ARISTOTELIS, Dž. Berklijs, K. Raudive

PAGĀTNES DOMĀTĀJI

ARISTOTELIS, Dž. Berklijs, K. Raudive

I

Sengrieķu filozofs Aristotelis, ko devēja par senatnes vislielāko domātāju! Aristotelis dzimis 384. gadā p.m.ē. Stagīrā (Ziemeļgrieķijā).

Aristotelis ir viens no universālakajiem domātājiem cilvēces vēsturē.Viņš apkopoja un sistematizēja filozofijas un zinātnes sasniegumus Senajā Grieķijā un būtiski ietekmēja izglītības un kultūras attīstību visā turpmākajā vēstures gaitā. Šā domātāja sacerējumi bija mācības līdzeklis, izziņas avots un paraugs daudzu paaudžu zinātniekiem. Lai gan pēdējo gadsimtu gaitā zinātne sasniegusi daudz augstāku līmeni nekām Senajā Grieķijā,dažos zinātnes aspektos, it īpaši jautājumos,kas attiecas uz problēmu izvirzīšanu, savu uzskatu argumentāciju, uzmanīgu,taču kritisku attieksmi pret priekšteču veikumiem un vēl citādā ziņā Aristoteļa ietekme saglabājusies līdz musdienām.

Aristoteļa pārdomas par ētiku.

"Visi ļaudis pēc savas dabas tiecās pēc zināšanām."

Aristotelis      

     

Aristotelis ir viens no izcilākajiem domātajiem cilvēces vēsturē. Aristoteli uzskata par loģikas, psiholoģijas, poētikas, rektorikas pamatlicēju. Aristotelis māca,ka vienīgi gars var piešķirt matērijai dzīvību un formu. Šā domātāja sacerējumi bija gan mācību līzeklis, gan izziņas avots, gan paraugs daudzu paaudżu zinātniekiem. No Aristoteļa plašā darbu klāsta (aptuveni 2000 darbu) redzams, ka viņš pievērsies visdażādākajām nozarēm. Aristotelis ir pazīstams,kā ētiskās koncepcijas autors, kuru arī nedaudz paanalizēsim. Mēs netieksimies pēc vienādas precizātes visos iztirzājumos. Izglītots cilvēks meklēs izklāstā precizitāti tiktāl, ciktāl pieļauj pati iztirzājamā būtība. Tātad cilvēkam vai nu jau ir pamatatzinumi,vai nu viņš tos apgūs.

                  "Tas ir vislabākais, kurš pats visu apjauš, krietns ir arī tas, kurš paklausa labam padomam, toties tas, kurš pats neko nejēdz un, arī citu uzklausīdams, neņemas prātā, ir nederīgs cilvēks."

Katra darbības izvēle tiecas uz kaut ko labu un svarīgi būtu noskaidrot, kas tas būtu. Gandrīz vai  visi - gan vienkāršie cilvēki, gan izglītotie to sauc vienā vārdā - laime, pieņemdami, ka labi dzīģvot un labi klāties ir tas pats, kas būt laimīgam.Tomēr katram cilvēkam uzskats, kas ir laime - ir dażāda.Daļa cilvēku uzsakata, ka laime ir kaut kas taustāms, redzams piemēram, bagātība, bauda .Tomēr citi ir izteikuųi domu, ka bez ųiem labumiem ir včl kāds cits labums kas pastāv pats par sevi un tas ir pamats tam, ka viss pārčjais ir labs.Tas ir cilvēka dvēseles stāvoklis - t.i.dvēseles aktivitātes saskaņotība ar prātu.Gara būtiskais pamats - dvēsele ir aktīvais un veidojošais spēks,kas piešķir miesai formu.Dvēseles un miesas savstarpējo attiecību jautājumā Aristotelis izstrādāja teoriju (vienības teoriju). Kad dvēsele būtiski ietveras miesā katrā miesas daļā, katrā orgānā un ir miesas formējošais veidojošais spēks. Dvēsele ir arī augiem un dzīvniekiem. Bet cilvēka dvēsele sasniedz augstāko attīstības pakāpi - kas izteicas aktīvā prātā.Tas ir nemirstīgs un var attīstīt līdz īstai gudrībai, kas cilvēku tuvina dievam.Visi labumi tādeļ arī dalās 3 daļās : ārējie, dvēseles, un ķermeņa labumi.

Laime ir vislabākais, visskaistākais un vispatīkamākais un šīs īpašības nav atdalāmas.

           Aristotelis iedeva Atziņas teoriju, pierādija ārpasaules realitātes neatkarību no mūsu apziņas. Mācija, ka patiesība nav tas pats kas īstenība. Bet ir pareiza mūsu sprieduma īpašība, kas izteic sprieduma satura saskaņuu ar īstenību.Etikā, Aristoteļa atzīmējamā pamatdoma ir - ka cilvēka tikumība izpaużas netikai lābā domāšanā, bet labā darbībā. Vēl viens no jēdzieniem, kas saskaras ar jēdzienu "laime" ir jēdziens "tikumība". Cilvēka dvēselē rodas dażādi afekti: iekāre, dusmas ,bailes, bezbailība,nenovīdība, prieks,līdzjūtība, naids, ilgas. Afekti nav nedz tikumi, nedz netikumi, to dēļ neviens nesauc mūs par krietniem vai  nekrietniem. Afektu dēļ mūs nepeļ  un neslavē.Gan dusmas, gan bailes mūs pārņem bez iepriekšēja nodoma, turpretim tikumi vai netikumi ir mūsu apzinātas izvēles rezultāts.Runājot par rakstura tikumību tā ir tieši saistīta ar afektiem. t.i. ar to jomu kur ir iespējama pārmērība. Tā , piemēram - gan bailēs, gan drosmē, gan  līdzjūtībā, gan vispār baudās, naidā, ciešanās, dusmās u.c. rīcībās ir iespējams vidus - par daudz un par maz.Pareizais mērs ir vidus, ja tas  būs sasniegts, būs sasniegta tikumība.Tāpēc kļūdīties var daudzējādi, bet pareizi rīkoties var tikai vienā veidā un trāpīt mērķī ir grūti. 

 "Krietnība var  parādīties tikai vienā veidā, nekrietnība - daudzos".

Tātad tikumība ir apzinātas izvēles ceļā iedibinājusies noturīga rakstura kvalitāte, kas atrodas vidū attiecībā pret mums. Vidus ir starp diviem netikumiem - pārmērību un nepietiekamību.Tā situācijās, kas saistītas ar bagātības tērēšanu un iegūšanu, vidus ir devība, bet pārmērība un nepietiekamība attiecīgi ir izšķērdība un skopulība. Attiecībā pret bagātību var būt arī cita veida izturēšanās iespējas, piemēram, vidus ir cēlsirdība, cēlsirdīgs atšķiras no devīga, jo cēlsirdība izpaużas lielās lietās, devība - mazās). Kā jau teikt, devīgais ir tas kurš tērē bagātību atbilstoši saviem līdzekļiem un vajadzīgiem mērķiem. Pārmērīga tērēšana ir izšķērdīga. Izšķērdīgais šādās situācijās rīkojas nepareizi: viņš nejūt ne prieka, nedz sarūgtinājuma, tad, kad tas vajadzīgs. Izšķērdība ir pārmērība došanā, nevis šemšanā, bet nepietiekamība ņemšanā, turklāt skopulība ir nepietiekamība došanā.Dzīvot izšķērdīgi nav viegli, nevar dot visiem jo vienkārši nav no kurienes ņemt, līdzekļi ātri izput.Tomēr šāds cilvēks liekas ir daudz labāks par skopuli, jo viņš ir labojams: sasniedzot zināmu vecumu vai nonākot trūkumā, viņš spēj atgriezties mērenībā.Viņa raksturs nav slikts, jo pārmērīgi tērēt naudu un nerūpēties par ņemšanu nav nedz zemiski nedz nediżciltīgi, bet drīzāk muļķīgi.Tālab šajā ziņā minēto iemeslu dēļ izšķērdīgais ir krietnāks par skopuli, jo viņš palīdz un ir noderīgs daudziem,skopulis nevienam,pat ne sev.Tādēļ izšķērdīgs cilvēks ir audzināms, viņš var kļūt rīcībā mērens, turpretim skopulība ir nelabojama. Par devīgumu un tam pretējiem ir daudz pateikts. Savstarpējās attiecībās pareizais mērs ir vidus, un cilvēks, kas ievēro šo mēru, ir patiess, pārmērība kā pārspīlējums ir lielība, bet nepietiekama sevis novērtēšana-pašironija.

Nav viegli izspriest, kas un cik liela drīkst būt kļūda, kā vispār ir tajās visās lietās, kas uztveramas ar sajūtu, jo tas skar atsevišķo un te izšķīrēja ir sajūta. Skaidrs vienīgi ir tik daudz, ka visos gadījumos cildināms ir vidus.Tikumībai jābūt arī politikas, tas ir valsts dzīves pamatā. Jo valsts ir uz taisnības principa organizēta sabiedrība,bez kā cilvēks nevarēs iztikt. Jo tā pēc dabas ir "sabiedriska būtne".   

Seit būtu vietā arī nedaudz parunāt par cēlsirdību. Cēlsirdīgais ir izšķēdīgs ne savā labā, bet tā lai labums būtu visiem. Cēlsirdīgam raksturīgs ir tieši tas - katrā atsevišķā gadījumā rīkoties atbilstoši cēli. Sīkmanīgajam vienmēr pietrūkst cēlsirdības. Arī tad kad viņš tērē, viņš sagandē skaisto, jo dara to negribēdams, sūrodamies, nemitīgi uzmanot, lai izdotu pēc iespējas mazāk un tādam cilvēkam vienmēr šķiet, ka viņš dara vairāk nekā vajadzētu. Sīkmanīgajam vienmēr pietrūkst cēlsirdīguma. Kā jau bieżi teikts, spriedumiem par afektiem un rīcību, noteiktībai  ir tieši tikpat liela nozīme kā tam, uz ko attiecas šie spriedumi, ka saistībās ar cilvēkiem mēs arī nevaram atļauties izturēties vienādi. Tā, piemēram attiecības ar vecākiem brāļiem, biedriem, labdariem ir atšķirīgas.Tā arī tiek darīts: uz kāzām aicina radiniekus( jo viņiem ir kopīga dzimta), šī paša iemesla dēļ uzskata arī, ka uz bērēm vajaga nākt galvenokārt radiniekiem. Attiecīgi arī ar uztura līdzekļiem vajag apgādāt vecākus, jo bērni ir viņu parādnieki un  skaistāk ir gādāt par tiem, kuri ir cēlonis un pamats esībai, nekā pašiem par sevi. Arī godu vecākiem vajag parādīt līdzīgi kā dieviem. Attiecībā pret brāļiem nepieciešama vaļsirdība un kopība visās lietās.Arī pret svešiem ir jācenšas novilkt precīzas robeżas. Draudzīgas attiecības starp draugiem vispār,  kas raksturo draudzību, šķiet izriet no attieksmes pret sevi.Par draugu taču uzskata to,kurš grib labu un arī dara drauga dēļ to, kas ir labs vai šķiet labs, kurš drauga dēļ grib, lai viņš eksistētu un dzīvotu. Tieši to jūt mātes attieksmē pret bērniem. Nav skaidrs arī jautājums par to vai pret sevi vajag just draudzību vairāk kā pret citu .Šos spriedumus vajag izanalizēt un noskaidrot, ciktāl un kādā veidā tie atbilst patiesībai.Tas kļūst skaidrs, ja sapratīsim, kādu saturu katrs ieliek jēdzienā "sevis mīlestība".Tie kuri ar šo jēdzienu saprot kaut ko nosodāmu , atzīst, ka šāda īpašība piemīt cilvēkiem, kas kāro pēc iespējas vairāk naudas, goda u.t.t. Pēc visa tā tiecas daudzi, uzskatīdami, ka tas ir vislabākais - viņi nopūlas, lai to sasniegtu, un cīnās par to.Vairums cilvēku ir tādi - un tādēļ pastāv uzskats, ka sevis mīlestība ir kaut kas nosodāms.Tomēr krietnam cilvēkam sevis mīlestība ( ja viņš ar krietnu rīcību dara labu sev un palīdz citiem) ir apsveicama.

            Pēc tam ,kad mēs  vispārīgos jautājumos esam aprunājuši  Aristoteļa "Nikomahas ētikas" pamatjautājumus t.i.: tikums,draudzība u.c. vai esam sasnieguši mērķi? Lielāko tiesu daļu cilvēku nav iespējams pamudināt uz krietniem un skaistiem darbiem, jo viņi no dabas ir tādi kurus vada nevis godbījība, bet bailes, viņus neattur no sliktiem darbiem negods vai bailes no soda.Varbūt ir jāpmierinās ar to, ka varam nodrošināt kādu daļu tikumības, pieņemot, ka ir viss, kas ir priekšnosacījums tam, lai cilvēks kļūtu godprātīgs. No tā izriet, ka vislielākais Aristoteļa devums cilvēcei ir viņa radītā zinātņu sistēma.Viņa filosofija vispārīgā veidā ietver visas tās zināšanas, kas bija tai laikā, kā arī radīja daudzas nozares no jauna, kas laika gaitā attīstījās tālāk. Process, kas saistīts ar tīrās izziņas nošķiršanu no pārējām dzīves sfērām, Aristoteļa filosofijā sasniedz kulmināciju. Filosofija līdz ar to ir ieguvusi veidolu, kuru var saskatīt arī daudzās mūsdienu koncepcijās.

II

Angļu subjektīvais ideālists Džordžs Bērklijs.

Džordžs Berklijs (1685 - 1753) ir viens no ievērojamākiem angļu buržuāzijas pasaules uzskata veidotājiem 18.gs. Bērklijs iegāja vēsturē it īpaši ar to, ka izstrādāja tolaiku Anglijas vadošo aprindu vajadzībām labi piemērotu filozofisko uzskatu sistēmu. Viņa filozofija pieļāva zinātnes attīstību  un zinātnes sasniegumu izmantošanu praktiskajā dzīvē.

"Visa  cēlonis ir vai nu lietu neskaidrība, vai

                                         mūsu sapratnes vājums !''

                                                                    Dż. Bērklijs

Dżordżs Bērklijs (1685 - 1753) ir viens no ievērojamākajiem angļu burżuāzijas pasaules uzskatu veidotājiem. Bērklijs iegāja vēsturē ar to, ka izstrādāja valdošo aprindu vajadzībām labi piemērotu filosofisko uzskatu sistēmu. Viņa filosofija pieļāva zinātnes attīstību un zinātnes sasniegumu izmantošanu praktiskajā dzīvē, ko viņš izklastīja vienā no saviem darbiem "Traktāts par cilvēka izziņas principiem".

Tā kā filosofija nav nekas cits kā gudrības un patiesības izpēte, tad varētu pamatoti cerēt, ka cilvēkiem, kuri tai veltījuši daudz laika un pūliņu, būtu jāiemanto lielāks miers un apskaidrība, lielāka zināšanu skaidrība un evidence nekā pārējiem cilvēkiem. Un šaubām un problēmām vajadzētu  viņus mākt mazākā mērā nekā pārējos.Tomēr mēs redzam, ka cilvēces neizglīitotā daļa, kura staigā pa vienkārša saprāta lielceļu un vadās no dabas diktētiem likumiem, lielākoties ir tā, kas jūtas apmierināta un netraucēta. Apgalvo, ka spēju, kuras mums piemīt, nav daudz un tās ir tādas, ko daba lēmusi mums dzīvības uzturēšanai un balstišanai, nevis tam, lai iedziļinātos lietu iekšējā būtībā un to uzbūvē. Kopumā ņemot ir pamats domāt, ka lielais vairums grūtību ir, tās visas ar ko ir sastapušies filosofi un kuras kavē ceļu uz zināšanām, pastāv vienīgi  mūsu pašu dēļ. Papriekšu mēs saceļam putekļus un tad sūdzamies ka nespējam redzēt. Cilvēkam, kuram nav pilnīgi sveši filosofu raksti un disputi, vajadzēs atzīt, ka ne jau maza daļa ir veltīta abstraktajām idejām un vai atradīsies tāds jautājums, kas nebūtu traktēts tādā veidā, ar kuru jāsaprot, ka cilvēka prātā pastāv abstraktas idejas un prāts tās ļoti labi pazīst. Mums tiek skaidrots: tā kā prāts spēj apskatīt katru īpašību atsevišķi vai abstrakti no pārējām īpašībām, ar kurām pirmā ir saistīta, tad prāts tādējādi izveido sev abstraktas idejas. Tā, piemēram mēs ar redzi uztveram priekšmetu, kas ir izplatīts, noteiktā krāsā un tiek pārvietots - prāts, šo jaukto jeb salikto ideju sadalīdams vienkāršākās sastāvdaļās un  aplūkodams katru no tām atsevišķi, izslēdzot no pārejām, izveido abstraktas idejas par izplatību, krāsu un kustību. Pastāv iespēja - iespējams nevis tas, ka krāsa vai kustība pastāvētu bez izplatības, bet gan tas, ka prāts var pats izveidot ar abstrahēšanās palīdzību ideju par krāsu atsevišķi no izplatības un ideju par kustību atsevišķi no krāsas, kā no izplatības. Līdzigi tam kā prāts pats sev izveido abstraktas idejas par īpašībām, tas ar tādu pašu sadalīšanu vai  atdalīšanu domās iegūst idejas par sareģītām lietām, kuras ietver sevī vienlaikus pastāvošas īpašības. Vai visiem cilvēkiem piemīt šī brīnišķīgā spēja abstrahēt savas idejas? Vairums cilvēku, kas ir vienkārši un neizglītoti ļaudis, nekad nepretendēs uz jēdzienu abstrahēšanu, tos nevar iegūt bez pūlēm un studijām un  tādēļ tie lielākoties ir izglītotu cilveku iespeju lokā.

Ikvienam, kurš pētī cilvēka izziņas objektus, skaidrs ka tās ir idejas, kuras ir aptveramas ar sajūtas orgāniem, vai tādas, kas tiek uztvertas novērojot dvēseles stāvokļus un darbību, vai beidzot idejas, kuras veido ar atmiņas un izpētes palīdzību, vai nu savienojot jeb pārdalot vai vienkārši priekštatot tās idejas, kuras sākotnēji uztvērām iepriekšminētajos veidos.Tomēr bez visas šīs neizmerojamās ideju vai izziņas objektu dażādības pastāv kaut kas, kurš tās apzina vai uztver. Šī uztverošā, aktīvā esība ir tā ko mēs saucam par prātu, garu, dvēseli jeb sevi pašu.Tā ir skaidrs, ka dażas sajūtas lai kā tās būtu savienotas vai kombinētas nevar eksistēt citādi kā vien prātā, kurš to uztver.Tā .piemēram,  iedomājoties rozes smarżu, neredzot pašu rozi,  mēs spējam tik tālu abstrahēties, ka it kā  to redzam. Tomēr sajūtu idejas ir spilgtākas, dzīvīgākas un skaidrākas, nekā  iztēles idejas, līdzīgā veidā tām ir noturība, sakārtojums un atbilstība, tās netiek izraisītas nejauši, kā tas bieżi notiek ar idejām, ko izraisa cilvēku griba.To ka ēdiens baro, miegs atspirdzina, uguns silda, to, ka sēt laikā nozīmē, laikā ievākt rażu un vispār lai sasniegtu kādu mērķi ir vajadzīgi  noteikti līdzekļi, to visu mēs zinām nevis atklājot kādu nepieciešamu sakarību savās idejās, bet vienīgi novērojot dabas nemainīgos likumus, bez kuriem mēs būtu neziņā un pieaudzis cilvēks līdzīgi jaundzimušajam nezinātu, kā orientēties dzīves notikumos. Uzskata, ka sajūtu idejas ie reālākas, proti stiprākas nekā prātā izveidotās, taču  tas nav arguments,  kas pierādītu, ka tās  eksistē ārpus prāta. Visas lietas, kas eksistē vienīgi prātā ir tīri jēdzieniskas.

Mēs nenoliedzam, ka idejas, kas iespieżas sajūtu orgānos ir reālas lietas un reāli eksistē. Par sajūtamiem objektiem var teikt, ka tie atrodas "ārpus prāta" citādā nozīmē proti, ka tie eksistē kādā citā prātā, tā piemēram, kad aizveram acis lietas, ko skatījam joprojām eksistē, bet mēs vairs tas nesajūtam, kaut tās joprojām eksistē, bet tās ir citā prātā.Tā tas arī ir ar abstrahtiem jēdzieniem. Ko cilvēkam nozīmē būt laimīgam, vai lietai būt labai, ikviens par to domā savādāk. Līdzīgā veidā cilvēks var būt taisnīgs un tikumīs, bet tai pašā laikā viņam nav skaidru priekštatu .t.i. noteiktu ideju par to.Tāpat mums nav skaidras idejas, kas ir inteliģents cilvēks, jo katrs cilvēks domā par to savādāk. No dażādām personām par to tiek abstrahēts dażādāk.

Kad esam aplūkojuši ideju izziņu, mūsu izvirzītā metode ved mūs pie gara aplūkošanas. Mums nav nekādas idejas par to.Varam teikt tikai to, ka gars ir vienīgā substance, kur nedomājošās lietas var eksistēt.Var iebilst, ka ja nepastāv nekādas idejas par terminiem ''dvēsele,gars '' tad tie ir galīgi nenozīmīgi. Tomēr tā nav jo ar tiem mēs apzīmējam to, kas idejas uztver un vēlas, un sprież par tām, mēs  ar to saprotam, ka gars ir kautkas bezķermenisks, līdz ar to neiznīcināms, līdz ar to cilvēka ''gars,dsele '' dabiski ir nemirstīgs.Cilvēka garu  nevar uztvert ar sajūtu orgāniem.Tomēr ikvienam, kas kaut cik ir spējīgs domāt ir skaidrs: nekas nevar būt saprotamāks, ka pastāv kaut kas tāds, kas stāv mums klāt mūsu garasfērā, izraisot tajā tās idejas jeb sajūtas, kuras nepārtraukti mūs ietekmē.Tomēr var iebilst, ka nelaimes gadījumi cilvēka dzīvē, salnas nokosti pumpuri, lieti, kuri nolīst tuksnešos rada sajūtu, ka pasaules ēku nepārvalda gudrs un labs gars.Tomēr visi dabas defekti un traipi nav bez savas nozīmes, tāds ir šis dabas milzīgā mehanisma mākslīgais iekārtojums, bet roka, kas to visu radījusi, pati paliek neuztverama cilvēkiem '' no miesas un asinīm ''.

Nobeigumā varam piebilst, ka tagad Bērklija uzskatus tiešā veidā vairs nekultivē, taču filosofa izstrādātās pieejas viena vai otra izziņas jautājuma risināšanā joprojām izraisa interesi. Tās nav piešemamas no mūsdienu materialistiskās filosofijas viedokļa, taču atspoguļo reālās grūtības un problēmas izziņas procesā, tādēļ pelna ievērību lai tās analizētu

III

Konstantīvs Raudive

" Cita ceļa nav, saviem vārdiem jāpaliek uzticīgam līdz galam! "

                                               

                                        PERSONĪBA  UN MASAS.

                 20. gadsimta pirmajā pusē Rietumu filosofijā tika izvirzīta doma, ka modernajā pasaulē ir mainījusies cilvēka situācija. Arvien vairāk sāk dominēt bezpersoniskas struktūras, pūļa griba, masas. Šos jautājumus savos darbos skar  M. Hedegers, K. Jaspers, H. O. Gasets un arī latviešu literāts un filosofs Konstantģns Raudive (1909 -1974).Trīsdesmitajos gados viņš studēja Madrides universitātē  un klausījās spāšu filosofa Ortegas i Gaseta uzskatus un popularizēja tos Latvijā.Viņš izteica domu, ka pūļa cilvēku ir vairāk pat inteliģences aprindās nekā neizglītoto cilveku vidū, jo inteliģence vairāk un labprātāk pakļaujas unifikācijai.

Uz ko aicina filosofija - lai cilvēks varētu pārvarēt piederību pie pūļa? Atbilde  teorētiski ir vienkārša, taču praktiski grūti realizējama: tas, kas top par personību, nekad nepiederēs masām.Taču kā tapt par personību? Konstantīns Raudive uzskata, ka mūsdienu civilizācija Eiropas cilvēkam rada smagus pārbaudījumus.Cilvēks ir neticami jūtīgs pret to, ko par viņu runā un domā citi.Viņā ir bara instinkts, tumši un neskaidri viņš  jūt šo atkarību. Šādus brīżus K.Raudive sauc par katastrofu brīżiem cilvēkos. K.Raudives grāmatā "Pārpersonīgais un personīgais'' viņš atsedz kultūras un civilizācijas konfliktu. Jo kulturālāka sabiedrība, jo atsevišķu cilvēku dzīve ir diferencētāka.Tomēr kā konstatē Raudive, civilizācija mūsdienās cenšas nomainīt kultūru.Šīs civilizācijas uzvara nav tikai škietamība, nav tikai ārēja parādība,bet dziļa īstenība.Civilizācija cilvēku pārvērtusi par līdzekli politikai, ekonomijai, tehnikai.Te sākas kultūśras un civilizācijas konflikts. Civilizācijas utilitārās tieksmes ir nivelējušas kultūras kalngalus.Civilizācija ir plebeju triumfs.Civilizācijas izcelšanās ir vienas dienas ieguvums, tā ir bez pagātnes un nākotnes, tā ir vispārīga parādība, kurai trūkst personīga akcenta.Kā piemēru varam minēt klasisko civilizācijas zemi - Ēģipti. Kultūra vai civlizācija izaug no zemes, kurā dzīvo zināma cilvēku vienība, un izpētot šo cilvēku vienību varam izskaidrot kādas kultūras vai civilizācijas būtību. Tā sakarā varam minēt viduslaiku arābu autoru Magrizi parunu "Svešzemnieks, kas dzer Nilas ūdeni, aizmirst savu dzimto zemi ". Šīs parunas dziļākā jēga ir, ka svešinieki ienākot Ēģiptes civilizācijas atmosfērā zaudē savas zemes īpatnības. Viņi nezaudē savu spēku , bet gan sāk dzīvot citu dzīvi, atraisītu no savas dabas dzīlēm un iekļaujas ēģiptiešu civilizācijas negrozamās formās un formulās. Ēģiptiešu tauta kā vēsturiska parādība atrodas ārpus dabiskas attīstības orbitas, jo savu dzīvi veidojusi uz mākslīgas bāzes, un šis apstāklis tad arī nosaka Ēģiptes īpatnējo attīstību. Eģipte ir oāze, strēle starp diviem tuksnešiem, gar abiem Nilas krastiem. Šīs zemes auglība ir mākslīga .Cilvēka saprāts Nilas plūdu destruktivo dabas procesu raudzīja pārvērst par zemes labklājību. Jau pašā pirmatnējākā Ēģiptes attīstības posmā mēs redzam, ka cilvēks ir izgājis cīņā,  lai pārvarētu dabas bīstamos spēkus. Šai nemitīgajā cīņā ēģiptieši nevarēja attīstīties kā individu tauta, attīstījās tikai mākslas, kas tiecās pārspēt tikai ar ārējiem līdzekļiem, piem.slavenās Ēģiptes piramīdas. Praktiskās zināšanas dzīvi var paradīt pilnīgu ārēji, bet ne iekšēji.Ēģiptiešiem trūkst lielu eposu, tiem nav ne Homēra dziedājumu, ne Nībelungu varenības. Ir traktāti par pareizo toni sabiedrībā, sentimentālas dzejas un laika kavēkļu lasamviela. Literatūrā aprakstīti dekoratīvie fantāzijas apsnigušie dārzi, lai izklaidētu lasītāju un liktu tam aizmirst, ka dzīvo tehnizētā pasaulē.Ēģiptietis mākslīgi audzināts, nepazīst brāzmainās dzīvības jūtas. Ēģiptieši nav aprakstījuši savu vēsturi, vēstures vitālo balsi.Gandrīz neticami ir, ka Ēģipte nav atstājusi nevienu savas civilizācijas turpinātāju, kā tas ir piem.: Ķīna ir izaudzinājusi Indiju. Grieķi nav pratuši reģistrēt savu ārējo vēsturi, bet tikkai savu iekšējo vēsturi dzīvīgumā un krāšņumā uzglabājuši Iliādā un Odisejā, Grieķija iespaidojusi Romas impēriju uz kuras pamata ir veidojusies grieķu - romiešu kultūra Eiropā. Eiropas civilizācija un kultūra viena otru iespaido, bet šī ietekme mūsdienās jau pēvērtusies neizlīdzināmā konfliktā. Eiropas kontinentam zudušo cilvēku kolonija ir Amerika. Izceļotāji, apmetušies svešā kontinentā raudzījās ātrāk ieaugt svešajā zemē  bez tradīcijām, bez pagātnes, bet to nespēdami, viņi cēla savu eksistenci virspusīgi, ar katru gadu vairāk tehnizējoties, tādā kārtā radīdami tā saucmo amerikanizēto kultūru, kas dziļak analizējot  izrādās ir tā saucamā amerikāņu  civilizācija.Civilizācijas iebrukums arī nav gājis secen arī Eiropai, Eiropa tomēr spēj vēl pretoties un mobilizē savas  kultūras potences.Eiropas kulturālā apziņa,  reaģējot uz civilizācijas invāziju, radīja to kustību, kas saskatīja cilvēces glābiņu nevis dabas pārvēršanā, nevis tehnikā, bet dabas saprašanā un dzīva cilvēka morālisko spēku izkopšanā. Mūsdienu cilvēkam jāpārvar šī  nevajadzīgā civilizācija un nesalaużamā griba, jāaizstāv un jāpilda sava kultūras misija. Mums jāizprot, kas bijis pirms mums, kas bijis tas, kas Eiropas kultūru novedis līdz   traģiskajam konfliktam starp kultūru un civilizāciju. Šo konfliktu pārvarot ,mums nav jāaizmirst tas, kas mēs varam būt tagad un mūżīgi.

Visas šīs K.Raudives atziņas kaut arī rakstītas kara periodā (1942 .g ) nav zaudējušas aktualitāti arī šodien. Masu cilvēka  un personības pretstats vēl ilgi būs aktuāls mūsdienu pasaulē, masas cilvēks ir pretstatīts personībai.                          Personības rašanās priekšnoteikumi ir sevis izpratne, griba un uzdrīkstēšanās. Jo labāk cilvēks sapratīs sevi un atradīs savas dzīves jēgu, jo vairāk uzlabosies vispārējā dzīves kvalitāte, mazināsies iespēja manipulēt ar cilvēkiem nehumānu politisku mērķu labad.

Tādēļ atgriezīsimies pie vienas no filosofijas pamatatzišām: "Iepazīsti pats sevi!''

"Latviešu konversācijas vārdnīca."A.Gulbja apgāds Rīga 1927. - 28.g.

Aristotelis "Nikomaha ētika" Riga Zvaigzne 1985. g.

Maija Kūlis, Rihards Kūlis, "Filozifija", Apgāds Burtnieks 1997. g.

Didot 1848 g.

Aris "Poētika" Rīga 1959. g.

Džordžs Bērklijs Rīga " Zvaigzne " 1987.g.

Latviešu konversācijas vārdnīca - A.Gulbja apgāds Rīga 1926.g.