Ievads

Eiropas Savienība ir Eiropas valstu politiska un ekonomiska alianse.

Sākotnējām sešām loceklēm - Francijai, Beļģijai, Itālijai, Luksemburgai, Nīderlandei un Rietumvācijai - 1973. gadā pievienojās Lielbritānija, Dānija un Īrija, 1983. gadā - Grieķija, 1986. gadā - Spānija un Portugāle, 1995. gadā - Austrija, Somija un Zviedrija.

ES dalībvalstis šobrīd ir 15: Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Dānija, Īrija, Apvienotā Karaliste, Grieķija, Spānija, Portugāle, Austrija, Somija un Zviedrija.

Eiropas Savienības mērķi:

- likt pamatus ciešākai savienībai Eiropas tautu starpā

- nodrošināt savu valstu ekonomisko un sociālo progresu, kopīgi likvidējot barjeras, kas sadala Eiropu

- nemitīgi uzlabot savu tautu dzīves un darba apstākļus

- saskaņot rīcību, kas nodrošinātu vienmērīgu darījumu sfēras paplašināšanu, līdzsvarotas tirgus attiecības un godīgas konkurences apstākļus

- mazināt attīstības atšķirības starp reģioniem

- ar kopējas komerciālas politikas palīdzību pakāpeniski likvidēt starptautiskās tirdzniecības ierobežojumus

- saglabāt un nostiprināt mieru un brīvību

1991. gadā tika parakstīti asociācijas līgumi, kas garantē brīvu tirdzniecību uz desmit gadiem un iespēju kļūt par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti ar sekojošam valstīm - Čehoslovākiju, Poliju un Ungāriju, 1992. gadā ar Rumāniju un vēlāk arī ar vairākām citām valstīm (to vidū trim Baltijas valstīm),

Eiropas Savienības reģionālās attīstības politikas veidošanās vēsture

Eiropas valstu atšķirību un dažādību nosaka šo valstu vēsturiskā attīstība, ģeogrāfiskais stāvoklis, dabas apstākļi. Tautu kultūras atšķirības ir Eiropas bagātība. Taču atšķirīgs ir arī dzīves līmenis un materiālā labklājība.

Statistika rāda, ka iekšzemes kopprodukts (IKP) rādītājs uz vienu iedzīvotāju Eiropas bagātākajās valstīs ir 3 reizes lielāks nekā mazāk attīstītajās valstīs; bezdarba rādītājs – mazāk attīstītās valstīs ir 7 reizes augstāks.

Šādas atšķirības rada virkni problēmu un, lai tās risinātu, tiek veidota Eiropas reģionālā politika, kas paredz noteiktu atbalstu atsevišķu teritoriju attīstībai ar mērķi veidot Eiropu par ekonomiski un sociāli līdzsvarotu telpu.

Reģionālā politika Eiropas valstīs ir veidojusies vairāku desmitu gadu garumā un tās veidošanos nosaka katras konkrētās valsts tiesību akti, vēsturiskie apstākļi un tradīcijas.

Reģionālās ekonomiskās atšķirības pastāvēja jau 18.gs. un vēl agrāk. Tajos laikos attīstība lielā mērā bija atkarīga no reģiona klimata un dabas resursiem.

Līdz ar industrializācijas attīstību ražošana koncentrējās lielās rūpnīcās un izvietojās reģionos, kur bija pieejamas izejvielas un saražoto preču noieta tirgus. Sākās darbaspēka plūsma uz industriāliem reģioniem un valsts nevienlīdzīga ekonomiska attīstība, taču par problēmu to neuzskatīja.

Situācija mainījās pēc 2.Pasaules kara, kad mazāk attīstītie reģioni bija vēl vairāk novājināti. Valstis sāka domāt par ģeogrāfiskās situācijas radīto nevienlīdzību izlīdzināšanu. Šim mērķim, kā arī nodarbinātības veicināšanai mazāk attīstītos reģionos tika radītas reģionālās politikas.

Reģionālās attīstības politikas veidošanos visbiežāk nosaka šādi apstākļi:

· kultūrvēsturiskie,

· klimatiskie un ģeogrāfiskie,

· nodarbinātība.

Eiropas Savienības reģionālās attīstības politikas veidošanos var iedalīt vairākos posmos:

· 1955.-1975. g. Eiropas Savienības pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs galvenais uzsvars tika likts uz kopēju problēmu risināšanu tādos būtiskos sektoros kā dzelzs un tērauda rūpniecība un lauksaimniecība. Īsta reģionālās attīstības politika vēl netika izveidota, taču tika atzīta to esamība un deklarēta dalībvalstu vēlme samazināt atšķirības starp reģioniem un likvidēt mazāk attīstīto reģionu atpalicību.

1958.g. tika izveidota Eiropas Investīciju banka, kas līdz pat šai dienai sniedz

aizdevumus projektiem problēmu reģionos.

· 1975.-1985. g. Reģionālās politikas straujāka attīstība sākās ar pirmo paplašināšanās procesu 1973. g. Lielbritānija, Īrija, Dānija saskārās ar nopietnām reģionālām problēmām un bija mazāk turīgas kā esošas dalībvalstis. Viena no pirmajām Lielbitānijas prasībām bija, lai ES palīdzētu tai risināt sasāpējušās industriālo reģionu problēmas. Pārrunu procesā tā saņēma garantiju, ka tiks izveidota reģionālā politika, lai kompensētu iespējamo iestāšanās negatīvo efektu.

Tā rezultātā 1975.g. tika izveidots Eiropas reģionālās attīstības fonds – svarīgākais ES

reģionālās politikas finansu instruments.

· 1985.-1992.g. Iekšējā tirgus veidošanas procesa iespaidā kā arī ES paplašināšanās ar trim relatīvi nabadzīgām valstīm izmainīja un pastiprināja reģionālās politikas centienus. Radās nepieciešamība padarīt līdzekļu piešķiršanu daudz efektīvāku. Tas tika īstenots ieviešot programēšanas principu (integrēta daudzgadu plānošana, pamatojoties uz reģionālo stratēģiju), ierobežojot mērķu grupas un uzlabojot procedūras.

Reģionālās (strukturālās) politikas mērķi

Eiropas Svienības reģionālā politika tiek dēvēta par strukturālo politiku, lai norādītu, ka iet runa par reģionālo politiku plašākā izpratnē to apvienojot ar transporta, konkurences, vides, sociālo, zinātnes un izglītības politikām.

Problēmu risinājuma meklējumos Eiropas Svienība ir noteikusi vairākus attīstības mērķus:

Mērķis 1 – ietver reģionus, kuros iepriekšējo 3 gadu vidējais IKP rādītājs uz vienu iedzīvotāju ir zemāks par 75% salīdzinot ar ES vidējo rādītāju.

Mērķis 2 – ietver reģionus, kur notiek rūpniecības lejupslīde un bezdarba līmenis ir augstāks par Eiropas vidējo rādītāju, un kur darbavietu skaits rūpniecības nozarēs samazinās.

Mērķis 3 – šī mērķa ietvaros tiek atbalstīti pasākumi, kas vērsti uz ilgtermiņa bezdarba novēršanu, jauniešu integrāciju darba tirgū un vienlīdzīgu nodarbinātības iespēju radīšanu sievietēm un vīriešiem, kā arī tām sabiedrības grupām, kurām draud izslēgšana no darba tirgus.

Mērķis 4 – tiek atbalstīti reģioni, kuros nodarbinātību apdraud izmaiņas ražošanas un rūpniecības struktūrās.

Mērķis 5a – šī mērķa ietvaros tiek sniegta atbalsts lauksaimniecības un zivsaimniecības sektoriem un šo sektoru pārstrādes uzņēmumos nodarbinātajiem, kurus apdraud izmaiņas ražošanas struktūrās.

Mērķis 5b – atbalsts lauku teritorijām ar zemu sociāli-ekonomisko attīstības līmeni, kurām piemīt vismaz divas no sekojošām pazīmēm:

1. augsts lauksaimniecībā nodarbināto procents,

2. zemi ienākumi no lauksaimniecības, liels ieguldītais darbs attiecībā pret saražoto vērtību,

3. zems apdzīvotības līmenis vai augsta depopulācijas tendence.

Mērķis 6 – atbalsts tiek sniegts kritiski mazapdzīvotiem reģioniem, kuros iedzīvotāju blīvums iz mazāks par 8 cilvēkiem uz 1 km², un mazapdzīvotiem reģioniem, kur vērojamas straujas depopulācijas tendences.

Šis mērķis tika ieviests pēc Zviedrojas un Somijas iestāšanās ES 1995. g., atsaucoties uz šo valstu prasību pēc ES atbalsta. Somijas un Zviedrijas ziemeļos dzīvo 0,4% no Eiropas Savienības kopējā iedzīvotāju skaita.

Lai nodrošinātu lielāku palīdzības koncentāciju jaunajam programmēšanas periodam

( 2000.-2006.), paredzēts samazināt mērķu skaitu (no 7 līdz 3):

Mērķis 1

Mērķis 1 būs vērsts uz attīstības un strukturālo izmaiņu veicināšanu reģioniem, kas atpaliek attīstībā (apvieno Mērķi 1 un Mērķi 6). Arī turpmāk tas būs svarīgākais ES atbalsta mērķis un tas varētu aptvert aptuveni 20% Eiropas Svienības iedzīvotāju.

Pasākumi, kas var tikt finansēti Mērķa 1 ietvaros:

· tiešās investīcijas ražošanā, kas sekmētu ilgstošu darba vietu radīšanu;

· investīcijas infrastruktūrā, kas sekmētu reģiona ekonomisko attīstību;

· atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

· investīcijas izglītības un veselības infrastruktūrā;

· arodapmācība, t.sk. pasniedzēju, pētnieku un pārvaldes darbinieku apmācība, pasākumi nodarbinātības sfērā;

· pasākumi lauku teritoriju attīstībai: nodarbinātības dažādošana laukos, lauku tūrisma attīstība, lauku ciematu atjaunošana u.c.

Mērķis 2

Mērķis 2 atbalstīs reģionus, ko apdraud rūpniecības un lauksaimniecības lejupslīde (apvieno Mērķi 2 un Mērķi 5b). Mērķa 2 reģioni iedalīti 4 grupās:

1. industriālās teritorijas, t.sk. teritorijas, kur dominē pakalpojumu industrija;

2. atsevišķas pilsētas, ko nosaka vadoties pēc šādiem kritērijiem:

- augsts ilgterniņa bezdarba rādītājs,

- augsts nabadzības līmenis,

- nesakārtota dzīvokļu saimniecība,

- īpaši slikti vides rādītāji,

- augsts noziedzības līmenus,

- zems iedzīvotāju izglītības līmenis.

3. lauku teritorijas, kas atbilst sekojošiem kritērijiem:

- iedzīvotāju blīvums zemāks par 100 iedzīvotājiem uz 1 km²,

- lauksaimniecībā nodarbināto skaits ir vismaz 2 reizes lielāks kā vidēji ES,

- vidējais bezdarba rādītājs augstāks par ES vidējo rādītāju,

- strauja depopulācijas tendence reģionā.

4. zivsaimniecības reģioni, kur atbalsta reģionus nosaka vadoties pēc šādiem kritērijiem:

- augsts zivsaimniecībā nodarbināto skaits,

- pārstrukturizēšanās problēmas apdraud nodarbinātību šajā sektorā.

Noteikts, ka Mērķa 2 teritorijas nedrīkst aptvert vairāk kā 18% ES iedzīvotāju:

10% - rūpniecības reģioni, 5% - lauku teritorijas, 2% - pilsētu teritorijas un

1% - zivsaimniecības reģioni.

Mērķis 3

Mērķa 3 ietvaros tiks atbalstīti pasākumi, kas būs vērsti uz ilgtermiņa bezdarba samazināšanu, jauniešu un no darba tirgus izslēgto personu integrāciju darba tirgū (jaunais mērķis apvieno Mērķi 3 un Mērķi 4). Šis mērķis tiks izmantots kā politiskais ietvars dalībvalstu aktivitātēm izglītības, arodapmācības un nodarbinātības jomā.

ES reģionālās politikas pamatprincipi

Reģionālās politikas īstenošana ES līmenī noris saskaņā ar sekojošiem principiem:

1. Koncentrācijas princips: atbalsts tiek piešķirts noteiktiem reģioniem saskaņā ar ES Mērķiem. Pasākumiem jābūt vērstiem uz nopietnu problēmu risināšanu, nevis īskaicīgām aktivitātēm.

2. Programmēšanas pribcips: atbalsts tiek piešķirts pamatojoties uz dalībvalstu izstrādātajām daudzgadu attīstības programām. Projekti tiek atlasīti vadoties no stratēģiskiem attīstības apsvērumiem.

3. Papildinātības princips: ES finansējums tiek piešķirts kā papildinājums dalībvalstu finansējumam attiecīgo pasākumu īstenošanai. ES ir noteikusi finansu atbalsta “griestus” katrai dalībvalstij – 4% no nacionālā IKP.

4. Partnerība princips:lēmumu pieņemšanas un finansēšanas procesam ir jābūt maksimāli atklātam.

Attiecības starp Eiropas komisiju un dalībvalstīm tiek veidotas vadoties no subsidiaritātes principa, kas nosaka, ka augstākstāvošā institūcija nedrīkst uzņemties tādu funkciju vai aktivitāšu īstenošanu, kuras efektīvi var veikt zemākā pārvaldes līmenī.

Eiropas Savienības strukturālie fondi

Strukturālo pasākumu īstenošanai ES dalībvalstu rīcībā ir 4 strukturālie fondi:

1. Eiropas reģionālās attīstības fonds.

Šis fonds ir paredzēts, lai palīdzētu izlīdzināt galvenās reģionālās nelīdzsvarotības ES ietvaros, piedaloties atpalikušo reģionu attīstības veicināšanā un strukturālā pielīdzināšanā, kā arī to industriālo reģionu konversijā, kuru ekonomiskais stāvoklis pasliktinās. Fonds izveidots 1975.g. Pasākumi, kuriem tiek piešķirts finansējums, lielā mērā sasaucas ar Mērķi 1.

2. Eiropas sociālais fonds

Fonds koncentrējas uz arodapmācību un palīdzības sniegšanu nodarbinātības sfērā.

3. Eiropas lauksaimniecības struktūras un tirgus regulēšanas fonda struktūras regulēšanas daļa – paredzēta lauksaimniecības pārstrukturēšanai un lauku attīstības pasākumu sekmēšanai.

4. Finansu instruments zivsaimniecības attīstībai, izveidots 1993.gadā ar mērķi nodrošināt strukturālos pasākumus zivsaimniecības sektorā.

ES budžeta sadalījums 1994.-1999.g.:

48%	Kopējā lauksaimniecības politika
35%	Strukturālie fondi
6%	Iekšējā politika
6%	Ārējā politika,t.sk. Phare programma
5%	Administrācija

1994.gadā tika izveidots Kohēzijas fonds, kas atšķirībā no strukturālajiem fondiem, kur atbalsts tiek sniegts reģionālā līmeņa atšķirību izlīdzināšanai, sniedz atbalstu valstu starpā pastāvošo atšķirību izlīdzināšanai. Fonda ietvaros palīdzību var saņemt tās ES dalībvalstis, kuru IKP rādītājs uz vienu iedzīvotāju ir zemāks par 90% no vidējā ES rādītāja. Pašreiz finansējumu saņem Spānija, Grieķija, Portugāle, Īrija.

Latvija un ES reģionālā politika

Lielākajai daļai Centrālās un Austrumeiropas valstu saliedētas reģionālās politikas izstrāde vēl stāv priekšā. Arvien vairāk valstu valdības sāk saprast reģionālās politikas pozitīvo lomu attīstības atšķirību mazināšanā.

Sarunās ar Eiropas komisiju ir izkristalizējies viedoklis, ka pēc iestāšanās ES Latvijas valsts kopumā atbildīs Mērķim 1 un kvalificēsies atbalstam no ES strukturālajiem fondiem. Latvija ekonomiskās attīstības ziņā ir viena no nabadzīgakajām valstīm Centrālās un Austrumeiropas valstu reģionā. Latvijas IKP rādītājs uz 1 iedzīvotāju ir viens no zemākajiem kandidātvalstu starpā – 27%.

Salīdzinājumam IKP rādītājs uz 1 iedzīvotāju ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs pēc EUROSTAT datiem:

Dalībvalstis (1997.g.)		Kandidātvalstis (1998.g.)
Austrija	119	Bulgārija	23
Beļģija	111	Čehija	63
Dānija	140	Kipra	-
Vācija	119	Igaunija	37
Grieķija	53	Ungārija	47
Somija	107	Latvija	27
Francija	110	Lietuva	30
Īrija	96	Polija	40
Itālija	91	Rumānija	31
Luksemburga	174	Slovākija	47
Holande	107	Slovēnija	68
Portugāle	47
Spānija	63
Zviedrija	120
Lielbritānija	101

Latvijas vienošanās ar Eiropas komisiju pirmsiestāšanās kontekstā norāda uz tiem pasākumiem, kas Latvijai veicami vistuvākajā laikā, lai izpildītu pirmsiestāšanās prasības ES reģionālās politikas jomā.

Lai pēc iestāšanās Eiropas savienībā Latvija varētu pilnvērtīgi izmantot ES strukturālo fondu atbalstu, tai ir jāizveido un jāiedarbina likumdošanas, institucionālo, finansu un kontroles mehānismu kopums, kas nodrošinātu ES strukturālās politikas pamatprincipu ievērošanu.

Šadu pasākumu kopums sastāv no 5 soļiem:

1. Solis

– reģionālo atšķirību noteikšana un statistikas datu bāzes izveidošana reģionu

līmenī.

2. Solis

– likumdošanas (juridiskās) bāzes izveidošana strukturālās politikas

iedarbināšanai un īstenošanai. Šī pasākuma rezultātā valstī vajadzētu būt izstrādātai visaptverošai un integrētai strukturālajai politikai, prioritāšu un mērķu vadlīniju kopumam.

– Nacionālās attīstības stratēģijas izstrāde un nacionālās reģionālās attīstības koncepcijas izstrāde.

3. Solis

– Efektīvu administratīvo struktūru izveidošana centrālās valdības līmenī, kas noteiktu skaidru ministriju kompetences sadalījumu, starpministriju koordinācijas mehānismu un nozaru (transports, vide, zemkopība u.c.) tehnisko vienību izveidošana.

– Attiecīgo budžeta procedūru izveidošana, t.sk. finansu sadalījuma mehānismu (valsts pasūtījuma, valsts atbalsta, godīgās konkurences politika u.c.) sakārtošana un monitoringa, novērtēšanas un kontroles procedūru uedarbināšana.

– Efektīvu īstenošanas procedūru izveidošana, kas sevī ietver specifisku finansu instrumentu izstrādi un dažādu sektorālo instrumentu koordināciju.

4. Solis

– Reģionālo un vietējo administrāciju kapacitātes vairošana un, kur nepieciešams arī izveidošana. Tas attiecas gan uz centrālās valdības reģionālajām struktūrām, gan pašvaldībām. Kapacitātes veidošanai būtu jānotiek sekojošās jomās: plānošana un programmēšana, finansu vadība, monitorings, kontrole, programmu un projektu īstenošana u.c.

5. Solis

– Programmēšanas kapacitātes izveidošana nacionālajā un reģionālajā līmenī saskaņā ar Mērķa 1 programmēšanas prasībām. Tas sevī ietvertu atbalsta mērķu un kritēriju noteikšanu, nacionālo attīstības plānu un strukturālo attīstības programmu izstrādi un īstenošanu.

Eiropas komisija ir rekomendējusi atzīt visu Latvijas valsts teritoriju par vienu reģionu un klasificēt NUTS 2. līmenī. (ES reģionālās politikas ietvaros tiek izmantota reģionālā klasifikācija NUTS (Nomendature of terittorial units of statistics). Saskaņā ar šo klasifikāciju NUTS 2 līmenis ir mazākais ģeogrāfiskais griezums, kurā tiek apkopots pilns ES statistikas datu komplekts. Šajā līmenī tiek noteikti reģioni atbalstam Mērķa 1 ietvaros).

Lai palīdzētu Latvijai īstenot izklāstīto pasākumu kompleksu un sagatavotu Latviju darbam ar ES pirmstrukturiālajiem fondiem, strukturālā atbalsta reģionu līmenī” ietvaros ES no Phare programmas līodzekļiem ir atvēlējusi 3 miljonus eiro speciālajai sagatavošanas programmai darbam ar strukturļajiem fondiem Latvijā. Programma sastāvēs no 3 pasākumiem:

1. atbalsts strukturālās politikas izstrādei: likumdošanas, institucionālo un budžeta mehānismu izveidošana, kā arī strukturālo attīstības programmu formulēšana;

2. izpratnes veicināšana pa r ES strukturālo politiku: Latvijas sagatavošana darbam ar ES strukturālajiem fondiem un Kohēzijas fondu;

3. Nacionālā attīstība plāna izstrāde;

4. Projektu programmēšana: programmas ietvaros ir paredzēts īstenot vienu vai vairākus pilotprojektus, kas būtu izstrādāti programmu veidā un tiktu īstenoti piemērojot strukturāko fondu procedūras;

Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai Latvija varētu veiksmīgi saņemt ES finansējumu sākot ar 2000.gadu ir Nacionālā attīstības plāna sagatavošana. Plānā ir paredzēts iekļaut sekojošas nodaļas

· Uzņēmējdarbības veicināšana;

· Ekonomiskā infrastruktūra (transports, vides aizsardzība, enerģētika);

· Lauksaimniecība un lauku attīstība;

· Cilvēkresursu attīstība;

· Reģionālā attīstība;

· Tūrisms.

Īstenojot ES kopējo politiku, tiek izvirzīts mērķis nodrošināt vienādas iespējas un maksimāli izlīdzināt labklājības līmeni visās dalībvalstīs. Latvija neapšaubāmi kļūs par papildus resursu saņēmēju.

Izmantotā literatūra:

1. Eiropas Savienības reģionālā politika un strukturālie fondi. I.Kalniņa, A.Strazda. 1999., iespiests Mc Ābols.

2. Lekciju konspekti “Latvija Eiroatlantiskajā ceļā”, Rīgas tehniskā universitāte, 1998.

3. Žurnāls “Latvija un Eiropas Savienība”, Nr.14, 1999.

4. Eiropas integrālais birojs, www.eib.lv

Bezmaksas referāti skolai

EIROPAS SAVIENĪBAS REĢIONĀLĀ POLITIKA UN TĀS IETEKME UZ LATVIJU