PLOTĪNS

Viņš dzimis 205. gadā, visi dati liecina, ka Ēģiptē, jo par viņa

vecākiem nekas nav skaidri zināms. Plotīns ar filosofiju sāk nodaroties apmēram 27 gadu vecumā pie tā laika tā saucamā Neoplatonisma skolas atzinēja Amonija Saka. Plotīns ar sajūsmu pieņem Amonija Sakas mācību un pie viņa nomācās 11 gadus, sasniedzot filosofijā ievērojamus panākumus. “Tiecoties iepazīties ar Austrumu filosofiju, Plotīns piedalās imperātora Gordiāna karagājienā pret Persiju (243.g.). Pēc Gordiniāna sakāves un bojāejas, Plotīns bēgot glābjas Antiohijā (Sīrijā).*  

 Atgriežoties sāk nelielā draugu pulkā lasīt lekcijas. “Porfīrijs raksturo Plotīnu kā cilvēku, kas garīgi bija pārāks par citiem. Viņu apmierināja tikai prāta sasprindzināšana, viņš maz rūpējās par savu ķermeni, dažreiz pat ignorējot ēdienu un miegu, nododoties tikai garīgām nodarbēm. Plotīns interesējās par ģeometriju, aritmētiku, mehāniku, optiku un mūziku.”**

          Plotīns bija arī izcils runātājs un teicami spēja argumentēt savu teikt, toties viņš kautrējas savu ķermeni un negribēja pat , lai to atveido tēlnieks akmenī. Plotīna darbība bija virzīta uz dievišķo. Viņš gribēja apvienot dievišķo sevī un dievišķo visumā. 49 gadu vecumā Plotīns saraksta pirmo darbu. Vēlāk viņam pievienojas vēlākajos laikos visuzticīgākais skolnieks Porfīrijs, no kura tad arī varēja daudz ko uzznāt par Plotīnu. Porfīrijs raksta, ka Plotīns visu sīki pārdomājis galvā un tikai tad uzlicis uz papīra. Tā kā Plotīnam bijusi slikta redze, tad darbos bijušas daudz kļūdas un daudzas atkārtotas domas, jo uzrakstītais netika pārlasīts.

          Par Plotīna darbību jāpiebilst, ka viņs pārstāv platonisma atziņas un arī jau kristietības kultūras pirmsākumus, jo ļoti daudz tiek pieminēti šīs kultūras elementi, kuri ir sastopami arī mūsdienu kristietībā. Kristietības filosofijas pārstāvji ir izteikuši domu, ka viņa pietrūkst tikai dažu vārdu, lai tās būtu pieņemamas jaunajai reliģijai.

          Plotīns savos darbos runā par radīšanu fiziskā nozīmē, ka pasaule ir radīta aiz būtības, aiz pirmvienotā būtības. Pasaule ir vienkārši  tāpēc, ka ir, jo ir pirmvienotais.

          Plotīns pasauli redz pretstatos- tas veido matērija un gars, dvēsele un ķermenis, dievišķais un cilvēciskais. Viņš meklē pirmsākumu.

          269. gadā Plotīns pamet Romu un pārceļas uz lauku īpašumu Kampānijā, kur tiek pabeigti pēdējie darbi.

          Plotīns mirst vienatnē 270. gadā no slimības.

*Semane T. Staigājot kopā ar Plotīnu patiesības laukā. LU Filosofilas un vēstures katedra, Rīga- 1999.g.- 7.lp.

**Semane T. Staigājot kopā ar Plotīnu patiesības laukā. LU Filosofilas un vēstures katedra, Rīga- 1999.g.- 8.lp.

PAR TRIM SĀKOTNĒJĀM PASTĀVĒŠANĀM

(vispārējs raksturojums)

Kā jau iepriekš tika teikts, tad Plotīns savas dzīves laikā sarakstīja daudzas grāmatas, kuras saistītas ar filosofiskām atziņām. Te es apskatīt viņa 10. grāmatu ar nosaukumu: “Par trim sākotnējām pastāvēšanām”, kurš it kā ir vislabāk citētais viņa darbs.

          Šajā grāmatā tiek noskaidrots, ka dvēseles ir aizmirsušas savu dievišķo sākumu. Bet dvēsele atskārtusi savu saikni ar dievu- tēvu, atgriežas pie tā. Bet atgriešanās var notikt tikai tad, kad būs noskaidrots “tēva” pirmsveids.

          Tālāk tiek aplūkota dvēseles un prāta saikne tādā ziņā, ka dvēsele izriet no prāta un sāk pastāvēt neatkarīgi no prāta. No kā var izsecināt, ka dvēsele ir atkarīga no prāta. Prāts te tiek apskatīts trijos aspektos: 1. attieksmē pret dvēseli; 2. attieksmē pret domājamo; 3. attieksmē pret savu pamatu un sākumu.

          Tālāk darbā tiek aprakstīta prāta izcelsme no vecuma.

          “10. grāmatas nolūks ir atklāt trīs sākotnējās pastāvēšanas vienā vērojumā- dvēseles atgriešanās pie tēva ir domāšanas atgriešanās savā sākumā, kur tas pats ir domāts un arī tas pats kā dēļ ir iespējams domā, jo tas ir domāt un būt”.*

*Narkēvičs E. Priekšvārds Plotīna 10. grāmatai. Kentaurs XXI, # 14.1997.- 15.lp.

PAR TRIM SĀKOTNĒJĀM PASTĀVĒŠANĀM

-Pirmajā šīs grāmatas daļā tiek runāts par to, ka mūsu dvēseles ir novērsušās no dieva, kas ir to tēvs. Te ir redzams, ka Plotīns runā jau par tā saucamās kristietības problēmām. Te tiek stāstīts, ka tādā veidā rodas uzdrošināšanās būt pašam sev. Sākās savu ceļu meklēšana, bet nezinot par savu izcelsmi, par ko vainot var tikai sevi. “Jo, apbrīnojot un dzenoties pēc cita, tas, kurš apbrīno un dzenas, vienlaikus atzīst, ka ir visniecīgākais un iznīcīgākais no visa, ko godā,- tas nedz dieva dabu, nedz spēku nekad nejaudīs.”* Es domāju, ka te ir dažas līdzības ar citātiem no Bībeles, kur tiek runāts par dieva žēlastību un varu. Kā arī nāk prātā tas citāts par Jēzu Kristu kā vīnogu koku un cilvēkus kā augļus, kur cilvēks bez šī koka kā pamata ies bojā, jo nesaņems dzīvības sulu.

Tātad dvēselei ir jāmeklē sākums, bet vispirms tai jāizzin pašai sev, vai tai ir spēja un redze, lai meklētu un vai vispār dvēselei piedien meklēt. Tik pat labi arī jānoskaidro, vai meklējamais dvēselei ir zināms vai nē. Jo, nezinot meklējamo, nav jēgas arī pašai meklēšanai.

Jau pie pašas pirmās nodaļas es gribētu piebilst to, ka Plotīns meklē dieva esamības pierādījumus. Tā te nav kā problēma. Te dievs ir kā likumsakarība un arī par to nerodas nekādu šaubu. Turpretī vēlākajos laikos(piemēram, sākot jau no renesanses) tas jau ir ļoti būtiski, jo parādās daudzas un dažādas atziņas, kas noliedz dievu. Bet tuvāk mūsdienām to vispār sāk jau aizmirst.

-Otrajā daļā Plotīns izklāsta tādu, pēc manām domām interesantu domu, ka visa mūsu apkārtne, visa daba ir dzīva tamdēļ vien, ka tajā ir dvēsele. Viss apkārt notiekošais ir ar dvēseli un tas ir dzīvs. Dvēsele ieiet ķermeņos un objektos un it kā tos izgaismo no iekšpuses, rada tos patīkamus. Bet tie, kam nav dvēseles, ir miruši, tiem nav šī skaistuma un izgaismotības. tie ir pamesti un miruši, no kuriem visi novēršas. Taču te runa ir arī par  to, ka dvēsele pati no sevis iziet nevar, tāpēc tādā veidā to var uzskatīt par nemirstīgu.

Dvēsele ir vienota. Nav tā, ka dvēsele ir sadalīta pa daļām un katra daļa dzīvo kādā ķermenī. Tā nav! Dvēsele ir vienota un tā ir it visur, kas ir līdzīgi viņas tēva būtībai. Līdz ar to pateicoties dvēselei šis visums ir dievs, jo te valda vienotība un, kā Plotīns saka, visība. Plotīns līdz ar to izsaka domu, ka arī cilvēku tādā veidā var pielīdzināt dievam, jo “līķi izmetami vēl vairāk nekā mēsli”.

-Trešājā daļā tiek runāts par to, ka dvēsele ir godājama un dievišķa. Dvēsele tomēr ir prāta atveids, tāpat kā izteikts vārds ir atveids šim pašam

*Narkēvičs E. Priekšvārds Plotīna 10. grāmatai. Kentaurs XXI,    # 14. 1997.- 19.lp.

vārdam. Dvēsele ir prāta izteiksme un dvēseles darbības ir tās, kuras praktiski pastāv un nāk no prāta. Dvēselei prāts ir kā mājas, jo tā, ielūkojoties prātā, “tai viss šķiet mājīgs un pieņemams, ko tā domā un dara”.

          Plotīns prātu te nostāda augstāk par dvēseli, kaut tā ir dievišķa un godājama. Taču šo dievišķumu dvēselei arī pats prāts sniedz ar savu tuvību un radniecību. “Prāta viela ir skaista un vienkārša”.

          -Ceturtajā nodaļā Plotīns dievu nosauc vārdā- Krons, ar neaptveramo gudrību un neskarto prātu. Plotīns liek apbrīnot šo dievu kā visuma pirmsveidu, kā priekšstāvi visam. Viņš liek Kronu uztvert tāpat un liek apbrīnot tāpat, kā mēs apbrīnojam visu mums apkārt esošo, visu kustību un kārtību. Taču dievs ir par to vēl augstāks, vēl pirmāks.

          Te vēl tiek runāts par prāta un dvēseles nemirstību un par to, ka dievs sevī šos abus elementus ietver, tādēļ te ir izteikta doma, ka dievam nav jēgas mainīties, jo viņam ir labi, viss ir pie viņa paša, viņam nekur nav jāiet.

          Plotīns dievu atzīst par visu pilnīgāko un arī visu, kas pie viņa, atzīst par pilnīgu. Viņš, dvēseli atrazdams par mūžīgu, nostāda to it kā ceļinieka lomā, kura ceļo no viena ķermeņa uz otru. Vienu brīdi to apņem cilvēks, bet pēc tam varbūt zirgs. Man šķiet, ka te ļoti spilgti parādās doma par tā saucamo dvēseļu reinkarnāciju, kas vēlākajos gados parādās dažu filosofu darbos. Tāpat arī dievs, būdams mūžīgs, nejūt ne nākotni, ne pagātni, tam ir tikai tagadne, viss ir tikai tagadne, viss ir tagadnīgs un vienmēr. Un līdz ar to viņš par to sevi arī mīl.

          Plotīns te arī interesanti izklāsta prata attiecības ar esamību. Prāts veic tādu procesu, kā domāšanu un, ja domā, tad rada esošo, savukārt esošais ar to, ka tiek domāts, liek prātam būt un, tātad, domāt. Prāts ir kā domājošais, bet esošais kā domājamais. Plotīns te domāšanas un līdz ar to arī esības pirmcēloni izvirza citādību un arī tāpātību. Bet citādībai te ir svarīgāka loma, jo bez tās nebūtu domājošā un līdz ar to arī domājamā. Citādība ir daudzveidīga, bet  tāpātībair viena.

          Te gribētu apstāties un atcerēties no filsofijas kursa arī zinātniekus, kuri runā par šo problēmu, it sevišķi vēlākajos laikos. Grūti te būtu noturēties un neatzīmēt R. Dekartu, kurš izteica to kodolīgo domu:” Domāju- tātad esmu”. Bet pirms Plotīna  par šo problēmu arī bija pārdomas, piemēram, Platonam un Parmenīdam, kuri arī izteica līdzīgas atziņas par domāšanas un būtības mijiedarbību un kopā pastāvēšanu. Parmeneīds:” Domāt un būt”.

          Te vēl gribētu atzīmēt Talēsa domu, ka “Dievišķais ir mūžīgs un vienmēr līdzinās sev, tas ir arī mainīgs tieši tādēļ var būt par pirmssākumu tam, kas vienmēr rodas un izzūd- redzamajai pasaulei”.

          -Piektā nodaļa. Te izklāstīts par dvēseles meklējumiem, lai atrastu dieva dzemdinātāju, jo dvēsele tam ir pietuvinājusies.

          Te tiek it kā atspoguļota prāta divejādība kā vienums, prāts it kā izriet no šī vienuma, pastāvot divejādi. Vienā veidā prāts iegūst apveidu no viena, bet citā veidā no sevis, jo” Domāšana ir redzošs skatiens”.

          -Sestā nodaļa. Šajā daļā ir izklāstīts jautājums, kurš uztrauc dvēseli, kāpēc radītājs jēlko ir radījis, bet nepalicis pats par sevi. Atbildi var it kā meklēt caur dvēselēm, pielūdzot to radītāju.

          Tā kā radītājam nav kustības mērķa, tad tas arī nekustas un viss ir radies no pievērstības sev. Jo, ja kāds rastos no viņa kustības, būtu jau kā trešais un nevis otrais. Tāpat, kā ikkatrs esošais kamēr vien tas pastāv, kā izsakās autors, ar savu būtību radīt kaut ko, to arī dara, kā rada, dod ārpus sevis sev apkārt pastāvēšanu. Tātad Plotīns te izsaka domu, ka visam esošajam ir jau ielikts iekšā kaut ko radīt pēc savas līdzības, bet tas vairs nav šis pirmais, kā atveids, tas jau ir zaudējis pilnīgu identitāti ar radītāju, taču līdzīgs tas var būt, tas var būt vājāks un nepilnīgāks par pilnīgo, kas to radījis. Tātad te varētu piebilst to kopijas un oriģināla principu, kad , lai cik tie būtu līdzīgi, kopija tik un tā būs sliktāka par oriģinālu. Tāpat arī te autors to uzsver kā nepieciešamību. Tādejādi Plotīns dievu nodēvē par vispilnīgāko un otrais aiz tā, ko tas radījis, ir prāts. Plotīns saka, ka prāts uzlūko radītāju, bet , ja tā, tad arī radītajam vispilnīgākajam jābūt prātam, jo, kā jau noskaidrojām, tad radīšana notiek pēc līdzības. Tāpat arī dvēseles kā prāta radījums ir vājāka par to un tiecās pie prāta, kā Plotīns saka, ka “ikviens ilgojas pēc sava radītāja un to mīl, it sevišķi, ja radītājs un radība ir vienīgie”. Tātad dvēsele uzlūko prātu, bet dvēsele vienu(vienoto) un tiem visiem jābūt kopā, tā kā radītājs ir “vislielākais labums”.

          -Nākamajā 7. Nodaļā autors pieskaras atkal tam pašam- radītāja radītais ir radīts pēc līdzības ar radītāju, bet tas ir vājāks par pašu radītāju. Tomēr autors piebilst, ka prāta radītājs pats nav prāts. Autors uzdod jautājumu:” Kā tad viņš rada prātu?”. Un pats tūlīt arī atbild, ka skatiens ir prāts, jo, ja kas ko citu, ir vai nu sajušana, vai nu arī prāts. Tādejādi prāts ir spējīgs uz būtību, tā, tātad ir it kā daļa no viena un nāk no viņa.

          Plotīns te saka, ka esošajam vajag būt norobežotam, nevis apkārt klimst. Tādā veidā prāts pastāv , jo tam ir ierobežojums, tam ir apveids. Radītājs(prāts) savu radījumu, kurš par to ir vājāks, norobežo un dod tam apveidu.

          -Nākamajā astotajā un arī devītajā nodaļās Plotīns sāk aprakstīt un pat salīdzināt pirms viņa dzīvojošo filosofu domas par šo tēmu. Viņš min Platonu, ka tam ir šie paši trīs elementi, par ko iepriekš domas vārstījis Plotīns: “Tēvs kā labums, kurš ir īstenāks viens; prāts no šī pirmā kā cēlonis, kurš ir viens- daudzums un kurš ir amatnieks, kas rada trešo- dvēseli, kura ir viens un daudzi.”.

          Plotīns apraksta Parmenīda atziņas: esošajam viņš piedēvē nekustību un tas ir kā lode, kura sevī pilnīgi ietver tādu lietu, kā domāšana, un domāšana nevarbūt ārpus esošā. Tātad skaidri redzams, ka domāšana nevar būt skaitīta ar neesamību, jo, ja domā neesamību, tad tā vairs nav neesamība, bet gan esamība tik un tā.

          Plotīns pieņem arī Aristoteļa, Hērakleita, Empedokla, Anaksagora, Pitagora un Ferekida atziņas un domas. Viņš apspriež un analizē tās, atrazdams tajās daudz ko apstrīdamu arī, kā arī atrazdams kopīgo savā starpā un līdzības ar savām atziņām. Šie izcilie domātāji savas atziņas atstājuši darbos vai arī pierakstītas sarunas, vai, kas ļaunāk, vispār nekur savas domas nav atspoguļojuši.

          -10. Nodaļa. Autors vēlreiz nosauc te visus trīs iepriekš iztirzātos elementus: viens, prāts, dvēsele. Interesanti, ka Plotīns atzīmē, ka dvēsele ir pilnīga, ja tai prāts. Arī mūsu dvēselei ir kaut kas dievišķs, kaut kas no cita dabas.

          Runājot dvēseli, kā par domājošo, autors raksta, ka viens prāts ir tāds, kas apsver, bet otrais, kas apsvēršanu sagādā.

          Dvēseles apsverošai daļai nemaz nav vajadzīgs ķermenis, jo tai ir jādarbojas tīri, lai tas nekas nemaisītu. Autors šo dvēseles apsverošo daļu pielīdzina pirmsprātnajam, jo tas nav vieta un nav ķermenis, kam piesaistīt prātu, jo tā nav nekāds ķermenis vai viela. Tātad te varētu runāt par šīs dvēseles daļu, kurai ir tāda “misija”, atdalīšanu no ķermeņa, bet nevajag aizmirst pašu ķermeni, nevajag aizmirst to dvēseles daļu, kas saistīta ar ķermeni. Ja jau to pirmo daļu var savienot ar vienu, tad arī atlikušo, kas saistīta ar ķermeni vajag tuvināt vienam.

          -Kā jau iepriekš, tad arī nākamajā 11.nodaļa ir iepriekšējās turpinājums un tālāka problēmas analīze. Tā šajā nodaļā autors pārdomā  par dvēseles apsvērumu priekšmetu. Viņš te par tādiem piedāvā taisno un skaisto. Te tie risināti jautājumi: “No kā gan dvēselē varētu rasties apsvēršana, kā gan citādi tā varētu apsvērt, ja nebūtu kāda cita pastāvīga taisnīguma?”. Tātad dvēsele it kā nevar kaut ko negatīvu. Tā, ja apsver, tad apsver taisno, bet, ja nē, tad mūsos vajag būt neapsverošajam, bet taisnumu paturošam prātam. Kā autors saka:” Mūsos vajag būt prāta sākotnei, cēlonim un dievam, kas nav dalāms.”. Te var saprast, ka ar šiem visiem procesiem mēs it kā tuvināmies vai vēršamies pie dieva, ja vien viņš ir mums pieņemams un ir mūsu atzīts. Arī tas nozīmē, ka tikai caur kaut ko pozitīvu un labu mēs to varam sasniegt un sasniegt it sevišķi ar domāšanu, ar dvēseles apsvērumiem caur kaut ko labu.

          -Visbeidzot pēdējā nodaļā tiek runāts par prāta un dvēseles nepārtrauktu darbošanos, tikai nevisu mēs sajūtam, jo mums traucē sajušanas inertums. Kamēr no sajūtām impulss nav aizgājis līdz darbībai, tikmēr tas nav izgājis visu dvēseli cauri, jo, tādā gadījumā viss ķermenis varētu būt dvēsele, nevis tikai kāda daļa no tā. Autors raksta, ka tādā gadījumā dvēselei kā uztverošajam ir no visiem kairinājumiem jāizvēlas tikai tīrais, atmetot pārējo nevajadzīgo, dvēselei ir jābūt gatavai dzirdēt, kā autors saka “augšienes skaņas”, tai jāprot tās nemaldīgi, ja tā varētu teikt, identificēt starp pārējām. Es domāju, ka Plotīns te cilvēkam kā dvēseliskai būtnei liek pašam saprast un apsvērt, kas ir labais un kas nē. Bet, ja jau cilvēkam ir prāts un domāšana, un tas sevī patur dievu, tad tam to darīt nebūs pārāk grūti, tādejādi vēršoties tikai uz augšu vien, uz augšu vien.

PLOTĪNA 10. GRĀMATAS ANALĪZES

KOPSAVILKUMS

         

          Gribētu sākt ar to, ka te nenodarbojas ar dieva esamības pierādīšanu. Viņš te mēģina izklāstīt to procesu, kā radies un pastāv prāts un arī esošais, kā arī dvēsele. Interesanti ir tas, ka dievs kā viens, kā visums, kā sākums rada prātu un līdz ar to arī visu esošo. Radīšana ir pēc līdzības ar sevi. Bet, savukārt, prāts rada pēc tāda paša principa dvēseli, kurai jābūt katrā ķermenī un jāizgaismo tas. Tādejādi šie visi trīs elementi ir savstarpēji saistīti un ir radniecīgi dažādu procesu ietvaros. Interesanti tas, ka autors nerunā par paša dieva izcelsmi, kaut gan viņš saka, ka tas ir mūžīgs un tam nav pagātnes un nākotnes, ir tikai tagadne. Mani patiešām satrauc šis jautājums par paša dieva izcelsmi. Tas arī varētu būt radīts pēc līdzības ar kādu. Bet Plotīns saka, ka tas vienkārši pastāv un ir un tam nav kustības, bet tas ir pievērsies sev, tādejādi veicot jaunrades procesu.

          Kopumā šis darbs man šķita ļoti grūti lasāms un uztverams tikai pārlasot vēl un vēl, ar katru reizi atrodot kaut kādas jaunas idejas un domu saites, kas kopumā rada kaut kādu, varbūt pat vispārēju vai, kas vēl ļaunāk, virspusēju priekšstatu par autora ieliktajām pārdomām un spriedumiem. Lai kārtīgi to izprast, es domāju, šis darbs ir jālasa un jāanalizē vairākkārt, paskatoties uz to no dažādām pozīcijām, ko es arī mēģināju darba gaitā darīt.

          Neņemot vērā visus iepriekš minētos garīgos šķēršļus, gribētu atzīt, ka šī Plotīna 10. Grāmata “Par trim sākotnējām pastāvēšanām” man šķita interesanta. Diemžēl man nav bijis izdevības lasīt šī autora citus darbus.

NOBEIGUMS

          Galu beigās gribētu pievilkt svītru šim darbam un par to visu, tā teikt, uztaisīt rezumējumu.

          Kā redzams no ievada par pašu autoru, tad šis cilvēks ne tādas kā citi pārējie tajā tālajā laikā dzīvojošie cilvēki un pat arī tagadējie. Manī šis cilvēks izraisa cieņas izjūtas pēc viņa veiktās darbības un dzīves veida. Tāpat arī interesanti pieminēt viņa negatīvo attieksmi pret laicīgo un ķermenisko, bet, garīgo vērtību atzīšanā, viņš ir ievērojams. Un tāpēc arī, apskatot viņa šo 10. Grāmatu, var nešaubīgi izsecināt, ka autors ir ļoti gribējis izzināt, izprast un izskaidrot šīs garīgās vērtības un to rašanos un pastāvēšanu, esību.

          Tā visa pēc es ļoti daudz kop iepazinu par šā laika un tieši par šā filosofiskā novirziena tādu kā mazu daļiņu, jo, kā man šķiet, ar vienu vien šādu autordarbu vien nepietiek, lai izzinātu visu par neoplatonismu.

          Atzīmēt gribu to, ka Plotīns bija, kā jau katram gudram un izglītotam cilvēkam tas pienākas, ļoti plašs vārdu krājums un plaši pārdomu virkņu sakopojumi, kurus tas uzlika uz informācijas nesēja objekta. Tāpēc šis temats, kā jau droši vien arī citi, ir ar ļoti sarežģītu valodu. To atzīstu ne tikai tāds nieka students kā es, bet arī bet arī nopietni zinātnieki, kas viņa darbus ir pētījuši gadiem. Tādēļ, es domāju, ka šo darbu pilnībā var izprast tikai, varbūt, gadiem ejot un nobriestot garīgi.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1.Kūle M. un Kūlis R. Filosofija. Agāds “Burtnieks”. Rīga- 1996.g.

2.Plotīns Par trim sākotnējām pastāvēšanām. Kentaurs XXI,    # 14. 1997.g.

3.Semane T. Staigājot kopā ar Plotīnu patiesības laukā. LU Filosofilas un vēstures katedra, Rīga- 1999.g.

4.Плотин Изранные трактаты в 2 томах. 1 том. Москва- 94 г.

SATURS

Plotīns                                                                                               1

Par trim sākotnējām pastāvēšanām

(vispārējs raksturojums)                                                                             2

Par trim sākotnējām pastāvēšanām                                                  3

Plotīna 10. grāmatas analīzes kopsavilkums                                              7

Nobeigums                                                                                        8

Izmantotā literatūra                                                                          9