Informācijas pieejamība ES un Latvijā

	Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 11.f klases skolnieces Evijas Viziņas zinātniskais darbs ekonomikā

 

Informācijas

pieejamība

ES un Latvijā

Rīga 2000

Satura rādītājs

1      Annotation..................................................................................................................... 2

2      Informācijas pieejamība............................................................................................. 4

2.1  Valdību projekti........................................................................................................ 5

2.2  Nacionālā programma “Informātika”................................................................. 6

2.3  Informācija Internetā.............................................................................................. 7

2.4  Informācijas tehniskais nodrošinājums........................................................... 8

3      Informācijas sabiedrības stratēģijas veidošana Latvijā.................................... 9

1      Annotation

Information is a thing, without which we can’t live. But there is a question - if we always can get this or other information. In this work  you can see how people can come at information in the Europe Union and Latvia, what government does to abate inaccessibility’s bar. You can read  about one of these projects ­ the national programme “Informatic”, its accomplished works and its goals. The attention is paid also to information approachability’s pluses and minuses on Internet, as well as to the technical insurance of information. Work’s closing is devoted to information’s societies making in Latvia.

2      Informācijas pieejamība

Pieejamība, saprotamība, ticamība un savlaicīgums ir četras formālās prasības, kas tiek izvirzītas informācijai, lai tā būtu apmierinoša. Pat ja tikai viena no šīm prasībām netiek izpildīta (informācija nav pieejama plašām sabiedrības masām, vai arī satur specifisku
terminoloģiju, kamdēļ nav saprotama, ir melīga, vai novēlota), var uzskatīt, ka tā globāliem informatīviem mērķiem nav derīga. Tādēļ, pat diskutējot par tādu šauru tēmu kā informācijas pieejamība, jāņem vērā, ka derīgā informācija (iekrāsotais laukums zīmējumā) ir tikai neliela daļa no visas informācijas, kā arī tikai daļa no pieejamās informācijas. Lai informācija būtu saprotama, tai jābūt mērķauditorijai saprotamā valodā un tai jābūt izskaidrotai ar saprotamiem terminiem. Savukārt, lai informācija būtu savlaicīga, tās publicēšanai jāizmanto viegli un ātri atjaunojami vai nomaināmi informācijas nesēji (šobrīd ideālais variants šiem mērķiem ir Internets, kurš, savukārt, nepilnīgi apmierina pašas informācijas pieejamības nosacījumu). Par ticamu informāciju varētu pieņemt jebkuru oficiālu informāciju, kuru izplata, vai rada un apkopo kompetenta valsts vai neatkarīga organizācija.

Arvien pieaugošais informācijas apjoms, kas radies, pateicoties jauna tipa informācijai, kas kļuvusi pieejama tikai pēdējā laikā, nodrošina mūs ar priekšrocībām, ko sniedz iespējas piekļūt daudzveidīgiem informācijas avotiem ar dažādu nesēju palīdzību. Tomēr ne vienmēr šīs priekšrocības var īstenot, jo informācijas pieejamība, ko pēdējā laikā arvien vairāk nodrošina valstu likumdošana, biežāk ir formāla un praktiski tiek īstenota ar lielām grūtībām.

2.1    Valdību projekti

ES pamatīgu darbu informācijas pieejamības jautājumā ir iesākusi salīdzinoši nesen. Ilgstoši, līdzīgi kā valsts pārvaldes un likumdošanas struktūras, tā bija samērā noslēgta un plašākai sabiedrībai nepieejama. Nopietns darbs informācijas apmaiņas procesos tika uzsākts pēc pēdējās lielās paplašināšanās, kad ES pievienojās Austrija, Somija un Zviedrija. Lai nodrošinātu pēc iespējas objektīvāku nobalsošanu referendumā, katras valsts valdība kopā ar ES institūcijām izstrādāja informācijas kampaņas, kuru pamatā bija atklātība un objektivitāte. Sākotnēji ES aktīvā informatīvā darbība izpaudās kā mērķtiecīga auditorijas informēšana par iestāšanās politiskajām, ekonomiskajām, kultūras un izglītības priekšrocībām, ES institūciju darbību un to finansējumu, kā arī saikni ar dalībvalstu valsts pārvaldes iestādēm.

Jāpieņem, ka informāciju pēc satura iedala divos līmeņos, tad šī informācija pārstāv pirmo jeb zemāko līmeni, kas sevī ietver pamatinformāciju. To esam pieraduši redzēt dažādos informācijas bukletos, brošūrās un faktu lapās, ko sagatavo valsts un pašvaldības institūcijas sabiedrības informēšanai. Pirmā līmeņa informācija pēdējā laikā ir nepietiekama, lai apmierinātu aizvien pieaugošo vajadzību pēc tās. Taču ir jāatzīst, ka bez nopietniem pasākumiem pirmā līmeņa informācijas pieejamības nodrošināšanā nesaprasti var palikt centieni ātri pakāpties uz nākamo informācijas pieejamības pakāpi, kura attiecas uz dokumentētu informāciju un, kāda atrodas iestāžu informācijas apritē.

Iepriekš sacītais attiecināms uz 1998. gada 29. oktobrī Saeimā pieņemto “Informācijas atklātības likumu”, kura darbība jau tika kritizēta masu informācijas līdzekļos. Šī likuma mērķis ir nodrošināt sabiedrībai brīvu pieeju informācijai, kas ir valsts rīcībā un tieši skar sabiedrības intereses. Tas nozīmē, ka jebkura persona ir tiesīga iegūt informāciju, kas ar likumu nav atzīta par slepenu. Ar likumdošanas palīdzību regulēta pieeja oficiālajai informācijai ir viena no būtiskākajām tendencēm, arī ES tuvināšanā saviem pilsoņiem, īstenojot izteiktu atklātības un pieejamības politiku. ES dalībvalstu, īpaši Skandināvijas valstu, valdību neapmierinātība ar ES dokumentu pieejamību, kā arī daudzie masu informācijas līdzekļu konflikti ar ES institūcijām, apliecināja to, ka pirmā līmeņa informācija ir nepietiekama, tāpēc Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, Ministru Padome un citas institūcijas izstrādāja jaunu informācijas koncepciju “atklātība un caurspīdīgums”, tās tiesiskais pamats ir iekļauts 1997. gada Amsterdamas līguma 191.a pantā, kurš nosaka: “Ikvienam ES pilsonim un ikvienai fiziskai vai juridiskai personai, kas uzturas, vai ir reģistrējusi savu biroju kādā no dalībvalstīm, ir tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem.” Jaunās “atklātības un caurspīdīguma” koncepcijas īstenošanu ar attiecīgu darbību atbalsta Ziemeļeiropas valstis, kas tradicionāli ir bijušas pazīstamas ar savu atvērtību un pēc kuru ierosinājuma tika veiktas izmaiņas ES informācijas politikā. Taču bieži vien ir sarežģīti iegūt informāciju tieši Briselē un Dienvideiropas valstīs. Ir zināmi gadījumi, kad vieni un tie paši dokumenti pieprasīti Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Stokholmā un Briselē, vienā gadījumā tiek saņemti, otrā – atteikti.

Gan ES, gan Latvijas pieredze liecina par problēmām informācijas pieejamības likumu īstenošanā. Daudzie gadījumi apliecina faktu, ka šie likumi ir nepilnīgi un vienā vai otrā gadījumā informācija var kļūt nepieejama, pietiekami veikli izmantojot formulējuma vai kādas citas likuma nepilnības.

2.2    Nacionālā programma “Informātika”

Atgriežoties pie informācijas divu līmeņu raksturojuma, jāpiebilst, ka pirmā līmeņa informācija Latvijā teorētiski būtu jānodrošina ar Informātikas likuma palīdzību. 1997. gada 15. novembrī tika izveidota nacionālās programmas “Informātika” koordinācijas padome, kuras darbību organizē Satiksmes ministrijas Informātikas departaments. Tās uzdevums ir izvērtēt normatīvo aktu projektus, kas saistīti ar nacionālās programmas “Informātika” projektu un izvērtēt šīs programmas kārtējo mērķu un uzdevumu izpildi. Koordinācijas padome ir izstrādājusi Informātikas likuma projektu, kura 3. nodaļā ietverti informācijas izmantošanas un tās aizsardzības pasākumi. 9. pants par valstiskās informācijas pieejamību nosaka, ka:

• valsts un pašvaldību institūciju, kā arī to pakļautībā, pārraudzībā un pārziņā esošo institūciju rīcībā esošā informācija ir publiski pieejama, ja šajā vai citos likumos nav noteikts citādi;
• katrai fiziskai un juridiskai personai ir tiesības prasīt un saņemt valsts un pašvaldību institūciju rīcībā esošo publiski pieejamo informāciju, to pavairot un izplatīt tālāk;
• valsts un pašvaldību institūcijām jānodrošina informācijas ievade informācijas sistēmās, tās sagatavošana un izstrāde valsts valodā.

Informācijas plūsma starp valsts un pašvaldību institūcijām un valsts iedzīvotājiem būtu veiksmīgāka, darbojoties informātikas likumam, kas nosaka, ka šīm institūcijām ir pienākums sagatavot un izplatīt informāciju, tādejādi nodrošinot pirmā līmeņa informacionālās vajadzības. Savukārt, informācijas pieejamības likums nodrošinātu informācijas pieejamību arī dokumentiem, kas ir ievērojams pasākums valsts tuvināšanā saviem iedzīvotājiem ar abu līmeņu informācijas palīdzību.

2.3    Informācija Internetā

Ir grūti norādīt būtiskus trūkumus pirmā līmeņa informācijas nodrošināšanā no ES puses, jo bagātīgs pamatinformācijas klāsts ir pieejams gan iespiesto publikāciju veidā, gan elektroniski ar datortīklu starpniecību. ES ir izveidojusi vienu no visveiksmīgākajām Interneta lapām pasaulē “Europa”, nodrošinot pieeju visām institūcijām, ES politikām un likumdošanai, līgumiem, programmām un citai nozīmīgai informācijai ar milzīgu daudzumu elektronisku dokumentu palīdzību. Savukārt, Latvijas oficiālā informācija ir tik niecīga, ka ir grūti atrast kritērijus, lai to novērtētu. Latvijas ministriju sākuma lapas Internetā (šeit jāņem vērā, ka ne visām ministrijām tādas ir), kas daudziem meklētājiem Latvijā un jo īpaši ārzemēs var izrādīties vienīgais informācijas avots, ir ne vien vājas, bet zināmā mērā pat valsts prestižam kaitējošas. Informācija latviešu valodā nav identiska tai, kas ir pieejama angļu vai citās valodās. Tā ir saturiski ļoti nabadzīga, nav sasaistes ar līdzīgu informāciju citos serveros, trūkst vienotas koncepcijas lapu dizainā, tas bieži mainās. Turklāt lapās bieži nav iespējams iekļūt, informācija netiek atjaunota pietiekami ātri, lai to varētu uzskatīt par savlaicīgu un objektīvu. Arī sākuma lapu tehniskā kvalitāte ir divdesmitā gadsimta sākuma tehnoloģiskajām iespējām pilnīgi nepieņemama – informācijas apjoms ir niecīgs, tas nav ērti lietojams, nav nodrošināta meklēšana serverī, informācija netiek saglabāta arhīvos. Nenoliedzams ir fakts, ka valstiski svarīgu institūciju, kurām būtu jānodrošina pieeja kvalitatīvai, ticamai un objektīvai informācijai par valsti informācijas avotu kvalitāte ir atkarīga tikai no attiecīgās ministrijas informācijas speciālistu entuziasma, izglītības līmeņa un kompetences.

2.4    Informācijas tehniskais nodrošinājums

Cita informācijas pieejamības problēmu grupa ir saistīta ar tehnisko nodrošinājumu. Pateicoties būtiskajām izmaiņām informācijas politikā, informācijas apjoms ir pieaudzis ne tikai kvalitatīvi, bet arī kvantitatīvi. Tas informācijas pieejamību padara neiespējamu tikai tāpēc, ka lietotāja vai informācijas turētāja rīcībā nav pietiekami spēcīgas datortehnikas. ES paredz lielākās daļas dokumentu pieejamību elektroniskā formā, kas būtiski palielina pieejamās informācijas apjomus. Taču bieži vien to pieejamība ir ierobežota tieši tehnisku iemeslu dēļ – ES oficiālais serveris ir pārslogots, meklēšana tajā var ieilgt pat vairāku stundu garumā. Protams, reāla ir situācija, kad piedāvātā informācija kļūst nepieejama, jo ekonomisko, reģionālo un citu iemeslu dēļ nav izmantojama datortehnika ar pieslēgumu Internetam. Informācijas lietotājam problēmas rada arī dokumentu valoda. ES paredz dokumentu un citas oficiālās informācijas tulkošanu visās vienpadsmit ES oficiālajās valodās. To veic milzīgs administratīvajā aparātā esošo tulku skaits, taču ne vienmēr visa informācija šajās valodās ir pieejama. Ja lielākoties viss ir labi nokārtots ar informācijas pieejamību angļu, franču un vācu valodā, tad somi, dāņi un citi “mazo” valodu lietotāji vēl ilgi nesaņems visu informāciju savā dzimtajā valodā. Problēmas rada arī plašākai sabiedrībai nesaprotamā specifiskā terminoloģija un sarežģītie dokumentu teksti. ES institūciju pieredze ir jāņem vērā Latvijas valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām, jo informācijas plūsma starp valsti un tās iedzīvotājiem nupat tikai ir sākusi veidoties. Ir svarīgi jau laikus apzināties informācijas pieejamības konceptuālo, politisko un tehnisko problēmu loku, lai atbilstošās jaunās informācijas likumdošanas īstenošana noritētu pietiekami ātri un pēc dažiem gadiem Latvija ar savu informāciju būtu gatava piedalīties Eiropas informācijas apritē.

3      Informācijas sabiedrības stratēģijas veidošana Latvijā

Deviņdesmito gadu sākumā informātikas jautājumus Latvijā risināja Valsts kanceleja, bet 1995. gada rudenī šīs funkcijas, sākot Valsts nozīmes datu pārraides tīkla (VNDPT) veidošanu, daļēji pārņēma Valsts vienotais informātikas un sakaru centrs (VVISC), bet augstākajā līmenī šo politiku koordinēja 1995. gada vasaras sākumā izveidotā Informācijas tehnoloģiju nacionālā padome (ITNP), ko veidoja vairāki ministri, vadīja satiksmes ministrs, bet reizēm arī Ministru prezidents.

ITNP bija galvenais “dzinējspēks”, veidojot VNDPT pirmo kārtu. Saskaņā ar ITNP statūtiem, tā beidza darboties 1997. gada janvārī, kad tika mainīts VVISC statuss (tagad neatkarīga bezpeļņas organizācija, Valsts informācijas tīklu aģentūra – VITA).

Pagrieziena punkts valsts aktīvas politikas veidošanai informācijas sabiedrības jomā Latvijā bija 1996. gada aprīlī notikusī konference “Latvija ceļā uz informācijas sabiedrību”, kurā tika analizēta situācija nozarē valsts mērogā, tika konstatēta būtiska atpalicība, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, un tika izstrādātas rekomendācijas un ieteikumi valdībai. Kā viens no šo rekomendāciju rezultātiem bija par nozares politiku atbildīgas valsts institūcijas izveidošana – 1996. gada 1. jūlijā tika izveidots Satiksmes ministrijas Informātikas departaments.

Informātikas departamentu veido trīs nodaļas: Informātikas stratēģijas nodaļa (ISN), Informācijas tehnoloģijas nodaļa (ITN) un Transporta sistēmu informātikas nodaļa (TIN). Departaments uzsāka koordinētas valsts informātikas politikas veidošanu, galveno vērību veltot nozares programmas izstrādei, investīciju piesaistei informātikas projektiem un likumdošanas sakārtošanai.

Balstoties uz iepriekšējo ITNP pieredzi, ievērojot Ministru kabineta noteikumus par nacionālo programmu vadību un ES Informācijas sabiedrības foruma rekomendācijas, 1997. gada novembrī valstī tika izveidota plaši pārstāvēta Nacionālās programmas “Informātika” koordinācijas padome. Padomes veidošana tika paredzēta Ministru kabineta lēmumā, tās darbību nosaka satiksmes ministra apstiprināts nolikums, un tās sastāvā ir 45 locekļi – kopā  ar Satiksmes ministrijas pārstāvjiem padomē ir visu ministriju deleģēti pārstāvji, kas parasti pārstāv savu ministriju Informātikas departamentus un/vai Informātikas padomes, lielāko telekomunikāciju un datu pārraides tīklu operatoru (Lattelekom, LMT, Latvijas Pasta datortīkls, VNDPT) pārstāvji, pašvaldību, dažu reģistru, Datoru ražotāju asociācijas, Interneta kluba, augstskolu, Latvijas Zinātņu akadēmijas, programmatūras ražotāju pārstāvji. Vairums padomes locekļu ir nozares profesionāļi, padomi vada satiksmes ministrs, un faktiski ar tik plašu pārstāvniecību tā spēj pildīt Latvijas informācijas sabiedrības foruma lomu.

Koordinācijas padomes galvenais uzdevums ir nodrošināt valsts programmas “Informātika” ieviešanu atbilstoši tajā noteiktām un apstiprinātām prioritātēm, kas nozīmē nozaru informātikas koncepciju un stratēģijas apspriešanu un apstiprināšanu, likumprojektu un investīciju projektu vērtēšanu, starptautiskās sadarbības programmu un atsevišķu projektu koordinēšanu.

Nozares stratēģijas izstrādei departaments no Koordinācijas padomes locekļu vidus uzaicina ekspertus, kas veido Koordinācijas padomes Stratēģisko darba grupu. Tajā kopā ar departamenta direktoru ir deviņi locekļi.

Jau ir pagājis krietns laiks, kopš Latvija sākusi apzinātu virzību uz informācijas sabiedrību. Lielākā daļa valsts un pašvaldību reģistru ir informatizēta un lielākajai daļai valsts institūciju ir savas lapas Internetā. Nacionālās programmas “Informātika” koordinācijas padome vēl arvien tiekas, lai spriestu par jau paveikto un nospraustu jaunus mērķus valsts attīstībā šajā jomā. Tomēr beidzot ir pienācis brīdis, kad “akla” informatizācija vairs nenes cerētos augļus. Ir jāpanāk ne tik daudz jaunu informācijas sistēmu ieviešana, kā jau esošo sistēmu savietojamības problēmu risināšana. Valsts virzībā uz vienotu informācijas “Megasistēmu” ir jāpanāk valsts vienotība ne tikai vārdos (nacionālajās programmās, valsts stratēģijās), bet arī darbos. Kā personiskā sarunā atklāti izteicās viens no VITA vadošajiem tīklu speciālistiem, kamēr likumā nebūs skaidri pateikts, ka reģistru turētāju galvenais pienākums ir nevis nodrošināt reģistra darbību, bet gan pieejamību reģistros atrodamajai informācijai, tie nepakustinās ne pirkstu, lai nodrošinātu informācijas pieejamību. Tieši otrādi, tie liks šķēršļus valsts politikai, mēģinot nosargāt “savu” informāciju, mēģinājumā paturēt savu īpašo statusu un nepārtapt par servisa struktūrām, kam tām patiesībā arī būtu jābūt.

4      Izmantotā literatūra :

“Latvija un Eiropas Savienība” 1999.gada februāris

“Latvija un Eiropas Savienība” 1999.gada aprīlis