Autortiesības uz datorprogrammām

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

Finansu un kredīta katedra

Referāts

Tiesību pamatos

Autortiesības

uz

datorprogrammām

Dienas nodaļas

finansu menedžmenta

1. kursa

1F3 grupas

students

Voldis Zlobins

studenta apl. No P 97012

Rīga 1998

SATURS

Ievads

1. Kas īsti ir autortiesības?
2. Ierakstu tirgus reforma - pārmaiņu priekšvēstnesis
3. Datorprogrammu tirgus - ko redz Temīda?
4. Par datoru maksā, par programmu – nē

Secinājumi un priekšlikumi

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

IEVADS

            Latvija autora tiesību aizsardzības jomā ir gājusi tālu uz priekšu kopš 91. gada, tomēr gandrīz nepamanīts un sabiedrības uzmanību neieguvis ir jautājums par datorprogrammu autortiesībām, kuru nodrošināšanas apstākļiem nav radītas nekādas priekšrocības. Viss balstās uz individuālu iniciatīvu, un bez speciālas organizācijas, kā tas ir audio, video, CD un citu tāda veida ierakstu aizsardzībai, izveides tālāks progress nav redzams.

            Lielā mērā tas ir izskaidrojams ar to, ka praktiski visas valstī darbojošās datorfirmas sava biznesa pamatā liek datoru, to tehnoloģisko sastāvdaļu tirdzniecību kā arī datoru apkalpes servisa pakalpojumus. Datorprogrammas ir tikai blakusuzņēmējdarbības veids, kas nes tikai papildus peļņu vietējiem uzņēmumiem, bet ne pamatienākumus. Līdz ar to cīnīties pret "datorpirātismu" nav īpaši ieinteresētas arī šajā biznesā iesaistītās firmas - pārāk maza problēma.             Turklāt, ja pircējs ir gatavs maksāt, viņam tiks piedāvāta produkcija ar pilnīgu komplektāciju un garantiju. Nelegālajās programmās var būt iztrūkumi vai darbības problēmas noteiktās situācijās. Paredzēt kas un kad pievils darba laikā nav iespējams.

            Visbeidzot jāatzīst, kā to parādīja nesenie asie politiskie notikumi ar Krievijas federāciju, ka mūsu valstī kaut kas notiek tikai tad, kad tam tiek piešķirts ārējs impuls.

Kas īsti ir autortiesības?

            Autortiesības ir likumā noteikts autora tiesību kopums, kas nodrošina autora vai citu personu, kam pieder autortiesības, kontroli pār viņu darbu izmantošanu. Tās paredz, ka darba autoram ir izņēmuma tiesības izmantot savu darbu jebkurā veidā un ka citas personas ir tiesīgas autora darbu izmantot, tikai saņemot attiecīgu atļauju. Autora izņēmuma tiesības uz darba izmantošanu paredz, ka tikai autors, viņa mantinieki vai citi autortiesību pārņēmēji ir tiesīgi izlemt kas, kad, kur, kā un par kādu samaksu izmantos viņa darbu. Citas personas autora darbu izmantot bez autora atļaujas var tikai atsevišķos likumā noteiktos izņēmuma gadījumos.

            Autortiesību institūts balstās uz trim pamatkoncepcijām:

            1) ir nepieciešams intelektuālā darba produkts: materiāli iemiesots darbs, kura izmantošana tiek regulēta ar autortiesībām;

            2) ir nepieciešams, lai darbu kāds būtu radījis, t. i., ir vajadzīgs darba autors;

            3) konstatējot pirmos divus elementus, automātiski rodas trešais: autora tiesības jeb tas ar darba izmantošanu saistītais interešu un darbību kopums, kuru realizācijas privilēģija ir piešķirta autoram (autora izņēmuma tiesības).

Ierakstu tirgus reforma - pārmaiņu priekšvēstnesis

            Mūsu valstij atgūstot neatkarību, kļuva aktuālas daudzas kapitālistiskām valstīm raksturīgās  problēmas, to skaitā arī autortiesību jautājums. Nemaz tik nesenā pagātnē masu mēdijos plaši skanēja licencētu audio un video ierakstu popularizācija. Kaut arī šajā lietā ieinteresētās personas (vidēji lielo mūzikas un videokasešu veikalu īpašnieki) kā galveno argumentu izvirzīja vispārējo godīguma un taisnīguma principu, ka it kā tiek "apzakti" šo ierakstu autori un izpildītāji, kā arī producenti, menedžeri, ierakstu kompānijas u. c. pie radošā procesa piederīgās personās, tomēr tas bija par vāju, lai nopietni ietekmētu mūsu valsts nabadzīgos mākslas mīļotājus - kvalitāte kaut arī precēm bija zemākā līmenī nekā oriģināliem, tomēr arī cena bija nesalīdzināmi pieejamāka.

            Arī vairums pašu pārdevēju, kas bija videofilmu un audiokasešu sīko iznomas bodīšu īpašnieki nebija ieinteresēti legālajā produkcijā, jo šeit darbojās vienkārša likumsakarība - piedāvājums reaģē uz pieprasījumu. Nemaz nerunājot par straujo cenu kāpumu, kas notiktu, ja par oriģināliem vajadzētu arī maksāt. Tāpēc automātiska pavairošana un pārdošana par trīskārt vai pat vēl lētākām cenām bija izdevīga abām pusēm - kā pircējiem, tā pārdevējiem. Ap deviņdesmit procentiem audio produkcijas bija nelegālas izcelsmes.

            Tomēr tirgū ir tādi paši likumi kā mežā - izdzīvo stiprākais. Un ierakstu tiregus šajā ziņā nav izņēmums. Lielie tirgoņi (cik nu jau par lieliem viņus ļauj saukt mūsu mazās valsts ietvari) apvienojās un ar vien skaļāk pieteica savas un, protams, ražotāju tiesības. Šis jautājums tika diskutēts televīzijā, laikrakstos, tika rīkoti koncerti ("Roks pret pirātismu"), aicināti slaveni mūziķi no ārzemēm u. c. veida reklāmas kampaņas, lai tikai piesaistītu sabiedrības uzmanību šai šķietami lielajai problēmai. Dažkārt liekas pat fantastiski tas, cik daudz naudas var izdot "dāsnie filantropi", lai tikai īstenotu dzīvē taisnību un starptautiskās normas.

            Tomēr mērķis bija augstāks. Panākt, lai arī Saeima pieņemtu stingrus noteikumus šajā sakarā. Tas tika arī panāks. Samērā īsā laika periodā daudzi mūzikas veikali pārorientējās uz licencētu produkcijas realizēšanu. Protams, arī cenas auga, piedevām tas notika acumirklī un neapšaubāmi daudzos tas ieviesa nepatīkamu pārsteigumu. (Veikals "Mūzikas pasaule" bija iecienīts tieši savu zemo cenu dēļ. Tagad tā ziedu laiki ir pagājuši.) Kaut arī sīktirgotāji "bez jumta un sienām", kādu melnajā tirgū netrūkst, darbojās joprojām, tomēr viņi nesastāda nekādu konkurenci. Galvenais mērķis tika panākts - sīkie veikali izputēja, jo jaunos finansu līdzekļu apgrozījumus nespēja veikt.

            Video tirgus tik viegli padoties negribēja. Videokasešu nomas tirgus bija krietni mazāks un arī kvalitātes atšķirības starp licencētajām un "pirātu" kasetēm nebija nemaz tik liela. Tomēr gods godam likuma dzelžainā roka aizsniedza arī tos.

            Līdz ar to it kā tika izcīnīta liela uzvara autortiesību pārkāpumu apkarošanas jomā. Proporcijas uz šodienu attiecībā uz stāvokli pret pieciem, sešiem gadiem atpakaļ ir mainījušās diametrāli - nelegālā produkcija sarukusi līdz pieciem, labākajā gadījumā desmit procentiem. Tomēr iepriekš minētais ir tikai aizberga augšdaļa autortiesību pārkāpumiem kopumā.

Datorprogrammu tirgus - ko redz Temīda?

            Datorprogrammu tirgū valda tāds haoss, kāds pat audiopreàu pārdošanā nebija pat neatkarības pirmajos gados. Varbūt šī referāta autoram tiks pārmesta pārlieka uzdrīkstēšanās, bet liekas nebūs melots, ja tiks apgalvots, ka pagājušā gadā ap 98% no lietotajām programmām bija nelicencētas.

            ASV vairākkārt ir izteikusi oficiālu valdības protestu par nelikumībām, kas valda Æīnā. Tur šī problēma ir sasniegusi grandiozus apmērus visas pasaules mērogā, kas nes katru gadu biljoniem dolāru zaudējumus ASV. Mūsu valsts paliek šīs lielās problēmas ēnā tikai tāpēc, ka allaž absolūtais ir bijis svarīgāks par relatīvo (arī skaitļu ziņā) - "sīkās blēdības" mūsu valstī ir pārāk nenozīmīgas uz pasaules fona un svešas ļaunās acs redzeslokā Latvija neietilpst.

            Tomēr it visā būtu vēlams būt konsekventiem un, ja tika sākta reforma autortiesību aizsardzības jautājumos, tas tas skan ne tikai taustāmas matērijas formas, bet arī informāciju, un ne tikai taustāmu informāciju, bet arī tādu, kas glabājas magnētiskā vai elektroniskā veidā. (Datorprogrammas ir vesela industrija un cilvēki pelna sev iztiku radot neko citu kā ar sevi saskanīgu impulsu sistēmu. Galu galā pasaules bagātākais cilvēks ir uzņēmuma Microsoft īpašnieks.)

Par datoru maksā, par programmu - nē.

            Likuma par autortiesībām un blakustiesībām sestā panta ceturtajā punktā teikts, ka "saskaņā ar šo likumu netiek aizsargāti programmēšanas valodas algoritmi un ar programmām nesaistīti algoritmi, kas izmantoti datorprogrammu radīšanai". Kaut arī kādreiz pašus algoritmus izgudroja neviens cits kā cilvēks ar visām no tā izrietošām autortiesībām, laika gaitā ekskluzīvais kļuvis par vispārizplatīto un izmantojamo sakarību virkni. Progress prasa upurus. Pateicoties autortiesību neesamībai uz algoritmiem, tiek radītas jaunas programmas un šeit nevajadzētu būt domstarpībām.

            Mazliet divdomīgāk skan šī likuma 25. pants. "Brīva datorprogrammu atkārtošana un adaptācija.

            (1) Persona, kurai ir likumīgas tiesības uz datorprogrammu, var bez autora atļaujas un bez papildu autoratlīdzības samaksas izgatavot vai atļaut izgatavot šādas datorprogrammas vienu kopiju vai adaptāciju ar noteikumu, ka tāda kopija vai adaptācija:

            1) nepieciešama datorprogrammas izmantošanai savienojumā ar pašu datoru un to izmantos tikai tiem mērķiem, kādiem datorprogramma iegūta;

            2) paredzēta tikai arhīva mērķiem likumīgi piederošas datorprogrammas kopijas aizstāšanai gadījumos, kas likumīgi piederošā datorprogrammas kopija ir pazaudēta, sabojāta vai citādi kļūvusi nelietojama.

            (2) Datorprogrammas kopija vai adaptācija, kas minēta šā panta pirmajā daļā, jāiznīcina, ja izbeidzas likumīgās tiesības uz šo datorprogrammu.

            Nenoliedzami mācību iestādēm u. c., kur datori ir saslēgti tīklā, būtu pilnīgi dabiski, ja kopijas tiktu pavairotas no vienas mašīnas uz otru. Tikai šeit rodas pirmā problēma - kā izkontrolēt informācijas noplūdi ārpus dotā tīkla? Kas būs tas, kas noteiks, cik kopijas ir vajadzīgas? Praktiski visa kontrole balstās uz veco taisnīguma principu un morālo kodeksu, kuram būtu jābūt katrā cilvēkā.

            Šī panta otrā daļa skan vēl miglaināk - kopija jāiznīcina, kad beidzas likumīgās tiesības! Nemaz nerunājot, ka kontroles iespējas šajā gadījumā ir ekvivalentas iepriekš minētajām, jāsaka, ka nevis likums, bet personīgā vajadzība pēc programmas būs tā, kas noteiks dzēst tos failus nost vai nē. Kaut gan šādiem laika ierobežojumiem uz datorprogrammām vajadzētu būt samērā retiem. Privātajā biznesā, akadēmiskajās, ierēdniecības, militārajās u. c. institūcijās laika faktors nevar būt noteicošais.

            Šajā pantā ir atklāta mazāka šīs problēmas daļa. Ja ikviena fiziska un juridiska persona pilnā apmērā apmaksātu konkrētās lietošanai paredzētās datorprogrammas cenu (citiem vārdiem - programma tiktu pirkta veikalā), tad būtu sasniegts augsts līmenis šo autortiesību jautājumā. Bet nelaime slēpjas tajā faktā, ka sākotnēji kopijas pavairo legālo programmu īpašnieki, tad tās tiek nodotas citiem, kas tās pavairo atkal. Tā kopijas iet no rokas rokā un vairojas ģeometriskās progresijas ātrumā.

            Veicinošais faktors tam ir arī tas, ka ne tikai gandrīz nav jāmaksā par kopiju (lai ierakstītu kaut vai kasetē, vajag izdot naudu par pašu kasetes cenu, turpretī datora atmiņa ļauj uzņemt sevī jauno informāciju par velti), bet arī katras nākošās kopijas kvalitāte ir līdzvērtīga visām iepriekšējām un arī oriģīnālam (audio, video ierakstiem kvalitāte kritās ar katru turpmāko kopiju).         Vienīgais, kas var atturēt no nelegālo datorprogrammu, ir varbūtība dabūt "pārsteigumu" pie vajadzīgās programmas vēl vienu, kas aizņems krietni mazāk atmiņas, tomēr neliks garlaikoties - vīrusu. Kaut gan vienmēr pastāvēs sakarība, ka bagātais darīs kā gribēs, bet nabagais kā varēs, un kāpēc maksāt, ja var dabūt par velti.

SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI

            Sabiedrību interesē tikai tas, kas to ietekmē tieši - īres, apkures, elektroenerģijas, tālsakaru cenu paaugstināšanās. Autortiesību pārkāpumi aizskar mazākumu - pašus autorus un ar viņu darbu saistītos cilvēkus. Tāpēc ir velti cerēt, ka notiks demonstrācijas pret autortiesību pārkāpumiem. Tas ir absurds, jo paši jau esam ieinteresēti šajā lietā, tieši tāpat kā nodokļu nemaksāšanā. Autortiesību nodrošināšanai ar likuma pantiem vien nepietiek - jārad stingra valsts ierēdņu kontroles sistēma, organizāciju loks, kas rūpējies un regulāri veiks pārbaudes, izskatīs sūdzības par iepriekšlīdzīgiem pārtkāpumiem.

            Tomēr bez likuma tīri juridisko normu neizpildes puses, ir vēl viena problēma, kas varētu būt pat vēl svarīgāka par iepriekšējo, - ētiskā daļa. Pirmkārt, būtu vērts bilst aizstāvības vārdu tiem cilvēkiem, kuru personiskais materiālais stāvoklis neatļauj iegādāties preces par legālajām cenām. Ne jau māksla un izklaide tikai turīgo sabiedrības slāņu privilēģija. Un ne jau Eltons Džons vai Maikls Džeksons kļūs nabagi, ja viņu mūziku klausīsies arī trūcīgāki cilvēki, - ja nu vienīgi tas tikai pavairos viņu popularītāti. Vai tad nav atšķirība, vai cilvēki nemaksā un izmanto, vai arī nemaksā nemaz un neizmanto arīdzan.

            Protams, zināmu daļu datorprogrammu izmantotāju var piespiest maksāt par legālajām programmām, jo, ja ir dators, tad laikam jau uz to uzliktās cerības tam būtu jāattaisno. Un tomēr autortiesību absolūtas ievērošanas gadījumā efekts būtu pārsteidzošs - bagātie (autori un to darbu realizētāji) kļūtu vēl bagātāki, sīkie blēži izputētu, trūcīgie lietotāji - aprobežotos. Rodas retorisks jautājums: "Ko iemieso likums - taisnību vai intereses (uz kā intereses)? "

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

1. Paklane I. Autortiesības. - R., 1997. - 287 lpp.

            Latvijas Republikas normatīvie akti:

2. Par autortiesībām un blakustiesībām;

3. Par izgudrojumu, preàu zīmju un rūpniecisko paraugu aizsardzību. - R., 1994. - 141 lpp.