Cilvēktiesības

Ievads

Cilvēktiesības ir valsts nodrošināta un aizsargāta likumīga iespēja rīkoties, realizēt savas ieceres, tās ir definējamas kā vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana, nodrošināšana. Katra indivīda izpratne par cilvēktiesībām ir lielākā vai mazākā mērā atšķirīga, tomēr jebkādas cilvēktiesības ir tiktāl tiesības, cik tās neierobežo cita indivīda tiesības. Savukārt brīvības jēdziens būtu jāizprot kā brīvību izvēlēties vai darīt kaut ko, vai nedarīt. Turklāt, izvēloties vienu no šiem ceļiem, indivīdam arī jārēķinās ar sekām, ko var izraisīt viņa darbība vai bezdarbība. Vārda brīvība ir viena no brīvībām, kas uzskatāma par cilvēktiesību neatņemamu sastāvdaļu.

Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas (ANO Ģenerālā asambleja – 1948. gada 10. decembris) Preambulā minēts, ka tādas pasaules radīšana, kurā cilvēkiem būs vārda un pārliecības brīvība, kur tie būs brīvi no bailēm un trūkuma, pasludināta kā cilvēku augstākais centiens.

Reāli šāda pasaule nav iespējama, jo cilvēks gan apzināti, gan neapzināti ir atkarīgs no savām bailēm, bet savukārt bailes ir neiznīcināma nezāle cilvēkā, - tās viennozīmīgi saistītas ar cilvēka kā dzīvas būtnes pamatinstinktiem. Un, tā kā pasaulē pastāv un pastāvēs bailes, nav iespējama simtprocentīga vārda un pārliecības brīvība. Tomēr var redzēt, ka pasaulē daudzas valstis cenšas arvien mazāk ierobežot vārda brīvību, tā vietā ierobežojot cenzūru, kas apdraud šo brīvību.

Lai gan apziņas un uzskatu brīvību (kas ir pamatā vārda brīvībai) mēdz pieskaitīt pie personiskām tiesībām un brīvībām, tiesības uz vārda brīvību tiek pieskaitītas pie politiskajām tiesībām un brīvībām (tas pats attiecas uz tiesībām iegūt un izplatīt informāciju).[1]

Tiesības uz brīvu domu un komunikāciju (apziņas, reliģijas, vārda un preses brīvība, utt.) neapšaubāmi ir plašas savos apmēros, tādēļ pastāv ļoti liela varbūtība, ka šīs tiesības varētu aizskart kādas citas personas tiesības (piemēram, tiesības uz cilvēka cieņas ievērošanu). Tieši šī iemesla dēļ tiek radīti sevišķi nosacījumi, kādos gadījumos šīs tiesības drīkst ierobežot.

Rēķinoties ar to, ka cilvēktiesības to attīstībā vienmēr būs soli priekšā reālajai situācijai pasaulē (t.i. cilvēktiesību realizēšanas politiskajiem un ekonomiskajiem priekšnoteikumiem) un Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju atzīstot par visu tautu un nāciju sasniegumu kopējo standartu, šajā darbā aplūkosim vārda brīvības un cenzūras nozīmi cilvēka dzīvē.

Lai gan tiesības uz vārda brīvību mums piemīt katram, tās vistiešākajā mērā attiecināmas uz masu saziņas līdzekļiem, jo tie pauž ‘vārdu’ pārējiem vai arī – caur tiem tiek pausti uzskati un idejas, kas sasniedz vislielāko skaitu sabiedrības locekļu. Tieši tādēļ aplūkosim, kas un kā regulē masu saziņas līdzekļu darbību un ko nozīmē jēdziens ‘cenzūra’.

Cenzūra

“Cenzūra ir savu laiku pārdzīvojusi, nevajadzīga, bezjēdzīga, anticilvēciska

 un antitautiska, nelikumīga un sodāma”

/Kristofors Heins/

Kā definēts Ideju vārdnīcā, cenzūra ir varas institūciju aizliegums tiražēt un izplatīt materiālus, kurus tās uzskata par amorāliem, ķecerīgiem, musinošiem, apmelojošiem, valsts drošībai kaitējošiem vai kā citādi nevēlamiem.[2]

Pēc Latvijas Republikas Satversmes 100. panta, kas paredz sekojošo: “Cenzūra ir aizliegta”, var secināt, ka Latvijā cenzūra ir aizliegta ar likumu un nepastāv, lai gan papildus šim pantam piemērojams Satversmes 116. pants, kas savukārt pieļauj 100. pantā noteikto personu tiesību uz vārda brīvību ierobežojumu “likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.”

Iepazīstoties ar dažādiem cilvēktiesību reglamentējošiem dokumentiem, kā arī ar citiem likumiem, kas attiecas uz masu saziņas līdzekļu darbību, jānonāk pie secinājuma, ka ar jēdzienu “cenzūra” nedrīkst saprast visus valsts uzliktos ierobežojumus vārda brīvībai.

Cenzūra ir masu saziņas līdzekļu (kā arī literatūras, mākslas, utt.) valsts pārraudzības sistēma, kas izveidota valdošo šķiru interešu sargāšanai, nevis visas sabiedrības vai valsts iekārtas aizsardzībai.

Lai ierobežotu vai aizliegtu nevēlamu ideju un informācijas izplatīšanu, cenzūras pasākumi tika veikti jau Romas impērijā. Feodālajā periodā cenzūra atradās baznīcas pārziņā, savukārt no XV gadsimta pārraudzību veica bīskapu kolēģija. Piemēram, 1471. gadā tika noteikts, ka garīga rakstura un satura grāmatas var izdot tikai ar iepriekšēju baznīcas atļauju. Pakāpeniski valsts sāka sekot arī grāmatu pārrakstīšanai un izdošanai. XVI gs. sakarā ar tipogrāfiju rašanos, cenzūra koncentrējās laicīgās varas rokās un tika ieviesta visā Rietumeiropā. Cenzūra kļuva par valsts un baznīcas galveno ieroci cīņā pret feodālai iekārtai naidīgu ideoloģiju.

Krievijā cenzūra pastāvēja no XVI gs. un atradās baznīcas pārziņā. 1826. gada Cenzūras nolikums aizliedza jebkuru darbu, kas vērsts pret valsti un baznīcu. No 1865. gada cenzūru realizēja Iekšlietu ministrijas Preses lietu galvenā pārvalde. Ar laiku no cenzūras it kā tika atbrīvoti oriģinālsacerējumi, tulkojumi, periodiskie izdevumi, kā arī galvaspilsētas, akadēmiskie un universitātes izdevumi, tomēr iepriekš šiem darbiem bija jāsaņem Iekšlietu ministrijas atļauja publicēties. Par Cenzūras nolikuma pārkāpšanu draudēja sods.

Pēc 1905. gada Krievijā tika ieviesta ‘pēccenzūra’, kas it kā netika uzskatīta par cenzūru, bet tajā pašā laikā paļāvās uz katra cilvēka iekšējo cenzūru: “to es drīkstu teikt, bet to nē”. Pretējā gadījumā par cenzūras noteikumu pārkāpšanu  autori un izdevēji tika sodīti.

Interesanti, ka PSRS Konstitūcija deklarēja, ka atbilstoši tautas interesēm un sociālās iekārtas nostiprināšanas un attīstīšanas nolūkā PSRS pilsoņiem tiek garantēta preses brīvība. Protams, līdzās arī pants par to, ka valsts kontrole tomēr ir noteikta, pamatojot ar to, ka tas ir tādēļ, lai nepieļautu publicēt presē un izplatīt ar masu informācijas līdzekļiem ziņas, kas satur valsts noslēpumus vai var kaitēt darbaļaužu interesēm. Tātad cenzūras it kā nebija (oficiāli), bet tajā pašā laikā, tā kā tikai valdības ziņā bija, kas ir “darbaļaužu intereses”, tai bija pilnīgas tiesības uz neierobežotu kontroli pār tā saucamo “vārda” vai “preses brīvību”.[3]

Totalitāra vai izteikti reliģiska režīma apstākļos cenzūra parasti ir visai neierobežota, kas savukārt savienojams ar to, ka šādos režīmos cilvēktiesības tiek pakļautas valsts vai vadītāja interesēm, ne šīs valsts iedzīvotāju interesēm.

Mūsdienu demokrātiskās valstīs pastāv “tiesību uz vārda brīvību” ierobežojumi, kurus maldīgi būtu dēvēt par cenzūru, jo ar šo ierobežojumu palīdzību valsts cenšas aizsargāt valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās intereses, nepieļaut nekārtības vai noziegumus, aizsargāt veselību vai morāli, aizsargāt citu cilvēku cieņu un tiesības, nepieļaut konfidenciālas informācijas izpaušanu vai nodrošināt tiesas varu un objektivitāti. Šāds cilvēka tiesību uz vārda brīvību ierobežojums paredzēts arī Eiropas Padomes “Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas” 10. panta 2. daļā.

Pat tādās demokrātiskās valstīs kā Lielbritānija un ASV nereti var saskarties ar vārda brīvības ierobežojumiem. Piemēram, Lielbritānijas valdība savai aizsardzībai izmanto D‑paziņojumus (sabiedriskās saziņas līdzekļiem sūtītas oficiālas vēstules, kurās norādīts, kādu informāciju nedrīkst izpaust) un Likumu par valsts noslēpumiem. Kā sava veida pēccenzūras jeb ierobežojumu formas darbojas arī likumi, kas vērsti pret piedauzību, apmelošanu un zaimošanu. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs, par spīti pirmajam konstitūcijas labojumam, kas aizsargā runas brīvību, valdības iestādes vai grupas palaikam mēģina praktizēt cenzūru – bieži sakarā ar materiāliem par dzimumdzīvi. Pēdējā laikā vairākkārt mēģināts aizliegt noteiktus skaņdarbus vai tēlotājmākslas darbus, par iemeslu minot to, ka tie ir rasiski, piedauzīgi vai kaitē sabiedrības tikumībai.[4]

Literatūra jeb rakstītais vārds, varbūt pat vairāk nekā dzirdētais un redzētais, pārsteidzoši, bieži vien neparedzami iedarbojas uz lasītāju (klausītāju, skatītāju). Vārds jebkurā gadījumā izsauc kaut kādus iespaidus, pēc kuriem savukārt var spriest par pašu cilvēku, kuram šie iespaidi izsaukti. Iespaidi, neapšaubāmi, ir pakļauti dažādām ietekmēm, tos modificē masu informācijas līdzekļi, mode, valstiski un sabiedriski pasākumi, kas vienu ceļ augšup, bet kaut ko citu – vēlas neredzēt, notušēt.[5]

Pēc otrā pasaules kara cenzūrai bija uzdevums ieviest kārtību vispārējā juceklī, novērst haosu un padarīt iespējamu valstu atjaunošanas darbu. Cenzūras pastāvēšanu tolaik veicināja toreizējā vēsturiskā situācija. Kā savā rakstā piemin Kristofors Heins, “cenzūrai vajadzēja izzust kopā ar pārtikas kartiņām piecdesmito gadu vidū”. Cenzūru mēs varam pilntiesīgi nodēvēt par antikonstitucionālu, tomēr – kur sākas tas slieksnis, kuru nedrīkstam pārkāpt interpretējot tos cilvēktiesību deklarējošos pantus, kuri atļauj izņēmuma gadījumā dažādus vārda brīvības ierobežojumus?

Kā jau minēju, lai gan Satversmes 100. pants deklarē: “Cenzūra ir aizliegta”, tam paralēli atrodams arī 116. pants, kas ļauj 100. pantā noteiktās personas tiesības ierobežot “likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku jeb visas sabiedrības tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību”.

Tādi panti, kas ir identiski idejiskajā ziņā šiem, ir atrodami gan ANO Vispārējā cilvēktiesību konvencijā, gan Eiropas padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā, gan daudzu valstu konstitūcijās un citos cilvēktiesību dokumentos. Manuprāt Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā visdetalizētāk izskaidrots, ko nozīmē ‘vārda brīvība’ un kādēļ pieļaujama sava veida cenzūra. Tātad Eiropas padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 10. panta 1.daļā atrodam sekojošo: “Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neierobežo valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licenzēšanu”.

Sekojoši 2.daļā izklāstīts: “Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti”.

Savukārt Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 18. pants skan: "Ikvienam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību; brīvību mainīt reliģiju vai pārliecību, brīvību nodoties savai reliģijai un pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem publiski vai nošķirti, piekopt reliģiju vai ticību, sludinot mācību, izpildot, pielūdzot un ievērojot to". Tam sekojošais, respektīvi 19. pants, savā ziņā pauž iepriekšējā turpinājumu: "Ikvienam ir tiesības uz pārliecības un izteiksmes brīvību; šīs tiesības ietver brīvību bez iejaukšanās palikt pie saviem uzskatiem un meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem informācijas līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām."

Tomēr atkal nevajadzētu aizmirst, ka šajā pašā ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā 29. pants norāda, ka: "ikvienam ir pienākumi pret sabiedrību, kurā vienīgi ir iespējama viņa personības brīva un pilnīga attīstība" un sekojoši – šī panta otrā daļa norāda to, ka ir iespējams ierobežot cilvēku tiesības un brīvības, "…lai tādējādi varētu nodrošināt citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgu atzīšanu un cienīšanu un morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējās labklājības taisnīgu prasību apmierināšanu demokrātiskā sabiedrībā."

Vārda brīvība masu saziņas līdzekļos.

Visā pasaulē valstis, kas nesen atbrīvojušās no autoritāra un totalitāra režīma, ir atskārtušas, ka politiski brīva sabiedrība nevar pastāvēt bez neatkarīgiem masu saziņas jeb komunikācijas līdzekļiem. Tā kā demokrātija ietver publiskas diskusijas un sabiedrības iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā brīva ideju, uzskatu un informācijas apmaiņa ir ļoti būtiska. Avīzes, žurnāli, radio un televīzija kalpo gan par diskusiju formu, gan informācijas avotu lēmumu pieņemšanai.[6]

Demokrātija ir kaut kas vairāk nekā tikai brīvi masu saziņas līdzekļi, tomēr brīva prese kā arī citi masu saziņas līdzekļi un vārda brīvība kā tāda ir obligāts demokrātijas priekšnosacījums un droša pazīme, ka demokrātija ir iespējama.

Brīvu masu saziņas līdzekļu uzdevums ir uzraudzīt, pirmkārt, lai likumīgā vara vienmēr likumīgi rīkojas sabiedrības interesēs, atbilstoši vēlētājiem dotajiem solījumiem. Otrkārt, masu saziņu līdzekļu uzdevums ir raudzīties, lai tautas varu jeb demokrātiju nedraud uzurpēt pirktspējīgie ekonomisko sfēru pārstāvji, vienlaicīgi atspoguļojot un uzturot brīvu domu apmaiņu.

2000. gada 9. maija laikrakstā Diena atrodams Aivara Ozoliņa raksts par Latvijā un Krievijā pastāvošo situāciju preses brīvības jomā. Tajā lasām, ka “nesen Ābrams Kleckins televīzijā teicās atradis Krievijas presē tādu viedokļu dažādību, kādas Latvijas presē, viņam par nožēlu, neesot, tāpēc Latvijā lasītājiem neesot tādu iespēju izlobīt no daudziem viedokļiem patiesību, kādas esot lasītājiem Krievijā. Tajā pašā laikā cienījamais docents atzina, ka Krievijā masu saziņas līdzekļi tiešām lielākoties pieder turienes oligarhiem, kuriem katram ir savas ekonomiski politiskas intereses.”[7] Un rodas jautājums – vai daudzie dažādie viedokļi, ar kuriem var sastapties Krievijā, ir objektīvi? Un vai iespējams, daudzus viedokļus apvienojot, izveidot vienu objektīvu? Turklāt – vai tas ir nepieciešams? Preses dažādība diemžēl nenozīmē preses brīvību, tā, iespējams, norāda tikai uz preses izdevēju dažādajām interesēm (politiskām vai ekonomiskām). Ja šī dažādība ir mākslīgi radīta, vidū starp daudzajām nepatiesībām var atrast melošanas iemeslus, bet ne patiesību. Patiesību starp dažādiem viedokļiem var atrast tikai tad, ja izvēle ir starp dažādiem, taču brīviem un neatkarīgiem viedokļiem. Par masu saziņas līdzekļu neatkarību var runāt vienīgi tad, ja tie paši sev nopelna naudu.

Lai izvairītos no tā, ka katrā masu saziņas līdzeklī mēs sastopamies ar it kā vienu un to pašu informāciju tikai ļoti dažādās, pat pretējās interpretācijās, masu saziņas līdzekļi ar likumu tiek aizsargāti no ekonomikas un politikas sfēru ietekmes. Vēlamība – neierobežota vārda brīvība – ir skaista, bet tajā pašā laikā mēs varam sastapties masu saziņas līdzekļos ar faktu, ka viens atbalsta kādu konkrētu politiķi, otrs atkal kādu citu. Un diez vai tas ir aiz dziļas politiskas (turklāt kolektīvas!) pārliecības. Tātad masu saziņas līdzekļi var pastāvēt tikai tad, ja viņi spēj iegūt līdzekļus pastāvēšanai. Bieži tā saucamie sponsori tomēr ir ar lielu ietekmi uz to, ko raksta un ko neraksta (vai pārraida) konkrētajā masu saziņas līdzeklī.

“Latvijai joprojām ir izvēles iespēja – vai nu būt demokrātiskai, brīvai, likuma varas valstij pēc Rietumu demokrātijas parauga, vai kļūt par krimināli politisku grupējumu pārvaldītu kleptokrātiju jeb zagļu varu.”[8]

Masu komunikācijas līdzekļu brīvības un neatkarības pakāpe ir atkarīga no trim galvenajiem faktoriem. Pirmais ir darbības regulēšana – jeb atkarīgs no tā, cik lielā pakāpē kas regulē šī masu saziņas līdzekļa darbību. Otrais – ekonomiskā dzīvotspēja brīvā tirgus apstākļos (cik masu saziņas līdzeklis ir atkarīgs no kādas juridiskas vai fiziskas personas ekonomiskā jeb finansiālā ziņā). Trešais – profesionālisma un atbildības pakāpe.

Totalitārās (arī autoritārās) sabiedrības masu komunikāciju līdzekļus parasti kontrolē valsts un līdz ar to tiek piekopta cenzūra. Tā kā Latvijā cenzūra ir aizliegta ar likumu, masu komunikācijas līdzekļu darbība tiek regulēta minimāli.

Faktiski nebūtu nepieciešami speciāli noteikumi, kas attiecināmi uz masu saziņas līdzekļiem, jautājumos par autortiesību aizsardzību, neslavas celšanu, apmelošanas aizliegumu, jo pastāv jau vispāratzītie likumi, kas to aizliedz visiem. Tomēr lieki uzsvērt lietas, ko nedrīkst, nekad nenāk par ļaunu. Turklāt tas ir nepieciešami, jo cilvēku brīvības bez jebkādiem ierobežojumiem savā starpā varētu sākt konfliktēt, radot diskomfortu situācijā, kad viena cilvēka brīvība aizskar cita cilvēka brīvību. Tātad, izvēloties zelta vidusceļu – nepārkāpt citu tiesības, izmantojot savējās, cilvēki it kā noslēdz sabiedrisko līgumu, tādā ceļā panākot garantiju arī uz to, ka tiks ievērotas viņu tiesības.

Nav pieļaujama ne “vārda brīvības” izpausmju politiska, ne ekonomiska kontrole, kas masu saziņas līdzeklī pausto informāciju pārvērstu par farsu.

Amerikāņi uzskata, ka atklātā demokrātiskā sabiedrībā vārda un preses brīvība cilvēkam dota no dzimšanas, un tā nav jāpiešķir ar speciālu ministrijas izdotu atļauju, šim piemēram seko arī Latvija. Licenci jeb apraides atļauju (t.i. tiesības veidot un izplatīt programmu noteiktā raidlaikā un teritorijā) jaunajiem radio un televīzijām izsniedz Nacionālā radio un televīzijas padome, atbilstoši radio un televīzijas apraides tehniskajam plānam.[9]

Preses, radio un televīzijas komunikācijas ķēdē iespēja brīvi izteikt savu viedokli ir tikai viens no šīs ķēdes posmiem. Nākošais ir šīs informācijas iespiešana un izplatīšana, attiecībā uz presi, un translēšanas nodrošināšana attiecībā uz radio un televīziju. Šodien šis ir ne tik daudz politiskas, bet gan ekonomiskas dabas jautājums.

Dažās valstīs tipogrāfijas atrodas valsts kontrolē. Valdība tādējādi var viegli sašaurināt iespiešanas iespējas, patvaļīgi uzliekot cenas, ierobežojot iespiešanas jaudu un sarežģot darba grafiku. Turklāt šādā gadījumā valstij bieži pieder arī izplatīšanas monopols sakarā ar iespēju kontrolēt pastu un avīžu kioskus. Tādējādi iespējams, ka efektīvi darbojas netiešā cenzūra.[10]

Šāda pati situācija var rasties, ja vara pār kādu no masu saziņas līdzekļiem pieder kādam ekonomiskam vai politiskam grupējumam vai vienam indivīdam, kas ir ekonomiskā ziņā ļoti spēcīgs. Lai izvairītos no šādas situācijas, likumos valstis paredz dažādus ierobežojumus sakarā ar varu pār masu saziņas līdzekļiem. Piemēram, Latvijā Radio un televīzijas likuma 5. panta 3. daļa nosaka: “Sabiedriskās raidorganizācijas nav pakļautas valsts un pašvaldību institūciju politisko organizāciju (partiju), reliģisko konfesiju, finansu un ekonomisko aprindu tiešai ietekmei. To darbība pamatojas uz sabiedrisko pārraudzību un tās ir finansiāli neatkarīgas”. Arī šī likuma 8. panta 1. daļā rakstīts: “Nav pieļaujama elektronisko saziņas līdzekļu monopolizācija kādas politiskās organizācijas (partijas), sabiedriskās organizācijas, uzņēmuma, personu apvienības vai atsevišķas personas interesēs”. Savukārt 25. panta 2. daļā norādīts, ka “sponsors nedrīkst ietekmēt sponsorētās programmas vai raidījuma saturu un izplatīšanas laika izvēli, tādējādi ierobežojot raidorganizācijas redaktorisko neatkarību.” Šī paša likuma 60. pants norāda: “Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas darbībā nav tiesīga iejaukties un dot amatpersonām saistošus norādījumus neviena valsts vai pārvaldes institūcija, sabiedriskā organizācija vai to amatpersonas, izņemot Latvijas likumdošanas aktos tieši paredzētos gadījumus.”

Neapšaubāmi, gadījumā, kad masu saziņas līdzeklis nav atkarīgs no kāda viena finansētāja, tam nākas saskarties ar problēmām, ko rada brīvais tirgus. Tādēļ daži izdevumi izdzīvo, izmantojot sensācijas un citas nevēlamas, rietumu presē izmantotas tehnikas; citi pielāgojas tirgum; vēl citi (piemēram, daudzi izdevumi Ungārijā un Polijā) mēģina izdzīvot, piesaistot ārzemju partnerus.

Diemžēl nav reāli gaidīt, lai žurnālisti jaunajos brīvas sabiedrības apstākļos būtu spējīgi izdarīt profesionāli nevainojamus spriedumus, it īpaši, ja sabiedrībā nevalda augsti ētiskie standarti. Tā kā arī Latvijā tiesiskās sabiedrības juridiskie pamati pagaidām ir vāji un korupcijas iespējas lielas, interešu konflikta izpratne nav dziļa un cīņā par izdzīvošanu sabiedrības intereses bieži tiek izmantotas savtīgos nolūkos. Kā presē, tā radio un televīzijas darbībā brīvība var kļūt par apgrūtinājumu, jo prasa atbildību. Nav novēršams tas, ka cilvēki teiks, rakstīs un pārraidīs bezatbildīgus izteikumus, kas var tikai palielināt sociālās un politiskās problēmas. Tādēļ likumos, kas regulē masu saziņas līdzekļu darbību, tiek iekļauti ierobežojumi kā: nepublicējamā informācija, autortiesību ievērošana, nepatiesu ziņu obligāta atsaukšana, informācijas avota noslēpums un citi.[11]

Rumānijā likums par radio un televīziju[12] ir daudz stingrāks nekā Latvijā, tādēļ to varētu dēvēt par atklāti represīvu. Tā otrajā pantā lasāms:

1. Vārda brīvība radio un televīzijā nedrīkst kaitēt cilvēka cieņai, godam vai privātajai dzīvei vai apdraudēt cilvēka tiesības sava paštēla veidošanai.

2. Ar likumu aizliegta valsts un tautas apmelošana, kūdīšana uz karu vai nacionālo, rasu, šķiru vai reliģiju naidu, kūdīšanu uz diskrimināciju, teritoriālo separātismu vai vardarbību, kā arī amorāla attieksme pretstatā augstai indivīda morālei.

3. Aizliegta tādas informācijas izplatīšana, kas pēc likuma ir slepena vai var kaitēt valsts drošībai.

4. Pilsonisko atbildību par radio un televīzijas pārraidītās informācijas saturu, kas var radīt materiālas vai morālas dabas zaudējumus, likuma priekšā nes translēšanas licences īpašnieks vai radio un televīzijas stacijas īpašnieks, kas pārraidījis informāciju.[13]

Šo pantu papildina arī 39. pants, kas nosaka kriminālatbildību par 2. panta noteikumu pārkāpšanu – tas var novest pat līdz brīvības atņemšanai uz pieciem gadiem

Deivids Vebsters atzīst, ka šīs rumāņu bailes par vārda brīvības izvēršanos visatļautībā ir saprotamas, jo galu galā cilvēki nevar iemācīties justies atbildīgi, kamēr viņiem šī atbildība nav piešķirta. Diemžēl pret neprofesionālu žurnālistu nesaprātīgiem spriedumiem nevar cīnīties ar krimināllikumu palīdzību, kas atbildības vārdā apslāpē brīvību, - jācīnās būtu ar pārliecināšanu, piemēru un izglītības līmeņa pacelšanu. Katram pašam jāsaprot, ka brīvība NAV visatļautība. Bet – brīvība ir jāsaprot arī kā brīvība kļūdīties. Tikai objektīva informācijas sniegšana pamudina lasītājus (klausītājus, skatītājus) pārbaudīt faktus un izveidot savu vērtējumu.

Nobeigums

Nav viegli dzīvot brīvas domu apmaiņas gaisotnē, īpaši, ja trūkst demokrātisko tradīciju. Tomēr vārda brīvībai ir lielas priekšrocības. Demokrātiska sabiedrība ir iespējama tikai tad, ja pastāv neatkarīgi masu komunikācijas līdzekļi. Bez brīvas domu apmaiņas valsts, tāpat kā visa tauta, būtu nedzirdīga.

Jāatceras būtu, ka tiesības uz vārda brīvību ir tiktāl, cik tās nekaitē jeb nenodara nepelnītu ļaunumu apkārtējiem, pārējai sabiedrībai.

Tātad nevar bez domāšanas ieskatīties ANO Cilvēktiesību deklarācijā un izlasīt, ka katram ir tiesības uz brīvu domu, komunikāciju un vārda brīvību, un pēc tam deklaratīvi teikt: “Man ir piešķirtas šīs tiesības, tādēļ tagad varu runāt un darīt, ko vien vēlos!”.

Piemēram, Starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19. panta 1. un 2. daļā teikts: “Katram cilvēkam ir tiesības netraucēti pieturēties pie saviem uzskatiem un brīvi tos izpaust,” savukārt šī panta 3. daļā – “2. daļā paredzēto tiesību izmantošana uzliek īpašus pienākumus un īpašu atbildību. Tāpēc tā var būt saistīta ar zināmiem ierobežojumiem, taču tie jānosaka likumā.”

Attiecībā uz vārda brīvību šādi likumā noteikti ierobežojumi pastāv, turklāt ne mazums – ar to mēs arī sastapāmies šajā darbā. Tādēļ, lai gan vairākos cilvēktiesību dokumentos, tai skaitā arī Latvijas Satversmes 8. nodaļā “Cilvēka pamattiesības” 100. pantā par tiesībām uz vārda brīvību iekļautais teikums “Cenzūra ir aizliegta” attiecas uz visiem tiem gadījumiem, kad vārda brīvība tieši un nepatiesi neapdraud kāda cita indivīda brīvības.

Izmantotā literatūra

Ideju vārdnīca: domātāji, teorijas un jēdzieni filozofijā, zinātnē, reliģijā, politikā, vēsturē un mākslā, tulkojums latviešu valodā, apgāds Zvaigzne ABC, 1999.

Heins Kristofors: “Cenzūra ir savu laiku pārdzīvojusi, nevajadzīga, bezjēdzīga, anticilvēciska un antitautiska, nelikumīga un sodāma”, “Avots” Nr.4, 1996.

Latvijas Padomju Enciklopēdija, 2.sējums, Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1982.

Ozoliņas Ž. zinātniskajā redakcijā, Ievads politikā: Politika un tiesības/Mācību līdzeklis, Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.

Ozoliņš Aivars, Kalpa neatkarība, Diena, otrdiena 9.maijs, 2000, Nr.107(2721)

Vebsters Deivids, Brīvu un neatkarību masu informācijas līdzekļu veidošana, Sērija “Brīvība”, Nr.1, Mūsdienu pētījumu institūts, ASV, 1997.

Normatīvie akti

Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija, ANO Ģenerālā asambleja – 1948.gada 10.decembris

Eiropas padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija, redakcija stājusies spēkā 1998. gada 1. novembrī, Vīne

Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, spēkā esošs no 01.01.1991., Valdības Ziņotājs 14.02.1991, nr.5.; ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1997.gada 25.aprīlim.

Radio un televīzijas likums, spēkā esošs no 11.01.1995., Vēstnesis 08.09.1995, nr.137; ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1999.gada 1.decembrim

Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, spēkā stājies 1976.gada 23.martā

---

[1] Sk. Ozoliņas Ž. zinātniskajā redakcijā, Ievads politikā: Politika un tiesības/Mācību līdzeklis, Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. – 173-74.lpp

[2] Ideju vārdnīca: domātāji, teorijas un jēdzieni filozofijā, zinātnē, reliģijā, politikā, vēsturē un mākslā, tulkojums latviešu valodā, apgāds Zvaigzne ABC, 1999, - 83.lpp.

[3] Sk. Latvijas Padomju Enciklopēdija, 2.sējums, Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1982. – 253.lpp

[4] Ideju vārdnīca: domātāji, teorijas un jēdzieni filozofijā, zinātnē, reliģijā, politikā, vēsturē un mākslā, tulkojums latviešu valodā, apgāds Zvaigzne ABC, 1999, - 83.lpp.

[5]Sk. Kristofors Heins: “Cenzūra ir savu laiku pārdzīvojusi, nevajadzīga, bezjēdzīga, anticilvēciska un antitautiska, nelikumīga un sodāma”, “Avots” Nr.4, 1996., 48.- 52.lpp.

[6] sk. Deivids Vebsters, Brīvu un neatkarību masu informācijas līdzekļu veidošana, Sērija “Brīvība”, Nr.1, Mūsdienu pētījumu institūts, ASV, 1997

[7] Aivars Ozoliņš, Kalpa neatkarība, Diena, otrdiena 9.maijs, 2000, Nr.107(2721) – 2.lpp

[8] turpat

[9] Radio un televīzijas likums, spēkā esošs no 11.0.1995., Vēstnesis 08.09.1995, nr.137 ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1999.gada 1.decembrim, II nodaļa, 10.pants

[10] sk. Deivids Vebsters, Brīvu un neatkarību masu informācijas līdzekļu veidošana, Sērija “Brīvība”, Nr.1, Mūsdienu pētījumu institūts, ASV, 1997

[11] Sk. Latvijas Republikas Augstākās Padomes likums Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, spēkā stājies 01.01.1991., Valdības Ziņotājs, 14.02.1991., nr.5 ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1997.gada 25.aprīlim (Latvijas Vēstnesis, 25.aprīlis, nr.104/105)

[12] Sk. Deivids Vebsters, Brīvu un neatkarību masu informācijas līdzekļu veidošana, Sērija “Brīvība”, Nr.1, Mūsdienu pētījumu institūts, ASV, 1997

[13] Deivids Vebsters, Brīvu un neatkarību masu informācijas līdzekļu veidošana, Sērija “Brīvība”, Nr.1, Mūsdienu pētījumu institūts, ASV, 1997