Napoleons I dzimis 1769. gada 15. augustā Ajačo, Korsikā, kur viņa tēvs
pieslējās franču partijai un ieguva diviem vecākiem dēliem brīvskolu Francijā.
Pēc d’Autun koledžas beigšanas Napoleons 1779. gadā iestājās Brienne kara skolā,
kur izvirzījās ar spējām matemātikā. 1784. gadā Napoleons pārgāja uz augstāko
kara skolu Parīzē un 1785. gadā kļuva par artilērijas leitinantu Valansas
garnizonā. Tur viņš ne vien nodevās dienesta pienā kumiem, bet arī iepazinās ar
franču 18. g.s. filozofu sacerējumiem. Revolūcijas sākumā Napoleons mēģināja
sacelt revolūciju arī Korsikā, kas tomēr neizdevās, un viņam bija jābēg uz
Franciju. Iecelts par 4. Nīcas artilērijas pulka kapteini, Napoleons pārzināja
Provansas piekrastes munīcijas lietas. Žirondistu un rojālistu uzbrukumu laikā
Napoleons sacerēja brošūru
“Le souper de Beaucaire”, kurā izteicās par
labu montanāru Francijas apvienošanas nodomam. Tulonas ielenkšanas laikā 1793.
gadā Napoleons komandēja artilēriju, ievērojami sekmējot ostas ieņemšanu, par
ko ieguva brigādes ģenerāļa pakāpi. Pēc Robespjēra gāšanas Napoleons īsu laiku
bija apcietinājumā, pēc L.N. Karno aicinājuma pārnāca dzīvot Parīzē, un tur
izstrādāja Itālijas karagājiena plānu. 1795. gadā viņš apspieda rojālistu
sacelšanos, pēc tā viņu paaugstināja par divīzijas ģenerāli. 1796. gadā
apprecējās ar ģenerāļa Boharnē atraitni Žozefīni un tika iecelts par Itālijas
armijas komandieri. Ātri sakāvis austriešus, Napoleons 1797. gadā noslēdza
Kampo Formio mieru, kas piešķīra Francijai Reinas labo krastu, bet Itālijā
nodibināja Cizaplīnas republiku. Francija kļuva par stiprāko Eiropas valsti, un
Napoleona ģēnijs ieviesa bailes. Kad 1798 Napoleons atbrauca uz Parīzi,
direktorija izpildīja visas viņa prasības un piekrita Napoleona ierosinājumam sarīkot
militāru ekspedīciju uz Ēģipti, lai dotu netiešu triecienu Anglijai. Napoleons
devās ceļā 1798. gadā ar 36000 vīru armiju, daudz franču zinātnieku pavadībā.
Iekarojis Ēģipti, bet pazaudējis floti pie Abukiras, Napoleons 1799. gadā
atgriezās Francijā, jo otra koalīcija apdraudēja Reinu un Itāliju. Pēc 18.
brimēra (9. novembra) apvērsuma Napoleons nodibināja konsulāta iekārtu
(1799-1804), pats ieņemot pirmā konsula posteni. Napoleons organizēja Francijā
administratīvo centralizāciju, ieceļot perfektus tiesnešus, nodokļu ievācējus.
Napoleons karoja pret Austriju, kuru uzvarēja 1800. gadā Marengo kaujā un
noslēdza Lenvilas mieru. Napoleons 1801. gadā noslēdza konkordātu ar pāvestu,
nokārtojot valsts un katoļu baznīcas attiecības. Ar Napoleona ierosinājumu
1804. gadā publicēja Code civil de Francais. Senāts 1804. gadā izsludināja
Napoleonu par franču ķeizaru, ko franču tauta plebiscītā apstiprināja un
02.12.1804. viņu kronēja pāvests Pijs VII. Iesākot cīņu pret 3. koalīciju,
Napoleons vispirms mēģināja rīkot desantu uz Angliju, bet pēc Trafalgaras jūras
kaujas 1805. gadā vērsās pret Austriju. Napoleons ar savu karaspēku ieņēma Ulmu
un Vīni. 02.12.1805. sakāva pie Austerlicas austriešu un krievu apvienotās
armijas un noslēdza Presburgas mieru. Cīņā pret 4. koalīciju Napoleons 1804.
gadā pie Jenas un Auerštates sakāva prūšus, ieņēma Berlīni un pēc Frīdlandes
kaujas 1807. gadā noslēdza mieru Tilzītē. Berlīnē 1806. gadā Napoleons
nodibināja kontinentālo sistēmu pret Angliju, kas aizliedza Eiropas kontinentā
ievest angļu preces. Anglija uz to atbildēja aizliedzot neitrālo valstu kuģiem
iebraukt Francijas un Francijas kontrolētajās ostās. Kad Portugāle
nepievienojās Napoleona uzskatiem, viņš vērsās pret to un drīz vien 1807. gadā
to ieņēma. 1808 franči padzina no Spānijas Burboņu dinastiju, un Napoleons
nodeva Spānijas troni savam brālim Žozefam. Tā kā arī pāvests atteicās
pievienoties kontinentālajai sistēmai, Napoleons lika ieņemt Romu un aizveda
pāvestu uz Fonteblo gūstā. Nodibinājās 5. koalīcija, bet 1809. gadā pie
Vagramas Napoleons uzvarēja austriešus, noslēdzot Vīnes mieru. Tā kā laulības
dzīvē Napoleonam nebija pēcnācēju, viņš šķīrās no Žozefīnes un apptecējās ar
Austrijas princesi Marju Luīzi, kas 1811. gadā viņam dzemdēja dēlu Napoleonu
II. Lai pilnīgāk realizētu kontinentālo blokādi Napoleons jau 1810. gadā sāka
domāt par karu ar Krieviju. 1812. gada 24. jūnijā Napoleons ar 450000 vīru
armiju pārgāja Nemunu ceļā uz Maskavu, pie kam jūlijā Napoleona karaspēks
okupēja arī Kurzemi. Krievu 230000 vīru armija atkāpās ar kaujām. Niknas cīņas
notika 16.-17.08. 1812 pie Smoļenskas un 19.08. pie Valutinagoras, pēc kam
krievi atkāpās līdz Borodino kaujai 07.09.1812., pēc kam Napoleons 14.09.1812.
iegāja Maskavā. Neizdevās vadīt miera sarunas, un Maskavas lielākā daļa nodega.
Napoleons 19.10.1812. ar 100000 vīru armiju atkāpās, 9.11. ar 40000 vīriem
ieradās Smoļenskā, bet pēc pārplūdušās Berezinas forsēšanas, kas ilga no 25.11.
līdz 28.11., tikai ar 15000 karavīriem sasniedza Viļņu. Ar 350000 vīru armiju
Napoleons ieradās Vācijā 1813. gada pavasarī. Licenes kauja 2.5.1813. un
Baucenes kauja 21.5.1813. gan beidzās bez Napoleona redzamas uzvaras, tomēr
sabiedrotie bija spiesti atiet uz Silēziju. Kad abiedrotiem pievienojās arī
austriešu un zviedru armijas, pārspēks guva virsroku, un Napoleona maršali
zaudēja vienu kauju pēc otras. Napoleona vadībā franču armija vēl guva lielu
uzvaru pie Drēzdenes 26.-27.8., tomēr Leipcigas kauju 16.-18.10.1813.
Napoleo0ns zaudēja. No viņa atkrita sakši un Reinas sabiedrotie, vēlāk arī bavārieši.
Kad 1814, gada sākumā sabiedrotie ielauzās Francijā, kaujā pie La Rothiere
1.2.1814. Napoleons ar 70000 vīru armiju gan cieta neveiksmi, bet tad vairākās
kaujās guva uzvaru. 30.03.1814. kapitulēja
Parīze, un 11.04. Napoleons atteicās no troņa. Sabiedrotie viņam piesķīra Elbas
salu, bet Vīnes kongresa laikā Napoleons no turienes aizbēga, atgriezās
Francijā, padzina Luī XVIII un uzsāka t.s. 100-dienu valdīšsanu. Pēdējā
Napoleona kauja bija Vaterlo kauja, kurā cīnoties ar angļiem viņu pievīla
uzticamāko maršalu- Neja un Grušī neizdarība. Sakauts Vatrelo kaujā, Napoleons
padevās angļiem, kas viņu aizveda kā gūstekni uz Sv. Helēnas salu, kur
Napoleons 05.05.1814. mira ar kuņģa vēzi. 1840. gadā Napoleona trūdus pārveda
uz Parīzi un novietoja Invalīdu namā.
Napoleons par sevi radījis veselu leģendu un daudz attēlots dzejā,
drāmā, romānos, gleznās un skulptūrā. Napleonu uzskata par lielāko visu laiku
un tautu kara vadoni. Kā virspavēlnieks Napleons karoja dažādos apstākļos: gan
raujot pirmklasīgas nocietinājumu pozīcijas (Alpi 1800 un Donava 1809), gan
izsēdinot desantu (1789); viņš veda karu stepēs (Ēģipte) un kalnos (Apenīni un
Alpi 1796-97. Spānijā), forsēja lielas upes (Po 1796, Donava 1809) un atkāpās
pāri upēm (Berezina 1812).
Napleona kara vešanas principi: 1. kara
sākumā laist darbā pēc iespējaslielākus spēkus;
2.
sapulcēt galvenos spēkus izšķirīgā vietā un laikā;
3.
spēka trūkumu atvietot ar kustīgumu un apvidus izmantošanu;
4.
spēkus, kas izvērsti operācijas izejas līnijā, pievest vienā laikā kaujas
laukā;
5.
pārsteigums, kas apvieno slepenību un ātrumu;
6.
galvenais faktors karā ir pretinieka dzīvie spēki, tāpēc tie ir arī darbības
galvenais mērķis; kaujas mērķis - ienaidnieka iznīcināšana;
7.
nodrošināt operācijas līniju labi sedzot flangus un aizmuguri;
8.
kara mērķis ir sadragāt ienaidnieka bruņotos spēkus un cīņu līdzekļus;
9.
gājienos iet šķirti atsevišķās kolonnās, bet cīnīties kopā;
10.
paturēt iniciatīvu un pēc uzvaras vajāt līdz ienaidnieka sabrukumam.
Artūrs Žuromskis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru