Saturs.
|
1.
|
Ievads
|
|
|
|
Vispârìgs Pitagora dzìves laika apskats - sabiedriskâ dzìve,
mitoloåiskâ domâ¸ana, u.tml.
|
|
|
2.
|
Apolons un Dionìsijs - dievi pretmeti un to tuvinâ¸anâs 7.-6.gs.p.m.è.
|
|
|
|
2.1.
|
Apolona nozìmes pieaugums grie¿u dievu panteonâ (pèc 7.gs p.m.è.),
|
|
|
2.2.
|
Dionìsa kulta attìstìba no vìnkopju un zemkopju kulta lìdz oficiâlam
valsts kultam (Pesistrata tirânijâ).
|
|
3.
|
Pitagora filosofija - dzìves un izziðas veids.
¨ì dzìves veida eksotèriskâs un ezotèriskâs pakâpes.
|
|
|
|
3.1.
|
Matemâtikas, åeometrijas un filosofijas atklâjumi kâ jauna kulta un
rituâla sastâvdaîas,
|
|
|
3.2.
|
Jaunie matemâtikas atklâjumi kâ reliåijas pamatojums,
|
|
|
3.3.
|
Pitagora filosofijas mèåinâjumi veidot jaunu valsts pârvaldes formu uz
Pitagora mâcìbas bâzes.
|
|
4.
|
Pitagors - eksaktâs zinâtnes atdalìtâjs no empìrisma; "ìstâ"
esamìba "aiz" reâlâs pasaules.
|
|
|
5.
|
Pretstats - absolútâ sastâvdaîa (monâde - diâde).
|
|
|
|
5.1.
|
Pitagora mâcìbas saikne ar Apolona un Dionìsa kulta pretstatiem un
kopìgo,
|
|
|
5.2.
|
Orfejs un orfi¿i, to saistìba ar Pitagora mâcìbu.
|
|
6.
|
Nobeigums
Pitagora mâcìbas iekîau¸anâs tâlâkajâ filosofijas attìstìbâ, t.sk.
Platona mâcìbâ.
|
|
Lìdz pat músu dienâm par Pitagora dzìvi ir saglabâjies
daudz dìvainu leåendu. Viena no tâm vèsta, ka tad kad Pitagora vecâki bija
Delfos, viði nolèma pavaicât Delfu Orâkulam, vai liktenis bús labvèlìgs viðu
mâjupceîam uz Sìriju. Pìtija, Apollona
pareåe, neatbildèja uz viðu jautâjumu, bet pavèstìja, ka sieviete nes sevì
bèrnu - viðiem piedzims dèls, kur¸ pârspès visus îaudis savâ dailè un gudrìbâ
un kur¸ savudzìvi ziedos cilvèces labâ. Kad dèls piedzimis, vecâki nosauca viðu
par Pitagoru, acìmredzot par godu Delfu Pìtijas pareåojumam. Cita leåenda
vèsta, ka Pitagors bijis Dievs, kas pieðèmis cilvèka veidolu, lai dzìvotu stap
cilvèkiem un mâcìtu viðus.
Viens no slavenâkajiem senatnes gudrajiem, Pitagors no Samosas, dzimis
apmèram 540 g.p.m.è., miris - 500 g.p.m.è. [12,16,19]
Pitagora mâcìba liecina par to, ka við¸ lieliski
pârzinâjis austrumu un rietumu ezotèriskâs skolas. Við¸ dzìvoja starp ebrejiem
un tâdèî pârzinâja arì Mozus slepenâs mâcìbas. Bija inicièts èåiptie¸u,
haldeju, babilonie¸u slepenajâs mistèrijâs, apceîojis daudzas valstis un
mâcìjies pie daudziem skolotâjiem.
Pitagoru dèvè gan par filosofu , gan par zinâtnieku, ârstu, politi¿i,
priesteri, izgudrotâju, metrologu un matemâti¿i. ¨âds vèrtèjums nav bez pamata.
Pitagors nenoliedzami jâpieskaita pie sava laika Senâs Grie¿ijas erudìtâkajâm
personìbâm daýâdâs darbìbas jomâs. Senie grie¿i viðu minèja leåendâro septiðu
gudro skaitâ [8].
Tâ kâ Samosâ valda tirânija, tad Pitagors dodas uz
Itâliju, uz Krotosu (dorie¸u koloniju Dienviditâlijâ), kur veido savu brâlìbu.
Laertas Diogens ( viens no zinâmâkajiem antìko filosofu
biogrâfiem) raksta " ... Itâlijas Krotonâ við¸ atstâja likumus itâlie¸iem,
ar ko izpelnìjâs sev un saviem lìdzbiedriem, skaitâ ap 300, kuru valdì¸ana bija
gandrìz aristokrâtiska, diýenu slavu." [11,19]
¨ajâ laikâ ( 5.gs.p.m.è. ) bija notikusi nobìde reliåijâ.
Radâs ticìbas vèrtìbu nobìde, politeisms. Uzsvars reliåijas panteonâ
pârvietojas no Dionìsija uz Apolonu.
Dievu panteonam grie¿u dzìvè bija neapstrìdami svarìga,
lai neteiktu svarìgâkâ, loma.
Lìdztekus tâ saucamaijai apolloniskajai reliåijai (Olimpa
Dievu kultam) un ¸âs reliåijas garâ radìtai mâkslai un filosofijai, Senajâ
Grie¿ijâ ne mazâk svarìgs bija arì Dionìsa kults, kas svètuma augstumos pacèla
daýâdo dzìvìbas instinktu neprâtu, skurbumu un pârmèrìbas.[4]
Apolons - gaismas zinâ¸anu, mâkslas aizbildnis. Viða
svètâ pilsèta bija Delfi. Delfos atradâs Apollona templis. Uzskatìja, ka tas ir
pirmais grie¿u templis - pirmâ mâja , kas uzcelta no debesìm pie cilvèkiem
nonâku¸am dievam. Visi pârèjie tempîi Grie¿ijâ bija tâ kopijas. Deviðus mène¸us
gadâ te dzìvoja Apollons, trìs - Dionìss.[5]
Apollons gan nepieder pie varenâkajiem dieviem grie¿u
panteonâ, tomèr ir visnacionâlâkais. Við¸ ir saules un gara gaismas dievs,
mâkslas un gudrìbas dievs, harmoniskâ skaistuma un laimìgâs jaunìbas dievs,
mèra un saprâta dievs.
Klasiskâ un vèlìnâ laikmenta grie¿iem ir vèl otrs tikpat ievèrojams
dievs - Dionìsijs. Tas ir dzìvìbas un nâves dievs, bioloåisko instinktu un vìna
dievs, reibuma un cie¸anu dievs, pârmèrìbu, oråiju un ekstâzes dievs. Dionìss
ir ¸¿ietami pilnìgs Apollona pretstats
un pretèja ir arì dzìves izjúta, kas izpauýas Dionìsa kultâ.
Dionìsijs - viða kults ir grie¿u orgiasma avots, við¸
pats- kaislìbu un cie¸anu avots. Dionìsam veltìtâs oråijas bija vistautas
reliåiska darbìba, kurai bija trìs fâzes. Pirmajâ notika simboliska dieva
nogalinâ¸ana un tika atcelti visi aizliegumi , kas ikdienâ regulèja cilvèku
savstarpèjâs attiecìbas. Otrâ fâze - skumjas, raudas, ýèlabas par nodarìto;
tre¸â - dieva atdzim¸ana, vispârèja lìksmìba un jautrìba, pèc kâ dzìve atkal
normalizèjâs. ¨ajâs mistèrijâs dalìbu varèja ðemt tikai misti, t.i.
iniciètie. [5]
Dionìsa kultâ bija akcentèta komunikâcija, vienìba ar
dievu, kuras centrâlais rituâls bija omofâåija - dzìvnieka, kurâ iemâjojis
dievs, saplosì¸ana un apè¸ana jèlâ veidâ. Rituâls ne tikai nostiprinâja
komunikâciju ar dievu, bet arì tâ lìdzdalìbnieku vienotìbu : rituâls saistìja
cilvèkus sakrâlâ kopìbâ, kurâ ðèma dalìbu arì dievs. Dionìsa kultâ tika
uzsvèrta dalìbnieku aktìva lìdzdalìba, at¸¿irìbâ no pârèjiem kultiem, kuros
piedalìjâs vienìgi vèrojot.
Galvenâ kulta nesèja bija sieviete, kas simbolizèja
dvèseli; viðu sauca par menâdu.
Dionìsa kulta mèr¿is - atveseîot dvèseli un ¿ermeni,
atbrìvot to no titâniskâ elementa ar attìrì¸anas palìdzìbu. Tajâ akcentèja
cie¸anu un attìrì¸anas nesaraujamo vienotìbu.
Dionìsisms un oråisms ir jauna pakâpe grie¿u reliåijas
vèsturè; pirmais nonâk pie mitoloåiskâs domâ¸anas pa¸nolieg¸anas, bet otrais
jau ir saistìts ar filosofiskajâm mâcìbâm.
Apolloniskâs reliåijas pamatprincipi ir pa¸apziða, prâts
un nedalâma forma, bet dionìsiskâs reliåijas pamatprincipi - aizmir¸anâs,
dzìvìbas neprâts un pilnìga saku¸ana ar visu pasauli.
Apollona kultâ izpaudâs tikai viena puse no antìkâ
cilvèka bútìbas - prâta un gaismas puse . Lai arì dzìvìbas neprâta un tumsas
puse rastu izpausmi, bija vajadzìgs dionìsija kults [4].
Racionâlâs skaidrìbas un tum¸o stihisko spèku
apvieno¸anâs Apollona tèlâ apstiprina cie¸âs Apollona un Dionìsija saites, kau
arì viði ir dievi antagonisti; viens ir galvenokârt gai¸o spèku dievs, otrs
tum¸âs un aklâs ekstâzes dievs, taàu pèc 7.gs.p.m.è. ¸o dievu tèli sâka
tuvinâties Delfos.
Viðiem abiem rìkoja oråijas Parnasâ; pa¸u Apollonu nereti
godâja kâ Dionìsu, viðam bija Dionìsa epiteti - efeja un Bakhs. Par godu
Apollonam rìkoto svinìbu dalìbnieki rotâja sevi ar efejâm tâpat kâ Dionìsa
svètkos. [2]
Laika gaitâ Apollona nozìme arvien pieauga, ietverot citu
dievu raksturìgâs iezìmes un ìpa¸ìbas - paredzè¸anas spèjas, no Gejas, múzikas
mìlestìba no Hermeja, iedvesmas pilna trakulìba un ekstâze no Dionìsija. [3]
Dionìsiji - svètki par godu Dionìsam - bija saistìti ar
vìnogu audzè¸anu un vìna gatavo¸anas ciklu. Mazie , jeb lauku Dionìsiji tika
svinèti decembrì, kad tika novâktas vìnogas ; Lènaji - janvârì, kad attaisìja
mucas un tika nogar¸ots jaunais vìns; Lielie (jeb pilsètu) Dionìsiji - marta
beigâs un aprìîa sâkumâ.
Orfisms pârveidoja Dionìsa kultu par reliåiski
filosofisku mâcìbu ar tam atbilsto¸u kosmoloåiju (kurâ ir runa par to, ka
Zagreju (Dionìsiju) nogalinâju¸i titâni, kurus savukârt Zevs saspèris pì¸îos, un kâ no tiem dzimis
cilvèks), ètiku ("orfiskâ" dzìve kâ mèr¿is, kas paredzèja
"dionìsiskâ"' elementa atbrìvo¸anu no titâniskâ) un epistemoloåiju
(mâcìbu par dvèseîu pârceîo¸anu).
¨ì reliåija ietvèra sevì daudzus elementus no iepriek¸èjâm
reliåiskajâm kustìbâm un pârveidojâs par ietekmìgu strâvojumu, kura centri
atradâs Sicìlijâ, Atènâs, u.c. No 6.gs.p.m.è. bagâtigâ orfiskâs literatúras
klâsta mazkas ir saglabâjies. 5.gs.p.m.è. orfisma popularitâte kritâs un tas
pârtapa par diezgan nicinâmu sektu (tâs pielúdzèji - zemâko kârtu pârstâvji),
tomèr orfisms ietekmèja tâdus diýgarus kâ Pindars un Platons.[5]
Kâ vìna un dzìvìas dievs Dionìsijs vispirms iekîâvâs
Senâs Grie¿ijas vìnkopju un zemkopju vidú. Pèc tam, kad zemniecìba no
aristokrâtijas bija izkarojusi sev politiskâs tiesìbas, Dionìsa kults radikâlâ
Atènu tirâna Peisistrata laikâ (ap 600-528/527 g.p.m.è.) tika atzìta par
oficiâlu valsts reliåijas kultu. Vèlâk Dionìsiju grie¿i uzðèma pat olimpisko
dievu saimè un pârvèrta par Zeva dèlu. Lidz ar to zinâmâ mèrâ pats Dionìsa
kults zaudèja daîu no sava primitìvâ bioloåisma. [4]
Uz ¸âda sabiedriskâ un sadzìviskâ fona veidojâs un
attìstìjâs Pitagora uzskati un tika radìta viða mâcìba. Savu mâcìbu Pitagors
sadalìja "slèptajâ" un "redzamajâ", atbilsto¸i tam Pitagora
kopienas dalìbnieki iedalìjâs "akusmâti¿os" un
"matemâti¿os", jeb citiem vârdiem sakot "ekzotèri¿os", kuri
pârzina ârèjâs parâdìbas un "ezotèri¿os", kuri savukârt pârzina
slèpto, iek¸èjo, bútisko.[16]
Pitagora filosofijas ezotèriskâ daîa ir iek¸èja un
pârvèrst to par tekstu nav iespèjams - uz tâs bâzes tika veidots jauns kults,
jauni rituâli.
Pitagora filosofisko ideju kopumu varètu dèvèt par
protofilosofiju - pârejas formu no mitoloåijas uz filosofiju- kas sevì satur
pretrunas starp juteklisko iztèli un racionâlo domâ¸anu, eksakto zinâtðu
iedìgîiem un mitoloåijas socioantropomorfajâm zìmèm. Pètot Pitagora un
pitagorie¸u filosofiskos meklèjumus, nâkas nepârtraukti saskarties ar zinâtnes
un mistikas, loåikas un fantâzijas, filosofijas un mitoloåijas, faktu un
leåendu savijumu. ¨ìs pretrunas liecina par meklèjo¸âs domas pretstatu sakarìbu
un mijiedarbìbu.[8]
Pitagora lìmenì matemâtika, reliåija, filosofija nebija
nodalìtas.
Vârdu "filosofija" veido divi vârdi - mìlestìba
(philia) un gudrìba (sofia). Leåenda vèstì, ka ¸âdâ nozìmè to pirmo reizi sâcis
lietot tie¸i Pitagors, proti, lai apzìmètu ìpa¸u pozìciju attiecìbâ pret
ìstenìbu:
" ... tikai nedaudzi cìtìgi ieskatâs lietu dabâ; tos
tad arì sauc par gudrìbas mìlètâjiem vai filosofiem."
Pitagorie¸u teorètiskie meklèjumi attiecas uz jaunu tâ
saucamâs teorètiskâs dzìves modeli. ¨is teorètiskais dzìves veids vèl bija
sinkrètiski saistìts ar praktisko dzìves veidu, taàu bija jau skaidri izteikta
¸¿el¸anâs tendence. Savu teorètisko dzìves modeli pitagorie¸i centu¸ies
konsekventi ìstenot. Izvirzìtâ mè¿a sanieg¸anu atviegloja speciâli izstrâdâta
metodoloåija.
Metodoloåisko sistèmu pitagorie¸i dalìju¸i divâs daîas :
pirmâ apak¸sisatèma domâta harmoniskas garìgas un fiziskas pilveido¸anâs
pamatfâzes apgú¸anai, otrâ - augstâkas pilnveido¸anâs fâzes mèr¿tiecìgai
vadì¸anai un audzèkðu rado¸o spèju attìstì¸anai. Zemâko pilnveido¸anâs pakâpi
pitagorie¸u savienìbas locekîi apguvu¸i pakâpeniski triju lìdz piecu gadu
laikâ, parasti agrâ jaunìbâ. Augstâkajâ pilnveido¸anâs pakâpè pârcelti tikai pârbaudìtie, izredzètie,
uzticìbas un morâles ziðâ nevainojamie. Zemâkâ pilnveido¸anâs pakâpe saukta par
akusmatisko (akúsma - dzirdamais) jeb eksotèrisko (exòterikos -
ârèjs), augstâkâ par matemâtisko (mâthema - zinâtne) jeb ezotèrisko (esòterikos
- slepens).[5, 8]
Akusmatikas eksoteriskâ metodoloåija domâta pitagorie¸u
dzìves veida vispârèjo iemaðu apgú¸anai. Augstâkajâ - ezoteriskajâ
pilnveido¸anâs posmâ ietilpusi dzìves veida zinâtnisko principu, politiskâs
ideoloåijas, reliåisko mistèriju noslèpumu apgú¸ana.
Akusmatikas metodoloåijas lìdzekîus var iedalìt trijâs
grupâs: akusmatikas objektu jautâjumu un atbilýu definìciju gnomas, akusmatikas
eromatiskâs principu gnomas un akusmatikas kârtulu gnomas.[8]
Akusmatikas objektu jautâjumu un atbilýu definìciju
gnomas aptver tâs galvenos jèdzienus, tâs vienmèr ir ìsas , savdabìgas, reizèm
visai daudznozìmìgas. Kas ir Svètlaimìgo Sala? - Saule un Mèness. Kas ir Delfu
orâkuls? Sirènu (debess sfèru múzikas) harmonija.
Akusmatikas eromatiskâs principu gnomas tiek izteiktas
eromatiskâ veidâ un atbild uz jautâjumu par vispârâkâs pakâpes objekta atlasi
zinâmâ objektu kopâ. Kas ir pats varenâkais ? -Doma. Kas ir pats labâkais ? -
Laime. Kas ir pats skaistâkais ? - Harmonija. Kas ir pats taisnìgâkais?
Ziedo¸ana.
¨ìs elementârâs definìcijas ir krasâ pretrunâ ar sava
laika pieðemtajâm mitoloåiskajâm pasaules uzskata normâm - tâs ir uzskatâmas
par mèåinâjumu konstruèt jaunu, galvenokârt ètisko normu sistèmu (varenâkais ir
nevis kâds no Dieviem, bet gan Doma, skaistâkais - ne kâda Dieviete, bet
preti¸¿ìbu harmonija, u.tml.)[8]
¨ì sistèma norâda cilvèkiem ceîu uz labestìbu, skaistumu
un laimi, virzì¸anos pa ¸o ceîu atvieglo akusmatisko kârtulu apgú¸ana.
Savâ mâcìbâ Pitagors iz¸¿ìra divas daîas :
1."akusmata", t.i. principi, ko skolotâjs atstâj skolniekam mutiski
un bez pierâdìjumiem; 2."matemata", t.i. zinâ¸anas kâ tâdas.
"Akusmâti¿i" pakîâvâs pitagorie¸u ètiskajâm
normâm, taàu tikai "matemâti¿i" veidoja kopienas kodolu, bija tâs
ìstenie locekîi. Pitagors mâcìja, ka dvèsele saistìbâ ar ¿ermeni ir kîuvusi
netìra un prasa attìrì¸anos.
Runâjot par zinâ¸anâm, pirmajâ vietâ izvirzìjâs
matemâtiskâs zinâ¸anas, kuru apgú¸ana cilvèku pietuvina dieviem, jo pat dievi
nespèj atcelt to, ka kate¸u kvadrâtu summa lìdzinâs hipotenúzas kvadrâtam.
Matemâtiskajiem likumiem pakîaujas visi - gan cilvèki, gan dievi. Kas zina
matemâtiku zina to, kas ir augstâks par dieviem.
Fenomens ir parâdìba , kad pedagoåija, izglìtìba rodas
kulta ietvaros, rituâlu ietvaros.
Atcerèsimies, ka Pitagora laikâ matemâtika, reliåija,
filosofija vèl nebija nodalìtas.
Pitagors ir tas, kur¸ iemâcìjâs izdalìt no tradìcijâm intelektuâlo.
Saskaðâ ar to darbu fragmentiem, kuri saglabâju¸ies citu
autoru (Platons, Aristotelis, Aleksandrijas Filons, Plotìns, Origèns,
Porfìrijs, Laertas Diogèns, u.c.)[11,12,16]
darbos, Pitagorie¸i uzskatìja ka visa Pasaule radusies no viena, kopèja
sâkuma. ¨is kopìgais sâkums ir apveltìts
ar sareýåìtu struktúru un potenciâli nosaka visu turpmâkâs attìstìbas gaitu, it
kâ ietver sevì Visuma veidolu, dzìvi un likteni. Visuma ra¸anâs, tâs
uzplaukums, noriets - visi ¸ie eksistences etapi saistìti ar skaitîiem, laiku
un telpu. Skaitliskâs transformâcijas nosaka precìzas likumsakarìbas.
"Visa sâkums ir vieninieks; vieniniekam kâ
iemeslam pakîaujas nenoteiktais divnieks kâ matèrija;
no vieninieka un nenoteiktâ divnieka rodas skaitîi; no skaitîiem punkti; no
punktiem lìnijas; no tâm plaknes figúras; no plaknes figúrâm - telpiskas
figúras; no tâm jutekliski uztverami ¿ermeði, kuros ir àetri cèloði - uguns,
údens, zeme un gaiss; pilnìbâ mainoties
un pârvietojoties viði rada pasauli - apgarotu, saprâtìgu, lodveidìgu, kuras
centrâ Zeme; arì Zeme ir lodveidìga un apdzìvota no visâm pusèm. Esistè pat
Antipodi un músu "apak¸a" - viðiem "aug¸a". Pasaulè
vienâddaîìgi ir gaisma un tumsa, aukstums un karstums, sausums un
mitrums." [11]
Kâ var secinât no ¸ì fragmenta, skaitîi pitagorie¸u uztverè, ir nevis
vienkâr¸i skaitîi, ne atsve¸inâtas abstrakcijas, bet pilnìbâ saistìti ar åeometrisko
figúru telpiskumu. Aritmètiskâ rinda 1,2,3,4,5,6,7,8,9,10 - nav vienkâr¸i
skaitîu secìba. Pitagorie¸u skatìjumâ, katram skaitlim piemìt sava bútìba.
No monâdes un diâdes rodas àetras tâlâkâs stihijas -
tetraktìde (tetras), kurâ galveno lomu spèlè uguns. Tetraktìdi
simboliski apzìmèja ar divâm vienkâr¸âkajâm åeometriskajâm figúrâm - trijstúri
un àetrstúri. Trijstúris simbolizèja pirmatnèjo vienpatnìbu. Tâ vienâ stúrì
novietots Krons ( pirmatnèjais laiks, t.i. sâkotnèjais dievs), pârèjos stúros -
Dionìss un Arejs. Àetrstúra katrâ stúrì novitoti stihiju simboli : uguns
reprezentante Hestija, gaisa reprezentante Hèra, údens reprezentante Afrodìte
un Zemes reprezentante Dèmetra.[8]
Tajâ savas dzìves periodâ, kad Pitagors ieradies Èåiptè
kâ iniciâcijas kanditâts Izìdas un Ozìrisa Mistèrijâm, tur jau eksistèja jaukta
teogonijas forma un tie¸i ¸âdâ formâ Pitagors, kâ skolnieks, to apguva. Tâs
galvenâ bútìba ìsumâ ir sekojo¸a: fundamentâlâ, skaitliskâ teogonija absorbèja
sevì mâcìbu par pasaules radì¸anu caur Vârdu, kura jèga noslèpta aiz bezgalìgâm
skaitîu rindâm.[19]
Kvantitâte nav tas pats, kas kvalitâte - ¸o atklâjumu
Pitagors izmanto kâ reliåisku motivâciju. Matemâtika tiek dievi¸¿ota . Pitagors
apvienoja mâcìbas ar reliåiju.
Við¸ apzinâti meklèja matemâtikas paradoksus. Viðpus
skaitîiem, no Pitagora viedokîa, vienmèr ir realitâte.
Katram skaitlim piemìt sava bútìba.
Monâde - 1 - simbolizè gudrìbu; diâde - 2 - tumsonìbu, aprobeýotìbu;
triâde - 3 - draudzìbu, mieru, taisnìbu, tikumus; tetrâde - 4 - Dievu; pentâde
- 5 - simbolizè visas augtâkâs un zemâkâs bútnes; heksâde - 6 - simbolizè
pasaules radì¸anu, to dèvèja par formu formu; heptâde - 7 - bija reliåijas
skaitlis; ogdoâde - 8 - simbolizè mìlestìbu, gaismu, likumIbu; eneâde - 9 -
asocièjas ar klúdâm un trúkumiem, to sauc arì par cilvèka skaitli, atbilsto¸i
embrionâlâs attìstìbas deviðiem mène¸iem; dekâde - 10 - saskaðâ ar pitagorie¸u
mâcìbu ir diýâkais skaitlis, tas simbolizè àetras stihijas - údeni, uguni,
gaisu un údeni.[16,17]
Viens no jaunâs reliåijas balstiem ir matemâtiskais
pretstats pâra un nepâra skaitîiem, kur pâra skaitîi simbolizè sievi¸¿o, bet
nepâra - vìri¸¿o sâkotni.
Liela nozìme tiek pie¸¿irta maåiskajiem, mistiskajiem
skaitîiem :
Piemèram: 1+2+3+4=10
1 simbolizè punktu bez parametriem, 2 - nogriezni, kas
savieno divus punktus, 3 - trìsstúri vai plakni, 4 - tetraedru vai tilpumu,
5,6,7 un 8 veido paradoksâlas figúras, kuru atsevi¸¿i punkti atrodas ârpus
redzamâs pasaules sfèras.
9 ir pats neizprotamâkais lielums, kas pârì ar 0
personificè pa¸u dievu, kur¸ disperåèjis radì¸anâ.
Citiem vârdiem sakot, visu materiâlâs pasaules daudzveidìbu var nosacìti
pieðemt par skaitîiem 1,2,3 un 4, kurus Pitagors sauca par "galvenajiem
sastâdo¸ajiem". Við¸ uzskatìja, ka pârèjie redzamâs pasaules lielumi ir tikai tâlâka skaitîu 4 attìstìba. Pitagors
dievi¸¿oja skaitli 4, apgalvojot, ka caur to Radìtâjs kîuvis apjau¸ams.
Sekojo¸â attìstìbâ skaitlis 5, piemèram, kîúst par piramìdu, kas ir nepilnìgs
¿ermenis, jo tâ pamatne nav simetriska ar sânu skaldnèm, 6 - par oktaedru,
u.t.t..[17]
Pitagors uzskaita piecus pilnìgus åeometriskus ¿ermeðus,
katrs no kuriem atbilst vienam pirmelementam : oktaedrs (astoðskaldnis, kuru
veido vienâdmalu trìsstúri) atbilst
dvèseles gaisam, tetraedrs - ugunim, ikosaedrs (¿ermenis , kuru sastâda divdesmit trìsstúru)
- údenim, kubs - zemei un dodekaedrs (divpadsmitskaldðu ¿ermenis, kuru veido
regulâri piecstúri)- pa¸am dievi¸¿ìgâkajam, "smalkâkajam" elementam,
kur¸ caurauý visu pârèjo - èterim. .[19]
At¸¿irìbâ no Pifagorie¸iem , músdienu okultisti
papildinâju¸i ¸o rindu ar ar sesto ¿ermeni - lodi.[19]
Saskaðâ ar Pitagora sekotâju skaidrojumiem skaitlis ir
pats ticamâkais un patiesâkais, visa eso¸â hierarhijas sâkums, visuma
sâkums.[17]
Pitagors un pitagorie¸i atklâja tâdu ìpa¸ìbu kâ lielumu
nesamèrojamìba; piemèram kvadrâta diagonâles attiecìba pret tâ malu ir diezgan
irracionâla , jo ¸o attiecìbu nevar izteikt ne skaitîos, ne skaitîu attiecìbâs
- tâtad to nevar pârdomât, izdomât ( lai gan var uzskatâmi izdomât iztèlè). Tas
nenozìmè, ka skaitîi pa¸i par sevi ir nesalìdzinâmi: to mèrs ir nemainìgs - tâ
ir nedalâmâ vienìba vieninieks - bet
izrâdâs, ka pat skaitlis nevar pilnIbâ izteikt visu redzamo pasauli.
Vienlaicìgi ar nemainìgi precìziem skaitîiem pasaulè vienmèr eksistè arì kâda
aberâcija, izkropîojums, kuru nevar atcelt un mainìt pat skaitlis. Un lai arì
skaitlis ir bezgalìbas pretstats, tas tomèr ielauýas pasaulè, kur ne viss ir
izmèrâms un izskaitâms, kas arì demonstrè nesamèrojamìbas principu.[17]
Pitagors apgalvoja, ka dzirdèjis debess sfèru kustìbu.
Við¸ ticèja dvèseles nemirstìbai un atdzim¸anai.
Matemâtiskâs abstrakcijas sfèru Pitagors saistìja ar
dialektisko pasaules uztveri.
No Pitagora brâlìbas ("savienìbas") izaug pla¸a
politiska kustìba, kura nâk pie varas. Politika reformèjas caur intelektuâlo,
caur jauno reliåiju - matemâtiku.
Lìdztekus filosofiskajai un reliåiozajai ietekmei,
svarìga ir arì pitagorie¸u politiskâ ietekme. Viðu politiskais ideâls bija
savdabìga aristokrâtijas forma, kas balstìjâs uz jaunâm sabiedrìbas kârtâm,
kuras galvenokârt nodarbojâs ar tirdzniecìbu, bija sâkotnèji augsti attìstìtas,
darbojâs kolonijâs.
Pitagorie¸u mèr¿is bija noteikta dzìves modeîa
sasnieg¸ana, caur vispârèja labuma sasnieg¸anu, kuru visi atzìtu un pilnveidotu.
Viðu mâcìba tika izplatìta kâ slepena, kuru zinât bija îauts vien adeptiem un
kuru pla¸i izplatìt bija stingri aizliegts.
Pitagorie¸u kopienâ - hetèrijâ uzðèma arì sievietes; tur
valdìja vislielâkâ disciplìna ( jo anarhija ir îaunums) ar kuras palìdzìbu
cerèja sasniegt augstâko harmonizâciju, sakârtotìbas pakâpi. Pitagors vèrsâs
pret demokrâtiju kâ sabiedriskâs dzìves formu. Viða konservatìvo sociâlo
filosofiju saasinâja ¸is politiskâs programmas realizâcijas instruments -
pitagorie¸u savienìba, kas bija hierarhiski organizèta.[5]
Kad Sibarìdas demagogs Tèlids izdzinis 500 pilsoðus, tiem
patvèrumu devusi Krotonas pilsètvalstiða un atbalstu sniedzis Pitagors. Diodors
izdzìtos nedèvè par aristokrâtiem, bet gan par "ievèrojamiem" (euprotatos).
Cìðâ starp Krotonu un Sibarìdu, kas pipeprasìjusi izdot savus pilsoðus,
Sibarìda tikusi nopostìta. No tâ laika Pitagors guvis ievèrojamu politisku
ietekmi, taàu daîèji samazinâjis savas savienìbas popularitâti. Pitagorie¸u
mèr¿i varètu formulèt kâ ieceri veidot "gara aristokrâtu " pârvaldes
formu, "labâko pârvaldi". Tâda iecere par viða ienaidniekiem padarìja
tiklab ietekmìgâkos aristokrâtus, kâ arì demokrâtus.[5]
Savukârt pitagorie¸u savienìbas sagrâves laiks sakrìt ar
tirânijas izplatì¸anâs apogeju.
Stâsta, ka, galu galâ Krotonas iedzìvotâji, baidoties ,
ka Pitagors varètu kîút par tirânu, aizdedzinâja èku, kurâ við¸ un viða
sekotâji pulcèjâs. Saskaðâ ar citiem avotiem, dzìvi paliku¸ie pitagorie¸i un
pats Pitagors izklìda pa daýâdâm Grie¿ijas pilsètvalstiðâm, mira Pitagors
Metapontâ.[5,19]
Pitagoram tiek piedèvèti daudzi
rakstu darbi, bet vairums no tiem ir nâkamo gadsimtu falsifikâcijas.
Iespèjams viða mâcìba tika izplatìta mutiski, vai galvenokârt mutiski. [19]
Pitagorie¸i ne tikai pârvèrta jèdzienus skaitîos, bet ¸os
skaitîus arì mistificèja. Milètas Hipodams savu utopiskâs valsts iekârt
balstìja uz àetrâm trihotomijâm : 1) pilsoði dalìjâs zemkopjos, amatniekos un
karavìros, 2) zemes ìpa¸umi - sabiedriskajos , tempîa un personìgajos, 3)
noziegumu - goda aizskar¸anâ, ìpa¸uma tiesìbu aizskar¸anâ, slepkavìbâ, 4) tiesu
lèmumi - notiesâ¸anâ, attaisno¸anâ , nosacìtâ notiesâ¸anâ. [8]
Neskatoties uz pitagorie¸u neveiksmi politiskâ jomâ, viðu idejas
ievèrojami ietekmèja antìko utopisko koncepciju ra¸anos par valsts darbìbas formu
un saturu.
Kâ jau minèts , savu mâcìbu Pitagors sadalìja
"slèptajâ" un "redzamajâ", atbilsto¸i tam Pitagora kopienas
dlìbnieki iedalìjâs "akusmâti¿os" un "matemâti¿os", jeb
citiem vârdiem sakot "ekzotèri¿os", kuri pârzina ârèjâs parâdìbas un
"ezotèri¿os", kuri savukârt pârzina slèpto, iek¸èjo, bútisko.[16]
Faktiski við¸ atdalìja eksaktâs zinâtnes no empìrisma;
at¸¿ìra "ìsto" esamìba no reâlâs pasaules, kura atrodas
"aiz" tâs.
Pa¸a Pitagora darbìbu var uzskatìt par atskaites punktu, no kura sâkot
eksaktâ zinâtne pamazâk atrâvusies no empìrisma, izvèr¸ot kvantitâtìvas
mistiskâs spekulâcijas, bet vèlâk pakâpeniski no tâm atbrìvojoties. Domâjams,
tomèr, ka galveno ieguldìjumu eksaktâs zinâtnes tap¸anâ devis nevis pats
Pitagors, bet viða sekotâji, kuri Pitagoram piedèvè daudzus vèlâk izdarìtus
atklâjumus.[8]
Pitagors mâcìja, ka visa eso¸â sâkums un beigas atrodas
kâdâ abstraktâ lielumâ, kuru sauc par Monâdu. ¨ì Monâda ir pilnìgi neizzinâms
tuk¸ums, haoss, kur¸ radìjis visus dievus un vienlaicìgi ietver sevì visu
esosìbas pilnìbu dievi¸¿âs Gaismas veidolâ.
Lìdzìgi èterim Monâda caurauý visas lietas, bet konkrèti
neatrodas nevienâ no viðâm.Tâ ir visu skaitîu summa, bet vienmèr tiek uztverta
un aplúkota kâ nedalâms lielums, vai vienìba, vai vieninieks. Pitagorie¸i
iedomâjâs Monâdu kâ figúru, kura sastâv no desmit mezglu punktiem - tetraktisu.
¨o figúru veido deviði vienâdmalu trìsstúri, kuri simbolizè vispasaules Tuk¸umu
un Rado¸o Gaismu. Vistuvâk, Pitagora izpratnè, Monâdas jèdzienam pietuvojas
Nulle, kura virzâs bezgalìbâ. Vieninieks ir pirmâ Monâdas manifestâcija, jo
tikai tâ var bút nedalâma, vienlaicìgi iekîaujoties visos citos skaitîos.
Vieninieks - tas ir Dievs, kur¸ izdalìjies no bezdibeða. Ar savu prâdì¸anâs
brìdi Dievs kîúst divèjâds, t.i. savâ bútìbas un esìbas vienìbâ sevis
realizâcijai iekîaujot kâ vìri¸¿o (aktìvo),tâ sievi¸¿o (pasìvo) sâkumu.
Savukârt Diâda vienmèr ir sadalìta. Tâs simboliskie vârdi
ir îaunums, tumsa, nekautrìba, nestabilitâte, kîúda, neizlèmìba. Diâde ir
tumsonìbas un aprobeýotìbas simbols.
Pitagors esot teicis :" Cilvèks nav atsevi¸¿i ðemts
Vìrietis un atsevi¸¿i ðemta Sieviete. Cilvèks - tie ir abi dzimumi, kas
apvienojas androgìnâ esìbâ."
Viss izzinâmais ir izzinâms tâ vienìbâ un pilnìbâ, bet
tâdâ vienìbâ, kurâ var saskatìt visus tâ iespèjamâs nâkamìbas atzarus un vienlaicìgi tâdâ kurâ var saskatìt sakatìt
tâ iek¸èjo struktúru. Skaitîi tie¸i simbolizè ¸âdus pirmèjos apveidus,
pirmtèlus.
Atbilsto¸i Pitagora mâcìbai skaitlis ir radì¸anas un
izziðas princips, tas îauj iz¸¿irt atsevi¸¿o, domât konkrèti, rast robeýas
pasaulei un domâ¸anai.[17]
Visa pamats ir vieninieks - vienotìbas simbols, formas
princips un nenoteiktais divnieks,
citâdìbas simbols vai matèrija, kuri arì rada visu eso¸o. ¨ie abi pretstati -
monâda un diâda ir visa absolútâ sastâvdaîas.
Pitagora dzìves laikâ notika gan akcentu pârbìdes
reliåijâ (no Apollona uz Dionìsiju), gan
arì ètikas normu izmaiðas. ¨ajâ laikâ (VII - VI gs.p.m.è.) Senâ Grie¿ija
pârdzìvoja arì asas sociâlâs cìðas - aristokrâtus no viðu lìderpozìcijâm centâs
izkonkurèt jaunbagâtnieki, kuru orientâcija bija demokrâtiskâka.
Mainoties valdo¸âs ¸¿iras sociâlajai struktúrai notika gav valdo¸o slâðu
savstarpèjas cìðas, gan kompromisu meklèjumi.
Rezultâtâ Pitagora idejâm, kâ vienam no variantiem sabiedrìbas tâlâkai
attìstìbai, bija radìta auglìga augsne. Pitagora idejas guva lielu ietekmi VI
gs. beigâs Krotosas, Metapontas un Tarentas pilsètvalstiðâs (polisâs). Par to
liecina arì tas, ka Pitagora dibinâtâ politiski reliåiskâ savienìba pârdzìvoja
pa¸u dibinâtâju un pastâvèja apmèram 120 gadus.
Pitagora mâcìbâ saskatâma saikne ar Apolona un Dionìsa
kultiem, to pretstatiem un kopìgo.
Saikne ar Pitagora mâcìbas daîu par monâdi un diâdi
izpauýas tâdèjâdi, ka galvenâ Dionìsija kulta nesèja bija sieviete - menâda.
Diâde jeb divnieks savukârt simbolizèja sievi¸¿o pusi Pitagora mâcìbâ.
Pitagora sekotâji un "sekotâji" pat îoti
konkretizèja ¸o mâcìbas daîu, apgalvojot, ka diâde, jeb divnieks, simbolizè
visu nekonkrèto, nestabilo, kas savukârt simbolizè visu sievi¸¿o.
Pèc Pitagora koncepcijas, cilvèks sastâv no miesas un
dvèseles. Dvèsele sastâv no trim komponentiem : sapratnes (phrèn), prâta
(noys) un kaislìbas (thymòs). Cilvèka pilnveido¸anâs saskaðâ ar
¸o koncepciju, var bút harmoniska tikai tad ja vèrta uz vienlaicìgu un optimâlu miesas, sapratnes,
prâta un kaislìbu attìstìbu.[8]
Pitagorie¸u filosofijâ ir bútiska doma par harmoniju
starp apollonisko un titânisko principu. Pitagorie¸u idejas par harmoniska
cilvèka veido¸anos dzìvo un attìstâs, tâpat arì doma par pretstatu vienìbu.
"Jupiters ir vienlaicìgi gan Laulâtais draugs, gan
dievi¸¿â Laulâtâ draudzene", teicis Orfejs.
Pitagora Dievs savukârt bija vienlìdz labs un îauns, jo
ja við¸ neievietotu sevì abas ¸ìs ìpa¸ìbas, tad nespètu saglabât
Viengabalainìbu.
Orfejs ir Apollona dziesminieks. Viða mâcìbâ apvienojâs
Apollona harmonija ar Dionìsija orgiasmu, ekstâtismu.
Orfejs grie¿u mitoloåijâ ir Apollona un múzas Kaliopes
dèls, kur¸ neciena Dionìsu un pielúdz Hèliosu, dèvèjot to par Apollonu.
Vèsturiski ar Orfeja vârdu saistìta reliåiozi-filosofisku uzskatu sistèma, kura
radâs apollona-dionìsa sintèzes gaitâ 6.gs.p.m.è., Attikâ. [3]
Orfisms ir pirmais gadìjums, kad reliåijas dibinâtâjs
vienlaicìgi ir arì cilvèks (kaut arì
mìtiska persona), kas mirst kâ savas mâcìbas moceklis. Orfisms ir pirmâ
reliåija, kurai bija rakstìti teksti. Kosmogonijas centrâ tika nostâdìts jauns
abstrakts princips, ko arhaika nepazina un kas jau robeýojâs ar filosofiju,
kaut arì pa¸os vispârìgâkajos vilcienos ¸ì koncepcija ir viscaur mìtiska un
mistiska.[5]
Kosmosa un dievu izcel¸anos orfi¿i traktèja tâdèjâdi, ka
rezultâtâ tika radìts cilvèks , kuram piemita titânu pârdro¸ìba un Dionìsa
cie¸anas.
Cilvèki, mâcìja orfi¿i ir dievi¸¿â (cèlâ, gai¸â) un
titâniskâ (zemiskâ, îaunâ) elementu sajaukums, kas arì nosaka viðos notieko¸o
cìðu starp dvèseli un ¿ermeni. Dionìss palìdz cilvèkiem, viðu garam un dvèselei
atbrìvoties no titâniskâs, ¿ermeniskâs "kapliàas", kurâ dvèsele
ieslodzìta tikai uz laiku.
Citiem vârdiem runâjot, dvèseles dzìve ir nepilnvèrtìga,
jo tâ atrodas ¿ermenì kâ cietumâ. Orfi¿i mâcìja, ka nâve vèl neatbrìvo (dvèsele
var pârceîot), un tâpèc noliedza pa¸nâvìbu. Galvenais atbrìvoties no titâniskâ,
îaunâ elementa, saraujot liktenìgo rið¿ojumu. Mèr¿is - absolúta nâve, bez
sekojo¸as iemieso¸anâs.
Orfisms paredzèja askètismu un atturè¸anos no tieksmes
pèc dzìves èrtìbâm, simboliski un aforistiski izteiktu priek¸rakstu
izpildì¸anu. Lai sasniegtu pilnìbu bijis jâpiedalâs slepenos orfi¿u rituâlos.
Galvenais orfismâ bija tas, ka reliåijas centrâ tika
nostâdìts indivìds, kuram pa¸am uz savu risku bija jârisina vainas un atmaksas
problèmas.
Arì Pitagors mâcìja par dvèseîu pârceîo¸anu
(metempsihozi) pèc nâves.
Pitagors esot kategoriski noraidìjis tirânijas vardarbìbas principu par
stiprâkâ tiesìbâm un tâ vietâ izvirzìjis taisnìguma (dikè) principu. Seit
pitagorie¸u koncepcija pilnìbâ sakrìt ar orfi¿u mâcìbu, kas noliedz
asinsizlie¸anu. Pitagorie¸i uzskatìja, ka ne bagâtìbâ, ne diýciltìbâ nav
meklèjama labestìba, bet to varot rast harmoniska dzìves veida radìtajâ
cilvèciskajâ laimè.
Pats Pitagors bijis labs piemèrs ¸âdam harmoniskam
dzìvres veidam. Viðam biju¸i septiði bèrni un ja ðem vèrâ, ka no 35
saglabâtajiem agro pitagorie¸u darbu fragmentiem, 18 tiek piedèvèti Pitagora
åimenes locekîiem - dèliem, meitâm, sievai un sievastèvam, tad jâsaka, ka
garìgâ saskaða un harmonija ¸ajâ åimenè bijusi lieliska.
Pitagora mâcìba ir atstâjusi bútisku iespaidu
civilizâcijas attìstìbâ. Ir viedoklis, ka pitagorie¸u mâcìba un ar to
saistìtais platonisms, bija tâlìni kristiânisma priek¸teài. Citiem vârdiem
sakot kristiânisma teksti ir piesâtinâti ar pitagorie¸u skaitîu simboliku. Tai
pa¸â laikâ Pitagors un viða skolnieki daudzus skaitîu maåijas noslèpumus
aizguva no seno austrumu un júdu tekstiem. ¨ai sakarìbâ ir interesanta saikne
starp Pitagora simboliku un Apokalipses simboliku. Piemèram, arì tur skaitlis
deviði apzìmè cilvèku.
Visu turpmâko gadsimtu garumâ, lìdz pat músu dienâm ar
skaitîu maåiju aizraujas simtiem cilvèku, taàu arì filosofi un citu zinâtðu
pârstâvji izmantoju¸i ¸o Pitagora mâcìbas pusi savâ darbìbâ.
Kvantitate, ko izteic skaitîi, ir objektìva, tâdèî pèc
pitagorie¸u domâm, to var pieðemt pârpasaules izzinâ¸anas pamatu. Tâdâ gadìjumâ
skaitîi uzskatâmi par visuma iek¸èjo likumu, bet objektìvâ ìstenìba - par
skaitîu atspoguîojumu. ¨ì koncepcija vèlâk ievèrojami sekmèja Platona ideju
ra¸anos un veido¸anos, bet platonisms savukârt atviegloja neopitagorisma
uzliesmojumu músu èras pirmajâ gadsimtâ.[8]
Platons esot radìjis un organizèjis savu akadèmiju pèc Pitagora
skolas parauga. Visa Platona filosofija bija pitagorie¸u principu konsekventas
izstrâdâ¸anas rezultâts.
Skaitlim ir dominèjo¸a loma arì nerakstìtajâ vai
ezotèriskajâ Platona mâcìbâ, kas gan nav fiksèta pa¸a Platona tekstos, bet
nonâkusi lìdz mums tikai rekonstruètâ
veidâ no atsevi¸¿iem viða skolnieku un sekotâju darbiem. Saskaðâ ar ¸o mâcìbu,
kuras pèdas var atrast Aristoteîa mâcìbâ, viða tuvâkâ skolnieka Teofrasta un
neoplatoni¿u mâcìbâs, visa pamats ir vieninieks - vienotìbas simbols, formas
princips un nenoteiktais divnieks,
citâdìbas simbols vai matèrija, kuri arì rada visu eso¸o.
Skaitîa princips ir tas pamats uz kura balstâs vèlìnâ
antìkâ pasauluztvere ar tâs saasinâto pasaules pârdzìvojumu, norobeýotìbu no
Visuma un vienlaicìgu klâtesamìbu Visumâ.
Blakus vienam vienìgam vieniniekam jâeksistè arì
daudzèjâdìbas sâkumam, kur¸ at¸¿iras no vieninieka, sâkums, kur¸ ir
multiplicèjo¸s un vairojo¸s. ¨âdu sâkumu pitagorie¸i un pèc viðiem arì
platoni¿i dèvèja par nenoteikto divnieku jeb divvienìbu. Vieninieks tiek
uztverts kâ skaitîa forma (tètiskais,
pozitìvais princips), bet divnieks kâ matèrija (antitètiskais, negatìvais
princips).
Platons vèlâk secinâja, ka pat dievi¸¿âs gudrìbas spèjas
sastâv no vienotìbas un daudzveidìbas un ietver sevì apvienotu galìgumu un
bezgalìbu.
Domâju, ka pretstatu vienìbas, "labâ - îaunâ"
nedalâmìbas idejas, harmoniskuma meklèjumi ¸ajos pretstatos, ir un bús vèl
daudzu filosofisko strâvojumu, literâru darbu un spekulatìvu prâtojumu
iedvesmas avots, jo ¸o pretrunu mès katrs iznèsâjam sevì un vairâk vai mazâk
veiksmìgi cen¸amies harmonizèt savas dzìves laikâ.
IZMANTOTÂS LITERATÚRAS SARAKSTS.
1.
LATVIE¨U KONVERSÂCIJAS VÂRDNÌCA . ( RÌGA : GRÂMATU APGÂDNIECÌBA A.GULBIS, 1938.
),
2.
MITOLOÅIJAS ENCIKLOPÈDIJA, I SÈJ., ( IZD. "LATVIJAS
ENCIKLOPÈDIJA", RÌGÂ, 1993. ),
3.
4.KÂRLIS
RIJNIEKS, "SENGRIE¯U DZÌVES GUDRÌBA", ( 2.IZD., RÌGA,
"ZVAIGZNE", 1992. ),
5.ANDRIS
RUBENIS,
"SENÂS
GRIE¯IJAS DZÌVE UN KULTÚRA",( RÌGA, "ZVAIGZNE", 1994. ),
6.
ANDRIS RUBENIS,
"CILVÈKS
MÌTISKAJÂ PASAULES AINÂ", ( RÌGA, "ZVAIGZNE", 1994. ),
7.S.LASMANE,
A.MILTS, A.RUBENIS "ÈTIKA"
(
RÌGA, "ZVAIGZNE", 1992. ),
8."DOMAS
PAR ANTÌKO FOLOZOFIJU",
//R.Apinis
"Pirmssokrâtisko folosofu priek¸stati pa¸iem par sevi."17.-25.lpp.//
//
H.Bu¸s "Pitagorie¸u sabiedriskâ doma un dzìves veids." 32.-44.lpp.//
( RÌGA, "AVOTS", 1990. ),
9.R.PODOÎNIJS,
"GUDRÌBAS MÌLESTÌBA", ( RÌGA, "ZVAIGZNE", 1987. ),
10.MAMARDA¨VILI
"DOMÂTPRIEKS."
//"Sarunas
par domâ¸anu"., 46.-47.lpp.
//"Apziðas
problèmas un filosofijas aicinâjums".,88.-89.lpp.
//"Zinâtne
un kultúra".,132.-133.lpp.
(
LATVIJAS ZINÂTÐU AKADÈMIJAS FILOSOFIJAS UN SOCIOLOÅIJAS INSTITÚTS, RÌGA,
"SPEKTRS", 1994. )
11.
13.N.Kúns "Zelta aunâda", (Rìga,
"Liesma", 1985)
14.J.Parandovskis "Mitoloåija", (Rìga,
"Zinâtne", 1976)
15.V.Klìve "Gudrìbas ceîos", (Rìga, "Zinâtne", 1996)
16.
17.
18.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru