Autors: Ervīns
Jonas
SATURA RĀDĪTĀJS.
lpp.
Ievads...........................................................................................3
1. Valūtu operācijas:
1.1. Norēķina" Spot "
operācijas.....................................6
1.2. Ilgtermiņa darījumi - " Forward "
.........................11
1.3. Maiņas " Swap " termiņa operācijas......................14
1.4. Nākotnes " Futures "
darījumi...............................19
1.5. Valūtas Opcijas - izvēles darījumi
........................20
1.6. Valūtas operācijas Austrumu
tirgū.........................22
2. Priekšnoteikumi
valūtas operāciju veikšanai:
2.1. Banku
starptautisko attiecību nodibināšana.............28
2.2. Banku starptautisko
maksājumu veikšana...............33
2.3. Bezskaidro norēķinu galvenās formas....................35
Secinājumi
...................................................................................41
Literatūras
saraksts......................................................................
.42
IEVADS.
1990-to gadu sākumā, kad bijušās PSRS
republikas ieguva pilnīgu patstāvību, Latvijā, kā arī citās valstīs, sāka
strauji attīstīties privātais sektors. Radās iespēja dibināt individuālos
uzņēmumus, akciju sabiedrības, paju sabiedrības, sabiedrības ar ierobežotu atbildību
u.c, un iedzīvotāji sāka nodarbotirs ar tā saucamo privāto biznesu.
Paplašinājās ekonomiskie sakari ar ārvalstīm un radās tīri objektīva saskarsme
ar ārzemju valūtām. Līdz ar citiem uzņēmumiem un firmām sāka dibināties daudz bankas. Banku sektors
attīstījās straujāk kā citi tautsaimniecības sektori, kas radīja veselīgu
konkurenci banku starpā. Sākumā bankas piedāvāja klientiem ne visai plašu
pakalpojumu klāstu - depozītu pieņemšana, kredītu izsniegšana, pārvedumi uz un
no ārzemēm, vērtību glabāšana banku seifos. Pastiprinoties konkurencei,
parādījās objektīva nepieciešamība bankām paplašināt savu sniegto pakalpojumu
klāstu. Pie kam, šie pakalpojumi bija jāorientē jau uz jaunām klientu prasībām,
kuras radās attīstoties sakariem starp Latvijas un ārvalstu uzņēmējiem. Viena
no šādām jaunām nepieciešamībām bija dažādu valstu valūtu konvertācija latos un
otrādi. Lai varētu sniegt klientiem pakalpojumus, kas saistīti ar valūtu
konvertācijām, un līdz ar to pievilināt jaunus klientus, bankām vajadzēja sākt
veikt valūtas operācijas. Valūtas operācijas ir vistiešākajā veidā saistītas ar
valūtu tirgiem.
Sekmīgai tautsaimniecības attīstībai,
kā to ir pierādījusi attīstītu Rietumvalstu prakse, ir nepieciešama valūtas,
naudas, kapitāla, vērtspapīru un citu tirgu attīstība. Bankas attīstītās
valstīs ļoti aktīvi piedalās visos iepriekšminētos tirgos ne vien ar savu
pieredzi, sniedzot konsultācijas klientiem, bet arī veicot spekulatīvus
darījumus. Zināšanu un pieredzes trūkums šajā jomā ātri var novest pie lieliem
zaudējumiem un pat bankas maksātnespējas. Tātad, viens no priekšnoteikumiem,
lai varētu aktīvi darboties šajos tirgos, ir augsti kvalificēti darbinieki,
kuri ir spējīgi uzņemties lielu atbildību. Lielākajā daļā gadījumu tieši no
šiem cilvēkiem ir atkarīgs vai banka iegūs peļņu no valūtas darījumiem, vai
nesīs zaudējumus.
Valūtas tirgus ir arī svarīgs
rādītājs, lai valstī ieplūstu ārvalstu investīcijas, jo ar operācijām attīstītā
valūtas tirgū pastāv iespējas minimizēt valūtas risku, kas pastāv pat augsti
attīstītās valstīs. Ārzemju investori, ienākot valstīs ar vēl nestabilu
ekonomiku, noteikti izskata iespējas samazināt valūtas risku, kas saistās ar
valūtas kursu svārstībām.
Ja mēs gribam kļūt par valsti ar
attīstītu ekonomiku, kuru zin pasaulē, un kuru ciena, tad visi iepriekšminētie
faktori, pēc autora domām, neapstrīdami liecina par nepieciešamību attīstīt
valūtas tirgu Latvijā.
Valūtas tirgus ir milzīgs valūtas
pircēju un pārdevēju kopums, kas darbojas 12 galvenajās valstīs un neskaitāmās
mazākās valstīs. Tā dalībnieki ir, sākot
ar gigantiskām bankām un daudznacionālām korporācijām ar dienas apgrozījumu,
kas sastāda vairākus miljardus dolāru un
beidzot ar tūristiem, kuri pērk nelielas naudas summas mazās banknotēs. Tas ir tirgus, kur tā dalībnieki reti tiekas
tieši viens ar otru. Tā ir pasaule, kura
ir savstarpēji saistīta ar telefona un teleksa līnijām, kur valūtas maiņa
notiek momentāni, pēc valūtas kursa noteiktā brīdī. Pati par sevi valūta šeit nefigurē,
pārskaitījumi notiek telegrāfiski no konta uz kontu.
Būtībā valūtas tirgus ir starpbanku
tirgus, caur kuru tā dalībnieki veic operācijas. Kā jau rāda pats nosaukums, tas sastāv no
komercbankām, kuras veic darījumus viena ar otru uz noteiktu līgumu
pamata. Nav būtiska iemesla, kādēļ
valūtas tirgum vispirms vajadzētu būt banku pakalpojumam, bet fakts ir tāds, ka
bankām gadu gaitā ir izveidojies lielisks tehniskais nodrošinājums valūtas
operāciju veikšanai. Tirgus dalībnieki,
kas nav bankas, galvenokārt savas operācijas veic caur bankām.
Latvijā valūtu tirgus sāka veidoties
1991.gadā, kad Latvijas Banka izsniedza pirmās licences valūtas operāciju
veikšanai Latvijas komercbankām.
1.Valūtas operāciju veidi
1.1. Norēķinu ( Spot )
operācijas.
Valūtas tirdzniecība parasti notiek tūlītējas
izpildes vai termiņa operāciju veidā. Tūlītējas izpildes operācijas tiek
veiktas vadoties no norēķinu operāciju
apstākļiem. Tas nozīmē, ka norēķini tiek veikti otrajā darba dienā pēc līguma
slēgšanas par kursu, kas norunāts valūtas pirkšanas - pārdošanas līgumā. Šāda
sistēma ļauj veikt pārskaitījumu uz jebkuru pasaules pasaules valsti un sekmīgi
pabeigt darījuma noformēšanu. Tomēr arī šeit visā pasaulē nav viennozīmīga
situācija, jo Krievijas bankas ir ieviesušas tikai Krievijai raksturīgus
norēķinu darījumu noteikumus. Runājot konkrēti, atšķirīgs ir tikai viens
moments - apmaksas datums. Visā pasaulē apmaksas datums norēķinu darījumiem ir
noteikts kā otrā darba diena pēc darījuma noslēgšanas. Krievijas bankas veic arī
darījumus, kur apmaksas datums tiek noteikts kā tekošā darba diena. Rietumu
literatūrā šādi darījumi netiek apskatīti un arī Rietumu bankas nepiekopj šādu
darījumu praksi. Pēc Krievijas banku noteikumiem ir spiestas strādāt arī
Latvijas bankas, kuras sadarbojās ar Krievijas partnerbankām. Uzreiz jāpiemin,
ka šāda situācija ir tikai RUR/USD tirgū, kur darījumi tiek slēgti pārdodot vai
pērkot Krievijas rubļus par ASV dolāriem. Starptautiskā Valūtas Fonda
speciālisti iesaka Krievijas Centrālai Bankai pielāgoties starptautiskā valūtas
tirgus noteikumiem, tomēr pagaidām progress šajā ziņā nav vērojams. Pēc autora
domām, Krievija varētu saglabāt savas īpatnības, bet tai vajadzētu ieviest
jaunākas un modernākas norēķinu sistēmas, kas jūtami atvieglotu un paātrinātu
darījumu noteikumu izpildi. Daudzas Krievijas bankas jau ir pieslēgušās
modernas norēķinu sistēmas - SWIFT tīklam, bet ar to tiek strādāts tikai uz
Rietumiem. Ar Austrumu bankām un Baltiju Krievija strādā teleksa sistēmā, kas
palēlina maksājumu izpildes ātrumu. Bet maksājumu ātrums ir viens no
svarīgākiem faktoriem, kas ietekmē darbību valūtu tirgū. Norēķinu operāciju
pamatā ir labas banku korespondentattiecības.
Kā jau iepriekš tika minēts, tad
norēķinu operācijas aizņem gandrīz pusi no visām valūtas operācijām ārējā
valūtas tirgū. Tomēr jāpiezīmē, ka norēķinu operācijas savu lomu pasaules
valūtu tirgū pamazām zaudē. Tam par iemeslu kalpo fakts, ka šāda veida operācijas
pārsvarā veic ar spekulatīviem nolūkiem.
Attīstoties pasaules valūtu tirgum, spekulatīvie darījumi tiek pamazām nobīdīti
otrajā plānā, un vietā nāk termiņa darījumi, kas palīdz nodrošināties pret
valūtas riskiem. Ja 1986.gadā norēķinu darījumi pasaules valūtu tirgū bija 73%
no visiem darījumiem, tad 1992.gadā šis skaitlis bija tikai 49%.[3.;3] Pēc iepriekšminētiem
skaitļiem var secināt, cik strauji samazinās norēķinu darījumu īpatsvars
pasaules valūtu tirgos. Pašlaik norēķinu operācijas galvenokārt kalpo vajadzīgo
līdzekļu sagādāšanai, lai veiktu starptautiskos maksājumus klientu uzdevumā.
Norēķinu operācijas aizņem aptuveni 90 % no visiem Baltija apvienot[EJ1]ās bankas Rīga
valūtas darījumiem. Šo operāciju galvenie mērķi ir :
bankas klientu
nodrošināšana ar tiem nepieciešamajām valūtām;
pašu līdzekļu maiņa no vienas valūtas otrā;
spekulatīvo operāciju veikšana.
Bankas izmanto norēķinu operācijas, lai
uzturētu minimāli nepieciešamos atlikumus korespondent bankās, tā samazinot
vienas valūtas pārpilnību un citas valūtas iztrūkumu. Ar šo operāciju palīdzību
bankas regulē savu valūtas pozīciju, lai nepieļautu nenosegtu rēķinu atlikumu
veidošanos. Neskatoties uz īso valūtas norēķinu laiku, tik un tā jāņem vērā
iespējamais valūtas risks, jo "
peldošais " valūtas kurss var izmainīties arī vienas dienas laikā. Valūtas
operāciju veikšanai ir nepieciešama īpaša sagatavošana. To veikšanas tehnika
sastāv no vairākiem etapiem. Sagatavošanas stadijā notiek valūtas tirgus
analīze, tiek aprēķinātas dažādu valūtu kustību tendences, tiek izpētīti šo
kustību cēloņi. Balstoties uz šīs informācijas valūtas tirgotāji nosaka
nacionālās valūtas vērtību pret ārvalstu valūtām. Veiktā analīze dod iespēju
izstrādāt valūtas operāciju veikšanas programmu, nosakot tās valūtas pozīcijas,
kuras būtu jāmaina vai jāslēdz. Jāatzīmē, ka lielās pasaules bankās ar analīzi
un prognozēšanu nodarbojas speciālas ekonomistu - analītiķu grupas, un
tirgotāji, ņemot vērā viņiem sagatavoto informāciju, pieņem attiecīgus lēmumus.
Mazākās bankās analītiķu funkcijas veic paši tirgotāji, viņi paši arī noslēdz
darījumus un ved starpbanku pārrunas. Lielākā daļa Latvijas banku valūtu tirgotāji atrodas šajā situācijā, kad uz
pāris cilvēkiem gulstas milzīga atbildība par visu veicamo darbu. Pēc autora
domām, arī Latvijas bankām, kuras aktīvi darbojās valūtas tirgū, vajadzētu
padomāt par šādu analītiķu grupu izveidošanu, jo tirgotāju slodze ir ļoti liela
un katra kļūda var novest pie nevēlamiem zaudējumiem vai neiegūtas peļņas.
Analītiķi strādā ar valūtu kursu grafikiem un pēta to tendences noteiktā laika
periodā. Balstoties uz šādiem pētījumiem, viņi dod savas prognozes valūtas
kursu izmaiņām tuvākajā laikā, kuras tirgotāji var izmantot valūtas darījumu
slēgšanai. Darījuma slēgšanas procedūra ietver:
1. Maināmo valūtu izvēle;
2. Kursu fiksācija;
3. Darījuma summas noteikšana;
4. Norēķinu ( value date - apmaksas diena ) noteikšana;
5. Valūtu piegādes rekvizītu apmaiņa.
Valūtas darījumu noslēdzošajā etapā
veic norēķinus pa korespondentbanku kontiem, kā arī darījuma dokumentālu
apstiprinājumu apmaiņa, kas parasti noslēdz jebkuru starpbanku darījumu
izpildi. Starpība starp pircēja un pārdevēja kursiem ( spread ) var mainīties
atkarībā no piedāvājuma - pieprasījuma apstākļiem. Šo starpību ietekmē arī
darījumu apjoms un prognozējamās valūtas kursa svārstības. Tā, starpība (
spread ) būs mazāka tajā tirgū, kur būs ļoti milzīgs darījumu apjoms un, kur
valūtas svārstību līmenis ir samērā niecīgs. Starpības (spread) lielums ir
atkarīgs no vairākiem faktoriem, kurus uzsver Rodžers M.Kubaričs (Roger
M.Kubarych) savos darbos.
1. Kontraģenta statuss. Bankas kursu
starpība būs vienmēr lielāka, kotējot
valūtas klientiem nekā kotējot valūtas citām bankām
starpbanku tirgū. Tā piemēram, kotējot USD/DEM starpbanku
tirgū starpība starp labo un kreiso pusi parasti ir 5 punkti (1.5210/15), bet klientiem tiks nokotēts - 1.5185/40 - starpība būs 55 punkti.
2. Tirgus konjuktūra. Ja tirgū valūtas
kurss ir nestabils un ātri mainās,
tad starpība (spread) parasti ir lielāka.
Kotējot USD/DEM nestabilā tirgū,
starpība (spread) būs nevis 5 punkti, bet aptuveni 10 punkti.
3. Kotējamā valūta un tirgus
likviditāte. Starpība (spread) būs lielāka
tām valūtām, pēc kurām ir zems pieprasījums. Piemēram, austrijas banka,
kotējot grieķijas drahmu pret somu marku, uzliks
lielāku starpību,kā, kotējot ASV dolāru pret austrijas šiliņu. Starpības lielumu var arī ietekmēt
tirgus ģeogrāfiskais stāvoklis, piemēram,
Sankt Pēterburgā starpība (spread) būs
lielāka nekā Maskavā.
4. Darījuma summa. Starpbanku tirgū
valūtas kotē ar 5 punktu starpību
summām, kas svārstās no 1 līdz 10 miljoniem dolāru. Ja summu lielums aiziet tālu uz vienu vai otru pusi no šīm robežām, tad starpība (spread) palielinās. Starpības
palielināšanās ir saistīta ar valūtas
risku - kursu svārstībām. Mazām summām starpība
palielinās, jo tirgotājam ir vajadzīgs laiks, lai tas savāktu nepieciešamo
valūtas daudzumu, kurš atbilst starpbanku tirgus
prasībām. Pa šo laiku kurss var
nosvārstīties nelabvēlīgā virzienā, tātad tirgotājs uzņemās risku. Ar
lielām summām banka uzņemās vēl lielāku
risku, jo zaudējumu apjomi palielinās.
5. Attiecības starp kontraģentiem. Ja
banku (darījuma pušu) starpā ir
labas attiecības gadiem ilgi, tad starpība (spread), kotējot valūtas būs mazāka. Tas pats arī notiks tad, ja
tirgotāji pazīst viens otru. Ja tirgotājs
nēvēlās strādāt ar konkrētu kontraģentu, starpība (spread) būs lielāka, jo tas netieši liecina par nostāju.
Runājot
par savstarpējām atiecībām, gribētos uzsvērt, ka tirgotāji cenšās satikties
viens ar otru tieši tā iemesla pēc, ka kursu starpību ir iespējams regulēt uz
atiecību pamata. Latvijas tirgotāji (dīleri) brauc uz Krievijas bankām,
Krievijas banku tirgotāji (dīleri) brauc uz Latviju u.tt.
Gribētos
atzīmēt divas dažādas kursu starpības - " spread " un " margin
". Starpība (spread) ir atšķirība starp kursu, par kuru kāds vēlas nopirkt
un vēlas pārdot noteiktu valūtu. Starpība (margin) ir starpība starp cenu par
kādu valūta ir nopirkta un pārdota realitātē.
Piemēram,
Banka A atver pozīciju ASV dolāros nopērkot
tos no bankas B par Vācijas markām.
Banka B kotē : USD / DEM
1.6440 - 1.6445
Starpība ( spread ) ir
0.0005 DEM vai 5 punkti
Banka A nopērk ASV dolārus par kursu 1.6445
Pēc
kāda laika, apstākļi ir mainījušies un banka A vēlas slēgt pozīciju ASV
dolāros. Banka A pēc bankas C
pieprasījuma kotē ASV dolāru pret Vācijas marku ar nolūku markas nopirkt nevis
pārdot. Tātad šis kotējums būs tendenciozs un nedaudz zemāks par pastāvošo,
reālo tirgus kursu.
USD
/ DEM 1.6457 - 1.6462 ( kā redzam
starpība ( spread ) atkal ir 0.0005 DEM vai 5 punkti )
Tagad
mēs varam izrēķināt reālo iepirkšanas un pārdošanas starpību (margin). Pārdots
par DEM 1.6462, nopirkts par 1.6445 attiecīgi starpība ( margin ) būs DEM 0.0017 vai 17 punkti.
Izskatītajā
gadījumā šī būs peļņu nesoša starpība.
Nākošajā nodaļā mēs varam iepazīties ar
iespējām izvairīties no valūtas kursa izmaiņām, respektīvi darījumiem ar
norēķiniem nākotnē jeb tā saucamajiem ilgtermiņa (forward) darījumiem.
1.2. Ilgtermiņa
darījumi - ( forward ).
Par termiņa operācijām sauc valūtas
darījumus, pēc kuru noteikumiem norēķini tiek veikti vēlāk nekā divas dienas
pēc darījuma noslēgšanas. Šo darījuma
veidu izmanto, lai izvairītos no valūtas izmaiņas riska, kā arī lai iegūtu
spekulatīvu peļņu. Praksē, uzreiz jāmin, ilgtermiņa darījumi vairāk tiek
izmantoti, lai izvairītos no valūtas riska. Starpbanku termiņu darījumi tiek
saukti par ilgtermiņa darījumiem. Līguma slēgšanas brīdī tiek fiksēts kurss,
summa un termiņš, bet līdz šī termiņa pienākšanai nekādi maksājumi netiek
veikti. Termiņa ilgums parasti ir no 1 - 6 mēnešiem. Biržu biļetenos tiek
publicēts norēķinu darījumu kurss un arī pastāvošās prēmijas vai diskonts, lai
noteiktu ilgtermiņa darījumu kursu noteiktam laika periodam. Ja valūta
ilgtermiņa darījumam tiek kotēta dārgāk nekā norēķinu darījumu apstākļos, tad
to kotē ar prēmiju. Pretējā gadījumā valūta tiek kotēta ar diskontu. Prēmijas
gadījumā, valūta termiņa norēķinos ir dārgāka nekā tūlītējos norēķinos,
diskonta gadījumā lētāka. Jāatzīmē, ka pārdevēja kurss būs vienmēr augstāks par
pircēja kursu. Pie ilgtermiņa operācijām šī starpība būs lielāka nekā pie
norēķinu operācijām. Tātad, lai noteiktu ilgtermiņa operāciju kursu, mums vienkārši
pie norēķinu operāciju kursa jāpieskaita zināms punktu daudzums vai arī jāatņem
tas.
Piemēram,
starpība
USD / DEM spot 1.4920
- 1.4930 10
mīnuss 120 -
90 30
Ilgtermiņa kurss 1.4800
- 1.4840 40
vai
otrs variants :
starpība
USD / BEF 39.66 -
39.72 6
plus 15 - 27 12
Ilgtermiņa kurss 39.81 -
39.99 18
Jau
iepriekš bija definējums, ka starpības (margin) lielums ir atkarīgs
tirgus likviditātes pakāpes ( tirgus darījumu daudzums ), un norēķinu darījumu
tirgus ir daudz apjomīgāks nekā ilgtermiņa darījumu tirgus. Jāsecina, ka
norēķinu darījumu kursa starpība vienmēr būs mazāka nekā ilgtermiņa kursam.
Ir iespējama arī tāda situācija, kad starp
norēķinu un ilgtermiņa darījuma kursiem nav nekādas atšķirības.
Vienkāršākais veids kā pārliecināties par
ilgtermiņa kursa pareizību ir norēķinu operācijas kursa starpību summēt ar
diskonta vai prēmijas starpību, rezultātā iegūstot ilgtermiņa kursa starpību. To
var redzēt arī aplūkojot iepriekšējos piemērus.
Ilgtermiņa kursa diskonta vai prēmijas
moments slēpjas attiecīgo valūtu īstermiņa depozītu procentu likmju starpībā,
bet diskonta vai prēmijas lielums ir vienāds ar termiņa depozītu procenta
likmju starpību, pie tam depozīta termiņš ir vienāds ar ilgtermiņa darījuma
izpildes termiņu. Realitātē diskonta vai prēmijas eksistence jau ir izskaitļota
izejot no tirgus depozītu procentu likmēm,
un dažādos biļetenos
un citos informācijas avotos valūtas tirgotājs var
iepazīties ar reālo diskonta vai prēmiju lielumu ilgtermiņa darījumu tirgū.
Ilgtermiņa darījumi aizņem samērā nelielu valūtas operāciju tirgus daļu,
aptuveni 6%, bet reizēm ir gadījumi, kad ilgtermiņa darījumi tiek savienoti ar
citām valūtas operācijas formām, un to klātbūtne ir nepieciešama un peļņu
nesoša.
Savos darbos autori uzsver ilgtermiņa
darījumu teorētisko pusi un to pielietošanu banku praksē. Autors gribētu
pieminēt to, ka ilgtermiņa darījumi ir papildus palīgs arī uzņēmējiem. Uzņēmējs,
ja tam ir darīšana ar ārvalstu valūtām, var sevi pasargāt no valūtas riska ar
bankas palīdzību. Piemēram, ja uzņēmējs zina, ka viņam būs nepieciešamība
apmaksāt saņemto produkciju pēc trīs mēnešiem vācu markās, un tāpat viņš zina,
ka šīs vācu markas būs jāpērk, piemēram, par ASV dolāriem, tad vajadzētu būt
iespējai griezties bankā un noslēgt ilgtermiņa darījumu par vācu marku
pirkšanu. Tas nozīmē, ka klients dodās uz savu banku, piemēram, 1.maijā un
noslēdz ilgtermiņa līgumu par vācu marku pirkšanu, piemēram, 1.augustā.
Konvertācijas kurss jau tiek fiksēts 1.maijā, bet reāli dolārus klients iemaksā
tikai 1.augustā. Šāda sistēma dod divas priekšrocības:
1) klients pasargā sevi no kursa
izmaiņu riska šo trīs mēnešu laikā;
2) klientam parādās iespēja ieguldīt
dolārus, kurus viņš jau ir it kā pārdevis, kādā citā darījumā.
Protams,
šajā gadījumā ir arī negatīvs moments -
klients neiegūst varbūtēju peļņu, ja kurss pēc trīs mēnešiem ir izdevīgāks kā
fiksētais ilgtermiņa kurss, bet iespējams, ka ieguldot naudu citā darījumā, šī
starpība ir jau atpelnīta ar uzviju. Katram uzņēmējam ir jāizšķirās vai neiegūt
iespējamo peļņu, pasargājot sevi no valūtas riska, vai ciest zaudējumus, cerot
uz kursa uzlabošanos.
Banka arī riskē, slēdzot šādu darījumu
gadījumā, ja klients pēc trīs mēnešiem atsakās pildīt līguma noteikumus -
neiemaksā dolārus. Tāpēc bankai
jānodrošinās, pieprasot no klienta drošības maksu 10-15% apmērā no darījuma
summas. Šai drošības maksai pēc būtības ir jānosedz iespējamās valūtas
svārstības trīs mēnešu laikā.
Ar laiku ilgtermiņa darījumu loma
pasaules valūtu tirgos pieaugs. Galvenokārt tas notiks tādēļ, ka bankas un
klienti jau pamazām orientējas ne tik daudz uz spekulatīvu darījumu veikšanu,
cik uz sevis pasargāšanu no valūtas kursu svārstību radīto risku. Norēķinu
operācijas uzskata par pamatoperācijām, kuras kalpo kā pamats, lai izveidotos
jaunas, sarežģītākas, mūsu laiku prasībām atbilstošas atvasinātas operācijas.
Viens no šādiem atvasinājumiem ir ilgtermiņa operācijas.
Pašlaik bankas Latvijā nesniedz saviem
klientiem pakalpojumu - ilgtermiņa darījumu slēgšanu. Tas, pēc autora domām, ir
tikai laika jautājums, jo veselīga konkurence piespiedīs bankas domāt par
jauniem produktiem, un ilgtermiņa darījumi interesē daudzus uzņēmējus. Lai būtu
iespēja veikt ilgtermiņa darījumus, ir jāattīsta arī naudas tirgus, kas
nodrošinātu ilgtermiņa darījumu likviditāti. Pasaules attīstīto valstu prakse
rāda, ka visiem finanšu tirgiem valstī ir jāattīstās harmoniski. Tieši šādā
veidā tiek panākta atsevišķu tirgu ātra attīstība. Tas nozīmē, ka Latvijā ir
jāattīstās situācijai, kad starpbanku tirgū tiek brīvi kotētas ne tikai
valūtas, bet arī starpbanku depozītu likmes. Tātad, autors ieteiktu Latvijas
Bankai padomāt par koncepcijas izstrādāšanu, kas palīdzētu Latvijā pēc iespējas
ātrāk attīstīt naudas tirgu.
1.3. Maiņas ( Swap ) termiņa
operācijas.
Maiņas (Swap) darījumu pamatā ir operācijas,
kurās savienotas valūtas pirkšanas un pārdošanas realizācija pēc norēķinu
darījumu noteikumiem, ar vienlaicīgu tās pašas valūtas pirkšanu vai pārdošanu
pēc ilgtermiņa kursa. Maiņas darījumi parasti tiek veikti uz laiku no vienas
dienas līdz 6 mēnešiem, termiņš ir atkarīgs no tirgotāju panāktās vienošanās.
Veicot maiņas operācijas jāņem vērā valūtas kursa izmaiņu iespējas, kaut arī
šīs operācijas skaitās diezgan drošas pret valūtas izmaiņas risku. Valūtas
risks rodas tajā gadījumā, ja laika periodā starp darījuma noslēgšanu un rēķinu
veikšanu izmainās uz pretējo pusi diskonta vai prēmijas lielums. Maiņas
operācijas tiek iedalītas vairākos veidos, bieži pat aizejot tālu prom no
klasiskās norēķinu - ilgtermiņa darījuma shēmas. Reizēm starptautiskajā praksē
izmanto procentu likmju maiņas operācijas, kad bankas apmainās nevis
savstarpējiem maksājumiem, bet gan viena banka maksā otrai pusei procentus pēc
peldošajām starpbanku likmēm " LIBOR ", bet saņem procentus pēc
fiksētas procentu likmes. Maiņas operācijas ar valūtu nozīmē banku vienošanos
par noteiktu summu apmaiņu. Pēdējās divas operācijas var tikt apvienotas. Tas
nozīmē, ka viena puse nomaksā otrai parāda summu un procentus pēc peldošajām
procentu likmēm " LIBOR ", pretī saņemot ekvivalentu summu citā
valūtā pēc tai fiksētas procentu likmes.
Gadījumā, ja viena no maiņas operācijas pusēm nevar nomaksāt savu
maksājumu ( piem. bankrots ), tad
otra puse atradīsies situācijā
pret kuru tā mēģināja apdrošināties. Jāatzīmē, ka starpbanku tirgū šādi
gadījumi gadās samērā reti, to iespējamība pielīdzināma nullei. Reizēm maiņas
darījumi tiek veikti ar zeltu. To mērķis ir saglabāt īašuma tiesības uz
noteiktu zelta daudzumu, pretī saņemot uz laiku nepieciešamo ārvalstu valūtu.
Tātad varam secināt, ka pēc savas būtības maiņas operācijas ir norēķinu un
ilgtermiņa darījumu apvienojums. Piemēram, kāds var nopirkt vienu valūtu pēc
norēķinu operāciju noteikumiem un tūlīt pat to pārdot pēc ilgtermiņa darījumu
sistēmas. Katra darījuma puse uz laiku iegūst tiesības pārvaldīt otras puses
preci ( starpbanku darījumos preces lomā darbojas ārvalstu valūtas ). Pie tam
zūd viens no valūtas riskiem, proti iepirktā valūta nevar radīt zaudējumus, ja
tās vērtība krītas, jo valūtas pārdošanas kurss ir fiksēts iepriekšējās
pārrunās. Jāatzīmē, ka augstākminēto procentu likmju radītos zaudējumus, ja
tādi vispār ir, parasti sedz peļņa, kuru iegūst valūtas tirgū no dotā darījuma.
Procentu likmju svārstības padara maiņas operācijas pozīciju vairāk vai mazāk
ekonomiski izdevīgu. Eksistē divi veidi kā izkļūt no šīs situācijas - pirmā
varianta pamatā ir
iespējamība noslēgt momentālu
pretēju maiņas darījumu, tā novēršot varbūtēju zaudējumu rašanos; otrs
variants nozīmē nopirktās summas noguldīšana uz depozīta uz visu maiņas
darījuma ilgumu. Tātad varam norādīt maiņas darījumu galvenās pazīmes :
vienāds
valūtas daudzums tiek nopirkts un pārdots pēc kāda
noteikta laika ( vai arī pretēja darbība
);
gan pirkšanas,
gan pārdošanas darījumi tiek noslēgti vienā dienā, bet tiem ir dažādi maksājumu
izpildes termiņi;
abu līgumu
slēgšanā piedalās vienas un tās pašas dalībnieku puses, gadījumā, ja maiņas
darījumu slēdz divas bankas, tad darījumu noslēdz divi cilvēki.
Lai
noteiktu maiņas darījumu lomu valūtas operāciju jomā, ir jānosaka divas lietas:
1. Valūtas operāciju tirgū norēķinu
operācijām piemīt daudz lielāka likviditātes pakāpe nekā ilgtermiņa operācijām.
Tādēļ daudz vieglāk ir atrast partnerus norēķinu operāciju tirgū. Realitātē mēs
nevaram runāt par profesionālu ilgtermiņa operāciju tirgu, jo tāds prakiski
nepastāv.
2. Valūtu pozīcijām piemīt daudz lielāks
risks, nekā procentu likmju un maiņas operāciju pozīcijām. Tam par iemeslu ir
valūtas kursa svārstības, kuras notiek daudz biežāk nekā procentu likmju
svārstības.
Iepriekšminētās sakarības arī nosaka bankas
politiku starptautiskajā valūtas tirgū.
Piemēram, klients vēlas nopirkt no bankas
Francijas frankus ar 3 mēnešu ilgtermiņa darījumu.
Lai
izrēķinātu maiņas operācijas kursu, mums ir nepieciešami sākuma dati.
Kurss FRF /
DEM 40. -
Procentu
likme Vācijas markām uz 3 mēnešiem 8 %
Procentu
likme FRF uz 3 mēnešiem ( 90 dienas ) 10 %
Banka
pērk pēc norēķinu operācijas kursa FRF 100 par DEM 40.
Procentu
peļņa par FRF ir :
100
( FRF ) 10 ( proc. likme ) 90 ( dienas )
----------------------------------------------------------- =
FRF 2.50
100 360
Procentu
peļņa par DEM ir :
40
( DEM ) 8 90
------------------------- =
DEM 0.80
100
360
Pēc
trijiem mēnešiem 102.50 FRF = 40.80 DEM , un ilgtermiņa operācijas kurss būs
vienāds ar : 40.80 100 / 102.50 = 39.80
Tā
atšķirība starp norēķinu un ilgtermiņa operācijas kursu sastāda 20 punktus.
Visu
aprēķinu rezultātā mēs varam iegūt maiņas operācijas izmaksas procentos : x = 0.20 / 40.00 100 360 / 90 = 2 %
Maiņas
operācijas izmaksas vienmēr ir vienādas ar valūtu procentu likmju starpību.
Šī ir
tikai viena no ilgtermiņa operācijas kursa
aprēķināšanas metodēm. Praksē tirgotājam pašam nav jānodarbojas ar
ilgtermiņa operācijas kursu aprēķināšanu, jo visu nepieciešamo informāciju
tiergotājam piegādā attiecīgas informatīvās sistēmas. Banka, kura
kotē maiņas operāciju kursus, gūst peļņu uz noteikto kursu starpības.
Banka, kura izmanto maiņas operāciju kotējumu, gūst peļņu radot lielāku
kotējumu starpību savam klientam vai arī noguldot doto valūtu uz depozīta pēc
augstākajām procentu likmēm.
Nobeigumā jāatzīmē, ka ilgtermiņa un maiņas
operācijas pie mums vēl ir samērā maz izplatītas, bet bankas jau sāk izmēģināt
šo operāciju tirgus. Klienti vēl, diemžēl, neizprot šo operāciju nozīmīgumu
valūtas risku samazināšanā. Bet tas
nebūt nav galvenais iemesls, kādēļ klienti neizmanto šos un vēl veselu rindu
citu valūtas operāciju veidu ( izvēles darījumi (ar opcioniem), dažādi darījumu
miksēti varianti u.c.) Galvenais iemesls ir tas, ka Latvijas bankas pagaidām
vēl nepiedāvā šos pakalpojumu veidus. Klientiem vienkārši nav informācijas par
šāda veida operācijām, un ja nav informācijas, tad nav iespēja novērtēt cik tas
ir svarīgi. Atbilstošas tehniskās bāzes, kā arī darījumu veikšanai
nepieciešamās informācijas deficīts,
liedz apkalpot klientus pēc pasaulē pieņemtajām normām. Pagaidām ilgtermiņa
operāciju kursus nosaka paši bankas tirgotāji (dīleri), protams ņemot vērā
procenta likmju līmeni, bet atiecībā pret klientiem par pamatu tiek ņemti
pasaules tirgū noteiktie ilgtermiņa operāciju (forvarda) kursi, reizē radot
papildus starpību uz pirkšanas un pārdošanas kursiem. Lai veiktu augstāk
aprakstītās operācijas praksē, nepieciešams ļoti labs tehniskais nodrošinājums,
un tā ir viena no nopietnākajām problēmām, ar kurām jāsastopas jaunām bankām,
kad tās mēģina iekarot savu vietu starptautiskajā valūtas tirgū. Valūtas
operāciju veikšanai nepieciešamais tehniskais aprīkojums tiek aprakstīts nākošajos
darba punktos.
1.4. NĀKOTNES
"FUTURES" DARĪJUMI
Nākotnes (futures) darījumu galvenais mērķis ir
aizsargāt tirgotājus un ražotājus no cenu izmaiņām, ko varētu ietekmēt slikta
raža, politiskā situācija, ekonomiskā krīze vai citi apstākļi. Pērkot un
pārdodot nākotnes darījumu (futures) tirgū preces vēl pirms notiek to pirkšana
vai pārdošana fiziskā formā, viņi aizsargā sevi no nākotnes cenu izmaiņām. Kad
ir pienācis laiks pirkt vai pārdot reālas preces, var redzēt cik daudz preču
cenu ir pārsniegusi vai nav sasniegusi gaidīto cenu līmeni. Šī darījuma
galvenais mērķis ir līdzīgs ilgtermiņa "forward" darījumiem valūtas
tirgū - tie kalpo par hedžēšanas jeb riska apdrošināšanas metodi.
Nākotnes darījumos abas puses vienojās par preču
piegādes datumu un kursu par kādu prece tiks nopirkta (cena). Tādā ziņā šie
darījumu daudz neatšķiras no ilgtermiņa darījumiem, tomēr pastāv dažas būtiskas
atšķirības starp šiem abiem darījumu veidiem. Tās ir šādas :
1)
finansiālie nākotnes darījumu līgumi (kontrakti) tiek pārdoti oficiālajā
biržā izmantojot tā saukto ‘open outcry’ metodi - t.i. publiskajā biržā.
Savukārt ilgtermiņa darījumi parasti tiek noslēgti privāti starp tirgus
dalībniekiem, izmantojot telefonu vai dīlinga datorsistēmas ;
2) nākotnes
darījumu līgumiem (kontraktiem) ir noteikti standarti attiecībā uz termiņiem un
apjomiem, turpretim ilgtermiņa darījums var tikt noslēgts vienalga ar kādām
summām un termiņiem, par kuriem vienojas abas puses;
3) nākotnes
darījumu tirgū īstais darījuma partneris nav zināms - ir zināma tikai birža vai
klīringa nams, tajā pašā laikā ilgtermiņa darījumos partneris ir reāla finansu
institūcija ar pretēju prasību. Tas ietekmē ne tikai konfidencialitāti , bet
vēl svarīgāk - abu darījuma slēdzēju riska pakāpi. Nākotnes darījumi vēl tikai
sāk iekarot pasauli, jo prasa ļoti modernu tehnisko bāzi un zināšanas. Pašlaik
pasaules valūtas tirgū nākotnes darījumu īpatsvars ir aptuveni 5%. Latvijā tas
noteikti ir zemāks. Nākotnes darījumi Latvijā vēl nav izplatīti. Notiek tikai
paši pirmie mēģinājumi šajā tirgū. Tas ir saistīts ar informācijas trūkumu.
Banku valūtas tirgotāji (dīleri) vēl nav sagatavoti, lai veiktu šādas
operācijas. Zināšanas var iegūt tikai ārzemēs, kur tās maksā lielu naudu, un
bankas nav gatavas vēl ieguldīt līdzekļus šādu zināšanu iegūšanai. Iemesls, pēc
autora domām, ir tas, ka banku vadība neizprot cik svarīgi ir apgūt jaunus
produktus tieši valūtas tirgū.
1.5. VALŪTAS OPCIJAS - IZVĒLES DARĪJUMI
Valūtas opcija vai izvēles darījums ir tiesības
pirkt vai pārdot kādu valūtu par noteiktu cenu zināmā laika periodā.
Pastāv divi galvenie izvēles darījumu
(opciju) veidi - ‘pirkšanas’ un ‘pārdošanas’ izvēles darījumi. ‘Pirkšanas’
izvēles darījuma īpašniekam ir tiesības nopirkt
noteiktu valūtu par noteiktu cenu zināmā
norunātā laika periodā. ‘Pārdošanas’ izvēles darījuma īpašniekam ir tiesības
pārdot noteiktu valūtu par noteiktu cenu
zināmā norunātā laika periodā. Katram izvēles darījumam ir pircējs un
pārdevējs. Gadījumā ar ‘pirkšanas’ izvēles darījumiem, pārdevējs saņem maksājumu
no pircēja un dod šim pircējam tiesības pirkt no pārdevēja valūtu par noteiktu
cenu zināmā, norunātā laika periodā. Analogi, ja ‘pārdošanas’ izvēles darījuma
pārdevējs saņem maksājumu no pircēja, tad šis pircējs iegūst tiesības pirkt no
pārdevēja valūtu par noteiktu cenu zināmā, norunātā laika periodā.
Visos gadījumos izvēles darījuma (opcijas)
īpašniekam ir tiesības, bet nevis obligāts nosacījums veikt šādu darījumu.
‘Pirkšanas’ izvēles darījuma (opciju) īpašnieks var pirkt valūtu par norunātu
cenu, kamēr spēkā ir izvēles darījuma
termiņš, bet obligāti viņam tas nav jādara. Analogas tiesības ir arī
‘pārdošanas’ izvēles darījuma (opciju) īpašniekam. Izvēles darījumu pārdošana
neuzliek pārdevējiem speciālas saistības. ‘Pirkšanas’ izvēles darījuma
(opcijas) pārdevējs saņem no pircēja maksājumu, un par to viņam ir jābūt
gatavam pārdot iegūto valūtu ‘pirkšanas’ izvēles darījuma (opciju) īpašniekam,
ja viņš to vēlas. Tālākās darījumu gaita jau ir izvēles darījuma īpašnieka
rokās. Izvēles darījuma (opciju) pārdevējiem nav šādas rīcības brīvības. Viņi
jau ir atkarīgi no izvēles darījuma (opciju) īpašnieka vēlmēm.
Izvēles darījumus izmanto gan bankas, gan arī to
klienti, un galvenokārt tie tiek izmantoti gadījumos, kad nav īstas skaidrības
vai maksājums ārzemju valūtā būs jāveic, vai ne. Tas varētu notikt gadījumā, ja
uzņēmums piedalās kādā kapitālieguldīšanas konkursā citā valstī. Protams, firma
var uzreiz nopirkt šo valūtu vai noslēgt ilgtermiņa (forward) darījumu, taču
tas var nest lielus zaudējumus gadījumā, ja firma šajā konkursā zaudē. Līdzīga
situācija izveidojas, ja firmai ir jāmaksā komisijas nauda, procenti vai
dividendes ārzemju valūtā, bet nav zināms, cik daudz un kad precīzi tie būs
jāmaksā. Ilgtermiņa (forward) darījumi šajā gadījumā atkal ir riskanti, jo tos
var nopirkt par daudz vai par maz un tie var radīt zaudējumus. Tomēr izvēles
darījumi (opcijas) pagaidām tiek praktizētas tikai ārzemēs. Latvijā bankas vēl
nestrādā šajā tirgū. Toties Krievijas bankas jau ir aktīvi iesaistījušās šo
darījumu veikšanā un ir vērojami panākumi. Krievijas bankas aktīvi kotē gan
nākotnes (futures), gan izvēles (options) kursus. Tas, pēc autora domām, ir
tieši saistīts ar Austrumu kaimiņu darījumu apjomiem, kas ietekmē jaunu tirgu
apgūšanu. Krievijā ir ienākušas vairākas lielas Rietumu bankas, piemēram, Bank
of Austria, kuras rāda priekšzīmi šādu operāciju veikšanā. Tas izaicina
Krievijas bankas uz jaunu produktu apgūšanu, jo Krievijā pastāv nopietna
konkurence banku starpā, kuru palielina arī šīs rietumu bankas. Arī Latvijā ir
lielu rietumu banku pārstāvji, piemēram, Societe Generale, bet tie nepiedāvā
Latvijas tirgū šāda veida produktus, kas, pēc autora domām, arī kavē nākotnes
darījumu (futures) un izvēles darījumu (options) ienākšanu Latvijas valūtas
tirgū. Autors uzskata, ka tieši Latvijas bankas sāks šo produktu piedāvāšanu
Latvijā un tas varētu notikt drīz, varbūt jau 1996.gadā.
1.6. Valūtas operācijas
austrumu tirgū.
Jau pašā sākumā autors uzskata par
nepieciešamu atzīmēt austrumu valūtas tirgus milzīgo atšķirību no pasaules
valūtas tirgus. Kas ir šo atšķirību pamatā? Jāņem vērā, ka pēc PSRS
sabrukšanas, ekonomikai bija jāatrisina ļoti lielas grūtības, kuras saistītas ar iepriekšējās sistēmas radīto
seku likvidēšanu. Tā, lielākā daļa austrumu valstu banku sāka savu valūtas
operāciju darbību ne tikai no nulles, bet pat no nosacītiem mīnusiem. Jāatzīmē,
ka arī Latvija kādu laiku atpakaļ atradās ļoti nožēlojamā finansu tirgus
stāvoklī, jo šis tirgus, prakstiski, sāka veidoties tikai 1991.gadā, kad
Latvijas Banka izsniedza pirmās licences valūtas operāciju veikšanai. Pašreiz
gan ir vērojami diezgan lieli panākumi šajā jomā. Apskatot austrumu finansu
tirgus problēmu, mums noteikti jāatzīmē Krievijas, kā PSRS mantinieces, ietekmi
uz visu austrumu valstu valūtām. Šo neabšaubāmi milzīgo ietekmi pierāda arī
tas, ka tādas lielas valsts kā Ukrainas nacionālās valūtas ( Ukrainas karbovanca )
starpbanku tirgus atrodās tieši Maskavā. Daļēji to pašu varētu teikt arī par
Baltkrievijas nacionālo vaūtu ( Baltkrievijas rubli ). Politisko apstākļu
attīstība radīja iespēju jaunām un neatkarīgām valstīm ieviest savas nacionālās
valūtas. To lielākā daļa bijušās PSRS republikas arī izdarīja. Nacionālās
valūtas tika ieviestas ar trīs pasaulē tradicionālu paņēmienu palīdzību :
viens no
variantiem ir strauja valūtas apmaiņa pret nacionālo valūtu noteiktos apmēros
un stingri noteiktos termiņos;
otrs iespējamais
variants ir pakāpeniska nacionālās valūtas ieviešana, kādu laiku par maksāšanas
līdzekli turpinot izmantot iepriekšējo valūtu;
beidzamais (
Latvijas variants ) nozīmē situāciju, kad jaunā valsts izlaiž pagaidu
maksāšanas līdzekli, kuru vēlāk pakāpeniski nomaina uz nacionālo valūtu.
Aplūkojot radušos situāciju jāsecina, ka
Latvijas ietais ceļš bijis viens no pareizākajiem, jo salīdzinoši nedaudzas
jaunradītās valūtas spēja noturēt savu vērtību. Tā, piemēram, Ukrainas
nacionālā naudas vienība UAK ir piedzīvojusi jau vairākas finansu krīzes un
vairākas devalvācijas. Pašlaik Ukrainas karbovanca vērtība jau ir saniegusi
līmeni 190 000 UAK par 1 USD. Un finansu speciālisti pašlaik neredz šīs
vērtības krišanās galapunktu.
Līdzīgā situācijā atrodas arī BYR -
Baltkrievijas nacionālā naudas vienība. Rubļa vērtība īsā laika posmā
nokritās līdz 15 000 BYR par 1 USD. Tad situācijā iejaucās Baltkrievijas
valdība, apturot biržas tirgu norisi, tā mēģinot panākt valūtas kursa
stabilizāciju. Pēc kāda laika biržas tirgi tika atjaunoti, un kurss atkal
kritās. Sākot ar 1995.gada vasaras beigām līdz 1996.gada martam BYR vērtība
Baltkrievijas valūtas biržā bija 11 500 BYR par 1 USD. Tagad BYR vērtība atkal
krītās attiecībā pret USD. Šī situācija nozīmē tikai to, ka valsts centrālai
bankai trūkst valūtas resursu, lai nodrošinātu valūtas piedāvājumu tirgū, un
tādejādi noturētu valūtas stabilitāti. Pašlaik BYR kurss starpbanku tirgū jau
ir saniedzis 13 500 BYR par 1 ASV dolāru. Baltkrievijas valdība saskata izeju
no šīs bēdīgās situācijas, savienībā ar Krieviju un atgriešanos pie vienotas
valūtas sistēmas. Šim projektam ir arī ļoti daudz pretinieku, jo nacionālās
valūtas zaudēšana, nozīmē arī daļēju nacionālās neatkarības zaudēšanu.
Neskatoties uz protestiem, Baltkrievijas un Krievijas politiskie un ekonomiskie
līderi panāca vienošanos un parakstīja attiecīgus dokumentus par abu valstu
naudas sistēmu apvienošanos 1994. gada beigās. Sākumā šī apvienošanās daudziem speciālistiem likās
diezgan neticama, jo tā ir saistīta ar diezgan lielām grūtībām, piem. cenu
indeksu salīdzināšana u.c. Tomēr, abu valstu vadītāju pēdējā laikā spertie soļi
norāda uz to, ka šāda apvienošanās varētu notikt jau tuvā nākotnē. Pēc autora
domām, ļoti lielu ietekmi uz šo procesu atstās prezidenta vēlēšanas Krievijā.
Turpinot austrumu valūtas tirgus apskatu,
nepieciešams noteikt Krievijas ietekmi uz visu bijušās PSRS reģionu valūtām. Ja
Baltijas valstīm ir izdevies iegūt zināmu neatkarību no lielākā austrumu
kaimiņa, tad lielākā daļa bijušo PSRS republiku joprojām ir ekonomiski
atkarīgas no Krievijas ekonomikas. Tomēr autors uzskata par nepieciešamu
atzīmēt, ka Krievijas rublim pašlaik nebūt neiet labāk kā pārējām austrumu
valūtām. Krievijas valdībai un centrālāi bankai tikai ir vairāk spēka un
līdzekļu, lai bremzētu rubļa krišanos attiecībā pret dolāru. Valsts
ekonomiskais stāvoklis, milzīga inflācija u.c., nosaka RUR krišanos un centrālā
banka var tikai bremzēt šo procesu, nevis apturēt. Krievijā rubļa kurss
attiecībā pret ASV dolāru tiek noteikts pēc Maskavas Starpbanku Valūtas Biržas
kursa. Biržas tirgi notiek katru dienu līdz 11.30 pēc Maskavas laika, izņemot
svētku dienas un brīvdienas. Divus gadus atpakaļ RUR kurss atradās zem 1000 RUR
par ASV dolāru līmeņa, turpretī tagad, katros biržas tirgos krītoties par 1 - 6
Krievijas rubļiem, biržas kurss jau ir sasniedzis 4920 RUR par 1 ASV dolāru.
Tomēr jāsecina, ka Krievija ar tās finansu centriem - Maskavu un Sankt -
Pēterburgu, ir spējīga iespaidot visu Austrumeiropas finansu pasauli.
Tik sīki es aprakstīju šo situāciju
austrumu valstu tirgū, jo Latvijas un Krievijas banku sadarbība tiek veidota
caur austrumu pusi, tikai pēc tam meklējot sadarbību rietumu tirgū. Latvijas
ražotāji un tirgotāji turpina savas ekonomiskās sadarbības ar austrumu
kaimiņiem. Viņiem rodas nepieciešamība pēc austrumu valūtu konvertācijas.
Pārsvarā klientiem ir nepieciešma austrumu valūtu konvertācija ASV dolāros vai
latos. Daudz mazāks ir pieprasījums pēc šīm valūtām.
Viena
no pirmajām Latvijas bankām, kura sāka strādāt ar austrumu tirgu, bija "
PAREX " . Uzreiz nepieciešams atzīmēt, ka austrumu valūtu konvertācija ASV
dolāros ir saistīta ar lielām grūtībām, jo austrumu valstu likumdošanas orgāni
ir pieņēmuši stingrus likumus, kas aizliedz bankām nerezidentiem ( bankas, kuras nav reģistrētas
attiecīgajā valstī) ņemt dalību valūtas izsolēs un biržās. Pret jebkuru likumu
var atrast apkārtceļu, un tā Latvijas bankas, kurām ir korespondentu rēķini
attiecīgajās austrumu valstīs, veic valūtu konvertāciju ar šādiem paņēmieniem:
1. Izmantojot starpnieku firmu pakalpojumus.
Banka vai nu pati izveido savu firmu, kas
ir piereģistrēta Krievijā, vai arī izmanto kādas citas bankas izveidotu firmu,
vai vienkārši kādu zināmu un uzticamu firmu pakalpojumus.
Bankas ieskaita Krievijas rubļus šo firmu
rēķinā un, savukārt,
jau šīs firmas dod
rīkojumus Krievijas bankām
doto naudu
konvertēt valūtas biržās.
2. Izmantojot vekseļu pārdošanu.
Banka noslēdz līgumu ar kādu Krievijas
banku par vekseļa pirkšanu par attiecīgās valsts valūtu, Krievijas banka vai
firma apņemas pēc kāda laika nopirkt vekseli atpakaļ par ASV dolāriem.
3. Starptautiska kredīta izmantošana.
Bankas noslēdz līgumu par to, ka Krievijas
puse ņem aizņēmumu austrumu valūtā, bet atdod to pēc kāda laika ASV dolāros.
Protams, jebkurā gadījumā konvertācija var
tikt atklāta un tādēļ sākumā austrumu bankas pašas neveica augšminētos
darījumus. Tos veica firmas un finansu korporācijas, kuras pie vajadzības var
ātri likvidēt un nodibināt jaunas. Pašlaik šo operāciju veikšanā ir
iesaistījušās jau arī pašas bankas, jo tas ir labs peļņas objekts. Tomēr
jāatzīmē, ka visas šīs operācijas ir saistītas ar zināmu risku un papildus
izdevumiem, kurus jānomaksā starpniekam par pakalpojumiem. Neskatoties uz to,
daudzās lielās Austrumu bankās ir izveidotas atsevišķas nodaļas, kurās
darbinieki nodarbojās tikai ar šāda tipa operāciju veikšanu.
Latvijas
bankas, kuras veic RUR konvertēšanu ASV dolāros, klientiem piedāva pārsvarā
vienu shēmu - RUR tiek konvertēti pēc MSVB kursa plus tiek ņemta komisija par
konvertāciju. Komisijas lielums parasti ir atkarīgs no summas lieluma vai
apgrozījuma lieluma mēnesī. Konvertācijas secība ir sekojoša:
1. Klienta darījuma partneris
pārskaita Krievijas rubļus uz, piemēram, Rīgas Apvienotās Baltijas Bankas
korespondentkontu kādā no Krievijas bankām - Bank Rissiyskiy Kredit Maskavā,
Avtobank Maskavā, TveruniversalBank Maskavā vai Bank Sankt- Peterburg Sankt -
Pēterburgā.
2. Rīgas Apvienotās Baltijas Bankas
saņem no savas korespondentbankas dokumentālu apstiprinājumu, ka šāda naudas
summa ir nonākusi Rīgas Apvienotās Baltijas Bankas kontā. Tas parasti notiek
nākošajā dienā pēc naudas ieskaitīšanas.
3. Nākošajā dienā pēc naudas līdzekļu
saņemšanas, klients dod bankai rīkojumu konvertēt RUR uz USD. Konvertācija
notiek pēc tekošās dienas MSVB kursa plus klients maksā komisijas naudu par
konvertāciju.
Ja banka neieskaita klienta USD kontā
dolārus konvertācijas dienā, tad tā maksā klientam soda procentus 0.15% apmērā
par katru nokavēto dienu.
Konvertējot
RUR uz USD, klientam tiek dotas divas iespējas:
1. Dot rakstisku konvertācijas
rīkojumu bankai pēc katras summas saņemšanas, kad ir vajadzība konvertēt
saņemtos RUR uz USD.
2. Noslēgt ar banku līgumu par RUR
konvertāciju uz USD, kas uzliek bankai par pienākumu konvertēt automātiski
visas summas, kas tiek ieskaitītas klienta RUR kontā.
Pirmo
iespēju izmanto parasti tie klienti, kuri ne tiekai saņem no Krievijas darījumu
partneriem RUR, bet kuriem reizēm ir arī vajadzība pašiem apmaksāt saņemtās
preces Krievijas rubļos. Šāda situācija garantē to, ka nepieciešamības gadījumā
klienta kontā būs nepieciešamie Krievijas rubļi, kursus vajadzēs maksāt uz
Krieviju. Šī pieeja ir izskaidrojama ar to, ka RUR vērtība nepārtraukti krītās
attiecībā pret USD, un klients pārdodot šodien savus Krievijas rubļus zaudēs
zināmus līdzekļus, pērkot to pašu summu pēc pāris dienām. Lai tā arī notiktu,
banka ņem par konvertāciju savu komisijas naudu. Komisijas naudas lielumi
atšķirās tikapat kā katrai bankai, jo tas ir tieši saistīts ar konkurenci, kura
valda starp bankām. Komisijas naudas lielums ir viens no izšķirošajiem
faktoriem, kuram klients pievērš galveno uzmanību, izvēloties savu potenciālo
banku. Divus gadus atpakaļ komisijas naudu lielums svārstījās no 5 līdz 10
procentiem par konvertāciju, bet tagad šis sadalījums ir 1.5 - 0.4%. Tas tikai
liecina, pēc autora domām, par šī tirgus attīstību.
Pēc
autora domām, Krievijas valdībai ir jādomā kā vienkāršot šo konvertācijas
operāciju norisi, jo tas ievērojami palielinās jau tā lielo interesi par Austrumu reģionu.
Tātad
realitātē starpbanku attiecības austrumos ir ļoti zemā līmenī. Tās izpaužas
vienīgi kā rēķinu atvēršana un konta apkalpošana. Tālāk attīstīt šos sakarus
traucē austrumu valūtu tirgus stāvoklis un stingrā valstu ekonimiskā
aizsardzības politika.
Savādāka situācija ir vērojama attiecībās ar
austrumu bankām pasaules valūtas tirgū. Lielākās Krievijas bankas jau ir
atvērušas savas filiāles ārvalstīs un pateicoties vecajiem sakariem mūsu bankas
gūst iespēju veikt valūtas operācijas ar šīm bankām. Kopumā jāatzīmē, ka
starptautiskajā līmenī daudzas Krievijas bankas ir spērušas soli priekšā visām
Latvijas bankām. Jau sen tās kļuvušas par starptautiskā valūtas tirgus
pilnvērtīgiem biedriem, iegādājušās SWIFT, Reuter un citas valūtas operāciju
veikšanai nepieciešamās sistēmas.
2. Priekšnoteikumi valūtas operāciju veikšanai
2.1.
Banku starptautisko
attiecību nodibināšana.
Bankas starptautisko attiecību tīkls
ir viens no svarīgākiem priekšnoteikumiem valūtas operāciju veikšanai. Kā jau
iepriekš tika minēts, tad līdzekļi, veicot darījumus valūtas tirgū, parādās
tikai bezskaidrā formā banku korespondentkontos. Jo šādu kontu bankai būs
vairāk, jo ērtāk valūtas tirgotājiem ( dīleriem ) būs strādāt - paplašinās
darbības zona.
Šajā darbā autors mēģinās atspoguļot banku
darbību starptautiskajā tirgū. Pētīsim
iemeslus, kas rada šādas darbības iespējamību. Droši varam apgalvot, ka tas ir
banku starptautisko attiecību tīkls.
Mūsdienu
konkurences apstākļos banka nevar sekmīgi apkalpot savus klientus, ja viņai nav
pietiekoši plašs korespondentattiecību tīkls. Mūsu valstī šo starpbanku
attiecību nozīmi sāka aptvert samērā nesen.
Jebkurai jaunai un starptautiski
nepazīstamai bankai var rasties lielas problēmas starpbanku tīkla
veidošanā. Šīs problēmas izsauc ārvalstu
banku neuzticība jauniem finanšu uzņēmumiem, pat tajā gadījumā, ja šīs
bankas, atverot kontu, nenes nekādu
materiālo vai morālo atbildību. Tomēr eksistē daudz ārzemju
bankas, kuras necerot uz nopietnu klientu vai darījumu partneri, tomēr atver
pie sevis šo mazpazīstamo banku kontus. Tāda banka ir arī Svenska Handelsbanken
( viena no lielākajām Zviedrijas bankām ), kura vēl 1991. gadā ( laikā, kad
Latvijas politiskā un ekonomiskā dzīve vēl nebija nostabilizējusies) atvēra
jaunai, nezināmai Rīgas Apvienotai Baltijas Bankai kontus vairākās valūtās.
Izmantojot Zviedru partneru korespondentattiecību tīklu, Rīgas Apvienotā
Baltijas Bankas lika pamatus savējam, atverot kontus daudzās pasaules valstīs,
izejot pēc vispārpieņemtā principa- katrai valūtai konts tajā valstī, kurā dotā
valūta atrodas apgrozībā. Situācijai, kad visu valūtu konti atrodas vienā
ārzemju bankā ir vairāki ļoti nopietni mīnusi:
šāda situācija apgrūtina starptautisko
maksājumu izpildi;
banka nevar pilnvērtīgi iekļauties pasaules
valūtas tirgū;
šāda situācija nodara lielu kaitējumu bankas
prestižam finansu pasaulē.
Tātad
varam secināt, ka dotā situācija uzskatāma tikai par nepieciešmu starpposmu,
kurš lietderīgs bankas attīstībai tikai noteiktu brīdi. Diemžēl jākonstatē, ka
pašreiz lielākā daļa Latvijas banku atrodas šajā starpposmā. Pēdējā laikā gan
vērojama zināma situācijas uzlabošanās, kurai par pamatu ir pastiprināta
konkurences cīņa Latvijas finansu tirgū. Par piemēru varu minēt vienu no
lielākajām Vācijas bankām " Deutsche Bank ", kurai ir korespondent
attiecības ar aptuveni 4000 bankām 184 pasaules valstīs. Tik plašs korespondentattiecību
tīkls var izveidoties vairāku desmitu darba gadu laikā.
Pirms sākt korespondentattiecību
nodibināšanas darbu, nepieciešams noteikt, kāda banka un kurā valstī jums ir
nepieciešama. Dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgas banku sistēmas. Tā
Rietumeiropā valda universālas bankas, kuras piedāvā daudz pakalpojumu veidu. Turpretī, ASV un Japānā vairāk ir
specializētu banku, kuras pievērsušas savu darbību kādam noteiktam pakalpojumu
veidam. Par katras bankas drošību varam pārliecināties pēc neatkarīgu
starptautisku aģentūru reitingiem un publicējamiem banku katalogiem.
Pēc savas būtības korespondentattiecības
tiek nodibinātas ar vienu mērķi - bankas klientu apkalpošana, un pirmkārt jau
starptautisku maksājumu veikšanai. Tikai tad, kad bankas sasniedz zināmu
attiecību pakāpi ir iespējama sadarbībs starpbanku operāciju veikšanā. Šeit
varētu nosaukt valūtu pirkšanas un pārdošanas operācijas, starpbanku depozītus,
vērtspapīru glabāšana, kredītus un klīringa attiecības. Valūtu pirkšana un
pārdošana tiek veikta pēc pašas bankas vai tās klientu nepieciešamības. Šīs
operācijas tiek veiktas ar tūlītēju apmaksu, vai apmaksu pēc kāda noteikta
laika.
Tā kā korespondentattiecības balstās uz
savstarpējas uzticēšanās pamata, nozīmīgu lomu spēlē to personu, kuras
atbildīgas par starpbanku attiecībām, savstarpējas vizītes. Šeit ļoti svarīgas
ir svešvalodu zināšanas. Mērķtiecīga ir arī darbinieku apmācība un apmaiņa, jo
tikai labi sagatavoti darbinieki spēs noteikt banku darījumu riska pakāpi.
Starpbanku korespondentattiecības,
parasti, ietver 3 veida riskus:
korespondētājvalsts stāvoklis, bankas finansu stabilitāte, operācijas
veida drošība. Zem valsts stāvokļa jāsaprot, politiskā struktūra, valūtas
rezervju daudzums, valūtas konvertējamība tirgū u. c.
Tagad pieņemsim, ka mūsu banka ir nolēmusi
atvērt kādā noteiktā ārzemju bankā nostro kontu. Mēs jau esam izpētījuši visus
pastāvošos riskus un sākuši pārrunas par attiecību nodibināšanu. Konta
atvēršanas tehniskā puse ir samērā vienkārša. Ja bankas ir vienojušās par konta
atvēršanu, konta pieprasītājpusei ir jāsagatavo visi korespondentam
nepieciešamie dokumenti. Ārvalstu banka parasti pieprasa visai sīku dokumentu
paketi, uz kuras pamata tiek pieņemts konta atvēršanas lēmums. Jo finanšu tirgū
pazīstamāka banka, jo mazāka nepieciešamo dokumentu pakete, kuru pieprasa konta
atvērējbanka. Tas, protams, ir loģiski, jo jebkurš finanšu uzņēmums ir
ieinteresēts piesaistīt jaunus, bagātus klientus. Tātad, kas ir šīs dokumentu
paketes pamatā ? Parasti ārvalstu bankas pieprasa sekojošus dokumentus:
licenze finansu darbības veikšanai;
Mūsu
gadījumā tā ir Latvijas (centrālās) Bankas izsniegta atļauja bankai veikt
noteiktas operācijas valūtas tirgū. Pie tam šī licenze var pieņemt vairākas
formas. Piemēram, licenze darbības veikšanai tikai Latvijas tirgū, vai atļauja
operēt tikai ar Latvijas valūtu.
bankas statūti;
Protams,
bankas statūti jānosūta angļu, vai citā valodā, kuru norāda korespondents.
iepriekšējā darbības gada atskaite ( Annual
Report );
Gada
atskaite attēlo bankas darbības analīzi par iepriekšējo gadu. Gada atskaite
parasti tiek veidota pēc kalendārā gada beigām, bet reizēm arī pēc noteikta
finanšu gada beigām. Gada pārskats atšķiras no kvartālu un pusgadu finanšu
darbības aprakstiem tikai ar to, ka gada atskaites tiek auditētas un katras
gada atskaites beigās seko revīzijas firmas paziņojums par doto ziņu atbilstību
īstenībai.
jau esošais
korespondentbanku saraksts;
Atverot
kontu, ārvalstu banka ņems vērā to, kādas pazīstamas bankas jau ir spērušas šo
soli un ir izrādījušas jums uzticību.
Pakalpojumu veidi un to izcenojums;
bilances kopsavilkums ( Balance sheet );
Ja
gada pārskats attaino situāciju uz iepriekšējā finanšu gada beigām, tad
bilances izraksts attēlo situāciju uz konta atvēršanas brīdi.
parakstu paraugi un maksājumu
"atslēgas".
Slepenākais
no šī dokumentu klāsta. Pieejams ļoti šauram lietotāju lokam, lai izslēgtu
starptautiskas krāpšanas iespēju.
Es uzskaitīju tikai pamatdokumentus,
neizslēdzot dažādu specifisku dokumentu pieprasījuma iespēju. Atverot nostro
kontu ārzemēs, obligāti jāiepazīstas ar dotās valsts likumdošanu, jo iespējami
dažādi ierobežojumi, kā arī finanšu darbības īpatnības, piemēram noteikta
darbības etiķete. Lai atvērtu nostro kontu Krievijā, visiem dokumentiem jābūt
legalizētiem, kas nozīmē dokumentu akceptu Krievijas vēstniecībā Latvijā, vai
Latvijas vēstniecībā Krievijā. Kā atbildi uz aizsūtītajiem dokumentiem ārvalstu
banka atsūta savu dokumentu paketi, kurā iekļauts arī līgums par
korespondentattiecību nodibināšanu. Šajā līgumā abas partnerbankas norunā
saistības un pienākumus. Pēc līguma parakstīšanas mēs varam uzskatīt, ka
attiecības ir noslēgtas un ir iespējama finanšu darbības uzsākšana. Šajā darba
daļā es apskatīju konta atvēršanas problēmu, izejot no tā, ka par sadarbības iniciatoru
uzstājas mūsu puse. Tam par pamatu ir mūsu valsts finanšu situācija, kad jaunie
banku uzņēmumi mēģina atrast ceļu uz starptautisko tirgu. Kā izņēmumu varētu
minēt RKB un vēl dažas lielākās bankas, kuras ir sasniegušas tādu līmeni, kad
ārvalstu bankas jau pašas interesējas par abpusēju korespondentattiecību
nodibināšanu. Nobeidzot šo daļu es
gribētu definēt, kas tad galu galā ir korespondentbankas. Tās ir bankas, kuras
saista starpbanku depozītu sistēma. Tātad maza, neatkarīga banka veido korespondentattiecības,
noguldot daļu savu līdzekļu kādā lielākā bankā. Korespondentu sakari dod bankai
veselu virkni priekšrocību, kuras ļoti līdzinās kādas nodaļas atvēršanai
ārzemēs, reizē saglabājot bankas īpašuma tiesības, kā arī operāciju kontroles
iespējas. Protams, arī lielas bankas var nodibināt analoģiskas attiecības,
atverot depozītu kontus vienam pie otra.
Iepriekšējās lappusēs es atklāju grūtības,
kuras sagaida jaunas bankas izejot pasaules finansu tirgū. Šīs grūtības
samazina kāds faktors - konkurence. Lielās pasaules bankas konkurē savā starpā
par mazāko banku starpbanku depozītu piesaistīšanu, jo tieši šie depozīti
papildina lielo banku investīcijām nepieciešamos naudas līdzekļus. Bet mazo
banku izvietoto līdzekļu apjoms būs atkarīgs no lielās bankas piedāvāto
pakalpojumu pjoma un rakstura. Tātad arī lielās ārvalstu bankas ir
ieinteresētas korespondentattiecību nodibināšanā, un tas atvieglo mazo banku
ieplūšanu starptautiskajā finansu tirgū. Turpinājumā es atklāšu galvenās
korespondentbanku sadarbības formas, īpašu uzmanību veltot operācijām valūtas
tirgū.
2.2.
Banku starptautisko
maksājumu veikšana.
Starptautisko maksājumu problēmas;
Naudas apgrozījuma lielāko daļu ( 80 - 90 %
) sastāda bezskaidras naudas norēķini.
Tieši starptautiskos maksājumos šis rādītājs ir vēl lielāks. Bezskaidras naudas
apgrozījums ir iespējams tikai pateicoties banku norēķinu sistēmai.
Starptautiskās banku norēķinu sistēmas darbība, savukārt, balstās uz attīstītu
starpbanku attiecību pamata. Kādi ir galvenie bezskaidru norēķinu principi:
naudas līdzekļiem jāatrodas uz doto banku
kontiem;
maksājumi tiek veikti arī tad, ja maksātājam
nav līdzekļu uz
sava rēķina, bet ir tiesības uz noteiktu
kredītu;
maksātājam ir
jāsniedz rakstiska piekrišana naudas līdzekļu norakstīšanai no sava rēķina.
Piekrišana
tiek dota izrakstot noteiktus maksājumu dokumentus, vai arī akceptējot līdzekļu
saņēmēja izrakstītos. Tikai īpašos gadījumos bankām ir tiesības norakstīt
summas no klientu konta bez viņu piekrišanas. Piemēram, ja ir attiecīgs tiesas
lēmums. Starptautiskajā praksē sastopami gadījumi, kad bankas noraksta
līdzekļus no konta pēc klienta mutiskas piekrišanas, attiecīgi šo rīkojumu
fiksējot audio ierakstā. Protams, vēlāk nepieciešms šī darījuma akcepts arī
rakstveidā.
Bezskaidru norēķinu organizācijai jāatbilst
noteiktām prasībām, un pirmkārt jau tai ir jānodrošina normāls līdzekļu
apgrozījums starptautiskā mērogā. Viena no prasībām, kuru parasti uzstāda
bezskaidras naudas norēķiniem, ir to savlaicīgums. Šī ir viena no lielākajām
starptautisko maksājumu problēmām, jo norēķinu veikšana noteiktajā laikā ieņem
ļoti svarīgu lomu banku attiecībās un darbībā. Banka, kura tīši vai netīši
aizkavē maksājumus, zaudē prestižu gan savu klientu, gan savu ārvalstu partneru
acīs. Tas var izrādīties liktenīgi bankas darbībai finansu jomā. Jebkurā
gadījumā, banka nes juridisku atbildību par savu maksājumu izpildi laikā. Tas
izpaužas noteiktu soda sankciju veidā, kuru vainīgā banka maksā cietušai pusei.
Parasti soda sankcijas sastāda 0.2 - 0.5 % no summas par katru kavējuma dienu. Starptautiskos
maksājumos bankas var klientam garantēt pārveduma nosūtīšanas datumu - ne vēlāk
kā otrā diena pēc maksājuma pieprasījuma saņemšanas, bet nevar garantēt datumu,
kurā uzrādītais saņēmējs ieraudzīs naudas līdzekļus uz sava konta. Tas notiek
tādēļ, ka šajā pārveduma ķēdē tiek iesaistītas vairāku valstu bankas, kuru
darbību grūti kontrolēt no maksājuma pieprasījuma valsts. Piemēram, lai aizsūtītu ASV dolārus uz kādu
Krievijas banku ASV dolāri iziet šādu ķēdi:
Maksātājs ---- Maksātāja banka ---- Maks. bankas ----------
koresp. banka ASV
------ Saņēmēja bankas ---- Saņēmēja banka ---- Saņēmējs
koresp. banka ASV
3.1.attēls. Sarpbanku
maksājuma shēma gadījumā, ja maksātāja bankai un saņēmēja bankai nav kopīgas
korespondentbankas.
Varam
iedomāties arī tādu situāciju, kad saņēmēja bankai nav korespondējošo rēķinu
ārvalstīs, un tad šajā ķēdē tiek iekļauta vēl viena banka. Kādēļ tieši
Krievijas bankām ir raksturīga šī ķēde?
Tas ir tādēļ, ka mūsu bankas Krievijā ir atvērušas kontus Krievijas
rubļos, nevis ASV dolāros, vai kādā citā konvertējamā valūtā. Kā jau sākumā
minēju, starptautiskajā praksē ir
pieņemts ar katru valūtu operēt tajā valstī,
kurā šī valūta atrodas apgrozībā. Alternatīva šai sistēmai izveidojās
30 gadu beigās, kad Eiropas valstu bankās tika atvērti konti visās
iespējamās valūtās. Tas bija aizsākums Eiropas valūtu sistēmai. Mūsu dienās šī
sistēma ir zaudējusi savu nozīmīgumu, bet tomēr atrodas darbībā. Ar jēdzienu
Eirovalūta, saprot tās valūtas, kuras atrodas ārpus vietējās banku sistēmas
ietekmes, kā ASV dolāri Londonā, vai Vācijas markas Parīzē. Tomēr jāatzīmē, ka
pastāv arī citas šī jēdziena definīcijas. Maksājumu izpildes ātruma ziņā,
pateicoties vairāku modernu, automātisko
maksājumu sistēmu ieviešanai, pirmā ir efektīgāka.
Autors
uzskaitīja tikai galvenās starptautisko maksājumu problēmas.
Kādi
maksājumu veidi darbojas starptautiskajā tirdzniecībā,un kuri no tiem ir
visdrošākie - vissekmīgāk atrisina augšminētās problēmas, mēs varam rast
atbildi uz šiem jautājumiem nākošajā darba punktā.
2.3. Bezskaidro norēķinu galvenās formas.
Banku klienti parasti vienojas par konkrētu
norēķinu formu, kas ir pieņemama abām pusēm. Pamatā izmanto četras norēķinu
formas. Kā pirmo jāmin maksājuma pieprasījumu. Maksājuma pieprasījums ir
norēķinu dokuments, kas satur līdzekļu saņēmēja pieprasījumu partnerim,
nomaksāt noteiktu naudas summu dotai bankai. Maksājuma pieprasījumi ir izdevīgi
preču vai pakalpojumu piegādātājiem, jo banka uzņemas visu risku uz sevīm,
pieprasot līdzekļus no maksātāja. Preču vai pakalpojumu pircējs kontrolē līguma
izpildi, atsakoties no maksāšanas akcepta, ja tiek pārkāpti līguma
noteikumi. Tātad piegādātājs nosūta
preci un reizē piesūta savai bankai maksājuma pieprasījumu un rēķinu. Banka
rūpējas, lai tālāk šie dokumenti nokļūtu līdz pircēja bankai un pircējam. Pēc
akcepta saņemšanas no pircēja, pircēja banka noraksta līdzekļus no viņa konta
un pārskaita piegādātāja bankai. Grūtības
var rasties tajā gadījumā, ja pircēja kontā nav pietiekošu līdzekļu. Šī
forma tika plašī pielietota bijušajā PSRS. Tagad viņa jau ir zaudējusi savu
nozīmi.
Kā otru varētu minēt norēķinu veikšanu ar
maksājumu uzdevumu palīdzību. Maksājumu uzdevums ir norēķinu dokuments, kas
satur klienta rīkojumu bankai pārskaitīt noteiktu naudas summu saņēmējam.
Sistēma ir ļoti
vienkārša - piegādātājs nosūta pircējam preci un rēķinu, pircējs dod
savai bankai rīkojumu norakstīt no rēķina zināmu naudas summu un pārskaitīt uz
piegādātāja kontu. Starpbanku darījumā maksājumu uzdevumu sniegs tā banka, kura
uzskatāma kā klients kādā ārvalsts bankā. Par maksājuma
uzdevumu ( payment order ) mēs varam
nosaut praktiski jebkuru klienta rīkojumu bankai, pārskaitīt noteiktu naudas
summu pēc uzrādītiem rekvizītiem. Tātad varam secināt, ka gandrīz visu
pārvedumu pamatā ir kāda klienta maksājuma uzdevums.
Diezgan svarīgu vietu starptautiskajos
norēķinos ieņem čeku norēķini. Čeks ir vērtspapīru veids, kurš satur kāda konta
īpašnieka pavēli izmaksāt summu, kāda uzrādīta dotajā dokumentā , čeka
uzrādītājam. Gandrīz vienmēr čeku apmaksā banka. Bankai gan nav jāpilda savas
saistības sakarā ar čeka apmaksu, ja uz tā ir neskaidrs paraksts vai, ja čeks
ir izrakstīts uz neesošu bankas kontu. Čeki kalpo maksājumu sistēmas
vienkāršošanai. Vēlams nejaukt norēķinu čekus ar skaidras naudas čekiem. Naudas
čeki nodrošina skaidras naudas saņemšanu. Turpretī, uz norēķinu čeka pamata
nauda tiek ieskaitīta čeka īpašnieka kontā. Galvenā čeku priekšrocība ir to
drošība. Ļoti plaši pasaulē ir izplatīti ceļojuma čeki. Braucot uz ārzemēm,
klients par skaidru naudu pērk ceļojuma čekus, kurus vēlāk citā valstī izmanto
kā maksāšanas līdzekli, vai arī saņem par tiem skaidru naudu. Vienu no
pazīstamākajiem ceļojumu čekiem izdod kompānija " American Express ".
Čeku izmantošanas lietderīgums slēpjas tajā apstāklī, ka klients tiek
atbrīvots no skaidras naudas
pārvadāšanas grūtībām. Naudu par čeku var saņemt tikai tajā gadījumā, ja uz tā
ir divi, identiski čeka izrakstītāja paraksti - viens čeku izrakstot, otrs čeka
apmaksai. Obligāts noteikums - čeku abas reizes parakstot, nepieciešama čeka
īpašnieka klātbūtne. Tas nozīmē, ka čeka pircējs nevar savu ceļojuma čeku atdot
citai personai, skaidras naudas saņemšanai. Nozaudēšanas gadījumā, čeka
īpašniekam 24 stundu laikā jāpaziņo par notikušo kādā no ceļojuma čeka apmaksas
kantoriem. Tad īpašnieks saņem atpakaļ čeka vērtību. Pērkot ceļojuma čeku,
klients maksā komisijas naudu aptuveni
1 % apmērā. Pie mums, čeku apmaksājot, klients arī zaudē 1 % no čeka
vērtības. Turpretī ārzemēs klients par čeku saņem pilnu tā vērtību skaidrā
naudā.
Starptautiskajā praksē vairs gandrīz
neizmanto skaidras naudas maksājumus, jo tie vienmēr ir saistīti ar naudas
pārvedumu drošības problēmu. Bieži skaidras naudas pārvadājumus ierobežo dažādu
valstu likumdošanas akti. Starpbanku attiecībās skaidras naudas pārvedumi
sastopami vienīgi tad, kad nepieciešams papildināt valūtas resursus, kurus
iespējams iegādāties tikai ārvalstīs. Šajos gadījumos, kāda ārzemju banka
piegādā mums noteiktu valūtas summu, par to saņemot noteiktu komisijas maksu,
kuru sastāda maksa par apdrošināšanu, kā
arī citu valūtas pārvadāšanas
ceļa izdevumu segšana.
Kā vēl vienu bezskaidro norēķinu formu,
jāmin kredīta vēstules ( letter of
credit ) maksājumus. Šis ir viens no
visizplatītākajiem norēķinu veidiem pasaulē. Parasti šo maksājumu formu izmanto
tad, kad pārdevējs
(eksportētājs) vēlas samazināt pastāvošo finansu risku. Pārdevējs grib
būt pārliecināts par pircēja maksātspēju,
turpretī pircējs vēlas
nodrošināt pirkto preču piegādi
noteiktajā laikā. To arī nodrošina kredīta vēstules forma. Kredīta vēstule
nozīmē bankas pienākumu ( pēc pircēja pieprasījuma ) apmaksāt pārdevējam visu
preces vērtību, ja pārdevējs var uzrādīt noteiktu dokumentu klāstu. Pircējs,
savukārt saņem preci no pārvadātāja, ja viņš var uzrādīt pārdevēja nosūtītos preces dokumentus. Kas
ietilpst šajā dokumentu klāstā? Parasti nepieciešami sekojoši dokumenti:
1) rēķins;
2) konosamets ( Bill of
lading ) - preču pārvadājuma dokuments;
3) preces apdrošināšanas
dokumenti;
4) preces kvalitātes
sertifikāts;
5) preces iepakošanas
specifikācija;
6) preces izcelsmes
sertifikāts.
Banka
pārbauda tikai tos dokumentus, kuri uzrādīti kredīta vēstules pieteikumā.
Jebkurā gadījumā, bankas pienākums apmaksāt kredīta vēstuli iestājas tikai tad,
kad bankai ir iesniegti visi pieteikumā uzrādītie dokumenti noteiktajā skaitā.
Kredīta vēstuļu veidi ir ļoti dažādi. Pirmkārt, atsaucamas, neatsaucamas un
neatsaucamas apstiprinātas kredīta vēstules, kuras atšķir pēc klientu līguma
pārtraukšanas iespējas. Kredīta vēstules ir samērā dārgs banku pakalpojumu
veids, bet klientam tas tik un tā ir ļoti izdevīgi, it īpaši tad, ja pārdevējs
nav pārliecināts par klienta maksātspēju, vai pircējs vēlas zināt droši, ka
pērk tieši to, ko vēlas. Kredīta vēstules noteikumu izpilde pakļauta "Kredīta vēstuļu vienotām paražām
un praksei", Starptautiskās Tirdzniecības palātas Parīzē 500. izdevums,
1993. gada redakcija.
Nobeidzot šo nodaļu, gribētos pieminēt kādu
samērā jaunu, un pie mums mazpazīstamu maksājumu veidu. Tās ir starptautiskās
debet un kredītkartes. Pasaulē jau tās
ir plaši pielietotas, kamēr pie mums kredītkartes tikai apliecina savu vietu
starptautisko maksājumu sistēmā. Viena no pirmajām bankām, kura Latvijā uzsāka
kredītkaršu izdošanu un apmaksu , bija RKB. Šodien RKB ir oficiāla
starptautiskās bezsk. naudas norēķinu sistēmas VISA INTERNATIONAL pārstāve
Latvijā.
VISA International ir starptautiska
bezskaidras naudas norēķinu asociācija, kuru veido 22000 bankas visā pasaulē.
Ar VISA karti iespējams veikt norēķinus vairāk nekā 220 valstīs. Klienta rīcībā
ir vairāk nekā 10,5 miljoni VISA
karšu apkalpošanas vietas : viesnīcas, veikali, restorāni, aviolīnijas un citas
servisa organizācijas; aptuveni 400 000
skaidras naudas izsniegšanas vietas un automāti. Kredītkarte ir plastiska
kartiņa ar iebūvētu mikroprocesoru, ko izdod banka un kas pieņemta pasaules
praksē kā starptautisks bezskaidras
naudas norēķinu līdzeklis. Kartes lietotājs ir fiziska vai juridiska persona,
kurai banka ir izdevusi karti un kura ir pinvarota to lietot. Iegādājoties
karti, klients saņem apkalpošanu atbilstoši starptautiskajiem standartiem.
Nobeidzot
šo apakšnodaļu, autors gribētu uzsvērt, ka katram no šien norēķinu veidiem ir
savi plusi un mīnusi. No klienta un bankas viedokļa visdrošākie ir makājuma
uzdevumi. Tos ir praktiski neiespējami viltot un pastāv ļoti liela iespēja, ka
pārveduma summa sasniegs mērķi. Tomēr ir savi negatīvie momenti, jo maksājuma
uzdevuma izpilde aizņem laiku un par to banka no klienta prasa samērā lielas
komisijas maksas. Neskatoties uz to, lielas summas klienti parasti pārsūta
tieši šādā veidā. Arī bankas pārsvarā savām vajadzībām lieto šo bezskaidro
norēķinu formu.
Ļoti
izdevīga norēķinu forma ir čeki, jo tie ir ērti lietošanā. Klients ātri var
saņemt viņam nepieciešamo naudas summu jebkurā bankā, ja tā apkalpo konkrētus
čekus. Arī čeku aizpildīšana ir ļoti vienkārša, un nekādas grūtības nesagādā.
Tomēr, no bankas viedokļa raugoties, čeki nav ideāli aizsargāti pret viltošanu,
un, attīstoties modernai kopēšanas tehnikai, šī problēma kļūst arvien
aktuālāka. Savukārt klients nav pasargāts no uzbrukumiem un zādzībām, kas var
radīt problēmas lietojot šo norēķinu formu.
Pati
modernākā un jaunākā norēķinu forma ir kredīt un debetkartes. Šīs plastikāta
kartiņas ir pašas ērtākās lietošanā, kurās ir tendence apvienot visas labās
īpašības, kas piemīt citām norēķinu formām. Banka - emitētāja var justies
drošībā, jo ir iespēja kontrolēt visas kartes īpašnieka iemaksas un izmaksas.
Tas ir iespējams ar modernu sakaru līdzekļu palīdzību. Banka iegūst ne tikai
līdzekļus, kurus klients iemaksā, lai iegūtu kartiņu, bet vēl iekasē komisijas
maksu par kartiņas apkalpošanu. Klientam rodās problēmas, ja tas pazaudē savu
kartiņu, jo tad ir jākārto formalitātes, ieskaitot papildus maksu, lai atgūtu
savu kredīt vai debetkarti. Pašlaik pasaulē eksistē daudz karšu veidi, kuri
domāti noteiktām iedzīvotāju grupām, piemēram, darījumu cilvēki, tūristi u.tt.
Arī algu izmaksas un norēķini par dažādiem pakalpojumiem kļūst iespējami ar
karšu palīdzību.
Secinājumi.
Latvijas
finansu tirgus ir samērā jauns. Tas atrodas attīstības sākumā un tagad runāt
par kaut kādiem nopietniem panākumiem nav iespējams. Protams mēs varam atzīmēt
pozitīvos momentus un mēģinājumus iekļauties pasaules finansu tirgū.
Pāc autora domām, šeit jārunā sākot no
tuvākajiem kaimiņiem - Lietuvu un Igauniju. Lietuvas un Igaunijas valūtas
nepiedzīvoja tādas finansu krīzes, kādas piemeklēja lielāko daļu austrumu
valstu. Lai arī to valūtas zaudēja savu vērtību pret dolāru, tomēr šis process
tika apturēts un tagad sakari starp Baltijas valstīm piedzīvo strauju
paplašināšanos. To pierāda arī lielākās Igaunijas bankas - Hansapank ienākšana
Latvijā. Dotajā brīdī klientiem vairs nepastāv problēmu ar valūtu konvertāciju.
Bankas ir nodibinājušas plašus korespondentu sakarus un veic sadarbību
visdažādākajās finansu jomās. Baltijas valūtas ir ieguvušas tādu stabilitātes
pakāpi, ka, piemēram, Zviedrijas bankas ir sākušas strādāt ar skaidras naudas
Igaunijas kronām, pagaidām gan ierobežotā apjomā, Baltijas valstu valūtu kursi
sāk parādīties pasaules finansu preses izdevumos utt. Pēdējie dati liecina, ka
Latvijas lats ir kļuvusi par Eiropas stabilāko valūtu, pretēji visiem
iepriekšējiem pesimistiskiem paredzējumiem. Lata augstajam kursam, protams, ir
gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Ja mēs skatāmies uz šo problēmu no
globālāka mēroga, tad stabilais lata kurss neapšaubāmi pievelk ārvalstu
kapitālu Latvijas tirgum, piesaista daudzu finansu speciālistu uzmanību un
interesi. Savas negatīvās puses lata kurss izpauž ierobežojot valsts eksporta
līmeni. Prognozējot, jāsaka, ka Latvijas iekšienē ir izveidojies samērā stabils
finansu tirgus un arī centrālai bankai ir pietiekoši daudz valūtas resursu, lai
noturētu Latvijas latu noteiktā līmenī, un tas nozīmē, ka tuvākajā laikā
straujas pārmaiņas nav gaidāmas.
LITERATŪRAS SARAKSTS
1. Changes in the Foreign
Exchange Market, Currency forecasts, Euromoney, September 1995.
2. Charles Le Beau &
David W.Lucas "Technical Traders guide to Computer analysis of the Futures Market", U.S.A., Homewood,
Illinois, 1992., p.235
3. E. Repšes uzstāšanās konspekts seminārā
Helsinkos 1993. gada 25. - 28. oktobrī.
4. Euromarket, journal, 1991., february, p.42.
5. Fundamentals of Foreign Exchange, bank of New
York,
Semināra
konspekts, 1980., p.9.
6. John Downes and Jordan
Elliot Goodman, Finance & Investment Handbook, Third edition, U.S.A., New York, 1990., p.1234
7. Lawrence G.McMillan,
Options as a strategic investment, Third edition, U.S.A., New York, 1993., p. 882
8. Nick Battley, The World¢s Futures & Options Markets, U.S.A., Chicago,
1993., p.1029
9. Roger M.Kubarych, Foreign Exchange Markets in
the United States, Federal Reserve Bank, 1983, p. 52
10. Understanding futures in foreign exchange,
Chicago mercantile exchange,
p. 26
11. U. Klauss, Valūtu tirgi,
1990.gada 5.oktobrī Starptautisko
sakaru
institūtā lasītās lekcijas konspekts.
12. U. Klauss, Lata kursu
nosaka tirgus, Dienas Bizness, 1994.gada 19.janvāris
13. Yfcnjkmyfz rybuf
dfk/nyjuj lbkthf :
cghfdjxyjt bplfybt. - Vjcrdf ,
Dth,f 1992. - 223 cnh.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru