa diviem locekļiem no Francijas, Itālijas, Lielbritānijas, Spānijas un Vācijas, pa vienam no Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Grieķijas, Īrijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Portugāles, Somijas un Zviedrijas). Komisiju vada Prezidents un seši viceprezidenti. Par Eiropas Komisijas prezidentu 1999. gadā tika ievēlēts Romano Prodi (Itālija).

· Ministru padome, koordinē dalībvalstu ekonomisko politiku, tai ir politisko lēmumu pieņemšanas tiesības, tiesības piešķirt Komisijai pilnvaras, īstenot Padomes pieņemtos noteikumus, īpašos gadījumos rezervēt sev izpildvaras pilnvaras. Ministru padomi vada tās Prezidents, tā sastāv no visu dalībvalstu deleģētiem pārstāvjiem. Prezidentu ievēl uz sešiem mēnešiem arvien no jaunas dalībvalsts. Ministru padome nav tiesīga pieņemt lēmumus tādād jomās kā: darba samaksa; tiesības apvienoties; tiesības streikot; tiesības rīkot lokautus, jeb darba devēja streikus.

· Eiropas Parlaments, to tieši vēlē kopš 1997. gada un tas pulcējas Strasbūrā, lai spriestu par Eiropas Savienības Komisijas iesniegtajiem likumdošanas priekšlikumiem. Parlaments pieņem izmaiņas Strukturālo fondu mērķos un uzdevumos. Kopējo lēmumu procedūras ietvaros var bloķēt priekšlikumus šādās jomās: darba apstākļu uzlabošana; strādājošo informēšana un konsultācijas; vienādas iespējas un dzimumlīdztiesība; to personu integrācija, kuras izstumtas no darba tirgus. Parlamenta darbu vada Prezidents un Prezidijs. Eiropas parlamenta locekļus vēlē uz pieciem gadiem. Tajā ir 626 vietas, kas sadalītas proporcionāli valstu iedzīvotāju skaitam: Vācijai ir 99 vietas, Francijai, Itālijai un Lielbritānijai - katrai 87, Spanijai - 64, Nīderlandei - 31, Beļģijai, Grieķijai un Portugālei - katrai 25, Zviedrijai -22, Austrijai - 21, Dānijai un Somijai - katrai 16, Īrijai - 15 un Luksemburgai - 6 vietas. Parlamentā ir 11 līdztiesīgas darba valodas, kurās garantēta sēžu sinhronā tulkošana. Sākotnēji Eiropas Parlamentam bija tikai konsultatīvas funkcijas, bet 1979. gadā tas kļuva par tieši vēlētu institūciju un tā pilnvaras palielinājās. Pagaidām Parlaments gan vēl nav īsts likumdevējs, tomēr tas var atlaist visu Komisiju un pilnīgi noraidīt Savienības budžetu. Plenārsēdes notiek Strasbūrā; lielākā daļa komiteju sanāk Briselē, un sekretariāta mītne ie Luksemburgā. Pēc 1994. gada vēlēšanām Eiropas Sociālistu partijas grupai Parlamentā ir 214 vietas no 567, Eiropas Tautas grupai - 201 vieta. 1997. gadā par Eiropas Parlamenta prezidentu kļuva Hosē Maria Hils - Rogless (Spānija). 1999. gadā par Eiropas Parlamenta prezidenti tika ievēlēta Nicole Fontaine (Francija, Normandija).

· Ekonomiskā un sociālā komiteja ir konsultatīva institūcija. Tā sniedz konsultācijas Eiropas Komisijai un Padomei likumprojektu sagatavošanā, kā arī jebkuru citu ES būtisku jautājumu apspriešanā. Tās 222 locekļi pārstāv dažādas darba devēju un darba ņēmēju asociācijas no ES dalībvalstīm.

· Pastāvīgo pārstāvju komiteja, kas sastāv no ierēdņiem, kurus dalībvalstis uz laiku nosūtījušas strādāt Komisijas aparātā

· Eiropas Justīcijas tiesa, tā atbild par Savienības likumu interpretēšanu un izskata gadījumus, kur ES dalībvalstis vai citas valstis šos likumus pārkāpušas. Tiesa darbojas kā 1) konstitucionālā tiesa; 2) administratīvā industriālā tiesa; 3) darba strīdu tiesa; 4) kriminālā tiesa; 5) civilā tiesa. Tiesa sastāv no 13 tiesnešiem un tai palīdz 6 ģenerāladvokāti, kuru pienākums ir iesniegt Tiesas sēdē argumentētus slēdzienus. Tiesai ir arī savs Sekretariāts. Tiesnešus un ģenerāladvokātus ieceļ ar visu dalībvalstu piekrišanu uz sešiem gadiem. Ik pēc 3 gadiem nomaina 3 no tiesas un ģenerāladvokātu sastāva, bet viņus var ievēlēt no jauna. Tiesu vada Prezidents. Tiesas darba valodas ir visas Eiropas Savienības oficiālās valodas - franču, dāņu, holandiešu, angļu, vāvu, grieķu, itāliešu, portugāļu, spāņu un īru valoda. Eiropas Justīcijas tiesas sēdeklis ir Luksemburgā, un tās sastāvā ir tiesneši no visām dalībvalstīm, un tā gādā, lai pareizi tiktu interpretēti Romas līgumi (1957) - Eiropas Savienības vēsturiskais pamats.

Eiropas Savienības budžets.

ES kā starptautiskas organizācijas īpatnība ir tā, ka tai ir savi finansu līdzekļi, kurus tā pārvalda tāpat kā katra valsts pārvalda savu budžetu.

ES budžeta veidošanas principi:

- budžets atspoguļo visus Savienības ieņēmumus un izdevumus

- budžeta darbībā netiek pieļauta situācija, ka izdevumi pārsniedz ieņēmumus

- veicot budžeta izdevumu sadali, netiek ņemts vērā, kādi ir ieņēmumu avoti

- budžeta izlietojums tiek paredzēts tikai noteiktām un iepriekš apstiprinātām Savienības nozarēm un aktivitātēm

- budžets ir gadskārtējs ( no 1.janvāra - 31. decembrim), lēmumi par nākama gada budžetu tiek pieņemti ik gadu no jauna

ES budžeta ieņēmumi :

1) ES iekšējie ieņēmumi:

- muitas nodevas, ar kurām tiek aplikts imports no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis

- lauksaimniecības preču ievednodevas, kas tiek piedzītas no trešajām valstīm, kuras eksportē savu laiksaimniecības produkciju uz ES

2) ES dalībvalstu iemaksas:

- 1,4% no pievienotās vērtības nodokļa, kas tiek iekasēti katrā dalībvalstī, izņemot Spāniju, Portugāli, Grieķiju un Īriju, kurām ir jāiemaksā 1% no PVN

- ''ceturtais resurss'' jeb papildus iemaksas, kas jāveic katrai dalībvalstij atkarībā no tās nacionālā kopprodukta lieluma, lai uzturētu zināmu līdzsvaru starp dažādām dalībvalstīm, kuru ekonomiskie rādītāji atšķiras, un nodrošinātu nepieciešamo kopējo ieņēmumu apjomu

ES budžeta izlietojums:

1) ES strukturālie izdevumi:

- attīstības un strukturālo uzlabojumu veicināšana atpalikušajos reģionos. Šāds reģionu saraksts tiks apstiprināts un būs spēkā līdz 2006. gadam

- atbalsts ekonomiskajiem un sociālajiem uzlabojumiem reģionos, kas pārdzīvo strukturālas grūtības, un kurus skārusi industriālā lejupslīde

- atbalsts izglītības, apmācības un nodarbinātības sistēmu modernizācijai un pielāgošanai jauniem apstākļiem

2) ES iekšējo pasākumu finansējums. Tas parasti svārstās 5-7 procentu robežās no kopējiem ES budžeta izdevumiem. Finansējums tiek sniegts:

- Eiropas konkurētspējas palielināšanas programmai un tirgus integrācijai, Transeiropas transporta un sakaru tīkla veidošanai, maziem un vidējiem uzņēmumiem labvēlīgas vides nostiprināšanai

- eiropiešu labklājības celšanai - tās ir dažādas sociālās iniciatīvas, nabadzības apkarošana, izglītības programmas, sabiedrības veselība un patērētāju aizsardzība, vides politika, kultūras politika, palīdzība miera procesam Ziemeļīrijā

- dalībvalstu sadarbībai iekšlietās un tieslietās, kas veicina eiropiešu statusa nostiprināšanos

3) Izdevumi aktivitātēm ārpus ES. Lai sekmētu kopīgo politiku uz valstīm ārpus Savienības, tiek finansētas sekojošas aktivitātes:

- finansiālās saistības ko ES uzliek dažādi līgumi ar trešājām valstīm

- humānā palīdzība, ārkārtas pārtikas piegādes, palīdzība liela mēroga vides un veselības krīzes situācijās, atbalsts demokrātijas nostiprināšanai

- finansiālā un tehniskā sadarbība un atbalsts ES kaimiņvalstu ekonomiskajām reformām. Te darbojas divas galvenās programmas Phare un Tacis, no kurām pirmā pārsvarā orientēta uz valstīm, kas gatavojas iestāties ES, bet otrā galvenokārt veicina reformas bijušajās PSRS republikās

- aizdevumi, kas ar Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas palīdzību tiek izsniegti trešās pasaules valstīm un bijušajām komunistiskā bloka valstīm

- kopējās ārējās un drošības politikas finansējums

4) ES administratīvās izmaksas. Tās veido institūciju - Eiropas Komisijas, Eiropas Savienības Ministru Padomes, Eiropas Parlamenta, Eiropas Justīcijas tiesas, Ekonomikas un sociālās komitejas un Reģionu komitejas uzturēšana. ES administratīvās izmaksas veido 4% no kopējiem budžeta izdevumiem, vairāk kā puse ir atvēlēta Eiropas Komisijai, kuras pārraudzībā atrodas liels skaits apakšstruktūru ar plašu kompetenču loku.

ES budžeta izlietojumam seko dažādas kontroles institūcijas: iekšējās finansu kontroles mehānismi, ārējo auditu nodrošina Eiropas Auditortiesa un politiskā kontrole, kas atrodas Eiropas Parlamenta pārziņā.

Ar ES līdzekļiem tiek sniegts atbalsts plašam pasākumu kopumam, piemēram, investīcijām kāda reģiona attīstībai vai arī Eiropas programmu finansēšanai, kas veicina sadarbību starp valstīm. Finansējums var būt mainīgs apjomu ziņā - sākot ar simtprocentīgu atbalstu līdz nelielai finansiālai palīdzībai, tas arī var būt paredzēts dažādiem saņēmējiem, proti, ne tikai dalībvalstīm, bet arī atsevišķām pašvaldībām, sabiedriskām organizācijām, privātām kompānijām, universitātēm utt.

ES budžeta sadalījums 1994.-1999.g.:

48% Kopējā lauksaimniecības politika

35% Strukturālie fondi

6% Iekšējā politika

6% Ārējā politika,t.sk. Phare programma

5% Administrācija

1994.gadā tika izveidots Kohēzijas fonds, kas atšķirībā no strukturālajiem fondiem, kur atbalsts tiek sniegts reģionālā līmeņa atšķirību izlīdzināšanai, sniedz atbalstu valstu starpā pastāvošo atšķirību izlīdzināšanai. Fonda ietvaros palīdzību var saņemt tās ES dalībvalstis, kuru IKP rādītājs uz vienu iedzīvotāju ir zemāks par 90% no vidējā ES rādītāja. Pašreiz finansējumu saņem Spānija, Grieķija, Portugāle, Īrija.

Eiropas Savienības monetārā politika.

Kā zināms, ar 1999. gada 1. janvāri sākās Eiropas Savienības valūtas (eiro) praktiskas ieviešanas process. Tas tiešām ir ilgstošs process, nevis vienreizējs naudas maiņas akts, jo ES monetārās savienības izveidošanai (pēc Māstrihtas līguma) jānorit trīs posmos vairāku gadu garumā. Tomēr, kā uzsver pati Eiropas Savienība, ir jāspēj noteikt skaidru atšķirību starp monetāro savienību un eiro. Pirmā nozīmē attiecīgo reglamentējošo dokumentu kopumu, kurš ir obligāts visām dalībvalstīm, bet nebūt ne visas no tām šobrīd vēlas vai var ieviest vienoto naudu. Līdzās vairākiem iemesliem, kādēļ 11 ES valstis ir vienojušās par eiro ieviešanu, kā viens no būtiskiem ir jāmin pasaules ekonomiskās sistēmas globalizācijas ietekme. «Eiro zona» darbosies teritorijā, kur tiek ražoti apmēram 20 procenti no kopējā pasaules sabiedriskā kopprodukta un kurai ir apmēram līdzīga daļa pasaules tirdzniecībā. Šie apjomi ir salīdzināmi ar ASV rādītājiem, un tādēļ eiro, neapšaubāmi, palielinās Eiropas nozīmi pasaules ekonomikā, palīdzēs veidot kontinenta kapitāla tirgu plašāku un ar lielāku likviditāti. Politikas zinātnieki, pētot globalizāciju, galvenokārt pievērš uzmanību globālo kultūru sistēmu attīstībai un nacionālo valstu suverenītātes ierobežojumiem. Jau retāk viņi pievēršās tam, kā mainās indivīdu mijiedarbība ar valsti un citām bezpersoniski birokrātiskām institūcijām. 20. gadsimtā valsts varas nostiprināšanās notika ievērojami straujāk nekā indivīda pašnoteikšanās un autonomijas iespēju paplašināšanās. Ja politisko institūciju pilnvaru līmenis ir pārspīlēti augsts, to funkciju traucējumu radītās sekas var iegūt globālu raksturu. Globalizācijas iespaidā mazināsies kultūras un reģionu izolācija, kļūs dinamiskāka ekonomikas attīstība, samazināsies valsti regulējošas barjeras un pieaugs starptautiskā drošība. Aktuāls ir jautājums, cik lielā mērā nabadzīgās valstis var izmantot priekšrocības, ko tām sniedz globālo tirgu straujā atvēršanās, un vai globalizācijas process nevar novest pie nevienlīdzības palielināšanas pasaules ekonomikā.

ASV vadošās lomas un līdz ar to arī dolāra nozīmes samazināšanās pasaules un Eiropas ekonomikā, kā arī apziņa, ka brīvu preču, pakalpojumu un kapitāla kustību nebūs iespējams nodrošināt, pastāvot augstai maksai par naudas darījumiem un valūtas maiņas kursu riskiem, bija tie iemesli, kas 80. gadu beigās ļāva ieviest monetārās savienības jautājumu Eiropas Kopienas dienaskārtībā. Speciāla centrālo banku vadītāju un ekspertu darba grupa toreizējā Eiropas Komisijas prezidenta Ž. Delora vadībā 1989. gadā sagatavoja ziņojumu, kurā vienbalsīgi atzina, ka monetārā savienība ir nepieciešama, un tai ir jānodrošina pilnīga kapitāla kustības liberalizācija, pilnīga dažādu finansu tirgu savstarpēja integrācija, totāla un neatgriezeniska valūtu konvertācija un to maiņas kursu fiksācija, pakāpeniski nomainot šīs dažādās valūtas ar vienotu naudu. Visi šie uzdevumi bija jāpaveic trijos posmos, un pirmais no tiem sākās jau 1990. gadā. Tā laikā bija jāizstrādā kārtība un kritēriji, kā tuvināt dažādu valstu ekonomiskos rādītājus. Savukārt otrajā posmā (sākot ar 1994. gada 1. janvāri) bija jau praktiski jāpanāk šo rādītāju principiāla izlīdzināšana un jāveic praktiska sagatavošanās kopējas eiro valūtas ieviešanai.

ES ir paziņojusi, ka jaunajām dalībvalstīm, ja tās spēs pievienoties eiro zonai, tiks izvirzītas tādas pašas prasības, kā esošajām dalībvalstīm:

- nacionālā budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3 procentus no iekšzemes kopprodukta;

- valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60 procentus no iekšzemes kopprodukta;

- inflācija nedrīkst būt augstāka par 1,5 procentiem virs vidējā trīs valstu rādītāja ar viszemāko inflācijas līmeni;

- ilgtermiņa kredītu procentu likme nedrīkst pārsniegt 2 procentus no vidējā trīs valstu rādītāja ar viszemāko līmeni;

- valūtas maiņas kursam jābūt kopēji noteiktu svārstību robežās.

Tiesa, tie gan nav oficiāli iestāšanās kritēriji, tādēļ ES šobrīd ar sapratni izturas pret kandidātvalstu objektīvajām problēmām nodrošināt, piemēram, ilgtermiņa aizdevumu procentu likmi vai budžeta deficīta rādītājus Savienības valstu līmenī.

Eiropas Savienības attieksme pret iestāšanās kandidātvalstīm. Nav pamata domāt, ka tās jau iestāšanās brīdī būtu spējīgas pievienoties eiro zonai, bet visa attiecīgās likumdošanas kopuma ieviešana tiks prasīta tieši tāpat, kā no jebkuras citas dalībvalsts. Praksē tas nozīmē, ka visas monetārās savienības locekles savstarpēji koordinē savu ekonomisko politiku, tās ir spiestas ievērot diezgan stingrus fiskālās politikas ierobežojumus, un šīm valstīm ir pilnībā jāliberalizē kapitāla kustība. Valstis, kuras pagaidām neieviesīs eiro naudu, saglabās iespējas īstenot patstāvīgu monetāro politiku, tām nevajadzēs piedalīties Eiropas Centrālās bankas rezervju veidošanā vai pildīt tās instrukcijas un noteikumus.

Jaunās dalībvalstis varēs piedalīties vienotajā valūtas kursa sistēmā un piesaistīt savas nacionālās valūtas eiro. Vienlaikus spēkā būs prasība, lai šo valstu centrālajām bankām tiktu nodrošināta reāla neatkarība un valdības neiesaistītu tās sabiedriskā sektora tiešā finansēšanā.

Iestāšanās 5 soļi.

Latvijas vienošanās ar Eiropas komisiju pirmsiestāšanās kontekstā norāda uz tiem pasākumiem, kas Latvijai veicami vistuvākajā laikā, lai izpildītu pirmsiestāšanās prasības ES reģionālās politikas jomā.

Lai pēc iestāšanās Eiropas savienībā Latvija varētu pilnvērtīgi izmantot ES strukturālo fondu atbalstu, tai ir jāizveido un jāiedarbina likumdošanas, institucionālo, finansu un kontroles mehānismu kopums, kas nodrošinātu ES strukturālās politikas pamatprincipu ievērošanu.

Šadu pasākumu kopums sastāv no 5 soļiem:

1. Solis

– reģionālo atšķirību noteikšana un statistikas datu bāzes izveidošana reģionu

līmenī.

2. Solis

· likumdošanas (juridiskās) bāzes izveidošana strukturālās politikas

iedarbināšanai un īstenošanai. Šī pasākuma rezultātā valstī vajadzētu būt izstrādātai visaptverošai un integrētai strukturālajai politikai, prioritāšu un mērķu vadlīniju kopumam.

· Nacionālās attīstības stratēģijas izstrāde un nacionālās reģionālās attīstības koncepcijas izstrāde.

3. Solis

· Efektīvu administratīvo struktūru izveidošana centrālās valdības līmenī, kas noteiktu skaidru ministriju kompetences sadalījumu, starpministriju koordinācijas mehānismu un nozaru (transports, vide, zemkopība u.c.) tehnisko vienību izveidošana.

· Attiecīgo budžeta procedūru izveidošana, t.sk. finansu sadalījuma mehānismu (valsts pasūtījuma, valsts atbalsta, godīgās konkurences politika u.c.) sakārtošana un monitoringa, novērtēšanas un kontroles procedūru uedarbināšana.

· Efektīvu īstenošanas procedūru izveidošana, kas sevī ietver specifisku finansu instrumentu izstrādi un dažādu sektorālo instrumentu koordināciju.

4. Solis

· Reģionālo un vietējo administrāciju kapacitātes vairošana un, kur nepieciešams arī izveidošana. Tas attiecas gan uz centrālās valdības reģionālajām struktūrām, gan pašvaldībām. Kapacitātes veidošanai būtu jānotiek sekojošās jomās: plānošana un programmēšana, finansu vadība, monitorings, kontrole, programmu un projektu īstenošana u.c.

5. Solis

· Programmēšanas kapacitātes izveidošana nacionālajā un reģionālajā līmenī saskaņā ar Mērķa 1 programmēšanas prasībām. Tas sevī ietvertu atbalsta mērķu un kritēriju noteikšanu, nacionālo attīstības plānu un strukturālo attīstības programmu izstrādi un īstenošanu.

Eiropas komisija ir rekomendējusi atzīt visu Latvijas valsts teritoriju par vienu reģionu un klasificēt NUTS 2. līmenī. (ES reģionālās politikas ietvaros tiek izmantota reģionālā klasifikācija NUTS (Nomendature of terittorial units of statistics). Saskaņā ar šo klasifikāciju NUTS 2 līmenis ir mazākais ģeogrāfiskais griezums, kurā tiek apkopots pilns ES statistikas datu komplekts. Šajā līmenī tiek noteikti reģioni atbalstam Mērķa 1 ietvaros).

Lai palīdzētu Latvijai īstenot izklāstīto pasākumu kompleksu un sagatavotu Latviju darbam ar ES pirmstrukturiālajiem fondiem, strukturālā atbalsta reģionu līmenī” ietvaros ES no Phare programmas līodzekļiem ir atvēlējusi 3 miljonus eiro speciālajai sagatavošanas programmai darbam ar strukturļajiem fondiem Latvijā. Programma sastāvēs no 3 pasākumiem:

1. atbalsts strukturālās politikas izstrādei: likumdošanas, institucionālo un budžeta mehānismu izveidošana, kā arī strukturālo attīstības programmu formulēšana;

2. izpratnes veicināšana pa r ES strukturālo politiku: Latvijas sagatavošana darbam ar ES strukturālajiem fondiem un Kohēzijas fondu;

3. Nacionālā attīstība plāna izstrāde;

4. Projektu programmēšana: programmas ietvaros ir paredzēts īstenot vienu vai vairākus pilotprojektus, kas būtu izstrādāti programmu veidā un tiktu īstenoti piemērojot strukturāko fondu procedūras;

Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai Latvija varētu veiksmīgi saņemt ES finansējumu sākot ar 2000.gadu ir Nacionālā attīstības plāna sagatavošana. Plānā ir paredzēts iekļaut sekojošas nodaļas

· Uzņēmējdarbības veicināšana;

· Ekonomiskā infrastruktūra (transports, vides aizsardzība, enerģētika);

· Lauksaimniecība un lauku attīstība;

· Cilvēkresursu attīstība;

· Reģionālā attīstība;

· Tūrisms.

Īstenojot ES kopējo politiku, tiek izvirzīts mērķis nodrošināt vienādas iespējas un maksimāli izlīdzināt labklājības līmeni visās dalībvalstīs. Latvija neapšaubāmi kļūs par papildus resursu saņēmēju.

Reģionālās (strukturālās) politikas mērķi.

Eiropas Svienības reģionālā politika tiek dēvēta par strukturālo politiku, lai norādītu, ka iet runa par reģionālo politiku plašākā izpratnē to apvienojot ar transporta, konkurences, vides, sociālo, zinātnes un izglītības politikām.

Problēmu risinājuma meklējumos Eiropas Svienība ir noteikusi vairākus attīstības mērķus:

Mērķis 1 – ietver reģionus, kuros iepriekšējo 3 gadu vidējais IKP rādītājs uz vienu iedzīvotāju ir zemāks par 75% salīdzinot ar ES vidējo rādītāju.

Mērķis 2 – ietver reģionus, kur notiek rūpniecības lejupslīde un bezdarba līmenis ir augstāks par Eiropas vidējo rādītāju, un kur darbavietu skaits rūpniecības nozarēs samazinās.

Mērķis 3 – šī mērķa ietvaros tiek atbalstīti pasākumi, kas vērsti uz ilgtermiņa bezdarba novēršanu, jauniešu integrāciju darba tirgū un vienlīdzīgu nodarbinātības iespēju radīšanu sievietēm un vīriešiem, kā arī tām sabiedrības grupām, kurām draud izslēgšana no darba tirgus.

Mērķis 4 – tiek atbalstīti reģioni, kuros nodarbinātību apdraud izmaiņas ražošanas un rūpniecības struktūrās.

Mērķis 5a – šī mērķa ietvaros tiek sniegta atbalsts lauksaimniecības un zivsaimniecības sektoriem un šo sektoru pārstrādes uzņēmumos nodarbinātajiem, kurus apdraud izmaiņas ražošanas struktūrās.

Mērķis 5b – atbalsts lauku teritorijām ar zemu sociāli-ekonomisko attīstības līmeni, kurām piemīt vismaz divas no sekojošām pazīmēm:

1. augsts lauksaimniecībā nodarbināto procents,

2. zemi ienākumi no lauksaimniecības, liels ieguldītais darbs attiecībā pret saražoto vērtību,

3. zems apdzīvotības līmenis vai augsta depopulācijas tendence.

Mērķis 6 – atbalsts tiek sniegts kritiski mazapdzīvotiem reģioniem, kuros iedzīvotāju blīvums iz mazāks par 8 cilvēkiem uz 1 km2, un mazapdzīvotiem reģioniem, kur vērojamas straujas depopulācijas tendences.

Šis mērķis tika ieviests pēc Zviedrojas un Somijas iestāšanās ES 1995. g., atsaucoties uz šo valstu prasību pēc ES atbalsta. Somijas un Zviedrijas ziemeļos dzīvo 0,4% no Eiropas Savienības kopējā iedzīvotāju skaita.

Lai nodrošinātu lielāku palīdzības koncentāciju jaunajam programmēšanas periodam ( 2000.-2006.), paredzēts samazināt mērķu skaitu (no 7 līdz 3):

Mērķis 1

Mērķis 1 būs vērsts uz attīstības un strukturālo izmaiņu veicināšanu reģioniem, kas atpaliek attīstībā (apvieno Mērķi 1 un Mērķi 6). Arī turpmāk tas būs svarīgākais ES atbalsta mērķis un tas varētu aptvert aptuveni 20% Eiropas Svienības iedzīvotāju.

Pasākumi, kas var tikt finansēti Mērķa 1 ietvaros:

· tiešās investīcijas ražošanā, kas sekmētu ilgstošu darba vietu radīšanu;

· investīcijas infrastruktūrā, kas sekmētu reģiona ekonomisko attīstību;

· atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

· investīcijas izglītības un veselības infrastruktūrā;

· arodapmācība, t.sk. pasniedzēju, pētnieku un pārvaldes darbinieku apmācība, pasākumi nodarbinātības sfērā;

· pasākumi lauku teritoriju attīstībai: nodarbinātības dažādošana laukos, lauku tūrisma attīstība, lauku ciematu atjaunošana u.c.

Mērķis 2

Mērķis 2 atbalstīs reģionus, ko apdraud rūpniecības un lauksaimniecības lejupslīde (apvieno Mērķi 2 un Mērķi 5b). Mērķa 2 reģioni iedalīti 4 grupās:

1. industriālās teritorijas, t.sk. teritorijas, kur dominē pakalpojumu industrija;

2. atsevišķas pilsētas, ko nosaka vadoties pēc šādiem kritērijiem:

· augsts ilgterniņa bezdarba rādītājs,

· augsts nabadzības līmenis,

· nesakārtota dzīvokļu saimniecība,

· īpaši slikti vides rādītāji,

· augsts noziedzības līmenus,

· zems iedzīvotāju izglītības līmenis.

3. lauku teritorijas, kas atbilst sekojošiem kritērijiem:

· iedzīvotāju blīvums zemāks par 100 iedzīvotājiem uz 1 km2,

· lauksaimniecībā nodarbināto skaits ir vismaz 2 reizes lielāks kā vidēji ES,

· vidējais bezdarba rādītājs augstāks par ES vidējo rādītāju,

· strauja depopulācijas tendence reģionā.

4. zivsaimniecības reģioni, kur atbalsta reģionus nosaka vadoties pēc šādiem kritērijiem:

· augsts zivsaimniecībā nodarbināto skaits,

· pārstrukturizēšanās problēmas apdraud nodarbinātību šajā sektorā.

Noteikts, ka Mērķa 2 teritorijas nedrīkst aptvert vairāk kā 18% ES iedzīvotāju:

10% - rūpniecības reģioni, 5% - lauku teritorijas, 2% - pilsētu teritorijas un

1% - zivsaimniecības reģioni.

Mērķis 3

Mērķa 3 ietvaros tiks atbalstīti pasākumi, kas būs vērsti uz ilgtermiņa bezdarba samazināšanu, jauniešu un no darba tirgus izslēgto personu integrāciju darba tirgū (jaunais mērķis apvieno Mērķi 3 un Mērķi 4). Šis mērķis tiks izmantots kā politiskais ietvars dalībvalstu aktivitātēm izglītības, arodapmācības un nodarbinātības jomā.

ES reģionālās politikas pamatprincipi.

Reģionālās politikas īstenošana ES līmenī noris saskaņā ar sekojošiem principiem:

1. Koncentrācijas princips: atbalsts tiek piešķirts noteiktiem reģioniem saskaņā ar ES Mērķiem. Pasākumiem jābūt vērstiem uz nopietnu problēmu risināšanu, nevis īskaicīgām aktivitātēm.

2. Programmēšanas pribcips: atbalsts tiek piešķirts pamatojoties uz dalībvalstu izstrādātajām daudzgadu attīstības programām. Projekti tiek atlasīti vadoties no stratēģiskiem attīstības apsvērumiem.

3. Papildinātības princips: ES finansējums tiek piešķirts kā papildinājums dalībvalstu finansējumam attiecīgo pasākumu īstenošanai. ES ir noteikusi finansu atbalsta “griestus” katrai dalībvalstij – 4% no nacionālā IKP.

4. Partnerība princips:lēmumu pieņemšanas un finansēšanas procesam ir jābūt maksimāli atklātam.

Attiecības starp Eiropas komisiju un dalībvalstīm tiek veidotas vadoties no subsidiaritātes principa, kas nosaka, ka augstākstāvošā institūcija nedrīkst uzņemties tādu funkciju vai aktivitāšu īstenošanu, kuras efektīvi var veikt zemākā pārvaldes līmenī.

Eiropas Savienības strukturālie fondi.

Strukturālo pasākumu īstenošanai ES dalībvalstu rīcībā ir 4 strukturālie fondi:

1. Eiropas reģionālās attīstības fonds.

Šis fonds ir paredzēts, lai palīdzētu izlīdzināt galvenās reģionālās nelīdzsvarotības ES ietvaros, piedaloties atpalikušo reģionu attīstības veicināšanā un strukturālā pielīdzināšanā, kā arī to industriālo reģionu konversijā, kuru ekonomiskais stāvoklis pasliktinās. Fonds izveidots 1975.g. Pasākumi, kuriem tiek piešķirts finansējums, lielā mērā sasaucas ar Mērķi 1.

2. Eiropas sociālais fonds

Fonds koncentrējas uz arodapmācību un palīdzības sniegšanu nodarbinātības sfērā.

3. Eiropas lauksaimniecības struktūras un tirgus regulēšanas fonda struktūras regulēšanas daļa – paredzēta lauksaimniecības pārstrukturēšanai un lauku attīstības pasākumu sekmēšanai.

4. Finansu instruments zivsaimniecības attīstībai, izveidots 1993.gadā ar mērķi nodrošināt strukturālos pasākumus zivsaimniecības sektorā.

Latvijas nacionālā valūtas vēsture.

Naudas vēsture Latvijā ir ļoti interesanta un vienlaikus sarežģīta. To noteikusi ilgstošā saistība ar lielajiem tirdzniecības ceļiem, no kuriem populārākie bija tā sauktais dzintara ceļš, ceļš no varjagiem līdz grieķiem un zīda ceļš. Tāpat īpatnas pēdas Latvijas monētniecībā ir atstājusi vācu, poļu, zviedru un krievu politiskā un ekonomiskā virskundzība.

Jauns posms Latvijas naudas vēsturē aizsākās 13. gadsimtā, kad monētas kala arī Baltijā. Livonijas konfederācijas laikā, poļu un zviedru laikos Latvijā tapušās un ievestās naudas, Krievijas naudas, 1. pasaules kara gados okupācijas varu un apstākļu radītās naudas ienākšana Latvijas naudas apritē.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas (1918) apgrozībā bija vācu okupācijas varas izlaistie ostrubļi un ostmarkas, Vācijas valsts markas, tā saucamie cara naudas rubļi un kapeikas, tā saucamā Domes nauda un kerenkas, kā arī dažu Latvijas pilsētu pašvaldību naudas zīmes.

Finansu ministrs 1918. gada 11. decembrī noteica apgrozībā esošās naudas oficiālo kursu, par likumīgu maksāšanas līdzekli atzīstot trīs dažādas ārvalstu valūtas. Taču Latvijai joprojām nebija savas naudas. Bija nobriedusi nepieciešamība radīt nacionālo valūtu.

Latvijas Pagaidu valdība 1919. gada 22. martā deva rīkojumu finansu ministram izlaist Latvijas pirmās naudas zīmes - Latvijas valsts kases zīmes, nosaucot tās par Latvijas rubļiem, un maiņas zīmes - Latvijas kapeikas. Līdz ar to tika likts pamats patstāvīgai Latvijas naudas sistēmai, tomēr kā likumīgs maksāšanas līdzeklis joprojām funkcionēja arī Krievijas un Vācijas nauda.

1922. gada 3. augustā Ministru kabinets apstiprināja "Noteikumus par naudu". Par Latvijas naudas vienību kļuva lats, bet lata simtā daļa tika nosaukta par santīmu. Taču apgrozībā palika arī Latvijas rublis.

Lai varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku, 1922. gada 7. septembrī Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Bankas dibināšanu. Latvijas Bankai tika piešķirtas emisijas tiesības. Jau 1922. gada 2. novembrī Latvijas Banka laida apgrozībā 10 latu pagaidu banknotes - 500 Latvijas rubļu naudas zīmes ar uzdruku.

Latvijas Valstspapīru spiestuvē izgatavotās naudas zīmes bija vāji aizsargātas pret viltošanu, tādēļ saskaņā ar Latvijas Bankas padomes lēmumu laikā no 1924. līdz 1938. gadam visas Latvijas Bankas banknotes iespiestas Anglijā (to grafiskos attēlus veidoja angļu mākslinieki). Vienīgi 1939. gada 100 latu banknote izgatavota Latvijas Valstspapīru spiestuvē.

1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Sarkanā armija un 5. augustā Latvija tika inkorporēta PSRS. Ar 1940. gada 10. oktobri Latvijas Bankas vietā stājās PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris kā centralizētās PSRS banku sistēmas sastāvdaļa. Latvijā pakāpeniski tika ieviesta PSRS naudas sistēma. Latvijā sākās divu valūtu - lata un PSRS rubļa - vienlaicīga aprite, kas turpinājās četrus mēnešus. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot, 1941. gada 25. martā anulēja latu. Par vienīgo maksāšanas līdzekli Latvijā kļuva PSRS rublis.

1941. gada jūnijā Latviju okupēja Vācijas karaspēks. Pirmajās dienās pēc tā ienākšanas Rīgā Latvijas Banka atsāka darbību, taču naudas emisijas tiesības tā neatguva. Vācu okupācijas laikā tika realizēta īpaša okupētajām zemēm paredzēta naudas politika, kuras mērķis bija šo zemju pakļaušana un izlaupīšana, laižot apgrozībā speciāli izgatavotas naudas zīmes. Līdzās okupācijas reihsmarkām kā oficiāls maksāšanas līdzeklis apgrozībā palika arī PSRS rublis.

Pēc 2. pasaules kara Latvija atkal nonāca PSRS finansu sistēmā. Gan naudas emisijas, gan valsts kases funkcijas veica PSRS Valsts banka, bet Latvijas PSR naudas sistēma atradās pilnīgā tās kontrolē.

1990. gada 31. jūlijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanas programmu". Latvijas Banka uzsāka Latvijas nacionālās valūtas atjaunošanu. Tika izveidota Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja, kas 1992. gada 4. maijā pieņēma lēmumu par Latvijas Bankas pagaidu naudas zīmes - Latvijas rubļa - laišanu apgrozībā.

1993. gadā apgrozībā tika ieviesta Latvijas Republikas nacionālā valūta - lats. Nauda atguva agrākajos gados zaudētās funkcijas. Naudas reformas sekmīga norise un lata ieviešana radīja priekšnoteikumus kapitāla uzkrāšanai un ražīgai apritei un pārejai uz tirgus ekonomiku.

Eiropas monetārās savienības vienotās valūtas (eiro) vēsture.

1989.gada pavasarī Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors nāca klajā ar priekšlikumu (Delora ziņojums) par ekonomisko un monetāro savienību . Balstoties uz šo priekšlikumu dalībvalstu valdības 1993.gadā 1.novembrī vienojās par Māstrihtas līguma protokolu. Māstrihas līgums paredzēja Eiropas monetārās savienības izveidi un vienotas valūtas ieviešanu.

- vienota valūta ir izdevīga tirdzniecībai vienotā ekonomiskā telpā, jo atvieglo tirdznieciskos darījumus, atbrīvojot uzņēmējus no riska, kas saistīts ar valūtas kursu svārstībām un zaudējumiem valūtas maiņas darījumos;

- vienota valūta sekmēs ES ekonomisko attīstību, jo atbilstoši EMS izveides kritērijiem visās dalībvalstīs būs zema kontrolēta inflācija, sabalansēts budžets un investīcijas veicinošas zemas kredītu procentu likmes;

- vienota valūta būs izdevīga ES patērētājiem, jo sekmēs cenu līmeņa līdzsvarošanu vai pat pazemināšanu;

- vienota valūta būs izdevīga arī tūristiem, jo ceļojot pa EMS dalībvalstīm, nevajadzēs mainīt naudu un maksāt ar to saistītos procentus.

Vienotas naudas sistēmas ieviešanas process ir ilgstošs, nevis vienreizējs naudas maiņas akts, jo ES monetārās savienības izveidošana norit trīs posmos jau vairāku gadu garumā:

- sagatavošanas posms līdz 1996.gada 1.janvārim;

- organizatoriskais posms līdz 1998.gada 31.decembrim;

- nobeiguma posms līdz 2002.gada jūlijam.

1999. gada 1. janvārī 11 Eiropas valstīs - Vācijā, Francijā, Nīderlandē, Austrijā, Beļģijā, Somijā, Īrijā, Itālijā, Luksemburgā, Portugālē, Spānijā - kā bezskaidra nauda apgrozībā parādijās eiro. Skaidrā nauda apritē nonāks 2002. gada 1. janvārī.

Kāda būs Eiropas jaunā nauda?

Banknošu dizaina priekšlikumi izvērtēti 1996. gada decembrī. Pirms tam speciālisti noskaidroja sabiedrības domas par iespējamiem jaunās naudas dizaina sižetiskajiem motīviem, aptaujājot aptuveni 2000 respondentu ES valstīs.

Līdz 1997. gada jūlijam dizaina skices tika pilnveidotas, lai piemērotu tās ražošanas tehnoloģiskajām prasībām. Banknotēs attēlotie arhitektūras motīvi tika pārstrādāti tā, lai nerastos iespaids, ka tiem ir kāda līdzība ar reāli eksistējošām celtnēm.

1998. gada jūlija sākumā Eiropas Centrālās bankas (ECB) padome pieņēma galīgo lēmumu par banknošu nominālvērtībām un dizainu, kā arī banknošu aizsardzību pret viltošanu.

Eiro banknošu dizaina autors ir Roberts Kalina (Robert Kalina) no Austrijas Nacionālās bankas. Viņa idejas par tēmu "Laikmeti un arhitektūras stili Eiropā" uzvarēja eiro banknošu dizaina konkursā 44 priekšlikumu konkurencē.

Naudas zīmju aversa dizaina pamatelementi ir logi un vārti. Tie simbolizē atklātības un sadarbības garu ES. Bez tam attēlotas ES 12 zvaigznes, kas simbolizē mūsdienu Eiropas dinamiskumu un harmoniju. Aversa dizaina elementus papildina banknošu reversā attēlotais attiecīgā gadsimta tilts, kas simbolizē Eiropas attīstību. Reversā iespējams aplūkot gan senas būves, gan, piemēram, sarežģīti konstruētus mūsdienu vanšu tiltus. Tilta motīvs kalpo kā metafora sakariem, kas saista cilvēkus Eiropā un pasaulē.

Viens no svarīgākajiem naudas pretviltošanas elementiem joprojām ir speciāls naudas zīmju papīrs, kas satur fluorescējošas šķiedras un daudzkrāsu ūdenszīmi. Banknotēs paredzēts iestrādāt drošības pavedienu, kā arī to ražošanai izmantot dobspiedes tehnoloģiju un speciālu tinti, kas maina krāsu atkarībā no redzes leņķa. Banknotēs iestrādās speciālus elementus, ko atpazīst tikai naudas apstrādes iekārtas un bankomāti.

Astoņas eiro monētas ar nominālvērtību no 1 centa līdz 2 eiro atbilst visām prasībām, kas tiek izvirzītas mūsdienīgai metāla naudai. Atšķirībā no eiro banknotēm eiro monētu viena puse būs kopīga visām EMS dalībvalstīm, otra - katrai valstij atšķirīga.

Eiro kūtrā ienākšana apritē.

Ieviešot vienotu valūtu visā Eiropas Savienībā, tās dalībvalstu tirgi neizbēgami apvienosies vienā lielā Eiropas tirgū. Šīs tirgus noteikti dos arī jaunas darbavietas, kā arī šī tirgus apvienošanās veicinās arī ārzemju investīciju ieplūšanu, kuru agrāk, iespējams, kavēja pārlieku lielie zaudējumi, kas saistījās ar valūtas konvertāciju starp to nacionālajām valūtām. Arī, piemēram, Latvijai būs vienkāršāk norēķināties ar Eiropas Savienības valstīm, ja tās lietos vienu valūtu, nevis vairākas atsevišķas.

Kā zināms, viens no lielākajiem ieguvumiem Eiropas valstu iedzīvotājiem, kas saistās ar eiro ieviešanu ir valūtas maiņas problēmas atrisinājums. Tas nozīmē, ka ceļojot pa Eiropu tūristiem sava nacionālā valūta vairs nebūs jākonvertē attiecīgās valsts valūtā, jo 11 Eiropas Savienības valstīs valūta būs viena, vienota. Tas padara ceļošanu ārpus savas valsts izdevīgāku, jo valūtas konvertācija vienmēr saistās ar zināmiem zaudējumiem, ko izraisa neizdevīgie un svārstīgie valūtu kursi. Neapšaubāmi, tūrisma veiksmīgāka attīstība veicinās arī valstu iekšējās infrastruktūras (ceļu, transporta) attīstību, kā arī veicinās to ekonomisko attīstību, jo tūrisms vienmēr saistās ar naudas izdevumiem.

Eiro ieviešana nenovēršami padarīs Eiropas tirgu “caurspīdīgāku” -cilvēkiem būs iespēja salīdzināt preču vai pakalpojumu cenas dažādās valstīs. Šī iespēja salīdzināt cenas dažādos Eiropas nostūros pastiprinās konkurenci, jo nebūs vairs iespējas kādu preci kaut kur pārdot nepamatoti lēti, to kompensējot ar nepamatoti augstu cenu kaut kur citur, kā rezultātā paaugstināsies preču kvalitāte un tās palētināsies.

Kā viens no skaļākajiem politiķu argumentiem par labu eiro valūtai vienmēr tiek minēts, ka eiro saasinās cenu konkurenci. Padarot cenas viegli salīdzināmas visās EMS valstīs, nesaskaņas pakāpeniski saasināsies, jo klejojoši pircēji klīdīs no viena veikala uz otru, lūkojot pēc visizdevīgākajiem pirkumiem. Politiķu solītais cenu kritums sagaidāms tikai tad, kad vairums veikalu piekabinās precēm cenu zīmes, kurās saskatāmi būs redzama preču vērtība gan nacionālajā, gan eiro valūtā. Divējādās cenas tiek vērtētas kā pirmais solis uz cenu caurspīdīgumu Eiropas Savienībā. Taču līdz šim tikai dažviet Eiropā tirgotāji ir spēruši šo soli.

Lai nu kā, lielākie zaudētāji šai spēlē varētu būt patērētāji. Aptaujas liecina, ka Lielbritānija ir visdārgākā valsts Eiropas Savienībā. Tas liek domāt, ka britu mazumtirgotājiem ir pietiekams iemesls novilcināt cenu parādīšanu eiro, cik ilgi vien tas iespējams.

Ja Latvija perspektīvā pievienosies Eiropas Savienībai un domās par eiro ieviešanu, šis aspekts varētu būt viens no veicinošajiem iemesliem, kas pamudinātu Latviju izšķirties par labu eiro.

Latvija un eiro.

Tā kā Latvija nav to valstu starpā, kuras 1999.gadā uzsāka kopīgo darbību Eiropas Monetārās sistēmas ietvaros, tad Latviju tieši ietekmēs EIRO maiņas kursa attīstība. To nosaka Latvijas ekonomikas atvērtība un ārējās tirdzniecības būtiskā nozīme mūsu valsts tautsaimniecībā. Latvijai nav būtiskas ietekmes uz pasaules cenu līmeni. Savukārt iekšzemes cenu līmeni ļoti būtiski ietekmē pasaules cenu attīstība. Stabils valūtas maiņas kurss pārvērš pasaules cenas stabilās iekšzemes cenās.

EIRO ietekme būs atkarīga arī no tā, kāds būs katras atsevišķās valsts un ES tirdzniecības attiecību apjoms un raksturs. Kas attiecas uz mūsu valsti, Latvija ir strauji panākusi relatīvi lielu tirdzniecības apgrozījumu ar ES. Šobrīd tirdzniecība ar ES veido aptuveni 54% no Latvijas ārējās tirdzniecības apjoma. Tomēr vairāk nekā trešdaļu no šī apjoma veido tirdzniecības darījumi ar trim “eiro zonā” neietilpstošajām valstīm - Lielbritāniju, Zviedriju un Dāniju. Tādējādi salīdzinājumā ar Ungāriju, Čehijas Republiku vai Slovēniju, kuru tirdzniecība ar Eiropas valstīm vairāk vērsta uz vienotās valūtas valstīm, mēs varam justies mazāk atkarīgi no EIRO stabilitātes.

Latvijas uzņēmējiem būs vienkāršāk kārtot darījumus ar dažādu Eiropas Savienības valstu partneriem, jo tos varēs veikt vienā valūtā - EIRO. EIRO ieviešana var paātrināt Eiropas tautsaimniecības attīstību, tā palielinot arī Latvijas iespējas eksportēt savu produkciju un veicinot mūsu saimniecisko izaugsmi un stabilitāti.

Tāpat kā citām nelielām valstīm ar atvērtu tautsaimniecību un aktīvu ārējo tirdzniecību Latvijai ir svarīgi nodrošināt savas valūtas stabilitāti pret galveno tirdzniecības partnervalstu valūtām. Eiropas Savienība ir kļuvusi par Latvijas lielāko tirdzniecības partneri, tomēr Latvijas uzņēmēji ar saviem ārzemju pasūtītājiem un piegādātājiem lielākoties norēķinās ASV dolāros.

Iespējams , ka jaunā valūta aizvien biežāk tiks lietota tirdzniecības darījumos, tādēļ lata piesaiste EIRO ar laiku var kļūt izdevīga mūsu valsts tautsaimniecībai. Tas būtu arī saprotams priekšdarbs Latvijas ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā, jo Latvija šobrīd atrodas ES asociētās valsts statusā, līdz ar to šis nosacījums izvirza pamatprasību– saskaņot Latvijas likumdošanas aktus ar ES standartiem. Tomēr lata piesaistes maiņa nav paredzama tuvākajā nākotnē, un Latvijas Banka vispirms rūpīgi izvērtēs šāda soļa nepieciešamību.

Latvijas bankas gatavojas eiro.

Latvijas Banka ir pielikusi daudz pūļu, pilnveidojot savas uzraudzības metodes un banku darbību regulējošos noteikumus, lai veicinātu stabilas un drošas banku sistēmas attīstību. Šobrīd mēs varam teikt, ka visi spēkā esošie noteikumi un vērtēšanas kritēriji, kas regulē banku darbību Latvijā, atbilst ES direktīvām un dažos gadījumos ir pat stingrāki par šīm prasībām.

Kopēja finanšu tirgus izveidošana Eiropā radīs sīvāku konkurenci starp finanšu iestādēm. Jau notiek finanšu iestāžu konsolidācija gan valstu iekšienē, gan arī starp valstīm. Konkurences spiediena rezultātā samazināsies banku skaits Eiropā un arī Latvijā. Bankas zaudēs klientus un daļu tirgus. Uzņēmumi dos priekšroku bankām, kas būs dinamiskākas, orientēsies uz uzņēmumu kapitāla finansēšanu un specializēsies noteiktu pakalpojumu sniegšanā

Bankas, kas nespēs augt vai specializēties, nonāks turpmākās pastāvēšanas dilemmas priekšā. Lai sagatavotos konkurences spiedienam, Latvijas bankām ir jāizmanto priekšrocības. Proti, banku apvienošanās rezultātā iegūtajām iespējām ir jābūt lielākām par tām, kas iegūstamas, summējot atsevišķu banku priekšrocības, tām neapvienojoties.

Latvijas bankas jau banku sektora izveides sākumposmā bijušas iesaistītas vairākās naudas reformās: Krievijas rubļu aizstāšanā ar Latvijas rubļiem un Latvijas rubļu apmaiņā pret latiem. Šo reformu īstenošanai bija nepieciešams veikt pārmaiņas banku grāmatvedībā, informatīvajā nodrošinājumā un klientu apkalpošanā, tāpēc tās guva neatsveramu pieredzi, kā rīkoties šādu pārmaiņu laikā.

Lai gan mēs esam tehniski gatavi jebkurā laikā pāriet uz piesaisti EIRO un Latvijas Bankai ir visas pilnvaras to darīt, mums ir pamatīgi jāapsver visas kursa maiņas iespējamās sekas. Mums būs uzmanīgi jāseko pārmaiņām dažādo tirdzniecības partneru rīcībā un rūpīgi jāvēro EIRO sasniegumi pasaules finanšu tirgos.

Eiro maiņas kursa ietekme uz latu.

Lai gan Latvija nav to valstu starpā, kuras 1999. gada 1. janvārī uzsāka kopējo darbību EMS ietvaros, taču Latviju tieši ietekmēs eiro maiņas kursa attīstība. To nosaka Latvijas ekonomikas atvērtība un ārējās tirdzniecības būtiska nozīme mūsu valsts tautsaimniecībā. Latvijai nav būtiskas ietekmes uz pasaules cenu līmeni, savukārt iekšzemes cenu līmeni ļoti būtiski ietekmē pasaules cenu attīstība. Stabils valūtas maiņas kurss pārvērš pasaules cenas stabilās iekšzemes cenās. Kā gan eiro maiņas kursa izmaiņas ietekmēs lata kursu, pieņemot, ka Latvijas Banka nemainīs savu valūtas maiņas politiku, t. i., turpinās saglabāt stabilu lata maiņas kursu attiecībā pret SDR valūtas grozu?

Jāņem vērā, ka pats SDR valūtu grozs mainīsies, jo vismaz divas no grozā ietilpstošajām valūtām – Vācijas marka un Francijas franks pārstās eksistēt, un to vietu šajā grozā ieņems eiro. Līdz ar to 1999. gads varētu būt nozīmīgas izvēles laiks Latvijas Bankai, jo tai būtu jāapsver, vai piesaiste pie jaunā SDR groza ir vēlama, vai varbūt nepieciešams izvēlēties citu piesaistes grozu. Pašlaik SDR sastāv no piecām galvenajām pasaules valūtām.

Pēc eiro ieviešanas SDR groza sastāvā pazūd DEM un FRF, un to vietā nāk XEU ar īpatsvaru 29 %. Uzreiz gan jāpiezīmē, ka SCF padomei ir tiesības pārskatīt SDR groza struktūru, līdz ar to šis ir uzskatāms par tīri “aritmētisku” pieņēmumu.

Ja tomēr pieņem, ka SDR struktūra būs tieši šāda, jāizdara sekojoši secinājumi. Jaunajā grozā būs četras nevis piecas valūtas, turklāt triju valūtu (USD, JPY un GBP) īpatsvari saglabāsies nemainīgi. Līdz ar to ir skaidrs, ka pieaugs SDR valūtu groza jūtīgums pret eiro maiņas kursa svārstībām, salīdzinot ar esošā SDR groza jūtīgumu pret Vācijas markas un Francijas franka maiņas kursa svārstībām.

Iespējams, ka Latvijai, lai izpildītu nacionālās valūtas stabilitātes prasības un iekļūtu ES un vēlāk arī EMS, varētu rasties vajadzība piesaistīt latu ne vairs kādam valūtu grozam, bet gan eiro. Tomēr jāņem vērā, ka Latvijas ārējā tirdzniecībā dominējošā norēķinu valūta ir ASV dolārs, un lata piesaiste eiro var radīt relatīvi lielas kursa svārstības attiecībā pret dolāru. Tas var negatīvi ietekmēt Latvijas eksporta konkurētspēju, tāpēc ir skaidrs, ka lata piesaiste eiro ir ļoti rūpīgi jāapsver, vai vismaz jāatliek uz vēlāku laiku, kad eiro un ASV dolāra maiņas kurss būs nostabilizējies.

Secinājumi par Eiro.

Lai arī sabiedrība ir labi informēta par eiro ieviešanu, tomēr pastāv noraidoša attieksme. Tam pa iemeslu var minēt divas lietas:

Mēs vēl neesam uzņemti Eiropas savienībā un Latvijas iedzīvotājos pastāv neliela daļa eiro skeptiķu, kas gan izskaidrojam ar informācijas trūkumu un neizglītotību šajos jautājumos.

Par otru iemeslu var kalpot tas, ka pēdējo gadu laikā mēs esam novērojuši un piedalījušies mūsu lata dzimšanas, augšanas un stabilizēšanās procesā. Mēs esam pieraduši pie šīs naudas, mēs to esam lolojuši. Nereti nākas dzirdēt to, ka mums ir tik skaista nauda un kur mēs liksim tos bezgaumīgos eiro. Šim faktam var arī piekrist, jo eiro zonā ietilps liela daļa no Eiropas valstīm, kurās kultūras un mākslas izpratne stipri atšķiras. To nebūt nedrīkst noliegt, ka naudai ir jābūt skaistai, patīkamai un mīļai, jo ar to mēs saskaramies katru dienu, nevienu reizi vien. Naudai ir jāpiemīt arī morālai vērtībai, tai nepietiek ar materiālo.

Nedrīkst nepieminēt arī to, ka šaubas ar eiro efektivitāti pastāv arī pašreizējās eiro zonas valstīs, kas pierāda to, ka mums nebūt nav kur steigties.

Visi faktori liecina par labu eiro. Kā būs patiesībā, rādīs nākotne.

Nobeigums.

Eiropa ir civilizācijas šūpulis un mūsu uzdevums ir saglabāt to neatkarīgi no tā, kurā valstī mēs dzīvojam. Mūsu pienākums ir saglabāt Eiropas civilizācijas vērtīgākos elementus un to konkrētās izpausmes katrā atsevišķā valstī. Eiropai nepieciešams integrēties, Eiropas Savienībai vajadzētu paplašināties, lai pašreizējām 15 valstīm pievienotos citas.

Stājoties ES pats svarīgākais ir valdības integrācijas politika - tā ir mierīga līdzāspastāvēšanas formula. No varas ieguvumu un zaudējumu līdzsvara koncepcijas viedokļa, jaunas, plašākas ģeogrāfijas veidošanās nozīmē, ka noteikti varas centri iegūs vai palielinās savu ietekmi uz citu varas centru rēķina. Valdības arvien biežāk sāk izjust suverenitātes ierobežojumus un valsts iekšpolitika tiek upurēta ārpolitikas prasībām, jo veto tiesības, kas pastāv starptautiskajās organizācijās, praksē izrādās pārāk radikāls līdzeklis, lai to varētu pielietot politikā.

Eiropas integrācijas process nenovedīs pie nacionālās valsts izzušanas. Eiropa kļutu nabagāka, ja šīs nacionālās identitātes vienkārši izzustu. ''Jebkuras valodas zaudējums ir tas pats, kas zvaigznes izdzišana. Pasaule kļust nabagāka, ja kāda valoda mirst. Un otrādi, ikvienas valodas klātbūtne pasauli padara bagātāku.'' /M.van der Stūls, ''Rīgas Laiks'' '99 septembris/

Izmantotā literatūra

Laikraksti un žurnāli:

“Dienas bizness” – periodika

“Diena” - periodikas arhīvs internetā

“Latvija un Eiropas Savienība”, 2000

Informācijas bukleti:

Latvijas Bankas informatīvais buklets “Eiro”

Rietumu bankas informatīvais buklets.

Interneta resursi:

Latvijas Bankas oficiālā lappuse (http://www.bank.lv )

Eiropas Savienības oficiālā lappuse (http://europa.eu.int)

Eiropas integrācijas biroja oficiālā lappuse (http://www.eib.lv)

TVNET ziņu portāls (http://www.tvnet.lv)

Bezmaksas referāti skolai

Eiropas savienība Lats vai Eiro? Kurš valdīs 21. gadsimtā?