 |
|||
|
|||
 |
Satura rādītājs
Satura rādītājs.................................................................................... 1
Eiropas
Savienības veidošanās vēsture.............................................. 2
Budžets............................................................................................ 3
Kopējā lauksaimniecības politikas izmaiņas
70-tos gados............... 5
Iekšējie uzkrājumi............................................................................. 6
KLP reformas 1992.gadā................................................................. 6
ES lauksaimniecības finansējums caur lauksaimniecības
fondu....... 6
Izmaiņas ES iekšienē 21.gadsimtā.................................................... 7
Pārprodukcijas
risks...................................................................... 7
Lauku
atdzīvināšana...................................................................... 7
Rūpes par
vidi............................................................................... 7
Vienotas kvalitātes normas.............................................................. 7
Programma 2000.............................................................................. 8
Labība, proteīnaugi & eļļaugi........................................................... 9
Austrumeiropas draudi.................................................................... 9
Labības tirdzniecībā nekārtības........................................................ 9
ES ražotājiem samazināsies ienākumi............................................ 10
Citi augkopības produkti............................................................... 11
Piens un tā produkti....................................................................... 12
Budžeta stabilizēšanas iespējas...................................................... 12
Pieaugums ES mājputnu gaļas ražošanā........................................ 14
Nacionālisms ietekmē gaļas tirdzniecību........................................ 15
Paredzams nozīmīgs cūkkopībā nodarbināto skaita
samazinājums. 15
Eksporta subsīdijas tiks ierobežotas.............................................. 18
Jāmazinās arī tarifu barjerām......................................................... 19
ES problēmas ar SKA.................................................................... 20
Interesantas īsziņas........................................................................ 20
Izmantotās literatūras saraksts....................................................... 21
Eiropas Savienības veidošanās vēsture
50. gados pēc Otrā pasaules kara
notika būtiskas izmaiņas tirgus ekonomikas valstu tautsaimniecībā. Centrālā
problēma šajā laikā bija zinātniski tehniskā revolūcija, it sevišķi
tehnoloģiskā revolūcija. Plašumā un dziļumā vērsās darba dalīšana un
specializācija. Arvien bagātīgāks kļuva ražoto preču klāsts, arvien asāk
izvirzījās tirgus problēma. Darba dalīšana un specializācija ieguva
starptautisku raksturu.
·
Attīstījās ražošanas
internacionalizācijas tendence ar detalizētu starptautisku specializāciju pa
valstīm, ražotņu grupām;
·
Lai specializācija būtu efektīva,
bija nepieciešama masveida ražošana;
·
Masveida ražošana kļūst iespējama
tad, ja tirgi ir pietiekami ietilpīgi, lai lielos apmēros realizētu produkciju;
·
Vietējie nacionālie tirgi parasti
izrādījās par šauriem masveida produkcijai;
·
Radās pretruna starp ekonomikas
attīstības internacionalizācijas tendences labvēlīgiem nosacījumiem un
nacionālo valstu robežu barjerām, ko sargā visdažādākās kvotas, limiti, muitas
tarifi;
·
Lai šo pretrunu atrisinātu,
vajadzēja radīt jaunas ekonomiskās attiecības starp valstīm. Tas vispirms
spieda liberalizēt eksporta un importa attiecības, veidot jaunas starpvalstu
sadarbības formas. Šīs jaunās attiecības, kas arvien vērsās plašumā, ciešāk
saliedējot valstu ekonomiku un vienādojot funkcionēšanas nosacījumus, tiek
raksturotas kā ekonomiskās integrācijas attiecības.
Vispirms ekonomiskā integrācija
praktiski izpaudās Eiropas Koptirgus izveidē. 40. gadu beigās tika noslēgta
vienošanās starp sešām Rietumeiropas valstīm – Vācijas Federatīvo Republiku,
Franciju, Itāliju, Beļģiju, Holandi un Luksemburgu – par saskaņotu pieeju ogļu
un tērauda ražošanā un realizācijā. Tā radās Eiropas ogļu un tērauda apvienība,
kas sekmīgi konkurēja pasaules tirgū.
1957. gada 25. martā minētās sešas valstis
noslēdza Romas līgumu, izveidojot Eiropas Kopienu jeb Eiropas Koptirgu
(darbības sākums ir 1958. gads).
Eiropas Koptirgus dibināšanas mērķi:
§
stiprināt internacionalizācijas
tendenci, specializāciju un ciešāku ekonomisko sadarbību starp dalībvalstīm;
§
piekopt liberālismu Kopienas
ietvaros un protekcionismu[1]
pret trešajām valstīm, vispirms pret ASV un Japānu;
§
veicināt vispārīgu veselīgu
konkurenci;
§
saglabāt ciešas saiknes ar
konkrēto valstu kolonijām;
§
būt par pretmetu tā saucamajai
sociālistiskajai ekonomiskajai integrācijai.
1973. gadā Koptirgum pievienojās
Anglija, Dānija un Īrija. Norvēģijai iestāties koptirgū liedza referenduma
negatīvais rezultāts. 1981.gadā Koptirgum pievienojās Grieķija, 1986.gadā –
Spānija un Portugāle, 1995.gadā – Zviedrija, Somija un Austrija. 1991.gadā
Māstrihtas vienošanās pastiprināja apvienības integrācijas saiknes. Kopš
1993.gada apvienībai ir Eiropas Savienības (ES) nosaukums. Radīti labvēlīgi
nosacījumi vēl plašākai un ciešākai šo valstu ekonomiskajai integrācijai.
Budžets
Eiropas Savienības (ES) budžetam
raksturīgi daudzi pamatprincipi, kas piemīt arī ES dalībvalstu nacionālajiem
budžetiem. Gan ES dalībvalstu nacionālie budžeti, gan ES budžets darbojas kā
pārdalītāji, proti, valstu budžetos līdzekļi tiek pārdalīti starp dažādām
sociālām grupām (piemēram, no darbaspējīgo nodokļiem iegūtie līdzekļi tiek
piešķirti jaunatnei un pensionāriem), kā arī starp valsts reģioniem, bet ES
budžetā līdzekļi tiek pārdalīti starp reģioniem un nozarēm Savienībā. ES
budžeta veidotāji pat stingrāk nekā ES dalībvalstu finansisti ievēro svarīgus
principus:
budžets atspoguļo visus Savienības
ieņēmumus un izdevumus
budžeta darbībā netiek pieļauta
situācija, ka izdevumi pārsniedz ieņēmumus
veicot budžeta izdevumu sadali, netiek
ņemts vērā, kādi ir ieņēmumu avoti
budžeta izlietojums tiek paredzēts
tikai noteiktām un iepriekš apstiprinātām Savienības nozarēm un aktivitātēm
ES budžets ir gadskārtējs, tas ilgst
no 1.janvāra līdz 31.decembrim. Lēmumi par nākamā gada ES budžetu tiek pieņemti
ik gadu no jauna.
Eiropas Savienības budžeta ieņēmumi
ES iekšējie ieņēmumi:
muitas nodevas, ar kurām tiek aplikts
imports no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis
lauksaimniecības preču ievednodevas,
kas tiek piedzītas no trešajām valstīm, kuras eksportē savu lauksaimniecības
produkciju uz ES
ES dalībvalstu iemaksas:
1,4 procenti no pievienotās vērtības
nodokļa (PVN), kas tiek iekasēti katrā dalībvalstī, izņemot Spāniju, Portugāli,
Grieķiju un Īriju, kurām ir jāiemaksā 1% PVN
“ceturtais resurss” jeb papildu
iemaksas, kas jāveic katrai dalībvalstij atkarībā no tās nacionālā kopprodukta
lieluma, lai uzturētu zināmu līdzsvaru starp dažādām dalībvalstīm, kuru
ekonomiskie rādītāji atšķiras, un nodrošinātu nepieciešamo kopējo ieņēmumu
apjomu.
Kopējās Lauksaimniecības politikas (KLP) aizsākumi
Kopējs tirgus tirdzniecībai ar
lauksaimniecības produktiem vispirms tika ieviests Eiropas Kopienas dibinātajās
valstīs - Vācijā, Francijā, Itālijā, Beļģijā, Holandē un Luksemburgā. Tas
nozīmē, ka tika saskaņoti nacionālie cenu atbalsta mehānismi un noteikti kopēji
muitas tarifi precēm, kuras ieveda no valstīm ārpus toreizējās Eiropas
Kopienas. Saskaņošanas process bija sarežģīts, jo nācās ievērot tik atšķirīgo
Francijas un Holandes uz eksportu orientēto un Vācijas un Beļģijas iekšējā
tirgus aizsardzības garā orientēto lauksaimniecības politiku īpatnības.
1962.gadā izveidoja Lauksaimniecības fondu (Eiropas Lauksaimniecības struktūras
un tirgus regulēšanas fondu), kura līdzekļus izmantoja KLP īstenošanai.
Kopš tā laika KLP darbojas valstiski –
Kopienas līmenī nosakot vairākas cenas galvenajām preču grupām. Gandrīz visos
gadījumos tika noteikta “mērķa cena”, jeb tā saucamā vēlamā
cena, kas nodrošinātu pieņemamu ienākumu līmeni, kā arī intervences
cena, ko piedāvā valsts tādā gadījumā, ja iekšējā tirgus cena ir zemāka
par noteikto līmeni. Valsts iejaucas tirgū un stabilizē to, iepērkot produktus
un uzglabājot noliktavās līdz noteiktam laikam. Šāda sistēma ražotājiem ļāva
uzturēt cenas augstākā līmenī nekā tirgus cenas, nodrošināja produkcijas noietu
un stabilus ieņēmumus.
Paaugstināta
stabilitāte tirgū radīja labvēlīgu augsni tehnoloģiju attīstībai un līdz ar to
krasai produktivitātes paaugstināšanai.
ES KLP pamatprincipi:
vienotais tirgus ir vienota tirgus
sistēma, kas aizstāj nacionālo tirgu atbalsta pasākumus;
priekšrocība ES
dalībvalstu ražojumiem veicina ES lauksaimniecības
produktu priekšroku pār importu;
finansu
solidaritāte ir dalībvalstu finansiāla līdzdalība
kopējā budžetā.
Kopējā lauksaimniecības politikas izmaiņas 70-tos gados
Sasniedzot nodrošinātību ar
galvenajiem pārtikas produktiem, tika izvirzīti jauni mērķi. 70-to gadu sākumā
pastiprināta uzmanība tika veltīta nepieciešamībai veikt strukturālas pārmaiņas
lauksaimniecības sektorā. Tika pieņemti likumi, kas veicināja zemnieku
saimniecību modernizāciju, zemnieku profesionālo apmācību un darba spējīgo
cilvēku resursu atjaunošanu, gados vecākiem zemniekiem piedāvājot pievilcīgus
pensionēšanās noteikumus. Lai nepieļautu iedzīvotāju aizplūšanu no rajoniem,
kuros saimniekošanai bija mazāk piemēroti apstākļi, tika piedāvāta īpaša
palīdzība.
Iekšējie uzkrājumi
Tomēr
80-to gadu laikā ražošanas tempi nesamazinājās un tirgus nespēja absorbēt visu
saražoto. Ražošanai palielinoties par 2% gadā, patēriņš palielinājās tikai par
0,5%. Noliktavu uzkrājumus arvien grūtāk kļuva pārdot gan iekšējā tirgū, gan
ārpus Kopienas. Arī sabiedrībā radās uztraukums par ”vīna ezeriem” un “sviesta
kalniem”, par vides intensīvo piesārņošanu un dabas resursu izsaimniekošanu,
pielietojot intensīvās saimniekošanas metodes. Lauksaimniecības politikas
izmaksas arvien pieauga, tai tērēja 60% no kopējā ES budžeta.
KLP 1992.gada reformas mērķi:
ražošanas līmeni
līdzsvarot ar pieprasījumu tirgū, samazinot
ražošanas intensitāti un atstājot zemi neizmantotu, bet tā rezultātā radīto
ienākumu samazinājumu kompensējot ar maksājumu par hektāru vai dzīvnieku
vienību;
ievērojami
samazināt ES atbalsta cenas, tuvinot pasaules tirgus
cenu līmenim;
īpašu uzmanību
veltīt mazāko un nabadzīgāko zemnieku ienākumu līmeņa uzturēšanai, lai atturētu viņus no vēlmes pamest saimniekošanu;
aizsargāt un
saglabāt vides potenciālu un lauku ainavu.
KLP reformas 1992.gadā
192.gada reformas rezultātā tika
pazeminātas intervences cenas graudaugiem un lopkopības produktiem, lai tās
tuvinātu pasaules cenu līmenim. Lai zemnieku ienākumi krasi nesamazinātos, sāka
piešķirt kompensāciju maksājumus, ņemot vērā hektāru un dzīvnieku skaitu,
atbalstīja arī tos zemniekus, kuri neizmantoja visu zemi ražošanai.
ES lauksaimniecības finansējums caur lauksaimniecības fondu
ES lauksaimniecības atbalsts tiek
finansēts caur Lauksaimniecības fondu. Tā ienākumus veido muitas nodoklis no
tirdzniecības ar pārtikas produktiem, pievienotās vērtības nodoklis un nodevas,
ko iekasē par cukura ražošanu.
88,5% no fonda līdzekļiem izlieto
tirgus regulēšanai jeb Kopējā Tirgus Organizāciju (KTO) finansēšanai.
Lauksaimniecības fonda lielākie izdevumu veidi:
–
intervences iepirkuma izraisītās
izmaksas;
–
eksporta atmaksas;
–
1992.gadā KLP reformas ietvaros
ierosinātie kompensāciju maksājumi;
–
izdevumi vides aizsardzībai,
apmežošanai un subsīdijām.
Ar pārējiem 11,5% no ES
Lauksaimniecības fonda tiek segts Strukturālo fondu budžets, līdzfinansēti lauku
attīstības projekti un tie pasākumi, kuri palīdz pārstrukturēt lauksaimniecības
uzņēmumus.
Izmaiņas ES iekšienē 21.gadsimtā
Pārprodukcijas risks
Prognozes rāda, ka ES tirgū joprojām
veidojas jauni produkcijas uzkrājumi. Neskatoties uz to, iepriekšējās sarunās
ar Pasaules Tirdzniecības Organizāciju (PTO) par tirdzniecību ar trešajām
valstīm tika noteikti ierobežojumi eksporta atbalstīšanai. KLP budžets nonāk
grūtībās, jo pastāvīgi jāsedz intervences izdevumi, lai uzturētu vēlamo cenu
līmeni ES iekšējā tirgū. Tiks ņemti vērā arī tādi konkurētspējas aspekti kā
kvalitāte, izvēle, veselība un drošība.
Lauku atdzīvināšana
Lauksaimniecības ekonomiskā nozīme,
īpaši nodarbinātības jomā, lauku reģionos mazinās, un iedzīvotāji arvien vairāk
sāk meklēt darbu pilsētās. Tāpēc dažviet laukos, kur lauksaimniecība nav
konkurētspējīga un nav citu alternatīvu uzņēmējdarbībai, rodas izdzīvošanas
problēmas. ES meklē jaunus ceļus, kā lauksaimniecību padarīt daudzveidīgu.
Rūpes par vidi
Līdz ar Vienotā Eiropas līguma stāšanos
spēkā 1986.gadā, “zaļā” politika skāra gandrīz visus sektorus, un
lauksaimniecībai kā galvenajam zemes izmantotājam ir ļoti svarīga loma vides
aizsardzības mērķu īstenošanā. 1992.gadā tika ieviesti noteikumi mazāk
intensīvai liellopu audzēšanai, un 1996.gadā arī augļu un dārzeņu sektora
tirgus mehānismi ciešāk tika saistīti ar vides prasībām. Ar to tika samazināts
nitrātu daudzums ūdens piegādes sistēmās un pieļaujamais minerālmēslu un augu
aizsardzības līdzekļu izlietojums.
Vienotas kvalitātes normas
Viens no vienotā tirgus jeb brīvās
preču kustības priekšnoteikumiem ES dalībvalstu starpā ir vienotu kvalitātes
normu ieviešana, kas ietver divus galvenos aspektus – pārtikas drošību un
pārtikas kvalitāti.
ES dalībvalstu pārtikas standartu
harmonizēšanas pamatā ir savstarpējās atzīšanas princips, kas nosaka, ka
produkcija, ko “likumīgi saražo un piedāvā tirgū” vienā dalībvalstī, ir
jāpieņem arī valstī, uz kuru tā tiek eksportēta. Šis princips attiecas arī uz
produkciju, ko importē no valstīm, kas neietilpst ES, ja tā atbilst importētajā
dalībvalstī pastāvošajiem likumiem.
Svarīgs ir proporcionalitātes
kritērijs. Ierobežojot importu, valstīm vajadzētu rīkoties tikai saskaņā ar
veselības aizsardzības likumā noteiktām prasībām. Tāpēc dalībvalstu nacionālo
likumu harmonizēšanai ir sekojoši mērķi:
–
uzlabot cilvēka veselību;
–
nodrošināt patērētāju ar
informāciju, kas nav saistītā ar tiešo veselības aizsardzību;
–
nodrošināt godīgu tirdzniecību;
–
nodrošināt nepieciešamo
sabiedrības kontroli.
Kandidātvalstīs tiek veikti svarīgi
likumdošanas harmonizēšanas pasākumi ne vien pārtikas sektorā, bet arī
dzīvnieku un augu veselības jomā, jo veterinārā kontrole neparedz dzīvnieku
produkcijas veselības kontroli uz ES iekšējām robežām, bet nodrošina to uz
ārējām robežām.
Augu aizsardzības likumdošana savukārt
aizkavē kaitīgu organismu izplatīšanos un nodrošina patērētājiem nekaitīgu augu
valsts pārtiku.
Programma 2000
Sagaidāmā ES paplašināšanās radīja
nepieciešamību izstrādāt Programmu 2000.
Tā paredz cenu pazemināšanu galvenajiem pārtikas produktiem. Lai novērstu
zemnieku ienākumu krasu samazināšanos, Programmā
2000 plānots piešķirt kompensācijas par zaudējumiem. Tomēr ES nav vienotas
nostājas par kompensāciju piešķiršanu uz vienādiem noteikumiem arī ES
kandidātvalstu zemniekiem, kuri tieši necietīs no cenu samazinājuma, bet drīzāk
otrādi – viņu ražojumiem cenu līmenis celsies. Savukārt atteikšanās no
vienādiem noteikumiem visu valstu zemniekiem būtu pretrunā ar ES konkurences
likumu, kas paredz visiem vienādu atbalstu. Lai īstenotu ražošanas apjomu un
pārprodukcijas samazināšanos, tiks veicināta brīvprātīga zemes neizmantošana,
līdz ar to atmatā atstāto platību apjoms palielināsies.
Labība, proteīnaugi & eļļaugi
ES labības tirgus 2000. gadā var
krietni ciest no importa pieauguma.
Ja
tomēr tiks apstiprināts Programmā 2000 paredzētais intervences cenu
samazinājums labībai (par 20 %), jau nākošajā tirdzniecības gadā ES iekšējā
labības tirgū izveidosies krasi depresīva situācija, ieplūstot konkurējošai
importa produkcijai. Turklāt, pieaugoši importa apjomi skars gan pārtikas, gan
lopbarības kviešu tirgus, tādējādi pazeminot cenas līdz jaunajam "drošības
tīkla" līmenim EUR 95.35/t.
Šāds no iekšējā tirgus aizsargātības
aspekta nelabvēlīgs notikumu pavērsiens var notikt tāpēc, ka jau kopš 1995.
gada ES labības importa nodokļi ir tieši piesaistīti labības intervences cenai
valstī. Līdz ar to, pazeminoties intervences cenai, vienlaicīgi jāsamazinās arī
importa nodevai (sākot ar 2000. gada jūliju, importa nodoklis tiks pazemināts
par EUR 37/t, t.i., par Ls 23.76/t).
Tam visam, savukārt, iemesls ir ASV un
ES 1992. gada Bleirhauzas līguma punkts, kas vēlāk tika iekļauts arī Urugvajas
raunda līgumā 1994. gadā, proti, ka ES apņemas nepiemērot importētajai labībai
importa standarttarifu, bet gan noteikt tādu mainīgu nodokli, lai pēcnodokļa
cena iekšējā tirgū ievestajai labībai nepārsniegtu 155 % no iekšējās
intervences cenas.
Austrumeiropas draudi
Tas, ka ES samērā nelielais pārtikas
graudu tirgus ir konkurentu apdraudēts, bija jūtams jau labu laiku, taču tagad
arvien reālāka kļūst iespēja, ka arī apjomīgais ES lopbarības graudu tirgus var
nonākt depresijā. Šeit īpaši draudīga var izrādīties Centrālās un
Austrumeiropas valstu (CAEV) produkcija, jo, piemēram, Ungārijā un Rumānijā
pēdējos gados bijusi krietna labības pārprodukcija, kas līdz ar to ārkārtīgi
pazemināja cenas. Arī Polijā 1999.gadā labības FOB cenas svārstījās ap EUR 72/t
(Ls 46.22/t). Un, ja pašreizējie ES importa nodokļi labībai (lopbarības
kviešiem EUR 91.61/t - Ls 58.81/t un kukurūzai EUR 92.48/t - Ls 59.37/t) padara
Savienības iekšējo tirgu trešo valstu eksportētājiem visai nepievilcīgu, tad
2000. gadā situācija mainīsies (jaunie nodokļi attiecīgi EUR 48.46/t - Ls
31.11/t un EUR 49.33/t - Ls 31.67/t. Pie šāda nodokļu līmeņa, pēc tirgus
analītiķu domām, trešo valstu eksports varētu veiksmīgi konkurēt ar ES vietējo
produkciju, pat, ja importam tiks piemērots EUR 10/t papildnodoklis.
Labības tirdzniecībā nekārtības
Pastāv bažas, ka mainoties
robežaizsardzības sistēmai, ES labības tirdzniecībā varētu izcelties zināms
sajukums. Vairums speciālistu prognozē pasaules labības cenu pacelšanos 2000.
gadā, taču šāda tendence liktu ES saskaņā ar Bleirhauzas līguma noteikumiem vēl
vairāk pazemināt importa nodokļus, kas savukārt, vairāk ieinteresētu trešo
valstu eksportētājus. Tāpēc vietējie labības audzētāji uz šādām tirgus
perspektīvām neraugās visai optimistiski.
Papildus problēmas labības
tirdzniecībā ilgākā laikposmā var sagādāt eiro/dolāra maiņas kursa svārstības,
kas īpaši izteiktas bija laikā no 1993. līdz 1998. gadam (pat 14 % robežās). Tā
kā dolārs ir primārā norēķinu valūta labības tirdzniecībā, tā vērtības būtiska
krišanās var vēl vairāk pazemināt labības cenas.
ES ražotājiem samazināsies ienākumi
Tomēr vēl joprojām vairums labības tirgotāju
un arī pati ES Komisija pieturas pie viedokļa, ka labības cenas tomēr
nesamazināsies par visiem 20 %, jo pretējā gadījumā Komisija nespētu pamatot
savu piedāvāto 50 % (tikai) cenu samazinājuma kompensāciju lauksaimniekiem
paaugstinātu tiešo maksājumu (no EUR 54.34/t uz EUR 66/t - Ls 42.37/t) formā.
Bet neatkarīgi no situācijas tirgū
cenu atšķirība starp vietējo un importēto labību saruks, jo importa nodokļa
samazināšanās ir saistīta ar intervences cenas pazemināšanu. Daudzi speciālisti
pat uzskata, ka iekšējā cena labībai varētu noslīdēt vēl zemāk par minēto
"drošības tīkla" līmeni.
Ja tomēr prognozes par importa strauju
pieaugumu un tirgus situācijas sarežģīšanos 2000. gadā nepiepildīsies,
Komisijai nāksies vēlreiz pārskatīt sava labības koptirgus normatīvo bāzi.
Visticamāk, ka šajā gadījumā būs vēl jāpaaugstina kompensācijas maksājumu
apjoms, lai saglabātu ražotāju ienākumus noteiktā līmenī. Otrs variants šādā
situācijā būtu atlikt uz vēlāku laiku vai vispār neuzsākt atbalsta maksājumu
pakāpenisku samazināšanu (degresijas princips).
2001. gadā beidzas Urugvajas raunda
līguma darbības termiņš, bet šī gada beigās sāksies nākamais PTO tirdzniecības
sarunu raunds. Domājams, ka tas ilgs vairāk nekā divus gadus, tāpēc nevar
paredzēt, kā tiks risināts jautājums par ES importa nodokļu saglabāšanu
turpmāk. Piemēram, ES lielākie konkurenti ASV un Kairnas grupas (tajā ietilpst
lielās lauksaimniecības produktu eksportētājvalstis, kas visvairāk ir
ieinteresētas tirdzniecības liberalizācijā – Austrālija, Jaunzēlande,
Argentīna, Kanāda, Ungārija u.c.) valstis pieprasa lielāku pieeju ES tirgum. Ja
Savienībai nāksies atteikties no pašreizējās mainīgo importa nodevu sistēmas,
viena no iespējamākām alternatīvām ir samērā zema importa tarifa noteikšana.
Šajā gadījumā gan jātiek likvidētai arī importa nodokļu saistībai ar
intervences cenu.
Citi augkopības produkti
Īsziņas
Zemeņu sezona aizkavēsies. 2000.gadā Eiropā aizkavēsies zemeņu sezona, jo Spānijā, kura šajā
laika periodā ir nozīmīgākā zemeņu piegādātāja Eiropas tirgiem, lietus ir
aizkavējis ražas novākšanu. Arī martā nav gaidāmi apjomīgi zemeņu sūtījumi.
Vienīgi aprīlī, uz Lieldienu laiku, tirgos varētu parādīties sezonai raksturīgi
šīs produkcijas apjomi.
Spānijas reģionā Huelva, kur tiek saražoti gandrīz 95 % zemeņu tirgus produkcijas,
1999.gadā par 5 % tika palielinātas zemeņu platības, bet ražas zudumi diemžēl
samazinās piedāvājumu. Nokrišņi ietekmē ne tikai zemeņu ražību, bet arī to
kvalitāti. Lielākie eksportētāji cenšas zemeņu iepakošanas procesā atšķirot
bojātās ogas, lai produkcija nonāktu tirgū atbilstoši kvalitātes prasībām.
Katrā gadījumā visi iepriekš minētie apstākļi tikai palielina produkcijas
izmaksas.
Kivi 2000.gadā
mazāk un dārgāki. 1997./98. gada sezonā krietni
samazinājusies kivi audzēšana Eiropā, jo Itālijā (lielākajā kivi ražotājvalstī)
pēc sliktas pērnā gada ražas ir krietni samazinājušies kivi krājumi noliktavās.
1999.gada sākumā Itālijas noliktavās šo augļu krājumi bija 160 tūkst. t apjomā,
bet vēl pirms gada - 240 tūkst. t.
Arī pēdējā kivi raža Itālijā bija
krietni zemāka, tirgus piedāvājums bija 197 tūkst. t šo augļu, bet 1996. gadā
tas bija krietni lielāks - 295 tūkst. t. Tas liek secināt, ka kivi cenas
krietni pieaugs, arī patērētājiem.
Piens un tā produkti
Pasākumi Lielbritānijas siera eksporta
atbalstam.
Lielbritānijas siera eksportētāji
saņēma patīkamu pārsteigumu, kad Piena ražošanas federācija un Valsts
lauksaimniecības ministrija paziņoja par pirmās iniciatīvas programmas
uzsākšanu, kas palīdzētu veicināt Lielbritānijas ražotā siera noietu ārzemēs.
Siera eksports posmā no 1998. gada
janvāra līdz oktobrim sastādīja 45 000 t, kas ir par 13 % vairāk nekā 1997.
gadā. Kopš 1991. gada Lielbritānijas siera ražošanas apjomi pieauguši pavisam
par 22 %. Pagājušajā gadā saražotas 337 000 t siera.
Atbalsta programmas ietvaros ir
izgatavoti neskaitāmi reklāmas plakāti, uz kuriem attēlotas 60 no visām valstī
ražotajām siera šķirnēm (Lielbritānijā tiek ražotas apmēram 400 dažādas siera
šķirnes). Plakātu teksti ir franču, spāņu, itāļu un, protams, angļu valodās, un
plakāti tiks izmantoti produkcijas pārdošanas veicināšanai ārzemēs.
Ministrijas ietvaros izveidotā siera
ražošanas vadības grupa pašlaik strādā arī pie informācijas bukletu
sagatavošanas eksportētājiem. Šajos bukletos būs atrodami komerciālo atašeju
sniegtie tirgus apskati, kā arī semināru programmas "mazajiem"
eksportētājiem.
Budžeta stabilizēšanas iespējas
Komisija aprēķinājusi, ka 2006. gada
"stabilizētais" budžets varētu sasniegt EUR 46.52 mljrd. - Ls 29.86
mljrd. apmēru, pieņemot, ka inflācijas pieaugums sasniegs 2 % gadā un ES
lauksaimniecības budžets ir EUR 40.5 mljrd. reālā izteiksmē. Pie šādiem
nosacījumiem valstu lauksaimniecības ministriem ir jāizvēlas viens no
minētajiem trim "ietaupīšanas" modeļiem, lai lauksaimniecības
izdevumus saglabātu līdzšinējā līmenī. Kā izteicies ES Lauksaimniecības
komisārs Francs Fišlers, nav izslēgta iespēja, ka akceptējamajā budžeta modelī
tiks apvienots atbalsta maksājumu modulācijas un degresijas principi.
Līdz šim panāktais piensaimniecības reformu sarunās
Lai izkustinātu strupceļā nonākušās ES
lauksaimniecības ministru sarunas, galu galā kā kompromisa dokuments parādījās
jauns ierosinājums attiecībā uz piena kvotu turpmāko likteni, proti, palielināt
tās par 2.39 %. No šī apjoma 1.5 % vienlīdzīgi tiktu sadalīts 11 dalībvalstu
starpā, bet pārējie daudzumi kā papildus kvotas tiktu piešķirtas Itālijai (600
000 t), Spānijai (550 000 t), Grieķijai (70 000 t) un Īrijai (150 000 t).
Detalizēts
jauno piena kvotu sadalījums pa dalībvalstīm dots tabulā. Taču šāds
priekšlikums, pēc ES Lauksaimniecības komisāra F. Fišlera domām, tikai vēlreiz
apstiprina nepieciešamību par 15 % pazemināt cenas vājpiena pulverim un
sviestam.
|
Dalībvalstīm piešķirtais papildus piena kvotu apjoms, t
|
|
|
Beļģija
|
49 700
|
|
Dānija
|
66 800
|
|
Vācija
|
418 000
|
|
Grieķija
|
70 000
|
|
Spānija
|
550 000
|
|
Francija
|
363 000
|
|
Īrija
|
150 000
|
|
Itālija
|
600 000
|
|
Luksemburga
|
4 000
|
|
Nīderlande
|
166 100
|
|
Austrija
|
41 200
|
|
Portugāle
|
28 100
|
|
Somija
|
35 900
|
|
Zviedrija
|
49 600
|
|
Lielbritānija
|
218 900
|
|
Kopā ES
|
2 811 300
|
Šāda kvotu
mehānisma ieviešana ļautu skaidri izvērtēt, cik vērtīga būtu kvotu sistēmas
izbeigšana pēc 2006. gada. Kā izteicies F. Fišlers, dalībvalstis ir
vienisprātis, ka vēl 2003. gadā būs nepieciešams sistēmu pārskatīt, kaut gan
precīzas metodoloģijas tam nav. Kompromisa dokuments paredz, ka pašreizējā
kvotu sistēma varētu pastāvēt līdz 2006. gadam.
Tā sauktā "Londonas kluba"
četras dalībvalstis tomēr joprojām turas kopā, un, kaut arī to kopējā vēlme ir
pārtraukt piena kvotu sistēmu pēc 2006. gada, trīs no šīm valstīm
(Lielbritānija, Dānija un Zviedrija) neiebilst pret kvotas pagaidu
paaugstināšanu Itālijai, ja vien tā neatdalās no četru valstu alianses.
Galvenie
aspekti, ko paredzēja divi iesniegtie kompromisa dokumenti:
§ Intervences cena:
dokuments paredz 10 vai 15 % lielu pakāpenisku cenas samazinājumu četros
vienādos posmos.
§ Piena govju piemaksprēmija: šīs prēmijas aprēķināšanā līdz šim izmantotais t.i. "virtuālās
govs" mehānisms, pieņemot par vidējo piena izslaukumu ES 5800 t gadā, tiktu
aizvietots ar maksājumiem, kuru summas atkarīgas no ražotājam piederošās kvotas
apjoma. Nacionālais finansējums nozarei tiks saglabāts, bet ja notiks 10 %
liels cenu samazinājums, šo finansējumu nāksies samazināt par vienu trešdaļu.
Piena
govju piemaksām tiks noteiktas dažādas likmes, atkarībā no tā, kāds cenu
samazinājums tiks akceptēts. Zemāk tabulā attēlotas iespējamās šo
piemaksprēmiju likmes.
|
Piena govju piemaksas apmērs (EUR /t)
|
||
|
|
15
% cenu samazinājums
|
10 % cenu samazinājums
|
|
2000. gads
|
4.31
|
2.87
|
|
2001. gads
|
8.62
|
5.75
|
|
2002. gads
|
12.9
|
8.62
|
|
2003. gads un ?
|
17.24
|
11.49
|
Pieaugums ES mājputnu gaļas ražošanā
Pagājušajā gadā mājputnu gaļas
ražošana ES pieauga, sasniedzot 8.8 milj. t apjomu. Tas gan nav sevišķi daudz,
jo salīdzinot ar 1997. gadu, ražošana palielinājusies tikai par 2 %. To
visticamāk var izskaidrot ar spēcīgo konkurenci gaļas ražotāju starpā. Putnu
gaļas ražošana visizteiktāk (par 4 %) pieaugusi Vācijā, kur pērn saražoja 765
tūkst. t. ES tradicionāli lielākā gaļas ražotājvalsts Francija 1998. gadā
saražoja par 2 % vairāk nekā iepriekšējā gadā (2.3 milj. t). Nedaudz vairāk
nekā 1997. gadā pērn mājputnu gaļu (1.5 milj. t) saražoja Lielbritānija.
Itālijā pagājušo gadā bija neliels produkcijas pieaugums, saražojot 1.2 milj. t.
1998.gadā ES tika saražots pavisam 6.1
milj. t vistas gaļas, kas, salīdzinot ar 1997. gadu, ir par 2 % vairāk. No šī
daudzuma 1.2 milj. t tika saražots Francijā, 1.1 milj. t - Lielbritānijā, 670
tūkst. t - Itālijā un 415 tūkst t - Vācijā. Jāatzīst gan, ka katras atsevišķas
valsts sniegtie dati ne vienmēr sakrīt ar statistikas aprēķinātajiem datiem.
Tā, piemēram, 1998. gadā Francijā un Itālijā izšķīlās mazāk cālēnu nekā gadu
iepriekš, kaut gan vistas gaļas ražošana abās valstīs pērn nedaudz pieauga.
Arī tītaru gaļas ražošanā ir vērojamas
zināmas pretrunas. Pēc ZMP ziņām, šīs produkcijas ražošana ES pagājušajā gadā
bija 1.8 milj. t, kas ir par 2 % vairāk, salīdzinot ar 1997. gadu. Francijā
tītara gaļas ražošanas pieaugums sasniedz 1.6 % (720 tūkst. t), kaut gan
Francijas statistikas dati liecina par perēšanai paredzēto olu skaita
samazināšanos.
Itālijā tītaru gaļas ražošana pieauga
pērn par gandrīz 6 % un sasniedza 360 tūkst. t apjomu, lai gan tītaru cālēnu
skaits šajā gadā ir visai nereāli pieaudzis (par 27 %). Lielbritānijā, kur kopš
1995. gadā tītaru gaļas ražošana sāka samazināties, arī pagājušajā gadā šī
tendence saglabājās, ražošanas apjomiem samazinoties par 5 % un saražojot tikai
280 tūkst. t tītaru gaļas produkcijas. Pēc Lielbritānijas statistikas datiem,
balstoties uz perēšanai paredzēto olu skaita aprēķiniem, tītaru gaļas ražošanai
būtu bijis par 10 % jāsamazinās. Vācijā tītaru gaļa tika saražota par 6 %
vairāk nekā 1997. gadā, t.i. 250 tūkst. t.
Visvairāk Eiropas savienībā 1998. gadā
palielinājusies pīļu gaļas ražošana - salīdzinot ar 1997. gadu, ražošanas
apjomi pieauguši gandrīz par 8 %, sasniedzot 335 tūkst. t apjomu. Acīmredzami,
tas izskaidrojams ar to, ka pīļu audzētāji izmanto nišas, kuras radušās
saistībā ar ražošanas samazināšanos Austrumeiropā. Francija ar ražošanas apjomu
215 tūkst. t ir neapšaubāmi lielākā pīļu gaļas ražotāja ES. 1998. gadā Francijā
tika pārstrādāts par 10 % vairāk šo putnu nekā 1997. gadā. Vēl ES pīļu gaļas
ražošanā var pieminēt Lielbritāniju ar 39 tūkst. t ražošanas apjomu, kas ir par
2.6 % vairāk nekā 1997. gadā, un Vāciju ar 36 tūkst. t ražošanas apjomu, kas
salīdzinot ar 1997. gada rādītājiem, ir par 8 % vairāk.
1998. gada pirmajos sešos mēnešos ES
strauji pieauga mājputnu gaļas eksports, it sevišķi uz Krieviju. Ja Francija
1997. gadā uz Krieviju eksportēja 80 tūkst. t putnu gaļas, tad 1998. gada
pirmajā pusē šis rādītājs palielinājās vēl par 15 %. Augustā gan kāpums aprima,
un putnu gaļas eksports tika pat pārtraukts. Holandes eksportētāji 1997. gadā
nosūtīja 70 tūkst. t mājputnu gaļas, bet 1998. gadā putnu gaļas tirdzniecība
tiem nebija īpaši veiksmīga. Vācija 1997. gadā eksportēja 9 tūkst. t putnu
gaļas, bet 1998. gadā vairs tikai 8 tūkst. t šīs produkcijas. Kopsummā no ES uz
trešajām valstīm tiek prognozēts neliels eksportētās produkcijas pieaugums ap
900 tūkst. t apjomā.
Mājputnu gaļas patēriņš uz vienu ES
iedzīvotāju 1998. gadā ir pieaudzis par 200 g, t.i., gadā viens iedzīvotājs
patērē vidēji 21.3 kg putnu gaļas. Tomēr šāda tendence veidojās zemo putnu
gaļas produkcijas cenu dēļ. Tikai daļēji ražotāji šos zudumus atguva ar zemākām
mājputnu barības izmaksām.
Nacionālisms ietekmē gaļas tirdzniecību.
Arvien pieaugošā patērētāju interese par
iegādātās gaļas kvalitāti un izcelsmi Eiropas savienībā, kas tika sekmēta LSE
(liellopu spongiformā encefalopātija) epidēmijas uzliesmojuma rezultātā, ir
novedusi pie tā, ka patērētāji ir sākuši izvēlēties pārsvarā savā valstī ražoto
gaļu. Turklāt šī tendence attiecas ne tikai uz liellopu gaļu, bet arī visiem
pārējiem gaļas veidiem. Līdz ar šādu uzticību pašražotajai produkcijai ES
dalībvalstu savstarpējā tirdzniecība ar gaļas produktiem kļūst problemātiska.
Paredzams nozīmīgs cūkkopībā nodarbināto skaita samazinājums.
Lielbritānijas cūkaudzētāju
asociācijas veiktais pētījums liecina, ka finansiālās krīzes rezultātā
aizvadīto sešu mēnešu laikā darbu ir zaudējuši 300 – 400 cūkkopībā nodarbināto,
un, krīzei turpinoties, līdz šā gada jūnijam darbu varētu zaudēt vēl 3400
cilvēku. Pētījums tika veikts, aptaujājot zemniekus un kompāniju menedžerus.
Kompromisa dokuments paredz, ka
liellopu gaļas ražošanā pamatmaksājumi par piena govīm tiks pārrēķināti
maksājumos par piena kvotām un pieskaitīti šai pamatsummai.
Kompromisa dokuments attiecībā uz
liellopu gaļas ražošanu;
Intervences
cena: Intervences cenu paredzēts pakāpeniski samazināt par
25 % trijos posmos (salīdzinājumam: sākotnējie EK priekšlikumi paredzēja 30 %
samazinājumu). Intervences gala cenai vajadzētu būt EUR 2 085/t, bet
intervences "drošības tīkla" cena būtu jānosaka EUR 1450/t līmenī.
Teļu
nokaušanas prēmija: prēmija EUR 50 apmērā par vienu
nokaušanai nodotu teļu tiks maksāta zemniekiem, ja šis teļš būs līdz sešus
mēnešus vecs, un tā liemeņa svars nepārsniegs 145 kg. Šīs prēmijas maksimālā
apmēra noteikšana būs nodots pašu dalībvalstu kompetencē, vadoties pēc 1995.
gada nokaušanas rādītājiem un eksporta uz trešajām valstīm tajā pašā gadā.
Zīdītājgovju
prēmija: Somijai, Austrijai un Zviedrijai šī prēmija tiks
noteikta 1995. gada līmenī. Savukārt pārējām dalībvalstīm prēmijas aprēķināšanā
būs jāizmanto augstākais ražošanas rādītājs laikposmā no 1995. līdz 1997. gadam
plus vēl 3 % (skatīt tabulu).
Speciālā
vēršu un buļļu prēmija saglabāsies 1996. gadā noteiktajā
apmērā, ar 5 % slieksni (sākotnējos priekšlikumos paredzēts 10 % slieksnis).
Lai tas neatstātu negatīvu iespaidu uz budžetu, "nacionālo aplokšņu"
ietvaros piešķirtais atbalsts tiks samazināts.
Lai šo prēmiju saņemtu, dzīvniekam
jābūt ne jaunākam par 9 mēnešiem un ne vecākam par 21 mēnesi. Šāds ierobežojums
tiek noteikts, lai veicinātu dzīvnieku pārdošanu, netiecoties pēc iespējami
lielāka kautķermeņa svara.
Teles: Šeit specifiski
nosacījumi ir izstrādāti tām dalībvalstīm, kurās vairāk kā 60 % zīdītājgovju un
teļu ganāmpulka tiek audzētas kalnainajos apgabalos. Šajā gadījumā valsts par
telēm var piešķirt līdz 20 % no visas zīdītājgovīm paredzētās atbalsta summas.
|
Paredzētais nacionālais finansējums un maksājumi par
liellopu (milj. EUR)
|
|||
|
|
Nacionālais finansējums liellopiem
|
Zīdītājgovju
prēmija
|
Speciālā
vēršu un buļļu prēmija
|
|
Beļģija
|
68.8
|
394 253
|
253 149
|
|
Dānija
|
41.9
|
112 932
|
277 110
|
|
Vācija
|
314.0
|
639 535
|
1 782 700
|
|
Grieķija
|
13.5
|
138 005
|
143 134
|
|
Spānija
|
117.6
|
1 441 539
|
713 999
|
|
Francija
|
332.0
|
3 779 866
|
1 754 732
|
|
Īrija
|
111.7
|
1 102 620
|
1 002 458
|
|
Itālija
|
233.0
|
621 611
|
598 746
|
|
Luksemburga
|
3.7
|
14 537
|
18 962
|
|
Nīderlande
|
90.0
|
63 236
|
157 932
|
|
Austrija
|
42.8
|
325 000
|
423 400
|
|
Portugāle
|
22.0
|
277 539
|
175 075
|
|
Somija
|
22.0
|
55 000
|
250 000
|
|
Zviedrija
|
32.6
|
155 000
|
250 000
|
|
Lielbritānija
|
226.7
|
1 699 511
|
1 419 811
|
Ekstensifikācijas
prēmija: Pirmajos divos reformu gados (2000. un 2001.)
ražotājiem šī prēmija būs pieejama, ja ganāmpulka blīvums uz 1 lopbarības
platības vienību nepārsniegs 2 nosacītās liellopu vienības (LU), vēl papildus
piemaksu varēs saņemt saimniecības, kurās šis rādītājs nepārsniegs 1.6 LU.
Sākot ar 2002. gadu, maksimālais LU vienību skaits uz 1 ha lopbarības sējumu
būs 1.8 LU. Ja blīvuma rādītājs būs mazāks par 1.4 LU/ha, maksājumi varētu
sasniegt pat EUR 80 par katru LU.
|
Priekšlikumi ekstensifikācijas prēmijai
|
||
|
2000. un 2001. gadā
|
EUR 33,
ja ir 1.6 – 2 LU/ha |
EUR 66,
ja mazāk nekā 1.6 LU/ha |
|
No 2002. gada
|
EUR 40,
ja ir 1.4 – 1.8 LU/ha |
EUR 80,
ja mazāk nekā 1.4 LU/ha |
Samazinot
maksājumu maksimālo apmēru (no EUR 100 par ganāmpulka blīvumu, mazāku kā 1.4
LU/ha uz EUR 80), Komisija paredz atbrīvot no papildus sloga ELSTR
(Lauksaimniecības struktūras un tirgus regulēšanas fonds) budžetu.
90 dzīvnieku limits prēmijas
saņemšanai: ierobežojums kā tāds saglabāsies, bet paredzams, ka dalībvalstis
centīsies noteikt šo likmi pēc iespējas zemāku.
Kompromisa dokuments attiecībā uz
lauku attīstības jautājumiem
Jaunie
lauksaimnieki: Kompromisa dokuments paredz jaunajiem
ražotājiem piešķirt lielāku atbalstu nekā to paredz Komisijas sākotnējie
priekšlikumi. Lauksaimniecībai mazāk piemērotajos apgabalos jaunie zemnieki
varēs saņemt pat līdz 55 % kompensāciju ražošanas izmaksām, bet pārējos
apgabalos šis atbalsts būs 45 %. Noteikumi par investīcijām paliek nemainīgi.
Agrās
pensionēšanās programma: šajā jautājumā kompromisa
dokuments paredz dāsnāku finansējumu. Programmas atbalstu saņems tie vecāka
gadagājuma lauksaimnieki, kas aiziet pensijā par desmit vai pat piecpadsmit
gadiem agrāk. Šie cilvēki atbalstu varēs saņemt līdz pat savai septiņdesmit
piektajai dzimšanas dienai (līdz šim bija noteikti septiņdesmit gadu
"griesti"). Lauksaimniecības algotie strādnieki gan no šī labojuma
neko negūs.
Gada atbalsta maksājumu apmērs vienam
"pensionētajam" lauksaimniekam sasniegs EUR 30 000 un saimniecībā
strādājošajiem līdz EUR 3500. Maksimālais atbalsta apjoms ir EUR 150 000
saimniecības īpašniekam un EUR 35 000 strādniekam.
Lauku
vides saglabāšana: Lai saņemtu valsts atbalstu,
lauksaimniecībai mazāk piemēroto apgabalu ražotājiem nebūs jāizpilda
specifiskas lauku vides saglabāšanas prasības, jo šiem ražotājiem tās esot
noteiktas pārāk augstas. Līdz ar to, saglabāsies tikai noteikums par
pamatprasību ievērošanu.
Eksporta subsīdijas tiks ierobežotas
Šobrīd ES ir lielākais eksporta
subsidētājs pasaulē. Pēc prof. S. Tangermana aprēķiniem, dažiem produktiem,
piemēram, cūkgaļai, liellopu gaļai, sieram, sviestam un putnu gaļai, vērtējot
pēc apjomiem, ES ir vienīgais nozīmīgais eksporta subsidētājs. Nozīmīgākais
eksporta subsidētājs ES ir arī piena pulverim, graudiem un cukuram.
Pēc 2000. gada Eiropas savienībai ir
jārēķinās ar ievērojamu eksporta subsīdiju samazināšanos. Turklāt tās ir
jāsamazina neatkarīgi no tā, vai nākamajā sarunu raundā par to tiks panākta
kāda vienošanās vai nē. Iemesls tam būs Urugvajas raundā panāktā vienošanās par
tālāku subsidētā eksporta apjomu samazināšanu un eksporta subsīdiju (tās ietver
tiešās subsīdijas produktam, eksporta kredītus un subsīdijas mārketingam)
summas samazināšanu.
Te jāpiebilst, ka līdz šim ES lielākas
problēmas sagādāja nevis prasība samazināt eksporta subsīdijām paredzēto summu,
bet subsidētā eksporta apjomu samazināšanas nepieciešamība (par nesubsidētu
eksportu uzskatāmas preces, kas eksportētas pilnībā bez jebkura veida eksporta
subsīdijām).
Turklāt pēc 2000. gada vairs nebūs
spēkā arī iespēja vienā gadā neizmantotās eksporta subsīdijas izmantot citos
gados. Līdz šim tas ES ļāva pastiprināt eksporta subsidēšanu gados, kad pasaulē
bija novērojama lauksaimniecības produktu cenu lejupslīde, piemēram, pagājušajā
gadā un šogad.
Lai risinātu problēmas, kas saistās ar
eksporta subsīdiju un subsidēto apjomu samazinājumu, Programmā 2000 ir
paredzēts pazemināt cenas virknei produktu, lai tās pietuvinātu pasaules
līmenim. Tikai gadījumā, ja šie reformu priekšlikumi tiks apstiprināti, ES būs
spējīga turpināt savas produkcijas eksportu tādos pašos apjomos kā līdz šim.
Tomēr arī šāda politika, kad zemas
eksporta cenas tiek nodrošinātas ar produktu tiešu subsidēšanu valsts iekšienē,
ko realizē ES un ASV, nākamajā PTO sarunu raundā varētu izpelnīties asu Kairnas
grupas un jaunattīstības valstu kritiku. Šīs valstis, kas nevar atļauties
subsidēt ne eksportu, ne arī savus ražotājus, ir nobriedušas cīnīties par
pilnīgu eksporta subsīdiju aizliegšanu.
Jāmazinās arī tarifu barjerām
GATT (vispārējā vienošanās par
tirdzniecību un tarifiem) 1994. gada līgumā tika paredzēts, ka visi nodokļi un
nodevas uz robežām tiks pārveidoti specifiskos ad valorem tarifos, kas tiek izteikti procentos. Visiem tarifiem
tika noteikti maksimālie līmeņi (parasti 50 %) un kopējos tarifus paredzēts
samazināt par 36 % (katrā tarifu līnijā vismaz par 15 %) sešu gadu laikā.
Papildus tika noteiktas minimālās tarifu kvotas (3 % no iekšzemes patēriņa, šim
rādītājam pieaugot līdz 5 %), kurām tiek piemēroti īpaši zemi importa tarifi.
Reālais tarifu samazinājums šajā laikā
gan ir bijis stipri mazāks nekā līgumā oficiāli paredzētais. Tam iemesls,
pirmkārt, bija dalībvalstu mānīšanās ar nepamatoti augsta sākotnējā tarifu
līmeņa uzrādīšanu (šajā aspektā visnegodīgākā bija tieši ES). Otrs iemesls ir
ļoti augstie prohibicionistiskie
importa tarifi, t.i. tarifi, kas noteikti daudz augstāki nekā tas būtu reāli
nepieciešams tirgus aizsardzībai. Tā rezultātā noteiktām precēm, piemēram,
cūkgaļai un putnu gaļai Eiropas savienībā, samazinot nominālos importa tarifus
par 50 %, reālais efektīvais importa tarifs nemainījās.
Šobrīd ES tiek uzturētas augstas
importa nodevas labībai, liellopu gaļas un piena produktiem, kā rezultātā
importa cenas tiek palielinātas virs ES iekšējā līmeņa cenām, tādējādi aizverot
savu tirgu citu valstu ražotājiem. Par papildus aizsardzības instrumentu, ko ES
sekmīgi arī izmanto, kalpo tā saucamās netarifu barjeras, nosakot importētajai
produkcijai īpaši augstas kvalitātes, drošības un fitosanitārās prasības.
Kairnas grupas valstis un ASV uzskata,
ka 1994. gadā panāktā vienošanās par tarifu samazinājumu nav bijusi efektīva,
un tirgus pieeja tādās valstīs kā ES un Japāna praktiski nav palielinājusies.
Gaidāmajā "Tūkstošgades sarunu" raundā šo valstu pārstāvji gatavojas
iestāties par daudz nozīmīgāku tarifu samazinājumu lauksaimniecības un pārtikas
precēm, iekļaujot kopējā tarifu līmeņa aprēķinā arī netarifu barjeras.
ES problēmas ar SKA
PTO Eiropas savienībai noteiktais
subsīdiju kopējais apjoms - SKA (subsīdiju gada apjoms, izteikts naudas
izteiksmē, kas piešķirts konkrētu lauksaimniecības produktu ražotājiem vai
lauksaimniecības produktu ražotājiem kopumā) 1994. gadā bija EUR 78.7 milj., un
līdz 2000. gadam šī summa ir jāsamazina par 20 %. Šobrīd ES izmantotais SKA ir
EUR 47.5 milj., bet tas ir, neņemot vērā šobrīd "zilajā kastē"
iekļautās subsīdijas, kuras veido Eiropas
savienības tiešie kompensācijas maksājumi kopā ar ASV starpības maksājumiem PTO
dalībvalstīm. Gadījumā, ja šīs subsīdijas gaidāmajā sarunu raundā tiks
likvidētas, kas ir visai ticami, kopējam SKA vajadzēs pieskaitīt vēl EUR 31.2
milj., tādējādi Eiropas savienības SKA 2000. gadā būs EUR 78.7 milj., kas būs
daudz vairāk nekā Urugvajas raundā noteiktais limits.
Tātad, ja "zilās kastes"
subsīdijas tiks ietvertas SKA aprēķinos, tad 2005. gadā, ņemot vērā arī
Programmā 2000 paredzamo kompensācijas maksājumu pieaugumu, ES maksātās
subsīdijas pārsniegs Urugvajas raundā noteikto SKA limitu par EUR 8 – 10
miljoniem
Interesantas īsziņas
1998. gadā Šveicē sekmīgi darbojies
"Lauku tūrisms". Pēc "Lauku draugu" ziņām, arī 1998. gadā
Šveicē sekmīgi attīstījās lauku tūrisma nozare. Ar vairāk nekā 85 tūkst.
nakšņošanas vietu tika par 7.1 % pārspēts iepriekšējā gada rezultāts un līdz ar
to, sasniegts peļņas rekords šajā jomā. Jau vienpadsmit gadus Šveicē darbojas
lauku tūrisma uzņēmumi, piedāvājot atpūtas iespējas laukos pie šveiciešu
zemniekiem. Valstī ir pat nodibināta sava organizācija "Lauku
tūrisms", kurā ir iekļautas 278 zemnieku saimniecības.
Pagājušajā gadā ar "Lauku tūrisma" starpniecību Šveices zemnieku
saimniecībās atpūtās 12 tūkstoši personu, t.sk. 5 tūkstoši bērnu. 76 %
atpūtnieku bija paši šveicieši, bet vairāk nekā puse no pārējiem bija vācieši.
Izmantotās literatūras saraksts.
1.
Lībermanis G. Starptautiskie
ekonomiskie sakari un Latvija. – R.: Birznieka SIA ”Kamene”, 1998.
2.
Eiropas integrācijas biroja
bukleti:
a)
Es un ES – 30 jautājumi un
atbildes
b)
Es un ES – lauksaimniecība
c)
Es un ES – vienotais tirgus
d)
Es un ES – ieņēmumi un izdevumi
3.
Interneta materiāli:
a)
Informatīvs lauksaimniecības
politikas biļetens
b)
Eiropas Savienības vēsture
[1] Protekcionisms – aizsargmuitu izmantošanas politika sava iekšējā
tirgus un ražotāju aizsardzībai
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru