EVOLŪCIJA HERBERTA SPENSERA MĀCĪBĀ

Latvijas Universitāte

Vēstures un filozofijas fakultāte

Socioloģijas katedra

"EVOLŪCIJA HERBERTA SPENSERA MĀCĪBĀ"

(referāts)

Socioloģijas nodaļas I kursa students

Jānis Daugavietis

(janis.daugavietis@tornis.lv)

priekšmets "Socioloģijas teoriju vēsture"

 lasa LU doc. R.Mezītis

1998.gads, Rīga

Saturs

Saturs................................................................................................................................................................................. 1

Herberts Spensers -  filosofs (ievads).......................................................................................................................... 2

Evolūcija -  Spensera mācības galvenā ideja........................................................................................................... 3

Evolūcijas teorijas pamatojums -  dedukcija un indukcija................................................................................... 4

Evolūcijas teorijas īss izklāsts..................................................................................................................................... 6

Herberts Spensers -  sociologs (nobeigums).............................................................................................................. 7

Vēres.................................................................................................................................................................................. 8

Herberts Spensers -  filosofs (ievads)

            Meklējot informāciju par pagājušā gadsimta beigu angļu sociālo zinātnieku un domātāju HERBERTU SPENSERU (1820 - 1903) dažādās vārdnīcās un uzziņu krājumos, mēs atrodam viņu pieskaitītu vismaz 3 zinātnēm -  filosofijai, psiholoģijai un socioloģijai. Filosofijas vārdnīcās var būt teikts tikai tas, ka viņš bijis filosofs, viens no pozitīvisma galvenajiem pārstāvjiem [fil. slov 79, 433.lpp], vai citur, ka viņš bijis ievērojams psiholoģijias un filozofijas pārstāvis. Bet ja mēs rokās paņemam jebkuru socioloģijas vārdnīcu vai enciklopēdiju, atšķirot lappusi kurā ir rakstīts par H.Spenseru (tāda noteikti ir katrā soc-jas vārdnīcā!), mēs parasti lasam: "…filosofs un sociologs-pozitīvists…, viens no soc-jas kā atsevišķas zinātnes pamatlicējiem…" [sovr. zap. soc. 326.lpp.], sociālais darvinists, psiholoģiskā evolucionisma virziena pārstāvis. Tāpat mēs zinam, ka š.gs. 20-jos gados tika veikta aptauja ASV profesionālo sociologu vidū, un ar pārliecinošu balsu pārsvaru par nozīmīgāko personību soc-jas vēsturē tika atzīts H.Spensers [sovr zap soc??]. Tātad Mēs redzam, ka Spensers ir atzīta autoritāte visās trijās galvenajās sociālajās zinātnēs līdz pat mūsu dienām, un ne tikai kā sava laika ievērojams zinātnieks, daudzas no viņa idejām ir aktuālas arī mūsdienu zinātnē, nerunājot jau nemaz par to, ka viņš pirmais socioloģijā sāka operēt ar tādiem jēdzieniem kā struktūra, funkcija, sistēma, institūts.

            Runājot par Herbertu Spenseru kā filosofu, ievērības un atzinības cienīgs ir mūsdienu krievu filosofa un vēsturnieka J.V.Pavļenko atzinums par viņa filosofiju -  tas esot kā visas Eiropas jauno laiku zinātnes kopsavilkums. Pavļenko Spensera paveikto vērtē kā visu iepriekšējā laika zinātņu sasniegumu un atziņu sintēzi. Spensers esot bijis zinātnieks-enciklopēdists, un visas savas iegūtās zināšanas fizikā, matemātikā, bioloģijā, filozofijā, vēsturē u.c. viņš izmantojis lai radītu un pamatotu savus uzskatus un doktrīnas[].

            Mēs tam varam tikai pilnībā pievienoties un uzsvērt, ka viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc H.Spensera sociālās idejas ir bijušas tik nozīmīgas un jaunas, ir tas, ka viņš bija apguvis ne tikai iepriekšējo gadsmitu un tūkstošu zinātnes sasniegumus, bet arī ļoti aktīvi sekoja sava laika zinātnes attīstībai. Kā jau mēs minējām, viņš bija daudzpusīgi izglītots, lieliski pārzināja matemātiku, filosofiju, psiholoģiju u.c., un, kas ir svarīgi, H.Spensers zināja savu laikabiedru zinātnieku jaunākos atklājumus gan sociālajās, gan dabaszinātnēs, un tos izmantoja pats savā mācībā. Iespējams, ka šī ir bijusi noteicošā atšķirība starp citu socioloģijas "tēvu" O.Kontu, kurš savas aktīvās zinātniskās darbības laikā esot centies nesekot sava laika sabiedriskajiem notikumiem un procesiem, nelasot presi, un saucot to par "smadzeņu higiēnu" [???]. H.Spensers savos acerējumos gan tieši gan netieši ir atsaucies uz tādiem sava laika zinātniekiem un viņu darbiem, kā bioloģiskās evolūcijas teorijas autoru Darvinu, augu un dzīvnieku sugu atklāj?? Lemarku, vienu no angļu klasiskās politekonomijas pārstāvjiem Rikardo, antropologu Maklenanu u.c. Pat no šodienas viedokļa raugoties, mēs zinam, ka vairāki šo zinātnieku atklājumi un izvirzītās hipotēzes ir jaunāko laiku zinātnes pamatā. Tieši tāpēc arī H.Spensers var būt aktuāls mūsdienās. Viņš orientējās uz jaunākajiem zinātnes sasniegumiem un uztvēra zinātni kā vienotu veselumu, necenšoties norobežot tās vai citas disciplīnas kompetences robežas. Zinātne, tāpat kā Visums kopumā un atsevišķi tā agregāti, Spensera izpratnē bija vienots organisms, kurā izmaiņas katrā orgānā nosaka izmaiņas visā organismā kopumā.

            H.Spensera zinātniskās metodes ir indukcija un dedukcija. Ar indukciju, atbilsoši zinātniskajai paradigmai, ??viņš saprot pāreju no atsevišķā uz vispārīgo, bet ar dedukciju -  atsevišķā atvasināšanu no vispārīgā. Dedukcijas instrumentāriju H.Spensers bija pilnībā aizguvis no filozofijas.

            Savu ideju pamatojumu H.Spensers parasti sāk ar dedukciju, izmantojot tīri filozofiskas kategorijas. Tas ir laiks, telpa (visums), izzināmais, neizzināmais, kustība, spēks u.t.t. Arī mazāk nozīmīgas kategorijas un aprakstošie termini nāk no filosofijas leksikas. Atrodot šos jēdzienus Spensera tekstos, mēs saprotam, cik dziļa ir filosofijas ietekme viņa izaugsmē un Spensera filosofijā. No tiešiem vai netiešiem citātiem, no minēto autoru vārdiem, no jēdzieniem kādi izmantoti, mēs varam droši teikt, ka Spensera filosofisko un socioloģisko domu ietekmējuši tādi filosofijas grandi kā Kants (a priori un lieta par sevi sapratnes kategorijas), Leibnics (monādes jēdziens), Mills, ?? u.c. Tāpēc arī par pamatotu var uzskatīt augstāk aprakstīto Pavļenko uzskatu par Spensera devumu kā visas Jauno laiku / klasiskās zinātnes tādu kā kopsavilkumu.

            Visā savā zinātniskajā darbībā H.Spensers ir tiecies pēc savu ideju sitemātiska un kopsakarīga sakārtojuma. Par šo viņa darbības aspektu mēs runāsim vēlāk, apskatot viņa devumu socioloģijā, bet tas, ka H.Spensera mācības pazīme ir visu tās elementu funkcionālā saistība, ir vēl viens aspekts kas raksturo to kā vienotu sistēmu. Tas arī ir vēl viens arguments par labu tam, lai H.Spenseru varētu saukt par filosofu. Tikai filosofi var radīt totālu sociālo sistēmu, kā to izdarīja H.Spensers, tā vismaz uzskatīja mūsu gadsimta vidus sociologi, vidējā ranga teorijas idejas aizstāvji, kad kritizēja T.Pārsonu par viņa konstruēto totālo sociālo sistēmu. T.Pārsons tiek uzskatīts par tiešu Spensera funkcionālās sistēmpieejas turpinātāju.

Evolūcija -  Spensera mācības galvenā ideja

            Mēs jau minējām, ka visos uzziņas krājumos un enciklopēdijās, kurās ir minēts H.Spensers, viņš tiek raksturots kā evolucionisma pārstāvis, kā sociālais darvinists. Lai saprastu, ko šie jēdzieni nozīmē, mums ir jāpalūkojas uz laiku kurā tapa H.Spensera galvenie sacerējumi ??.

            19.gs. vidus ir raksturīgs ne tikai ar straujām un kardinālām sociālās un ekonomiskās dzīves izmaiņām (industriālā kapitālisma konstituēšanās, jaunu sociālo attiecību veidošanās), bet arī ar ļoti strauju un kvalitatīvu dabaszinātnes (un tehnikas) attīstību. Šie abi faktori dod nozīmīgu impulsu sociālajām zinātnēm. Pirmkārt jau pati sociālā vide ar savām pārmaiņām prasa to izskaidrojumu un prognozi, otrkārt, arī dabaszinātnes ar saviem jaunajiem atklājumiem dod vielu tīri filosofiskām un sociālām pārdomām. Viena no gadsimta ietekmīgākajām un revolucionārākajām ir Darvina izvirzītā evolūcijas teorija.

            H.Spensers ir Darvina laika un fiziskās telpas (abi ir angļi) biedrs. Abi ir pazīstami un ietekmējušies viens no otra idejām. H.Spensers ir viens no pirmajiem kas pieņem un aizstāv Darvina atklāto bioloģisko evolūciju. Viņš ir studējis bioloģiju, un acīmredzami, ka Spenseram šī teorija ir sniegusi atbildes uz tiem jautājumiem, kas agrāk dabaszinātnēs palikuši neatbildēti. Atsaucoties uz Darvina evolūcijas teoriju, H.Spensers to ātri "parnes" uz sociālo zinātņu sfēru, uzskatot, ka tas ir ne tikai bioloģisks likums, bet ka tā ir vispārēja likumsakarība, piemītoša Visumam. Līdz ar to Eiropas sociālajā zinātnē rodas virziens ko dēvē par sociālo evolucionismu jeb sociālo davinismu. Interesants ir vēsturisks fakts, kas arī ir ļoti zīmīgs šī referāta priekšmeta gadījumā, un parāda H.Spensera atgriezenisko saistību ar dabaszinātni, ir tāds: Darvins ir atzinis, ka Spensers viņu ir apsteidzis par 5 vai 6 gadiem, atklājot "konkurences likumu". Un tas ir fakts, ka bioloģija tieši no sociālā evolucionisma ir pārņēmusi dažus jēdzienus un idejas. 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā šis ir valdošais virziens un sociālajā filosofijā un psiholoģijā.

Evolūcijas teorijas pamatojums -  dedukcija un indukcija

            Kā jau mēs iepriekš atzīmējām, H.Spensera metode ir gan dedukcijas gan indukcijas izmantošana. Dedukcija, ar to viņš sāk, tādā veidā, izmantojot filosofijas un loģikas instrumentāriju, ir hipotēzes pierādījums ar teorētisko terminu un konstrukciju palīdzību, ņemot visvispārīgākos jēdzienus un pieņēmumus balstoties vienīgi uz tiem. Mēs, protams nedomājam, ka šī viņa filosofiskā domu gaita un hipotētisko pieņēmumu - slēdzienu virkne, no kuras, kā uzskata pats Spensers, var izsecināt un atklāt "visu konkrēto procesu kopējo elementu" [spens, 37.lpp.], mūs īpaši interesētu šī referāta priekšmeta atklāšanā, bet lai gūtu dziļāku ieskatu H.Spensera domu gaitā, īsumā ieskicēsim šo dedukciju.

            Vispirms Spensers sāk ar to, ka mēģina nodalīt Zinātnes un Reliģijas sfēras, runājot par neizzināmo, un pasaka interesantu domu: "Zinātni un Reliģiju varētu vienot apziņa par to, ka spēks, kas atklājas visumā, nav izzināms." [spens. 17.lpp.] Vai tā ir zināma aizsardzība pret sava laika klerikāļiem, vai Kanta domas atblāzma, vai gan viens gan otrs, bet Spensers ar to sāk savas sintētiskās filosofijas izklāstu.

            Telpa un Laiks, arī tie paši par sevi ir pilnīgi neizzināmi. Tāpat Matērija, Absolūtā Kustība, pāreja no Miera uz Kustību, un otrādi, Spēks, Pirmais Iemesls, tās ir filosofiskas kategorijas kuru būtība nav izzināma, bet tomēr tās tiek izmantotas lai atrastu kādu kopsakaru. Kaut ko tādu Spensers atrod "bezgalīgā un neizzināmā spēkā, kas ir cēlonis jebkurai parādībai." [sp. 23.lpp] Šī ideja, par vienu spēku, kas ir visu notikumu virzītājs, ir ļoti nozīmīga Spensera pasaules uztverē. Spensera kritiķi šinī gadījumā varētu teikt, ka viņus nepārliecina šāda pamatspēka esamības pierādījums, un ja viņus neapmierina visa Spensera evolūcijas teorija, šis būtu viens no kritikas stūrakmeņiem -  teorija balstīta uz aplamu pieņēmumu.

            Runājot par izzināmiem procesiem un saprotamām parādībām, Spensers operē ar jēdzieniem Matērijas neiznīcināmība, "ar kuru mēs domājam un saprotam Spēka neiznīcināmību, caur kuru uz mums darbojas Matērija" [30.lpp.], Kustības nepārtrauktība, kas "padara Zinātni un Filosofiju iespējamu, jo kaut kā kustība varētu sākties no nekā un beigties arneko, tad zinātnes skaidrojumi nebūtu iespējami" [30.lpp.], Spēka pastāvība, Spēka pārvēršanās un ekvivalentums, u.c. Spēka pārvēršanās un ekvivalences ideja ir nozīmīga ar to, ka "fiziskie spēki kvantitatīvi un kvalitatīvi ir salīdzināmi, tie nepalielinās un nesamazinās" [32.lpp.], un tas sasaucas ar ideju par vienu pamatspēku, un kā mēs redzēsim vēlāk, tas dod Spenseram pamatu apgalvot, ka nav atšķirības starp fizisko ,organisko un sociālo pasauli. Likums ir viens visām. Spēki fiziskie un sociālie ir salīdzināmi, un "ja mēs jautāsim, kur rodas tie fiziskie spēki, no kuriem attīstas spēki sociālie, atbilde būs iepriekšējā -  no saulstariem." [33.lpp.]

            Kustības virziens ir nozīmīga kategorija. Spensers ar piemēriem (piem. vulkāni kas rodas Zemes garozas vājākajās vietās) rāda, ka kustība ir virzīta vismazākās pretestības virzienā. Te mums jāpiezīmē, ka šis varētu būt vēl viens aplams pieņēmums, jo mēs drīzāk uzskatam, ka tas ir nevis kaut kāds viennozīmīgi definēts virziens, bet gan kustībā iegūts virziens. Tāpēc mēs nevaram piekrist no šī apgalvojuma izrietošajam secinājumam par to, ka Kustībai ir viens virziens, un visi kustībā esošie agregāti virzas uz vienu mērķi (kas ir Evolūcijas būtība).

            Īsā izklāstā Spensers saka, ka viņš meklē visu procesu kopējo elementu, matērijas un kustības nepārtrauktās pārdales likumu. Katrs priekšmets laiku pa laikam piedzīvo sava stāvokļa izmaiņu, "tāpēc mūsu jautājums: kāds dinamiskais princips, kas der visām pārmaiņām ( kā kopumā, tā tās daļām), izsaka šīs mūžīgi mainīgās attiecības?" [37.lpp.] Tā ir Spensera pamatnostādne -  ticība kāda vispārējā likuma esamībai kas nosaka visas matērijas un tās agregātu, arī sociālo, vienotu kusību vienā virzienā.

            Otrs paņēmiens, kā pamatot savu filosofiju un evolūcijas teoriju, Spenseram ir indukcija, "dedukcija ir jāpārbauda ar indukciju." [40.lpp.] Spensers ņem reālus faktus un procesus, parāda, cik tie ir atbilstoši viņa hipotēzēm, jau deduktīvi pierādītām.

            Visbiežāk tiek minēta Saules sistēma un tās rašanās, augu pasaule, Zemes un dzīvnieku ģenēze, sociālā dzīve u.t.t. Nav brīnums, ka indukcijai vienlīdz labi ir piemēri no organiskās, neorganiskās un sociālās pasaules. Tas atbilst Spensera uzskatam par vienu likumsakarību, kas nosaka visa esošā agregāta esamību. Tāpēc minēto piemēru ir tik daudz un tie ir tik dažādi. Tā ir Zemes rašanās (teorija), augu sakņu augšanas virziens, instrumentu un mašīnu attīstība, cilvēka fizioloģiskie procesi u.t.t. Visi piemēri it kā apliecina šī kopējā likuma izpausmes pazīmes, par kurām runa ies nākamjā nodaļā.

Evolūcijas teorijas īss izklāsts

            Kā jau mēs vairākkārtīgi esam atzīmējuši, H.Spensera filosofijas izejas punkts ir loģiskās dedukcijas ceļā iegūtā un un ar indukciju apstiprinātā (vismaz tā viņš pats ir uzskatījis) filosofiskā atziņa par to, ka visas pasaules pamatā (gan sociālās gan fiziskās) ir vienas un tās pašas likumsakarības. Visam visumam un reizē arī atseviškiem tā agregātiem ir viena kustība vienā virzienā.

            Vispirms te būtu jāapstājas pie idejas par fiziskās un sociālās pasaules līdzību, analoģiju. No kopējā likuma esamības viegli secināt, ka dažādu agregātu uzbūves un funkcionēšanas princips ir viens un tas pats. Tas Spenseram dod iespēju salīdzināt sabiedrību ar organisko un pat neorganisko pasauli. Viņš tieši raksta: "Dzīvnieku un sabiedrības orgānu uzbūve ir balstīta uz vienu principu." [289.lpp.] Tā ir viena no funkcionālajām idejām -  cilvēku sabiedrības salīdzināšana ar dzīvu organismu. Tie esot salīdzināmi agregāti, un izzinot viena funkcionēšanu un uzbūvi, atklātos principus pēc analoģijas var attiecināt uz otru. Tā arī H.Spensers dara, sabiedrības ģenēzes un uzbūves skaidrošanā viņš pielieto bioloģijā un tai tuvajās dabaszinātnēs iegūtās zināšanas par augiem un organismiem. Ir skaidrs, ka tajos laikos šīs zinātnes ir labāk attīstītas par socioloģiju, kas tad tikai dzimst, un šāda ideju un principu "aizņemšanās" liekas loģiska.

            Pārejot no filosofiskajām kategorijām uz savas filosofijas specifiskajām, un mazāk abstraktām, H.Spensers runā par diviem antagonistiskiem procesiem: Evolūciju un Sabrukšanu. Sabrukšana ir matērijas dezintegrācija un kustības mazināšanās, bet evolūcija -  matērijas integrācija un kustības izkliedes process. [38.lpp.] Citiem vārdiem, "evolūcija ir pāreja no nesaistītas viendabības uz sasaistītu daudzveidību." [44.lpp.] Organisma jeb agregāta pāreja no vienkāršākām formām uz sarežģītākām, kas ir evolūcijas būtība un vēsturiskā gaita, ir redzama piemēram darvina evolūcijas teorijā. Tas atklājas arī katrā dzīvā organismā -  tas dzimst ar minimālu maz attīstītu orgānu daudzumu, tikai augšanas procesā orgāni pilnveidojas un rodas jauni. Kopumā organisms kļūst arvien komplicētāks, saites starp tā orgāniem arvien sarežģītākas. Tas pats notiek ar cilvēku sabiedrību. Piemēram, ja mēs paskatamies vēsturē, mēs redzam, ka rases attīstas un to kļūst vairāk. Tāpat laulību institūts arvien ir attīstījies no diezgan nesaistītām formām, tādām kā poligāmija, poliandrija u.c. Nozīmīgākā dzīvā organisma un sociālā organisma atšķirība ir tā, ka "dzīvais organisms veido konkrētu veselumu, bet sociālais, tādu, kas nav konkrēts, bet ir diskrēts." [288.lpp.] Iespējams, ka evolūcijas kontekstā šis atzinums nav svarīgs, bet tas tāds ir aplūkojot Spensera devumu socioloģijai kopumā. Bet par to vēlāk.

            Spensers raksta par diviem pretējiem procesiem, sabrukšanu un evolūciju. Ja evolūcijas loma un izpausme ir labi ilustrēta, piemēram, sociālajā agregātā tā ir "nemitīga cilvēku garīgās dzīves un eksistences apstākļu harmonijas palielināšanās, un evolūcija var beigties tikai iestājoties vislielākajai pilnībai un vislielākajai laimei." [54.lpp.] Pretējā procesa, sabrukšanas, nozīme īsti netiek parādīta. Varbūt tā ir pozitīvistu, Spensers tiek pieskaitīts pozitīvisma virzienam, pazīme, nedomāt par negatīvajiem procesiem, ticēt, ka tie kopumā negūs pārsvaru.

            Attīstības (evolūcijas) gaita raksturīga ar agregāta sastāvdaļu komplicēšanos , kā Spensers saka, diferencēšanos, un tam sekojošu integrēšanos. Veselumam augot, tam veidojas jaunas struktūras un visa sistēma sarežģās. Integrācija ir nepieciešams process attīstības gaitā, tas dod iespēju sastāvdaļām kas diferencējušās par jaunu iekļauties kopējā sistēmā. Tās veido jaunas struktūras, tādējādi Spensera evolūcijas teoriju var raksturot ar formulu: attīstība noris funkcionāli diferencējoties un strukturāli integrējoties. Attīstoties jebkuram organismam, dzīvam vai sociālam, tas daudzveidojas, rodas jaunas daļas ar jauniem uzdevumiem (diferenciācija), tas savukārt nosaka nepieciešamību šīm jaunajām sastāvdaļām iekļauties kopējā veselumā (integrācija). Jebkurš organisms ir veselums, un evolūcija ir virzība no vienveidības uz lielāku daudzveidību, tāpēc integrācija ir nepieciešams nosacījums.

            Kā sabiedrībā izpaužas tās līdzība ar dzīvu organismu? Pirmām kārtām, tās ir 3 galvenās "orgānu" sistēmas -  uzturošā (sagādā uzturu), sadalošā (nodrošina dažādu sociālo daļu saiti ar darba dalīšanas palīdzību), regulējošā (valsts personā nodrošina pakļaušanos veselajam). Attiecīgi katrai no šīm kategorijām atbilst cilvēku grupas kas nodrošina šo uzdevumu veikšanu -  iztikas sagādātāji (zemnieki), tās sadalītāji u.t.t. Šo sistēmu specifiskās daļas jeb orgāni ir institūti, iestādes. Spensers izdala 6 galvenos institūtus: mājas, rituālu, politisko, baznīcas, profesiju, rūpniecības. Attīstoties sabiedrībai, kad daļas arvien vairāk diferenciējas un struktūras integrējas, arī tās vadīšana sarežģas. Kopumā skatot kā H.Spensers apraksta sabiedrību, var teikt, ka tas ir bioloģizēts veidojums, ar tiešām analoģijām ar bioloģisku organismu.

Herberts Spensers -  sociologs (nobeigums)

            Kas mums liek domāt un uzskatīt, ka Herberts Spensers ir sociologs, ja pats viņš savu sintētisko filosofiju ir nosaucis par Filosofiski - Reliģisku mācību [spens. 56], un viņš bieži tiek nosaukts tikai par filosofu? Mēs domājam, ka galvenais ir objekts, kas nosaka priekšmetu. Spensera pētījumu "augstākais" empīriskais objekts bija sabiedrība, tas pats, kas ir socioloģijas zinātnes pamatobjekts. Protams, viņam bija psiholoģiska pieeja, viņš daudz "filosofēja", bet tas nemazina viņa devuma nozīmi socioloģijas teorijas vēsturē, un kā jau mēs esam minējuši, viņš joprojām ir atzīts par vienu no ietekmīgākajiem "šocioloģijas tēviem". Tāpēc mēs vēlētos vēlreiz īsumā atzīmēt galvenos H.Spensera nopelnus socioloģiskās domas atīstībā.

            Mēs jau esam minējuši, ka viņš bija viens no pirmajiem kas socioloģijā sāka lietot tādus jēdzienus kā sistēma, funkcija, struktūra, institūts. Tie ir kļuvuši par socioloģijas pamatjēdzieniem, bez to izmantošanas nav iedomājama sociālās sistēmas analīze, vai pat vienkāršs apskats.

            Ar šiem jēdzieniem cieši saistīta ir pati Spensera pieeja objektam -  tā ir funkcionālā sistēmanalīze. Arī te viņš bija no pirmajiem kas redzēja sabiedrību kā vienotu sistēmu, kas sastāv no struktūrām, kuras savukārt funkcionāli vieno kaut kādi elementi. Piemēram, "sociālais agregāts kļūst dzīvs veselums ar emocionālo un intelektuālo valodu, šis aģents nodrošina organizācijas sastāvdaļu atkarību un saiti" [sp. 288]. Sabiedrība, tā ir ne tikai atsevišķa un savādāka esamības forma, bet tā ir arī vienots kopums, kas tomēr sastāv no ļoti daudzām sastāvdaļām, kas ir saitītas savā starpā. Pat "atsevišķas domas esamība jau nozīmē to, ka ir jābūt veselai domu sistēmai" [sp 26]. Viņš ir veiksmīgi analizējis dažādas struktūras, institūtus, un no tā ir izaugusi sistēmanalīze.

            Nozīmīga ir H.Spensera atziņa par izzināmo un neizzināmo. Lai gan to, ka lietu būtību principiāli nav iespējams izzināt, un nav vērts ar to nodarboties, teicis jau Kants, Spensers šo ideju pavērš socioloģiskā rakursā, un konkretizē sakot, ka zinātne varot izzināt tikai uztveramās atšķirības un līdzības. Zinātniskā doma ir jāšķir no reliģiskās.

            Tādas ir H.Spensera galvenās idejas un pieejas, neskaitot evolūcijas teoriju, kuru mēs iepriekš apskatījām un kas bija valdošā sociālā paradigma tajā laikā, bet varbūt daudz mazāk nozīmīga mūsdienās, un viņš bija tās galvenais autors, kas liek viņu joprojām uzskatīt par vienu no nozīmīgākajām personībām socioloģijas vēsturē.

Vēres

SPENSER, G. "Sintetičeskaja filosofija G.Spensera (v sokraščonnom izloženije G.Kollinza)", Kijev, 1997

"Sovremennaja Zapadnaja sociologija (slovar)", Moskva, 1996

"Filosofskij enciklopedičeskij slovar", Moskva, 1997