Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas process

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

Starptautisko ekonomisko attiecību katedra

REFERATS

Eiropas Savienības lēmumu

pieņemšanas process

                                                                                                 Vadības zinību bakalaura

                                                                             studiju programmas

                                                                             Starptautisko ekonomisko

                                                                             attiecību studiju virziena

                                                                             3.kursa studente

                                                                             Nataļja Svetlova

Rīga 1999

SATURS

lpp.

Ievads................................................................................................................................ 3

1.     ES lēmumu pieņemšanas vispārējā kārtība................................... 4

2.     Lēmumu pieņemšanas procedūras........................................................ 8

2.1.  Tradicionālā procedūra...................................................................................... 8

2.2.  Konsultācijas procedūra..................................................................................... 9

2.3.  Sadarbības procedūra........................................................................................ 10

2.4.  Koplēmuma procedūra........................................................................................ 11

2.5.  Piekrišanas procedūra........................................................................................ 12

2.6.  Budžeta procedūra.............................................................................................. 13

Kopsavilkums............................................................................................................ 14

Saīsinājumi un nosacīto apzīmējumu apraksts................................. 15

Izmantotās literatūras un avotu saraksts...................................... 16

Pielikumi....................................................................................................................... 17

Ievads

Lai saprastu, kā darbojas tā vai cita organizācija, ir jāizskata, kas, kad, kā un kādus lēmumus pieņem, un Eiropas Savienība nav izņēmums. Latvija cenšas iestāties ES, tāpēc tās iedzīvotājiem būtu jāizprot ES darbošanos pamatprincipus, tajā skaitā arī lēmumu pieņemšanas procesu, jo šis faktors ir viens no noteicošajiem. Diemžēl ļoti nedaudzi cilvēki var kaut ko pateikt par ES; ir arī tādi, kuri vispār nezina kas tā ir par Eiropas Savienību, tāpēc ir svarīgi izglītot sabiedrību šajā jomā. Šīm nolūkam ir izveidotas vairākas organizācijas un vairāki cilvēki nodarbojas ar šo problēmu. Šīs darbs ir neliels ieguldījums šajā procesā.

Darba mērķis ir aprakstīt Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesu.

Izvirzītā mērķa sasniegšanai risināmie uzdevumi ir šādi:

Pamatojoties uz literatūru un citiem avotiem,

Øaprakstīt vispārējo lēmumu pieņemšanas kārtību;

Øapskatīt, kādi lēmumi tiek pieņemti Eiropas Savienībā;

Øizskatīt galvenās lēmumu pieņemšanas procedūras.

Darba rakstīšanai tika izmantoti dažādi avoti, galvenokārt pasaules tīmekļa materiāli (World Wide Web - Internet).

Lielas problēmas radās ar terminoloģiju, jo latviešu valodā tā vēl nav galīgi izstrādāta, bet lielāka daļa materiālu bija angļu valodā, tāpēc nācās izmantot Tulkošanas un terminoloģijas centra izdoto materiālu " Eiropas Kopienas Dibināšanas Līguma termini", kā arī darba autora tulkojumu. Lai nerastos pārpratumu tieši šī faktora dēļ, darbā arī ir doti nosaukumi un termini angļu valodā.

1.    ES lēmumu pieņemšanas vispārējā kārtība

Eiropas Savienības (ES) lēmumu pieņemšanas procesu pazīst kā ļoti sarežģītu. Ir strikti norunāts, kādus lēmumus, kas un kādā kārtībā izskatīs. Daudzi autori atzīst, ka tikt skaidrībā pilnīgi, kas un kādus lēmumus pieņem, ir ļoti grūti, jo eksistē vairākas procedūras, un katrā procedūrā ir vairākas "jā - nē" saiknes.

Kopumā visu lēmumu pieņemšanas procesu var raksturot kā trīs galveno institūciju sadarbību, proti, Eiropas Komisijas (tālāk tekstā - Komisija), Eiropas Parlamenta (tālāk tekstā - Parlaments) un Eiropas Savienības Ministru Padomes (tālāk tekstā - Padome) sadarbību.

Romas līgumi (tālāk tekstā - RL) nosaka, ka Komisija izvirza priekšlikumu un Padome lemj pēc konsultācijas ar Parlamentu. Taču gan ES Līgums (tālāk tekstā - TEU), gan Vienotais Eiropas Līgums (tālāk tekstā - SEA) paplašināja Parlamenta lomu lēmumu pieņemšanas procesā un tā ietekmi gan uz priekšlikuma izvirzīšanu, gan uz lēmuma pieņemšanu. Tagad ļoti daudzās jomās Parlaments un Padome lemj kopā (piemēram, koplēmuma procedūra) [12].

Retos gadījumos lēmumu pieņem tikai viena institūcija, piemēram, Komisija, bet lielum lielajā vairākumā gadījumu ES likumdošana ir divu vai vairāku institūciju mijiedarbības un dialogu rezultāts:

Þ    Komisijai ir iniciatīvas tiesības un tā izvirza priekšlikumus;

Þ    Padome ir tā institūcija, no kuras, ar nelielām atkāpēm, ir atkarīgs priekšlikuma liktenis (pieņemšana, labošana, noraidīšana);

Þ    Parlamenta loma ir atkarīga no piemērojamas procedūras un tā var svārstīties no konsultatīvās līdz pat veto tiesībām;

Þ    par daudziem lēmumu projektiem izsakās Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (tālāk tekstā - ESLK) un Reģionu komiteja (tālāk tekstā - RK). Šīm komitejām ir konsultatīvā loma. Bez tam, var tikt konsultētas arī citas institūcijas.

Pastāv dažādi lēmumu veidi, kā ES ietekmē un apseko dalībvalstu, arī konkrētu fizisku un juridisku personu rīcību:

1.      Nolikumi[1] (regulations) - tie ir vispārpiemērojami un uzliek saistības kopumā, t.i. neattiecas uz konkrētām personām; šie lēmumi "automātiski iekļaujas dalībvalstu tiesību sistēmā vienlaicīgi un bez izņēmumiem visās dalībvalstīs" [1,130] un tie tiek piemēroti tieši, savā nozīmībā ir pielīdzināti likumam. Stājas spēkā pēc publicēšanas Oficiālajā Kopienu Žurnālā (Official Journal of the European Communities; tālāk tekstā - OJEC) [12; 11].

2.      Direktīvas (directives) - tām valstīm, kurām, tas ir adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet tādēļ, ka direktīvas ir jāiekļauj nacionālajā likumdošanā, direktīvās tiek norādīts laika limits, kurā tas jāizdara. Arī tiek dota zināma brīvība šo direktīvu īstenošanas formu un metožu izvēlē. Parasti (bet ne obligāti) stājas spēkā pēc publikācijas OJEC [12; 11].

3.      Lēmumi (decisions) – uzliek saistības kopumā – tiem, kas tie ir adresēti. Tieši attiecas uz konkrētu fizisku vai juridisku personu, dalībvalsti; stājas spēkā neatkarīgi no brīža, kad tie publicēti OJEC, jo lēmumi tiek paziņoti adresātam tieši (publicēšana ir tomēr obligāta) [1,131].

4.      Ieteikumi un atzinumi[2] (recommendations and opinions) - juridiski nav saistoši; tiem ir vairāk politiskais un morālais spēks [12; 11]. Nav spēka stāšanās datuma, tos publicē dažādos Kopienas žurnālos [1,131].

5.      Rezolūcijas (resolutions) - Padomes rezolūcijas parasti aicina Komisiju izskatīt noteiktu jautājumu, ziņot pat to un/vai sniegt priekšlikumu izskatīšanai [12].

Lēmumu izvirzīšanas un paspriešanas gaita ir ļoti sarežģīta. Sevišķi sazarota tā kļūst gadījumos, kad vai nu Parlaments, vai arī pati Padome savā starpā nespēj vienoties par kāda lēmuma tekstu.

Izskatīsim tagad, kādā veidā trīs ES iestādes savstarpēji mijiedarbojas, lai panāktu konkrētu lēmumu.

Pastāv dažādi lēmumu pieņemšanas veidi, tā saucamās procedūras. Pavisam ir 24 procedūras [11]. Kaut arī lēmumu pieņemšanas veidi ir dažādi, tomēr tiem ir kas kopīgs, un proti, pirmkārt, visur tiek ievērots subsidiaritātes[3] princips, un, otrkārt, var izdalīt lēmumu pieņemšanas vispārējo kārtību (sk.1.1.att.). Visas procedūras ar nelielām atkāpēm var iekļaut šajā shēmā. Galvenās atšķirības rodas shēmas trīs pēdējos punktos.

Kā var redzēt no shēmas, viss sākās Komisijā. Savā sākumstadijā, kamēr tas nekļūst par priekšlikumu, likumprojekts iziet caur daudzām “rokām” un apspriedēm. Izstrādāto Komisijas priekšlikumu Komisija nosūta citām ES institūcijām, proti, Parlamentam un ja to prasa attiecīgais līguma pants, tad arī RK un ESLK. Šīs institūcijas sagatavo savus viedokļus (atzinumus), ar kuriem iepazīstina Komisiju un nosūta Padomei. Pēc shēmas, nākošais solis ir Coreper apspriede, bet patiesībā šī ES institūcija pastāvīgi piedalās likumdošanas procesā. Dēļ šīs institūcijas lomas svarīguma, izdarīsim nelielu atkāpi un paskatīsimies, ar ko tad īsti nodarbojas Coreper.

"Coreper sastāv no profesionāliem diplomātiem, kuru teorētiskais uzdevums ir tikai sagatavot savu politisko vadoņu darbu. Patiesībā šo diplomātu rokās ir ievērojama de facto izpildu un likumdevēja vara… Coreper uzdevums ir sekot, lai ES pastāvīgās institūcijas un dalībvalstis tiktu savstarpēji informētas par paveikto, nodrošināt, lai nacionālā un Eiropas politika nenonāk konfliktā, izvērtēt atsevišķu jautājumu nozīmi attiecībā pret aktuāliem lielāka mēroga politiskajiem projektiem, kā arī atrast kompromisus un nodrošināt nacionālo viedokļu ievērošanu." [7,10]

Pastāvīgajiem pārstāvjiem ir piecas galvenās funkcijas. Tās ir informācija, koordinācija, izskaidrošana, sarunas un aizsardzība. Šīs piecas funkcijas praktiski ir ļoti grūti atdalīt un tās saplūst vienā vispārīgākā funkcija - nodrošināt ES veiksmīgāku funkcionēšanu. Coreper aktīvi piedalās priekšlikuma izstrādāšanā. Darba grupas konsultējas ar Coreper arī pēc tam, kad priekšlikums ir pilnībā sagatavots vai arī ir panākta pilnīga vienošanās. Tad pirms iesniegšanas ministriem galīgajam akceptam vēstnieki dod dotajam dosjē savu nozīmīgo piekrišanu. Dosjē tiek nosūtīts vienā no trim sekojošām formām. Ja ierosinājums apmierina visas puses, vēstnieki to nosūta kā "A" punktu. tas nozīmē, ka politiķi pat nedebatē par šo priekšlikumu, bet nodod to tālāk, pirms ķerties pie grūtākiem jautājumiem. Ja vēstnieki uzskata, ka viņi ir vienisprātis, bet tīri simboliski vēlas, lai notiktu ministru apspriede, viņi nosūta projektu ministriem kā "viltus B" punktu, pret kuru īstenībā attiecas kā pret "A" punktu Taču ļoti samezglotu problēmu gadījumā vēstnieki aicina ministrus veikt nopietnas debates. Nesaskaņas var atsaukties uz citām, pat konkurējošām un augsti stāvošām institūcijām, tādām kā Politiskā komiteja, Monetārā komiteja un K4 (tieslietu un iekšlietu) komiteja. [7]

Atkarībā no pielietojamās procedūras, likumprojektu var vēlreiz apspriest Parlamentā un Padomē, kā arī citās institūcijās, piemēram, Samierināšanas komitejā.

Visā likumprojekta izskatīšanas, grozīšanas un pieņemšanas gaitā lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi, ar absolūto vai kvalificēto[4] vairākumu.

Izskatījuši vispārējo lēmumu pieņemšanas kārtību, pievērsīsimies atsevišķām procedūrām.

2.    Lēmumu pieņemšanas procedūras

No esošām 24 lēmuma pieņemšanas procedūrām galvenās ir sekojošas:

1.      Tradicionālā procedūra (Traditional or proposal procedure) – pazīstama kā formula “the Commission proposes and the Council disposes”; nepieciešams tikai viens lasījums Parlamentā.

2.      Uzklausīšanas jeb konsultācijas procedūra (Consultation procedure) – tikai viens lasījums Parlamentā; ir nepieciešams Parlamenta atzinums.

3.      Sadarbības jeb kooperācijas procedūra (Co-operation procedure) – divi lasījumi Parlamentā; var grozīt priekšlikumus.

4.      Koplēmuma procedūra (Co-decision procedure) – trīs lasījumi Parlamentā; lēmuma pieņemšanas vara tiek sadalīta vienādi starp Parlamentu un Padomi.

5.      Piekrišanas procedūra (Assent procedure) – viens lasījums Parlamentā; citu institūciju viedokli.

6.      Budžeta procedūra (Budgetary procedure) [5].

Izskatīsim tagad katru procedūru atsevišķi.

2.1. Tradicionālā procedūra

Kā liecina tās nosaukums, šo procedūru izmantoja gandrīz visu lēmumu pieņemšanai. Taču vēlāk šo kārtību mainīja SEA un TEU grozījumi. Ievērojami tika sašaurināts to jautājumu loks, kurus izskatīja ar šo procedūru[6]. Tagad ar šo procedūru risina tādus jautājumus, kā kapitāla kustība uz/no trešajām valstīm, minimālās importa cenas pēc CAP[7] un milzīgs daudzums dažādu nodevu grozīšana un apturēšana pēc kopējo muitas tarifu (common customs tariff) [9,50].

Tradicionālā procedūra paredz Komisijas un Padomes darbošanos atsevišķi, nekonsultējoties ar Parlamentu vai citām institūcijām, bet pastāv daudz iespēju kā izvairīties no tādas "tiesības". No otras puses, ļoti reti kad nekāda konsultēšanās nenotiek, bet par to mēs runāsim mazliet tālāk.

Tātad, tradicionālajai procedūrai ir 3 stadijas: (1) formulēšana (formulation); (2) konsultācija (consultation) un (3) spēkā stāšanās (enactment).

1.stadija. Procedūru sāk Komisija, izstrādājot priekšlikuma projektu pēc kāda jautājuma. Par šo projektu atbild Komisijas loceklis, kura departaments nodarbojas ar šo konkrēto jautājumu, tiek konsultēti arī nacionālie eksperti. Sagatavotais priekšlikuma projekta teksts, kurš jau ir pabeigts un ļoti detalizēts, nonāk Komisijā. Ar vienkāršo balss vairākumu tas tiek pieņemts un tagad tas ir “Komisijas priekšlikums”, kurš tiek nosūtīts Padomei ar detalizētiem paskaidrojumiem par priekšlikuma pamatiem.

2.stadija. Šajā stadijā Padome pārbauda vai nav jāpieaicina pie apspriedes citas ES institūcijas (par to mēs jau aizsākām runāt iepriekš). Var būt gan obligātā konsultēšanās (compulsory consultation), gan arī neobligātā konsultēšanās (optional consultation). Tādējādi, vai nu obligāti, vai arī "brīvprātīgi" apspriedē piedalās Parlaments, ESLK un RK. Bet visi citu ES institūciju atzinumi Padomei nav saistoši [10,44].

3.stadija. Pēc konsultācijas ar citām ES institūcijām, projekts atkal nonāk Padomē, varbūt labots, ņemot vērā Parlamenta un ESLK atzinumus. Vispirms to apspriež specializētās darba grupas (working parties), pēc tam notiek Pastāvīgo Pārstāvju Komitejas (Coreper) apspriede. Pēdējajā solī Padome pieņem priekšlikuma tekstu visās 9 oficiālajās Kopienas valodās (dāņu, holandiešu, angļu, franču, vācu, grieķu, itāļu, portugāļu un spāņu), to paraksta Padomes priekšsēdētājs (the President of the Council) un tas tiek publicēts OJEC vai arī paziņots personai, kurai tas ir adresēts.

2.2. Konsultācijas procedūra

Arī ar šo procedūru risināmo jautājumu loks tika sašaurināts un palika tādi jautājumi, kā konkurences, enerģijas, valsts pabalstu izskatīšana un lauksaimniecības lietas; transporta politika; brīvība dibināt uzņēmumus un citas Kopējā tirgus lietas; finansu lietas, t.sk. attiecībā uz vienotās valūtas sistēmas ieviešanu; starptautisko līgumu slēgšana.

Konsultācijas procedūrā Padome joprojām ir patstāvīga lēmēja, bet tā var pieņemt (noraidīt) priekšlikumu vienīgi pēc konsultācijas ar Parlamentu. Šī procedūra izskatās sekojoši (sk. 2.1.att.):

2.3. Sadarbības procedūra

Šo procedūru ieviesa SEA un sākumā tā deva Parlamentam galveno lomu lēmumu pieņemšanas procesā [9,51]. Taču TEU pieņemšana pilnīgi mainīja šīs procedūras nozīmi. Ļoti daudzi jautājumi tika pārnesti jomās, kur var pielietot tikai koplēmuma procedūru. Amsterdama Līgums padarīja šo procedūru par vēl vairāk piezeminātu un tai palika tikai tādu jautājumu risināšana kā Eiropas Centrālās Bankas (ECB) kredītu lietas, veselības un civilās aizsardzības lietas, profesionālās izglītības politika, attīstības un sadarbības lietas, Eiropas sociālā fonda un Eiropas reģionālās attīstības fonda lēmumu pieņemšana. Sadarbības procedūra ir pietiekoši komplicēta (sk.1.pielikumu). Šo procedūru īsumā var aprakstīt sekojoši [9,52; 10,46]:

Ä Komisija savu priekšlikumu nosūta Parlamentam un Padomei:

ü  Parlaments pirmā lasījumā izteic savu viedokli[8] (opinion);

ü  Padome ar kvalificēto vairākumu pieņem kopīgo viedokli (tālāk tekstā - CP).

Ä CP tiek nosūtīts Parlamentam. Šajā paša laikā:

ü  Komisija informē Parlamentu par savu nostāju;

ü  Padome informē Parlamentu par iemesliem, kāpēc tika pieņemts CP.

Ä Trīs mēnešu laikā[9] notiek otrais lasījums. Šajā laikā Parlaments var:

1.       apstiprināt CP vai arī neko nedarīt;

2.      ar absolūto vairākumu labot CP;

3.      noraidīt CP ar tādu pašu vairākumu.

Ä Nākamā darbība atkarīga no 2. lasījuma Parlamentā:

ð  1.  Padome pieņem aktu saskaņā ar CP;

ð  2. Komisijai ir viens mēnesis, lai izskatītu Parlamenta labojumus un (1) attiecīgi grozīt projektu vai arī (2) noraidīt labojumus;

à (1)  Padomei ir divas iespējas: pieņemt aktu ar kvalificēto vairākumu vai labot grozīto aktu.

à (2)  Padomei ir divas iespējas: pieņemt aktu ar vienprātību vai noraidīt arī ar vienprātību.

ð  3.  Padomei jārīkojas trīs mēnešu laikā. Pa šo laiku akts var tikt pieņemts ar vienprātību, pretējā gadījumā akts tiek uzskatīts par noraidīto.

2.4. Koplēmuma procedūra

Šī bija visjaunākā procedūra, kuru ieviesa TEU un kura tika iekļauta ES Līgumā. Kā jau agrāk tika minēts, ar šo procedūru izskata daudz jautājumu, kurus agrāk izskatīja ar sadarbības procedūru. Tagad ar šo procedūru risina sekojošus jautājumus: lietas, kas saistītas ar četrām kustības brīvībām; Vienotā tirgus nostādnes; jaunatnes, kultūras,, patērētāju aizsardzība; lietišķās pētniecības lietas; trans-eiropeisko tīklu jautājumi; vides aizsardzība un īpašo mērķprogrammu lietas; lietas, kas saistītas ar izglītību.

Koplēmuma procedūra ir vissarežģītākā un prasa trīs lasījumus Parlamentā (sk.2.pielikumu). Šo procedūru īsumā var aprakstīt ar trim stadijām [9,53-55; 10,47-48]:

1.stadija. Šī stadija ir līdzīga pirmām darbībām sadarbības procedūrā. Komisija savu priekšlikumu nosūta Parlamentam un Padomei. Padome, rīkojoties ar kvalificēto vairākumu, pēc Parlamenta viedokļa saņemšanas var darīt trīs lietas. Ja tā apstiprina visus Parlamenta grozījumus, tad ar vienprātību akts tiek pieņemts. Ja Parlaments neko nav labojis, Padome var pieņemts aktu. Ja neviena no iespējām netika izvēlēta, tad Padomei jāpieņem kopīgo viedokli un jānosūta to Parlamentam. Tajā pašā laikā Padome informē parlamentu par iemesliem, kuri lika pieņemt kopīgo viedokli un Komisija pilnīgi informē par savu pozīciju (nostāju).

2.stadija. Trīs mēnešu laikā notiek otrais lasījums. Šajā laikā Parlaments var:

1.       apstiprināt CP vai arī neko nedarīt;

2.      ar absolūto vairākumu labot CP;

3.      noraidīt CP ar tādu pašu vairākumu.

Ä Nākamā darbība atkarīga no 2. lasījuma Parlamentā:

ð  1.  Padome pieņem aktu saskaņā ar CP;

ð  2. Komisijai ir viens mēnesis, lai izskatītu Parlamenta labojumus un attiecīgi grozīt projektu vai arī noraidīt labojumus;

à Padomei ir trīs iespējas: pieņemt aktu ar kvalificēto vairākumu, pieņemt aktu ar vienprātību vai arī noraidīt (šajā gadījumā tika sasaukta Samierināšanas komiteja).

ð  3.  Padome sasauc Samierināšanas komiteju

3.stadija. Tiek sasaukta Samierināšanas komiteja. Tās uzdevums ir panākt vienošanos par apspriežamo jautājumu. Ja vienošanās tiek panākta sešu nedēļu laikā, tad Parlamentam un padomei ir nākošas sešas nedēļas, lai pieņemtu aktu saskaņā ar panākto vienošanos. Ja kaut viena institūcija nevarēs to pieņemt (Parlaments ar absolūto un Padome ar kvalificēto vairākumu), kā arī gadījumā, kad vienošanās netika panākta, akts tiek uzskatīts par noraidīto.

2.5. Piekrišanas procedūra

Šī procedūra ir tā, kura dod Parlamentam vislielāko varu lemšanas procesā, jo tam tiek dota vara ievērojami aizkavēt un pilnīga vara noraidīt priekšlikumu.

Piekrišanas procedūra risina tādus jautājumus, kā komerclīgumi; sodi par dalībvalstu tiesību aizvainošanu; jaunu dalībvalstu uzņemšana; strukturālo fondu funkcionēšana; kohēzijas fonda dibināšana; parlamenta vēlēšanu sistēmas noteikšana un dažas internacionālas vienošanās.

Lēmumu pieņemšanas kārtība ir sekojoša (sk.2.2.att.):

2.6. Budžeta procedūra

Eiropas Parlaments pieņem Savienības budžetu katru gadu. Budžeta procedūra ļauj Parlamentam izvirzīt modifikācijas un grozījumus Komisijas priekšlikumiem un Padomes viedoklim. Padomei ir pēdējais vārds jautājumos, kas saistīti ar izdevumiem lauksaimniecībai internacionālā līmenī, bet citu izdevumu jautājumos, piemēram, izglītības, sociālo programmās, reģionālo fondu, vides un kultūras projektos, Parlaments lemj sadarbībā ar Padomi. Dažos gadījumos Parlamentam ir tiesības noraidīt budžeta projektu, budžeta likumu paraksta Parlamenta priekšsēdētājs.

Budžeta pieņemšanas shēmu var attēlot sekojoši (sk.2.3.att.):

1.

2.

 

3.

4.

Kopsavilkums

1.      Visu ES lēmumu pieņemšanas procesu var raksturot kā trīs galveno institūciju sadarbību, proti, Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Ministru Padomes sadarbību:

Þ      Komisijai ir iniciatīvas tiesības un tā izvirza priekšlikumus;

Þ      Padome ir tā institūcija, no kuras, ar nelielām atkāpēm, ir atkarīgs priekšlikuma liktenis (pieņemšana, labošana, noraidīšana);

Þ      Parlamenta loma ir atkarīga no piemērojamas procedūras un tā var svārstīties no konsultatīvās līdz pat veto tiesībām;

Þ      par daudziem lēmumu projektiem izsakās Ekonomikas un sociālo lietu komiteja  un Reģionu komiteja. Šīm komitejām ir konsultatīvā loma. Bez tam, var tikt konsultētas arī citas institūcijas.

2.      Eiropas Savienība tiek pieņemti piecu veidu lēmumi: nolikumi, direktīvas, lēmumi, ieteikumi un atzinumi, rezolūcijas.

3.      Vienmēr tiek ievērots subsidiaritātes princips, kas paredz lēmumu pieņemšanu viszemākā iespējamākā līmenī.

4.      Visi lēmumi tiek pieņemti pēc kādas noteiktās shēmas, procedūras. Pastāv 24 procedūras, no tām galvenās ir tradicionālā, konsultācijas, sadarbības, koplēmuma, piekrišanas un budžeta procedūras. Tradicionālā procedūra (Traditional or proposal procedure) – pazīstama kā formula “the Commission proposes and the Council disposes”; nepieciešams tikai viens lasījums Parlamentā. Uzklausīšanas jeb konsultācijas procedūra (Consultation procedure) – tikai viens lasījums Parlamentā; ir nepieciešams Parlamenta atzinums. Sadarbības jeb kooperācijas procedūra (Co-operation procedure) – divi lasījumi Parlamentā; var grozīt priekšlikumus. Koplēmuma procedūra (Co-decision procedure) – trīs lasījumi Parlamentā; lēmuma pieņemšanas vara tiek sadalīta vienādi starp Parlamentu un Padomi. Piekrišanas procedūra (Assent procedure) – viens lasījums Parlamentā; citu institūciju viedokli. Budžeta procedūra (Budgetary procedure) paredz kārtību, kādā tiek pieņemts ES budžets.

Saīsinājumi un nosacīto apzīmējumu apraksts

CAP - Common Agricultural Policy - Kopējā lauksaimniecības politika

Coreper - fr. Comité des Représentants Permanents - Pastāvīgo pārstāvju komiteja

ECB - Eiropas Centrālā Banka

ESLK - Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

Komisija - Eiropas Komisija

OJEC - Official Journal of the European Communities - Oficiālais kopienu žurnāls

Padome - Eiropas Savienības Ministru Padome

Parlaments - Eiropas Parlaments

RK - Reģionu komiteja

RL - Romas Līgums

SEA - Single European Act - Vienotais Eiropas Līgums

T&TC - Tulkošanas un Terminoloģijas centrs

TEU - The Treaty on European Union - Eiropas Savienības Līgums

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1.      E.Deksnis Eiropas apvienošanās… Integrācija un suverenitāte. -R.: Junda, 1998. (130.-143.lpp.)

2.      10 atbildes par Latviju Eiropas Savienībā. -R.: Izglītība, 1999. (7.lpp.)

3.      Eiropas Kopienas Dibināšanas Līguma termini. -R.: Tulkošanas un terminoloģijas centrs, 1998. (43 lp)

4.      Eiropas Parlaments. -R.: Eiropas Parlamenta publikāciju un sabiedrisko attiecību dienests, 1998. -oktobris (10.-14.lpp.)

5.      Es un ES. -R.: Eiropas integrācijas birojs, -1999. (10.lpp.)

6.      Es un ES: 30 jautājumi un atbildes. -R.: Eiropas integrācijas birojs, -1999. (9.-20.lpp.)

7.      A.Keene Coreper ir vadoša loma ES lēmumu pieņemšanā // Eiropas Dialogs: Kā darbojas ES. -1997. -Nr.5 -septembris/oktobris (10.-11.lpp.)

8.      K.Plamše Kam pieder vara Eiropas Savienībā? // Diena. 1997.8.12.

9.      Introduction to European Union law. -1995 (p. 48-60)

10.  The ABC of Community law / Dr.Kedus-Dieter Borchardt. -4^th ed. -Luxemburg: Office for Official Publications of the European Communities, 1994 (pp. 44-50)

11.  Ievads Eiropas Savienības jautājumos: lekciju konspekts. -Valsts administrācijas skola, -9., 10.,novembris, 1998.

12.  Pasaules tīmekļa (World Wide Web) materiāli

Pielikumi

1.pielikums

2.pielikums

	Koplēmuma lēmumu pieņemšanas procedūra   [10,49]

 

---

[1] T&TC (Tulkošanas un terminoloģijas centra) tulkojums

[2] T&TC tulkojums

[3] Subsidiaritātes princips ir nostiprināts TEU 3b pantā [11]: "Kopiena darbojas tai līgumā piešķirto pilnvaru un mērķu robežās. Jomās, kas nav nodotas vienīgi Kopienas pārziņā, Kopiena uzsāk savu darbību tikai tad, ja iecerēto pasākumu mērķi dalībvalstu līmenī nav sasniedzami pietiekošā apjomā un tāpēc to apjoma vai seku/iedarbības dēļ labāk īstenojami Kopienas līmenī. Kopienas pasākumi nepārsniedz šī līguma mērķu sasniegšanai nepieciešamo apjomu".

[4] Kvalificētais vairākums – nozīmē tādu balsu skaitu, ko jāsasniedz, lai Padome pieņemtu lēmumu gadījumos, kas noteikti pamatlīgumos. Kvalificētā vairākuma slieksnis ir 62 balsis (<*> daži autori norāda, ka 65 balsis, un daži, kā 71%). Dažos gadījumos ir nepieciešamas arī 62 balsis, bet papildus nosacījums ir tas, ka šīm balsīm jāpieder vismaz 10 dalībvalstīm.

[5] Parasti izšķir vai nu 4 procedūru veidus: konsultācijas, sadarbības, koplēmuma, piekrišanas; vai arī papildus izdala tradicionālo. Budžeta procedūra it kā stāv malā.

[6] ES pastāv tendence sašaurināt to jautājumu loku, kurus izskata ar vienkāršākajām procedūrām, un paplašināt to jautājumu loku, kurus risina ar sarežģītākajām procedūrām. Tas ir saistīts ar arvien lielākas varas piešķiršanu Parlamentam.

[7] Common Agricultural Policy - Kopējā lauksaimniecības politika

[8] Ja to prasa attiecīgais pants, tad arī tiek konsultēta ESLK

[9] Šo termiņu var pagarināt Parlamentam un Padomei savstarpēji vienojoties