Starptautiskais tirgus un norēķini tajā

Autors: Nezināms

            Saturs.

Ievads.

 1. Starptautiskais tirgus un norēķini tajā.

 1.1. Līgums, tā slēdzējpuses.

 1.2. Norēķinu metodes.

 2. Inkaso norēķini.

 2.1. Dokumentārā inkaso būtība.

 2.2. Dokumentu inkaso apmaksas veidi.

 2.3. Inkaso uzdevums.

 2.4. Inkaso priekšrocības un trūkumi.

 3. Akreditīvi.

 3.1. Akreditīvu formas.

 3.1.1. Atsaucamais akreditīvs

 3.1.2. Neatsaucamais akreditīvs

 3.2. Akreditīva apmaksas veidi.

 3.3. Akreditīva atvēršana.

 3.3.1. Pieteikums akreditīva atvēršanai.

 3.3.2. Avizo jeb apstiprinājums saņēmējam.

 3.4. Akreditīvu pielietošanas pamatprincipi.

 3.5. Nepiecieðamie dokumenti.

 3.5.1. Finansu dokumenti.

 3.5.2. Komercdokumenti.

 3.5.3. Neprecizitātes dokumentos.

 3.6. Akreditīvu priekšrocības un trūkumi.

 4. Banku garantijas kā darījuma nodrošinātājs.

 5. Dokumentārie norēķini Latvijā.

Secinājumi.

Literatūras saraksts.    

Pielikums

1. Starpautiskais tirgus un norēķini tajā.

Ar starptautisko tirdzniecību nodarbojas ļoti daudz cilvēku un firmu, un tā nodrošina daudzu valstu politisko un ekonomisko stabilitāti. Šīs tirdzniecības attiecības regulē daudzu valstu likumdošana, kā arī starptautiskie līgumi. Lielā mērā šīs attiecības var tikt regulētas, lietojot banku pakalpojumus. Vienkāršā gadījumā banka nodrošina norēķinus starp pusēm, sarežģītākā - uzņemas daudzus riskus: politisko, ekonomisko, valūtas u.t.t.

1.1. Līgums, tā slēdzējpuses.

Starptautiskajā tirgū, kā jebkurā tirgū, pastāv divas puses bez kuru vienošanās darījums nevar notikt t.i. pircējs un pārdevējs. Ko vēlas pircējs un ko pārdevējs?

*Pircējs, protams, vēlas saņemt tās preces, ko viņš ir pasūtījis,

* pircējs gribēs maksāt pēc tam, kad prece tiks piegādāta,

* pircējs vēlēsies izmantot banku, kā samaksas garantētāju,

* pircējs vēlēsies izmantot banku kā konsultantu.

* Pārdevējs vienmēr būs norūpējies vai pircējs izpildīs savas līguma saistības,

* pārdevējs būs ieinteresēts saņemt samaksu par precēm pirms to nosūtīšanas,

* pārdevējs būs ieinteresēts saņemt samaksu par piegādātām precēm savas valsts valūtā,

* pārdevējs vēlēsies izmantot savas bankas zināšanas, pieredzi un pakalpojumus.

Abām pusēm vienojoties, var tikt noslēgts pirkšanas - pārdošanas līgums. Pirkšanas - pārdošanas līgums ir oficiāls dokuments par abu pušu panākto kompromisu. Līgums ir jebkura darījuma nepieciešama sastāvdaļa un pamats.

Parasti līguma puses aprunā sekojošus jautājumus:

* prece vai pakalpojums, kuru pirks - pārdos,

* piegādes nosacījumi un, kas par to maksā,

* samaksas nosacījumi (kad, cik daudz un kādā veidā pircējam jāmaksā)

* nepieciešamā dokumentācija (puses vienojas par dokumentu sarakstu, kuri pārdevējam jānosūta pircējam).

Atkarībā no katra konkrētā līguma, tajā tiek ietverti vēl daudzi citi nosacījumi. Bez personīgo interešu apraksta līgumā, pusēm ir jāņem vērā arī politisko, ekonomisko un juridisko faktoru ietekme uz darījumu. Līgumā jācenšas ietvert tādi nosacījumi, kas samazina šo faktoru ietekmi. Līgumā ir jāaprunā strīdu izšķiršanas veids un vieta, t.i. jāpiesaista līgums attiecīgās valsts likumdošanai u.c. jautājumi.

1.2. Norēķinu metodes.

Atkarībā no samaksas laika un samaksas procesa iniciātora izdala vairākas samaksas metodes.

1. Avanss. Pircējs nodod pārdevējam nepieciešamo naudas summu pirms preču piegādes.

Šo norēķinu veidu lieto, ja pircēja kredītspēja ir apšaubāma, politiskā un/vai ekonomiskā situācija pircēja valstī ir nestabila. Piem. Latvija pasaulē tiek uzskatīta par valsti ar augstu riska līmeni un tādēļ ārzemju darījumu partneri ļoti bieži pieprasa maksāt avansā.

2. Tūlītēja samaksa. Nolīgums starp pircēju un pārdevēju, pēc kura preces tiek izgatavotas un piegādātas, pirms samaksa ir nepieciešama. Tūlītēja samaksa nozīmē samaksu kādā noteiktā datumā, pie kam pircējs neizdod nekādu finansu instrumentu, kas apliecina viņa saistības. Šāds norēķinu veids ir vislētākais, taču ir vismazāk drošs abām pusēm. Tomēr šis samaksas veids tiek plaši pielietots.

3. Pēcapmaksa. Maksāts tiek pēc preces vai pakalpojuma saņemšanas.

4. └eki. Norēķinus ar čekiem visvairāk izmanto privātpersonas, taču čekus kā norēķinu veidu lieto arī juridiskas personas, kaut arī tas nav sevišķi populāri.

5. Vekseļi. Tiek lietoti gan vienkāršie, gan pārvedamie vekseļi - tratas.

6. Inkaso. Vienošanās, pēc kuras preces tiek nosūtītas un pārdevējs izraksta tratu uz pircēja vārda un nosūta to kopā ar citiem dokumentiem un inkaso instrukcijām - veikt inkasso caur kādu no korespondējošām bankām pircēja valstī. Inkaso ir samērā vienkāršs un lēts pakalpojums.

7. Akreditīvs. Tas ir bankas rakstiska saistība, kas izdota pēc akreditīva pieprasītāja vai pašas bankas rīkojuma, maksāt akreditīva saņēmējam noteiktu naudas summu, ja ir izpildīti akreditīva nosacījumi. Akreditīvs ir starptautiskā tirgus plaši izmantots un stabils norēķinu veids.

2.Inkaso norēķini.

             Inkaso (collection) ir operācijas, ko veic bankas pamatojoties uz kopā ar dokumentiem saņemtajām instrukcijām, ar mērķi:

a) atkarībāno situācijas dabūt tratas akceptu un/vai apmaksu;

b) izsniegt komercdokumentus pret akceptu un/vai pret apmaksu:

c) izsniegt dokumentus uz citiem noteikumiem (IVN B1)

 Īsi sakot, inkaso ir naudas iekasēšana pret bankā iesniegtiem dokumentiem.

            Izšķir divus inkaso veidus (tie ir atkarīgi no apmaksai iesniegtiem dokumentiem) :

            1. Tīrais inkaso ir apmaksa pret finansu dokumentiem.

            2. Dokumentārais inkaso ir apmaksa pret finansu un komercdokumentiem vai tikai komercdokumentiem.

 2.1. Dokumentārā inkaso būtība.

Būtībā dokumentārais inkaso ir naudas iekasēšana noteiktā laikā pret dokumentiem no pircēja ar bankas palīdzību.

            Praktiski tas notiek tā:

            1) Pircējs un pārdevējs paraksta līgumu, kurā vienojas par dokumentāro inkaso kā apmaksas veidu.

            2) Saskaņā ar līgumu pārdevējs nosūta preci.

            3) Pārdevējs iesniedz bankā dokumentus (konosamentu, sertifikātu par apdrošināšanu, izcelsmes sertifikātu, kvalitātes sertifikātu u.t.t.), kas apliecina preču nosūtīšanu.

            4) Pārdevēja banka (dokumentu nosūtītāja banka) pārdevēja uzdevumā nosūta dokumentus pircēja bankai (naudas iekasētājai bankai).

            5) Pircēja banka paziņo pircējam par dokumentu saņemšanu un to apmaksas termiņiem.

            6) Pircējs var izpirkt dokumentus no bankas tūlīt vai arī var parakstīt tratu kā apstiprinājumu par dokumentu saņemšanu. Parakstot tratu pircējs uzņemas saistības nokārtot maksājumu tratā noteiktajā termiņā.

            7) Pircējs saņem preču īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu.

            8) Pircējs saņem preci.

            9) Pārdevējs saņem naudu.

            Grafiski tas ir attēlots shēmā 2.1.

            Dokumentārais inkaso garantē zināmu norēķinu drošību tai ziņā, ka pircējam ir neiespējami dabūt preci savā īpašumā pirms viņš nav samaksājis vai arī akceptējis vekseli (tratu t.i. pārvedamo vekseli). Tiesa gan, tas attiecas diemžēl tikai uz jūras pārvadājumu ceļā piegādāto preci.

            Ņemot vērā faktu, ka pārdevējs, ja līgumā paredzēts veikt norēķinus ar dokumentāro inkaso, nosūtot preci vēl nevar būt pārliecināts, ka pircējs tik tiešām samaksās, tad dokumentārais inkaso būtu lietojams šādos gadījumos:

            - pārdevējs, pamatojoties uz labām darījumu atiecībām, var būt diezgan pārliecināts par pircēja vēlēšanos un varēšanu maksāt.

            - pircēja valsts politiskie, ekonomiskie un tiesiskie apstākļi tiek uzskatīti par stabiliem.

            - pircēja valstī nav importēšanas ierobežojumu piem. valūtas kontrole, vai arī valsts ir izsniegusi attiecīgās atļaujas.

           

2.2. Dokumentu inkaso apmaksas veidi.

Dokumentārā inkaso izpildi regulē Inkaso vienotie noteikumi (IVN), kurus ir izdevusi Starptautiskā Tirdzniecības palāta. Saskaņā ar šiem noteikumiem, banku saistības aprobežojas ar dokumentu nosūtīšanu un to izdoðanu pret samaksu vai tratas akceptu.

            Atkarībā no dokumentu izsniegšanas kārtības izšķir šādus dokumentu apmaksas veidus:

            1. Dokumenti pret apmaksu.

            2. Nauda pret dokumentiem.

            3. Dokumenti pret tratas akceptu.

            4. Dokumenti pret akceptētas tratas apmaksu.

           

            Ja, piemēram, firma no Latvijas paraksta līgumu ar firmu no Zambijas par to, ka Latvijas firma pārdod, bet Zambijas pērk zivju konservus, tad, pēc līguma parakstīšanas, Latvijas firma nogādā preci kuģniecības sabiedrībai un pretim saņem pilnu konosamentu komplektu. Konosamentu adresē pēc preču nosūtītāja pavēles un kopā ar Zambijas firmai izrakstītu tūlīt apmaksājamu tratu, rēķinu un pārējiem dokumentim iesniedz pārdevēja (dok. nosūtītājai) bankai, dodot uzdevumu nosūtīt dokumentus pret apmaksu pircējam ar pircēja (naudas iekasētājas) bankas starpniecību. Pircējs varēs saņemt konosamentu tikai tad, kad viņš apmaksās tratu. Saņemtais konosaments dod tiesības saņemt no kuģniecības sabiedrības preci.

            Apmaksas veids nauda pret dokumentiem ir tāds pats kā dokumenti pret apmaksu, tikai bez tratas.

            Gadījumā, ja pircējs vēlas nopirkt preci, bet nevar par to uzreiz samaksāt, tad pēc vienošanās ar pārdevēju viņš var saņemt to kredītā. Tādā gadījumā pārdevējs pēc preču nosūtīšanas izraksta pircējam tratu, kura pircējam jāapmaksā noteiktā datumā nākotnē. Pēc tam pārdevējs dod bankai uzdevumu izsniegt dokumentus pret tratas akceptu. Pircēja akcepts uz tratas ir darījuma apstiprinājums un beznosacījumu solījums maksāt noteiktajā datumā. Kad trata akceptēta, pircēja banka izsniedz pircējam dokumentus (tai skaitā konosamentu). Līdz ar to pircējs var saņemt preci un to pārdot, savācot nepieciešamo summu tratas apmaksai. Pircēja banka tratu uzglabā līdz noteiktajam maksāšanas termiņam un, tad to vēlreiz uzrāda pircējam. Ja pircējs ir bankrotējis vai vienkārši izvairās no maksāšanas, bankai nav saistību viņa vietā to veikt. Pārdevējs uzņemas lielu risku, dodot bankai uzdevumu izsniegt dokumentus pret termiņa tratas akceptu nevis pret tūlītēju samaksu, jo prece maksāšanas dienā jau ir pārdota vai izlietota (4. 43. lpp). Pastāv iespēja lūgt pircēja bankai garantēt (avalēt) pircēja akceptētās tratas apmaksu.

            Reti kad dokumentus izsniedz pret akceptetas tratas apmaksu. Pārdevejs izrakstīto termiņa tratu liek pircējam akceptēt, bet dokumentus ļauj izsniegt tikai pēc tratas apmaksas.

2.3. Inkaso uzdevums.

 Inkaso vienotie noteikumi nosaka, ka nosūtāmajiem dokumentiem jābūt pievienotai pavadvēstulei jeb inkaso uzdevumam, kurā dotas precīzas instrukcijas. Bankām atļauts rīkoties tikai saskaņā ar šīm instrukcijām un atbilstoši IVN. Dokumentu pavadvēstule nepieciešama, lai norādītu, kādas instrukcijas pārdevējam jādod bankai un kā šīm instrukcijām jābūt formulētām, lai nebūtu pārpratumu.

Inkaso uzdevumā jābūt norādītiem:

1) pilnai un precīzai maksātāja adresei;

2) veidam, kā tiks nodoti dokumenti. Ja par to nebūs nekādu norādījumu, banka maksātājam dokumentus izsniegs tikai pēc to tūlītējas apmaksas. Dokumenti pret akceptu tiek izsniegti tikai tad, ja tas skaidri norādīts inkaso uzdevumā. Ja šādi norādījumi ir doti, tad banka seko tam, lai vekselis tiktu akceptēts pilnīgi un form;ali pareizi. Banka neatbild par parakstu īstumu un trasanta maksātspēju;

3) dokumentu veids un daudzums. Tie būtu jānosaka vadoties pēc pircēja valsts priekšrakstiem (konosaments, rēķins, vekselis, apdrošināšanas sertifikāts, kvalitātes sertifikāts u.c.).

4) bankas adrese. Ja pārdevējs zina pircēja bankas adresi, vai vēlas, lai ar naudas inkasēšanu nodarbojas konkrēta banka, tad inkaso uzdevumā pārdevējs norāda bankas adresi;

5) trata, kas ir izrakstīta uz pircēja vārda, ir jāpievieno dokumentiem. Atkarībā no instrukcijām, vekseli pēc akceptēšanas nosūta pārdevēja bankai vai to patur inkasējošā banka līdz maksāšanas termiņa pienākšanai;

6) ja nav citu norādījumu, pārdevēja banka iekasēs sev pienākošās komisijas un inkasējošai bankai pienākošās komisijas un izdevumus, kas saistīti ar inkaso, no pārdevēja. Pārdevēj, protams vēlētos šos izdevumus sadalīt ar pircēju. Ja pircējs atsakās maksāt par inkaso pakalpojumu, tad tomēr inkasējošā banka ir tiesīga izsniegt viņam dokumentus, kaut arī inkaso uzdevumā būtu norādīts dokumentus izsniegt tikai pēc izdevumuun komisiju, kas saistīti arinkaso, apmaksu.

7) pārdevējs var uzrādīt kādas trešās personas adresi (pārstāvja vai aģenta) preces saņēmēja valstī, gadījumam, ja trata netiks apmaksāta, kam uzticēt preces glabāšanu, realizāciju vai atpakaļsūtīšanu.

8) pārdevējam jānorāda savs konts, kurā ieskaitā nauda, kas iegūta pēc inkaso apmaksas.

2.3. Inkaso priekšrocības un trūkumi.

Dokumentārajam inkaso piemīt dažas specifiskas priekšrocības gan attiecībā uz pārdevēju, gan pircēju :

1) ievērojami lielāka drošība salīdzinājumā ar atvērtu rēķinu;

2) inkaso norēķina veids ļauj iegūt pircējam vai pārdevējam darījumam nepieciešamo naudu kā kredītu no bankām;

3) liela elastība gan pircējam, gan pārdevējam, pateicoties ne pārāk lielai formālai stingrībai;

4) salīdzinoši nelieli izdevumi;

Priekšrocības pārdevējam norēķinoties ar inkaso:

* Īpašuma dokumenti tiek nodoti pircējam tikai pret samaksu vai akceptu. Gadījumā, ja pircējs nesamaksā, inkasējošā banka, ja attiecīgi ir norādīts inkaso vēstulē, var organizēt preču glabāšanu un nosūtīšanu pārdevējam.

* Nemaksāšanas gadījumā pēc pārdevēja prasības iespējams oficiāls protests, kas palīdz paātrināt tālākās darbības un vienkāršo soda procentu noteikšanu.

Trūkumi norēķinos ar inkaso priekš pārdevēja:

* Pārdevējs nosūta preces, nesaņemot no pircēja beznosacījuma solījumu maksāt.

* Pircēja samaksa vai tūlītēja samaksa nav garantēta.

* Pārdevējs nonāk likviditātes grūtībās, kamēr samaksa nav saņemta.

* Atsevišķās valstīs ir iespējams saņemt preci neveicot apmaksu.

Priekšrocības (labumi) un trūkumi, kādus gūst pircējs, ja var norēķināties ar inkaso:

* Labums ir tas, ka samaksa par precēm tiek atlikta līdz to pienākšanas brīdim, vai pat vēl vairāk, ja pastāv noruna par atliktu samaksu.

* Savukārt ļaunums ir, ka nesamaksājot tratu, pircēju var iesūdzēt saimnieciskajā tiesā, kā arī var ciest viņa reputācija.

3. Akreditīvi.

Dokumentārais akreditīvs (Letter of Credit) būtībā ir bankas solījums samaksāt akreditīva saņēmējam (beneficiāram) akreditīvā noteiktu summu, noteiktā valūtā, ja beneficiārs izpildīs akreditīva noteikumus, kas iepriekš noteikti akreditīvā.

No iepriekš minētā izriet, ka banka darbojas kā starpnieks starp pircēju un pārdevēju. Caur banku tiek veikta samaksa. Pret attiecīgu akreditīva dokumentu uzrādīšanu, pārdevējs saņem no bankas summu, kas paredzēta akreditīvā.

3.1. Akreditīvu formas.

Dažādas akreditīva formas savā starpā atšķiras ar to, cik lielā apjomā tiek nodrošināts risks un kad tas pāriet no vienas līgumslēdzējas puses uz otru.

3.1.1. Atsaucamais akreditīvs.

Atsaucamais akreditīvs (Revocable Letter of Credit), ko izdod izdevējbanka saskaņā ar pieprasītāja instrukcijām, dod maksimālu izvēles brīvību pircējam, šī akreditīva nosacījumi var tikt izmainīti, akreditīvs var tikt atsaukts nesaskaņojot ar pārdevēju un to iepriekš nebrīdinot.

Tādā veidā atsaucamais akreditīvs neveido bankai nekādas maksāšanas saistības. Tikai tad, kad akreditīva izdevējbanka vai viņas korespondējošā banka ir veikusi dokumentu apmaksu, akreditīva atsaukumam nebūs juridiska spēka.

Atsaucamais akreditīvs nedod tā saņēmējam pietiekamu nodrošinājumu. Korespondējošā banka nekad neapstiprina atsaucamos akreditīvus. Slēgt darījumu par atsaucamo akreditīvu, varētu vienoties tikai tādi partneri, kas pazīst viens otru un savstarpēji uzticas viens otram.

Uz ðodienu atsaucamais akreditīvs tiek pielietots gaužām reti un daudzas bankas vispār neapkalpo atsaucamo akreditīvu. Tādēļ ir jāpievērš uzmanība, lai rīkojumā par akreditīva atvēršanu būtu skaidri norādīta akreditīva forma. Ja trūkst attiecīgā apzīmējuma, tad tāds akreditīvs vienmēr skaitās neatsaucamais (UCP 5OO 10.p., vēl nesen pēc UCP 400 bija pieņemts akreditīvu bez noteikta apzīmējuma uzskatīt par atsaucamu),

3.1.2. Neatsaucamais akreditīvs.

Neatsaucamais akreditīvs satur negrozāmu izdevējbankas apņemðanos (saistību) maksāt akreditīva saņēmējam, ja viņš iesniegs izdevējbankā dokumentus, kas atbilst akreditīva prasībām.

Neatsaucamais akreditīvs dod saņēmējam augstu drošības līmeni un pārliecību, ka par viņa piegādātajām precēm vai pakalpojumiem tiks samaksāts līdzko viņš izpildīs akreditīva noteikumus.

Neatsaucamā akreditīva nosacījumi var tikt mainīti tikai tad, ja izmaiņām piekrīt visas darījumā iesaistītās puses: akreditīva atvērējs, saņēmējs un atbildīgās bankas.

Par neatsaucamā akreditīva atvēršanu beneficiāram gandrīz vienmēr tiek paziņots caur korespondējošo banku. Korespondējošai bankai akreditīva izdevējbanka var uzdot tikai nosūtīt avīzo saņēmējam vai apstiprināt akreditīvu. Tādejādi veidojas neatsaucamais neapstiprinātais akreditīvs (Irrevocable Unconfirmed Letter of Credit) t.i., korespodentbanka (šai gadījumā paziņotājbanka) tikai nosūta saņēmējam apstiprinājumu (avīzo) par akreditīva atvēršanu. Šai gadījumā paziņotājbanka pati neuzņemas nekādas maksāšanas sastības un viņai nav jāveic saņēmēja uzrādīto dokumentu apmaksa.

Tā kā akreditīva saņēmējs ir pilnībā atkarīgs no ārzemju bankas, kas izdevusi akreditīvu, tad neatsaucamais neapstiprinātais akreditīvs būtu jālieto tikai tai gadījumā, ja attiecīgajā valstī nav liels politiskais risks un līdzekļu pārskaitīšanas risks. Ja korespodentbanka var paļauties uz labām attiecībām ar akreditīva izdevējbanku, kā arī stabilu politisko un ekonomisko situāciju, tad viņa veic dokumentu apmaksu, lai klienta interesēs paātrinātu norēķinu operāciju.

Ja korespondējošā (šai gadījumā apstiprinātājbanka) banka apstiprina akreditīvu, tad veidojas neatsaucamais apstiprinātais akreditīvs (Irrevocable Confirmed Letter of Credit). Šai gadījumā apstiprinātājbanka, apstiprinot akreditīvu, uzņemas saistības papildus izdevējbankas saistībām, maksāt akreditīva saņēmējam, ja tas iesniedz apstiprinātājbankā dokumentus, kas atbilst akreditīva nosacījumiem (kā tas notiek tīri tehniski ir attēlots shēmā 3.1.) Akreditīva saņēmējs šai gadījumā tiek nodrošināts ar izdevējbankas saistību un juridiski līdzvērtīgu, patstāvīgu apstiprinātājbankas saistību veikt maksājumu. Tā kā vairumā gadījumu šāds akreditīvs tiek apstiprināts pārdevēja valstī, tad politiskais un līdzekļu pārskaitīšanas riski praktiski neeksistē. Bez tam strīda gadījumā tiesas darbi notiek pēc tās valsts likumdošanas kur atrodas apstiprinātājbanka (t.i. akreditīva saņēmējam tā parasti būs vietējā likumdošana), bet neapstiprinātā akreditīva gadījumā noteicošais moments, izvēloties vietu tiesas darbiem, būs bankas, kas atvērusi akreditīvu, atrašanās vieta.

Korespondējošā banka var nosaukt visādus iemeslus, lai atliktu uzdevumu par akreditīva apstiprināšanu. Tāpēc pārdevējam var ieteikt pirms līguma noslēgšanas veikt pārrunas ar kādu vietējo banku, vai tā var apstiprināt akreditīvu no tās vai citas valsts, no tās vai citas bankas un uz kādiem noteikumiem (banka, pirms apstiprināt kādu akreditīvu, var prasīt no klienta noguldīt bankā depozītu. Tas protams ir atkarīgs no tā, kāda līmeņa bankas ir iesaistītas darījumā. Pirmās klases bankas pilnīgi paļaujas uz savstarpēju vienošanos).

3.2.Akreditīva apmaksas veidi.

Atkarībā no apmaksas veida izšķir šādus akreditīva veidus:

1. Pārvedamie akreditīvi (Transferable Letter of Credit).

2. Akreditīvi ar summas asignējumu (Assignment of Proceeds).

3. Pirkšanas - pārdošanas akreditīvs (Back-to-back Letter of

 Credit).

4. Akreditīvs ar sarkanu nosacījumu (Red Clase Letter of

 Credit).

5. Atgriezeniskais akreditīvs (Revolving Letter of Credit).

6. Rezerves akreditīvs (Stand-by Letter of Credit).

Pārvedamie akreditīvi (4. 52. lpp) tiek izdoti beneficiāram, kurš pats preci neražo, bet ir starpnieks starp preču ražotāju un preču pircēju. Starpnieks, kas noslēdzis noslēdzis līgumu ar pircēju, būtībā ir atkarīgs no preču ražotāja. Kad starpnieks jeb 1. beneficiārs saņem pārvedamu akreditīvu, viņš akreditiīva izmantošanas tiesības var nodot preču ražotājam jeb otrajam beneficiāram, neatklājot patiesā pircēja vārdu preču ražotājam un neuzrādot preču ieguves avotus pircējam.

Akreditīvu var pārvest tikai tādā gadījumā, ja akreditīva izdevējbanka skaidri ir norādījusi, ka akreditīvs ir pārvedams (transferable). Pārvedamu akreditīvu var pārvest tikai vienu reizi, t.i. pēc otrā beneficiāra lūguma akreditīvu vairs nedrīkst pārvest trešajam beneficiārām.

Ja akreditīva noteikumos ir pieļauta preču nosūtīšana pa daļām, tad pirmais akreditīva saņēmējs var sadalīt akreditīvā norādīto summu vairākiem otrajiem akreditīva saņēmējiem.

Pārvedot akreditīvu, strpnieks nodod akreditīva izmantošanas tiesības preču ražotājam.

Pārvedot akreditīvu ir jāsaglabā visi orģinālā akreditīva noteikumi, izņemot:

1) akreditīva summu var samazināt;

2) var samazināt preces vienas vienības cenu;

3) var saīsināt akreditīva derīgumā termiņu, preces nosūtīšanas pēdējo termiņu, dokumentu iesniegšanas pēdējo termiņu;

4) var palielināt preces apdrošinājuma summu, nosaucot precīzu, orģinālajā akreditīvā pieprasīto preces apdrošinājuma summu;

5) pircēja vārdu var aizstāt ar 1. beneficiāra vārdu (ja vien orģinālā akreditīva noteikumos nav prasīts, lai pircēja vārds tiktu minēts ne tikai rēķinā, bet arī citos dokumentos).

2. beneficiāra - preču ražotāja izrakstīto rēķinu akredītīva pārvedējā bankā aizstāj ar 1. beneficiāra - starpnieka iesniegto rēķinu. Ja starpnieks pēc akreditīva pārvedējas bankas pirmā pieprasījuma nav izrakstījis rēķinu vai tratu un nav iesniedzis to bankā, tad akreditīva pārvedējai bankai ir tiesības, preču ražotāja iesniegtos dokumentus, kā arī izrakstīto rēķinu vai tratu, nosūtīt akreditīva izdevējbankai.

Starpnieks - 1. beneficiārs var prasīt akreditīva pārvedējai bankai pilnvarot preču ražotāja - 2. beneficiāra banku apmaksāt dokumentus, akceptēt tratu līdz akreditīva termiņa beigām, ja vien akreditīvā nav norādīta vienīgā iespējamā apmaksas vieta. Apmaksas vietas maiņa nemazina starpnieka tiesības aizvietot preču ražotāja rēķinu vai tratu un saņemt to starpību. Šis akreditīva veids ir izdevīgs starpniekam, jo viņam tas praktiski nesaistās ar lieliem izdevumiem (izdevumu lielāko daļu kompensē pircējs un arī pārdevējs)

Banka var atteikties akreditīvu pārvest (UCP 500, 48. p.)

Shematiski norēķini ar pārvedamo akreditīvu ir attēloti shēmā 3.2.

Akreditīvs ar summas asignējumu tiek lietots tādā gadījumā, ja nav iespējams preču ražotāju nodrošināt ar pārvedamo akreditīvu (4. 54.lpp). Būtība ir tā, ka starpnieks lūdz akreditīva apstiprinātājai bankai daļu vai visu viņam izdotajā akreditīvā norādīto summu asignēt preču ražotājam.

 Akreditīva saņēmējs iesniedz bankā rakstisku prasību noteiktu akreditīvā norādītās summas daļu asignēt trešajai personai, t.i. preču ražotājam. Banka paziņo starpnieka lēmumu preču ražotājam nosaucot asignētās summas lielumu. Kad starpnieks iesniegs akreditīva noteikumiem atbilstošus dokumentus, banka nosūtīs asignēto summu tieši preču ražotājam.

 Saņemot asignētās summas paziņojumu, preču ražotājs nevar patstāvīgi izmantot akreditīvu. Akreditīvs ar summas asignējumu garantē preču ražotājam, ka starpnieks pēc dokumentu iesniegšanas bankā asignēto summas daļu nevarēs izmantot. (pats process ir attēlots shēmā 3.3.).

Pirkšanas - pārdošanas akreditīvs tiek lietots, ja starpnieks vēlas pārvest akreditīva tiesības preču ražotājam, bet saņemto akreditīvu nav atļauts pārvest vai to nav iespējams izdarīt, saglabājot orģinālā akreditīva noteikumus (UCP 500, 48.p.). Tādā gadījumā starpnieks lūdz akreditīva apstiprinātājai bankai uz šī akreditīva pamata izdot jaunu akreditīvu preču ražotājam.

Starpnieks šajā situācijā vienlaicīgi ir gan beneficiārs un pārdevējs, gan pircējs (oriģinālo akreditīvu sauc par pārdošanas akreditīvu, bet otro uz tā pamata izdoto akreditīvu par pirkšanas akreditīvu). Oriģinālais jeb pārdošanas akreditīvs ir pirkšanas akreditīva izdošanas vienīgais pamats.

Kaut arī pārdošanas un pirkšanas akreditīvi ir viena darījuma divas daļas, tie viens no otra neatkarīgi un juridiski nav saistīti savā starpā. Pirkšanas akreditīva noteikumos var pieprasīt bankā iesniegt pavisam citus dokumentus nekā ir minēts pārdošanas akreditīvā. Tā kā pirkšanas akreditīvs ir neatkarīgs no pārdošanas akreditīva, preču ražotājs, iesniedzot bankā pirkšanas akreditīva noteikumiem atbilstošus dokumentus, saņem pret tiem apmaksu. Starpniekam jāapmaina rēķini (atšķirībā no pārvedamā akreditīva, tas ir obligāti) un jāiesniedz bankā pārdošanas akreditīva noteikumiem atbilstošus dokumentus. Ja dokumenti ir kārtībā, tad banka ieskaita starpnieka kontā rēķinu starpību (shēma 3.4.)

Ja pirkšanas akreditīva izdevējbanka ir arī pārdošanas akreditīva apstiprinātāja banka (kas nebūt nav obligāti), tai iespējams kontrolēt situāciju. Tā kā pirkšanas akreditīva izdošanu uzskata par jauna, neatkarīga akreditīva izdošanu, tad pirkšanas akreditīva izdevējbankai ir tiesības no starpnieka jeb pārdošanas akreditīva beneficiāra pirms pirkšanas akreditīva izdošanas prasīt naudas vai preces ķīlu.

Akreditīvs ar sarkanu nosacījumu ir akreditīva izdevējbankas pilnvara starpniekbankai (paziņotājai bankai) izmaksāt beneficiāram avansu pirms preces nosūtīšanas. Pēc preces nosūtīšanas akreditīva saņēmējs iesniedz bankā dokumentus un saņem akreditīvā noteikto summu, no kuras atskaitītas avansa summa un procentu likme. Ja akreditīva saņēmējs iesniedz bankā akreditīva noteikumiem neatbilstošus dokumentus, akreditīva paziņotājai bankai ir tiesības pieprasīt avansa summu atpakaļ no akreditīva izdevējbankas. Parasti avansu pret beneficiāra preces pieņemšanas aktu vai rēķinu un saistībrakstu (ja beneficiāram neveicas un viņš bankā dokumentus nevar iesniegt, avanss ir jāatmaksā) paziņotāja banka pieprasa no akreditīva izdevējbankas. Šajā gadījumā beneficiārs ir atbildīgs akreditīva izdevējas bankas priekšā, ja neiesniedz dokumentus.

Atgriezeniskais akreditīvs ir akreditīvs, kura summa paliek nemainīga noteiktu laika periodu (UCP, 48.p.) t.i., ka pēc dokumentu apmaksas akreditīva summa atkal pilnībā atjaunojas sākotnējā lielumā. Parasti maksājumu skaits nav ierobežots, bet dažreiz tiek noteikts, cik reizes mēnesī, dienā vai nedēļā maksājumu ir atļauts izdarīt.

Rezerves akreditīvs parasti tiek izdotas valstīs, kurās vietējie likumi bankām aizliedz izsniegt banku garantijas vēstules. Rezerves akreditīvs garantē akreditīva saņēmējam tiesības prasīt akreditīva izdevējbankai samaksu saskaņā ar akreditīva noteikumiem gadījumā, ja pircējs nav spējis izpildīt līguma saistības.

3.3. Akreditīva atvēršana.

Pircējs ir nolēmis pieņemt pārdevēja priekšlikumu. Pamatojoties uz saskaņotiem noteikumiem, pēc tam, kad pircējs parakstījis pirkšanas - pārdošanas līgumu, viņam nepieciešams dot rīkojumu par akreditīva atvēršanu pārdevēja labā.

Pilnvarojot banku atvērt akreditīvu, pircējs prasa no bankas uzņemties saistības, kas pārdevējam garantē samaksu. Banka izpilda pircēja prasību tikai tādā gadījumā, ja prasību reāli ir iespējams no jauna piestādīt akreditīva rīkotājam, tāpēc, ka prece nevar tikt uzskatīta par vienīgo garantiju, īpaši tajos gadījumos, kad nepastāv drošs tirgus attiecīgajai precei. Tāpēc akreditīva rīkotāja rīcībā jābūt attiecīgiem līdzekļiem (kontā vai depozīta veidā) vai atbilstošam kredītam vai kredītlīnijai bankā, kura atver akreditīvu. Ir pircēja interesēs rūpīgi noformulēt akreditīva noteikumus. Ja viņam trūkst pieredzes akreditīvu atvēršanas pieprasījuma sastādīšanā, noformēšanā, vai atveramajam akreditīvam ir kādas īpatnības, tad viņa paša interesēs ir konsultēties ar bankas speciālistu. Runa nav tikai par to, lai piegādātāja apmaksas noteikumi būtu atspoguļoti akreditīva formā un veidā, ir ne mazāk svarīgi, lai būtu ņemtas vērā pircēja personīgās prasības. Precīzi noformulēti akreditīva noteikumi dod maksimālas garantijas tam, lai pasūtītā prece tiktu nosūtīta savlaicīgi, labā stāvoklī un par līgumā norunāto cenu, vai arī, lai tiktu sniegti pakalpojumi atbilstoši norunai līgumā.

Cits iemesls, kāpēc akreditīva noteikumiem ir jābūt rūpīgi noformulētiem, ir tas, ka principā akreditīvs ir neatkarīgs no pamatdarījuma. Juridiskās attiecībās strap akreditīva pusēm akreditīvi pēc savas dabas nozīmē darījumu, kas izriet no pirkšanas - pārdošanas un citiem līgumiem, uz kuriem viņi attiecas. Bankai tas nozīmē, ka viņa pārbauda dokumentus, neatkarīgi no darījuma, kurš ir akreditīva pamatā. Bankas nodarbojas ar dokumentim, nevis ar precēm.

Ja banka ir atvērusi akreditīvu, tad vienīgais noteikums, lai tiktu uzsākta viņa apmaksa, ir laikā iesniegti, atbilstoši noteikumiem akreditīva dokumenti. Tad akreditīva atvērējs vairs nevar aizkavēt apmaksu, mēģinot atsaukties uz to, ka preces piegāde vai citas beneficiāra darbības, pildot kontraktu, neatbilda līguma noteikumiem.

3.3.1.Pieteikums akreditīva atvēršanai.

Lai izvairītos no pārpratumiem, pircējam jāsniedz precīza un pilnīga informācija akreditīva izdevējbankai. Īpaša vērība jāpiegriež, lai būtu norādīts:

1) pārdevēja un pircēja pilni vārdi un adreses;

2) akreditīva summa, valūta (ja preces daudzums nav precīzi zināms, tad akreditīva summai un atbilstoši preces daudzumam jānorāda procentuāli pieļaujamā atkāpe piem. + - 2% 100 000 USD. Maksimālā atkāpe pieļaujama 10% robežās, ja akreditīvā nav norādītas citas iespējamās atkāpju robežas) ;

3) maksātājbanka. Banka, kas pret iesniegtiem, pareizi noformētiem dokumentiem veiks apmaksu;

4) apmaksas veids;

 * tūlītējs pēc dokumentu iesniegšanas norādītajā bankā

 * atliktais maksājums (uz noteiktu dienu skaitu pēc dokumentu iesniegšanas norādītajā bankā)

 * tratas akcepts (akceptants - banka)

 * tratas un / vai dokumentu pirkðana

5) vai pārdevējs vēlas saņemt apstiprinātu vai neapstiprinātu akreditīvu;

6) dokumentu uzskaitījums (akreditīvā jābūt norādītam, kam jāizraksta dokumenti un kādam jābūt to vārdiskajam un skaitliskajam saturam, izņemot transporta un apdrošināšanas dokumentus, kā arī rēķinu. Ja akreditīva noteikumos nav speciālas norādes, banka pieņems iesniegtos dokumentus, ja to saturs atbildīs pārējo iesniegto dokumentu saturam un akreditīva noteikumiem.)

7) dokumentu iesniegðanas dienu skaits (katrā akreditīvā, kurā ir prasība iesniegt bankā transporta dokumentus, jānorāda dienu skaits, kurā dokumenti jāiesniedz bankai (pēc transporta dokumentu izdošanas). Ja tas nav uzrādīts, dokumenti jāiesniedz 21 dienas laikā pēc preču nosūtīšanas, bet ne vēlāk par akreditīva derīguma termiņa beigām (UCP 47.p.).

8) akreditīva beigu termiņš (akreditīva termiņa beigu datums ir pēdējais pieļaujamais dokumentu iesniegšanas laiks bankā);

9) dokumentu iesniegðanas vieta;

10) preces nosaukums, daudzums un vienas vienības cena (aprakstam jābūt precīzam, bez liekām detaļām) ;

11) pēdējais preces nosūtīšanas datums (akreditīva derīguma beigu datums ir pēdējais iespējamais preces nosūtīšanas datums, kā arī pēdējais dokumentu iesniegšanas datums bankā, ja nav citas norādes) ;

12) preces izsūtīšanas un saņemšanas vieta;

13) preces nosūtīšanas pa daļām (ja daļēja piegāde ir nepieļaujama, tad tas precīzi jāuzrāda akreditīvā. Pie pārveduma akreditīviem aizliegums uz piegādi pa daļām izslēdz arī daļējus pārvedumus citiem beneficiāriem.);

14) preces pārkraušana no viena transporta otrā;

15) preces piegādes noteikumi (saskaņā ar Incoterm 1990) ;

16) pircējam jāapliecina ar savu parakstu pilnvara bankai debetēt akreditīva summu un bankas pakalpojumu izmaksas no viņa konta (pircējs un pārdevējs var vienoties par banku pakalpojumu apmaksas sadali).

Ja pircēja kontā ir nepiecieciešamais summas segums vai ar banku ir panākta vienošanās par kredītu un pieprasījumu par akreditīva atvēršanu vairs nav nekādu neskaidrību, tad banka var atvērt akreditīvu. Lielākoties banka, kura atver akreditīvu, paziņo korespondējošai bankai (ja iespējams, tad uzreiz pārdevēja bankai) par akreditīva atvēršanu. Tikai izņēmuma gadījumos paziņojums tiek nosūtīts tieši beneficiāram. Pircējs saņem paziņojumu par izpildīto, kas kalpo kā akreditīva atvēršanas apliecinājums. Nosūtīt atveramo akreditīvu iespējams pa pastu, pa teleksu, kā arī caur S.W.I.F.T. (ilustratīvi tas parādīts pielikumos), klāt jāpievieno intrukcijas par akreditīva apmaksas procesu t.i. kā izdevējbanka nodrošinās akreditīva apmaksu.

3.3.2. Avizo jeb apstiprinājums saņēmējam.

Ja korespondējošai bankai (paziņotāja banka), kas atrodas beneficiāra valstī, ir uzdots tikai paziņot par akreditīva atvēršanu, tad viņa nodod priekšraksta tekstu beneficiāram bez kādām īpašām saistībām priekš sevis (3. 52.lpp). To veicot, bankai pēc ārējām pazīmēm ir jāpārbauda apstiprināmā akreditīva autentiskums.

Pēc bankas, kura atvērusi akreditīvu, lūguma vai pilnvaras korespondentētošā banka var pievienot neatsaucamajam akreditīvam pati savu īpašu apstiprinājumu. Tomēr viņa uzņemsies saistības veikt apmaksu tikai tādā gadījumā, ja akreditīva pārbaude devusi pozitīvus rezultātus, un bankai ir pilnīga uzticība akreditīva izdevējbankai. Jo līdz ar apstiprinājumu korespondējošā banka, tāpat kā akreditīva izdevējbanka uzņemas patstāvīgas saistības. Principā šī procedūra ir atkarīga no bankas statusa: augstākās klases bankas savā starpā veiks apstiprinājumu pat bez īpašas vienošanās, 1. un 2. klases bankas apstiprināšanu veiks uz savstarpējas vienošanās pamata, taču, ja darījumā ir iesaistīta kāda zemākas klases banka, tad apmaksa tiks veikta tikai reāliem naudas līdzekļiem ienākot no maksātājas bankas.

Korespondējošai bankai nav pienākums apstiprināt akreditīvu. Ja banka noraida apstiprinājumu, tad viņa par to informē izdevējbanku un paziņo beneficiāram par akredīvu bez apstiprinājuma.

 Tikko eksportētājs saņem avizo, viņš pārbauda, vai akreditīva noteikumi atbilst noslēgtajam līgumam un vai ievēroti visi nosacījumi (ja nav, tad tūlīt jāpieprasa veikt izmaiņas). Uzmanība būtu jāpievērš tam, vai pareizi norādītas adreses, vai akreditīvs pakļaujas UCP, vai akreditīvs atvērts norunātajā formā, kādā bankā akreditīvs tiks apmaksāts, vai atbilst līgumā paredzētajai preces cenai, summai, kā noregulēti transporta un apdrošināšanas izdevumi, vai atbilst preces nosaukums un izcelšanās, kā arī piegādes noteikumi, akreditīva darbības laiks un nosūtīšanas termiņi, vai apdrošināšana,atkarībā no situācijas, segs pieprasītos izdevumus (ir pieņemts apdrošināšanas summu aprēķināt pēc principa: kā minimums CIF cena (vērtība, apdrošināšana un frakts) + 10%), vai iespējama kravas nosūtīšana līgumā noteiktā ceļā un laikā ar noteiktu transporta veidu, vai pieļaujama daļēja piegāde un preces pārkraušana, vai darījumā ir garantijas par apmaksu tai gadījumā, piem. pircējs patvarīgi aizkavē dokumentu, kas atiecas uz darba gaitu, parakstīšanu.

Beneficiāram akreditīvs nav jāpieņem bez iebildumiem. Akreditīvs skaitās akceptēts no beneficiāra puses, ja viņš noteiktajā laikā iesniedz pieprasītos dokumentus korespondējošai bankai vai bankai, kura atvērusi akreditīvu.

Ja saņēmējs atklāj akreditīvā kaut ko neatbilstošu norunai, viņš nekavējoties izsaka pretenziju pircējam un pieprasa izdarīt attiecīgas izmaiņas (tās veic caur akreditīva izlaidēju banku). Ja pircējs un bankas, kuras piedalās darījumā, piekrīt izmaiņām akreditīvā, tad tās iegūst juridisku spēku.

3.4. Akreditīvu pielietošanas pamatprincipi.

Un tā, eksportētājs ir laikā nosūtījis preci vai izdarījis pakalpojumu. Ar akreditīvu sastītie dokumenti ir sagatavoti. Visiem dokumentiem jābūt pilnīgi noformētiem. Tie nedrīkst pārkāpt akreditīva noteikumus, kā arī būt viens otram pretrunā, jo banka, pieņemot lēmumu par dokumentu pieņemšanu vai nepieņemšanu, precīzi pieturas pie stingriem principiem dokumentu un termiņu ievērošanā.

1. Stingrs dokumentu ievērošanas princips.

Šis princips nosaka, ka bankai detalizēti jāpārbauda piestādīto dokumentu teksta atbilstība akreditīva noteikumu tekstam. Apmaksu izdara tad, ja visi dokumenti pilnībā atbilst akreditīvam. Pat, ja pamatdarījums ir noticis saskaņā ar līgumu, banka var pieņemt tikai tos dokumentus, kuri absolūti atbilst akreditīvam. Lēmums šai gadījumā tiks pieņemts balstoties tikai uz dokumentiem, kas būtībā atbilst akreditīva neatkarības principam attiecībā pret pamatdarījumu.

2. Termiņu ievērošanas princips.

Termiņu ievērošanas princips prasa, lai akreditīvā norādītais dokumentu iesniegšanas termiņš un galējais termiņš preču nosūtīšanai tiktu ievērots. Vēlāk piestādītos dokumentus bankai ir tiesības neapmaksāt. Ja akreditīvā nav norādīts pēdējais dokumentu iesniegšanas datums, tad tas sakrīt ar paša akreditīva darbības beigu datumu. Laika posms starp preču nosūtīšanas datumu un dokumentu iesniegšanu bankai maksimāli var sastādīt 21 dienu (protams, ja akreditīvā nav paredzēts ilgāks laika posms).

Ja akreditīva termiņš beidzas svētdienā vai svētku dienā, tad dokumentu iesniegšana tiks pagarināta līdz nākošajai darba dienai.Taču banka nepieņems transporta dokumentus, kuros uzrādīts vēlāks to izsniegšanas datums nekā akreditīva beigu datums. Galējos akreditīvā fiksētos nosūtīšanas datumus tāds pagarinājums neskar, arī 21 dienas termiņš netiek pagarināts (UCP 48b).

3.5. Nepiecieðamie dokumenti.

Pārbaudot dokumentus no sākuma ir jānoskaidro, vai akreditīvs vispār vēl ir spēkā un vai ir ievērots pēdējais nosūtīšanas termiņš, vai ir visi nepieciešamie dokumenti nepieciešamajā daudzumā, vai visos dokumentos norādīts vienāds preces marķējums, daudzums u.t.t. Visus dokumentus var iedalīt kā finansu un komercdokumentus.

3.5.1. Finansu dokumenti.

Pie finansu dokumentiem ir pieskaitāmi vekseļi un rēķini.

Vekseļi ir bezierunu saistība maksāt noteiktu naudas summu. Vekseli kā saistību veikt maksājumu, var attiecināt uz pašu vekseļa izdevēju (vienkāršā vekseļa gadījumā), vai ari uz kādu vekseļa izdevēja parādnieku (pārvedamais vekselis vai trata). Darījumos ar akreditīviem tiek lietota trata. Tratā jābūt uzrādītai summai, kurai ir jāatbilst akreditīva noteikumiem un kura nedrīkst pārsniegt rēķinā norādīto summu. Tratā ir jābūt termiņam, kad tā tiks piestādīta apmaksai, jāuzrāda apmaksas izpildītājs, kā arī, ja nepieciešams otrā pusē vekselim jābūt indosētam.

Rēķins vai faktūra parāda pārdevēja naudas prasību pret pircēju. Ir gadījumi, kad pārdevējam ir jāiesniedz tā saucamais konsulāta rēķins. Tas ir rēķins, kuru apstiprina pircēja valsts konsulātā. Rēķinā ir apliecināts, ka rēķina summa atbilst faktiskajai preces canai. Šāda veida rēķins atvieglo nodevu apmaksu pircēja valstī.

3.5.2. Komercdokumenti.

Pie komercdokumentiem pieskaitāmi transporta dokumenti, apdrošināšanas dokumenti u.c,

Konosaments ir dokuments, ko izraksta kuģniecības sabiedrības pilnvarotais, kas apliecina, ka kuģniecības sabiedrība ir pieņēmusi preci no preču nosūtītāja un uzņēmusies saistības to nogādāt noteiktam preču saņēmjam ārzemēs. Tikai konosamenta īpašnieks ir tiesīgs rīkoties ar preci. Konosaments parasti tiek izdots vairākos eksemplāros. Visi oriģināli kopā tiek apzīmēti kā pilns komplekts. Tikko kā viens no viņiem tiek iesniegts apmaksai, pārējie zaudē spēku. Tāpēc pircējs ir ieinteresēts,lai akreditīva saņēmējs iesniegtu pilnu konosamentu komplektu. Pircējs ir ieinteresēts saņemt tīru konosamentu. Tas principā attiecas uz visiem transporta dokumentiem: tīrs transporta dokuments ir dokuments uz kura nav norādes, ka prece bojāta (UCP 500, 32.p.)

Gaisa transporta dokuments apliecina, ka minētā avio sabiedrība noteiktā datumā ir pieņēmusi preci no preču nosūtītāja lidostā, kur preci iekraus, lai to transportētu uz lidostu, kur preci izkraus (4. 30. lpp). Gaisa transporta dokumenti atšķirībā no jūras konosamenta, nav preču īpašuma tiesības apliecinoši dokumenti.

Dzelzceļa un autotransporta dokumenti apliecina, ka noteikta transporta sabiedrība vai tās pilnvarots aģents ir pieņēmis preci transportēšanai līdz noteiktai vietai kādā ārvalstī (4. 30. lpp).

Pie komercdokumentiem pieder arī apdrošināšanas polise un sertifikāts. Par preces apdrošināšanu savā starpā vienojas pircējs un pārdevējs nosakot kādus riskus būtu jāsedz apdrošināšanas polises summai un kādā apmērā. Apdrošināšanai vajadzētu kā minimums segt preces vērtību pie CIF piegādes noteikumiem + 10%.

Bez transporta un apdrošināšanas dokumentiem var būt nepieciešami izcelsmes, kvalitātes un svara sertifikāti u.t.t.

3.5.3. Neprecizitātes dokumentos.

Dokumentus, kuri satur kaut kādas neprecizitātes, bankai jāatdod atpakaļ beneficiāram pēc iespējas ātrāk. Šādā veidā beneficiāram ir iespēja atdoto dokumentu kļūdas izlabot un paspēt iesniegt līdz attiecīgā termiņa beigām vēlreiz. Akreditīva darbība netiek pārtraukta, ja bankai nākas atdot atpakaļ dokumentus. Lielākoties tiek meklēts kāds iespējamais risinājums, jo visu dokumentu atgriešana ir pret pārdevēja un arī pret pircēja ekonomiskajām interesēm. Praksē pamatā tiek pielietoti 3 varianti:

1. Korespondējošā banka pa teleksu paziņo akreditīva izdevējbankai par neprecizitātēm un lūdz, lai akreditīva izdevējbanka tomēr pilnvaro korespondējošo banku apmaksāt dokumentus.

2. Korespondējošā banka piedāvā beneficiāram nosūtīt dokumentus uz akreditīva izdevējbanku inkaso veikšanai. Tādā veidā pircējs, apmaksājot preces vērtību saņem savā rīcībā dokumentus.

3. Korespondējošā banka var, bet tas nekādā gadījumā nav viņas pienākums, apmaksāt dokumentus nosacīti. Ja pircējs vai akreditīva izdevēja banka nepaziņos, ka piekrīt apmaksāt dokumentus ar neprecizitātēm, tad beneficiāram nāksies attiecīgo summu atmaksāt bankai (komisijas un procentus ieskaitot). Samaksa tiek veikta tai gadījumā, ja akreditīva izdevēja banka ir ar mieru pilnīgi pieņemt dokumentus vai vismaz pagaidām tos neprotestē.

Ja tomēr banka nolemj nosūtīt dokumentus atpakaļ beneficiāram, tad tas viņam jāpaziņo nekavējoties. Atdodot dokumentus, jāizmanto visātrākais komunikāciju līdzeklis un paziņojumā ir jānorāda visas neprecizitātes.

3.6. Akreditīvu priekšrocības un trūkumi.

Izmantojot akreditīvu kā norēķinu veidu gan pārdevējam, gan pircējam ir jārēķinās gan ar šī norēķinu veida priekšrocībām, gan arī ar trūkumiem.

Pēc manām domām, viena no akreditīva priekšrocībām, kas attiecas gan uz pārdevēju, gan pircēju ir tas, ka akreditīvs tiek izmantots starptautiskā tirgus operācijās praktiski visās pasaules valstīs (ap 4% no visiem norēķiniem) un akreditīvam piemīt neparasti liela starptautiska tiesiskā drošība. Daudz būtiskāk ir tas, ka akreditīvs ir vienīgais norēķinu veids, kur banka ir kā garants gan pircējam, gan pārdevējam.

Cik daudz norēķini ar akreditīviem liks just savas priekšrocības vai trūkumus pircējam vai pārdevējam, tas ļoti atkarīgs no viņu abu pozīcijām tirgū. Ja piem. pārdevēja prece tirgū ir ārkārtīgi pieprasīta, tad viņa pozīciju var raksturot kā spēcīgu, un tāda pati tad tā arī būs pārrunu laikā. Tādejādi iespējams, ka pārdevējs var panākt sev maksimāli izdevīgus noteikumus, tai skaitā arī attiecībā uz norēķinu veidu.

Iespējams, ka norēķinos ar akreditīviem pircējs būs mazāk ieinteresēts kā pārdevējs, jo parasti pircējam nākas apmaksāt visai augstos izdevumus, kas saistīti ar akreditīvu, lai gan arī pārdevējam nākas maksāt ne mazās summas. Un tas nebūt nav vienīgais trūkums pircēja acīs.

Akreditīva trūkumi pircējam:

* Tā kā samaksa notiek pret precīzi noformētiem dokumentiem, bet nevis pārbaudītām precēm, pircējs nav drošs vai ir piegādātas pasūtītās preces.

* Saskaņā ar UCP akreditīva nosacījumi nedrīkst tikt mainīti bez visu akreditīva darījumā iesaistīto pušu piekrišanas.

* Akreditīva pakalpojums ir ļoti dārgs un samērā lēns norēķinu veids;

Taču norēķini ar akreditīviem pircējam neasocējas tikai ar trūkumiem vien, tiem ir arī savas priekšrocības priekš pircēja:

* Maksājums tiek veikts pret dokumentiem, kas pilnībā atbilst akreditīva nosacījumiem (tā rezultātā pārdevējam nav iespējams saņemt samaksu pret dokumentiem, kas apliecina, ka nosūtītas skrūvītes, lai gan līgumā un akreditīvā ir noruna par televizoriem)

* Iespējams saņemt no bankas aizdevumu, lietojot akreditīvu kā nodrošinājumu.

* Pircējs var izmantot banku lielo pieredzi akreditīvu jautājumos, lai nodrošinātu sevi pret iespējamām problēmām.

Priekšrocības, kādas akredītīvs dod pārdevējam:

* Akreditīvs ir samaksas garantija pārdevējam, ja viņš iesniedz bankā saskaņā ar akreditīva nosacījumiem noformētus dokumentus.

* Pārdevēja kredītrisks tiek nomainīts ar bankas kredīta risku.

* Samaksa par precēm notiek tūlīt pēc to nosūtīšanas.

* Pārdevējam ir iespēja lietot vietējās bankas pakalpojumus.

* Iespēja iegūt finanses, lietojot akreditīvu kā nodrošinājumu.

Ar akreditīvu norēķiniem saistītie trūkumi pārdevējam:

* Samaksa notiek tikai pret dokumentiem, kas pilnībā apmierina akreditīva nosacījumus. Sarežģītu akreditīvu gadījumā noformēt dokumentus precīzi pēc prasībām var būt diezgan sarežģīti.

* Augstas izmaksas bankās, kas ir saistītas ar akreditīva pakalpojumu.

* Preces tiek nosūtītas pirms samaksas saņemšanas.

* Norēķini ar akreditīviem ir dārgs prieks un norēķini notiek samērā lēni, kā rezultātā var rasties problēmas ar likviditāti.

4. Banku garantijas kā darījuma nodrošinātājs.

Bankas garantija ir finansiāls nodrošinājums tam, ka no garantijas ņēmēja puses darījums tiks veikts. Banka - garants tādejādi neuzņemas saistības veikt preču piegādi vai sniegt kādu pakalpojumu. Bankas uzdevums kā garantam ir maksāt par garantijas ņēmēja nepadarīto darbu. Ir trīs pamatmotīvi kuru dēļ bankas izdoto garantiju var nosaukt par darījuma nodrošinātāju:

1. Bankas garantija ir apstiprinājums tam, ka klients ir spējīgs veikt attiecīgo darbu. Banka ar savu garantiju uzņemas atbildību obligāti izdarīt maksājumu. Banka šo atbildību uzņemas tikai tad, ja ir pārbaudījusi sava klienta stāvokli gan no tehniskās, gan ekonomiskās puses.

2. Garantijas ņēmējs zaudēs garantijas summu, ja netiks izpildīts līgums. Tam vajadzētu būt pietiekami spēcīgam stimulam izpildīt līgumsaistības, pat tajā gadījumā, ja garantijas ņēmēja interese par doto darījumu samazinās.

3. Ja garantijas ņēmējs pārkāpj savas saistības, otra līguma slēdzējpuse ir tiesīga prasīt izmaksāt garantēto summu. Līdz ar to banka var pilnībā vai daļēji kompensēt finasiālās sekas, kas rodas pārkāpjot līguma noteikumus.

Bankas garantijas izdošana - tas ir darbs pēc pieprasījuma. Garantijas ņēmējam ir jākonsultējas ar speciālistu, jo ir nepieciešams ievērot daudzus noteikumus un nacionālās īpatnības garantijas saņēmēja valstī. Banka sastāda garantiju, ņemot vērā sava klienta intereses, protams tik tālu, cik tās ir savienojamas ar garantijas saņēmēja interesēm. Garantijā ir jānorāda maximālā summa par kādu tiek nesta atbildība (ieskaitot kapitālu, procentus, piegādes izdevumus u.t.t.), laika termiņu un garantijas formu. Pastāv: * tiešās garantijas t.i. garantija tiek sastādīta uzreiz tās saņēmējam par labu. Šis variants dod lielāku iespēju variēt garantijas tekstu un līdz ar to vairāk piemēroties garantijas ņēmēja noteikumiem.

* garantija, kuru izsniegt garantijas ņēmēja banka pilvaro korespondējošo banku ārzemēs. Garantijas saņēmējam tas daudz ko nozīmē, ka viņam ir savas valsts bankas garantija. Gadījumā, ja nāktos pieprasīt garantiju apmaksāt, tās saņēmējam samazinās risks uz iespējamajiem ierobežojumiem vai aizliegumiem pārsūtīt valūtu.

* apstiprinātā garantija. Šai gadījumā korespondējošā banka uzņemas patstāvīgu saistību garantijas saņēmēja labā.

Pasaulē populārākie garantiju veidi ir:

1. Izpildes garantijai (Perfomance bond) būtu jānodrošina līguma pildīšana. Šī garantija it kā nostiprina līgumattiecības starp pircēju un pārdevēju.

2. Avansa maksas garantija (Advance bond) garantē avansa izmaksu kā iepriekš norunāts līgumā. Ja līgums netiek pildīts, pārdevējam avansa summa ir jākompensē.

3. Piedāvājuma garantija (Tender bond). Tai būtu jānovērš gadījums, kad uzņēmums izdara piedāvājumu (izsūta oferti), taču pasūtījumu, kas izdarīts pamatojoties uz piedāvājumu, nepieņem, jo pa šo laiku jau ir zaudējis interesi par doto darījumu. Ar šīs garantijas palīdzību pircējs vēlas nodrošināties pret nenopietniem un nekvalificētiem piedāvājumiem. Ņemot vērā, ka laiks ir nauda, pircējam nāktos lieki tērēties novērtējot piedāvājumus, kā arī dārgi var izmaksāt projekta realizācijas aizkavēšanās. Lielākoties šis garantijas veids tiek lietots liela mēroga izsolēm, kad piem. valsts konkursa kārtībā izvēlas no piedāvājumiem kādam projektam nepieciešamo.

Kaut arī garantiju izsniegšanu regulē Uniform Rules for Demand guarantes, tomēr pasaulē pastāv četras valstu grupas, kurās garantiju izsniegšana darbojas samērā atšķirīgi, lielākoties ar vietējās likumdošanas iezīmēm.

5. Dokumentārie norēķini Latvijā.

Integrējoties strptautiskajā tirgū, Latvijai, protams, rodas nepieciešamība attīstīt pasaulē plaši pielietotos starptautiskā tirgus norēķinu veidus. Kaut arī Latvijā ir vairāk kā 50 bankas, ar inkaso un akreditīviem nopietni nodarbojas apm. 1/5 daļa Latvijas banku, to skaitā Latvijas Zemes banka, Banka Baltija, Rīgas Komercbanka, Parex banka, Depozītu banka, Centra banka, Vācijas - Latvijas banka, Lainbanka, Banka - Olimpija, Sakaru banka, Multibanka.

Salīdzinot ar 1993. gadu, 1994. gadā dažās bankās dokumentāro norēķinu kā pakalpojuma veida apjomi ir palielinšājušies trīs reizes.

Dažādās Latvijas bankās procentuāli dažādi sadalās inkaso norēķinu un norēķinu ar akreditīviem daudzums: ir bankas, kurās inkaso kā tādu vispār nav redzējuši, bet ir arī tādas, kuras par 1995. gada janvāri jau ir apkalpojušas divas reizes vairāk inkaso kā akreditīvu. Tas būtībā ir atkarīgs no bankas klientūras, viņiem nepieciešamajiem pakalpojumiem. Manuprāt, ka izvēloties inkaso kā norēķinu veidu, Latvijas uzņēmējus ietekmē inkaso pakalpojuma samērā nelielās izmaksas.

Dokumnetārie norēķini Latvijā notiek pēc pasaules analoga (tā kā ir aprakstīts 2. un 3. punktā). Lai varētu notikt inkaso norēķini ir nepieciešama vienošanās par norēķiniem ar inkaso, inkaso uzdevumam bankai un inkaso noteikumu izpilde. Tāpat arī ir ar akreditīviem: ir nepieciešama vienošanās par tā izmantošanu kā norēķinu veidu, rīkojums tā atvēršanai un akreditīva noteikumu izpilde.

Situācija Latvijā raksturojas ar dažām īpatnībām. Nenoregulētās likumdošanas dēļ Latvijā joprojām nepastāv vērtspapīru tirgus. No tā izriet, ka tiek traucēts viens no dokumentāro norēķinu svarīgiem mehānisniem t.i. pārvedamā vekseļa jeb tratas darbība. Pasaulē, kā jau minēts iepriekš, inkaso rīkotājam vai akredīva saņēmējam ir iespējams diskontēt pārdevēja akceptētu tratu. Latvijā, nepastāvot vērtspapīru tirgum, tratas praktiska pielietošana nav reāla. Latvijas bankām šādā situācijā trata ir vienīgi formāls papīrs, kas labākajā gadījumā izraisa cerības uz nākotni. Latvijas bankas neveiks apmaksu pamatojoties uz akceptētu tratu, bet gan gaidīs, kad darījumā iesaistītajai personai - maksātājam kontā būs reāla nauda un to tad arī saņem inkaso rīkotājs vai akreditīva saņēmējs.

Pasaulē populārākie akreditīvu veidi ir:

* neatsaucamais neapstiprinātais akreditīvs;

* neatsaucamais apstiprinātais akreditīvs (darbam ar trešās pasaules valstīm) ;

Latvija šai ziņā atšķiras ar to, ka visvairāk tiek lietoti:

* neatsaucamais apstiprnātais akreditīvs;

* pārvedamais akreditīvs,

bet pārējie akreditīvu veidi (akreditīvu veidi ir minēti 3. punktā) praktiski netiek lietoti.

Pasaules uztverē Latvija diez vai ar kaut ko atšķiras no NVS valstīm, tātad Latvija tiek pieskaitīta pie augsta riska valstīm. Tas rada ārzemju partneru neuzticību un pastiprinātu piesardzību norēķinoties ar Latviju. Tādejādi, ārzemju partneri, slēdzot līgumu, pieprasīs iespējami drošāku norēķinu veidu piem. norēķināšanos ar akreditīvu. Tas varētu būt par iemeslu dokumentāro norēķinu veidu attīstībai Latvijā, taču lietas otrā puse ir tā, ka maz ir sastopama informācija par dokumentārajiem norēķinu veidiem nu kaut vai presē. Varētu būt, ka lielai daļai Latvijas uzņēmēju nav galīgi nekāda priekšstata, kas vispār ir inkaso un akreditīvs, un ko ar viņiem var izdarīt. Var gadīties, ka Latvijas uzņēmējs labāk riskēs ar priekšapmaksu (vismaz tas ir kaut kas zināms un saprotams), nekā gribēs izmantot inkaso vai akreditīvus kā norēķinu veidu. Arī bankas par maz uzmanības velta savu esošo jeb potenciālo klientu informēšanai šajās jomās. Tāpat arī apšaubāms ir dažu banku darbinieku profesionālais kvalifikācijas līmenis.

Viss iepriekšminētais kopumā nerada sevišķi labvēlīgu augsni dokumentāro norēķinu veidu attīstībai Latvijā, ja vien tuvākajā nākotnē nenotiks kādas izmaiņas.

Secinājumi un priekšlikumi.

* Līgums ir jebkura darījuma nepieciešama sastāvdaļa, kurā pircējs ar pārdevēju vienojas par preci vai pakalpojumu, tā daudzumu, piegādes noteikumiem un saistībām kādas katrs no viņiem uzņemas.

* Darījumos ar dokumentārajiem norēķiniem banka ir kā starpnieks starp pircēju un pārdevēju.

* Bankas nodarbojas ar dokumentiem, nevis ar pamatdarījumu, jo bankas pienākumos neietilpst veikt pamatdarījumu klienta vietā, gadījumā, ja viņš to nav izdarījis.

* Inkaso ir naudas iekasēšana pret bankā iesniegtiem dokumentiem.

* Inkaso kā norēķinu veids tiek izvēlēts, tad, ja pircējs un pārdevējs nešaubās viens par otra godīgumu.

* Inkaso ir samērā lēts un vienkāršs norēķinu veids.

* Dokumentārie akreditīvi ir bankas solījums samaksāt akreditīva saņēmējam akreditīvā noteiktu summu, noteiktā valūtā, ja akreditīva saņēmējs izpildīs iepriekš akreditīvā noteiktos noteikumus.

* Akreditīvi ir visgarantētākais norēķinu veids pasaulē, jo akreditīvi ir vienīgais norēķinu veids, kur bankas uzstājas kā garants gan pircējam, gan pārdevējam.

* Pasaulē, tai skaitā Latvijā, visbiežāk lieto neatsaucamos akreditīvus, jo tie garantē pārdevējam zināmu drošību un pārliecību, ka par piegādātajām precēm vai pakalpojumiem tiks samaksāts tikko viņš izpildīs akreditīva noteikumus. Un šie noteikumi var tikt mainīti tikai tad, ja izmaiņām piekrīt visas darījumā iesaistītās puses.

* Dokumentāro norēķinu veidu dokumentiem vienmēr jābūt precīzi noformētiem, jo dokumenti, kas satur neprecizitātes apgrūtina dokumentu apmaksu. Atkarībā no neprecizitātes rakstura, banka var lemt par dokumentu apmaksu vai to nosūtīšanu atpakaļ beneficiāram.

* Banku garantiju izsniegšanu un pielietošanu apgrūtina dažādu valstu vietējo likumdošanu nianses. Šai sakarībā būtu vērtīgi veidot semināru ciklu tiem, kas nodarbojas ar starptautisko tirdzniecību, par ārvalstu ierobežojumiem.

* Pasaules finansu aprindās nav uzticības tādai valstij kā Latvija, Kaut arī tas ir bēdīgs fakts, būtībā tas varētu veicināt dokumentāro norēķinu attīstību Latvijā, jo ārzemju partneri kā drošāko norēķinu veidu nedrošā valstī izvēlēsies akreditīvu.

* Dokumentārie norēķinu veidi Latvijā nav populāri, jo potenciālajiem izmantotājiem trūkst informācijas par to būtību un izmantošanas iespējām. Tādēļ vajadzētu veikt skaidrojošo darbu masu informācijas līdzekļos, kā arī bankas varētu veidot seminārus klientu izglītošanai.

* Latvijā nav vērtspapīru tirgus, tāpēc ir apgrūtināta pārvedamā vekseļa - tratas izmantošana norēķinos ar dokumentārajiem norēķinu veidiem. Tas rada neērtības beneficiāram, kurš vēlētos diskontēt akceptēto tratu tādā pat veidā, kā to var izdarīt valstīs ar normāli noregulētu vērtspapīru tirgu.

* Latvijā nav īpaši daudz kvalificētu darbinieku un tas var radīt problēmas noformējot akreditīvu vai inkaso. Bankām vajadzētu domāt par savu darbinieku izglītošanu, lai jau iepriekš novērstu iespējamās kļūdas, kas varētu rasties nekompetences rezultātā.

* Nobeigumā atliek secināt, ka, kaut arī Latvijā nav sevišķi labvēlīgas vides dokumentāro norēķinu attīstībai, situācija nav bezcerīga, un tas, cik ātri tā uzlabosies ir atkarīgs no tādiem faktoriem kā valsts ekonomiskā un politiskā stabilizācija, likumdošanas sakārtošana un informācijas izplatīšanās veicināšana.