BARUHS BENEDIKTS SPINOZA.

     Ievērojamais ebreju domātājs Baruhs Benedikts Spinoza (Spinoza, d’Espinoza; 1632-1677), kuru vēlāk izslēdza no sinagogas par viņa radikālajiem uzskatiem, pieņēma Dekarta metodi. Pat vēl vairāk, Spinoza bija pārliecināts, ka filozofiju var attīstīt tāpat kā geometriju,  kur ar vairākām neapšaubāmām aksiomām un definīcijām var pieradīt visu sistēmu. Tas ir raksturīgi arī paša Spinozas pazīstamākajā darbā “Ētika”(1677), kas ir rakstīts kā geometrijas grāmata.

     Atšķirībā no Dekarta, kas uzskata, ka neapšaubāma ir domātāja (apšaubītāja) paša eksistence, Spinozas uztverē neapšaubāma ir substance. Mēs bez pretrunām nevaram noliegt, ka substance (piemēram, pasaule, esamība) kaut kāda veidā eksistē. Viss, kas kaut kādā veidā eksistē jeb ir,  pieder šai substancei. Vienīgi substance ir pati par sevi saprotama, ar prātu aptverama, t.i., visas citas lietas ir izprotamas kā daļas no šīs substances. Citiem vārdiem, substance ir viena un nenoliedzama. Tā ir “pati sevis cēlonis” (causa sui).

     Spinoza šo vienīgo substanci sauc par Dievu jeb Dabu (Deus sive Natura). Dievs šajā sakarībā nav lietots religiskā izpratnē (vai Spinozas izpratne noved pie panteisma, tas ir cits jautājums), bet tikai norāda, ka runa ir par pēdējo jeb īsto esamību. Spinoza izceļ visas esamības vienotību, sacīdams, ka “viss, kas ir, ir Dieva, un nekas nevar parstāvēt vai neko nevar iedomāties bez Dieva”. Dievs jeb Dabs ir neierobežots (infinīts), un tam var būt neierobežots skaits īpašību jeb atribūtu. Katrs no šiem atribūtiem izsaka Dieva jeb Dabas mūžīgo esamību.

     Svarīgi ir atzīmēt, ka Spinoza runā par šīm iezīmēm kā par atribūtiem, t.i., par to, ko, mēs “pierakstām” substancei. Viņa izpratnē atribūts nav nekas cits kā “tas, ko intelekts (prāts) aptver (apjēdz) kā tādu, kas veido substances būtību”. Citiem vārdiem, atribūts ir mūsu skatījums uz substanci. Lai gan teorētiski Dievam jeb Dabai var būt neierobežots atribūtu skaits, t.i., mēs varam uz to lūkoties no neskaitāmiem viedokļiem, faktiski cilvēka prātam izprotami tikai divi atribūti – izplatība (telpiskums) un domāšana. Citiem vārdiem, substance var būt gan telpiska (ar izmēriem), gan ideju (domu) veidā.

     Šo atziņu ir svarīgi izcelt. Spinozas skatījumā duālistu lielā kļūda ir tā, ka viņi noturējuši atribūtus (mūsu uztvertās iezīmes) par substancēm – pašām lietām kā tādām. Tas, ka mēs uz kādu lietu varam raudzīties no dažādiem redzesviedokļiem, nemaina pašas lietas būtību un vienotību. Substance ir viena,  bet mēs par to varam domāt divos atšķirīgos veidos. Šie divi veidi izsaka dažādas vienas un tās pašas substances norises. Līdz ar to duālisma pretrunas izzūd pašas no sevis. Pasaule ir viena, bet mēs to varam aprakstīt dažādos veidos, raugoties no mūsu specifiskajām interesēm. Spinoza pat uzskata, ka šie apraksti jeb atribūti ir paralēli, t.i., ikvienu procesu var saprast divējādi.

     Dievs jeb Daba eksistē un mums parādās dažādas modifikācijās (modos). Ikviena lieta ir kaut kāda substances modifikācija, un mēs varam domāt iepriekš minēto divu atribūtu ietvaros. Tāpat kā substance ir viena, arī modofikācijām ir sava noteikta vienotība, bet tajā pašā laikā mēs tās varam izprast gan kā lietas, gan arī kā idejas. Ja mēs domājam par apli, tad mēs varam par to domāt gan kā par zināmu geometrisku figūru, gan arī kā par matemātisku formulu.

      Par Dievu jeb Dabu mēs varam domāt divējādi arī citā aspektā – kā par “dabu, kas rada” (natura naturans), t.i., kā par kaut ko tādu, kas notiek jeb noris pats pēc saviem iekšējiem principiem jeb likumībām, vai arī kā par dabu, kas ir radīta (natura naturāta), t.i., kā par zināmu noteiktu  sistēmu. Citiem vārdiem, substance ir domājama gan kā process, gan kā sistēma. Ja mēs domājam par pasauli no izziņas redzesviedokļa, tad mums jādomā par to kā par sistēmu, kura valda savas noteiktas attiecības.

Par pašu šo sistēmu mēs varam domāt gan kā par lietu sistēmu, kur dažādas modofikācijās ir aplūkotas no telpisko izmēru redzesviedokļa, gan arī kā par ideju jeb uzskatu sistēmu, kur mēs šīs pašas modifikācijas uztveram no domāšanas redzesviedokļa. Te, kā jau minēts, nav divas sistēmas, bet vienas un tās pašas modifikācijas, tikai aplūkotas divu dažādu atribūtu gaismā.

      Vienalga, kādā veidā tas arī būtu, Spinoza izceļ likumību un determināciju. Ikvienai modofikācijai pašai ir savas dabiskās iezīmes, kuras nosaka tās raksturu un darbību. Dievā jeb Dabā nekas nenotiek nejauši vai haotiski. Šajā ziņā Spinozas pieeja atgādina seno stoiķu domāšanu. Mūsu patieso zināšanu pamatā ir likumību atklāšana, bet likumības mēs varam atklāt tikai tad, ja paši pieņemam, ka tādas pastāv dabā un pati daba ir domājama kā sistēma. Pēc Spinozas domām, šada pieeja ir modernās zinātnes pamatā. Pašam Spinozam bija liela interese par optiku, un uz pasauli viņš lielā mērā raudzījās kā fiziķis.

     Šādā noteiktā pasaulē Spinoza saraudzēja cilvēku. Cilvēks, tāpat kā viss cits, ir substances modifikācija. Šajā ziņā tas neatšķiras no citām lietām. Ja mēs domājam par cilvēku telpiskā izpratnē, tad mēs runājam par to kā par ķermeni; ja mēs runājam par to kā par domāšanas modofikāciju, tad runājam par to kā par prātu vai dvēseli. Cilvēks ir viena un nedalīta esamība, un nevietā atdalīt prātu (dvēseli) no miesas. Mūsu prāts (domāšana) nav nekas cits kā mūsu ķermeņa “ideja” un otrādi – mūsu ķermenis nav nekas cits kā mūsu domāšanas “objekts”, t.i., mūsu domāšana atspoguļo visu to, kas noris mūsu ķermenī. Šādu pieeju var apzīmēt par psihofizisko paralēlismu.

     Spinozas nostāju mēs nedrīkstam pārprast. Spinoza nav ne materiālists, ne ideālists, ne arī duālists. Viņa skatījumā cilvēks ir viens, un viņa dzīvē notiek pārmaiņas. Mēs šīs pārmaiņas varam aprakstīt dažādi un sagrupēt dažādos veidos. Tie tomēr ir viemēr tikai mūsu apraksti. Tas ir svarīgi, jo atļauj lietas izpētīt no dažādiem viedokļiem. Daudzējādā ziņā Spinoza ir moderns, jo mēs arī šodien runājam par psihomatisko medicīnu.

     Spinoza savu pieeju uzskatīja par Jauno laiku zinātnes, īpaši fizikas, rezultātu. Šķiet, ka Spinoza pats atbalstīja atomismu. Atomi, tā sakot, bija metafiziski “neitrāli”un sekoja paši savām negrozāmām likumībam. Viss cits ir mūsu izskaidrojumi.

      Spinozas uztverē Dekarta lielā kļūda bijuši tā, ka viņš jaucis mūsu izskaidrojumus (“aspektus”) ar faktiem. (Mēs padarām par substancēm to, kas ir tikai mūsu uzskati.) Spinozu pašu nodarbināja mūsu uzskatu lielā ietekme uz dažādu apspriedumu, pat māņticības rašanos.

SPINOZAS PASAULES UZTVERE

Atributs                 telpiskums          fiziskas parmainas      y     y       y

 

Substance     (Dievs/Daba) un modifikaciju parmainas  ---- x1-- x2 -- x3

 

Atributs                 domas              garigas parmainas         z - -  z  --  z

_{x1, x2 un x3 ir pārmaiņas, kamēr y nu z ir veids, kā mēs šīs pārmaiņas saskatām. Šie veidi no Spinozas viedokļa nav bez sava pamata. Te nav mūsu ilūzijas, bet tajā pašā laikā atribūts gan ir mūsu skatījums uz substanci, bet tas nav tas pats, kas substance.}

     Spinozas centrālais interešu objekts tomēr ir ētika. Pirmajā brīdī varētu likties, ka ētikai Spinozas pasaules izpratnē nebūtu vietas. Pirmkārt, tādēl, ka, pēc viņa domām, substance kā tāda ir morāli neitrāla – tā nav ne laba, ne ļauna. Runa par kaut ko labu vai ļaunu ir tikai mūsu izvērtējumi un spriedumi, kas izsaka mūsu izjūtas. Otrkārt, visas lietas ir nosacītas, ieskaitot cilvēka dzīvi un rīcību. Cilvēks pilnīgi atrodas savu jūtu un impulsu varā.

     Vienlaikus katrai Dieva jeb Daba modofikācijai, ieskaitot cilvēku, ir ievirze (vēlēšanās) saglabāt savu īpašu eksistenci. Tā tas ir gan ar nedzīvām, gan ar dzīvām lietām. Katrai lietai ir sava noteikta “daba”, ko tā “grib” paturēt.  Lielākajā daļā gadījumu tas nav apzināti vai plānoti, bet tas nemaina šo ievirzi. Cilvēkam tas notiek apzināti, un cilvēks var apzināti noskaidrot un saredzēt,  kas ir nepieciešams, lai viņš saglabātu savu eksistenci. No šas vēlēšanās izaug dažādas cilvēka dziņas un vēlmes. Ir taisnība, ka cilvēks  atrodas savu jūtu un dziņu varā, taču šīm jūtam un iekārēm var būt dažādi avoti. Arī mūsu prāts var radīt savas noteiktas iekāres un līdz ar to noteikt mūsu rīcību. Šajā ziņā ētikas jautājums ir par to, kādas dziņas mūs ietekmē. Mūsu prāta radītās jūtas var būt tikpat nozīmīgas kā citas. Spinoza, piemēram, noraidīja morālu egoismu, jo mēs varam konstatēt, ka tas nebūt nav mūsu sevis saglabāšanas interesēs.

     Tas, kas pēdējā analīzē dod cilvēka dzīvei saturu, ir mūsu gatavība uztvert sevi kā daļu no Dieva jeb Dabas (substances) un pieņemt savu vietu lielajā sistēmā. Šo nepieciešamību Spinoza apzīmēja par “intelektuālo Dieva mīlestību”.

 

GOTFRĪDS VILHELMS LEIBNICS.

     Gotfrīds Vilhelms Leibnics (Leibniz; 1646-1716) bija ievērojams matemātiķis, jurists, politiķis, teologs, filozofs. Viņš cerēja samierināt protestantus ar katoļiem, izveidot apvienotu Eiropas valstu savienību un lika pamatus Prūsijas Zinātņu akadēmijai. Leibnics pamatos bija racionālists, bet saskatīja Dekarta un Spinozas pieejā nopietnas problēmas. Pirmkārt, Dekarts un Spinoza runāja par substancēm un meklēja to izskaidrojumus. Fizika tomēr arvien vairāk saskārās ar “spēkiem”, nevis ar statiskām substancēm. Spēkus raksturoja vairāk izmaiņas, darbība, nevis īpašības jeb atribūti. Otrkārt, substanču reducēšana uz vienu vai divām atņēma pasaulei tas daudzveidību un priekšmetiem atšķirības. Tāpat Dievs un daba Leibnica izpratnē nebija viens un tas pats, bija nepieciešama kāda cita pieeja.

     Varbūt tieši matemātiskās analīzes ietekmē Leibnics uzskatīja, ka pasaule sastāv no neskaitāmām individuālām vienkāršām substancēm. Dažādās lietas ir “agregāti” (veidojumi, sakopojumi). Šādu uzskatu bija aizstāvējuši jau grieķu atomisti (Dēmokrits, Epikūrs), bet tie bija devuši atomiem materiālistisku izpratni. Šajā ziņā, pēc Leibnica domām, bija nepieciešama koncepcijas maiņa. Patiesie atomi, visu lietu pamatelementi, Leibnica izpratnē ir spēks, energija, un mēs tos nevaram aprakstīt kā statiskas lietas. Lai atšķirtu šos pamatelementus no atomiem, Leibnics tos apzīmēja par monādēm. Pats apzīmējums nāca no grieķu valodas – monas, kas nozīmē “viens”. Citiem vārdiem, vienkāršās substances ir vienības.

     Monādēm pašām kā tādām nav izmēru. Tām nav lieluma vai struktūras. Monāde ir metafiziski eksistējošs “punkts”. Katra monāde eksistē pati par sevi, un tai nav nekadas cēloniskas attiecības ar citām monādēm. Ikviena monāde atšķiras no ikvienas citas monādes; tai katrai ir savs “spēks” jeb “energija”, un tā “darbojas” pati pēc saviem principiem. Lai uzsvērtu monāžu atšķirību no atomiem, Leibnics dažkārt runā par tām kā par “dvēselēm”. Ikviena monāde ir “dzīva”, t.i., kā spēks tā darbojas pati par sevi. (Pēc Leibnica domām, nav pamata pieņemt, ka pasaule savā pamatā būtu veidota no “nedzīviem” elementiem, un tad mēgināt izskaidrot dzīvību un apziņu; tikpat labi mēs varam sākt ar pretējo uzskatu.)

     Liebnics izdarīja divus secinājumus, kas pirmajā brīdī var likties pārsteidzoši. Pirmkārt, ja mēs domājam par vienkāršajām substancēm kā “spēkiem” (dinamiskām norisēm), tad nav pamata runāt par to materiālajām īpašībam. Otrkārt, ja mēs prasām, kādā veidā mēs saprotam spēku, kas darbojas pats par sevi, tad vienīgā īstā analogija ir mūsu pašu izvēle, rīcība un darbu veikšana. Mēs piedzīvojam un izjūtam savu spēku, kad kaut ko darām un esam iesaistīti norisēs. Mēs esam īpaši indivīdi, kuriem spēks ir rīkoties. No šāda redzesviedokļa Leibnics raugās uz visām pasaules pamatvienībām.

     Liebnics uzskata, ka monādes ir “bez logiem”, t.i., nekas tajās nevar ieiet vai no tām iznākt. Šajā ziņā pašas monādes dzīve ir, tā sakot, pilnīgi iekšēja. Bet, ja tā ir, tad kādā veidā mēs varam saprast pasaules norises, kas it kā turpinās? Uz šo jautājumu Leibnics cenšas atbildēt uz savu mācību par “iepriekšnolemtu harmoniju”. Leibnics ir pārliecināts, ka Dieva esamību mēs varam pierādīt (galvenokārt kosmologiskā argumenta veidā.) Dievs kā pasaules Radītājs ir noteicis, kas un kad ikvienā monāde notiks. Šādas iepriekš nolemtas harmonijas rezultātā katra monāde, darbojoties pati par sevi, it kā sadarbojas ar citām, un mums rodas uzskats par organizētu pasauli. Faktiski neviena substance otru neietekmē. Labākais salīdzinājums te būtu vesela virkne dažādu pulksteņu, kas noregulēti tā, lai tie zvanītu cits pēc cita. Katrs pulkstenis zvana pilnīgi neatkarīgi pats par sevi, bet mums tomēr rodas iespaids, ka šeit ir norišu virkne. Tā Leibnics risina Dekarta problēmu.

     Leibnics apzinās, ka šāds uzskats nav bez pretrunām. Ja visas norises ir dievišķas iepriekšnolemšanas rezultāts, tad rodas jautājumi par ļaunumu pasaulē. Leibnics aizstāvēja uzskatu par “iespējami labāko pasauli”. Lai gan Dievam ir iespējamas visas lietas, tas nenozīmē, ka visas iespējas ir savienojamas. Tā, piemēram, nav iespējami apaļi kvadrāti.