Biznesa augstskola “Turība”
Vadības katedra
Patstāvīgais darbs politoloģijā
Eiropas Savienība un Baltija, tās savstarpējās attiecības
4UD1 students
Matīss Grīnbergs
Pasniedzējs:
Pēteris Vītols
Rīga
2012
Ievads......................................................................................................................................................................................... 2
Sadarbības
pieredze un sacensības realitāte......................................................................................................... 2
Asociācijas
līgumi ar Baltijas valstīm.................................................................................................................... 10
Izmantotā literatūra..................................................................................................................................................... 19
Ievads
Savā darbā esmu
apskatījis Baltijas un Eiropas Savienības attiecības. Galvenokārt novērtējot
sadarbības pieredzi Baltijas valstīs un arī ar Eiropas valstīm. Otrā nodaļā es
apskatīju noslēgtos finansu līgumus ar Eiropas un Baltijas valstīm.
darba pamatā
izmantoju materiālu no Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas “Eiropas Apvienošanās...
integrācija un suverenitāte”. Rakstot šo darbu esmu vēlējies iepazīt tuvāk
Baltijas iespējamos līgumus iekļaujoties Eiropas Savienībā, kura jau atzina
triju Baltijas valstu īpašo stāvokli no Baltijas neatkarības atgūšanas brīža.
Sadarbības pieredze un sacensības realitāte
Baltijas
trijās padomju republikās prasība pēc politiskās neatkarības nāca diezgan
līdzīgā veidā un gandrīz vienlaicīgi, gandrīz saskaņota. Tiem, kas atradās tālu
no notiekošā, šķita, ka uz pasaules politiskās skatuves uznāk valstu grupējums,
kam bija visi priekšnosacījumi, lai turētos kopā arī saimnieciskā ziņā.
Realitāte izrādījās krietni sarežģītāka - kā par to liecina lielā atšķirība
triju Baltijas valstu tautsaimniecības attīstības līmeni 7 gadus pēc politiskās
neatkarības atgūšanas. Šajā nodaļā apskatīšu, kāda ir bijusi kopīgā šo triju
valstu saimnieciskā un cita veida sadarbība. Pasaules vērtējumā aizvien nav
pamata domai, ka laika gaitā visas trīs Baltijas valstis atradīs savu vietu
Eiropas Savienībā. Tāds iznākums pats no sevis nenāks, tas prasa visās trijās
Baltijas valstis lielāku realitātes apziņu, nekā tās izrādījušas līdz šim. Kā
esam pārliecinājušies, ieskatoties Eiropas integrācijas gaitā, Eiropas
Savienība, uz kuru nepārprotami tiecas visas trīs Baltijas valstis, spējusi
darboties vienīgi tamdēļ, ka tās dalībvalstis atradušas dinamisku līdzsvaru starp daudzpusīgu sadarbību un
nacionālo interešu sargāšanu.
Baltiešu sabiedrības
mobilizēšanās spējas, tās atjautība, kā arī dzīves prioritātes ir ļoti
atšķirīgas. Šīm atšķirībām ir vēsturiski un filozofiski cēloņi, kas paliek
ārpus šis grāmatas redzesloka. Neapšaubāmi, šodien, tāpat kā 1920. -1940. g.
periodā uz šādu atšķirību saasināšanu liek cerības un balsta savu vietējā
Baltijas mēroga ārpolitiku Krievijas Federācija.
Ieguvuši neatkarību
pēc Pirmā pasaules kara, pārsvarā čaklie un praktiski noskaņotie baltieši
pūlējās celt savu tautsaimniecību. Tas izdevās dažādi - secība, ka turīgākā
valsts bija Somija, bet tautsaimnieciski vismazāk attīstītā - Lietuva,
parādījās samērā ātri un neizlīdzinājās 20 starpkaru gadu laikā. Visādā ziņā ar
cilvēkiem un ar pieredzi daudz bagātākās un lielākās Polijas pieredze sakrita
ar tās četru mazāko baltiešu kaimiņu piedzīvoto. Šie novērojumi izriet gan no
iedzīvotāju izglītības līmeņa, sabiedrības uzbūves, gan no citiem objektīviem
viņu ekonomisko stāvokli noteicošiem faktoriem. Starp pēdējiem var minēt dabas
bagātību, zemes auglības nevienādo ietekmi, kā arī tuvumu tranzīta koridoriem,
kurus noteic ārpus reģiona intereses. Šo valstu neveiksmes ļoti sarežģītajā
daudzpusējā diplomātijā atklājās diezgan ātri pēc neatkarības iegūšanas - tām
trūka pieredzējušu cilvēku, tās pārlieku tiecās savos mazajos reālajos darbības
laukos uzvesties kā lielvaras miniatūrā. Piecas Baltijas valstis, protams,
nebija vienīgās valstis, kuru neveiksme daudzpusējā diplomātijā 1930`jos gados
nesa tām lielus upurus Otrā pasaules kara laikā.
Doma par iespējamu
Baltijas valstu reģionālu sadarbību politiski nozīmīgā veidā pirmo reizi cilāta
Igaunijas politiskās aprindās aptuveni vienlaikus ar neatkarības pasludināšanu.
Šādai idejai piebiedrojās Latvija un Somija, savukārt domstarpības starp
Lietuvu un Poliju, kas izcēlās jau 1920'to gadu sākumā, principā padarīja šādas
idejas īstenošanu par stipri nereālistisku, daudzmaz visu 5 Baltijas valstu
starpā. Ģeogrāfiskā realitāte (Latvijas - Lietuvas sauszemes robeža nav
aizsargājama) un kopīgas politiskās vīzijas (tēla) trūkums padarīja iespējamo
Somijas, Igaunijas un Latvijas solidaritātes vienošanos par simbolisku. Šeit
dota tikai īsa notikumu secība, jo Baltijas vienotības ideja pakāpeniski kļuva
arvien nenozīmīgāka:
ü 1919. gadā pirmais Igaunijas ārlietu ministrs ierosina, un Rīgā tā paša
gada 10. septembrī satiekas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas premjerministri un
ārlietu ministri, piesakot sadarbības iespējas atbilstoši Versaļas Miera
konferences garam;
ü 1921. g. jūlijā Helsinkos ārlietu ministru konferencē iezīmējas
politiskās sadarbības darba kārtība, atstājot tautsaimniecisko saišu veidošanu
pašplūsmai;
ü 1922. g. 17. martā Varšavā parakstīta vienošanās 5 valstu starpā;
ü 1923. g. noslēgts Igaunijas -Latvijas divpusējais līgums;
ü 1925. gadā pārrunāta doma par Ziemeļu valstu aizsardzības aliansi, kas
paliek ideju līmenī;
ü 1926. gadā tiek pārtraukta regulārā visu Baltijas valstu pārstāvju
satikšanās;
ü 1927. g. 5. februāri parakstīta vienošanās par Muitas apvienības
izveidošanu (līgumi nekad nesāka reāli darboties);
ü notiek regulāras baltiešu ekonomiskās sadarbības konferences, kurās
pavēl 1932. g. nopietni pārrunāta iespēja apvienot naudas sistēmas.
Triju Baltijas
valstu sadarbības interesi jau kopš pirmajiem neatkarības gadiem veicināja
pieredze ar rusifikācijas ekscesiem, kas plosījās šinīs etniski diezgan
viengabalainās valstīs 19. gs. beigās. Igaunijā aptuveni 5%, toties Latvijā
gandrīz 25% iedzīvotāju nebija titulārās tautības (ap neatkarības iegūšanas
laiku). Tomēr šī jautājuma nostādne ar laiku izplēnēja (atmiņai dziestot),
zināmu lomu spēlēja tā laika sociāldemokrātisko partiju zaudētās ilūzijas par
iespējām valdīt visā lielajā Krievijā.
Faktiski Baltijas
valstu alianse nekad nedarbojās un kā tāda atzīmēta vienīgi atsaucēs par šāda
veida mēģinājumiem veidot starptautiskās attiecības. Vai nopietnāka attieksme
pret šādas alianses ievērošanu būtu kavējusi Baltijas valstu izdzēšanu no
politiskās kartes, neattiecas uz stāvokli 1990'jos gados. Baltiešu nesaskaņas
bija tikai veicinošs faktors procesā, kas 1930'to gadu beigās noveda Baltijas
valstis izolācijā, padarot tās bezspēcīgas PSRS un arī tā laika Vācijas Reiha
interešu priekšā. Ievērojamais Baltijas vēsturnieks
Edgars Andersons
par trim Baltijas valstīm izteicies šādi: "Katra valsts vēlējās maksimāli
vairot savus resursus un baidījās no savu kaimiņu konkurences. Tās vēl nebija
iemācījušās sadarboties, dalīties savos resursos un iespējās, un palīdzēt viena
otrai."[1]
 |
1.shēma. Tirdzniecības saites starp trim Baltijas valstīm (orientējošais stāvoklis 1994.gadā)
Šodien ļoti svarīga
ir savstarpējo tirdzniecības saišu nodibināšana triju Baltijas valstu starpā
tādā līmeni, kas ņem vērā ģeogrāfisko potenciālu, un tādā veidā, kas dod
savstarpēji izdevīgu iznākumu. Pilnīgi noraidāma ideja, ka šo triju tautu
spējas, atjautība un vispārējā ieinteresētība dzīves līmeņa pacelšana līdz
Rietumu standartiem būtu kaut kādā veidā manāmi atšķirīgas. Padomju laika
industrializācijas un pat vietējās lauksaimniecības sistēma rūpīgi izslēdza
šādu saišu izveidošanu. Ieskatoties 1. shēmā, redzam, ka savstarpējā tirdzniecība
šo trīs valstu starpā ir visai pieticīga (pat pēc produktu klāsta). Tādas
tirdzniecības uzplaukumu kavē vairāki (pārvarami) faktori, arī daži tikai
ilgākā laikā pārvarami vai maināmi faktori (ikvienā no šim trim valstīm
pārdošanā atrodams ne mazums visai zemas pievienotās vērtības preču, kas
ievestas no tālienes, tomēr izkonkurējušas vietējo ražojumu tā zemās kvalitātes
dēļ).
Ekonomiskā
sadarbība varētu iekustēties, ja nopietni izveidotu tranzīta koridoru virzienā
ziemeļi - dienvidi. Kaut gan daudzkārtēji piesaukts, Via Baltica projekts vēl 1998. gadā nav licis manīt nopietnu uzlabojumu
šinī trasē (kas tika apzināti vai aiz nolaidības atstāta novārtā Padomju
laikā). Kā potenciāls un kā alternatīva tranzītam austrumu - rietumu virzienos
ziemeļu - dienvidu koridors ar "galapunktiem" Helsinkos un Varšavā,
izveidojot atbilstošu infrastruktūru, teiksim ātrvilciena trasi, arī pieklājīgu
autoceļu sistēmu, lautu attīstīt gan individuālos komerceļojumus, gan paātrināt
preču transportu. Saprotams, ka šādas ieceres prasa kapitālas investīcijas, arī
zināmu pirktspēju šajā koridorā. Šeit lieki cerēt uz stāvokļa uzlabošanos,
rīkojoties savrupus. Tieši šis ir viens no nedaudziem tā dēvētajiem Eiropas
mēroga transporta tīkliem, kura nozīme Baltijā līdz šim nav pilnībā realizēta
tādas liekas savstarpējās rīvēšanās dēļ.
Baltiešu
(tautas fronšu organizāciju) atjaunotā Baltijas Asambleja (1989. gadā) lieti
noderēja kā pretestības koordinēšanas līdzeklis. Ekonomiskās atjaunošanas
problēmām šie politiskie spēki sāka pievērsties samērā vēlu: Latvijas gadījumā
nopietna nākotnes tautsaimniecības koncepcija izlobāma no atsevišķu latviešu
zinātnieku piedalīšanās starptautiska mēroga pētījumos par šo tēmu. Skaidrs
tas, ka starpvalstu tirdzniecību (to gandrīz varētu dēvēt par iekšējo
tirdzniecību) triju Baltijas valstu starpā ierobežo būtiskas ekonomiskās
intereses. Tā kā Latvijā trūka enerģijas, tā Padomju laikā vēl lielākā mērā
nekā šodien bija atkarīga no enerģijas piegādes (tirgošanās ar to) no Igaunijas
un Lietuvas. Savukārt vienīgā kopīgā politika, kas tika veikta tautsaimniecības
jomā, bija Padomju sistēmā slepus iekļautās smagās rūpniecības slēgšana (šis
process visstraujāk noritēja Igaunijā, bet visgausāk Lietuvā, kurā saglabājās
ilūzijas par šādu ražojumu pievilcību gan Krievijas un NVS tirgos, gan pat
Rietumu tirgos).
Lai līdzsvarotu
tranzīta nozīmi Baltijas valstu IKP (par tranzīta ilgtermiņa izaugsmi, arī par
tā stabilitāti ir pamats šaubīties), tām jāveicina arī kaut kāda veida
ražošanas atjaunošana uz vietas. Akla atgriešanās pie padomju industriālā
mantojuma nav iespējama: tieši šīs industrijas neatbilstība vietējām prasībām,
tās neatbilstība pat PSRS tautsaimniecības ilgtspējīgai attīstībai padarīja to
neizturīgu pret pasaules konkurenci.
Rietumu investoru
ieinteresētība Baltijai jāpiesaista ar sakārtotu likumdošanu, arī ar iespēju
vairāk nekā atgūt savu ieguldīto. Uz neizbēgamās konkurences fona Baltijas
valstis tomēr iegūst no tā, ka daudzas lielas Rietumu firmas saskata Baltijas
tirgu kā vienotu. Rīga ir apmēram tādā pašā attālumā no Tallinas un no Viļņas
kā Bonna no Parīzes. Neizbēgami laika gaitā visiem nāks tikai par labu,
piemēram, fakts, ka lielu daļu Baltijas tirgū izmantotā iepakojuma kartona
ražos Latvijā un to tikai izplatīs citur Baltijā. Vietējās infrastruktūras
pilnveidošana, kas nepieciešama, lai veicinātu šādu racionalizāciju, prasa ļoti
lielas kapitālās investīcijas.
Diemžēl
konkrēti soļi, kas izveidotu Baltiju par ekonomiski saskanīgu telpu, tiek
sperti lēni, tos pat nevarētu raksturot kā apdomīgi lēnus. Kavēklis, emocionāla
reakcija, ka tādejādi izirtu nacionāla specifika, ir labākajā gadījumā
nekonsekventa, ļaunākajā gadījumā tā ir aizsegs nostalģijai pēc dzīves
integrētā Krievijā. Uzturoties ļoti blīvi apdzīvotajā reģionā Rūras apgabals –
Nīderlande – Beļģija - Luksemburga, autoram nav nācies pamanīt, ka saskanīga
tautsaimniecība iznīcinātu etnisko piederības izjūtu.
Bez tam it sevišķi
valsts aparātā pamanāma korumpētības izplatīšanās Baltijas valstīs. Te vietā
būtu apvienota Baltijas valstu kopīgā nostāja šajos jautājumos, jo skaidrs, ka
ķerties pie problēmas saknes - korumpētības kā biznesa sastāvdaļas likvidēšanas
- būs iespējams tikai un vienīgi, Krievijā izveidojoties sabiedrībai, kas šādu
"pārejas" parādību vienkārši iznīcina.
Zviedrijas, Dānijas
un Somijas attiecības ar trim Baltijas valstīm, pateicoties dabiskiem
apsvērumiem, kādi piemīt labām kaimiņattiecībām, kopš 1991. gada ir bijušas
būtiski nozīmīgas relatīvi ātrajai Baltijas valstu tautsaimniecību
atveseļošanai. Tāds kā novērotāja statuss, ko Ziemeļvalstu padome piešķīra trim
Baltijas valstīm, bija nozīmīgs pagrieziena punkts ceļā uz Eiropas
asociatīvajiem līgumiem, kurus tagad ir parakstījušas Eiropas Savienība un
Baltijas valstis. Spēcīga Baltijas reģiona identitāte atkal ir parādījusies un
nostiprināta indivīdu līmeni ekonomikā, izglītībā, tiesiskajā sistēmā un
kultūras jomā.
Baltijas Jūras
Valstu Padome tika nodibināta, parakstot EEK ārlietu ministru konferences
deklarāciju 1992. gada martā Kopenhāgenā. BJVP locekles ir Dānija, Somija, Vācija,
Zviedrija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Krievija, Norvēģija, Islande un
Eiropas Komisija. Lai gan šis Padomes pamatā nav oficiāla līguma vai juridiski
saistoša dokumenta, šis organizācijas uzbūve, tās ierobežotie, tomēr
sasniedzamie mērķi starpvaldību sadarbības jomā ir sēkla nākotnes reģionālajai
sadarbībai četru kandidējošo valstu pārejas posmā uz pilnu ES dalībvalsts
statusu.
Galvenā uzmanība
šajā jomā tiek vērsta uz:
ü atbalstu demokrātijai un starpvaldību sadarbībai;
ü atbalstu ilgstošai un harmoniskai ekonomiskai attīstībai;
ü atbalstu izmaiņām izglītības sistēmā, pievēršot lielāku uzmanību
reģioniem, sadarbību kultūras jomā un personīgajiem kontaktiem (gan attiecībā
uz jaunatni, gan biznesu).
Runājot par
Baltijas Jūras Valstu Padomi, tā nav iecerēta kā alternatīva triju Baltijas
valstu uzņemšanai Eiropas Savienībā. Ja ir iespējams saskatīt kādu reģionālu
apakšvienību, tad tā varētu būt Ziemeļvalstu padome. Tomēr šis Padomes
sasniegumi tautsaimniecības joma nav lieli, tās galvenā ekonomiskā izpausme ir
bijusi panākt zināmā mērā vienādi augstu sociālā nodrošinājuma līmeni šīs
Padomes dalībvalstu starpā. Neapšaubāmi, ļoti ciešās etniskās un kultūras
saites starp šīm tautām veicināja to, ka Ziemeļu padome panākusi šo
izlīdzinājumu. Triju Baltijas valstu starpā, vēl jo vairāk, ja tām piebiedrojas
Polija, ir ļoti maz šādu etnisku un kultūras saišu.
Vienošanās par
vienotu Baltijas tirdzniecības telpu (atskaitot pārtikas un citas
lauksaimniecības preces) stājās spēkā ar 1994. g. aprīli. Toties Baltijas Muitas
ūnija, kas attiecas uz atsevišķu preču, galvenokārt lauksaimniecības
produkcijas, brīvu kustību, sākusi darboties tikai 1996. gada beigās. Šodien
(1998. g.) stājies spēkā Papildu protokols par ārpusmuitas un ārpustarifu
barjeru atcelšanu šo valstu starpā. Centieni padziļināt šo sadarbību ir
palikuši deklaratīvā līmenī. Ceļā uz pilntiesīgu ES dalībvalstu statusu ir
aizķērusies šo vienošanos iedarbības apsekošana, arī tādā veidā radīto iespēju
izmantošana.
Pieredze, kas
iegūta gan no divpusējiem sakariem triju Baltijas valstu starpā, gan arī
līdzīgu attiecību veidošanā ar Krieviju (Lietuvas gadījumā arī ar Baltkrieviju
un Poliju), arī tas, ko varētu nosaukt par Eiropas Savienības tēlu Baltijā,
atstājusi iespaidu uz šo valstu iedzīvotāju uzskatiem par savu neatkarīgo
valstu nākotnes iespējām. Pirmkārt, kā redzams 2. shēmā (kurā apkopoti dati no
Eiropas Komisijas izdevumiem"), tieši Igaunijā, kurai vienmēr bijusi
visreālākā iespēja iekļauties Eiropas Savienībā kā pirmajai no Baltijas, ir
vismazāk "pārliecināto" ES piederības piekritēju. Šķietami visvairāk
pret ES ideju nostājušies Latvijā, kur vislielāko publikas dalu pārstāv tā
dēvētie nenoteiktie, pareizāk sakot, tādi, kas, šķiet, nav vēlējušies
izteikties par vai pret šinī jautājumā (acīmredzot atkarībā no tā, kas uzdod šo
jautājumu). Kā redzams no 3. shēmas, pozitīvi par iekļaušanos ES izsakās visās
2.shēma. Viedoklis par Eiropas Savienību Baltijas valstīs:
a) Igaunijā
b) Latvijā
|
No šim aptaujām
(vērtējot tās pat stipri piesardzīgi) un novērojumiem attiecībā uz trim
Baltijas valstīm varam secināt sekojošo:
-- visās populārā
līmeni iekļaušanās ES saredzēta ka (sev par labu) vienpusēji izdevīga rīcība,
raugoties uz to vienkāršā naudas vai ekonomisko līdzekļu pieejamības izpratnē;
-- virzība uz ES
izraisīja triju Baltijas valstu starpā tādu kā sāncensību, kurā saskatāma ne
visai optimismu viesoša šo valstu identitātes un to ilgtermiņa politisko un
ekonomisko interešu diferencētība;
c) Lietuvā
|
3.shēma. Ja referendums par iekļaušanos Eiropas Savienībā
notiktu, balstoties uz 1997.gada apstākļiem un šī laika informētības līmeņa –
visās kandidātvalstīs.
|
ü Krievijas interešu aizstāvji katrā no trim valstīm atrodas krasi
atšķirīgās (iznākumu noteicošās vai kavējošās) pozīcijās; šī sadale starp
pozitīvo un negatīvo nostāju acīmredzami atspoguļo līdzīgas debates, kas norit
Krievijas augstākās aprindās, kuras veido Eiropas attiecību politiku;
ü Igaunijas veiksme nākusi, pateicoties tās valdību (notikušas vairākas
pārmaiņas, toties Eiropas politika izturēta konsekventi) un tās oficiālo un
neoficiālo pārstāvju pūlēm (ikviens, kas izbrauc uz Eiropas jautājumu
konferencēm, pārstāv savas valsts tēlu, pie tam negatīvās iezīmes grūtāk
izdzēst pēc notikuma nekā izkliedēt pozitīvo panākumu);
ü Latvijas neveiksme ir arī tās ļoti daudzo valdību un it sevišķi tās
individuālo pārstāvju rīcības nopelns: ļoti sparīgi un, varētu pat teikt,
konsekventi izturēti uzsverot savas kandidatūras politisko pusi, atklājās šis
valsts viszemākais ekonomiskais segums tās vēlmei iekļauties ES;
ü Lietuvas gadījumā valdīja zināma kavēšanās, kas izskaidrojama ar ideju
paturēt nacionālā komunisma valsts pārvaldi, kam blakus nostājās Lietuvas
gadījumā pat saprotamā izolacionisma tieksme (lielā Lietuva, kas izdzīvojusi
bez pievienošanās pasaulei u.t.t.), kas šobrīd šķiet pārvarēta; šis valsts
etniskā viengabalainība, tās iedzīvotāju lietišķais pragmatisms vieš optimismu,
ka tā spēs ļoti drīz uzsākt aktīvas sarunas par iekļaušanos ES.
4. shēma. Ja referendums par iekļaušanos NATO notiktu,
balstoties uz 1997.gada apstākļiem un šī laika informētības līmeņa – visās
kandidātvalstīs.
2. un 3.shēmas ciparu atšifrējums:
1. Bulgārija, 2.
Čehija, 3. Igaunija, 4. Ungārija, 5.
Latvija, 6. Lietuva, 7. Polija, 8.Rumānija, 9. Slovākija, 10. Slovēnija
Asociācijas līgumi ar Baltijas valstīm
Eiropas
Kopienas dalībvalstu attiecības ar AEVEV, arī ar Baltijas valstīm, nav
nodalāmas no šo valstu sociālistisko ieražu mantojuma. Šeit vispirms
ieskatīsimies šādā vēsturē, lai labāk izprastu, kādi ir bijuši cēloņi savā ziņā
tik labestīgām ES iestāžu attiecībām ar šodienas vienpadsmit kandidātēm uz
iekļaušanos Eiropas Savienībā. Tirdzniecības saites starp AEVEV, PSRS un
Kopienas dalībvalstīm līdz vēliem 1980'jiem gadiem bija ļoti vājas. Tam bija
divi iemesli, no kuriem viens, tirdzniecības pieticīgais apjoms (papildus īpaši
trūcīgais rūpniecisko pusfabrikātu un ražojumu piedāvājums no AEVEV puses),
tikai daļēji redzams šo tirdzniecības saišu raksturojumā, kas uzrādīts 1.
tabulā.
Baltijas
valstu attiecības ar Eiropas Kopienu praktiski uzsākās ar Eiropas Komisijas viceprezidenta
vizīti 1990.gada janvārī. Notikumu secība, vispirms panākot vienošanos par
sadarbības veicināšanu (1992. g.), tad Brīvās tirdzniecības līgumu
parakstīšana (1994. g.), tad Eiropas līgumu parakstīšana (1995. g.), noveda pie
tā, ka ar 1995. gadu Baltijas valstis, pateicoties veiksmīgai diplomātijai,
bija "panākušas" AEVEV
1.tabula Tirdzniecības sakari starp EK – 12 dalībvalstīm un
SEPP valstīm (miljonos ekiju)
|
|
1984
|
1985
|
1986
|
1987
|
1984
|
1985
|
1986
|
1987
|
|
|
SEPP eksperts uz
EK – 12
|
EK – 12 eksports
uz SEPP
|
||||||
|
PSRS
|
22959
|
20686
|
13158
|
12116
|
12483
|
12505
|
9874
|
9195
|
|
VDR
|
1721
|
1832
|
1626
|
1390
|
937
|
949
|
1972
|
|
|
Polija
|
3457
|
3573
|
2947
|
2907
|
2428
|
2734
|
2388
|
|
|
ČSSR
|
2157
|
2271
|
2108
|
2955
|
1668
|
1959
|
1944
|
|
|
Ungārija
|
1884
|
2013
|
1888
|
1996
|
2206
|
2486
|
2450
|
|
|
Rumānija
|
3060
|
2911
|
2438
|
2429
|
1058
|
1158
|
987
|
|
|
Bulgārija
|
556
|
586
|
549
|
218
|
1253
|
1640
|
1472
|
|
|
|
35794
|
33872
|
24759
|
24411
|
22033
|
23431
|
20187
|
|
Ja šodienas ES
attiecībās ar AEVEV iespējams saskatīt zināmas sekas no pagātnes attiecībām
tautsaimniecības jomā, tad politiskais mantojums šķiet pārrauts visā pilnībā,
kā redzēsim no sekojošā īsā jauno attiecību veidošanās gaitas apskata. 1980'to
gadu sākumā izvērstā kampaņa nodibināt sakarus starp Eiropas kopienām un tā
dēvētajām valstīm, kuru ārējā tirdzniecība bija vienīgi valsts rokās, panāca vienošanos
ar Rumāniju (parakstīta 1981. g. 28. aprīlī, pagarināta 1985. g. 25. februāri)
un ar Dienvidslāviju
Šie vienošanos
veidi, kuros ietverts atzinums, ka līguma pušu starpā nav paredzamas ciešākas
valstiskas attiecības, neatbilda Austrumeiropas valstu prasībām vairāku iemeslu
dēļ. Pirmkārt, AEVEV ekonomiskais potenciāls bija principā ļoti augsts:
valstīs, kurās dzīvoja aptuveni 90 milj. cilvēku, varētu palielināt Kopienas
apjomu par vienu trešdaļu. Otrkārt, lai šo potenciālu sasniegtu, bija nepieciešams
nostabilizēt demokrātisko iekārtu šinīs valstis. Treškārt, lai nostabilizētu
AEVEV iedzīvotājus savā pārliecībā par labvēlīgu iznākumu tautsaimniecības jomā
un lai kavētu liela apjoma "bēgļu" problēmas rašanos, bija
nepieciešams izvirzīt konkrētas prasības, kas tad pārtulkojamas kā laika
grafiks. Vienotā tirgus izveidošanās lika arī AEVEV tuvoties Eiropas Kopienai.
Stāvoklim strauji
attīstoties, Eiropas kopienas vispirms noslēdza sadarbības līgumus ar Polijas
TR, Ungārijas TR, Bulgārijas TR, ČSSR TR un ar PSRS. Protams, ka
sociālistiskajām valstīm nepastāvēja nekāda iespēja izveidot kopīgu integrētu
organizāciju ar Rietumu valstīm. Politiskā stāvokļa tālākā attīstība,
sociālistiskās tautsaimniecības pilnīgais sabrukums prasīja jauna līguma tipa
radīšanu.
Šeit
paskaidrosim termina līgums
lietošanu. Formāli tiek runāts par vienošanos (angliski Agreement, franciski Accord),
nevis par līgumu (angliski Treaty,
franciski Traite) slēgšanu starp
Eiropas Komisiju un Baltijas valstīm (tas pats terminoloģijas ziņā attiecas uz
AEVEV). Tomēr apzīmējums līgums
iegājies Latvijas publicistikā, arī dažos juridiski nozīmīgos dokumentos.
Piemēram, pareizais šīs apakšnodaļas nosaukums būtu "Eiropas vienošanās
par asociācijas izveidošanu starp Eiropas kopienām un Latvijas Republiku".
Toties juridiski vienādi nozīmīgos šīs vienošanās dokumentos lietots termins Līgums latviski, bet Agreement angļu valodas tekstā un Accord franču valodas tekstā. Tādai
termina izvēlei neapšaubāmi bija zināma politiska nozīme. Termina Līgums lietošana pasvītro šis vienošanās
būtisko nozīmi Latvijas (arī pārējo Baltijas valstu) labās gribas uzrādīšanai
savās attiecībās ar Eiropas Savienību. Vērts atcerēties, ka Eiropas Savienība
nav juridiska persona, tātad Līgums slēgts ar Eiropas kopienām, kas darbojas ES
dalībvalstu uzdevumā.
Savas attiecības ar
AEVEV, vēl jo vairāk ar Baltijas valstīm, Eiropas Komisija veidojusi pēc
principa, ka pakāpeniski jāattīsta ciešākas saites starp ES dalībvalstīm un šīm
pārējām Eiropas valstīm. 2. tabulā uzskaitīti līgumi, kas parakstīti ar 10
AEVEV un Kipru, kā arī ar Maltu, Turciju un Šveici. Jāatzīmē, ka ar Kipru,
Maltu un Turciju parakstīti tā dēvētie "vecā stila" jeb parastie
Asociācijas līgumi. Tajos nav iekļautas daudzveidīgās politiskā un
tautsaimnieciskā dialoga iespējas, kādas raksturīgas Eiropas asociācijas
līgumiem. Ir izstrādāti trīs veidu līgumi:
—
Tirdzniecības un sadarbības līgumi,
— Eiropas līgumi
par asociācijas izveidošanu
— Iekļaušanās partnerības
līgumi.
Saprotams,
ka šo daudzpakāpju sadarbību domāts noslēgt ar iekļaušanās līguma parakstīšanu
un tā apstiprināšanu. Šinī gaitā pēc iespējas jāievēro līdzīgi nosacījumi, kādi
sastopami agrākās Kopienas un Savienības paplašināšanās sarunās.
Ieskatoties
vēsturiskajā Kopienas attiecību līgumu veidu plejādē, iespējams sazīmēt vēl
viena veida līgumu, kas slēgts ar valstīm, kuras
2. tabula. Asociēto Eiropas valstu attiecības ar
Eiropas Savienību
|
Valsts
|
Attiecību statuss
|
Līguma parakstīšana
|
Pievienošanās lūgums
|
|
|
Kipra
|
Asociācijas lūgums
|
1972. g. 19. decembri
|
1990.g. 3. jūlijā
|
|
|
Ungārija
|
Eiropas asociācija
|
1991.g. 16. decembri
|
1994. g. 31. martā
|
|
|
Polija
|
Eiropas asociācija
|
1991.g.
16. decembri
|
1994.g. 5. aprīli
|
|
|
Rumānija
|
Eiropas asociācija
|
1993. g. 1. februāri
|
1995. g. 22. jūnijā
|
|
|
Slovākija
|
Eiropas asociācija
|
1993. g. 4. oktobri
|
1995. g. 27. jūnijā
|
|
|
Latvija
|
Eiropas asociācija
|
1995. g. 12. jūnijā
|
1995.g. 13. Oktobri
|
|
|
Igaunija
|
Eiropas asociācija
|
1995. g. 12.jūnijā
|
1995.g. 24. novembri
|
|
|
Lietuva
|
Eiropas asociācija
|
1995. g. 12.jūnijā
|
1995. g. 8. decembri
|
|
|
Bulgārija
|
Eiropas asociācija
|
1992.g. 22. decembri
|
1995.g. 14. decembri
|
|
|
Čehija
|
Eiropas asociācija
|
1993. g. 4. oktobri
|
1996.g.
17.janvāri
|
|
|
Slovēnija
|
Tirdzniecības un
sadarbības līgums
|
1993. g. 5. aprilī
|
1996. g. 10.jūnijā
|
|
|
(Eiropas asociācijas
līgums, parafēts 1996. g. 10. jūnijā)
|
|
|||
|
Malta
|
Asociācijas līgums
|
1970.g. 5. decembri
|
1990. g. 16.jūlijā
|
|
|
Šveice
|
Brīvās tirdzniecības
līgums
|
1972. g. 22. Jūlijā
|
1992. g. 20. maijā
|
|
|
Turcija
|
Asociācijas līgums
|
1963.g. 12. septembri
|
1987.g.14.aprilī
|
|
ir iespējamas
kandidātes vai kuras atrodas Eiropā. Runa ir par tā dēvētās Muitas apvienības
izveidošanu. Konkrēti tādi līgumi šodien ir spēkā ar mazajām valstīm, piemēram,
ar Andom, San Marino un Monako. Ar šīm valstīm ciešāka sadarbība (proti, to
iekļaušanās kā dalībvalstīm) izslēgta šo valstiņu ļoti mazā apjoma dēļ. Arī ar
Turciju izveidota muitas apvienība, kas vismaz no Turcijas puses tiek uztverta
kā pakāpe ceļā uz tās iekļaušanos Eiropas Savienībā kā dalībvalstij.
Attiecības
starp Eiropas kopienām un Vācijas Demokrātisko Republiku attīstījās savdabīgā
veidā. Vācijas Federatīvā Republika konsekventi pastāvēja uz to, ka Romas
līguma 1957. gada redakcijā VFR un VDR
tirdzniecības attiecības atzītas, pēc VFR likumiem, par Vācijas iekšējo
tirdzniecību. No vienas puses, šis nepārtrauktais mūris, ko VDR bija uzcēlusi ap sevi, bija VDR
saimnieciski ļoti izdevīgs. Atzīstot šo Romas līguma protokolu (ratificējot
Romas līgumu, zināmā mērā visas dalībvalstis pievienojās VFR nostājai attiecībā
uz VDR; Eiropas Kopienas statistikas datos iekšējā abu Vāciju savstarpējā
tirgošanās netika pieskaitīta Kopienas valstu ārējai tirdzniecībai), pārējās
Kopienas dalībvalstis atstāja VFR noteikšanā to, kāda veida vienošanās slēgt
starp Eiropas Kopienu un VDR. Bet VDR politiskā vadība bija izteikti naidīga
noskaņota pret integrētās Eiropas atdzišanu (šī tuvredzīgā politizācija panāca
pati sev galu). VDR valdības pieprasījums (kas bija pēdējais, ja neskaita
Albāniju) sākt sarunas par Tirdzniecības un sadarbības vienošanās noslēgšanu
tika apmierināts. Pēc divām pārrunu sesijām, uz VDR valdības lūguma pamata,
Eiropas Kopienas Padome (Ārlietu Ministru Padomes līmenī) 1990. g. 28. jūnijā
pieņēma lēmumu izveidot muitas apvienību ar VDR. Turpinājuma tirdzniecības
līguma izveidošanas sarunām nebija, jo 1990. g. 3. oktobri VDR iekļāvās VFR kā
piecas jaunas zemes un tādējādi beidza pastāvēt kā starptautisko attiecību
subjekts.
Politiskie notikumi
AEVEV pieteica Eiropas Komisijai praktiski jaunu uzdevumu loku. Komisijas daļa,
kas nodarbojas ar ārlietām (tirdzniecības un ekonomiskajā, kā arī attīstības
palīdzības sniegšanas un sadarbības veicināšanas jomās), laika posmā kopš 1988.
gada ir būtiski pieaugusi uzdevumu ziņa. No vienas direkcijas izveidotas trīs:
DG-I - sakari ar
attīstītām valstīm, DG-I(a) - sakari ar AEVEV, kā arī ar NVS un ar citām
valstīm Eiropā, DG-I(b) - sakari ar valstīm, kas atrodas attīstības stadijā.
Saprotamā kārtā Eiropas Savienības ārējo sakaru politiskā nozīme pieaugusi
vispārējā Eiropas integrācijas procesā. Šādai atzīšanai ir divi cēloņi. AEVEV
iedzīvotāju un to vadības populārā iztēle Eiropas Komisijai piedēvēja daudz
lielāku reālu varēšanu un rocību, nekā tai piešķirta. Otrkārt, daudzo jauno
valstu meklējumos pēc tirdznieciska kontakta, arī pēc konkrētas tehniskas
palīdzības sava iekšējā valsts aparāta pārbūvē, ES dalībvalstis saskatīja
lieliski formulētu uzdevumu Eiropas integrāciju pārskatošām iestādēm. Sekmīgs
šāda sarežģīta uzdevuma atrisinājums attaisnotu daudzas populāras cerības
dalībvalstis par to, ko Eiropas integrācija spēj paveikt, sastopoties ar
negaidītu uzdevumu.
Parastie
tirdzniecības līgumi balstās uz RL 113. pantā noteikto kārtību. Šādi, tā
dēvētie pirmās paaudzes līgumi (parasti ar 5 gadu noilgumu) nokārto konkrētas
tirdzniecības attiecības. Sadarbība citās jomās, piemēram, pētniecības, sevišķi
lietišķās pētniecības laukos, arī tiek nokārtota, slēdzot attiecīgu šādu
līgumu. Šos pirmās paaudzes līgumus šodien slēdz reti, jo, mainoties politiskām
un citām konjunktūrām, kļuvuši nepieciešami diferencēti līgumi, proti, tādi,
kas piemērojami vietējiem apstākļiem. Tātad šodien tā dēvētajos otrās un trešās
paaudzes līgumos paredzēta pastiprināta tehniskā un politiskā sadarbība un arī
politiski nosacījumi. Šie līgumi paredz izveidot to iedarbības pārraudzības
komisiju. Tie arī ietver tā dēvēto evolūcijas pantu, proti, pārraudzības
komisijai ir tiesības paplašināt līguma darbības lauku. Otrās un trešās
paaudzes līgumos atrodami tā dēvētie cilvēktiesību ievērošanas protokoli, arī
protokoli par pastiprinātu sadarbību cīņā pret kriminālām parādībām, arī cīņā
pret narkotiku kontrabandu (līgumi, kas slēgti, piemēram, ar Latīņamerikas
valstīm).
Tirdzniecības
līgumos, vēl jo vairāk Sadarbības līgumos, tika ieslēgts vēl tā dēvētais
Bulgārijas protokols vai Baltijas protokols.
Baltijas protokols
šodien ir spēka vairs tikai attiecība uz līgumu ar Albāniju. Bulgārijas
protokols paredz šādas strīda risināšanas pakāpes:
1)
konstatējot cilvēktiesību pārkāpumus, kam ir sevišķs raksturs
(angliski a case ofspecial wgency), vienai vai
otrai Līguma pusei
iespējams
veikt atbilstošus pasākumus;
2) citādi, jāpaziņo
Asociācijas padomei faktiski nolūkā atrast vienošanos
starp
strīda pusēm;
3) strīda
risinājumam jābūt tādam, kas iespējami mērenā veidā
ietekmē līguma
darbību; par pasākumiem paziņo Asociācijas
padomei, kuras
ietvaros notiek tālākās pārrunas.
Šis
protokols, kaut gan tas tika izveidots Asociācijas līguma pārrunās starp
Bulgāriju un Eiropas kopienām, attiecās arī uz tirdzniecības līgumiem, kas
slēgti ar Igauniju, Latviju un Lietuvu. Čehijas, Slovākijas,
Rumānijas, Bulgārijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Slovēnijas Asociācijas
līgumos arī atrodams šāds protokols.
Jau
pirms LES noslēgšanas AEVEV izvirzīja prasību pēc pastiprināta veida sadarbības
līgumiem ar Eiropas kopienām. Tie ir t.s. Eiropas līgumi, kas izveido
asociāciju starp kandidātiem uz pievienošanos un Eiropas kopienām (to
juridiskais pamats ir Romas līguma 238. pants). Šie līgumi ir unikāli ne tāpēc,
ka tie vestu uz iekļaušanos, tieši otrādi, iekļaušanās pieteikta kā abu līguma
pušu mērķis, taču tādā formulējumā, kas nedz atkārtojoties situācijai, kurā
netiek ievērots princips, ka abām pusēm, resp., dalībvalstīm un kandidātei,
jānovērtē iekļaušanās iespēja tajā brīdī, kad šī prasība izvirzīta. Eiropas līgumu
vienreizējais raksturs Eiropas integrācijas gaitā ir šo vienošanos plašais
redzesloks. To jauninājums Eiropas Savienības ārējā diplomātijā ir dialoga
paredzēšana starp ārpus Kopienas pusi un Kopienas (arī dalībvalstu)
politiskajām iestādēm.
Saprotams, ka AEVEV
saredz savas attiecības ar ES valstīm pirmkārt kā iespēju piekļūt pie šo valstu
investoriem. Nopietnā līmenī, kaut gan tas reti izpaužas populistiskos rakstos,
ir skaidrs, ka tās milzīgās naudas summas, kas nepieciešamas, lai paceltu 100
miljonu eiropiešu "dzīves līmeni", ja runājam kaut vai par
infrastrukturāliem uzlabojumiem vien, ir vismaz 5 reizes tā 500 miljardu DM
investīciju apjomā, kas jau ieguldīts bijušajā VDR (pie tam šī reģiona algām
vai dzīves kvalitātei nebūt nesasniedzot VFR attīstītāko apgabalu līmeni). Šāda
veida investīcijas nekad neienāks vidē, kas vienkārši tās nespētu likt lietā.
Skaidrs, ka tāda atziņa no AEVEV puses nāk ļoti nelabprāt. Šeit vēlamies
vienīgi norādīt to, ka Baltijas republiku iedzīvotājiem vēl garāks ceļš noejams.
Jo viņu "atbildīgām" personām (fiziskām un juridiskām), kam
jāorientējas pasaules naudas apritēs, jāuzsāk šāda izaugsme no vēl zemāka
attīstības līmeņa, nekā tas sastopams AEVEV.
Divi nedaudz ārpus
Eiropas Savienības ekskluzīvās kompetences stāvoši finanšu instrumenti, resp.,
daudzu valstu finansētā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) un
G-24 valstu grupas finansētā PHARE programma, papildina Eiropas līgumu lietišķo
iedarbību. Katrai šai pasākumu (projektu) finansēšanas metodei ir savi konkrētie
uzdevumi. Tiešā veidā tiek izmantotas ES atsevišķo programmu iespējas, lai
palīdzētu AEVEV tā dēvētajos pārrobežu pasākumos (INTEREG). Arī citi, mazāk
pazīstami palīdzības veidi tiek izmantoti, kā redzams no 3.tabulas datiem.
3.tabula ES palīdzība maksājumu bilances nokārtošanā (miljonos ekiju)[2]
|
|
Gads
|
1990
|
1991
|
1992
|
1993
|
1994
|
1995
|
Kopā
|
|
AEVEV[3]
|
iedalīts
|
870
|
1220
|
410
|
--
|
255
|
--
|
2755
|
|
izdalīts
|
350
|
695
|
705
|
270
|
70
|
80
|
2170
|
|
|
NVS[4]
|
iedalīts
|
--
|
--
|
--
|
--
|
130
|
255
|
385
|
|
izdalīts
|
--
|
--
|
--
|
--
|
25
|
135
|
160
|
|
|
Vidusjūras valstīm (Alžīrijai, Izraēlai)
|
iedalīts
|
--
|
588
|
--
|
--
|
200
|
0
|
788
|
|
izdalīts
|
--
|
--
|
438
|
--
|
150
|
100
|
688
|
|
|
Kopā
|
iedalīts
|
870
|
1808
|
410
|
--
|
585
|
255
|
3928
|
|
izdalīts
|
350
|
695
|
1143
|
270
|
245
|
315
|
3018
|
PHARE programma
noteikti ieguvusi vislielāko redzamību visās AEVEV kā ES dalībvalstu
finansiālās (mērķtiecīgās) palīdzības programma. Līdzdalība šinī programmā kā
saņēmējām Baltijas valstīm pavērās pēc pirmo vienošanos noslēgšanas ar Eiropas
kopienām. Pārējo PHARE programmu saņēmēju valstu iekļaušanās uzrādīta (hronoloģiskā
secībā) 4. tabulā.
4. tabula PHARE programmas attīstība
|
1989.gads
|
||
|
14.-16.jūnijs
|
Pasaules 7
turīgāko valstu vadība, satiekoties Parīzē, pieteic vajadzību pēc šādas
ekonomisko sistēmu pārstrukturizēšanas veicināšanas programmas
|
|
|
1.augusts
|
Pirmā darba sēde,
kurā noskaidroti G-24 valstu līdzekļu izmantošanas programmas mērķi un šīs
programmas vadība uzticēta Eiropas kopienām (Eiropas komisijai); pirmās
valstis, kas iegūs šo palīdzību un kredītus, ir Polija un Ungārija
|
|
|
1990.gads
|
||
|
|
Kredītu un
palīdzības ieguvēju valstu skaits paplašināts ar Bulgāriju, ar bijušo
Čehoslovākiju, arī ar kādreizējo Austrumvāciju un Rumāniju
|
|
|
1991.gads
|
||
|
|
Pārtrauktas visas
PHARE palīdzības programmas bijušajā Dienvidslāvijā un izbeigtas PHARE
programmas bijušajā Austrumvācijā sakarā ar tās iekļaušanos EK
|
|
|
1992.gads
|
||
|
|
Saņēmēju valstu
skaitam pievienojas Albānija, Igaunija, Latvija un Lietuva; atļauts dažām
programmām atsākties Slovēnijā
|
|
|
1993.gads
|
||
|
|
PHARE programmu
nozīme pasvītrota Eiropas Savienības Padomes lēmumos, kas pieņemti
|
|
|
1994.gads
|
||
|
|
PHARE programmu
nozīme izcelta Eiropas Savienības Padomes lēmumos, kas pieņemti Esenē,
sevišķi kā līdzeklis, kas veicinās tā dēvētajā Baltajā grāmatā noteikto Vienotā tirgus normu un noteikumu
pārcelšanu AEVEV likumdošanā.
|
|
|
1995.gads
|
||
|
|
Eiropas stabilitātes
pakta iedarbībā izcelta PHARE programmas nozīme, veicinot labas
kaimiņattiecības Eiropā.
|
|
|
1996.gads
|
||
|
|
Saņēmēju valstu
skaitam pievienojas Bosnija - Hercegovina, Horvātija un bijušās
Dienvidslāvijas republika Maķedonija.
|
|
|
1997.g.
|
||
|
|
Sakarā ar Agenda-2000
atzinumu ieviešanu par pamatu 10 AEVEV uzņemšanai ES; pieteikta pastiprināta
PHARE programma attiecībā uz šim valstīm.
|
|
PHARE projekti tiek
pieņemti noteiktā kārtībā, atbilstoši pieprasītās summas lielumam. Par šiem
projektiem kopumā spriež šis programmas nacionālie pārraugi, jo izdalītajiem
līdzekļiem aptuveni jāatbilst saņēmējas valsts iedzīvotāju skaitam, ņemot vērā
arī sevišķus apstākļus un prasības.
Asociāciju
līgumu izstrādāšana ar Baltijas valstu sekoja jau iepriekš izstrādātai kārtībai
attiecībā uz sešu AEVEV. Izšķirošo lēmumu attiecībā uz vienošanos panākšanu ar
Baltijas valstīm pieņēma Eiropas Savienības padome. Kā redzams no notikumu
secības, kas parādīta 5.tabulā, pēc sešu mēnešu pārrunām līgumi tika
ratificēti. Savukārt ES Padome, satiekoties Kannās 1995.gada jūnijā, uzaicināja
Baltijas valstis piedalīties tā dēvētajā dialogā. Tā ietvaros notiek regulāra
ES dalībvalstu ministru un AEVEV ministru satikšanās kārtējā ES Ministru
padomes tematiskās sēdēs.
5. tabula. Asociācijas līgumi starp Eiropas Kopienu
un trim Baltijas valstīm
|
|
Ar Igauniju
|
Ar Latviju
|
Ar Lietuvu
|
|
Padomes vadlīnijas
pārrunām
|
1994.g. 28. nov.
|
1994.g. 28.nov.
|
1994.g. 28. nov.
|
|
Uzsāktas pārrunas
|
1994.g. 15.dec.
|
1994.g. 15. dec.
|
1994.g. 15. dec.
|
|
Līguma parakstīšana
|
1995.g. 12.jūn.
|
1995.g. 12.jūn.
|
1995.g. 12. jūn.
|
|
Ratiflkācijas galta -mājās
|
1995.g. 1.aug. (Igaunijā)
|
1995.g. 31. aug. (Latvijā)
|
1995.g. 20. jūn. (Lietuvā)
|
|
Eiropas Parlamentā
|
1995.g. 15. nov.
|
1995.g. 15.nov.
|
1995.g. 15. nov.
|
|
Beļģijā
|
1997.g. 15. okt.
|
1997.g. 14. okt.
|
1997. g. 25. nov.
|
|
Dānijā
|
1995.g. 21.nov.
|
1995.g. 28. nov.
|
1995.g. 21. nov.
|
|
Vācijā
|
1996.g.5.jul.
|
1995.g. 12.sept.
|
1996.g. 7. maijā
|
|
Grieķijā
|
1997.g. 17. apr.
|
1997. g. 17.apr.
|
1996. g. 17.apr.
|
|
Spānijā
|
1996.g. 20.nov.
|
1996.g. 30.janv.
|
1996.g. 20. nov.
|
|
Francijā
|
1997.g. 19.nov.
|
1997. g. 19.nov.
|
1997. g. 19. nov.
|
|
Īrijā
|
1996.g. 17. maijā
|
1996.g. 24maijā
|
1996.g. 16. maijā
|
|
Itālijā
|
1996.g. 25. febr.
|
1996.g. 25.febr.
|
1996.g. 25. febr.
|
|
Luksemburgā
|
1996.g. 9. okt.
|
1996.g. 6. dec.
|
1996.g. 9. okt.
|
|
Nīderlandē
|
1996.g. 20. nov.
|
1996.g. 20.nov.
|
1996.g. 15.nov.
|
|
Austrijā
|
1996.g. 21. martā
|
1996.g. 30. apr.
|
1996.g. 1.apr.
|
|
Portugālē
|
1996.g. 11. okt.
|
1996.g. 11. okt.
|
1996.g. 11. okt.
|
Attiecībā uz
šodienas demokrātisko AEVEV iekļaušanos, skatāmas patiesas briesmas nevis no
labēja autoritāra režīma nākšanas pie varas, bet drīzāk no apslēpta totalitārā
sociālisma atgriešanās Eiropas Asociācijas līgumi iedibinājuši konkrētas
sadarbības iestādes konkrēti, sākušas darboties visu triju valstu Asociācijas
padomes. Papildinot šīs pārsvarā augstākā līmeņa sapulces, nodibinātas
apakškomitejas ar tehnisku ievirzi arī Asociācijas komitejas, kuru nolūks
veicināt ir veicināt strauju informācijas izmaiņu starp atbildīgiem valsts
aparāta ierēdņiem.
ERAB
šodien sastāv pavisam no 58 valstīm (vairākums dalībvalstu ir naudas aizdevēju,
citas naudas aizņēmējas) pēc principa, ka piedalīšanās paredzēta:
1.
Eiropas valstīm
2.
Tām valstīm, kas atrodas ārpus
Eiropas, bet ka ir starptautiskā monetārā fonda dalībnieces. Kopā ir 60
locekļi, jo valstu grupu papildina Eiropas Kopiena kā juridiska persona un
Eiropas Investīciju banka.
Sākotnējais bankas
statūtkapitāls bija 10.milijoni, 1995.gadā tas pacelts līdz 20.milijoniem. ERAB
savā darbībā vadās pēc konkrētiem saimnieciskiem aprēķiniem, tās bilancē
nefigurē PHARE, tā dēvēto neatmaksājamo līdzekļu piešķiršana. ERAB savā
darbības laikā, spriežot pēc iznākuma, atzinusi tās attīstītu valstu grupas:
ü Valstis, kurās pārejas posms iegājis pastiprinātā līmenī, respektīvi
Igaunija, Latvija (tikai sākot ar 1996.gadu), Lietuva, Čehija, Horvātija,
Slovākija, Slovēnija, Ungārija.
ü Valstis, kurās pārejas posms atrodas sākotnējā līmenī, respektīvi
Albānija, Armēnija, bijušās Dienvidslāvijas republika Maķedonija, Bosnija,
Hercegovina, Bulgārija, Gruzija, Kazahstāna, Moldova, Rumānija.
ü Krievijas Federācija, kas izpelnījusi īpašu uzmanību sava lielā
iedzīvotāju skaita dēļ, arī pateicoties kapitālo ekonomisko reformu
nenoteiktajam stāvoklim.
ü Papildus vēl pastāv tā dēvēto reģionālo aizdevumu kategorija, t.i., kas
sadalīti starp vairākām valstīm reizē.
Izmantotā literatūra
ü Eduards Bruno Deksnis “Eiropas apvienošanās… integrācija, suverenitāte”
Junda, Rīga 1998
ü Eiropas Komisijas izdevums (http://europa
eu int/en/com/dg10/eur_dial/index.html)
ü E. Andersons “Toward a Baltic Union Litananus” 1995.gads 1-5lpp (E.B.
Deksnis “Eiropas apvienošanās… integrācija, suverenitāte” 335.lpp
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru