Ogists Konts

Ogists Konts - filozofs, "socioloģijas tēvs", pozitīvisma pamatlicējs. Dzimis 1798. g. Monpeljē, Francijā, ierēdņa ģimenē. Mācījies licejā, vēlāk no 1814. - 1816. gadam izglītību ieguvis Parīzes politehniskajā skolā. 1818. gadā kļūst par Sensimona piekritēju un personīgo sekretāru. Drīz pamet savu skolotāju, jo viņu raksturi ir pārāk dažādi. Sensimons, pretēji Kontam, regulāri kontaktējas ar apkārtējiem. Viņš nenoguris meklē jaunas idejas un plānus. Raksturā ir straujš un nepastāvīgs, nekur viņam nav miera. No 1832. - 1843. gadam Konts strādā par repetitoru un eksaminatoru politehniskajā skolā. Taču zaudē savu vietu, kad nostājas opozīcijā tradicionālajiem vispārpieņemtajiem uzskatiem par zinātni. Viņa idejas ir abstraktas un nepieņemamas sabiedrībai. Tai vajadzīgas stabilas vērtības. Daudzviet notikusi industriālā revolūcija, liek cilvēkiem skatīt pasauli no racionāla viedokļa, nevis pievērsties mistiskiem prātojumiem. Konts pārtika galvenokārt no savu nedaudzo draugu un piekritēju atbalsta.

Visa O. Konta dzīve ir ļoti vienmuļa. Viņš dzīvoja sevī noslēdzies, nodevās metodiskam darbam. Viņa dzīve pavadīta kabineta darbā. Konts nekad nekur nav braucis, viņam bija ļoti maz paziņu, viņš absolūti neinteresējās par politiku. Nelasīja nedz laikrakstus, nedz žurnālus. Tieši šādu dzīvesveidu uzskatīja par pareizu un noderīgu, to viņš dēvēja par "smadzeņu higiēnu".

Konta dzīvesveids atspoguļojas viņa filozofijā un izpaudās stilā. Kontam raksturīga abstrakta domāšana. Viņš neņēma vērā nozīmīgus sīkumus, neinteresējās par citu autoru darbiem, nekrāja faktus, Konts strādāja vientulībā. Viņam nebija nepieciešami reāli iespaidi, viņš neveica domu apmaiņu ar filozofiem un zinātniekiem. Konts bija sevišķi augstās domās par sevi, iedomājās, ka ir vienreizējs. Deklarēja, ka cilvēki nesaprotot, nemēģinot iedziļināties viņa teorijās un izteikumos. Pārāk virspusēji uztver viņa dziļās idejas, līdz galam neaizdomājoties par būtiskāko problēmās. Jāsaka, gan ka šī filozofija, nemaz tik vienkārši nebija izprotama, īpaši laikabiedriem, kuriem daudzas no Konta mācībām bija svešas un neizprotamas, jo bija pavisam jaunas šim laikmetam. Tādejādi Konts ir radījis divus savus lielākos darbus: "Pozitīvās filozofijas kurss" 6 sējumos (1830 - 1842) un "Pozitīvās politikas sistēma" 4 sējumos (1851 - 1854). Konta filozofijas virzienu noteica vēlēšanās atrast sabiedriskās kārtības un progresa noteikumus.

Domu par sabiedrības organizāciju un terminu "pozitīvisms" Konts, tāpat kā daudzas citas idejas, aizguvis no Sensimona. Pozitīvs ir kā kaut kas stingrs, pastāvīgs un kalpo cilvēces progresam. Konts noliedz revolūcijas. Tās izceļ haosu un ir nepastāvīga parādība. Viņš neatzīst, ka revolūcija var mainīt sabiedrību un tās morāli. Konts dzīvo periodā, kad sevi pieteikušas vairākas revolūcijas. Dzimis neilgi pēc lielās franču revolūcijas. Uzaudzis vidē, kurā izpaužas tās sekas. Francijā gāzta monarhija. Attīstās revolucionārais imperiālisms, kas par savu lozungu pieņem tautu atbrīvošanas ideju, proklamē nāciju brīvību, taču vienlaikus nostāda tās vasaļu lomā. Sevi pieteicis jauns uzurpators, kas būtībā pierāda, ka nekas nav mainījies. Situācija ir sarežģījusies vēl vairāk. Pret Franciju nostājas visa Eiropa. Tam seko "restaurācijas", jeb atjaunošanas laikmets. Dominē pret revolūcijas principiem vērsts naids. Ar restaurāciju apzīmē atjaunoto politisko un sabiedrisko iekārtu, ko bija sagrāvusi revolūcija un Napoleona impērija. Turklāt restaurācija nozīmē ne tikai iekārtas atjaunošanu, bet arī pirmsrevolūcijas uzskatu un ticības atdzimšanu. Protams šīs idejas pilnībā netika realizētas.

Restaurācijas rezultātā parādās nacionālisma jēdziens. Izvirzās nacionālais jautājums. Tautas sevi apzinās kā nācijas. Dzimst vēlēšanās apvienoties, noteikt savu politisko iekārtu un sabiedriskos virzienus. Rodas vēlēšanās veidot patstāvīgas valstis. Tas noved pie jauna revolūciju tipa - nacionālās kustības. Nacionāla rakstura revolūcijas notiek Vācijā, Itālijā, Spānijā vēlāk Grieķijā, Beļģijā, Polijā. 19. gs. pirmie trīsdesmit gadi paiet nemitīgās revolūcijās un cīņās ar tām. Šī laika jēdzieni vēl arvien pieder pagātnei, 18. gs. Sabiedriskā iekārtā nav izskausts feodālisms un aristokrātisms. Vīnes kongress noteica pacifismu, valstu vienlīdzību. Pastāv bailes no jauna kara un revolūcijas. Netiek izvestas reformas. Revolūcijas apspiež un valstis vairumā saglabā iepriekšējo stāvokli, pieturās pie novecojušām kārtu formām un dzimtbūšanas, nav preses un sapulču brīvības. Tātad Konts secina, ka revolūcijas ir neefektīvs līdzeklis cilvēces progresa veicināšanā.

Sabiedrība ir kļuvusi cita, līdz ar industrializācijas attīstību. Tas redzams arī 1848. gada Eiropas valstu revolūcijās, kad līdzās nacionālismam izvirzās sociālā problēma. Strādniecība ļoti lēnām sāk izvirzīt savas prasības. Diemžēl aristokrātija un buržuāzija nevēlas uzklausīt milzīgo masu. Paies vēl vairāki gadu desmiti līdz sāks risināt valsts mērogā sociālos jautājumus. Arī šīs revolūcijas cieš neveiksmi. Ceturtā kārta vēl nav izpratusi līdz galam savu vietu sabiedrībā, ir nespēcīga cīnīties. Jebkādas aktivitātes tiek apspiestas. Pastāv preses cenzūra un aizliegums organizēties. Valdība neapzinās, ka ir dzimusi ceturtā kārta.

Konts cilvēces attīstībā izdala trīs stadijas. Pirmā - teoloģiskā - no senatnes līdz 14. gs. Šajā periodā cilvēki meklēja parādību cēloņus un izskaidroja parādības ar pārdabiskām būtnēm, ar augstāku spēku iejaukšanos, kas ir ārpus uztveršanas pasaules. Neizprotamo viņi izskaidro ar brīnumu, kā dievišķa spēka iedarbību. Sabiedrisko kārtību raksturo teokrātija un militārisms. Otrā pakāpe - metafiziskā, no 14. gs. līdz franču revolūcijai. Cilvēki atsakās no iepriekšējā naivā izskaidrojuma. Šajā laika periodā visu izskaidro ar bezpersoniskiem spēkiem. Izskaidrojumu meklē pašā lietu būtībā un to apslēptajās īpašībās. Valda prāts un veidojas rūpniecība, rodas zinātņu pamati. Un trešā, augstākā pakāpe - pozitīvisms, kas tikai vēl veidojas, kad izvirzās zinātne. Vienīgi zinātne spēj radīt drošu pārliecību. Zinātniekiem vairs neinteresē parādību cēloņi, tie pētī notikumu gaitu, to faktisko attīstību, redzamās iezīmes.

Teoloģiskais un pozitīvais laikmets Kontam ir organiski periodi. Viduslaikos sabiedrību organizē un valda katoļu baznīca. Metafiziskais periods ir kritiskais. Darbojas apgaismotāji un laikmetu noslēdz revolūcija, ko tik ļoti neieredz Konts. Šis periods ir pavisam nenozīmīgs. Tikai kā pārejas periods no teoloģiskā uz pozitīvo. Pozitīvajā periodā īpaši jācenšas pēc kārtības dzīvē un domās un šai kārtībai jābalstās uz zinātniskiem pamatiem. Tātad zinātni Konts uztver, kā pozitīvu elementu. Zinātne ir tā, kas veicina cilvēces progresu.

Pozitīvismā cilvēka prāts atzīst, ka nav iespējams izzināt absolūti visu, tādēļ atsakās pētīt notikumu cēloņus, parādību iekšējo būtību, koncentrējas uz pašu notikumu gaitu.

Zinātnei jābūt pozitīvai. Pēc Konta domām nav nepieciešams meklēt lietu cēloņus, pietiek ar dabas likumiem. Nav jāvaicā kāpēc notiek viens vai otrs notikums, bet jāstāsta kā tas notiek, nerakņājoties un nemeklējot cēloņus, kas ir absolūti nevajadzīgi, jo bieži nav iespējams pierādīt to objektivitāti. Zinātnes metode ir novērojums, matemātisks aprēķins. Zinātnes uzdevums ir pārveidot un uzlabot dzīvi. Cilvēces attīstību var veicināt ar nesatricināmiem likumiem. Jānodibina stabila sabiedrība. Tā nodarbotos ar zinātni. Zinātniekiem šajā sabiedrībā piešķir intelektuālo varu, bet materiālais spēks būtu proletāriešu un kapitālistu šķirai. Konts aizstāv privātīpašumu un kapitālismu, jo tas attīstot altruismu, veicinot izglītību, pieradinot izlietot zināšanas cilvēces labā. Zinātne tādejādi spētu palīdzēt izveidot pozitīvu iekārtu. Zinātnieki pētot notikumu gaitu mācītos no kļūdām. Tie spētu noteikt likumus ar kuru palīdzību cilvēce kļūtu labāka un tiktu izveidoti sabiedrības likumi, kas nodrošinātu sekmīgu darbību visās dzīves jomās. Zinātne virzītu visas sfēras.

Konts ir devis zinātņu klasifikāciju. Viņa simpātijas pieder tehniskām zinātnēm, tādām, kas balstās uz matemātiku. Arī sabiedrība ir tikai mehānisms, bez dzīvīguma un krāsām. Zinātnes šķirotas vienkāršās un sarežģītās. Viņam ir noteiktas simpātijas pret atsevišķām zinātnēm. Zinātņu nozares, ko atbalsta Konts ir matemātika, astronomija, fizika, ķīmija, mehānika, bioloģija, socioloģija, ko viņš pirmais nosauc par patstāvīgu zinātni un, kas ir visaugstākā. Visatpalikušākās zinātnes ir vēsture, tieslietas, daļēji arī medicīna. Viņš uzskata, ka šajās zinātnēs valda novecojuši uzskati un metodes. Konta uztverē vēsture vispār nav zinātnes vārda cienīga. Konts uzskata, ka liela daļa zinātnieku nodarbojas ar nevajadzīgām bezmērķīgu faktu un sīkumu studēšanām, kā piemēram, vēsturnieki. Kam gan ir vajadzīgas šīs nepastāvīgās zinātnes. Zinātnieki velti izšķiež laiku, meklējot notikumu cēloņus. Nekas šajās zinātnēs nav simtprocentīgi objektīvs, pierādāms. Tātad viss ir tikai minējumi. Un bieži šie minējumi par vienu notikumu var būtiski atšķirties cits no cita. Šis apstāklis vēl jo vairāk visu sarežģī, tas neko nedod zinātnei, neveicina tās attīstību. Zinātnieki vadās no savām emocijām, kas ietekmē viņu pētījumus. Tā nedrīkst būt. Pētot notikumu jāatmet visas emocijas, jābalstās uz zinātniskiem pamatojumiem, bez jebkādiem pieņēmumiem un apgāžamiem faktiem. Vēsturē nekas nav objektīvs, tātad tā ir nevajadzīga zinātne. Ar sabiedriskās dzīves pētīšanu jānodarbojas zinātnei, ko viņš nosaucis par socioloģiju, kas ir vissarežģītākā un visaugstākā zinātne. Socioloģijai ir jāatrod likumi, kas nosaka sabiedrības dzīvi un evolūciju. Socioloģijai jānovēro un jāpēta sabiedriskā dzīve, sabiedrības iekārta un dažādi notikumi. Tai nepieciešams salīdzināt dažādas sabiedrības balstoties uz to vēsturi.

Sabiedrību Konta uztverē tāpat kā mehānismu var noregulēt un tas darbosies pēc noteiktiem likumiem un stingri noteiktās robežās. Socioloģijas uzdevums ir atklāt šos sabiedrības eksistences likumus, kā organizēt sabiedrību, lai tā būtu stabila un tomēr progresētu.

Konta filozofijā dominē ideja par kulturālas cilvēces pēdējo attīstības stadiju, viņš ticēja šai teorijai. Šis nākotnes stāvoklis ir pozitīvisms, kad cilvēka ticība būs nesatricināma un sabiedriskā iekārta nekustīga. Pozitīvisma zinātnē jāievieš droši, matemātiski pierādāmi apgalvojumi, jāatmet mūžīgā analīze un kritika. Jēdziens "cēlonis" vispār jāatmet no zinātnisko pētījumu loka. Ar pozitīvismu Konts it kā atzīmē kontrastu starp nepieciešamo un nevajadzīgo. Nepieciešamo, kā uzdevums ir nepārtraukti rūpēties gan par indivīda, gan visu cilvēku kopuma eksistences nemitīgu uzlabošanos, atmetot visus nevajadzīgos spriedelējumus, ziņkāres apmierināšanai veltīto uzmanību. Pozitīvisms pieļauj iespēju, ka nevar sasniegt absolūtas zināšanas. Konts uzskata, ka neviena zinātne vēl nav sasniegusi pozitīvo pilnību. Pat pašās attīstītākajās zinātnēs vēl joprojām eksistē iepriekšējo posmu pēdas.

Turklāt Konta filozofijā sabiedrības stabilitāte jādibina uz reliģijas, bet Dieva vietā šeit nostājas pati cilvēce. Dievs ir dominējis pirmajā cilvēces attīstības pakāpē un bijis nozīmīgs vēlāk. Dievs ir kaut kas pārdabisks, kas, protams, nav pieņemams Konta jaunajai pozitīvisma stadijai. Dievs ir neizskaidrojama, subjektīva parādība. Konts savā būtībā ir reliģiozs. Viņš izveido savu reliģiju, izstrādā rituālu un kalendāru, kur svēto vārdu vietā ir cilvēces labdaru vārdi. Tie ir bijuši, eksistējuši, tātad ir pieņemami. Tādejādi izpaužas viņa nosliece uz abstraktām idejām. Konta filozofijai sākotnēji ir neliels sekotāju skaits, jo viņš pārāk pieķēries reliģiskām tradīcijām, kam atsakās sekot perioda domātāji.

Taču Konta filozofija atrada piekritējus, pirmkārt angļu vidū. Viņi atmeta Konta matemātisko cilvēku sabiedrības formulu un to aizvietoja ar dabas zinībām. Tātad socioloģija ir zinātne, bet tai jābūt bezkaislīgai, objektīvai. Piemēram, angļu vēsturnieks T.Bokls uzskata, ka viss norit saskaņā ar "nepieciešamības dzelzs likumiem", notikumu gaitu mainīt nav iespējams. Tautu politiska un saimnieciska dzīve atkarīga no klimata, augsnes, dabas ainavas. Ar šiem apstākļiem cilvēks ir bezspēcīgs cīnīties.

Konts savu dzīvi pavada grūtos apstākļos un cieš no smagas pārpūles. Negatīvais viņa filozofijā ir daudzu nepierādītu apgalvojumu atzīšana par patiesiem, tas, ka viņš izdomā neesošus sabiedriskās dzīves likumus. Nav reāla pamata uzskatīt par pieņemamu viņa zinātņu klasifikāciju, kurā tiek ignorētas tādas zinātnes kā, piemēram, vēsture. Konts, neskatoties uz viņa kritisko attieksmi, pret dažām zinātņu nozarēm, tomēr ir novērtējis zinātnes, kā tādas lomu sabiedrības progresa veicināšanai. Sabiedrības pārveidošana jāveic uz zinātnes bāzes. Viņš izprot cik nozīmīga un svarīga var būt zinātne. Tā jāsāk pielietot praksē, nevis stingri jāturas pie novecojošām tradīcijām. Cilvēcei jāiet pa progresa ceļu, ko dod zinātnieku pētījumi, kas ir sabiedrības prāts un dzinulis. Zinātnei jārada cilvēces progress. Konts ir mums devis socioloģiju, kas ir līdzvērtīga citām mūsdienu zinātnēm. Pozitīvisma filozofija nebūt nav pati pilnība. Tā atstāj novārtā veselu posmu sabiedrības attīstībā - antīko posmu. Konts noliedz filozofiskas pētīšanas vērtīgumu, par patiesu zināšanu avotu pasludinot tikai konkrētas zinātnes. Pozitīvisms atzīst par bezjēdzīgām filozofijas problēmas un atzinumu par esamību, būtību utt., kuri esot abstrakti un empīriskā ceļā nav atrisināmi. Filozofiskā doma ir nevajadzīga, jo tā nedod tiešu uz faktiem balstītu atbildi. Šodien mēs skaidri redzam, cik tas ir aplami. Nevar nodoties tikai parādību ārējā izskata pētniecībai, ir jāpēta arī lietu būtība. Kā pozitīvs moments ir Konta pievēršanās sociālajām parādībām. Arī šo virzienu ietekmējis laikmeta gars. Pirmo reizi sabiedrībā jūtama sociālo problēmu risināšanas nepieciešamība. Tas ir pavisam kas jauns. Radies līdz ar sabiedrības attīstību, ar mašīnbūvi, industrializāciju un citiem jaunā laikmeta faktoriem. Konts to spēj uztvert. Viņš ir pamanījis jauno problēmu un sabiedrības auru. Ir pienācis jauns laikmets ar jaunām problēmām. Līdz šim šis jautājums ticis pilnīgi atstāts novārtā.

Tātad nepavisam nevar apgalvot, ka Konts būtu tikai utopisku, miglainu ideju autors. Viņa devums zinātnei un filozofijai ir sevi attaisnojis dzīvē.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

* Vipers B. Vēstures lielās problēmas. - Rīga. 1990.

* Vipers R. Jauno laiku vēsture: Napoleona impērijas, liberālisma un nacionālo kustību laikmets (1795-1851) - Rīga, 1938.

* Vipers R. Jauno laiku vēsture: Lielkapitālisma un militārisma laikmets (1851-1918) - Rīga, 1939.

* Filozofijas vārdnīca - Rīga. 1974. Latvijas konversācijas vārdnīca. - Rīga. 1933. - I sējums.