Kas notiktu ja Latvija neiestātos Eiropas Savienībā?

Latvijas Zinātņu Akadēmijas

Ekonomikas institūts B/O SIA

Kas notiktu ja Latvija neiestātos

Eiropas Savienībā

Matīss Ranka

Rīga, 2000.

Saturs:

Ievads………………………………………………………………………………………………2.lpp

Ārpolitika………………………………………………………………….......3.lpp

I.      Latvija – Eiropas Savienība………………………………………………..3.lpp

II.    Latvija – Amerikas Savienotās valstis………………………………….7.lpp

III.  Latvija – Krievija………………………………………………………………8.lpp

1.tabula: Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc pilsonības……9.lpp

2.tabula: Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc nacionālā
 sastāva un valstiskās piederības……………………………………9.lpp

IV.         Latvija – Pārējās valstis…………………………………………………10.lpp

3.tabula: Nacionālo minoritāšu aizstāvības konvencijas
 variants ETS n° : 157………………………………………………….10.lpp

Iekšpolitika………………………………………………………………….12.lpp

Secinājums……………………………………………………………………………………..13.lpp

Atsauces…………………………………………………………………………………………15.lpp

Izmantotā literatūra…………………………………………………………………………16.lpp

Integrācija ir plašs un darbietilpīgs process un tā uzbūve var tikt skaidrota vairākos veidos. Integrācijas process patlaban notiek visā pasaulē. Tas nav vienots, bet pagaidām notiek dažādos politiskajos un ekonomiskajos centros. Viens no veiksmīgiem un vēl joprojām notiekošiem integrācijas procesiem pasaulē ir ES (Eiropas Savienība). Tā balstās uz ciešu reģionālo sadarbību, kas notiek pēc iespējas vairākos līmeņos un nozarēs. Runājot par Eiropas integrācijas procesiem, ir īpaši jāizdala divi integrācijas iespējamie veidi – federālisms un funkcionālisms kopā ar neofunkcionālismu.

Federālismā integrācijas mērķis ir vienotas plašākas valsts veidošana, kur pamats ir vienota un spēcīga centrālā vara. Pēc federālistu priekšlikuma visām pasaules valstīm ir jāapvienojas vienā federālā vienībā. Viens no federālisma pozitīvajiem momentiem, kas balstās uz vēsturisko pieredzi ir, ka, dogmatizējot nācijvalsts uzskatus, tie var veidot bāzi nacisma idejām, kas neatzīst citas nācijvalstis, tādējādi radot apkārtējās valstīs nestabilitātes un nacionālo draudu sajūtu. Tāpēc federālistu ideju var saprast kā mēģinājumu izveidot vienotu pasaules valdību, kas ietvertu sevī daļēji autonomus nacionāla rakstura reģionus, ar neatkarīgām, vietējas nozīmes jautājumu lemt spējīgām institūcijām.[i]

Funkcionālisms un tā jaunākā versija neofunkcionālisms atgādina pašreizējo ES būtību. Funkcionālisti uzskata, ka ir jāatbalsta valstu centieni palikt neatkarīgām no kādas vienotas centrālas varas. Tomēr funkcionālistu idejas balstās uz  transnacionālo organizāciju pastāvēšanu, kas varētu pārraudzīt starptautisko tirgu. Funkcionālisti uzsver ļoti svarīgo sadarbības principu, deleģējot daļu savas suverenitātes pārnacionālajai institūcijai, kas valstis piesaistīs vienu otrai. Rezultātā valstīm vairs nebūs izdevīgi karot savā starpā. Līdz ar jaunu vēsmu ienākšanu politiskajā arēnā, funkcionālisma idejas ir spiestas mainīties. Atrisinājums ir, funkcionālisma idejas modernizējot, tā radot neofunkcionālismu. Neofunkcionālistu balsts ir  Eiropas Savienība, kas ir neofunkcionālisma un funkcionālisma pamatideju iemiesojums. Visa teorija balstās uz veiksmīgu integrāciju, kas pārtop citu nozaru iesaistīšanā, tādējādi uzsverot, ka galvenā premisa ir balstīta uz veiksmes gadījumu, kurā pozitīva iznākuma rezultātā panākumi izplatās tālāk, ietverot sevī arvien jaunus sektorus. Neofunkcionālistu pamatideja ir izstrādāta uz funkcionālisma idejas bāzes par to, ka transnacionālās organizācijas balstās uz  profesionāļu un ekspertu zināšanām. Tomēr viņi uzreiz piebilst, ka profesionāļiem un ekspertiem nav liela noteikšana, bet gan politiķiem, tātad – nācijvalstīm, nevis kādai no pārnacionālajām institūcijām.[ii]

Atgriežoties pie galvenās tēmas, pagaidām nav iespējams noteikt kādā virzienā attīstīsies pati ES. Tās nākotne ir nepārredzama un grūti prognozējama. Tas ir noticis vēsturiski izveidojoties ļoti plašam birokrātiskajam aparātam. Plašais birokrātiskais aparāts ES darbību padara ļoti lēnu un nespējīgu strauji pieņemt svarīgus lēmumus vai veikt institucionālās pārmaiņas. Vēl vairāk – pievienojoties jaunām dalībvalstīm, tās birokrātiskais aparāts kļūs vēl nepārredzamāks. Ar to es vēlos pateikt, ka ES institūcijas nebūt nav tuvu pilnībai. Tās ir vienkāršas starptautiskas organizācijas institūcijas, kas Eiropā ir kļuvušas viena vai otra faktora ietekmē vairāk vai mazāk populāras.

 Kā 2000.gada 25.septembrī Latvijas Ārpolitikas Institūta seminārā atzina Dr. Karls–Heincs Kamps[iii], tad ES nākotni nevar prognozēt tālāk par tuvākajiem pieciem gadiem. Tieši tāpat kā pēc Otrā pasaules kara nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka Vācija un Francija varētu izveidot kopēju monetāro sistēmu, tāpēc paredzēt vai Eiropa būs federāla, vai paliks savienības līmenī ir samērā pārsteidzīgi.

            Ārpolitika.

Latvijas pašreizējā situācija ārpolitikā, pagaidām tikai iegūst savas nākotnes aprises. Latvijas Republikas Ministru kabineti pēc neatkarības atgūšanas (1991.gads) dara visu iespējamo un “neiespējamo”, lai Latvija jau 2005.gadā tiktu uzņemta Eiropas Savienībā un vēlāk arī NATO (North Atlantic Treaty Organisation). Pagaidām ceļš uz ES tiek uzskatīts par valsts prioritāti. Prese, radio un TV galvenokārt pauž viedokli par iestāšanos ES. Ja arī izskan pretējs viedoklis, tad tas ir nemanāms vispārējā kontekstā.

Protams, ārpolitiskā ziņā dalība kādā struktūrā garantē aizstāvību no citām valstīm, kā arī palīdzību neparedzētos gadījumos un katastrofās. Bet vai tieša dalība ES struktūrās Latvijai patiešām ir tik ļoti vajadzīga? Pastāv reāla iespēja, ka zemais pilsoniskās sabiedrības izpratnes līmenis par politiskajiem procesiem un iespējām tos ietekmēt liegs Latvijai pilnībā izbaudīt tās priekšrocības, kuras sniedz pilntiesīga dalība ES. Pašreizējā politiskā situācija  skaidri norāda uz faktu, ka līdz 2005.gadam Latvijā vēl nebūs sasniegts tāds attīstības līmenis, lai Latvijas tautsaimniecība pilnā mērā izturētu konkurences spiedienu, kāds pastāv ES dalībvalstu tirgū.[iv] Arī pilsoniskās sabiedrības egalitārisma attīstība nav sasniegusi tādu līmeni, lai spētu konkurēt ar Rietumu attīstīto demokrātiju sabiedrībām.

Atradīsies optimisti, kas teiks, ka katru gadu palielinās IKP pieaugums un ka drīz Latvija sasniegs vajadzīgo attīstības līmeni. Tikai eirooptimisti izliekas neredzam, ka ES pašreizējās dalībvalstis jau 18.gs. bija sasniegušas tādu politiskās socializācijas līmeni par kādu Baltijas valstis varēja sapņot. Situācija ir ļoti līdzīga arī šodien – Latvijas sabiedrība nav politiski gatava.

I.      Latvija – Eiropas Savienība.

Īsa Latvijas un ES sadarbības vēsture:

Latvijas attiecības ar ES aizsākās 1991.gada 27.augustā, kad Eiropas Komisija paziņoja par Baltijas valstu neatkarības fakta atzīšanu[v].

Kā grūdiens ceļā uz domu par pievienošanos ES bija Baltijas valstu iekļaušana Phare programmā 1992.gada sākumā[vi].

Nākamais solis bija 1994.gadā parakstītais Latvijas un ES brīvās tirdzniecības līgums[vii], kas stājās spēkā ar 1995.gada 1.janvāri[viii] un Latvijai atviegloja preču importu uz ES valstīm.

1995.gada 13.oktobrī Latvijas Valsts prezidents un Ministru prezidents kopīgi parakstīja Latvijas oficiālo lūgumu par uzņemšanu ES[ix]. Šis lūgums iezīmēja jaunu gultni Latvijas un ES attiecībās, kura galamērķis līdz ar to tika uzstādīts – Latvijas uzņemšana ES. Jaunais posms ir ļoti darbietilpīgs un prasa lielu pacietību gan no politiķiem, gan no Latvijas pilsoniskās sabiedrības, gan indivīdiem.

Latvija 1996.gadā izstrādāja dokumentu “Stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā”[x]. Tas vēl arvien ir galvenais dokuments pēc kura Latvija vadās integrējoties ES.

Svarīgs datums Latvijai bija 1997.gada 12.decembris, kad ES Padomē Luksemburgā tika nolemts uzsākt uzņemšanas procesu ar visām 11 ES kandidātvalstīm[xi]. Šī posma viena no svarīgākajām iezīmēm ir likumdošanas saskaņošana, kas ar Latviju kā otrā saraksta valsti notika lēnāk. To paātrināja 1998.gada martā Briselē izdotais “Pievienošanās partnerības” dokuments[xii]. Tajā tika minētas 6 galvenās sadaļas un veicamie uzdevumi:

1.  Politiskie kritēriji;

2.  Ekonomiskās reformas;

3.  Valsts administratīvo spēju nostiprināšana;

4.  Iekšējā tirgus attīstība;

5.  Iekšlietas un tieslietas;

6.  Vides aizsardzība.[xiii]

ES pirmkārt ir ekonomiska vienība un jebkuru integrācijas procesu, pirmkārt, nosaka ekonomiskie faktori un tikai pēc ekonomisko problēmu atrisināšanas un rezultāta saskaņošanas var būt runa par politiskajiem aspektiem.

ES Eiropas Komisijas ziņojumos par Latvijas progresu ceļā uz integrāciju ES, Latvijas paveiktais tiek novērtēts atzinīgi, tomēr nekad neaizmirstot pēc uzslavas turpināt ar bet…  Tik un tā tas ir liels pagodinājums, ka Eiropas Komisija katru sadaļu sāk ar vārdiem “Šai jomā Latvija ir guvusi lielus panākumus, bet…” Šis “bet…” norāda uz faktu, ka netiek vai nav iespējams esošajā situācijā darīt visu nepieciešamo, lai sasniegtu nolikto mērķi.

Sasniegtie rezultāti ir labi, vienīgi Latvijai ir jāapzinās, ka tās ekonomiskā izaugsme nav tik strauja, kā to pieprasa ES. Latvija ir guvusi atzīstamus panākumus tirgus ekonomikas izveidē, taču tās politiķiem ir jāsaprot, ka līdz 2005.gadam Latvijai rastos nopietnas problēmas, jo būtu jāsaskaras ar ES ekonomiskajiem spēkiem un pastāvošo konkurences spiedienu arī kvalificētā darbaspēka tirgū. Jāpiemin arī fakts, ka ES ekonomiskā politika balstās uz kvalitātes un produktivitātes celšanu. Tas nozīmētu strauju mazā un vidējā uzņēmēja bankrotēšanu vai apvienošanos korporācijās, tādējādi zaudējot savu ekonomisko neatkarību, kas negatīvi ietekmēs politisko dzīvi. Ar to es domāju spēcīgu korporāciju veidošanos, kas būtu ekonomiski spējīgas ietekmēt politisko stabilitāti un lēmumus Latvijas teritorijā.

Valsts nacionālās intereses izriet no tādām Latvijas sabiedrībai svarīgām pamatvērtībām kā valsts neatkarības neatgriezeniskums, kultūras identitātes nodrošināšana, latviešu valodas saglabāšana, valsts, sabiedrības un indivīdu drošība un labklājības pieaugums. Eiropas Savienības dalībvalsts kritēriju izpilde un iestāšanās Eiropas Savienībā ir Latvijas nacionālo interešu centrā. Tomēr ir jāatceras, ka ES ir internacionāla savienība, kurā ir nācijas ar daudz spēcīgākām ambīcijām. Kā piemēru var minēt Francijas izturēšanos pret citu tautību pārstāvjiem. Viņu lepnums ir viņu valoda un kulturālās tradīcijas, jo bieži vien nākas saskarties ar to, ka franči atsakās runāt citās valodās, kaut gan tās labi pārvalda.[xiv]

Latvijas valdība atzīst, ka integrācijas procesa laikā Latvijai var rasties arī tādas sektorāla rakstura nacionālās intereses, kas ir pretrunā ar iestāšanās ES atsevišķiem nosacījumiem. Latvijas valdība pastāvīgi identificēs šādas intereses un nodrošinās to maksimālu aizstāvību.[xv] Tomēr Latvijai ir jāpieņem fakts, ka tā ir maza valsts un tai vienmēr būs jāpakļaujas lielvalstu spiedienam. Integrācija kopējā savienībā ar lielvalstīm spiedīs Baltijas valstis pieslieties “finlandizācijas”[1] politikas negatīvajiem aspektiem.[xvi] Tas nozīmētu, ka Latvijas ārpolitika tiktu iespiesta “skrūvspīlēs”. No vienas puses uz Latvijas politisko dzīvi un darbībām izdarītu spiedienu ES direktīvas, bet no otras puses Krievijas Federācijas interešu aizsardzība “tuvajās ārzemēs”[xvii]. Latvija šādu situāciju nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, lai nonāktu negatīvās izvēles priekšā starp Krieviju un ES.

Kavējošs faktors ir arī privatizācijas lēnā gaita un pastāvošā monopola negribīgā pārstrukturizācija par privāto sektoru, kas, piemēram, Lattelekom gadījumā var ļoti ievilkties, jo līgums par monopoltiesībām ir parakstīts uz 20 gadiem. Latvijas kaimiņos Igaunijā monopols fiksētajās telekomunikācijās beigsies jau šogad, bet Lietuvā – 2002.gada 31 decembrī. Līdzīga situācija ir arī Latvenergo gadījumā, kur pēc tautas vēlmes šim uzņēmumam pagaidām ir jāpaliek valsts īpašumā. Privatizācijas jautājums ir pacelts pārspīlēti augstā līmenī. Starptautiski liberālajās demokrātijās monopols tiek uzskatīts par veselīgas konkurences īstenošanas kavēkli un politiskās attīstības bremzētāju. Latvijā pretēji rietumiem ir bēdīga pieredze ar daudzu uzņēmumu privatizāciju – tie bankrotē. Tas lielā mērā iespaido politisko stabilitāti un spēju nodrošināt Latvijas pilsoniskās sabiedrības intereses starptautiskajā arēnā. Tāpēc risinājums ir jāpieņem vairāk no politiskā redzes viedokļa. Valstij ir jāatsakās uz nenoteiktu laiku no lielo uzņēmumu privatizācijas. Eiropas spiediens privatizācijas procesu paātrināt ir izraisījis negatīvas sekas. Daudzi lēmumi gan Latvijas privatizācijas aģentūrā, gan arī Latvijas valdībā tika pieņemti pārsteidzīgi un bez sabiedrības atbalsta, kas attīstītajās demokrātijās nozīmē pilsoniskās sabiedrības ignoranci.

Starptautiskā sabiedrība ir uztraukta par Latvijas valsts attieksmi pret Padomju okupācijas mantojumu – krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju daļu.

Latvijas rūpju problēma ir tās lielais nepilsoņu skaits un to integrācija Latvijas sabiedrībā. Tieši šī problēma tiek uzsvērta lielākajā daļā ārvalstu kontaktos. Latvija ir parakstījusi, bet nav ratificējusi Eiropas Padomes Nacionālo minoritāšu aizstāvības konvenciju. Šo konvenciju ir parakstījuši lielākā daļa Eiropas padomes dalībvalstu, kā arī daudzas valstis, kuras nav Eiropas Padomes dalībvalstis (sk.3.tab.).

EDSO augstais komisārs minoritāšu lietās Mr. M. van der Stūls (Stoel) ir bieži norādījis uz nepilnībām Latvijas likumdošanā attiecībā uz krieviski runājošo minoritāti Latvijā. Tieši pateicoties EDSO augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos neatlaidībai un dažādu starptautisko institūciju spiedienam, Latvijā visi nepilsoņu bērni, kuri ir dzimuši pēc 1991.gada 21.augusta un kuru vecāki Latvijā ir nodzīvojuši vismaz piecus gadus ir tiesīgi pēc vecāku lūguma saņemt beznoteikumu Latvijas pilsonību.

Tomēr pieaugušajiem, kuri nav dzīvojuši Latvijā pirms okupācijas ir jāiziet naturalizācijas process. No otras puses ir jāapskata Latvijas politika pret minoritātēm gadījumā, ja EDSO un ES ar Krievijas līdzdalību nebūtu iejaukušās šai Latvijas iekšējā lietā, kas jau ir padarīta zināmā mērā par Latvijas ārpolitisko jautājumu. Latvijas Republikas pirmais izstrādātais valodas likums tika veidots vadoties pēc iekšējās situācijas un principiem. Tātad tas atbilda latviešu nacionālās sabiedrības daļas sapratnei par viņu valodas un kultūras iekšējo aizsardzību. Pirms valodas likuma un tā darbības laikā nacionālajām minoritātēm vienmēr ir bijis atļauts izvēlēties otru variantu – doties uz savu nacionālo dzimteni. Šādi vērsta iekšpolitika nebija pieņemama ES un Krievijai, kas situāciju uzskatīja par diskriminējošu. Šokējošs šai jautājumā ir tas, ka no sākotnējās Latvijas valsts sapratnes par naturalizācijas eksāmenu pāri nav palicis nekas. Ar to šeit domāts tiek jautājumu skaits un vājā eksāmena forma. Sākotnējais jautājumu skaits bija 300. Eiropas un Krievijas ekspertu spiediena rezultātā jautājumu skaits tika samazināts līdz 150. Tomēr Krievijas ekspertu viedoklis bija nemainīgs – pārāk augsts izkritušo procents naturalizācijas eksāmenā. Tāpēc 1998.gadā jautājumu skaits tika samazināts līdz 93 jautājumiem[xviii].

Starptautiskie likumi nosaka, ka minoritāšu pārstāvjiem ikvienā valstī ir jāprot tās oficiālā valsts valoda[xix]. Jāuzsver, ka Latvija nav izņēmums starptautiskajā sistēmā un uz to attiecas visi tie paši starptautiskie likumi, kas darbojas  jebkurā citā valstī. Latvijas straujā virzība uz ES traucē tai izveidot reālu ilgtermiņa programmu nepilsoņu integrācijai pilsoniskajā sabiedrībā. Tieši atturēšanās no likumdošanas saskaņošanas ar ES standartiem ļautu Latvijai nepilsoņu jautājumu pārvērst atpakaļ par iekšpolitisko jautājumu. Šāds pavērsiens dotu iespēju Latvijas politiskajai elitei vairāk uzmanības pievērst iekšpolitiskajām problēmām un nacionālās kultūras attīstībai.

Latvijā nepilsoņu pases tika ieviestas 1997.gada 10.aprīlī. Šāda rīcība no Latvijas puses pierādīja tās gatavību un centienus integrēt nepilsoņus. Tikai savukārt nepilsoņiem tagad jāpierāda sava labā griba un vēlme atzīt Latvijas valsts neatkarību, iemācoties tās valodu.

No iegūtās pieredzes Latvijas politiķi ir pārliecinājušies, ka starptautiskajā arēnā netiek ņemtas vērā katras atsevišķas valsts vēsturiski izveidojušās īpatnības. Nevar noliegt, ka iestāšanās posms ES Latvijai liek daudz straujāk sakārtot savu likumdošanu, bet nepārtraukta “vecākā brāļa” sindroma atkārtošanās neliecina par to, ka ja Latvija būs ES dalībvalsts, tad tāda kategoriska iejaukšanās tās etniskajās attiecībās mazināsies. Tikko neveiksmīgi beidzās ES politiskā blokāde Austrijai, jo tuvojās Dānijas referendums par vai pret “eirozonu”. Eiroskeptiķu pulks valstīs, kuras nav “eirozonā” ir pieaudzis, jo labāku piemēru grūti atrast, lai ilustrētu diktātu no augšas pret kādas suverēnas tautas izteiktu vēlmi kā tas bija Austrijas gadījumā. Veidojot Austrijas valdību tika uzaicināta ekstrēmi labējo spēku partija un tās līderis J.Haiders. Viņš savos izteikumos neslēpa savu politisko pārliecību un neuzticību ES “iesīkstējušajām” struktūrām. Šāda rīcība ES institūcijās “izklausījās” kā nosliece uz separātismu un neonacismu. J.Haiders tika salīdzināts pat ar Hitleru. ES galīgais lēmums bija politiskā blokāde Austrijai, kamēr no valdības netiks izslēgta J.Haidera partija. Diktāts vienmēr saasina pretnostādni un šajā gadījumā austrieši nevis revidēja savu nostāju attiecībā uz J.Haidera izteikumiem, bet klusējot, stoiciski, saliedēti izturēja diktātu no augšas. Drusku smieklīga ir manipulācija ar “trīs gudrajiem” un viņu kompromisa lēmumu par blokādes atcelšanu. Es politika šādā griezumā ir nepievilcīga un liek būt piesardzīgiem, tās politiski konservatīvo uzskatu dēļ, kas Latvijas gadījumā - tās novietojuma un vēstures dēļ, traucē tai attīstīt suverēnu un uz iepriekš minētajiem faktoriem balstītu nacionālas valsts identitāti.

II.    Latvija – Amerikas Savienotās Valstis.

ES un ASV attiecību mūsdienu premisas nosaka pastāvošā savstarpējā konkurence, kas veidojās Aukstā Kara laikā. Bieži vecā ar jauno pasauli apmainās ar asu kritiku viena par otru. Tomēr izteikumi nav bijuši par iemeslu konfliktiem. Notiek viedokļu saskaņošana un kopīga praktiska sadarbība NATO, it īpaši Eiropas karstajos punktos.

Viena no galvenajām ES un ASV attiecību regulētājām ir “ES – ASV Kopīgās Rīcības Plāns”[xx], kas tika parakstīs 1995.gadā. Galvenie uzdevumi, kas tika minēti šajā dokumentā ir miera un stabilitātes, demokrātijas un attīstības veicināšana, kā arī tuvāku saišu veidošana starp kontinentiem Atlantijas okeāna abās pusēs[xxi].

Latvijas un ASV attiecības nevar pasliktināties un nemainīsies Latvijai nokļūstot ES vai paliekot ārpus tās. ASV darbība Latvijā arī nav atkarīga no tā. Lielāka nozīme ir tam, vai Latvija vispār un kad, būs gatava kļūt par NATO dalībvalsti. Ir daudz un dažādu iemeslu, kāpēc Latvija varētu nekad nekļūt par NATO dalībvalsti. Kā viens no iemesliem ir tas, ka Krievijas Federācija ir izteikusies, ka Baltijas valstu iestāšanās NATO varētu dramatiski mainīt Krievijas Federācijas attiecības ar Rietumiem. NATO un ES nav ieinteresētas aizskart Krievijas intereses tās militārā potenciāla un neprognozējamības dēļ, tāpēc Latvijas jautājums par dalību NATO ir grūti prognozējams. Krievijas nostāja traucē ASV darbību Baltijā. Tomēr Latvijas dalība ES vēl vairāk sarežģītu Latvijas – ASV bilateriālās attiecības. Latvija kā pilnīgi neatkarīga Eiropas valsts spētu palielināt ASV investoru interesi par Latviju kā ASV ietekmes sfēru. ASV būtu ļoti labs partneris Latvijai finansu sistēmu un kapitāla tirgu attīstībā.

III.  Latvija – Krievija.

Latvijas – Krievijas attiecības ir sarežģītas. Atomzemūdenes “Kursk” avārija Barensa jūrā bija tas lakmusa papīrītis, kurš parādīja ka totalitārisms ir vēl arvien jaunās Krievijas valdības politika. Piemēram, vārda brīvības apkarošana – Gusinska lieta. Latvija nevar lolot veltas ilūzijas un vismaz tuvāko 10 gadu laikā Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības risināsies pašreizējā gaisotnē.

Latvijai ir jāpieņem, ka tā ir Krievijas Federācijas “tuvās ārzemes”, kur galvenās attiecību šķautnes veido savstarpējā sadarbība, kuras galvenais komponents ir mazas valsts ģeopolitiskā nolemtība, atrodoties lielvalsts tiešā tuvumā.[xxii] Iesaistoties ES, Latvija atsakās no priekšrocībām, ko sniedz Krievijas dabas resursu tranzīts. Atsakoties no ES, Latvija spēs veidot konstruktīvākas attiecības ar Krieviju. No otras puses tas vēl dotu papildus degsmi iesaistīties sava reģiona – Ziemeļu dimensijas un Baltijas jūras valstu – kopējā attīstībā.

Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības pasliktinājās pēc 1997.gada decembra, kad Krievija pieprasīja Latvijai atvieglot naturalizācijas procesu to minot kā labu attiecību priekšnosacījumu. Arī valodas likums ir licis Krievijas politiķiem veikt asus pretsoļus attiecībā pret Latviju. Tam visam pamatā ir lielais krievu tautības īpatsvars Latvijas iedzīvotāju starpā (1.un 2.tab.).

Krievijas vēlme nosargāt noteicošo lomu Baltijas valstīs ar katru gadu pieņemas spēkā. Kā pierādījums tam ir 1996.gada 16.novembrī Krievijas Domē pieņemtais likumprojekts par Krievijas pilsoņu atbalstīšanu Latvijā[xxiii] gan morāli, gan finansiāli, kas negatīvi ietekmē starptautisko domu, apliecinot, ka Latvijā pret minoritātēm izturas ar naidu vai vismaz ar necieņu. Kuriozs ir tas, ka nekādos dokumentos kaut vai no Latvijas puses netiek pieminēts tas, ka tā bija speciāla PSRS politika – krievu un citu PSRS tautu iepludināšana Baltijas reģionā, veidojot šeit lielas rūpnīcas, kas darbojās tikai ar no Krievijas ievestajiem izejmateriāliem. Latvijas Institūts, kas ir atbildīgs par Latvijas tēla veidošanu, vēl arvien nav izveidojis speciālu nodaļu, kas nodarbotos ar Latvijas – Krievijas specifisko attiecību skaidrošanu starptautiskajai sabiedrībai.

Tieši Krievijas masu mediji uzkurināja Latvijas krieviski runājošos veikt pretdarbības it kā pret viņiem vērstajos cilvēktiesību pārkāpumos. Tam pamatā ir Krievijas vēlme saglabāt cittautiešos ilūziju par Latvijas lielo atkarību no tās.

Prognozējot Krievijas tālāko virzību arī krievu pazīstamais politologs Boriss Kagarļickijs, savas vizītes laikā Latvijā šā gada sākumā, savā uzstāšanās Latvijas televīzijā izvirzīja tādu pašu hipotēzi kā daudzi rietumvalstu politologi – ir reāla iespēja Krievijas federācijai sadalīties vairākās oligarhiskās valstīs. To labi apzinās Baltijas valstu krievu biznesmeņi kuri šādā scenārijā spēlēs tādu pašu lomu kā Latvijā deviņdesmito gadu sākumā ārzemēs dzīvojošie latvieši. Baltijas krieviem, salīdzinot ar kapitālistisko valstu krievu imigrantiem būs neizmērojamas priekšrocības, jo viņi ir izgājuši totalitārā režīma pieredzi. Latvijai šādā sakarā būtu ļoti izdevīgi ieturēt neitrālu pozīciju, būt ārpus ES, lai naudas plūsma virzītos caur Latvijas bankām. Ja notiks prognozētā Krievijas sadalīšanās, tad jaunnodibinātās valstis Eiropas teritorijā varētu izteikt vēlēšanos pievienoties ES un NATO.

Pašlaik Krievijas prezidents Putins ir panācis, ka Krievijas bagātākie vīri aiziet no politikas. Ja Krievijā izveidosies stingra prezidenta pārvalde, tad var prognozēt Krievijas Federācijas pastāvēšanu, jo komunistu cīņa pret reformu piekritējiem, kas dominēja visās vēlēšanās kopš 1991.gada, ir zaudējusi sparu. Cilvēki vairāk domā par darba iespējām, izglītību un veselības aizsardzību.

1.tabula.

LATVIJAS IEDZĪVOTĀJU SADALĪJUMS PĒC PILSONĪBAS[xxiv]

(dati uz 01.07.2000)

Valstiskā piederība	Kopā	% no kopējā
Latvijas pilsonis	1775948	74.898
Latvijas nepilsonis	567854	23.948
Krievijas pilsonis	19838	0.836
Ukrainas pilsonis	1637	0.069
Lietuvas pilsonis	1479	0.064
Baltkrievijas pilsonis	840	0.035
Igaunijas pilsonis	444	0.018
Amerikas Savienoto Valstu pilsonis	329	0.013
Vācijas pilsonis	217	0.009
Armēnijas pilsonis	163	0.007
PĀRĒJIE	2436	0.103
KOPĀ	2371185	100.000

2.tabula.

LATVIJAS IEDZĪVOTĀJU SADALĪJUMS

PĒC NACIONĀLĀ SASTĀVA UN VALSTISKĀS PIEDERĪBAS[xxv]

(dati uz 01.07.2000)

Tautība	Latvijas pilsonis	Latvijas nepilsonis	Latvijas bez-valstnieks	Latvijas bēglis	Pārējie	Kopā	% no kopā
LATVIETIS	1364955	3909	0	0	749	1369613	57.8
KRIEVS	302768	379738	30	0	16901	699437	29.6
BALTKRIEVS	23174	71972	4	0	1352	96502	4.1
UKRAINIS	7114	53027	1	0	3075	63217	2.7
POLIS	39588	19501	0	0	338	59427	2.5
LIETUVIETIS	15748	16487	0	0	1013	33248	1.4
EBREJS	5782	4213	0	0	279	10274	0.4
ČIGĀNS	7489	659	0	0	20	8168	0.3
VĀCIETIS	1384	1913	0	0	205	3502	0.1
TATĀRS	275	2703	0	0	171	3149	0.1
PĀRĒJIE	7671	553642	0	7	3037	24648	1.0
KOPĀ	1775948	56785	36	7	27140	2371185	100.0

IV.   Latvija – pārējās valstis.

Latvijas un pārējo Baltijas valstu uzņemšanā ES nav ieinteresētas Grieķija un Spānija, kuras saņem lielas dotācijas savu valstu ekonomikas aktivizēšanai: “Sarodoties pie lielā katla jauniem izsalkušajiem kumoss kļūtu plānāks”.

Latvijā būtu intensīvi jāstudē Austrumāzijas valstu pieredze ekonomiskajā attīstībā. Singapūra, Dienvidkoreja un Taivāna (Ķīna) savā attīstībā krietni pārspējušas Latviju. Ja Latvija turpinās piekopt līdzšinējo izglītības politiku, tad mums draud nevis ekonomikas augšupeja, bet stagnācija. Salīdzinājumam der apskatīt Austrumāzijas valstu izglītība līmeni salīdzinājumā ar citu valstu izglītības līmeni. Tiek rēķināts vidējais strādnieku šķiras nomācīto gadu skaits.

· Austrumāzijas valstīs               4.7 gadi;

· Ne Austrumāzijas valstīs 2.3 gadi.

Tas nozīmē, ka ļoti liela uzmanība attīstītajās un straujās attīstības valstīs (augstāk minētās Austrumāzijas valstis) tiek pievērsta izglītībai un izglītības līmenim.

Latvijas dalība kopējos pasaules notikumos ir neizbēgama un mijiedarbība ar citām valstīm atkarībā no tā vai mēs būsim vai nebūsim ES dalībvalsts drastiski nemainīsies. Paliekot ārpus ES, Latvija varēs nodrošināt pilnīgu neatkarību attiecību veidošanā ar pārējām valstīm. Tas Baltijas valstīm ir nepieciešams, jo starp I un II Pasaules Kariem tām bija iespēja suverēni attīstīties. Baltijas valstu attīstība kopumā bija ļoti veiksmīga, arī diplomātiskās attiecības, ar dažādām pasaules valstīm, ar kurām tās uzturēja sakarus, bija labas.

Bieži cilvēkiem ir nepareizs priekšstats par ES, domājot, ka ES sniegs arī militāro aizsardzību, bet Eiropas Savienībā kopējās drošības jautājums ir tikai izveides pozīcijā. No otras puses, Rietumeiropas savienība, ka agrāk nodarbojās ar šo jautājumu, ir paziņojusi par savas darbības iespējamo izbeigšanu.[xxvi] Šai nolūkā Latvijas viens no kopējās drošības garantiem ir dalība NATO, nevis iestāšanās ES, kas ir politiski ekonomiska savienība.

3.tabula.

NACIONĀLO MINORITĀŠU AIZSTĀVĪBAS KONVENCIJAS VARIANTS[xxvii] ETS n° : 157

Status uz 15/08/00

                                                                                                       

DOKUMENTS IZSTRĀDĀTS : Vieta : Strasburga Datums : 01/02/95

STĀŠANĀS SPĒKĀ : Nosacījumi : 12 Ratifikācijas. Datums : 01/02/98

Eiropas Padomes dalībvalstis:

Valsts	Parakstīšanas datums	Ratifikācijas datums	Spēkā stāšanās datums	Piezīmes	R.	D.	A.	T.	C.	O.
Albānija	29/06/95	28/09/99	01/01/00
Andora
Apvienotā karaliste	01/02/95	15/01/98	01/05/98
Austrija	01/02/95	31/03/98	01/07/98			X
Beļģija
Bulgārija	09/10/97	07/05/99	01/09/99			X
Čehijas Republika	28/04/95	18/12/97	01/04/98
Dānija	01/02/95	22/09/97	01/02/98			X
Francija
Grieķija	22/09/97
Gruzija	21/01/00
Horvātija	06/11/96	11/10/97	01/02/98
Igaunija	02/02/95	06/01/97	01/02/98			X
Īrija	01/02/95	07/05/99	01/09/99
Islande	01/02/95
Itālija	01/02/95	03/11/97	01/03/98
Kipra	01/02/95	04/06/96	01/02/98
Krievija	28/02/96	21/08/98	01/12/98			X
Latvija	11/05/95
Lietuva	01/02/95	23/03/00	01/07/00
Lihtenšteina	01/02/95	18/11/97	01/03/98			X
Luksemburga	20/07/95					X
Maķedonija	25/07/96	10/04/97	01/02/98			X
Malta	11/05/95	10/02/98	01/06/98		X	X
Moldāva	13/07/95	20/11/96	01/02/98
Nīderlande	01/02/95
Norvēģija	01/02/95	17/03/99	01/07/99
Polija	01/02/95
Portugāle	01/02/95
Rumānija	01/02/95	11/05/95	01/02/98
Sanmarīno	11/05/95	05/12/96	01/02/98
Slovākija	01/02/95	14/09/95	01/02/98
Slovēnija	01/02/95	25/03/98	01/07/98			X
Somija	01/02/95	03/10/97	01/02/98
Spānija	01/02/95	01/09/95	01/02/98
Šveice	01/02/95	21/10/98	01/02/99			X
Turcija
Ukraina	15/09/95	26/01/98	01/05/98
Ungārija	01/02/95	25/09/95	01/02/98
Vācija	11/05/95	10/09/97	01/02/98			X
Zviedrija	01/02/95	09/02/00	01/06/00			X

Valstis kas nav Eiropas Padomes dalībvalstis:

Valstis	Parakstīšanas datums	Ratifikācijas datums	Spēkā stāšanās datums	Piezīmes	R.	D.	A.	T.	C.	O.
Armēnija	25/07/97	20/07/98	01/11/98
Azerbaidžāna		26/06/00 (a)	01/10/00			X
Bosnija un Hercegovina		24/02/00 (a)	01/06/00

Kopējais parakstu skaits kuriem nesekoja ratifikācija :	8
Kopējais ratifikāciju/izsludināšanu skaits :	32

Piezīmes:

(a) Pievienošanās datums
R.: Piesardzība - D.: Deklarācijas - A.: Institūcijas - T.: Teritoriālā piemērošana - C.: Izsludināšana - O.: Iebildumi.

Iekšpolitika.

Gadījumā, ja Latvija pasaka “nē” ES, tās iekšpolitiskie ieguvumi ir grūti paredzami, jo to attīstību un polaritāti diktēs noteikta politiskā spēka atrašanās valdībā.

Apskatot Vācijas lauksaimniecību un zemnieku sūdzības pret ES, Latvijas lauksaimniecībai ārpus ES ir paredzama spožāka nākotne. Vienmēr ir jāatceras, ka ES ne tikai ieguldīs Latvijas attīstībā, bet arī iepludinās savu produkciju lielākā mērā un lētāku, nekā tas notiek tagad, tādējādi radot papildus problēmas vietējiem ražotājiem.

Vietējo tirgus piepludināšana ar ES precēm spēcīgi ietekmēs Latvijas politisko ikdienu. Līdz ar nopietnu konkurenci ekonomikā politiskās dzīves saspīlējuma palielināšanās ir neizbēgams process. Tas novedīs pie partiju lielākas neuzticēšanās saviem koalīcijas partneriem un opozīcijai, kas savukārt novedīs pie politiskās dzīves krīzes. Šāda situācija būtu ļoti izdevīga ES, lai it kā, atjaunojot stabilitāti valstī, radītu sev draudzīgu politisko gaisotni, kas var nopietni apdraudēt vietējos  ražotājus.

Tāpēc uzticēšanās starp politiķiem un tautu ir galvenais priekšnoteikums valsts augšupejai, neatkarīgi vai ticot, ka jaunās pārmaiņas nenesīs straujus uzlabojumus, vai tieši otrādi nebūs tik izdevīgas Latvijai. Trūkst iespējas tautai kontaktēties ar varas pārstāvjiem. Ne vienmēr tā ir varas pārstāvju nevēlēšanās tikties ar tautu. Latvijā sabiedrības inertuma rezultātā indivīdi ir pieņēmuši uzskatu, ka, ja Latvija pievienosies ES, tās dzīves līmenis strauji celsies līdz tādam līmenim kāds tas ir Rietumeiropā. Tomēr tās lielā mērā ir ilūzijas, jo valsti uzcelt un sasniegt augstu labklājības līmeni var tikai tās iedzīvotājiem mijiedarbojoties ar saviem vēlētajiem pārstāvjiem. Viņu atklātas uzstāšanās mazinātu dezinformāciju un palīdzētu tautas politiskās apziņas līmeņa celšanā.

Tāpēc liela nozīme iekšpolitikā ir jāpievērš tieši izglītības jautājumam. Tas ir nenoliedzams fakts, ka valsts attīstībā ļoti liela nozīme ir izglītības sistēmas sakārtotībai. Valsts interesēs ir, lai būtu pēc iespējas vairāk labi izglītotu pilsoņu. Jo plašāks ir indivīdu slānis ar augstāko izglītību, jo valsts ekonomiskā un politiskā augšupeja ir straujāka.

Liela daļa atbildības par pašreizējo situāciju Latvijā ir jāuzņemas skolām un tieši pašiem skolotājiem. Skolotāju neprasme runāt latviski vai arī nenoteiktā attieksme vienā vai otrā jautājumā ir viens no audzēkņu vēlākās pasivitātes iemesliem. Skolā bērniem neiemāca, ka piederība kādai valstij ir vairāk nekā tikai konstatējams fakts. Tāpēc rodas sajūta, ka Latvijas iekšpolitikas mērķis ir “aizmidzināt” tās sociāli aktīvāko sabiedrības daļu – jaunatni.

Savs negatīvais ieguldījums ir jāapzinās arī presei, radio un TV krievu valodā, kas tendenciozi atspoguļo notikumus vai arī nevēlas pielikt liekas pūles, lai noskaidrotu patiesos cēloņus, nevis ļautos nacionāla rakstura emocijām. Šeit īpaši būtu jāpiemin sadalījums starp latviešu un krievu presi. Bieži viedokļi par vienu un to pašu jautājumu ir krasi atšķirīgi, kas nostāda sabiedrību dažādās informētības pakāpēs par vienu un to pašu konkrēto jautājumu. Laba ilustrācija ir atomzemūdenes “Kursk” līdzjūtības parakstīšanās dienas sakrišana ar Molotova – Rībentropa pakta parakstīšanas piemiņas dienu un kā to atspoguļoja Krievijas un krievvalodīgie mediji – latvieši, lūk, izrāda necieņu Krievijai sēru dienā; un latviešu mediji – meklē iemeslus kāpēc Krievijas un krievvalodīgie mēdiji nepieminēja latviešu piketa iemeslus un Krievijas saistību ar to.

Latvijas stratēģijā integrācijai Eiropas Savienībā tiek apgalvots, ka dalība ES dos iespēju Latvijai piedalīties demokrātiskas Eiropas veidošanā, kā arī uzliks pienākumu rūpēties, lai tās iekšpolitiskie standarti atbilstu ES izvirzītajiem kritērijiem. Demokrātija, likuma vara un cilvēktiesības prasīs pastāvīgu uzmanību. Valsts institūciju pienākums ir veicināt sabiedrības izpratnes pieaugumu, kā arī sadarboties ar nevalstiskajām organizācijām, lai nodrošinātu atgriezenisko saikni starp valsti un sabiedrību.[xxviii] Tas tomēr netiek pildīts un pierāda to, ka Latvijā integrācija ES nav process, bet tukši vārdi un solījumi, jo valsts ieklausās nevalstisko organizāciju ieteikumos un pilsoniskās sabiedrības centienos kontaktēties ar saviem pārstāvjiem tikai tad, kad problēma jau ir samilzusi, kā piemēru var minēt skolotāju vai ārstu arodbiedrību streikus, kas notika atkārtoti 1998. un 1999.gados.

Secinājums.

Slovēnijas premjera kandidāts uz premjerministra amatu gaidāmajās vēlēšanās rudenī Janešs Drnovšeks ir izteicies visai skeptiski par Federatīvu Eiropas Savienību. Dienvidslāvijas Federācija sabruka, jo apvienojot dažādas valstiņas, tās kopā varēja noturēt ar nedemokrātiskām, pat autoritārām metodēm. Liela jaunu dalībvalstu piesaistīšana ES jau 1997.gadā galotņu apspriedē Amsterdamā radīja uzmanības vērtas izmaiņas. Lielās dalībvalstis sāka izmantot gaidāmo paplašināšanos kā sviru, lai mazinātu mazo valstu ietekmi, savukārt mazās valstis konvulsīvi cīnās pret nobīdīšanu malā, jo notiks izmaiņas komisāru un balsu skaitā ministru padomē.

Daudzus Latvijas politiķus ir pārņēmusi lieluma mānija – vēlēšanās iespaidot globālos procesus. “Vienīgi ar Eiropas Savienības palīdzību Latvijai, kaut nelielā mērā, tomēr ir iespēja ietekmēt globālos notikumus un procesus, izteikt savu viedokli. Mēs pašlaik esam kā graudiņš jūrā, mums nav iespēju iespaidot tos procesus, kas pašlaik notiek Eiropā un tieši iespaido Latviju. Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijai tiks dots noteikts vietu skaits Eiropas Parlamentā, Latvijas balsij būs noteikts svars, lemjot Eiropas Savienības Padomē, tiks formalizēta mūsu valsts iespēja veidot aliansi Eiropas Savienības iekšienē, meklēt līdzdomātājus un ietekmēt nākotnes Eiropas veidošanos. Tagad mums šādu iespēju nav. Lūk, šajā aspektā, iestāšanās sarunas uzsākt nozīmē - attīstīt Latvijas suverenitāti[xxix]” tā Andris Ķesteris par Latvijas izredzēm nākotnē. Tomēr paliek jautājums cik tās ir reālas. ES struktūras nav neizmērojami lielas un jaunu komisāru vai citu amatpersonu iesaiste ES struktūrās vēl vairāk pagarinās tās birokrātisko ķēdi un paildzinās lēmumu pieņemšanas laiku. Latvijas pārstāvji ES struktūrās pārstāvētu tikai vienu pilienu jūrā. To pierāda fakts, ka Eiropas parlaments sastāv no 626 parlamentāriešiem[xxx].  Pievienojoties Latvijas un citu kandidātvalstu parlamentāriešiem skaitlis sasniegs septiņus simtus! VFR Ārlietu ministrs Joška Fišers (Joshka Fisher) ir izteicies, ka jau tagad ES struktūras ir pārāk necaurspīdīgas un jaunu biedru uzņemšana novedīs pie nepieciešamības atrast jaunu Eiropas politisko risinājumu – viņš iesaka izveidot Eiropas Federāciju[xxxi]. Arī EK prezidents Romano Prodi un Eiropas Savienības paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens atkārtoti ir uzsvēruši, ka ES nav pieņemama jebkāda paplašināšanās, kamēr nav veiktas institucionālas izmaiņas, kas ir nepieciešamas pašā Eiropas Savienībā.

Nav atbildes uz jautājumu vai ES nekļūs par Latvijas nacionālās identitātes apslāpētāju. Starptautiskajā simpozijā “Nacionālā identitāte un Eiropas vīzija Latvijā” šā gada martā Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš atzina: “Tāpēc ļoti svarīgi ir kāda veidosies jaunā Eiropa – vai kā Eiropas suverēnu nāciju kopība, vai kā kosmopolītiska, angliski runājoša Eiropas nācija.”

Integrācija ES lēnām kļūst par Latvijas Saeimas amatpersonu pašmērķi, nevis visas tautas un valsts ilgtermiņa attīstības mērķi.

Es uzskatu, ka ir vērts mēģināt sasniegt izvirzīto mērķi. Tomēr ir jāatceras kādu cenu par to nāksies maksāt. Vai gadījumā Latvijas dalība ES struktūrās  neizmaksās pārāk dārgi? Šeit nav runa par naudu, bet gan par nacionālo identitāti tik mazai valstiņai kā Latvija. Vai gadījumā Dānijas atteikšanās no pievienošanās “Eirozonai” nav brīdinājums arī citiem, ka labāk ir apsvērt ar “vēsu galvu”. Vai tas gadījumā nenozīmē ka Dāņi sāk nožēlot dalību ES?

IZMANTOTĀ LITERATŪRA:

1.     Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas oficiālā mājas lapa: http://www.mfa.gov/lframe.htm

2.     Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc? Otrais papildinātais izdevums, Apgāds “IZGLĪTĪBA”, 1999.g.

3.     Eiropas Savienības oficiālā mājas lapa: http://europa.eu.int/

4.     “es un ES”, reklāmas aģentūra TERRAS MEDIA, Eiropas Integrācijas Birojs, 1999.g.

5.     Eiropas Savienības publikāciju serveris: http://www.Eubusiness.com/easteuro.htm

6.     Eiropas Integrācijas Biroja mājas lapa: http://www.eib.lv/

7.     Surjit S. Bahalla, Freedom and Economic growth: a virtuous cycle? In Democracy`s Victory and Crisis, Democracy and development, ed. By A. Hadenius, Cambridge University Press, 1997.

8.     Pilsonības un Migrācijas departamenta dati.

9.     Ārlietu ministrijas preses paziņojumi.

10.  Līgumu direkcija http://conventions.coe.int

11.  Latvijas Republikas Ārlietu Ministrijas sabiedrības integrācijas programma.

12.  VFR Ārlietu ministra Joška Fišera (Joshka Fisher) runa 2000.gada 12.maijā Berlīnes Humbolta Universitātē.

13.  Serving the European Union, A Citizen`s Guide to the Institutions of the European Union, Brussels, Luxemburg, 1996.

14.  Latvijas stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā, Saeimas dok.nr.4813 Ministru kabineta 1998.gada 20.oktobra sēdē akceptēts (prot.nr. 57, 39.§)

15.  Kegley, Charles W. / Wittkopf, Eugene R. World politics. Trend and Transformation, 1999.

16.  A.Guyomarch, H.Machin, E.Ritche, France in the European Union (New York, 1998), 104 – 128.

17.  B.Sundelius, “Scandinavia Security, Prosperity, and Solidarity Amidst Change” // R.C.Macridis (ed.) Foreign Policy in World Politics (New Jersey, 1992), 303 – 329.

18.  Nicolai N. Petro, Alvin Z. Rubenstein “Russian foreign Policy”, “From Empire to Nation – State” (Longman, 1997), 113 – 130.

19.  A.Kozhemiakin, R.Kanet, “Russia and its Western Neighbours in the ‘Near Abroad’” // A.Kozhemiakin, R.Kanet (eds.), The Foreign Policy of Russian Federation (New York, 1997), 28 – 48.

---

[1] Šo terminu lieto, lai apzīmētu mazas valsts piekopto nomierināšanas politiku pret reģionā dominējošo lielvaru.

---

[i] Kegley, Charles W. / Wittkopf, Eugene R. World politics. Trend and Transformation, 1999: pp.534 – 535.

[ii] Kegley, Charles W. / Wittkopf, Eugene R. World politics. Trend and Transformation, 1999: pp.537 – 538.

[iii] Dr. Karls–Heincs Kamps(Vācija) – Konrāda Adenauera fonda ārējās un drošības politikas nodaļas direktors.

[iv] Eiropas Savienības oficiālā mājas lapa: http://europa.eu.int/comm/enlargement

[v] Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas oficiālā mājas lapa: http:// www.mfa.gov.lv/lframe.htm

[vi] Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc? Otrais papildinātais izdevums, Apgāds “IZGLĪTĪBA”, 1999.g., 60. – 61.lpp.

[vii] Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas oficiālā mājas lapa: http:// www.mfa.gov.lv/lframe.htm

[viii] Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc? Otrais papildinātais izdevums, Apgāds “IZGLĪTĪBA”, 1999.g., 60. – 61.lpp.

[ix] ibid.

[x] Eiropas Savienības oficiālā mājas lapa: http://europa.eu.int/comm/enlargement/latvia/op_07_97/

[xi] Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc? Otrais papildinātais izdevums, Apgāds “IZGLĪTĪBA”, 1999.g., 60. – 61.lpp.

[xii] “es un ES”, reklāmas aģentūra TERRAS MEDIA, Eiropas Integrācijas Birojs, 1999.g., 17.lpp.

[xiii] Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc? Otrais papildinātais izdevums, Apgāds “IZGLĪTĪBA”, 1999.g., 57. – 58.lpp.

[xiv] A.Guyomarch, H.Machin, E.Ritche, France in the European Union (New York, 1998), 117 – 120.

[xv] Latvijas stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā, Saeimas dok.nr.4813 Ministru kabineta 1998.gada 20.oktobra sēdē akceptēts (prot.nr. 57, 39.§), 1.lpp.

[xvi] B.Sundelius, “Scandinavia Security, Prosperity, and Solidarity Amidst Change” // R.C.Macridis (ed.) Foreign Policy in World Politics (New Jersey, 1992) pp. 311.

[xvii] Nicolai N. Petro, Alvin Z. Rubenstein “Russian foreign Policy”, “From Empire to Nation – State” (Longman, 1997), pp.: 124 – 126.

[xviii] No Latvijas Republikas Ārlietu Ministrijas komentāriem par informatīvā ziņojuma par Latviju uzmetumu ko sagatavo Eiropas Padome.

[xix] Latvijas Republikas Ārlietu Ministrijas sabiedrības integrācijas programma

[xx] Eiropas Savienības oficiālā mājas lapa: http://europa.eu.int/comm/external_relations/us/intro/index.htm

[xxi] Eiropas Savienības oficiālā mājas lapa: http://europa.eu.int/comm/external_relations/us/intro/index.htm

[xxii] A. Kozhemiakin, R. Kanet, “Russia and its Western Neighbours in the ‘Near abroad’” // A. Kozhemiakin, R. Kanet (eds.)The Foreign Policy of the Russian Federation (New York, 1997), pp. 34 – 36.

[xxiii] Eiropas Savienības publikāciju serveris: http://www.Eubusiness.com/easteuro.htm

[xxiv] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes mājas lapa http://www.pid.gov.lv/statist/iedzsk.htm

[xxv] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes mājas lapa http://www.pid.gov.lv/statist/iedznac.htm

[xxvi] Eiropas Savienības publikāciju serveris: http://www.Eubusiness.com/easteuro.htm

[xxvii] Līgumu direkcija http://conventions.coe.int

[xxviii] Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas oficiālā mājas lapa: http:// www.mfa.gov.lv

[xxix] Žurnāls "Latvija un Eiropas Savienība" Nr. 17. 2000. gada marts

[xxx] Serving the European Union, A Citizen` s Guide to the Institutions of the European Union, Brussels, Luxemburg, 1996, p.5.

[xxxi] No VFR Ārlietu ministra Joška Fišera (Joshka Fisher) runas 2000.gada 12.maijā Berlīnes Humbolta Universitātē.