Cilvēktiesību institūts konstitucionālajās tiesībās

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

JURIDISKĀ FAKULTĀTE

Valsts tiesību zinātņu katedra

Referāts

kursā: Konstitucionālās tiesības

Cilvēktiesību institūts konstitucionālajās tiesībās

R Ī G A  2000

SATURS

Cilvēktiesību jēdziens                                                                          3

Cilvēktiesību standarti                                                                        3

Starptautiskie cilvēktiesību avoti                                                       5

Starptautisko cilvēktiesību katalogs                                                  6

Bibliogrāfiskais saraksts                                                                   11

 

Cilvēktiesību jēdziens

         

          Cilvēktiesības un pamattiesības ir tiesību kategorija, kas vispirms raksturo cilvēka un valsts attiecības. Tās, no juridiskā viedokļa raugoties, vienmēr formulētas kādā noteiktā tiesību normā. Taču tā var būt gan rakstīta tiesību norma (normatīvais akts), gan nerakstīta tiesību norma (tiesību princips).

          Ar jēdzienu “cilvēktiesības” parasti tiek apzīmētas tiesības, kas ir noteiktas starptautisko tiesību normās, bet ar jēdzienu “pamattiesības” – tiesības, kas ir noteiktas valsts iekšējo tiesību normās. Tomēr kā ikdienā valodas lietojumā, tā arī juridiskajā  terminoloģijā šie jēdzieni bieži tiek lietoti sinonīmi.

          Lai precīzi apzīmētu visu šo tiesību kopumu, korekti būtu lietot abus jēdzienus kopā – “cilvēktiesības un pamattiesības”. Tā kā tas ir neērti, tad parasti gan ikdienas valodas lietojumā, gan juridiskā terminoloģijā viens no šiem jēdzieniem kļūst par virsjēdzienu, kas apzīmēs visu cilvēktiesību un pamattiesību kopumu.

         

          Cilvēktiesību standarti

          Kopš 1948.gada 10.decembra ANO vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas ir pieņemts uzskatīt, ka cilvēktiesībām un pamattiesībām ir globāls un universāls raksturs. Tas nozīmē, ka cilvēktiesības principā ir akceptējušas gandrīz visas pasaules valstis.

          Tomēr cilvēktiesību faktiskā realizācija dažādās valstīs ir ļoti dažāda. Tas attiecas kā uz faktiski realizēto cilvēktiesību un pamattiesību skaitu (piemēram, pilsoniskās brīvības tiek realizētas tikai demokrātiskās valstīs), tā uz to realizācijas līmeni.

Tikai dažas no starptautiskā cilvēktiesību katalogā noteiktajām tiesībām tiek realizētas visā pasaulē. Tā, piemēram, vismaz formālā verdzība (lai gan netiešas verdzības formas daudzās jaunattīstības zemēs joprojām ir sastopamas). Taču pat jau tik elementāras tiesības kā nežēlīgas spīdzināšanas aizliegums tiek vairāk vai mazāk sistemātiski realizēts tikai nepilnā pusē no pasaules valstu kopskaita.

          Cilvēktiesību juridiskās izpratnes etalonu un realizācijas standartu šodienas pasaulē nosaka šo tiesību juridiskā izpratne un realizācijas standarts Rietumu demokrātiskajās un tiesiskajās valstīs. Tas gan nenozīmē, ka cilvēktiesību juridiskā izpratne arī visās rietumvalstīs vienmēr ir pilnīgi identiska – katrā valstī tiesisko normu izpratnes robežas ir nedaudz citādākas. Vesela virkne citu valstu, pirmkārt, Latīņamerikas un Austrumeiropas pēcsociālistiskās valstis, ieskaitot Latviju, pēdējos gados cenšas pietuvināt savu cilvēktiesību juridisko izpratni Rietumvalstu izpratnei un paaugstināt savu cilvēktiesību realizācijas standartu.

          Tādējādi var konstatēt, ka pastāv universāls cilvēktiesību minimālstandarts, kas ir akceptēts visā pasaulē, ka pastāv paaugstināts Rietumu cilvēktiesību standarts, kas ir akceptēts un tiek realizēts attīstītajās Rietumvalstīs, un ka pastāv vēl nacionālais pamattiesību standarts, kurā var būt iekļautas tās “nacionālas” pamattiesības, kas jau nepieder pie starptautiskā minimālstandarta vai Rietumu standarta.

          Cilvēktiesību standartam ir divas dimensijas. Cilvēktiesību standarts, pirmkārt, nosaka, cik “plaša” ir cilvēktiesību aizsargātā joma. Otrkārt, tas nosaka, cik “dziļas” ir atsevišķās tiesības, t.i., cik tālejoši principi no šīm tiesībām tiek atvasināti un kādas izpausmes formas šīs tiesības aptver.

         

          Starptautiskie cilvēktiesību avoti

          Starptautisko tiesību sistēmā cilvēktiesības vispirms ir noteiktas īpašos dokumentos, galvenokārt daudzpusējos līgumos (paktos, konvencijās). Tiem var būt globāls raksturs, t.i., tiem var pievienoties visas valstis, kā, piemēram, 1966.gada 16.decembra Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību konvencijai var pievienoties tikai Eiropas Padomes dalībvalstis.

-         Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (1948)

-         Starptautiskais pakts par pilsoniskām un politiskām tiesībām un tā Fakultatīvais protokols (1966)

-         Starptautiskais pakts par ekonomiskām, sociālām un kultūras tiesībām (1966)

Šie dokumenti kopā ir zināmi kā Starptautiskā cilvēktiesību harta, kas ir pamatlīdzeklis ANO Statūtos ietverto cilvēktiesību pantu interpretēšanai.

          1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību konvencija savukārt ir uzskatāma par to dokumentu, kas no visiem starptautiskajiem dokumentiem uzstāda visaugstāko cilvēktiesību realizācijas standartu. Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un tās papildprotokolos garantētās cilvēktiesības visas ir “self-executing” normas, t.i., to adresāts ir indivīds, kurš tieši, bez nacionālo tiesību normu pastarpinājuma, var atsaukties uz tām iestādēs un tiesā. Konvencijā garantēto tiesību saturs lielā mērā ir pietuvināts sākotnējo Eiropas Padomes dalībvalstu – Rietumeiropas valstu – cilvēktiesību standartam, kas noteikts to nacionālajās tiesībās. Tās balstās uz kopējo Rietumu vērtību sistēmu, cilvēktiesību izpratni un tiesību pielietošanas metodoloģiju.

          Vienotu konvencijas interpretāciju visās Eiropas Padomes dalībvalstīs nodrošina Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Tās tiesvedība, no vienas puses, savā konvencijas interpretācijā izmanto Eiropas tradicionālo tiesisko valstu juridisko sistēmu tiesību zinātnes atziņas un tiesu praksi, no otras puses, tās tiesvedība savukārt iespaido šo tiesību zinātni un praksi.

          Latvija Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās papildprotokolus ratificēja 1997.gada 4.jūnijā. ratifikācijas dokumenti tika iesniegti Eiropas Padomes ģenerālsekretāram 1997.gada 27.jūnijā. No šīs dienas konvencija no starptautisko tiesību viedokļa Latvijai ir kļuvusi saistoša. Tas nozīmē, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija tagad ir tieši jāpiemēro Latvijas iestādēs un tiesās.

Starptautisko cilvēktiesību katalogs

          Starptautiskās cilvēktiesības ir specifisku, īpašās starptautisko tiesību normās noteiktu personas tiesību katalogs, kas fiksēts dažādos starptautisko tiesību līgumos (konvencijās, paktos), bet atsevišķos gadījumos arī starptautiskajās paražu tiesībās un vispārējos starptautisko tiesību principos.

          Zināma nozīme ir arī cilvēktiesībām, kas fiksētas dažādos starptautiskos dokumentos, kuriem (vēl) nav tiesību normas raksturs, taču kuri veido t.s. “maigās tiesības” (soft law). Pie šādām normām pieder, piemēram, ANO 1948.gada 10.decembra Vispārējā cilvēktiesību deklarācija.

          Pamattiesību katalogu turpretī nosaka katra valsts ar savām iekšējām (nacionālajām) tiesību normām. Salīdzinoši var konstatēt, ka valstīs, kas balstās uz vienu un to pašu filozofisko, politisko, ētisko un juridisko vērtību platformu (piemēram, Rietumvalstis, islamiskās valstis, sociālistiskās valstis), ir izveidojies līdzīgs, šai valstu grupai raksturīgs pamattiesību katalogs. Katrai no šīm grupām ir savdabīga cilvēktiesību un pamattiesību izpratne un tiesību pielietošanas juridiskā metodoloģija, kas raksturo attiecīgai grupai piederošo valstu politisko un tiesisko iekārtu.

          Starptautisko cilvēktiesību un nacionālo pamattiesību katalogi kontinuitīvi turpina veidoties un attīstīties tālāk. Tieši pēdējos gadu desmitos, sabiedrībai augsti attīstītajās Rietumvalstīs kļustot arvien kompleksākai – šīs attīstības viens no galvenajiem iemesliem ir paātrināts tehniskais progress, līdzšinējais “klasiskais” cilvēktiesību saturs bieži ir jāpārvērtē un jāpārinterpretē. Pretstatu poli – cilvēka brīvība no vienas puses un valsts vara no otras puses, starp kuriem “stāv” cilvēktiesības, demokrātiskā, civilā sabiedrībā ir kļuvuši relatīvāki. Cilvēka brīvības apdraudējums demokrātiskā sabiedrībā nenāk vairs vienīgi no valsts, bet individuālo brīvību arvien vairāk apdraud arī dažādi sabiedriskie varas mehānismi un faktiskie (bieži vien tehniska rakstura) apstākļi.

          Tādēļ kā zinātniski teorētiskajā diskusijā, tā arī politiskajā un tiesību praksē tiek mēģināts cilvēktiesībām – blakus to joprojām galvenajai dimensijai, kā personas aizsardzības tiesībām pret valsti, - pievienot arī jaunas papildu dimensijas. Tā, piemēram, cilvēktiesības tiek piemērotas ne tikai klasiskajā variantā kā pamats personas (negatīvajai) prasībai pret valsti, lai tā atturas no tādas darbības, kas varētu aizskart personas tiesības, bet atsevišķos gadījumos tās tiek atzītas arī kā juridiska bāze personas (pozitīvai) prasībai pret valsti, kas vērsta uz kāda labuma piešķiršanu vai citu rīcību. Citos gadījumos cilvēktiesību un pamattiesību kategorijas tiek pārnestas arī uz attiecībām starp divām privātpersonām.

          Tomēr, cilvēktiesību pamatā ir un paliek personas aizsardzības mehānisms pret valsti, un to galvenais uzdevums ir noteikt personas individuālās brīvības sfēras robežu pret valsts iejaukšanos.

          Starptautiskais cilvēktiesību katalogs,  atkarībā no klasifikācijas un formulējumiem, satur ap 40-50 dažādas tiesības, kas aptver lielāko daļu, bet nebūt ne visus personas un valsts attiecību aspektus. Šo tiesību centrā atrodas cilvēks kā personība. Tās katrs aizsargā konkrētus cilvēka personības izpausmes veidus. “Pretinieks”, pret ko atsevišķa persona var vērst savu cilvēktiesību “instrumentu”, ir valsts, bet atsevišķos izņēmuma gadījumos arī citas privātpersonas.

          Cilvēktiesības pēc dažādiem kritērijiem tiek klasificētas dažādās grupās. Pēc aizsargājamajiem cilvēka personības izpausmes veidiem, tātad pēc aizsargājamā objekta, tās var iedalīt sekojošās grupās:

-         cilvēka dzīvība un fiziskā integritāte,

-         dzīves standarts (it sevišķi tiesības uz minimālo iztiku),

-         veselība (it sevišķi tiesības uz minimālo medicīnisko aprūpi), ģimene,

-         darbs (tiesības uz labvēlīgiem darba apstākļiem, bet nevis tiesības uz darba vietu),

-         sociālais nodrošinājums,

-         izglītība,

-         īpašums,

-         tiesiskā integritāte (tiesības uz taisnīgiem likumiem un taisnīgu tiesas procesu),

-         cilvēka garīgā un morālā integritāte (piemēram, vārda brīvība, reliģiskās pārliecības brīvība, politisko uzskatu brīvība),

-         cilvēku kopdarbība (piemēram, tiesības pulcēties un apvienoties biedrībās, politiskās partijās, arodbiedrībās),

-         politika un demokrātija (piemēram, vēlēšanu tiesības),

-         kolektīvas tiesības, kuras cilvēks var izmantot tikai kopā ar citiem (piemēram, tautu pašnoteikšanās tiesības).

Šis ir tikai viens piemērs konkrēto cilvēktiesību klasifikācijai. Pamattiesību katalogu katra valsts nosaka pati. Pamattiesību katalogs Latvijas Republikā ir noteikts Satversmē – 8.nodaļā ar cilvēka pamattiesības reglamentējošām normām.

          Pamattiesību katalogs pastāv lielākajā daļā, bet tomēr ne visās pasaules valstīs. Parasti starptautisko  cilvēktiesību un valstī noteikto nacionālo  pamattiesību katalogā noteiktās tiesības pārklājas. Līdz ar to iespējami sekojoši trīs gadījumi:

-         starptautiskās cilvēktiesības, kas ir spēkā attiecīgajā valstī, ir identiskas ar šajā valstī noteiktajām pamattiesībām;

-         starptautiskās cilvēktiesības var būt tālejošākas par pamattiesībām;

-         pamattiesības var būt tālejošākas par starptautiskām tiesībām.

Vismaz rietumvalstīs, kuru valsts un sabiedriskā iekārta tradicionāli balstās uz noteiktu kopēju vērtību platformu, nacionālo pamattiesību katalogs parasti ietver arī starptautisko cilvēktiesību katalogu, bet vienlaikus satur arī citas, papildu tiesības vai arī jau starptautisko cilvēktiesību katalogā uzņemto tiesību konkrētākus atvasinājumus.  Tieši  šis augstais pamattiesību standarts konstituē tās kā vienlaicīgi demokrātiskas un tiesiskas valstis (ne visas demokrātiskas valstis ir tiesiskas valstis, un ne visas tiesiskas valstis ir demokrātiskas valstis).

          Šīs speciālās Rietumvalstu iekārtai raksturīgās tiesības attiecas galvenokārt uz politisko un administratīvi juridisko jomu. Tā, piemēram, Rietumvalstīs samērīguma principam un uzticības aizsardzības principam valsts administratīvajā rīcībā, kas ir centrāli tiesiskas valsts pamatelementi, (parasti interpretatīvā  ceļā) ir piešķirts faktisks konstitucionāls rangs, uz ko cilvēks var tieši atsaukties iestādē un tiesā.

          Pats par sevi saprotams, ka tad, ja starptautiskā dokumentā noteiktu cilvēktiesību un valsts iekšējo tiesību aktā noteikto pamattiesību apjoms atšķiras, cilvēkam ir tiesības iestādēs un tiesā atsaukties uz to aktu, kurš tam garantē plašāka apjoma tiesības.

Bibliogrāfiskais saraksts