Eiropas Savienība. Darbība. Problēmas

Nodots LU 2000.GADA JANVARI

EKONOMIKAS PAMATI

Kursu vada - Docents Jānis Vitkovskis

Eiropas Savienība (līdz 1993. gadam tā saucās - Eiropas Kopiena, ar 1992. gada Māstrihtas līgumu tika pieņemts jauns nosaukums ''Eiropas Savienība'') ir politiska un ekonomiska alianse, kuru veido Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, Eiropas Ekonomiskā kopiena un Eiropas Atomeneģijas kopiena. Eiropas Ekonomiskā kopiena (neoficiāli dēvēta par Koptirgu) ir 1957. gadā dibināta organizācija, kuras mērķis bija, atceļot muitas nodevas un citus tirdzniecības ierobežojumus, izveidot vienotu Eiropas tirgu tās dalībvalstu ražojumiem.

Francija tiek uzskatīta par vienotās Eiropas idejas ''krustmāti''. Francija ir tā valsts, kas pēckara gados viskonsekventāk iestājās par nepieciešamību apvienot Rietumeiropas valstis vienotā veselumā. Francijas līderi Žans Monē un Roberts Šūmans bija galvenie Eiropas Savienības ideju ģeneratori. Interesants šķiet fakts, kāpēc valstij, kas bija otra lielākā koloniālā impērija pasaulē un otra lielākā valsts Eiropā, bija tik noturīga pārliecība par nepieciešamību apvienot visus Eiropas ekonomiskos un politiskos resursus, teorētiski zaudējot arī daļu no savas suverenitātes. Domājams, ka tieši Francijas nozīmīgā vieta pasaules un Eiropas vēsturē un tādejādi iegūtā vēsturiskā pieredze ir šīs bezierunu Eiropas vienotības politikas pamatā. 1957. gada 25. martā starp Franciju, Beļģiju, Itāliju, Luksemburgu, Nīderlandi un Rietumvāviju tika parakstīts Romas līgums ar to nodibinot Eiropas Kopienu un Eiropas Atomenerģijas kopienu. Vienotā tirgus projekta mērķis bija izveidot dalībvalstu starpā tirgu, kurā nepastāvētu iekšējas robežas un kurā nebūtu nekādu citu barjeru pilsoņu, preču un kapitāla brīvai kustībai. Iecere bija ļoti optimistiska - Romas līgums noteica izveidot šādus apstākļus 12 gadu laikā. Valstīm, kas Eiropas Savienībā iestājās vēlāk, šie noteikumi jāpieņem. Tā 1957.gadā Eiropas valstis uzsāka lielāko ekonomiskās integrācijas projektu Eiropas vēsturē.

Sākotnējām sešām loceklēm - Francijai, Beļģijai, Itālijai, Luksemburgai, Nīderlandei un Rietumvācijai - 1973. gadā pievienojās Lielbritānija, Dānija un Īrija, 1983. gadā - Grieķija, 1986. gadā - Spānija un Portugāle, 1995. gadā - Austrija, Somija un Zviedrija.

1991. gadā tika parakstīti asociācijas līgumi, kas garantē brīvu tirdzniecību uz desmit gadiem un iespēju kļūt par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti ar sekojošam valstīm - Čehoslovākiju, Poliju un Ungāriju, 1992. gadā ar Rumāniju un vēlāk arī ar vairākām citām valstīm (to vidū trim Baltijas valstīm),

Eiropas Savienības mērķi:

-          likt pamatus ciešākai savienībai Eiripas tautu starpā

-          nodrošināt savu valstu ekonomisko un sociālo progresu, kopīgi likvidējot barjeras, kas sadala Eiropu

-          nemitīgi uzlabot savu tautu dzīves un darba apstākļus

-          saskaņot rīcību, kas nodrošinātu vienmērīgu darījumu sfēras paplašināšanu, līdzsvarotas tirgus attiecības un godīgas konkurences apstākļus

-          mazināt attīstības atšķirības starp reģioniem

-          ar kopējas komerciālas politikas palīdzību pakāpeniski likvidēt starptautiskās tirdzniecības ierobežojumus

-          saglabāt un nostiprināt mieru un brīvību

Māstrihtas līgums

Māstrihtas līgums ir politiskas savienības noslēgšanas dokuments, ko 1991. gada 10. decembrī Māstrihtā (Nīderlandē) parakstīja Eiropas Kopienas valstu vadītāji. !992. gada aprīlī līgumu oficiāli apstiprināja Eiropas Parlaments. Par Māstrihtas līguma pamatu kļuva Luksemburgas premjerministra Žaka Santēra 1991. gada jūnijā iesniegtais politiskas savienības līguma projekts, kas laikā līdz Māstrihtas sanāksmei 1991. gada decembrī bija visu Eiropas Kopienas diskusiju degpunktā. Līguma projektā, starp citu, bija paredzēts grozīt Eiropas Kopienas lēmējprocedūru un nodibināt ciešākas ārpolitiskās un iekšpolitiskās saites. Lielbritānijas valdība pieprasīja no līguma teksta svītrot jebkuras norādes uz federālismu. Diskusijas notika arī tādā strīdīgā jautājumā kā lielāka ekonomiskā un monetārā integrācija. 1992. gadā Eiropas Kopienas valstu parlamentos notika balsojumi par to, vai Māstrihtas līgumu ratificēt, un dažās valstīs šo jautājumu vispirms izvirzīja pilsoņiem vistautas referendumā (Dānijā, Francijā, Spānijā un Īrijā. Skaidrs ''nē'' pirmajā Dānijas referendumā, kā arī Lielbritānijas un Itālijas piespiedu izstāšanās no Eiropas Naudas kursa mehānisma (NKM) lielā mērā atsaucās uz visu Eiropas kopienu. Francijā, kur referendums notika septembrī, atbilžu ''jā'' pārsvars bija pavisam neliels, un novembrī Lielbritānijas valdības priekšlikums līgumu ratificēt saņēma tik niecīgu  parlamenta balsu vairākumu, ka Lielbritānijas premjerministrs Džons Meidžors ratificēšanu atlika līdz brīdim, kad Dānijā būs noticis atkārtots referendums. Šie rezultāti kontrastēja ar skaidro ''jā'', ko referendumi deva tādās zemu ienākumu valstīs kā Spanija un Īrija, kurām līgums solīja būtiskus ieguvumus. Tomēr, kad Eiropas Kopienas dalībvalstu vadītāju 1992.gada 11. decembra sanāksmē Edinburgā izdevās vienoties par vairākiem kompromisiem, līdz 1993.gada jūlijam līgumu bija ratificējušas visas 12 dalībvalstis. Māstrihtas līgums liek pamatus ciešākai ekonomiskai un politiskai savienībai.

Eiropas Savienības institūcijas:

·         Komisija, ierosina visus tiesību aktus, vada Eiropas Sociālo fondu, daudzas programmas un iniciatīvas, kuru mērķis ir sasniegt sociālās politikas mērķus. Galvenā atbildība par minēto pasākumu īstenošanu gulstas uz Komisijas V Nodarbinātības, rūpniecības attiecību un sociālo lietu Ģenerāldirektorātu. Komisija nodrošina līguma noteikumu izpildi, formulē rekomendācijas, tiesīga piedalīties dažādu pasākumu izstrādāšanā, īsteno piešķirtās pilnvaras un ik gadus sniedz ziņojumus par ES darbību. Komisija sastāv no 20 nacionālo interešu neatkarībai uzticīgiem locekļiem, kuri dod ierosmi Savienības pasākumiem (pa diviem locekļiem no Francijas, Itālijas, Lielbritānijas, Spānijas un Vācijas, pa vienam no Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Grieķijas, Īrijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Portugāles, Somijas un Zviedrijas). Komisiju vada Prezidents un seši viceprezidenti. Par Eiropas Komisijas prezidentu 1999. gadā tika ievēlēts Romano Prodi (Itālija).

·         Ministru padome, koordinē dalībvalstu ekonomisko politiku, tai ir politisko lēmumu pieņemšanas tiesības, tiesības piešķirt Komisijai  pilnvaras, īstenot Padomes pieņemtos noteikumus, īpašos gadījumos rezervēt sev izpildvaras pilnvaras. Ministru padomi vada tās Prezidents, tā sastāv no visu dalībvalstu deleģētiem pārstāvjiem. Prezidentu ievēl uz sešiem mēnešiem arvien no jaunas dalībvalsts. Ministru padome nav tiesīga pieņemt lēmumus tādād jomās kā: darba samaksa; tiesības apvienoties; tiesības streikot; tiesības rīkot lokautus, jeb darba devēja streikus.

·         Eiropas Parlaments, to tieši vēlē kopš 1997. gada un tas pulcējas Strasbūrā, lai spriestu par Eiropas Savienības Komisijas iesniegtajiem likumdošanas priekšlikumiem. Parlaments pieņem izmaiņas Strukturālo fondu mērķos un uzdevumos. Kopējo lēmumu procedūras ietvaros var bloķēt priekšlikumus šādās jomās: darba apstākļu uzlabošana; strādājošo informēšana un konsultācijas; vienādas iespējas un dzimumlīdztiesība; to personu integrācija, kuras izstumtas no darba tirgus. Parlamenta darbu vada Prezidents un Prezidijs. Eiropas parlamenta locekļus vēlē uz pieciem gadiem. Tajā ir 626 vietas, kas sadalītas proporcionāli valstu iedzīvotāju skaitam: Vācijai ir 99 vietas, Francijai, Itālijai un Lielbritānijai - katrai 87, Spanijai - 64, Nīderlandei - 31, Beļģijai, Grieķijai un Portugālei - katrai 25, Zviedrijai -22, Austrijai - 21, Dānijai un Somijai - katrai 16, Īrijai - 15 un Luksemburgai - 6 vietas. Parlamentā ir 11 līdztiesīgas darba valodas, kurās garantēta sēžu sinhronā tulkošana. Sākotnēji Eiropas Parlamentam bija tikai konsultatīvas funkcijas, bet 1979. gadā tas kļuva par tieši vēlētu institūciju un tā pilnvaras palielinājās. Pagaidām Parlaments gan vēl nav īsts likumdevējs, tomēr tas var atlaist visu Komisiju un pilnīgi noraidīt Savienības budžetu. Plenārsēdes notiek Strasbūrā; lielākā daļa komiteju sanāk Briselē, un sekretariāta mītne ie Luksemburgā. Pēc 1994. gada vēlēšanām Eiropas Sociālistu partijas grupai Parlamentā ir 214 vietas no 567, Eiropas Tautas grupai - 201 vieta. 1997. gadā par Eiropas Parlamenta prezidentu kļuva Hosē Maria Hils - Rogless (Spānija). 1999. gadā par Eiropas Parlamenta prezidenti tika ievēlēta Nicole Fontaine (Francija, Normandija).

·         Ekonomiskā un sociālā komiteja  ir konsultatīva institūcija. Tā sniedz konsultācijas Eiropas Komisijai un Padomei likumprojektu sagatavošanā, kā arī jebkuru citu ES būtisku jautājumu apspriešanā. Tās 222 locekļi pārstāv dažādas darba devēju un darba ņēmēju asociācijas no ES dalībvalstīm.

·         Pastāvīgo pārstāvju komiteja, kas sastāv no ierēdņiem, kurus dalībvalstis uz laiku nosūtījušas strādāt Komisijas aparātā

·         Eiropas Justīcijas tiesa, tā atbild par Savienības likumu interpretēšanu un izskata gadījumus, kur ES dalībvalstis vai citas valstis šos likumus pārkāpušas. Tiesa darbojas kā 1) konstitucionālā tiesa; 2) administratīvā industriālā tiesa; 3) darba strīdu tiesa; 4) kriminālā tiesa; 5) civilā tiesa. Tiesa sastāv no 13 tiesnešiem un tai palīdz 6 ģenerāladvokāti, kuru pienākums ir iesniegt Tiesas sēdē argumentētus slēdzienus. Tiesai ir arī savs Sekretariāts. Tiesnešus un ģenerāladvokātus ieceļ ar visu dalībvalstu piekrišanu uz sešiem gadiem. Ik pēc 3 gadiem nomaina 3 no tiesas un ģenerāladvokātu sastāva, bet viņus var ievēlēt no jauna. Tiesu vada Prezidents. Tiesas darba valodas ir visas Eiropas Savienības oficiālās valodas - franču, dāņu, holandiešu, angļu, vāvu, grieķu, itāliešu, portugāļu, spāņu un īru valoda. Eiropas Justīcijas tiesas sēdeklis ir Luksemburgā, un tās sastāvā ir tiesneši no visām dalībvalstīm, un tā gādā, lai pareizi tiktu interpretēti Romas līgumi (1957) - Eiropas Savienības vēsturiskais pamats.

Eiropas Savienības budžets

ES kā starptautiskas organizācijas īpatnība ir tā, ka tai ir savi finansu līdzekļi, kurus tā pārvalda tāpat kā katra valsts pārvalda savu budžetu.

ES budžeta veidošanas principi:

-          budžets atspoguļo visus Savienības ieņēmumus un izdevumus

-          budžeta darbībā netiek pieļauta situācija, ka izdevumi pārsniedz ieņēmumus

-          veicot budžeta izdevumu sadali, netiek ņemts vērā, kādi ir ieņēmumu avoti

-          budžeta izlietojums tiek paredzēts tikai noteiktām un iepriekš apstiprinātām Savienības nozarēm un aktivitātēm

-          budžets ir gadskārtējs ( no 1.janvāra - 31. decembrim), lēmumi par nākama gada budžetu tiek pieņemti ik gadu no jauna

ES budžeta ieņēmumi :

1)      ES iekšējie ieņēmumi:

- muitas nodevas, ar kurām tiek aplikts imports no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis

- lauksaimniecības preču ievednodevas, kas tiek piedzītas no trešajām valstīm, kuras eksportē savu laiksaimniecības produkciju uz ES

2)      ES dalībvalstu iemaksas:

- 1,4% no pievienotās vērtības nodokļa, kas tiek iekasēti katrā dalībvalstī, izņemot Spāniju, Portugāli, Grieķiju un Īriju, kurām ir jāiemaksā 1% no PVN

- ''ceturtais resurss'' jeb papildus iemaksas, kas jāveic katrai dalībvalstij atkarībā no tās nacionālā kopprodukta lieluma, lai uzturētu zināmu līdzsvaru starp dažādām dalībvalstīm, kuru ekonomiskie rādītāji atšķiras, un nodrošinātu nepieciešamo kopējo ieņēmumu apjomu

ES budžeta izlietojums:

1)      ES strukturālie izdevumi:

- attīstības un strukturālo uzlabojumu veicināšana atpalikušajos reģionos. Šāds reģionu saraksts tiks apstiprināts un būs spēkā līdz 2006. gadam

- atbalsts ekonomiskajiem un sociālajiem uzlabojumiem reģionos, kas pārdzīvo  strukturālas grūtības, un kurus skārusi industriālā lejupslīde

- atbalsts izglītības, apmācības un nodarbinātības sistēmu modernizācijai un pielāgošanai jauniem apstākļiem

2)      ES iekšējo pasākumu finansējums. Tas parasti svārstās 5-7 procentu robežās no kopējiem ES budžeta izdevumiem. Finansējums tiek sniegts:

- Eiropas konkurētspējas palielināšanas programmai un tirgus integrācijai, Transeiropas transporta un sakaru tīkla veidošanai, maziem un vidējiem uzņēmumiem labvēlīgas vides nostiprināšanai

-  eiropiešu labklājības celšanai - tās ir dažādas sociālās iniciatīvas, nabadzības apkarošana, izglītības programmas, sabiedrības veselība un patērētāju aizsardzība, vides politika, kultūras politika, palīdzība miera procesam Ziemeļīrijā

- dalībvalstu sadarbībai iekšlietās un tieslietās, kas veicina eiropiešu statusa nostiprināšanos

3)      Izdevumi aktivitātēm ārpus ES. Lai sekmētu kopīgo politiku uz valstīm ārpus Savienības, tiek finansētas sekojošas aktivitātes:

- finansiālās saistības ko ES uzliek dažādi līgumi ar trešājām valstīm

- humānā palīdzība, ārkārtas pārtikas piegādes, palīdzība liela mēroga vides un veselības krīzes situācijās, atbalsts demokrātijas nostiprināšanai

- finansiālā un tehniskā sadarbība un atbalsts ES kaimiņvalstu ekonomiskajām reformām. Te darbojas divas galvenās programmas Phare un Tacis, no kurām pirmā pārsvarā orientēta uz valstīm, kas gatavojas iestāties ES, bet otrā galvenokārt veicina reformas bijušajās PSRS republikās

- aizdevumi, kas ar Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas palīdzību tiek izsniegti trešās pasaules valstīm un bijušajām komunistiskā bloka valstīm

            - kopējās ārējās un drošības politikas finansējums

4)  ES administratīvās izmaksas. Tās veido institūciju - Eiropas Komisijas, Eiropas Savienības Ministru Padomes, Eiropas Parlamenta, Eiropas Justīcijas tiesas, Ekonomikas un sociālās komitejas un Reģionu komitejas uzturēšana. ES administratīvās izmaksas veido 4% no kopējiem budžeta izdevumiem, vairāk kā puse ir atvēlēta Eiropas Komisijai, kuras pārraudzībā atrodas liels skaits apakšstruktūru ar plašu kompetenču loku.

           

ES budžeta izlietojumam seko dažādas kontroles institūcijas: iekšējās finansu kontroles mehānismi, ārējo auditu nodrošina Eiropas Auditortiesa un politiskā kontrole, kas atrodas Eiropas Parlamenta pārziņā. 

Ar ES līdzekļiem tiek sniegts atbalsts plašam pasākumu kopumam, piemēram, investīcijām kāda reģiona attīstībai vai arī Eiropas programmu finansēšanai, kas veicina sadarbību  starp valstīm. Finansējums var būt mainīgs apjomu ziņā - sākot ar simtprocentīgu atbalstu līdz nelielai finansiālai palīdzībai, tas arī var būt paredzēts dažādiem saņēmējiem, proti, ne tikai dalībvalstīm, bet arī atsevišķām pašvaldībām, sabiedriskām organizācijām, privātām kompānijām, universitātēm utt.

Eiropas Savienības monetārā politika

Kā zināms, ar 1999. gada 1. janvāri sākās Eiropas Savienības valūtas (eiro) praktiskas ieviešanas process. Tas tiešām ir ilgstošs process, nevis vienreizējs naudas maiņas akts, jo ES monetārās savienības izveidošanai (pēc Māstrihtas līguma) jānorit trīs posmos  vairāku gadu garumā. Tomēr, kā uzsver pati Eiropas Savienība, ir jāspēj noteikt skaidru atšķirību starp monetāro savienību un eiro. Pirmā nozīmē attiecīgo reglamentējošo dokumentu kopumu, kurš ir obligāts visām dalībvalstīm, bet nebūt ne visas no tām šobrīd vēlas vai var ieviest vienoto naudu. Līdzās vairākiem iemesliem, kādēļ 11 ES valstis ir vienojušās par eiro ieviešanu, kā viens no būtiskiem ir jāmin pasaules ekonomiskās sistēmas globalizācijas ietekme. «Eiro zona» darbosies teritorijā, kur tiek ražoti apmēram 20 procenti no kopējā pasaules sabiedriskā kopprodukta un kurai ir apmēram līdzīga daļa pasaules tirdzniecībā. Šie apjomi ir salīdzināmi ar ASV rādītājiem, un tādēļ eiro, neapšaubāmi, palielinās Eiropas nozīmi pasaules ekonomikā, palīdzēs veidot kontinenta kapitāla tirgu plašāku un ar lielāku likviditāti. Politikas zinātnieki, pētot globalizāciju, galvenokārt pievērš uzmanību globālo kultūru sistēmu attīstībai un nacionālo valstu suverenītātes ierobežojumiem. Jau retāk viņi pievēršās tam, kā mainās indivīdu mijiedarbība ar valsti un citām bezpersoniski birokrātiskām institūcijām. 20. gadsimtā valsts varas nostiprināšanās notika ievērojami straujāk nekā indivīda pašnoteikšanās un autonomijas iespēju paplašināšanās. Ja politisko institūciju pilnvaru līmenis ir pārspīlēti augsts, to funkciju traucējumu radītās sekas var iegūt globālu raksturu. Globalizācijas iespaidā mazināsies kultūras un reģionu izolācija, kļūs dinamiskāka ekonomikas attīstība, samazināsies valsti regulējošas barjeras un pieaugs starptautiskā drošība. Aktuāls ir jautājums, cik lielā mērā nabadzīgās valstis var izmantot priekšrocības, ko tām sniedz globālo tirgu straujā atvēršanās, un vai globalizācijas process nevar novest pie nevienlīdzības palielināšanas pasaules ekonomikā.

ASV vadošās lomas un līdz ar to arī dolāra nozīmes samazināšanās pasaules un Eiropas ekonomikā, kā arī apziņa, ka brīvu preču, pakalpojumu un kapitāla kustību nebūs iespējams nodrošināt, pastāvot augstai maksai par naudas darījumiem un valūtas maiņas kursu riskiem, bija tie iemesli, kas 80. gadu beigās ļāva ieviest monetārās savienības jautājumu Eiropas Kopienas dienaskārtībā. Speciāla centrālo banku vadītāju un ekspertu darba grupa toreizējā Eiropas Komisijas prezidenta Ž. Delora vadībā 1989. gadā sagatavoja ziņojumu, kurā vienbalsīgi atzina, ka monetārā savienība ir nepieciešama, un tai ir jānodrošina pilnīga kapitāla kustības liberalizācija, pilnīga dažādu finansu tirgu savstarpēja integrācija, totāla un neatgriezeniska valūtu konvertācija un to maiņas kursu fiksācija, pakāpeniski nomainot šīs dažādās valūtas ar vienotu naudu. Visi šie uzdevumi bija jāpaveic trijos posmos, un pirmais no tiem sākās jau 1990. gadā. Tā laikā bija jāizstrādā kārtība un kritēriji, kā tuvināt dažādu valstu ekonomiskos rādītājus. Savukārt otrajā posmā (sākot ar 1994. gada 1. janvāri) bija jau praktiski jāpanāk šo rādītāju principiāla izlīdzināšana un jāveic praktiska sagatavošanās kopējas eiro valūtas ieviešanai.

ES ir paziņojusi, ka jaunajām dalībvalstīm, ja tās spēs pievienoties eiro zonai, tiks izvirzītas tādas pašas prasības, kā esošajām dalībvalstīm:

- nacionālā budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3 procentus no iekšzemes kopprodukta;

- valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60 procentus no iekšzemes kopprodukta;

- inflācija nedrīkst būt augstāka par 1,5 procentiem virs vidējā trīs valstu rādītāja ar viszemāko inflācijas līmeni;

- ilgtermiņa kredītu procentu likme nedrīkst pārsniegt 2 procentus no vidējā trīs valstu rādītāja ar viszemāko līmeni;

- valūtas maiņas kursam jābūt kopēji noteiktu svārstību robežās.

Tiesa, tie gan nav oficiāli iestāšanās kritēriji, tādēļ ES šobrīd ar sapratni izturas pret kandidātvalstu objektīvajām problēmām nodrošināt, piemēram, ilgtermiņa aizdevumu procentu likmi vai budžeta deficīta rādītājus Savienības valstu līmenī.

Eiropas Savienības attieksme pret iestāšanās kandidātvalstīm.

Nav pamata domāt, ka tās jau iestāšanās brīdī būtu spējīgas pievienoties eiro zonai, bet visa attiecīgās likumdošanas kopuma ieviešana tiks prasīta tieši tāpat, kā no jebkuras citas dalībvalsts. Praksē tas nozīmē, ka visas monetārās savienības locekles savstarpēji koordinē savu ekonomisko politiku, tās ir spiestas ievērot diezgan stingrus fiskālās politikas ierobežojumus, un šīm valstīm ir pilnībā jāliberalizē kapitāla kustība. Valstis, kuras pagaidām neieviesīs eiro naudu, saglabās iespējas īstenot patstāvīgu monetāro politiku, tām nevajadzēs piedalīties Eiropas Centrālās bankas rezervju veidošanā vai pildīt tās instrukcijas un noteikumus.

Jaunās dalībvalstis varēs piedalīties vienotajā valūtas kursa sistēmā un piesaistīt savas nacionālās valūtas eiro. Vienlaikus spēkā būs prasība, lai šo valstu centrālajām bankām tiktu nodrošināta reāla neatkarība un valdības neiesaistītu tās sabiedriskā sektora tiešā finansēšanā.

Nogeigumā

Eiropa ir civilizācijas šūpulis un mūsu uzdevums ir saglabāt to neatkarīgi no tā, kurā valstī mēs dzīvojam. Mūsu pienākums ir saglabāt Eiropas civilizācijas vērtīgākos elementus un to konkrētās izpausmes katrā atsevišķā valstī. Eiropai nepieciešams integrēties, Eiropas Savienībai vajadzētu paplašināties, lai pašreizējām 15 valstīm pievienotos citas.

Stājoties ES pats svarīgākais ir valdības integrācijas politika - tā ir mierīga līdzāspastāvēšanas formula. No varas ieguvumu un zaudējumu līdzsvara koncepcijas viedokļa, jaunas, plašākas ģeogrāfijas veidošanās nozīmē, ka noteikti varas centri iegūs vai palielinās savu ietekmi uz citu varas centru rēķina. Valdības arvien biežāk sāk izjust suverenitātes ierobežojumus un valsts iekšpolitika tiek upurēta ārpolitikas prasībām, jo veto tiesības, kas pastāv starptautiskajās organizācijās, praksē izrādās pārāk radikāls līdzeklis, lai to varētu pielietot politikā.

Eiropas integrācijas process nenovedīs pie nacionālās valsts izzušanas. Eiropa kļutu nabagāka, ja šīs nacionālās identitātes vienkārši izzustu. ''Jebkuras valodas zaudējums ir tas pats, kas zvaigznes izdzišana. Pasaule kļust nabagāka, ja kāda valoda mirst. Un otrādi, ikvienas valodas klātbūtne pasauli padara bagātāku.'' /M.van der Stūls, ''Rīgas Laiks'' '99 septembris/

Izmantotā literatūra:

1.      Žurnāls "Latvija un ES"  '98 novembris

2.      žurnāls ''Rīgas Laiks'' '99 aprīlis

3.      žurnāls ''Rīgas Laiks'' '99 septembris

4.      žurnāls ''Kapitāls'' 2000 janvāris

5.      Hutchinson Encyclopedia, Helicon, UK 1999

6.      J.Bojārs ''Starptautiskās tiesības'', Zvaigzne ABC, Rīga 1998

7.      G.Tauriņš ''Politika'' I daļa, LR NAA, Rīga 1999