Atkritumi - To Ietekme Uz Vidi

Autors: Nezināms

Saturs.

Ievads

1.      Atkritumu ietekme uz vidi

2.      Atkritumu samazināšana iespējamie varianti

3.      Bīstamie atkritumi                                            

4.      Atkritumu saimniecība

Secinājumi

Izmantotā literatūra

Ievads

          Mūsuprāt, atkritumi kļūs par 21. gs. vienu no nopietnākajām problēmām. Šī problēma ir pēc mūsu domām aktuāla, jo cilvēku darbības rezultātā vēl joprojām rodas arvien jauni un jauni atkritumi, kurus cilvēki necenšas vai nav iemācījušies pārstrādāt vai likvidēt, kaut teorētiski tas būtu iespējams. Tādēļ atkritumu skaits tikai palielinās un nav novērojams nekāds progress šajā atkritumu problēmu risināšanas jomā.

          Mūs satrauc otrreizēja atkritumu pārstrādes kā arī šķirošanas problēma. Mēs vēlamies ne tikai aktualizēt šīs problēmas, bet arī censties rast idejas un ieteikumus šo problēmu risināšanā. Mūsu mērķis ir censties pievērst sabiedrības uzmanību šīm problēmām. Ikdienā ir pierasts, ka par tuvējo apkārtni rūpējas sētnieki un mēs gluži neapzināti paši nedomājam par to, cik lielu ļaunumu dabai nodarām nometot zemē kaut papīra gabalu. Kā arī mēs vēlamies šo darbu nākamajā gadā turpināt padziļinātāk. 

          Materiāli, galvenokārt, ir gūti no preses, TV un dažādām zinātniska satura grāmatām. Apkopojot visus mums pieejamos materiālus esam guvuši virspusīgu priekšstatu par atkritumu problēmām Latvijā un cenšamies tās salīdzināt ar citu attīstītāku valstu problēmām un dot iespēju Latvijai nepieļaut šo attīstītāko valstu kļūdas un izmantot šo valstu pieredzi.

          Šo darbu mēs izstrādājām salīdzinot masu medījos rakstīto ar pašu redzēto. Tā kā masu medīji  atspoguļo jau zināmus faktus, kas balstās uz zinātnisku izpēti, tad varētu teikt, ka Latvijā patreizējā momentā situācija ir bīstama un mūs kā jaunatni tas ļoti satrauc.

1.Atkritumu ietekme uz vidi.

            Sadzīves atkritumu daudzums pieaug uz importēto preču, it īpaši iesaiņojumā materiāla, rēķina. Tā kā tuvākajā nākotnē Latvijā paredzama ražošanas jaudu palielināšanās gaidāms arī bīstamo atkritumu daudzuma pieaugums. Ņemot vērā, ka vēl nav pieejamas ražošanas attīstības prognozes, kopējais bīstamo atkritumu daudzuma pieaugums nav nosakāms.

            Atkritumu deponēšanas vietas ir ievērojams ūdens, gaisa un augsnes piesārņojuma avots apkārtējā teritorijā. Tas pasliktina dzīves apstākļus vietējiem iedzīvotājiem un daudzos gadījumos piesārņo dzeramo ūdeni. Atkritumu izgāztuves parasti ir ļoti slikti plānotas un aprīkotas, turklāt tiek pārslogotas. Kā arī par šīm atkritumu izgāztuvēm neviens neliekas ne zinis. Bez sadzīves atkritumiem tajās bieži vien tiek izgāzti arī bīstamie atkritumi, jo atkritumu izgāšana netiek pienācīgi kontrolēta.

            Nekontrolēta atkritumu izgāšana visā Latvijas teritorijā nodara nopietnas bažas. Tā izraisa mežu piesārņošanu, ainavu degradāciju un rada simtus vietējo nelegālo atkritumu izgāztuvju ar nezināmu saturu un izcelsmes atkritumiem. Vecās atkritumu izgāztuves, kuras jau ir slēgtas, turpina piesārņot pazemes ūdeņus. Šis process var turpināties daudzus gadus, ja netiks veikti nepieciešamie pasākumi.

            Šķidrie ražošanas atkritumi, ieskaitot toksiskās vielas, bieži vien tiek tieši novadīti sadzīves kanalizācijas tīklos, tādejādi kaitējot ūdens attīrīšanas iekārtu darbībai un papildus piesārņojot ūdeni.

            Ražošanas uzņēmumu un zemes privatizācijas gaitā nekontrolēta tiek atstāti ražošanas izejmateriālu un blakusproduktu, pesticīdu, mākslīgo minerālmēslu un citu ķīmisko vielu krājumi. Tas pats attiecas uz daudziem Krievijas armijas atstātajiem materiāliem. Lielāko tiesu tie uzskatāmi par atkritumiem, bieži vien par bīstamiem. Bieži vien to uzglabāšanas apstākļi ir nepieņemami un tieši var apdraudēt cilvēku veselību un ekosistēmas.

            Atkritumi ir zaudēti derīgie materiāli, ko lietderīgāk būtu bijis pārstrādāt.

            Ar atkritumiem saistītām problēmām ir vairāki svarīgi cēloņi, no kuriem būtiskākie ir:

·        Politikas trūkums atkritumu samazināšanā un pārstrādē;

·        Neattīstīta atkritumu pārvaldes sistēma un attiecīgās infrastruktūras trūkums;

·        Sociālistiskās tautsaimniecības mantojums ražošanā, lauksaimniecībā un municipālajās sistēmās;

·        Sabiedrības neinformētība par atkritumu bīstamību.

·         

2.Atkritumu samazināšanas iespējamie varianti.

Sadzīves atkritumu apjoma samazināšanas izmantojamie līdzekļi:

·        Sabiedrības izglītošana, bieži vien ar saziņas līdzekļu vai sabiedrisko starpniecību;

·        Pašvaldību atbildība par atkritumu savākšanu. Ja atkritumu saimniecībā tiktu piemērotas patiesās atkritumu savākšanas un pārstrādes izmaksas, tās varētu patērētājus mainīt savas rīcību;

·        Dabas resursu nodoklis iesaiņojamiem materiāliem un maksājumi par iepakojumiem.

Ražošanas atkritumu daudzuma samazināšana.

          Tā kā ražošana ir galvenais bīstamo atkritumu avots, tādejādi radot īpašus draudus cilvēka veselībai un ekosistēmām, ražošanas samazināšanai ir jāpiešķir prioritāte. Piemērotākie risinājumi šajā grupā ir:

·        jaunu tehnoloģiju un iekārtu ieviešana;

·        izmēģinājuma un demonstrāciju projekti;

·        aizdevumi ar atvieglotiem noteikumiem un vietējo un rajona pašvaldību garantijas šādiem uzņēmumiem;

·        jaunu iekārtu plānošana un to projektu sagatavošana, kas jābalsta uz labākas pieejamās tehnoloģijas principa;

·        valsts ieguldījumi;

·        pāreja uz mazāk bīstamiem vai tīrākiem izejmateriāliem;

·        samaksa par atkritumu galējo apstrādi. Līdzeklis ir jāpielieto uzņēmumos, kas ir specializējušies atkritumu pārstrādē;

·        nodokļu samazināšana tīrākai ražotnei

·        dažādi valsts rīkoti konkursi, kuru mērķis ir panākt firmu tiekšanos pēc tīrākās un mazāk bīstamas preces.

Atkritumu otrreizēja izmantošana.

          Gan uz cēloni, gan uz sekām vērsti risinājumi, kurus ver ieviest gan īsā, gan vidēji ilgā posmā kā nacionālā, tā vietējā līmenī. Tas parasti attiecas uz stikla un cietās plastmasas traukiem, polietilēna izstrādājumiem, mašīnu riepām, metāllūžņiem, papīru utt. Līdz 90 – to gadu sākumam stikla iesaiņojuma otrreizēja izmantošana bija pietiekoši labi organizēta, bet pašlaik Latvijā ir tikai viena vieta, kur otrreiz pārstrādā stiklu. Nepieciešama ir valdības palīdzība šo problēmu risināšanā.

            Atkritumu pārstrāde:

·        nodokļu samazināšana uzņēmumiem, kas nodarbojas ar atkritumu pārstrādi;

·        nodokļu samazināšana otrreizēji izmantojamām precēm;

·        atbalsts no reģionālā un vietējā budžeta uzņēmumiem, kas nodarbojās ar atkritumu pārstrādi;

·        informācija sabiedrībai, lai veicinātu sadzīves atkritumu – papīra, stikla, organikas – dalītu savākšanu

Sadedzināšana.

Atkritumu sadedzināšanas sistēmas ieviešanai vajadzīgi šādi līdzekļi:

·        subsīdijas no vietējiem budžetiem;

·        aizņēmumu garantijas;

·        aizdevumi ar atvieglotiem noteikumiem no nacionāliem un starptautiskiem avotiem;

·        rietumu valstu pieredzes pārņemšana.

3.Bīstamie atkritumi.

Bīstamie atkritumi - saimnieciskas vai citas darbības rezultātā radušies bīstami atlikumi un  blakusprodukti, kas  var būt gan piesārņotāji , kuri negatīvi ietekmē vidi un cilvēkus, gan materiālu resursi, kurus izmanto tūlīt pēc to radīšanas vai pēc attiecīgas speciālas pārstrādes. Šī likuma nozīmē to bīstamību raksturo: eksplozivitāte, ugunsdrošība, uzliesmotspēja, toksiskums, korozivitāte, nevadāmā reaģētspēja, spēja izraisīt kancerogēnas, mutagēnas un citas pārmaiņas dzīvajos organismos.

Pašlaik Latvijā ir jārisina divu veidu problēmas. Pirmās ir saistītas ar totalitārā padomju režīma radīto seku likvidāciju, otrās- ar tautsaimniecības pārstrukturēšanu atbilstoši tirgus ekonomikas prasībām.

Viena no nopietnākajām pagātnes mantojuma problēmām bīstamo atkritumu sfērā ir veco bezsaimnieka lauksaimniecības ķimikāliju savākšana un likvidācija. Pēc Padomju saimniecību likvidācijas ir palicis daudz lauksaimniecībā neizmantojamu ķimikāliju. Mūsdienu sabiedrībā vides aizsardzība nav atraujama no pārējās tautsaimniecības, tāpēc, lai sakārtotu bīstamo atkritumu saimniecību, jāvadās pēc tiem pašiem kritērijiem. Tāpēc Latvijā 90. Gadu sākumā aizsākās pētījumi, lai kvantitatīvi raksturotu industrijas radītos bīstamos atkritumus un izveidotu apsaimniekošanas sistēmas. Pašlaik Latvijā apstiprinātie noteikumi skaidri definē vides aizsardzības politikas mērķus un principus, kuri attiecas arī uz bīstamo atkritumu apsaimniekošanu.

4.Vides aizsardzības politikas plānā Latvijai ir definēti vides politikas mērķi, kurus nosaka divi  galvenie apstākļi:

ü Lai gan Padomju gados notika nepārdomāta tautsaimniecības attīstība, Latvijā vides kvalitāte salīdzinājumā ar lielāko daļu Eiropas valstu pašreiz ir augsta.

ü Latvijā tautsaimniecība atrodas pārejas periodā, tāpēc jāņem vērā šī perioda īpatnības. Turklāt sabiedrības lielākajā daļā interese par vides aizsardzības problēmām ir samazinājusies, tas izskaidrojams ar nepieciešamību risināt savas sadzīves problēmas.

Vides aizsardzības politikā izvirzīti četri mērķi:

ü Panākt vides kvalitātes uzlabošanos teritorijās, kur tā rada paaugstinātu risku cilvēka veselībai un ekosistēmu stabilitātei, vienlaikus nepieļaujot vides kvalitātes pasliktināšanos pārējā teritorijā.

ü Saglabāt pašreizējo bioloģiskās daudzveidības līmeni un Latvijai raksturīgo ainavu.

ü Nodrošināt dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

ü Integrēt vides aizsardzības politiku visās tautsaimniecības nozarēs un dzīves jomās, lai radītu pamatu valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai.

Principi, kas būtu jāievēro praktiskajā darbībā vides politikas īstenošanā iesaistītajām pusēm nosacīti būtu iedalāmi divās grupās.

1)Vispārīgie principi

-)Vides un tautsaimniecības līdzsvara saglabāšana. Tautsaimniecībai jāattīstās, ņemot vērā ekosistēmu ietilpību, tātad materiālu izmantošanas cikliem jābūt noslēgtiem. Praksē pašlaik to- vismaz attiecībā uz atkritumiem- gandrīz nav iespējams panākt, jo daļa izejvielu no ražošanas vai patēriņa cikla rada atkritumus, kuri mūsdienu apstākļos netiks izmantoti. Daļa materiālu, kuri uzskatāmi par atkritumiem, nenonāks vielu dabiskajā apritē to ķīmisko un fizikālo īpašību dēļ. Šis princips liek maksimāli taupīt materiālus un enerģiju, turklāt preču pakalpojumu kvalitātei jābūt svarīgākai par kvantitāti.

-)Piesārņojuma novēršana jau rašanās avotā.  Līdz šim piesārņojumu centās novērst, uzlabojot attīrīšanas iekārtas un attīrīšanas tehnoloģijas, bet šis princips nosaka, ka jāmaina ražošanas tehnoloģijas, lai nepieciešamība pēc attīrīšanas iekārtām samazinātos. Latvijā rūpnieciskā ražošana ir ievērojami samazinājusies daudzu apstākļu ietekmē, attiecīgi rodas pozitīvs ekoloģiskais efekts, jo sarūk rūpniecības saražoto bīstamo atkritumu daudzums.

-)Individuālās atbildības princips. Tas nosaka, ka atbildīgs par vidi ir katrs indivīds. Šī principa ievērošana atkarīga no vispārējā izglītības līmeņa. Piemēram, atkritumu apsaimniekošanā liela loma ir atkritumu šķirošanai to rašanās vietā. Bez pamatzināšanām par atkritumu īpašībām, kuri tiek saražoti attiecīgajā objektā, nav iespējama to adekvāta apsaimniekošana.

-)Atklātības princips. Tas ir vispārdemokrātisks un paredz informācijas pieejamību ikvienam sabiedrības loceklim. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanā jāiesaista iespējami plaša sabiedrība, un sabiedrībai ir tiesības saņemt adekvātu informāciju, lai varētu piedalīties lēmumu pieņemšanā.

2)Vides aizsardzības problēmu risinājumu līdzekļu izvēles principi.

            -)Kompleksā pieeja. Vides problēmu risinājums ietver sevī gan ekonomiskus apsvērumus, gan sociālus aspektus, gan tehnoloģiskas problēmas. Bieži vairākas problēmas ir iespējams risināt vienlaikus. Piemēram, pēc padomju lauksaimniecības uzņēmumu likvidācijas pamestos pesticīdus nolēma savākt pamestā padomju armijas bāzē. Tā tika atrisināta gan bāzes izmantošanas, gan pamesto pesticīdu apglabāšanas problēma.

            -)Pakārtotības princips. Tas nosaka, ka vides aizsardzības pasākumi jāveic vietējā un reģionālā līmenī, valdība iesaistās tikai tad, ja vietējā vara ar kādu no problēmām netiek galā vai nevar panākt risinājuma vēlamo efektivitāti.

            -)Piesārņotājs maksā. Gandrīz katra darbība sadzīvē rada tāda vai citāda veida atkritumus, tāpēc jānodrošina atbilstoša to savākšana, pārstrāde un deponēšana. Pašreiz viena no lielākajām problēmām bīstamo atkritumu apsaimniekošanā ir bezsaimnieka pesticīdu savākšana un likvidācija, kur šis princips pilnīgi netiek ievērots.

            -)Piesardzības princips. Tas liek vides problēmu praktisko risināšanu uzsākt, negaidot pilnīgu zinātnisku analīzi par cēloņiem. Princips prasa ieviest visjaunākās un videi visdraudzīgākās tehnoloģijas, kur vien tas ir iespējams, un, ja tas ir nepieciešams, pieņemt attiecīgus likumus.

            -)No šūpuļa līdz kapam. Bīstamo vielu kustībai jāseko no ražotāja līdz galējai pārstrādei vai deponēšanai. Šāda uzskaite vai kontrole paredzēta bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešanas plānā. Pieņemot Eiropas Savienības prasībām atbilstošus likumus un tos atbilstoši ieviešot dzīvē, arī šīs problēmas tiks atrisinātas, jo tikai tā saglabāsim vides kvalitāti un novērsīsim gadījumus, kad bīstamie atkritumi netiek adekvāti apsaimniekoti.

            -)Aizvietoðanas princips Tas iesaka videi nedraudzīgus procesus un vielas aizstāt ar citiem, kuri ir nekaitīgāki. Ieviešot tīrākas tehnoloģijas rūpnieciskajā ražošanā, kurā rodas bīstamie atkritumi, tos samazina līdz minimumam. Minētie mērķi un principi attiecas uz visām vides aizsardzības jomām, arī uz bīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Valsts investīciju programma katru gadu piešķir līdzekļus bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidei, un  nu jau ir redzami pirmie rezultāti – aktīvi norisinās bezsaimnieku pesticīdu savākšana, tiek izvērtētas to likvidācijas iespējas.

          Lai varētu sakārtot bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, tiek vākta nepieciešamā informācija un organizēta atkritumu apsaimniekošanā iesaistīto profesionāļu apmācība. Vides aizsardzības politikas plāna mērķis ir katra uzņēmuma iekļaut bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmā atbilstoši tā radīto atkritumu daudzumam, lai ekonomiski attīstītā valstī nodrošinātu augstus vides standartus.       

5.ATKRITUMU SAIMIECĪBA

Viena no galvenajām Latvija vides politikas prioritātēm ir atkritumu saimniecība, īpašai esošo izgāztuvju radītais piesārņojums un jaunu izgāztuvju vietas izvēle un celtniecība.

1998. gada LR Ministru kabinetā pieņemta "Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija 1998. - 2010.gadam". Stratēģijas mērķi ir uzlabot sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, kā arī samazināt sadzīves atkritumu un izgāztuvju radīto negatīvo ietekmi uz vidi. Stratēģija paredz uzlabot sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu kvalitāti un palielināt iedzīvotāju skaitu, kuriem ir pieejami šie pakalpojumi. Paredzēts pakāpeniski samazināt esošo sadzīves atkritumu izgāztuvju skaitu. Pamatojoties uz šo stratēģiju, ir sagatavota investīciju programma "500-" un uzsākta tās realizācija Ziemeļvidzemē.

Lai nodrošinātu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas ieviešanu, ir sagatavots un Saemā iesniegts likumprojekts "Par sadzīves atkritumiem". Paredzēts sagatavot sekojošus Ministru kabineta noteikumus:

l  "Par sadzīves atkritumu apglabāšanas poligonu būvniecības, apsaimniekošanas un slēgšanas kārtību",

l  "Par sadzīves atkritumu klasifikāciju",

l  "Par sadzīves atkritumu pārstrādes un apglabāšanas atļauju iesniegšanas kārtību".

Apmēram 20% no atkritumiem veido izlietotais iepakojums, kura apjoms Latvijā pēdējos gados strauji pieaug. Pašlaik VAD, sadarbībā ar Latvija iepakojumu asociāciju, notiek aktīvs darbs pie iepakojuma likumdošanas sakārtošanas un ES direktīvas "Par iepakojumu un izlietoto iepakojumu" ieviešanas, veicinot izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu un pārstrādi videi draudzīgā veidā.

Lai nodrošinātu projekta "Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešanu Latvijā" un darbību un veiktu Latvijas likumdošanas saskaņošanu ar ES direktīvu prasībām, tiek realizēts ES PHARE finansēts projekts. Šī projekta rezultātā tiek sagatavoti ierosinājumi izmaiņām Latvijas likumdošanā par bīstamajiem atkritumiem, kā arī jauni likumdošanas akti, piemēram, "Par naftas produktu atkritumu apsaimniekošanu", "Par bīstamas vielas saturošām baterijām un akumulatoriem".

Secinājumi.

·        Kopš 1990. gada iedzīvotāju un sadzīves pakalpojumu uzņēmumu saražotais atkritumu daudzums Latvijā ir samazinājies. Tas šobrīd sasniedz apmēram 50% no Rietumeiropas līmeņa.

·        Pateicoties ražošanas atkritumu samazinājumam un zemajam patēriņa līmenim, pagaidām kopējais atkritumu daudzums strauji nepieaug, kaut arī pastāv tendence palielināties atkritumu daudzumam no mājsaimniecībām, kas izskaidrojams ar lielāku preču patēriņu vienreizēji lietojamā iepakojumā.

·        Atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju svārstās no 0,15 m³ līdz 1,7 m³.

·        Nav precīzu datu par veco izgāztuvju skaitu un rekultivēšanas veidu.

Lai uzlabotu informācijas kvalitāti par atkritumiem, nepieciešami šādi pasākumi:

·        ieviest apmierinoða atkritumu daudzuma uzskaites sistēmu;

·        iedzīvotāju un sadzīves pakalpojumu uzņēmumu saražoto atkritumu svēršana, dažādu atkritumu veidu atsevišķa klasifikācija, kā arī uzskaites formas izstrādāšana pilsētām un reģioniem;

·        uzņēmumos sastādītās atkritumu bilances pārbaude, pamatoti koeficienti pārejai no kubikmetriem uz tonnām un gabaliem;

·        visu ražošanas atkritumu bilances sastādīšana kā obligāts pienākums;

·        Latvijas bīstamo atkritumu klasificēšanas sistēmas pielāgošana Eiropas Savienības atkritumu klasificēšanas sistēmai;

·         likumdošanas un ekonomisko nosacījumu izveidošana, lai visiem augstāk minētajiem pasākumiem būtu juridisks un ekonomisks pamatojums. 

Izmantotā literatūra.

1.      Māris Kļaviņš “Vides ķīmija. Piesārņojušās vielas vidē un to apritē.”, 1996. gads, Rīga.

2.       “Latvijas vides pārskats”, 1996. gads, Rīga. (VARAM).

3.       “Vides politikas plāns”, 1995. gads, Rīga, (VARAM)

4.       “Vides aizsardzības politika Latvijā”, 1998. gads, Rīga, (VARAM).

5.      žurnāls “Vide un Laiks”, 1999. gada janvāris, Rīga.

6.      Kopētie materiāli no dažādām publikācijām presē.

Vislielākās investīcijas bija plānotas ūdenssaimniecības un sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektos attiecīgi – 35,8 milj. un 9 milj. latu. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidē plānoja ieguldīt vairāk nekā 1 milj. latu. Tomēr salīdzinot šīs ieceres izdevās realizēt tikai daļēji (sk. 2. tabulu).

2. tabula

Investīcijas vides sektoros, 1999, milj. LVL

	plānots	apgūts
Ūdenssaimniecība	35,81	24,33
Sadzīves atkritumu apsaimniekošana	9,06	1,18
Bīstamo atkritumu apsaimniekošana	1,20	0,47
Gaisa aizsardzība	0,41	0,41
Reģionālā attīstība	0,30	0,25
Vides kontrole un monitorings	0,63	0,62
Kopā	47,40	27,25

Finansu ietilpīgākie projekti 1999. gadā bija:

*        Daugavpils pilsētas ūdensapgādes un kanalizācijas projekts  (plānots - 6,17 milj. LVL, apgūts - 4,62 milj. LVL),

*        Rīgas ūdens un apkārtējās vides projekts (plānots - 13,67 milj. LVL, apgūts - 13,09 milj. LVL),

*        Rīgas pilsētas cieto sadzīves atkritumu saimniecības projekts (plānots - 6,88 milj. LVL, apgūts - 0,26 milj. LVL),

*        Ziemeļvidzemes reģiona atkritumu saimniecības projekts (plānots - 2,174 milj. LVL, apgūts - 0,92 milj. LVL).

Latvijā uz vienu iedzīvotāju vides infrastruktūras objektos 1999. gadā vidēji ir ieguldīti 11,1 lati. Arī šogad investīciju sadalījumu  ietekmē finansu ietilpīgie investīciju projekti - galvenokārt tas attiecas uz Rīgu un Latgali (Daugavpils), kur vides investīcijas uz iedzīvotāju pārsniedz  vidējo rādītāju valstī. Viszemākais investīciju apjoms vides aizsardzībā ir Zemgalē – 1,2 milj. latu, bet vislielākais Rīgā  - 13,3 milj. latu. Valsts investīciju programmas finansētie projekti 1999. gadā redzami 5. attēlā.

Valsts investīciju programma 1999. gadā

 

5. attēls

Atkritumu apsaimniekošana.

 Pārskata gadā tika pieņemts konceptuāls lēmums izstrādāt vienotu likumu “Par atkritumu apsaimniekošanu”, kurā tiktu apvienotas un sakārtotas 1993. gada likuma “Par bīstamajiem atkritumiem” un 1998. gada oktobrī pieņemtā likuma “Par sadzīves atkritumiem” prasības, papildinot to ar nosacījumiem, kas izriet no pēdējā laikā pieņemtajiem ES tiesību aktiem atkritumu jomā. Jaunais likumprojekts ir sagatavots un iesniegts izskatīšanai Ministru kabinetā.

1999. gada februārī tika pieņemti MK noteikumi: “Sadzīves atkritumu klasificēšanas noteikumi”. 1999. gada jūnijā tika pieņemti divi MK noteikumi “Par fizisko un juridisko personu reģistrāciju, kuras nodarbojas ar sadzīves atkritumu savākšanu, uzglabāšanu, apstrādi, pārkraušanu un pārvadāšanu” un “Noteikumi par sadzīves atkritumu pārstrādes un apglabāšanas veidiem un par sadzīves atkritumu pārstrādes un apglabāšanas atļauju izsniegšanas kārtību”.

Pārskata gadā tika sagatavoti un 2000. gada 11. janvārī pieņemti grozījumi MK noteikumos ” Par bīstamo atkritumu klasifikāciju un bīstamības kritērijiem”, bet 2000. gada 8. februārī tika pieņemti jauni “Sadzīves atkritumu poligonu ierīkošanas, apsaimniekošanas un slēgšanas noteikumi”.

Latvijā šobrīd nepastāv vienota sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēma, kuras pakalpojumi būtu pieejami katram atkritumu ražotājam. Šādus pakalpojumus saņem aptuveni 80% pilsētu iedzīvotāju un tikai ap 20% lauku iedzīvotāju.

Atkritumu saimniecības galvenās problēmas ir izgāztuvju lielais skaits, to ietekme vidē, kā arī jaunu apglabāšanas vietu izvēle un izveidošana. Pašreizējais uzdevums ir samazināt atkritumu nelabvēlīgo ietekmi vidē, izveidojot jaunu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, kas nodrošinās atkritumu savākšanu un apglabāšanu atbilstoši sanitārajām un vides aizsardzības prasībām

Sadzīves atkritumu ražošana un prognoze 1993. - 2015. gadā

Avots: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 1998. Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija

Pētījumi parāda, ka apdzīvotās vietās ar lielāku iedzīvotāju skaitu saražo vairāk atkritumu uz vienu iedzīvotāju nekā vietās ar mazāk iedzīvotājiem.

Sadzīves atkritumu ražošanas apjomi atkarībā no apdzīvotās vietas lieluma

 Avots: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 1998. Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija

Sadzīves atkritumu sastāvs

Precīza informācija par atkritumu sastāvu nav pieejama. Tomēr daži rādītāji liecina, ka lielākajās pilsētās organisko atkritumu īpatsvars ir vairāk nekā 50%, bet mazpilsētās un pagastos - mazāk nekā 10% no kopējā atkritumu daudzuma.

Sadzīves atkritumu apglabāšana

Atkritumu daudzuma uzskaite notiek tikai lielāko pilsētu izgāztuvēs. Pašlaik Latvijā tiek apglabāti vidēji 2,4 milj. m³ jeb ~476 tūkst. t sadzīves atkritumu gadā.

Sadzīves atkritumu izgāztuves

Latvijā darbojas 558 izgāztuves, un pastāv vismaz 160 izgāztuves, kuras vairs netiek izmantotas. Visu izgāztuvju kopējā platība ir 853,5 ha. 77% izgāztuvju ir mazākas par 2 ha, 75% izgāztuvju saņem mazāk nekā tūkstoti m³ atkritumu gadā. Turpretī izgāztuves, kurās apglabā atkritumus no lielajām pilsētām, var sasniegt 16 ha (Ventspils pilsētas izgāztuve) vai pat 35 ha (Rīgas pilsētas izgāztuve "Getliņi").

Sadzīves atkritumu izgāztuvju skaits Latvijā pēc platības

 
Avots: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 1998.

Sadzīves atkritumu izraisītās problēmas vidē

No 28 lielākajām izgāztuvēm tikai 14 izgāztuvēs ir novērtēta to ietekme vidē. Lielas pazemes un virszemes ūdeņu piesārņojuma, augsnes un ainavas degradācijas problēmas rada atkritumu izbēršana neatļautās vietās: mežos, pļavās, upju palienēs un ūdenstilpēs, karjeros, vietās ar augstu gruntsūdeņu līmeni.

Atkritumu šķirošana

Atkritumu šķirošana galvenokārt notiek izgāztuvēs. Pirms savākšanas daļēja šķirošana tiek veikta Rīgā, Ventspilī un Jelgavā. Mazāk nekā 5% atkritumu tiek pārstrādāti.

Ventspilī 1997. gadā uzsāka dalītu papīra un stikla savākšanu. Tika savāktas 11 t papīra un 16,3 t stikla. Ņemot vērā lielos transportēšanas attālumus un nepieciešamību veikt atkārtotu atkritumu šķirošanu, 1999. gadā šie pasākumi ir pārtraukti.

Dabas resursu nodoklis par atkritumu apglabāšanu

Likums "Par dabas resursu nodokli" nosaka, ka par 1 m³ atkritumu apglabāšanu izgāztuvē ir jāmaksā nodoklis 0,25 Ls apmērā. Pašvaldībai, kuras teritorijā atrodas izgāztuve, paliek 60% no iekasētās summas.
Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas ieviešana

Latvijas Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijā ir noteiktas šādas prioritātes:

o  atkritumu ražošanas novēršana to rašanās vietā;

o  atkritumu apjoma un bīstamības samazināšana;

o  atkritumu atkārtota pārstrāde un izmantošana;

o  atkārtotai pārstrādei un izmantošanai nederīgo atkritumu izmantošana enerģijas ieguvei;

o  droša atkritumu apglabāšana, neradot draudus videi, cilvēka veselībai un dzīvībai.

1999. gadā darbību sāka Nacionālās programmas "500-" ieviešanas vienība ("500-" nozīmē vides aizsardzības prasībām neatbilstošo Latvijas izgāztuvju skaita samazināšanu). Stratēģijas īstenošanas periodā paredzēts izveidot sanitārajām un vides aizsardzības prasībām atbilstošus 10-12 sadzīves atkritumu apglabāšanas poligonus.

Likumdošana

o  LR likums "Par sadzīves atkritumiem" (1998.), kurš paredz vairākus MK noteikumus atkritumu apsaimniekošanas jomā

o  LR likums "Par dabas resursu nodokli" (1995.)

o  MK noteikumi "Par likuma "Par dabas resursu nodokli" normu piemērošanas kārtību" (1996.)

o  Turpinās darbs pie likumdošanas sakārtošanas un ES direktīvas "Par iepakojumu un izlietoto iepakojumu" ieviešanas, veicinot izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu un pārstrādi videi nekaitīgākā veidā.

Bīstamie
atkritumi

Bīstamie atkritumi pašlaik ir lielākais no vides riskiem Latvijā. Lielais apjoms rada slodzi vidē un piesārņo to ar bīstamām vielām.

Pašlaik Latvijā norit bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveide, kas nodrošinās ekoloģiski drošu bīstamo atkritumu uzglabāšanu un pārstrādi.

Bīstamo atkritumu ražošana

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, samazinoties rūpnieciskās ražošanas apjomiem, ir samazinājušies arī bīstamo atkritumu ražošanas apjomi. 1998. gadā saražoto atkritumu daudzums sasniedza tikai 43% no 1990. gada apjoma.

Lielāko bīstamo atkritumu daudzumu - 49% - sastāda metālapstrādes procesos radušies atkritumi. Liels īpatsvars ir arī atkritumu pārstrādes un notekūdeņu attīrīšanas procesos radītajiem atkritumiem - 40% no kopējā bīstamo atkritumu daudzuma.

Uzskaites problēmu dēļ patiesais bīstamo atkritumu daudzums varētu būt mazāks, it īpaši tas attiecināms uz notekūdeņu attīrīšanas dūņām un kokapstrādes atkritumiem.

Bīstamo atkritumu ražošana Latvijā 1990. - 1998. gadā

Avots: Latvijas Vides datu centrs, 1999.

Bīstamo atkritumu pārstrāde

Iespējas bīstamo atkritumu pārstrādē ir ierobežotas. Tirgus veicinātas darbības notiek naftas produktu atkritumu savākšanā un likvidēšanā, automašīnu akumulatoru savākšanā un pārstrādē, dienasgaismas lampu pārstrādē. Vairāki uzņēmumi nodarbojas ar īpašu atkritumu veidu (piemēram, medicīnisko vai rūpniecisko atkritumu) savākšanu un sadedzināšanu.

Par videi kaitīgo preču un produktu atlikumu pārstrādi 1998. gadā 12 uzņēmumiem ir izmaksātas Latvijas Vides aizsardzības fonda subsīdijas 1,3 milj. Ls.

Videi kaitīgu preču un produktu atlikumu pārstrāde 1998. gadā

Atkritumu veids	Pārstrādes apjoms
Stikla lauskas	18766,6*
Izmantotas minerāleļļas	3091,2*
Plastmasas iepakojums	587,4*
Nolietotas riepas	18,7*
Metāla iepakojums	10,4*
Metilēnbromīds	7,7*
Luminiscentās spuldzes	611991**
Svina akumulatori	283739**

* tonnas
** gabali

Avots: Latvijas Vides aizsardzības fonds, 1999.

Bezsaimnieka lauksaimniecības ķimikāliju savākšana

Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešanas pirmajā posmā ir savāktas gandrīz 2000 t bezsaimnieku lauksaimniecības ķimikālijas un izvietotas trīs pagaidu novietnēs Dobeles rajona Auru pagastā (Gardenes bīstamo atkritumu novietne), Alūksnes rajona Strautiņos (bijušais Krievijas armijas raķešu angārs) un Rēzeknes rajona Kņavas purvā (speciāli celta ēka). Atlikušo ķimikāliju savākšanu ir plānots pabeigt 1999. gadā. Otrajā posmā jāuzstāda bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārta un jāizveido bīstamo atkritumu galējās apglabāšanas poligons.

Likumdošana un starptautiskās saistības

o  LR likums "Par dabas resursu nodokli" (1995.)

o  MK noteikumi "Par likuma "Par dabas resursu nodokli" normu piemērošanas kārtību" (1996.)

o  LR likums "Par bīstamajiem atkritumiem" (1993., ar labojumiem 1996.)

o  MK noteikumi "Kārtība, kādā noformējami dokumenti darbībām ar bīstamajiem atkritumiem" (1996.)

o  MK "Noteikumi par bīstamo atkritumu klasifikāciju un bīstamības kritērijiem" (1997.)

o  Bāzeles 1989. gada starptautiskā konvencija "Par bīstamo atkritumu pārrobežu transporta kontroli un to galējo apstrādi" (1992.)

Likumprojekts

Iepakojuma likums

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1)  atkārtoti izmantojamais iepakojums  -  iepakojums, ko var    izmantot atkārtoti savam sākotnējam  uzdevumam.

2)  iepakojums  -  no jebkura veida materiāliem izgatavots produkts , ko lieto, lai saturētu , aizsargātu, transportētu, tirgotu vai piegādātu jebkuras  preces vai produktus vai arī iepazīstinātu ar  tiem - gan izejvielām, gan gatavām precēm - visā produkta aprites ciklā no ražotāja līdz  iepakotājam un  patērētājam. Iepakojums tiek atdalīts no preces pirms tās patēriņa, tā laikā vai pēc tā.

3)  iepakotājs  - preču ražotājs, pakalpojumu sniedzējs un tirgotājs, kurš iepako preci.

4)  izlietotais iepakojums – iepakojums vai iepakojuma materiāls, kas nav  izmantojams savam sākotnējam uzdevumam un ir klasificējams kā  atkritumi.

5)  izlietotā iepakojuma apsaimniekošana – izlietotā iepakojuma savākšana, šķirošana, transportēšana,  uzglabāšana, atkārtota izmantošana, reģenerācija, tajā skaitā, pārstrāde un enerģijas iegūšana, apglabāšana un  šo darbību organizēšana  plānošana un organizēšana.

6)  izlietotā iepakojuma pārstrāde  -  process, kura rezultātā no izlietotā iepakojuma vai tā materiāliem iegūst  to pašu materiālu vai citus materiālus, izņemot enerģiju, kuru iegūst izlietotā iepakojuma vai tā materiālu sadedzināšanas procesā.

7)  reģenerācija - process, kura rezultātā no izlietotā iepakojuma vai tā materiāliem   iegūst otrreizējās izejvielas vai enerģija.

2. pants. Šis likums attiecas uz :

1) iepakojumu un izlietoto iepakojumu, ko ražo un patērē Latvijas Republikas teritorijā, neatkarīgi no tā izcelšanās, iepakošanas un patērēšanas  vietas vai arī tajā izmantotajiem materiāliem;

2) iepakojuma ražotājiem, iepakotājiem, importētājiem, tirgotājiem,  valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī iepakojuma apsaimniekošanas organizācijām (turpmāk – iepakojuma aprites dalībnieki).

3.pants.

 (1) Uz iepakojumu,  izlietoto iepakojumu un iepakotajiem produktiem attiecas arī citi normatīvie akti, kas reglamentē cilvēka drošības, veselības un higiēnas  prasības, prasības produktu pārvadājumiem un atkritumu apsaimniekošanai.

(2) Ja iepakojuma sastāvā ir materiāli, kas izlietoto iepakojumu padara bīstamu, vai iepakojums ir bijis saskarē ar bīstamām ķīmiskajām vielām vai bīstamiem ķīmiskajiem produktiem uz izlietoto iepakojumu attiecas normatīvie akti, kas reglamentē bīstamo atkritumu apsaimniekošanu.

4. pants. Šī likuma mērķis

 ir samazināt izlietotā iepakojuma nelabvēlīgo ietekmi uz vidi un veicināt brīvprātīgas vienošanās principu ieviešanu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā, tajā skaitā:

1)     sekmēt iepakojuma atkārtotu izmantošanu;

2)     veicināt iepakojuma materiālietilpības samazināšanu, neizmainot iepakojumam paredzētās un veicamās funkcijas;

3)     veicināt un nodrošināt izlietotā iepakojuma reģenerāciju.

       

5. pants. Iepakojumu iedala:

1) primārais (tirdzniecības) iepakojums -  tirdzniecības vajadzībām izmantojams iepakojums, kas nonāk pie iepakotāja vai patērētāja tirdzniecības vietā un ir tiešā saskarē ar preci vai produktu;

2) sekundārais iepakojums - iepakojums, ko izmanto noteikta daudzuma tirdzniecībai paredzētu produkcijas vienību kopīgai iepakošanai. Tas var nonākt pie iepakotāja vai patērētāja neizsaiņots, vai arī to  atdala no preces tirdzniecības vietās. Sekundārā iepakojuma noņemšana neietekmē produkta raksturlielumus;

3) terciārais (transporta) iepakojums - iepakojums, ko izmanto, lai pārvadātu tirdzniecībai un ražošanai paredzētu produkcijas vai sekundārā iepakojuma vienības un izvairītos no produktu bojājumiem pārvadājuma laikā.  Transporta iepakojums nav konteineri, ko izmanto sauszemes, ūdens un gaisa pārvadājumiem.

II nodaļa. Prasības iepakojumam

6.pants. Iepakojuma projektēšanai, ražošanai un izmantošanai ir šādas prasības:

1)  minimāls iepakojuma tilpums un svars, lai nodrošinātu pietiekamu drošības un higiēnas līmeni produktam un patērētājam;

2)  iepakojumam jābūt projektētam, ražotam un izmantojamam tādā veidā, lai veicinātu tā pārstrādi un samazinātu negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, apsaimniekojot izlietoto iepakojumu;

3)  minimāla materiālietilpība, kā arī iepakojuma materiālos vai citos iepakojuma komponentos esošo bīstamo ķīmisko vielu un ķīmisko produktu saturs, ņemot vērā to saturu emisijās gaisā vai ūdenī, pelnos vai infiltrātā, iegūstot enerģiju vai apglabājot izlietoto iepakojumu.

7. pants. Smago metālu saturs

 iepakojumā nedrīkst pārsniegt šī likuma 1. pielikumā noteiktās normas, izņemot iepakojumu, kas pilnībā izgatavots no svina.

8. pants. Atkārtotai izmantošanai paredzētam iepakojumam ir šādas prasības:

1) iepakojuma fizikālajām un citām īpašībām jābūt tādām, kas pieļauj tā atkārtotu izmantošanu atbilstošā kvalitātē sākotnējam uzdevumam;

2) tam iespējams atjaunot sākotnējās funkcijas, ievērojot strādājošo veselības aizsardzības un darba drošības prasības;

3)ja iepakojumu vairs nevar izmantot atkārtoti, tam jāatbilst reģenerācijas prasībām.

 9. pants. Reģenerācijai paredzētam iepakojumam ir šādas prasības:

1)  ja izlietoto iepakojumu paredzēts pārstrādāt, lai iegūtu otrreizējas izejvielas, tad daļai iepakojuma materiāla jābūt ar tādām īpašībām, kas ļauj to izmantot otrreizējo izejvielu iegūšanai; 

2)  ja no  izlietotā iepakojuma paredzēts iegūt enerģiju, tad iepakojumam jābūt no materiāla ar noteiktu siltumspēju, kas pieļauj racionālu enerģijas iegūšanu;

3)  ja  izlietoto iepakojumu paredzēts reģenerēt, to kompostējot, tad iepakojumam jābūt ar tādām īpašībām, kas ļauj veikt izlietotā iepakojuma dalītu vākšanu un  kompostēšanu, tajā skaitā, spējai sadalīties bioloģiskās iedarbības rezultātā, galvenokārt par oglekļa dioksīdu, biomasu un ūdeni.

10. pants(1) Lai veicinātu iepakojuma savākšanu,

atkārtotu izmantošanu un pārstrādi, iepakojumu klasificē pēc materiāliem, kas izmantoti tā ražošanai, un marķē.

 (2) Iepakojuma klasifikāciju un marķēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

11. pants.

Iepakojumam, ko ražo vai kurā iepako preces un produktus  Latvijā, piemēro Latvijas Republikas nacionālo standartu un Latvijas nacionālā standarta statusā adaptēto starptautisko standartizācijas organizāciju standartu prasības.

III nodaļa. Izlietotā iepakojuma apsaimniekošana

12. pants. Izlietotā iepakojuma daudzuma samazināšanai un iepakojuma apsaimniekošanai izmanto šādas metodes :

1) izlietotā iepakojuma rašanās samazināšana, tajā skaitā, samazinot iepakojuma materiālietilpību un bīstamību, kā arī attīstot videi draudzīgus produktus un tehnoloģijas, kuras ir saistītas ar iepakojuma ražošanu, sadali, iepakošanu un tirdzniecību un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu;

2) iepakojumu atkārtota izmantošana;

3) izlietotā iepakojuma reģenerācija:

a)      izlietotā iepakojuma pārstrāde, tajā skaitā veicot organisko pārstrādi (bionoārdāmo izlietotā iepakojuma sastāvdaļu novietošana aerobā (kompostēšana) vai anaerobā (biometanizācija) vidē kontrolētos apstākļos, izmantojot mikroorganismus, stabilu) organisko pārpalikumu vai metāna izdalīšanai, izņemot  apglabāšanu atkritumu izgāztuvē vai poligonā.

b)     enerģijas ieguve;

4) izlietotā iepakojuma apglabāšana tādā veidā, kas neapdraud cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī personu īpašumu.

13. pants. (1) Iepakotāji un preču importētāji

ir atbildīgi par sava radītā izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu.

(2) Ministru kabinets nosaka, procentuālo daudzumu, kādu no visa izlietotā iepakojuma izmanto reģenerācijai,  kā arī procentuālos daudzumus, kādus izmanto reģenerācijai dažādiem iepakojuma veidiem un termiņus, kādos šie daudzumi jāsasniedz.

14.pants. Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns

 satur  nodaļu par  izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, reģenerācijas iespējām, tai noteiktajiem mērķiem, pasākumiem izlietotā iepakojuma samazināšanai, iepakojuma atkārtotas izmantošanas veicināšanai un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanai, kuru pirms plāna apstiprināšanas apspriež ar iepakojuma aprites dalībniekiem un sabiedrību

15. pants.  (1) Iepakotāji un preču importētāji, lai izpildītu šī likuma 13. pantā noteiktās prasības, var izveidot vai iesaistīties izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas organizācijā (turpmāk – organizācija), kura organizē viņu radītā izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu.

16. pants. Organizācija ir kapitālsabiedrība vai sabiedriska organizācija, kuru veido iepakotāji un preču importētāji ar mērķi nodrošināt izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu atbilstoši šā likuma un citu normatīvo aktu prasībām.

17. pants. (1) Organizācija slēdz līgumu ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, lai nodrošinātu šī likuma 13. panta prasību izpildi. Līgumu slēdz uz termiņu, kas nav mazāks par pieciem gadiem. Līgumam pievieno organizācijas darbības programmu.

(2) Organizācija reizi gadā iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā ziņojumu par darbības programmas izpildi, tai skaitā par izlietotā iepakojuma savākšanas un pārstrādes apjomiem un veidiem.

(3) Organizācija, kurai ir pilnvarojums no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, ir tiesīga iesaistīties  Eiropas  starpvalstu organizācijā Pro Europe un lietot preču zīmes “Zaļais Punkts” Latvijas teritorijā, kā arī piešķirt šīs preču zīmes lietošanas tiesības komercsabiedrībām.

(4) Organizācija organizē  un veic izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu un izlietotā iepakojuma dalītas vākšanas popularizāciju sabiedrībai.

(5) Organizācija nodrošina informāciju sabiedrībai par:

1)  iepakojuma dalītās  savākšanas un resursu atgūšanas  iespējām;

2)  iepakojuma lietotāju lomu  iepakojuma atkārtotā izmantošanā un izlietotā iepakojuma reģenerācijā;

3)  iepakojuma marķējumu nozīmi.

18. pants. Iepakotāji un preču importētāji, kuri nepiedalās organizācijā:

1)   reģistrējas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pilnvarotā  institūcijā;

2)   paši organizē sava izlietotā iepakojuma  savākšanu un reģenerāciju.;

3)   reizi gadā iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai tās pilnvarotā institūcijā ziņojumu par izlietotā iepakojuma savākšanas un resursu atgūšanas  apjomiem un veidiem.

19.pants. Iepakotāji un preču importētāji, kuru radītā izlietotā iepakojuma apjoms

 gadā nepārsniedz Ministru kabineta noteiktu daudzumu, var nepiedalīties iepakojuma apsaimniekošanā, bet netiek atbrīvoti no pienākuma reģistrēties un sniegt ziņojumu par iepakojumu atbilstoši  šī likuma 18. pantam.

20. pants.

(1) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs izveido iepakojuma apsaimniekošanas padomi.

(2) Ministru kabinets nosaka Iepakojuma apsaimniekošanas padomē pārstāvētās institūcijas, iekļaujot tajā ieinteresēto ministriju un citu institūciju, tajā skaitā, nevalstisko institūciju pārstāvjus un apstiprina šīs padomes nolikumu.

(3) Iepakojuma apsaimniekošanas padome veicina šī likuma prasību izpildi, ierosina grozījumus normatīvajos aktos par iepakojumu, kā arī īsteno sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas iepakojuma apsaimniekošanas jomā.

21. pants.

Iepakotājs vai preču importētājs var noteikt depozīta maksu  atkārtoti izmantojamiem iepakojumiem. Depozīta maksu pircējs samaksā, pērkot preci vai produktu atkārtoti izmantojamā iepakojumā, kā noteiktu summu, ko pārdevējs  atmaksā, saņemot atpakaļ  šo iepakojumu. Tirgotājam, kurš tirgo preci vai produktu atkārtoti izmantojamā iepakojumā, par kuru ir noteikta depozīta maksa, ir pienākums pieņemt no pircēja atpakaļ attiecīgā veida iepakojumu, atmaksājot depozīta  maksu. Depozīta maksas piemērošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

  

IV nodaļa. Informācija par iepakojumu un  izlietoto iepakojumu

22. pants.

(1) Iepakojuma ražotāji reizi gadā iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai tās pilnvarotā institūcijā ziņojumu par  sava realizētā iepakojuma  apjomiem un veidiem.

(2) Pamatojoties uz iepakojuma apsaimniekošanas organizācijas, iepakojuma ražotāju, iepakotāju un importētāju iesniegtajiem ziņojumiem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai tās  pilnvarota institūcija veido un uztur datu bāzi par iepakojuma un izlietotā iepakojuma daudzumiem un veidiem.

 (3) Iepakojuma datu bāze ir sertificēta valsts nozīmes datu bāze. To veido atbilstoši Latvijas normatīvajos aktos noteiktajām prasībām valsts informācijas sistēmām.

(4) Ministru kabinets nosaka ziņojuma formu un aizpildīšanas kārtību.

23. pants.

 Latvijas vides aģentūra katru gadu izstrādā un publicē ziņojumu par iepakojuma un izlietotā iepakojuma daudzumiem un to apsaimniekošanu valstī.

V. Kontrole

24. pants. Iepakojuma ražotāju, iepakotāju, preču importētāju un iepakojuma apsaimniekošanas organizācijas darbību atbilstoši šī likuma noteiktajām prasībām kontrolē Vides valsts inspekcija un reģionālās vides pārvaldes.

Pārējas noteikumi

Likums stājas spēkā  2002. gada 1. jūlijā.

1.pielikums

likumam “Iepakojuma likums”

 Smago metālu koncentrācijas līmenis iepakojumā

 Kopējais svina, kadmija, dzīvsudraba un hroma (VI) koncentrācijas līmenis iepakojumā vai tā komponentos nedrīkst pārsniegt sekojošus daudzumus:

- no 2003. gada 30. jūnija  - 600 daļu skaits uz  1 miljonu (ppm no svara);

- no 2004. gada 30. jūnija - 250 daļu skaits uz 1 miljonu (ppm no svara);

- no 2005. gada 30. jūnija - 100 daļu skaits uz  1 miljonu (ppm no svara).