EIRO kā jaunas valūtas sistēmas pamatelements

LATVIJAS  UNIVERSITĀTE

EKONOMIKAS  UN  VADĪBAS  FAKULTĀTE

FINANSU  INSTITŪTS

Referāts mācību priekšmetā

STARPTAUTISKĀS  FINANSU  INSTITŪCIJAS

EIRO  kā  jaunas  valūtas  sistēmas  pamatelements

Rīga 1999

SATURS

lpp.

Ievads                                                                                     3.

Ekonomiskā un Monetārā savienība                                   4.

Latvija un EIRO                                                                    7.

Secinājumi                                                                                       9.

IEVADS

1999.gada 1.janvāris acīmredzot ieies pasaules vēsturē kā diena, kad būs pabeigts viens no grandiozākajiem starptautiskajiem projektiem - tiks apvienotas vairāku kultūras, ekonomikas un politikas ziņā atšķirīgu Eiropas valstu valūtas, radot vienotu ekonomisko un monetāro sistēmu-Eiropas Monetāro savienību (EMS) ar kopīgu Eiropas valūtu - EIRO.

Eiropas Monetārās sistēmas izveide un jaunas, nozīmīgas starptautiskas valūtas rašanās noteikti radīs sistemātiskas sekas visai pasaules tautsaimniecībai kopumā. Lai gan mēs zinām, ka EIRO ietekme būs būtiska un daudzveidīga, ir faktiski neiespējami to kaut cik precīzi novērtēt. Tikpat grūti ir novērtēt šo ietekmi reģionālā vai valsts līmenī. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no paša EIRO stabilitātes un no pasaules finanšu tirgu reakcijas. Neatkarīgi no tā, cik valstis sākotnēji piedalīsies EMS darbībā, šī vienotā valūtas zona radīs jaunas iespējas un jaunus riskus, būtiski ietekmējot gan Eiropas, gan arī pasaules privātos un valstiskos finansu tirgus dalībniekus.

            Vienota valūta Eiropas Savienībai ir nepieciešama, lai veicinātu saimniecisko attīstību. Iekšējās robežas starp Eiropas Savienības dalībvalstīm tikpat kā vairs nepastāv, taču 15 dažādu valūtu lietošana tās teritorijā apgrūtina tirdzniecību un ceļošanu, kā arī rada risku darījumiem, jo valūtu maiņu kursi var svārstīties. EIRO ieviešana ļaus pilnībā izmantot tās priekšrocības, ko dod vienots tirgus. Speciālisti paredz, ka Eiropas Savienības valstīs pieaugs saimnieciskā aktivitāte, samazināsies darījumu izmaksas, tātad palielināsies arī iedzīvotāju ienākumi.

EKONOMISKĀ  UN  MONETĀRĀ  SAVIENĪBA

            Kad Romas līgums stājās spēkā, vēl joprojām bija spēkā arī starptautiskā Bretonvudas vienošanās par fiksētiem valūtas kursiem. Šī vienošanās darbojās līdz 1971.gadam, kad sākās “peldošo” valūtas kursu periods. “Vernera” ziņojums aprakstīja kā pakāpeniski varētu ieviest ekonomisko un monetāro savienību 1970-to gadu laikā. Tomēr šis priekšlikums netika ieviests. Tā vietā, 1972.gadā tika ieviesta Eiropas valūtas vadības sistēma, kuru pazīst ar vārdu “čūska” (“Snake”). Šajā sistēmā piedalīties varēja arī valstis ārpus ES.

“Čūska” turpināja darbību līdz 1979.gadam, kad tika izveidota Eiropas Monetārā sistēma. Eiropas Monetārās sistēmas mērķis bija radīt monetārās stabilitātes zonu Eiropā ar zemu inflāciju un regulējamiem valūtas kursiem.

1989.gada pavasarī Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors nāca klajā ar priekšlikumu (Delora ziņojums) par Ekonomisko un Monetāro savienību. Balstoties uz šo priekšlikumu dalībvalstu valdības vienojās par Māstrihtas līguma protokolu par Ekonomisko un Monetāro politiku.

Vissvarīgākais ekonomiskās savienības priekšnoteikums - ir neierobežotas iespējas mainīt naudu, brīva kapitāla kustība, pilnībā integrēti banku un finansu tirgi un nemainīgi noteikts valūtas maiņas kurss. EMS mērķis ir iet vēl tālāk: radīt vienoto valūtu, kopēju neatkarīgu centrālo banku un kopēju monetāro un valūtas politiku.

Lēmums par Ekonomiskās un monetārās savienības radīšanu tika pieņemts 1991.gada decembrī ES Māstrihtas galotņu tikšanās laikā.

Vienotas naudas sistēmas ieviešanas process ir ilgstošs, nevis vienreizējs naudas maiņas akts, jo ES monetārās savienības izveidošana norit trīs posmos jau vairāku gadu garumā:

-          sagatavošanas posms līdz 1996.gada 1.janvārim;

-          organizatoriskais posms līdz 1998.gada 31.decembrim;

-          nobeiguma posms līdz 2002.gada jūlijam.

Tomēr, kā uzsver pati Eiropas Savienība, ir jāspēj noteikt skaidru atšķirību starp monetāro savienību un EIRO. Pirmā nozīmē attiecīgo reglamentējošo dokumentu kopumu, kurš ir obligāts visām dalībvalstīm, bet nebūt ne visas no tām šobrīd vēlas vai var ieviest vienoto naudu.

Pirmais posms tika uzsākts 1990.gada 1.jūlijā, kad tika atcelta valūtas maiņas kontrole un novērsti visi šķēršļi brīvai kapitāla kustībai starp ES dalībvalstīm. Ekonomiskā un politiskā sadarbība tika nostiprināta, lai veicinātu dalībvalstu tuvināšanos.

Otrā pakāpe sākās 1994.gada 1.janvārī, kad Frankfurtē tika izveidots Eiropas Monetārais institūts (EMI). Šajā posmā tika nostiprināta sadarbība starp nacionālajām centrālajām bankām. EMI pienākumos ietilpst monetāro politiku un dalībvalstīs tuvināšanās uzraudzības nostiprināšana. Otrā posma laikā dalībvalstis nedrīkst pieļaut valsts budžeta deficītu aizņemoties naudu no nacionālās centrālās bankas.

Trešais, noslēdzošais posms - sākās 1999.gada 1.janvārī, kad iesaistīto dalībvalstu valūtas tika nemainīgi fiksētas. Tajā pašā laikā, stājās spēkā rīkojums, kas nodrošina juridisko pamatojumu Vienotai valūtai, EIRO ieviešanai, kas no šī datuma kļuva neatkarīga valūta.

Lai ieviestu jauno valūtu un vadītu Eiropas Monetāro savienību, ir izveidota Eiropas Centrālo banku sistēma, kuru vada jauna, līdz šim nebijusi institūcija – Eiropas Centrālā banka. Tā noteiks vienotu monetāro politiku visās eiro zonas valstīs, bet nacionālās centrālās bankas – Eiropas centrālo baku sistēmas dalībnieces – šo politiku īstenos. Lai gan 11 valstu centrālās bankas zaudēs iespēju īstenot neatkarīgu monetāro politiku, to vadītājiem būs liela ietekme Eiropas Centrālās bankas lēmumu pieņemšanā un tā kopējās politikas veidošanā. Eiropas Centrālās bankas galvenais mērķis ir uzturēt stabilitāti Savienībā, t.i., uzturēt zemu inflācijas līmeni. Papildus, Eiropas centrālā banku sistēma (ECBS) piedalīsies citu ES mērķu sasniegšanā, piemēram, veicināt izaugsmi un nodarbinātības līmeni. Jebkuri uzdevumi, kas tiek veikti šo mērķu sasniegšanai, nedrīkst nonākt pretrunā ar citu mērķi – cenu stabilitāti. Eiropas centrālā banka uzturēs un vadīs arī iesaistīto dalībvalstu oficiālās ārzemju rezerves, veiks ārējās naudas maiņas darbības un strādās pie tā, lai nodrošinātu vienmērīgu, stabilu norēķinu sistēmas darbību. Tikai Eiropas Centrālā banka būs tiesības izdot vai autorizēt citus izdot EIRO banknotes.

EIRO ir ES vienotā valūta, kas tika ieviesta Eiropas Monetārajā savienībā jeb t.s. eiro zonas valstīs. Tikai tās ES dalībvalstis, kuras ar stingras monetārās un fiskālās politikas palīdzību būs spējušas radīt apstākļus cenu un valūtu ilgtermiņa stabilitātei, tiks uzņemtas Eiropas Monetārajā savienībā. Māstrihtas līgumā iestrādātajām prasībām jānodrošina stabila “starta pozīcija” jaunajai ekonomiskajai un politiskajai savienībai. Prasības ir šādas:

• Inflācija nevar būt augstāka par 1,5% punktiem nekā trijās dalībvalstīs ar visaugstāko inflācijas procentu;
• Valdības parādzīmju procentu likmes nedrīkst būt vairāk nekā 2 punktus augstākas par trīs dalībvalstu ar viszemāko inflācijas līmeni attiecīgajiem rādītājiem;
• Naudas maiņas kursam ir jābūt bijušam stabilam divus gadus pirms EMS noslēdzošā posma uzsākšanas, kas ir noturēts normālās robežās Maiņas kursu mehānismā;
• Sabiedriskā sektora kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no valsts Nacionālā kopprodukta;
• Valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no valsts Nacionālā kopprodukta.

Ekonomiska un monetāra apvienošanās uz šādiem stabiliem pamatiem veicinātu harmonisku un sabalansētu ekonomiskās aktivitātes izaugsmi zemas un stabilas inflācijas apstākļos visā Eiropas valūtas zonā, līdz ar to veicinot augstu nodarbinātības līmeni.

EIRO zonā sākotnēji būs 11 no 15 Eiropas Savienības dalībvalstīm – Austrija, Beļģija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija un Vācija. Šajās valstīs 1999.gada 1.janvārī paralēli nacionālajām valūtām sāka lietot EIRO. Trīs Eiropas Savienības valstis – Dānija, Lielbritānija un Zviedrija – no EIRO ieviešanas iespējas pagaidām ir atteikušās. Galvenokārt tam ir politisks iemesls – šo valstu iedzīvotāji to vienkārši nevēlas. Daļa uzskata, ka EIRO var apdraudēt viņu valstu neatkarību un nacionālo identitāti, bet citi grib redzēt pirmos EIRO ieviešanas praktiskos rezultātus, lai pieņemtu lēmumu vēlāk. Ja EIRO tiks ieviests sekmīgi, pilnīgi iespējams, ka drīzumā Eiropas Monetārajai savienībai pievienosies arī šis Eiropas Savienības dalībvalstis. Bet Grieķija vēl nespēj izpildīt stingros ekonomiskos nosacījumus, lai pievienotos citām eiro zonas valstīm.

1999.gada 1.janvārī EIRO “piedzims” tikai kā bezskaidras naudas norēķinu vienība. Trīs nākamos gadus to varēs lietot vienīgi ar banku starpniecību, jo EIRO banknotes un monētas tiks laistas klajā tikai 2002.gada janvārī. Visā pārejas posmā – vairāk nekā trīs gadus – EIRO vērtība pret 11 valstu nacionālajām valūtām būs stingri noteikta un nemainīga. Tas nozīmē, ka EIRO zonas 11 valūtu kursi arī savstarpēji būs stingri saistīti un nemainīgi. Jau 1999.gada 1.janvārī šīs naudas vienības zaudēs patstāvību un kļūs par vienotās valūtas dažādām izteiksmēm un EIRO naudas zīmju pagaidu aizstājējām. Vēlākais 2002.gada 1.janvārī EIRO un centu banknotes un attiecīgi monētās tiks ieviestas un tiks lietotas paralēli ar nacionālajām banknotēm un monētām. Nacionālās naudas zīmes pārstās būt likumīgs maksāšanas līdzeklis sešu mēnešu laikā pēc jaunās valūtas ieviešanas.

            Jaunas valūtas rašanās ir svarīgs notikums, īpaši, ja šī jaunā valūta pretendē uz nozīmīgākās valūtas lomu pasaulē. Jau pirms EIRO ieviešanas tika plaši diskutēts par to, cik spēcīga būs jaunā valūta un kāda būs tās loma pasaules finanšu sistēmā, un šādas diskusijas norisinās joprojām.

EIRO ir jauna valūta gan pēc būtības, gan pēc nosaukuma. Pirms tā ieviešanas bezskaidras naudas apritē Eiropā tika izmantota "sintētiska" valūta - ekijs. EIRO nav precīza ekija kopija, jo šajā projektā nepiedalās visas Eiropas Savienības valstis, bet tikai Eiropas Monetārās savienības dalībvalstis, kuru valūtas saistītas ar fiksētiem kursiem (to kursi neatgriezeniski fiksēti 1998.gada 31.decembrī). Katras valūtas īpatsvars EIRO tiek svērts ar valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) daļu pasaules IKP. EIRO un ekija attiecība ir 1 EUR = 1 XEU.

1998.gada 31.decembrī Eiropas Monetārā savienība paziņoja eiro zonas valstu nacionālo naudas vienību fiksēto kursu pret EIRO, kas paliks nemainīgs visā pārejas periodā - nākamos 3 gadus.

1EUR = IEP 0,787564

DEM 1,95583

NLG 2,20371

FIM 5,94573

FRF 6,55957

ATS 13,7603

BEF/LUF 40,3399

ESP 166,386

PTE 200,482

ITL 1936,27

Naudas vienības pirktspējas stabilitāti nosaka inflācijas līmenis. Speciālisti paredz, ka inflācija eiro zonā būs zema, jo Eiropas Centrālā banka ir neatkarīga no valdībām un politiķiem un tā vadītāji ir pieredzējuši centrālo banku speciālisti, kas atbalsta stingru inflācijas ierobežošanu

Monetārā savienība ir ne tikai ekonomisks, bet arī politisks projekts. Daudzi ekonomisti uztver EMS kā ceļu, kas ved uz centrālu supervalsti. Pašreizējās debatēs par EMS, tiek minētas gan pozitīvās, gan negatīvās EMS puses.

Lielā mērā kritika pret EMS tiek balstīta uz ideju, ka ES nav optimāla valūtas zona. Ar to tiek saprasts, ka dalībvalstu ekonomikas - darba tirgus, algu veidošana, uzkrājumi, investīciju veidi un rūpniecības struktūras - ir pārāk dažādas, lai veidotu vienmērīgu savienību.

Tradicionāli kā pozitīvs EMS elements tiek minēts tas, ka privātpersonām un uzņēmumiem valūtas zonas robežās vairs nevajadzēs maksāt augstos procentus par naudas maiņu. Pazudīs arī neskaidrības par naudas maiņas kursu attīstību.

EIRO būtiski atšķirsies no visām mums zināmajām valūtām ar to, ka šī valūta būs starptautiska. Pastāv daudz līdzīgu īpašību un arī daudz atšķirīgu. Tāpat kā jebkura nacionālā valūta, arī starptautiskās valūtas pilda trīs galvenās funkcijas: maksāšanas līdzeklis, uzskaites vienība un vērtības uzkrāšanas līdzeklis. Taču starp nacionālajām un starptautiskajām valūtām ir viena būtiska atšķirība. Nacionālās valūtas lietošanu vienas valsts robežās parasti nosaka ar valdības rīkojumu, un citas valūtas tiek nostādītas otršķirīgā lomā: galvenais maksāšanas līdzeklis ir nacionālā valūta. Tādējādi nerodas jautājums par to, kādas īpašības padara vienu valūtu pieprasītāku par citu valūtu, jo tirgus dalībniekiem nav citas iespējas, kā vien izvēlēties valdības norādīto un kādas iestādes, piemēram, nacionālās centrālās bankas, piedāvāto valūtu. Izņēmuma gadījumā, piemēram, augstas un ilgstošas inflācijas gadījumā, nacionālās valūtas funkcijas pilda citas valūtas vai preces. Starptautiskajā ekonomikā pieprasījuma faktoriem ir daudz lielāka nozīme, nosakot, kuras valūtas tiek izmantotas. Nav nevienas starptautiskās varas iestādes, kura var uzspiest kādas vienas valūtas izmantošanu, tāpēc šos jautājumus izlemj tirgus: to nosaka valstisko un privāto aģentu izturēšanās.

LATVIJA  UN  EIRO

Tā kā Latvija nav to valstu starpā, kuras 1999.gadā uzsāka kopīgo darbību Eiropas Monetārās sistēmas ietvaros, tad Latviju tieši ietekmēs EIRO maiņas kursa attīstība. To nosaka Latvijas ekonomikas atvērtība un ārējās tirdzniecības būtiskā nozīme mūsu valsts tautsaimniecībā. Latvijai nav būtiskas ietekmes uz pasaules cenu līmeni. Savukārt iekšzemes cenu līmeni ļoti būtiski ietekmē pasaules cenu attīstība. Stabils valūtas maiņas kurss pārvērš pasaules cenas stabilās iekšzemes cenās.

EIRO ietekme būs atkarīga arī no tā, kāds būs katras atsevišķās valsts un ES tirdzniecības attiecību apjoms un raksturs. Kas attiecas uz mūsu valsti, Latvija ir strauji panākusi relatīvi lielu tirdzniecības apgrozījumu ar ES. Šobrīd tirdzniecība ar ES veido aptuveni 54% no Latvijas ārējās tirdzniecības apjoma. Tomēr vairāk nekā trešdaļu no šī apjoma veido tirdzniecības darījumi ar trim “eiro zonā” neietilpstošajām valstīm - Lielbritāniju, Zviedriju un Dāniju. Tādējādi salīdzinājumā ar Ungāriju, Čehijas Republiku vai Slovēniju, kuru tirdzniecība ar Eiropas valstīm vairāk vērsta uz vienotās valūtas valstīm, mēs varam justies mazāk atkarīgi no EIRO "uzvedības".

Sakot "eiro uzvedība", es domāju jaunās valūtas ārējo stabilitāti.

Latvijas uzņēmējiem būs vienkāršāk kārtot darījumus ar dažādu Eiropas Savienības valstu partneriem, jo tos varēs veikt vienā valūtā - EIRO. EIRO ieviešana var paātrināt Eiropas tautsaimniecības attīstību, tā palielinot arī Latvijas iespējas eksportēt savu produkciju un veicinot mūsu saimniecisko izaugsmi un stabilitāti.

            Tāpat kā citām nelielām valstīm ar atvērtu tautsaimniecību un aktīvu ārējo tirdzniecību Latvijai ir svarīgi nodrošināt savas valūtas stabilitāti pret galveno tirdzniecības partnervalstu valūtām. Eiropas Savienība ir kļuvusi par Latvijas lielāko tirdzniecības partneri, tomēr Latvijas uzņēmēji ar saviem ārzemju pasūtītājiem un piegādātājiem lielākoties norēķinās ASV dolāros. Iespējams , ka jaunā valūta aizvien biežāk tiks lietota tirdzniecības darījumos, tādēļ lata piesaiste EIRO ar laiku var kļūt izdevīga mūsu valsts tautsaimniecībai. Tas būtu arī saprotams priekšdarbs Latvijas ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā, jo Latvija šobrīd atrodas ES asociētās valsts statusā, līdz ar to šis nosacījums izvirza pamatprasību– saskaņot Latvijas likumdošanas aktus ar ES standartiem. Tomēr lata piesaistes maiņa nav paredzama tuvākajā nākotnē, un Latvijas Banka vispirms rūpīgi izvērtēs šāda soļa nepieciešamību.

Latvijai, ja tā kļūs par ES dalībvalsti būs pienākums piedalīties EMS. Tomēr gadījumā, ja Latvijā netiks pildīti nepieciešamie nosacījumi, tai līdzīgi kā Grieķijai tiks noteikts pārejas periods līdz pilnai dalībai EMS.

Šobrīd Latvija atbilst trijiem no Māstrihtas kritērijiem. Jau otro gadu pēc kārtas valsts budžets ir bez deficīta. Latvijas valsts parāds ir mazs un veido tikai 12% no IKP, turklāt tas nepalielinās. Latvijas Banka ir nodrošinājusi nacionālās valūtas stabilitāti. Nacionālā valūta jau kopš 1994.gada sākuma ir piesaistīta piecu nozīmīgu valūtu (ASV dolārs, Vācijas marka, Japānas jena, Lielbritānijas sterliņu mārciņa un Francijas franks) grozam. Šī saikne darbojas veiksmīgi un jau ilgstoši nodrošina stabilu lata kursu, tādēļ jebkuras pārmaiņas ir ļoti nopietni jāpasver. Inflācija Latvijā ir samazinājusies līdz 2.9% un ir viszemākā Centrālās un Austrumeiropas valstīs.

Latvija ir gatava ievērot Eiropas Monetārās savienības principus. Daudz kas jau ir paveikts, lai panāktu atbilstību iepriekš minētajām prasībām, kuru būtība ir kapitāla plūsmas liberalizācija, stingra fiskālā disciplīna, neatkarīga centrālā banka, stingra monetārā politika, zema inflācija, valūtas kursa stabilitāte un, nebūt ne mazāk svarīgi, šādas politikas uzticamība un stabilitāte.

Latvijas Banka un Latvijas tautsaimniecība kopumā ir labi sagatavojušās Eiropas Monetārās savienības izveidei un jaunajai situācijai, ko tā radīs. Septiņu gadu laikā kopš neatkarības atgūšanas ir izveidota atbilstoši juridiskie ietvari, un mūsu ekonomiskā un monetārā politika balstās uz tiem pašiem principiem kā Eiropas Monetārā savienība. Kā piemēram, Latvijas Banka ir izstrādājusi un ieviesusi visus tos pašus monetārās politikas instrumentus, ko paredz lietot Eiropas Centrālā banka. Latvijas Banka plāno padarīt tos iedarbīgākus, pilnīgojot pārvades mehānismus, kas saista monetāro politiku ar reālo tautsaimniecību.

Tā arī Latvijas nacionālā valūta ir brīvi konvertējama kopš tās ieviešanas brīža, naudas un kapitāla kustība gan uz Latviju, gan no tās ir pilnīgi brīva. Šajā ziņā mūsu politika jau atbilst Eiropas Monetārās savienības noteikumiem.

Latvijas Banka ir pielikusi daudz pūļu, pilnveidojot savas uzraudzības metodes un banku darbību regulējošos noteikumus, lai veicinātu stabilas un drošas banku sistēmas attīstību. Šobrīd mēs varam teikt, ka visi spēkā esošie noteikumi un vērtēšanas kritēriji, kas regulē banku darbību Latvijā, atbilst ES direktīvām un dažos gadījumos ir pat stingrāki par šīm prasībām.

Lai gan mēs esam tehniski gatavi jebkurā laikā pāriet uz piesaisti EIRO un Latvijas Bankai ir visas pilnvaras to darīt, mums ir pamatīgi jāapsver visas kursa maiņas iespējamās sekas. Mums būs uzmanīgi jāseko pārmaiņām dažādo tirdzniecības partneru rīcībā un rūpīgi jāvēro EIRO sasniegumi pasaules finanšu tirgos.

SECINĀJUMI

Vienotas valūtas ieviešana ļaus apvienot Eiropas segmentētos finansu tirgus, veicinot konkurences palielināšanos, efektivitātes pieaugumu un plašāka, likvīdāka un efektīvāka valsts un privātā sektora denominētu vērtspapīru tirgus attīstību. Šis tirgus pēc apjomiem, likviditātes un starptautiskā nozīmīguma varētu konkurēt ar ASV vērtspapīru tirgu.

Samazinoties EMS zonā ietilpstošo valstu centrālo banku intervenču nepieciešamībai, kā arī ņemot vērā to ES valstu, kuras nebūs EMS locekles, nepieciešamību fiksēt nacionālās valūtas maiņas kursus pret EIRO mainīsies centrālo banku ārvalstu rezervju portfeļi. Samazināsies ASV dolāru turējumi un palielināsies EIRO īpatsvars centrālo banku rezervēs, kas veicinās EIRO pieprasījuma palielināšanos.

Tirgus pieprasījuma faktors sekmēs EIRO pieprasījuma pieaugumu, to noteiks darījumu izmaksu samazināšanās tirgos, kur tiks lietots EIRO.

EMS tirgu efektivitātes un likviditātes pieaugums, kā arī ES tirgu liberalizācija stimulēs EIRO pieprasījuma pieaugumu.

Lai gan EIRO ir tāls ceļš ejams, lai kļūtu par nozīmīgu starptautisku uzskaites vienību, vairāki faktori veicinās šādu pāreju. Viens to tiem ir pieaugošā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu integrācija ES. Tas padara daudz ticamāku to, gan šo valstu firmas, gan centrālās bankas izmantos EIRO kā uzskaites vienību. Ir ļoti iespējams, ka EIRO galu galā kļūs par dominējošo uzskaites vienību un maksāšanas līdzekli Eiropā un tās tuvākajā apkārtnē.

            Tuvākajā nākotnē EIRO varētu izveidoties par vienu no svarīgākajām un spēcīgākajām valūtām pasaulē. Ar laiku EIRO var kļūt par globālās valūtas – ASV dolāra – sīvāko konkurentu. Jau pašlaik centrālās bankas palielina EIRO proporciju savās rezervēs, prognozējot, ka tā būs spēcīga valūta un sniegs labas risku diversifikācijas iespējas. Visvairāk EIRO pieprasa Āzijas valstu centrālās bankas.

            Sākot ar 1999.gadu, kad EIRO tika ieviesta bezskaidras naudas norēķinos, izmaiņas galvenokārt skāra banku un uzņēmēju darbību, norēķinos ar Eiropas valstīm. Sākot ar 2002.gadu tas skars katru, kas būs nolēmis doties uz kādu no Eiropas Savienības valstīm, jo šajās valstīs apgrozībā būs vienotā valūta EIRO.

Vienotas valūtas ieviešana pavērtu jaunu brīvības pakāpi kapitāla un finansu pakalpojumu plūsmām Eiropā, jo tiktu būtiski samazināts valūtas maiņas kursa risks un līdz ar to arī valūtas maiņas kursa svārstību novēršanas, kā arī transakciju izdevumi, turklāt vienkāršotos savstarpējie norēķini. Vienotas valūtas apstākļos uzņēmējiem būtu vieglāk plānot savu ilgtermiņa darbību. Minētie faktori veicinātu arī Eiropas iekšējās tirdzniecības attīstību.

Vienotās valūtas ieviešana ļautu uzņēmējiem un privātpersonām precīzi salīdzināt preču un pakalpojumu cenas ES valstīs. Līdz ar to pastiprinātos konkurence, kas stimulētu ražošanas efektivitātes paaugstināšanos, tātad ieguvēji būtu gan uzņēmēji, gan arī patērētāji. Sevišķi būtiski vajadzētu pieaugt konkurencei finansu pakalpojumu sfērā, nojaucot barjeras starp Eiropas pašlaik stipri segmentētajiem noguldījumu, aizdevumu, vērtspapīru, maksājumu un citu finansu pakalpojumu tirgiem.

Tiktu izveidota liela, cerams, ekonomiski spēcīga zona ar lielu EIRO denominēto valdības vērtspapīru tirgu, kurš pēc saviem apjomiem, efektivitātes un starptautiskā nozīmīguma varētu konkurēt ar ASV vērtspapīru tirgu.