Autors: Nezināms
Ievads.
Parasts cilvēks normālos
apstākļos par naudas teorētisko saturu nedomā.Viņa tūkstošreizes pārbaudītā
filozofija naudas jomā ir gaužām vienkārša: pilns maks atver daudzas durvis,
ļauj apmierināt daudzas jo daudzas vajadzības; plāns maks ir nepitīgu rūpju
avots visās jomās– gan dzīvē, gan uzņēmējdarbībā.
Cilvēku vienmēr ir nodarbinājis
jautājums: kā bez lielām pūlēm tikt pie naudas un kā to pavairot?
Galvenias– pavairot. Kabatās, makos,
zeķēs un kumodēs nauda lielu labumu nenes.
Naudas lielākā tiesa atrodas
bankās. Bankā savu kontu atver uzņēmumi un organižacijas. Tur atrodas arī
iedzīvotāju noguldījumi.
Šī kursa darba mērķis ir:
ü precizēt, kas īsti ir depozīts;
ü kādi ir depozītu veidi;
ü noskaidrot noguldījumu (depozītu) funkcijas
attiecībā pret banku un noguldītājiem;
ü veikt salīdzinājumus un izdarīt secinājumus.
Autors pārsvarā ir izmantojis
materiālus krievu valodā, tomēr ir ievērojis, ka tik lielu uzmanību kā ārzemju
autori, Latvijā šādām problēmām diemžēl nevelta, tomēr ir iespējams atrast
pietiekami daudz literatūras, lai varētu
iepazīties ar banku darbības vispārējo būtību un depozītu nozīmi. Tāpat lielu
informācijas klāstu ir iespējams sameklēt Latvijas banku interneta lappusēs.
1.
Depozītoperācijas un krājoperācijas.
Kā vienas no komercdarbības formām, bankas dibināšanas specifika
balstās uz to, ka lielākā tās resursu daļa formējas nevis no pašu līdzekļiem,
bet aizņemtajiem.
Līdzekļi, kurus bankas piesaista ir dažādi pēc sava sastāva.
Galvenokārt tie ir līdzekļi, kuri ir tikushi piesaistīti darbībā ar klientiem
(tā saucamie depozīti), un līdzekļi, kuri ir aizņemti no citām kredītiestādēm.
Depozīts (no lat. val. depositum-
lieta, kura ir attdota glabāšanā) – tās ir ekonomiskas attiecībs kurās klients
uz laiku nodot savus līdzekļus bankas lietošanā.
Pētot bankas depozīta būtību, Z.S.Kacenelebaums ir atzīmējis depozīta
īpatnību, kurā slēpjas tā divējādā daba: “Noguldītājiem depozīti ir potenciālā
nauda.
Noguldītājs var izrakstīt čeku un palaist attiecīgo summu cirkulācijā.
Taču tai pat laikā šī “bankas nauda” nes procentus. Noguldītājam tā spēlē
divējādu lomu: naudas lomu no vienas puses un kapitāla, kas nes procentus, no
otras. Depozīta priekšrocība, salīdzinājumā ar skaidru, naudu ir tā, ka
depozīts nes procentus, bet ir arī trūkums- tas nes pazeminātu procentu
salīdzinājumā ar ar tiem procentiem, ko parasti nes kapitāls. Šis pazeminātais
procents nav sagadīšanās, bet būtiska bankas rakstura iezīme. Visas bankas
būtības pamatā ir tas, ka procentam, kuru izmaksā pa depozītiem, ir jābūt
mazākam par to procentu, kuru banka saņem par dažādos darījumos ievietoto
kapitālu. Šī starpība sastāda ¼ daļu no tiem procentiem, kuri tiek iekasēti no
aktīvajām operācijām”.
Izejot no augstākminētā, depozīts ir izdevīgs ne tikai noguldītājam,
bet arī bankai. Liels depozītu daudzums var radīt bankai aizdevumu kapitālu,
kuru pēc tam tā uz izdevīgiem noteikumiem var ieguldīt jebkurā no saimniecības
sfērām. Starpība starp depozītu procentiem un procentiem, kas iegūti no
kapitāla aizņēmējiem, ir bankas balva par veiksmīgi paveikto darbu brīvo naudas
līdzekļu piesaistē un aizdotā kapitāla izvietošanu.
2. Kur rodas depozīti?
Ir zināms, ka depozīti ir mainīga un nepastāvīga vienība.
Šodien banka iegūst depozītu, bet nākamajā dienā no jauna to zaudē. No kurienes
tad patiesībā šie depozīti rodas?
Savu pētījumu sākšu ar bankas četru depozītu iegūšanas veidu
salīdzinājumiem.
ü Depozīta iegūšana čeka veidā. Klients iegulda bankā čeku, kuru ir
izrakstījusi cita banka. Norisinās klīringa darbība. Galvenā šī procesa iezīme
ir tā, ka tās rezultātā nemainās ne kopējais depozītu apjoms, ne arī bankas
sistēmas kopējais rezervju apjoms. Klīrings vienkārši pārvieto kā depozītus, tā arī rezerves no vienas
bankas uz otru.
ü Depozīta saņemšana skaidrā naudā. Arī skaidras naudas noguldījums tiek
uzskaitīts kā rezerve. Tādējādi šāds darījums iedarbojas uz banku tieši tā pat,
kā čeka noguldījums. Taču šai gadījumā neviena cita banka nezaudē savas
rezerves. Skaidras naudas noguldījums palielina pašiegūtās rezerves un kopējo banku
depozītu daudzumu.
ü Banka var palielināt savus depozītus izdodot aizdevumu. Banka var izdot
aizdevumu, kurš rada depozītu, tikai tādā gadījumā, ja tai ir tādi naudas
līdzekļi, kas pārsniedz uzrādītos rezerves prasījumus. Tās rīcībā ir jābūt
tādām virsrezervēm, kas ir vienādas ar to aizdevumu lielumu, kuri ir plānoti
azdot, jo bankai ir jābūt gatavai dzēst tos čekus, kuri ir izrakstīti
jaunradītajiem depozītiem.
ü Depozītu palielināšana ar tirgus operāciju palīdzību, kuras veic
Federālā Rezervju Sistēma (Федеральная
Резервная Система). FRS var nopirkt valdības vērtspapīrus no iedzīvotājiem un
var arī tos tiem pārdot. Šīs operācijas iespaido kā depozītu apjomu, tā arī
banku sistēmas rezerves.
3. Depozītu ieguves avotu salīdzinājums.
Tikko tika izskatīti banku
sistēmas četri iespējamie depozītu
ieguves
avoti. Katrai atsevišķai bankai ir iespējams pēc savas bilances sekot depozītu pieaugumam, kuri ienāk no kāda no
iespējamajiem avotiem. Tomēr, no ekonomikas viedokļa, dažādie depozītu avoti
rada ietekmi uz banku sistēmu.
ü Kad banka savus depozītus palielina ieguldot čeku, kuru izrakstījusi
cita banka, tad depozītu kopējais daudzums banku sistēmā nemainās. Tāpat arī
nekādas izmaiņas nerodas banku rezervju sistēmā.
ü Kad banka palielina savus depozītus caur skaidras naudas noguldījumiem,
tad palielinās kā kopējā depozītu summa, tā arī kopējā bankas sistēmas rezervju
summa.
ü Kad banka palielina savus depozītus izdodot aizdevumu, tad banku
sistēmas kopējā depozītu summa pieaug, bet kopējā rezervju suma nē. Rezervju
palielināšanās notiek tikai tad, ja bankai pieder pāri paliekošās rezerves.
ü Kad banka palielina savas rezerves atklātā tirgū ar FRS palīdzību, tad
palielinās gan banku sistēms kopējais depozītu skaits, gan arī kopējais tās
rezervju skaits. Šī situācija ir analoga skaidras naudas noguldījumam.
4. Depozītu iedalījums pēc
noguldītāju veidiem un izņemšanas termiņa.
Depozītu rēķini var būt dažādi, tos klasificējot tiek ņemts vērā to
ieguves avots, to noguldījuma mērķis, ienesīguma pakāpe u.t.t. Taču diezgan
bieži par kritēriju izmato noguldītāju un ieguldījuma izņemšanas veidu.
Izejot no noguldītāju veidiem, izšķir šādus depozītus:
ü juridisku personu (uzņēmumu, organizāciju, citu banku);
ü fizisku personu.
Pēc ieguldījuma izņemšanas veida izšķir šādus depozītus:
ü līdz pieprasījumam (saistības, kurām nav noteikta noilguma);
ü steidzamie (saistības, kurām ir noteikts laika termiņš);
ü nosacītie (līdzekļi, kuri tiek izņemti iestājoties iepriekš
apspriestiem nosacījumiem).
4.1. Depozīti līdz pieprasījumam.
Depozīti līdz pieprasījumam ir līdzekļi, kuri var tikt pieprasīti
jebkurā brīdī, bez iepriekšēja brīdinājuma no klienta puses. Pie tiem pieder
līdzekļi tekošajos, norēķinu, budžeta un citos kontos, kas ir saistīti ar
aprēķinu veikšanu vai pilnīgu līdzekļu izlietošanu. Depozīti līdz pieprasījumam
ir domāti tekošajiem aprēķiniem. Šāda konta atvēršanas iniciatīva izriet no
pašiem klientiem sakarā ar nepieciešamību veikt aprēķinus, maksājumus un saņemt
naudas līdzekļus savā rīcībā ar bankas starpniecību. Līdzekļu kustība pa šiem
kontiem (ienākšana un norakstīšana) var tikt veikta skaidrā naudā, čekos,
pārvedumos vai citos norēķinu dokumentos.
No banku likviditātes pārvaldības viedokļa bankām vairāk izdevīgi ir
tekošie un budžeta konti, rēķini par kapitālieguldījumu finansēšanu, īpašas
nozīmes rēķini, jo līdzekļu virzības raksturs tajos (summas, termiņi, maksājumu
realizēšanas periodiskums un vai pārvedumu ienākšana) var kļūt bankai iepriekš
zināms. Bez tam, tekošo un budžeta rēķinu īpašnieki sava statusa dēļ (nav
juridiskas personas) nepretendē un uz kredītiem, kas atļauj bankai aktīvi
izmantot šos līdzekļus saimniecības kreditēšanai. Taču šobrīd šādas komerbanku
iespējas ir stipri ierobežotas.
Pie depozītiem līdz pieprasījumam pieder:
ü Kontokorrents (no itāļu val. conto
corrente- tekošais rēķins)- tas ir aktīvi pasīvais konts, kurš izsaka
aprēķinu un aizdevumu kontus. Šie rēķini tiek atvērti uzticamiem klientiem
(tikai saimnieciskām organizācijām- juridiskām personām) kā savstarpējas
uzticēšanās zīme. Konta īpašniekam ir iespēja bez īpašas noformēšanas katrā
atsevišķā gadījumā saņemt kredītu par nosacītu summu (pārsniegt esošo līdzekļu
daudzum rēķinā), par kuru viņš jau iepriekš ar banku ir vienojies.
ü Tekošais rēķins ar overdraftu (no angļu val. overdraft). Tas ir rēķins, kurš ir pamatots uz savstarpēju
vienošanos starp banku un klientu, par iespējamu kredīta aizņemšanos kādas
noteiktas summas ietvaros. Tas ir līdzīgi kā kontokorrentā, taču ar to
atšķirību, ka šiem aizņēmumiem ir neregulārs raksturs, turkāt šis rēķins var
tikt atvērts nejuridiskai personai, tāpat kā
fiziskai personai laicīgu izdevumu segšanai. Tekošais rēķins ar
overdraftu neizslēdz iespēju klienta operāciju veikšanai atvērt papildus
depozītu vai aizņēmumu rēķinus. Tai pat laikā kontokorrenta rēķinā ir apkopotas
visas operācijas, kuras banka veic saistībā ar klientu.
ü Banku korespondētiskie rēķini. Tie tiek atvērti ar mērķi realizēt
aprēķinus un maksājumus vienpusējā kārtībā vai pēc viena vai otra norīkojuma.
Ja banka šos rēķinus ir atvērusi citās bankās-korespondos, tad tos sauc par
nastro- rēķiniem (no itāļu val. nostro
conto– mūsu rēķins), bet, ja bankas– korespondi atver rēķinu dotajā bankā,
tad tie ir loro– rēķini (no itāļu val. loro
conto –viņu rēķins). Parasti, veidojot šadas korespondentiskas attiecības,
bankas paredz iespēju izveidot šiem rēķiniem overdraftu.
Vairumā komercbanku rēķini līdz pieprasījumam aizņem lielu daļu no
piesaistīto līdzekļu struktūras, jo tas ir pats lētākais veids, kā izveidot
bankas resursus. Sakarā ar līdzekļu augsto mobilitāti, atlikums rēķinos līdz
pieprasījumam nav pastāvīgs, brīžiem pat galēji mainīgs. Rēķina īpašnieka
iespāja jeb kurā brīdī izņemt līdzekļus, prasa, lai bankai aktīvos būtu
skaidras naudas līdzekļi (līdzekļu pārpalikums kasē, korespondenta rēķinā).
Tamdēļ banka šādiem rēķiniem maksā ļoti zemu procentu vai arī vispār
nepieskaita nekādu peļņu. Tomēr, neskatoties uz augsto līdzekļu kustību rēķinos
līdz pieprasījumam, ir iespējams noteikt to minimālo, nemazonošos pārpalikumu,
un izmantot to kā stabilu kredītresursu.
4.2. Steidzamie noguldījumi.
Tie ir depozīti, kas tiek piesaistīti uz noteiktu laika posmu. Tie
iedalās tieši steidzamajos noguldījumos un steidzamajos noguldījumos ar
iepriekšēju paziņošanu.
Tieši steidzamie noguldījumi nozīmē līdzekļu pilnīgu nodošanu bankas
rīcībā uz līgumā noteiktajiem noteikumiem, kurus termiņam beidzoties īpašnieks
jeb kurā brīdī var izņemt. Naudas lielums, ko īpašnieks var nopelnīt par šo
noguldījumu, ir atkarīgs no noguldījuma termiņa ilguma, depozīta summas un
īpašnieka līgumā noteikto noteikumu izpildes. Šos noguldījumus var veikt uz 1,
3, 6, 9, 12 mēnešiem vai vēl ilgāku laiku. Tāda taktika stimulē noguldītāju
racionālai savu līdzekļu organizācijai un to noguldīšanai, tāpat arī tā rada
bankām apstākļus tās likviditātes pārvaldīšanai.
Noguldījumi ar iepriekšēju paziņošanu par līdzekļu izņemšanu nozīmē, ka
par izņemšanu klientam ir jau iepriekš jābrīdina banka pēc jau iepriekš
norunāta termiņa. Parasti no 1 līdz 3, no 3 līdz 6, no 6 līdz 12 vai vairāk nekā
12 mēnešiem. Atkarībā no šī paziņošanas termiņa tiek noteikts noguldījuma
peļņas procentu lielums.
Steidzamā noguldījuma summa tiek nozīmēta ar apaļiem skaitļiem un tā
nedrīkst tik izmainīta līgumā noteiktā termiņa laikā, izņēmums varētu būt
vienīgi steidzamā noguldījuma veida izmaiņās, kad tiek paredzēts noguldījums ar
papildus iemaksām. Šos noguldījumus neizmanto, lai apmaksātu kaut kādus tekošus
rēķinus. Ja noguldītājs vēlas izmainīt noguldījuma summa, viņš var lauzt
līgumu, izņemt summu un pārstrādāt savu noguldījumu uz citiem noteikumiem.
Tomēr, pie šādas pirmstermiņa izņemšanas, noguldītājs var daļēji vai pilnīgi
zaudēt savus par noguldījumu līgumā paredzētos procentus. Parasti šādos
gadījumos procentu lielums samazinās līdz to procentu apjomam, kādus paredz
noguldījumiem līdz pieprasījumam.
Steidzamie noguldījumi tiek noformēti ar līgumu starp klientu un banku.
Banka patstāvīgi izstrādā depozīta līguma formu. Līgums tiek sastādīts divos
eksemplāros: viens glabājas pie noguldītāja, otrs- bankā, kredīta vai depozīta
nodaļā. Līgumā tiek paredzēta noguldījuma summa, tā darbības termiņš, procenti,
kurus noguldītājs saņems pēc līguma termiņa beigām, bankas saistības un
tiesības, abu pušu atbildību par līguma noteikumu ievērošanu, strīdu
atrisināšanas kārtību. Daudzas bankas nosaka steidzamā noguldījuma minimālo
summu, kuras lielums ir atkarīgs no bankas ieskatiem par mazo, vidējo vai lielo
klientu. Tāpat arī banka apņemas no savas puses laicīgi izpildīt visus līguma
nosacījumus un nest atbildību par to pārkāpšanu, kas var izpausties kā soda
maksāšana par savlaicīgu līdzekļu neizdošanu depozīta īpašniekam vai procentu
neizmaksāšanu. Strīdi, kuri varētu rasties starp noguldītāju un banku, ir
jāatrisina arbitrāžas vai tiesas ceļā (ja noguldītājs ir fiziska persona).
Pa vidu starp steidzamajiem depozītiem un depozītiem līdz pieprasījumam
atrodas krājieguldījumi. Parasti šīs operācijas veica krājkase, taču resursu
konkurences cīņas rezultātā kemercbankas ir aktīvi sākušas apgūt šo kapitāla
sektoru.
Ārzemju prakse izskata krājoperācijas savrup no depozītu operācijām,
akcentējot uzmanību uz to, ka krājieguldījuma atšķirīgā īpatnība ir tā, ka tā
īpašniekam tiek izdota liecība par noguldījuma veikšanu, parasti tā ir
krājgrāmatiņa. Krājdepozīti ir domāti, lai papildinātu vai iegludītu savus
naudas krājumus. Turklāt summas, kas tiek novietotas uz kontiem, lai tiktu
veikta maksājumu realizēšanai vai noguldītas uz noteiktu laika posmu, nepieder
pie krājnoguldījumiem.
5. Izmaiņas depozītu
noguldījumu vidē.
Pašreizējo situāciju kredītu resursu tirgū var rakturot kā pastiprināti
saspringstošu. Tas ir novedis pie banku kredītu resursu straujas samazināšanās.
Tas spiež bankas izmainīt to politiku attiecībā uz pasīvajām operācijām, tāpēc
izeja tiek meklēta ar depozītu operāciju dažādošanas palīdzību. Tāpēc banku vidē plašu pielietojumu ieguvis
depozīts ar termiņa apkalpošanu, kuru atver klientam, kad tas izveido norēķinu
kontu. Šim depozītam ir īpašibas, kuras piemīt dažādiem citiem noguldījumu
veidiem. Piemēram, banka nosaka un fiksē noguldījuma summu.
Depozītam ir svarīgs raksturs, jo depozīta summai ir jābūt iemaksātai
reizē ar norēķina konta izveidi vai ar banku saskaņota termiņa laikā (1 līdz 3
mēneši), pretējaā gadījumā banka ir tiesīga pārtraukt apkalpot šo klientu. Šo
depozītu varētu pieskaitīt pie nosacītajiem depozītiem, jo naudas līdzekļu
izņemšana ir iespējama tikai tad, ja konts tiek slēgts.Tas skaitās beztermiņa,
kas savukārt ļauj bankai to izmantot kā ilgtremiņa kredītresursu. Depozītam ir
raksturīgs zems ienesīgums un nekādu procentu pieskaitījums, kas ir analogi
depozītam līdz pieprasījumam.
Ir bankas, kas paredz šī depozīta īpašniekam iespēju saņemt kredītu
tādas pat summas apmērā, kāda ir noguldīta, jo noguldījums ir sava veida
garantija, ka aizņemums tiks atdots. Tādējādi, uz šāda depozīta rēķina
komercbankas saņem stabilu, ilgtermiņa, relatīvi lētu kredītresursu, kas tām
ļauj formēt augstu peļņu. Taču no klienta viedokļa dotajam depozītam ir
“piespiedošs” raksturs, jo līdzekļu izņemšana no apgrozības uz nenoteiktu laiku
nenes viņam nekādu peļņu. Ņemot vērā konkurences cīņu par klientiem, šādu
depozītu var atļauties tikai tādas bankas, kas vienlaicīgi var piedāvāt
klientam ērtus apkalpošanas nosacījumus un komlektu citu pakalpojumu, kas
varētu tieši vai nosacīti kompensēt šos
zaudējumus. Pretējā gadījumā banka var zaudēt ne tikai potenciālos, bet arī
esošos klientus.
Zināmu interesi izraisa līgumi, kas paredz klienta kreditēšanu uz
depozīta rēķina naudas līdzekļu pieaugum rēķina. Ar šādu līgumu banka uzņemas
pienākumu piedāvāt klientam kredītu ar nosacījumu, ka tas glabās naudas
pieaugumu un pašu summu noteikta termiņa ilgumā. Līdzekļu formēšana uz depozīta
rēķina var notikt vai nu pēc klienta iespējām un tam izdevīgā laikā, vai nu uz
periodisku iemaksu veikšanas pamata, kuru periodiskums ir saskaņots ar banku.
Jo mazāka starpība starp līdzekļiem uz depozīta rēķina un saņemtā kredīta
lielumu, jo mazāki aizņemuma procenti. Tas bankai dod drošibu par laicīgu
kredīta dzēšanu un tiek sasniegta kredītu resursu ekonomija. Uzkrātā depozīta
summa un tās procenti var tikt ieskaitīti dzēšamajā aizņēmumā un kredīta
procentu maksā.
6. Depozīta
sertifikāts– alternatīvā nauda.
Termiņnoguldījumi
bankā tiek uzskatīti kā gandrīz nauda.
Rīgas Apvienotā Baltijas banka ir pārmetusi tiltu no gandrīz naudas uz īsto naudu,
izlaižot depozītu sertrifikātus. Šo sertifikātu darbības mehānisms ir gaužām
vienkāršs. Termiņdepozīta īpašniekam banka izsniedz apliecību, kas liecina par
naudas noguldījumu bankā un bankas kā debitora saistībām. Šī apliecība ir īpašs
vērtspapīrs, kas zināmos ietvaros var apgrozīties un pildīt maksāšanas līdzekļa
funkciju. Banka izlaiž gan vārda sertifikātus (uz serrtifikāta norādīts
depozīta īpašnieka uzvārds un vārds), gan arī anonīmus sertifikātus. Pēdējā
gadījuma sertifikāta uzrādītājs ir šī vērtspapīra pilntiesīgs īpašnieks. Šie
sertifikāti ir bankas parāda zīme, kas pēc sava rakstura daudz neatšķiras no
vekseļa. Proti, ja sertifikātu pārdod, tiek paredzēts diskonts.
Taču
galvenais ir tas, ka var ar depozīta sertifikātu norēķināties, maksāt un brīvi
nodot to jebkurām fiziskām vai juridiskām personām, tajā skaitā saviem
kreditoriem. Lai serrtifikāts būtu reāla alternatīva nauda, tam jābūt pilnīgi likvīdam. Tā ir centrālā problēma,
kas obligāti jānodrošina.Citiem vārdiem, depozīta sertifikāta īpašniekam jābūt
iespējai jebkurā brīdī to apmainīt pret īstu naudu, kad vēl nav iestājies
depozīta samaksas termiņš. Rīgas Apvinotā baltijas banka– šo depozītu emitents–
ir apņēmusies atmaksāt naudu jau trešajā dienā pēc sertifikātu emisijas.
Protams, atmaksājamā summa būs mazāka par sertifikāta nominālu, jo tā ir
termiņnoguldījuma pirmstermiņa izmaksa. Banka centīsies panākt vienošanos ar
citām bankām tāpat mainīt sertifikātus pret skaidru naudu, saņemot par šo pakalpojumu
konkrētu atlīdzību. Sertifikātu emitents gādā, lai sertifikāti būtu pieejami
cilvēkiem ar dažādu “kabatas” biezumu (no 100 latiem līdz 1000 dolāriem), kā
arī to samaksas dažādiem termiņiem (15, 30, 60, 90, 180, 360 dienām; pēdējais
termiņš ir paredzēts tikai nacionālajai valūtai; tas ir saistīts ar iespējamām
valūtas kursa svārstībām).
Depozītu
sertifikāts tika raksturots kā tikts no gandrīz
naudas uz īsto naudu. Jāatzīst,
ka kustību pa šo tiltu kavē psiholoģiska barjera– gan fiziskās, gan juridiskās
personas vēl lāgā negrib atzīt, ka depozīta sertifikāts ir alternatīva nauda,
maksāšanas līdzeklis, kam var droši uzticēties.
7. Ieskats Hansabank– Latvia depozītu piedāvājumos.
Depozīts
ar iepriekšēju paziņošanu-
konts līdzekļu beztermiņa uzkrāšanai. Līdzekļus var izņemt, par to paziņojot 7
kalendārārās dienas iepriekš. Izdevīgs gadījumā, ja varat plānot savus
izdevumus1 nedēļu uz priekšu.
Iespējas:
ü kontu neierobežoti papildināt skaidrā naudā
vai ar pārskaitījumu;
ü saņemt labus procentus par konta atlikumu;
ü papildināt kontu automātiski, regulāri
pārskaitot noteiktu summu no klienta norēķinu konta.
Depozīti–
īstermiņa un ilgtermiņa–
noguldījums uz noteiktu termiņu, par kuru banka maksā procentus.
Par termiņdepozītu banka maksā
augstākus peļņas procentus nekā par pārējiem noguldījumu veidiem. Turklāt, jo
lielāki ir noguldījumi un noguldījuma termiņš, jo lielāki procenti.
Naudu no konta kopā ar peļņas
procentiem iespējams izņemt tikai termiņa beigās. Pretējā gadījumā tiek zaudēti
uzkrātie peļņas procenti.
Iespējas:
ü iemaksu kontā var veikt skaidrā naudā vai ar
pārskaitījumu jebkurā bankas filiālē;
ü noguldījuma termiņš var būt no 1 mēneša līdz
pat 5 gadiem;
ü termiņdepozīts var kalpot kā nodrošinājums
starptautiskās norēķinu kartes saņemsanai;
ü pagarināt noguldījuma termiņu, pēc
iepriekšējā termiņa iztecēšanas slēdzot jaunu līgumu (pēc tobrīd spēkā
esošajiem noteikumiem), vai izvēlēties citus izdevīgus noguldījuma veidus.
8. Secinājumi.
Aptauja
liecina, ka bankas no depozītieguldījumiem neko zaudēt nevar, izņemot procentu
izmaksas. Ja banka ir finansiāli nepieredzējusi, bez padomdevējiem un
attapīgiem darbiniekiem un neprot ieguldīt naudu kādās investīcijās ar peļņu,
tad zaudējumi rodas no šo procentu izmaksām, kuras tā sedz no saviem
līdzekļiem. Tas ir atkarīgs no tā, kāds ir bankas
kredītportfelis. Banka pelna uz kredītprocentiem, lai būtu ko pēc tam izmaksāt
noguldītājiem. Ja bankai noguldījumi pārsniedz kredītu apjomu, tad var
gadīties, ka rodas problēmas, vai arī, ja, piemēram, krīzes gadījumā daudzas
firmas nav spējīgas atmaksāt savus kredītus, var rasties problēmas
izmaksātdepozītu noguījumus, jo tieši
depozītu noguldījumi ir tie naudas resursi, kurus banka laiž tālāk apritē.
Tātad, lai nerastos zaudējumi, ir jābūt proporcijām starp kredītu apjomu u
noguldījumu apjomu.
Izmantotā literatūra.
Grāmatas:
ü
Georgs Libermanis “Nauda, inflācija, valūtas kurss”;
ü
Едвин Дж.
Долан “Деньги, банки и денежно–кредитная политтика”.
ü
Nezināma autora grāmata “Банковское дело”.
Interneta
lappuses:
ü
http://www.tkb.lv Trasta Komercbanka;
ü
http://www.unibanka.lv Latvijas Unibanka;
ü
http://www.rietumu.lv Rietumu Banka;
ü
http://www.hbl.lv Hansabank– Latvia
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru