S |
okrats (Sokratēs; ap 469
– 339 pr.Kr.) zināmā mērā iezīmē otru grieķu filozofijas sākumu. Sākot ar
Sokratu, filozofu uzmanība pievēršas cilvēka un sabiedrības dzīves jautājumiem
– problēmām par to, kas ir cilvēka dzīvē labs, patiess un tikumīgs. Cilvēka
dzīve pirmām un galvenām kārtām noris sabiedrībā, un viņa svarīgākās (arī
grūtākās!) problēmas saistās ar “politiku” (no polis –pilsēta, t.i., valsts, jo
Grieķijā katra lielākā pilsēta bija sava valstiņa). Cilvēka galvenie jautājumi
nav tik daudz par pareizo dabas izpratni, bet par pareizo rīcību sabiedriskā
vidē. Grūtās problēmās saistās ar šīs pareizās rīcības uzzināšanu
(noskaidrošanu), standartiem un iedzīvināšanu (“darīšanu”) dažkārt naidīgā
vidē.
Sokrats
nekādā ziņā nebija pirmais, kas sāka interesēties par šādiem jautājumiem.
Grieķu valstiņas ar dažādām valdības formām (demokrātiju, monarhiju, diktatūru
u.c.) jau bija pastāvējušas labu laiku, un cilvēki bija debatējusi par
sabiedriskām iekārtām. Tāpat bija jau izveidojusies īpaša filozofu grupa –
sofisti, viņu vidū tādi kā Protagors (Protagoras; ap 490 –420 pr. Kr.), Gorgijs
(Gorgias; ap 483-ap 375 pr. Kr.), kuri kā apkārtceļojoši skolotāji solīja
iemācīt veidus, kā trisinā politiskus, sabiedriskus un morālus jautājumus. Sofisti
pulcināja mācekļus un centās iemācīt īpaši runas prasmi (retoriku), lai ar to
jaunie mācekļi gūtu labus panākumus politiskajā un sabiedriskajā dzīvē.
Vienlaikus sofistu darbība veicināja zināmu relatīvismu morāles jautājumos, jo
radīja pārliecību, ka katru uzskatu var aizstāvēt, ja tikai to prot pienācīgi
un pārliecinoši izdarīt. Tā Protagors aizstāvēja viedokli, ka cilvēks ir visu
lietu mērs.
Sokrats ar savu dzīvi un mācību ir it kā simbols šādai pieejai un
interesei par morāliem un sabiedriskiem jautājumiem. Filozofam ir jārunā
pirmkārt par cilvēka dzīvi un izturēšanos un tikai pēc tam par dabu un esamību.
Filozofam pašam ir jābūt nenogurstošam patiesības meklētājam un patiesības
mīlētājam, kaut arī tas var izraisīt ciešanas un pat nāvi.
Sokrats,
kurš nāca no senas atēniešu gimenes un bija kalpojis Atēnām kā varonīgs
karavīrs, centās pildīt noteiktu morālu misiju. Viņš pulcināja mācekļus,
debatēja ar ikvienu, kurš gribēja klausīties un bija gatavs aizsāvēt savus
uzskatus arī tad, ja tas maksātu dzīvību. Sokrats pats neko neuzrakstīja, un
mēs par viņa uzskatiem uzzinām no viņa mācekļu (īpaši Platona) atmiņām. Daži
pētnieki Sokratu ir salīdzinājuši ar Jēzu vai Konfūciju, kuri arī paši nav nekā
uzrakstījuši, bet atstājuši neizdzēšamu ietekmi uz saviem mācekļiem un
sekotājiem. Sokrats ir saistīts ar Atēnu dzīvi viena no svarīgākajiem periodiem
(Peloponēsas kara un pēckara gadiem), un Sokrata tradēgija (netaisnais nāves
spriedums) atklāj ikvienas politiskas iekārtas sarežgīto problēmu – kā
nodibināt un nodrošināt taisnību, ievērojot dažādās sabiedriskās un politiskās
intereses.
Sokrata mācība un metode.
Sokrats parādās Platona dialogos kā persona, kas nepārtraukti izvaicā
cilvēkus par viņu uzskatiem dažādos jautājumos. Sokrats sagaida, ka cilvēkam ir
jābūt spējīgam ne tikai savus uzskatus deklarēt, bet arī tos izskaidrot
(piemēram, definēt, ko viņš domājis ar tiem dažādajiem jēdzieniem, kurus lieto)
un pamatot – minēt pārliecinošus iemeslus (argumentus), kādēļ aizstāvētais
uzskats būtu pareizs un pieņemams. Cilvēka domāšanai ir jābūt logiskai un
rīcībai konsekventai. Cilvēks nevar dzīvot melos un pretrunās. Dzīve sabiedrībā
prasa zināmu godīgumu un atklātību, vēlēšanos pārvarēt savas iegribas un ņemt
vērā morālus apsvērumus. Bez tikumības dzīve sabiedribā nav iespējama, bet ir
arī jābūt skaidrībā par to, kas ir šie tikumi (t.i., vai tikumi ir tiešām
tikumi) un ko nozīmē būt tikumīgam (piemēram, kā iemacīt tikumību).
No šādas nostājas izaug Sokrata galvenie uzskati, kas parādās dažādajos
dialogos. Lai gan lielākā daļa no tiem bija pazīstama jau agrāk, ar Sokratu tie
iegūst īpašu nozīmi. Vispirms – prasība “izzini pats sevi!”. Tā ir pirmā un
svarīgākā lieta cilvēka dzīvē. Mēs neko nepanāksim, ja nepazīsim paši sevi. Šī
sevis izzināšana un pazīšana tomēr nav viegla, jo tā prasa godīgumu, analīzi un
arī kritisku pieeju. Cilvēki gan varbūt dažkārt nemaz nevēlas sevi pazīt, jo
tas var likt mainīt savus uzskatus un izturēšanos. Otrkārt – “apzinies savas
robežas!”. Lielā mērā tas izriet no pirmās prasības. Iepazīstot sevi, mēs
atklājam arī savu iespēju robežas. Lielākā gudrība, kā Sokrats kāda sarunā
norādījis, ir apzināties, ka mēs nekā nezinām, t.i., ka mūsu zināšanas ir
stipri ierobežotas. Viņš pie šīs atziņas nonācis pēc ilgiem meklējumiem, jo
Delfu orākuls esot teicis, ka Sokrats esot gudrākais cilvēks Grieķijā. Viņš tam
neticējis un sācis pētīt cilvēku gudrību, ejot, piemēram, pie dzejniekiem,
politiķiem, amatniekiem. Lai gan visi lielījušies ar savu gudrību, visur
atklājušās nepilnības zināšanās. Biedzot Sokrats bijis spiests secināt, ka viņš
tiešām ir gudrākais, jo apzinās savu zināšanu šķietamību. Treškārt – “neizzinot
dzīvi, nav vērts dzīvot!”. Arī tas izriet no iepriekšējiem uzskatiem. Tikai
pazīstot sevi un apzinoties savu iespēju ierobežotību, mēs varam cerēt dzīvot
pilnvērtīgu dzīvi. Tikai šādos apstākļos cilvēka dzīvei var būt sava jēga un
piepildījums. Mūsu dzīves vērtību nosaka mūsu uzskati par to, kas mēs esam un
varam būt. Nebūdami skaidrībā par sevi, mēs nevaram būt skaidrība par to, kas
ir tiešām svarīgs un nozīmīgs dzīvē.
Ja tāda ir īstā gudrība, tad filozofija ir veids, kā palīdzēt cilvēkam
atklāt pašam sevi. Šajā ziņā filozofija savā būtībā ir metode (“ceļš”), kas ir
vērsta uz pašu cilvēku, t.i., sevis noskaidrošanu. Tā ir jautājumu izvirzīšanas
un uzskatu pārbaudes metodologija. Sokrats ir pārliecināts, ka patiesība jau ir
katrā cilvēkā, viņam tikai jāpalīdz to atklāt. Sokrats ir salīdzinājis sevi ar
vecmāti, kas palīdz sievietēm dzemdēt bērnus. Bērns jau ir dzemdētājā, un
vecmātes uzdevums ir tikai palīdzēt šim bērnam piedzimt. Tā arī katrs cilvēks
nes sevī patiesas zināšanas par sevi (un līdz ar to par esamību), un filozofa
palīdzība saistās ar šo zināšanu “atgūšanu” jeb “atcerēšanos”. Šī filozofijas
metode būtībā ir dialektiska – tā ir jautājumu un atbilžu meklēšana, jo tā mēs
parasti atklājam un noskaidrojam uzskatus. Filozofijai šajā ziņā nav kaut kāda
īpaša “mācību viela”, īpaši uzskati, kas būtu jāpieņem, piemēram, par pasauli,
religiju utt. Filozofiskās pārrunas var sākties kurā katrā vietā par ikvienu
jautājumu vai tematu. Tā arī Platona dialogos atklājas, ka Sokrats uzsāk
filozofiskās pārrunas visdažādākos apstākļos, piemēram, uzdodot jautājumus par
dievbijību, skaistumu, taisnību utt. Sarunas tematam ir gadījuma raksturs,
svarīgi ir, kur šī saruna aizved un kādus jautājumus liek risināt. Mācīt un
mācīties filozofiju nozīmē filozofēt, t.i., “praktizet” šo metodi. Iemācīt
filozofiju nozīmē to demonstrēt, parādīt, dot piemērus, ilustrēt, bet ne apgūt
kaut kādu mācību vielu. Sokrats izprot savu skolotāja uzdevumu. Netaisnajā
tiesas prāvā Sokrats noraida pārmetumus, ka viņam ir kādi religijai nepieņemami
uzskati par zvaigznēm, sauli utt. Viņš par šīm lietām neinteresējas. Sokrats
nemāca uzskatus, bet metodi.
Morāle.
Šāda pieeja Sokratam ir arī morālās dzīves jautājumos. Tikumība pamatā
ir tas pats, kas zināšanas, t.i., zināšanas pašam par sevi. Ļaunums ir
nezināšana, kļūda. Šo Sokrata uzskatu mēs nedrīkstam pārprast. Sokrats nav
“morāles skolotājs”, kam ir kāds īpašs viedoklis par to, kādiem mums jābūt.
Tikums ir tas, kas padara cilvēka dvēseli labu. Ja ta, tad mums jāzina, kas
vērš cilvēka dvēseli labu, bet tas savukārt ir saistīts ar izpratni par to, kas
ir cilvēks un viņa dvēsele. Morāles normas un tikumi šajā ziņā neatrodas kaut
kur ārpus cilvēka paša dabas un rakstura. Šī daba ir jāpazīst, lai mēs vispār
varētu tālāk runāt par morāli un arī rīkoties saskaņā ar morāles normām. To,
kas ir šī daba, mēs varam uzzināt katrs pats sevī. Kas ir pats cilveks, tas ir
uzzinams un noskaidrojams. Cilvēkam ir sava noteikta struktūra (piemēram,
ķermenis un dvēsele) un sava “funkcija”. Cilvēks ir racionāla būtne, ar to viņš
atšķiras no dzīvniekiem. Visi cilvēki vēlas būt laimīgi, bet mūs var padarīt
patiesi laimīgus tikai tas, kas ir saskaņā ar mūsu dabu, t.i., ja mēs pildām
savu īsto “funkciju”. Visi izturēšanās veidi mūs nepadarīs laimīgus, bet tikai
tie, kas ir saskaņā ar mūsu dveseli, t.i., tās labumu. Citiem vārdiem – tas,
kas ir labs vai pareizs, ir arī patiess, t.i., atbilst cilvēka (viņa dvēseles)
būtībai. Tikums šaja ziņā nav nekas cits kā mūsu spēja rīkoties zināmā veidā –
saskaņā ar to, kas mes esam un varam būt.
Ļaunums no šāda redzesviedokļa ir cilvēka rīcība pret savu būtību (savu
dabu, dvēseli). To var izskaidrot vienīgi ar nezināšanu. No vienas puses,
ļaunums ir savas racionalitātes noliegums, pretruna, nepatiesība (dzīvošana
melos). Netikumīgais cilvēks dzīvo ilūzijās par sevi un citiem cilvēkiem. No
otras puses, ļaunums nozīmē darīt to, kas padara cilvēku nelaimīgu, nekopt
savas dvēseles dzīvi, neattīstīt savas spējas. Sokrats uzsver, ka ļaundaris ir
nelaimīgāks par cietēju. Viņš ir norādījis, ka pretēji vispārpieņemtam ieskatam
tirāns jeb diktators ir visnelaimīgākais cilvēks pasaulē, jo nezina, kas ir
tiešām viņa interesēs. (Egoista lielā problēma ir tā, ka viņš nepazīst savu
“ego” un līdz ar to neprot rīkoties tā, lai piepildītu savu dzīvi un sasniegtu
laimi.)
Šāda pieeja noraida ralatīvismu un skepticismu morāles jautājumos.
Morāles normas un vērtības ir atklājamas un noteicamas, bet tās neatrodas kaut
kur ārpus cilvēka. Tām ir savs zināms racionāls pamats. Tās , kā jau minēts,
var atklāt katrs pats sevi, un tā tam ir arī jānotiek. Tas ir morālās
audzināšanas un izglītības mērķis un saturs. Ne tikai tas, kas mēs esam, bet
arī tas, kas mūs padara labus un līdz ar to laimīgus, jau atrodas katrā
cilvēkā; šīs patiesības ir tikai jāatklāj. Sokrats bieži runā par jautājumu,
vai tikumība var tikt iemācīta. Atbilde ir “jā” un “nē”. Tikumība nav kaut kas
tāds, ko mēs varam iedot otram cilvēkam; tā nerodas ar kādas informācijas
apgūšanu. Tā ir jāatklāj katram pašam, bet ietver zināmu disciplīnu un
vingrināšanos. Mēs kļūstam tikumīgi, zināmā veidā rīkojoties un izturoties. Tā
ir “kultivācijas” lieta (dvēseles apzināšana un attīstīšana).
Sokrata
duālisms.
Šāda pieeja nenoliedzami saistījās ar zināmiem uzskatiem par cilvēka
esamību un pasauli. Sokrats savu viedokli šajā jautājumā neuzskata par savu
izgudrojumu vai atklājumu. Sokrats ir nenoliedzami duālists, pec viņa domām,
cilvēks sastāv no divām daļām jeb substancēm. Cilvēks būtība ir miesa
(ķermenis) un dvēsele. Abas šīs substances ir radikāli atšķirīgas, un tām ir
arī atšķirīgs liktenis. Dvēsele ir garīga un mūžīga, kas tikai īslaicīgi ir
“iesprostota” ķermenī. Sokrata iemīļotais salīdzinājums ir putns būrī. Tāpat
nenoliedzami, ka Sokrats uzskata par cilvēka īsto un paliekošo daļu viņa
dvēseli. Cilvēku raksturo tas, kas notiek dvēseles dzīvē - dvēseles spējas un
darbība. Miesa ir tikai pārejošs ietērps. Ķermenis it kā traucē cilveku apgūt
patiesas zināšanas un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Pašam Sokratam nav īpašas
intereses par savu ārieni, bagātību un mantu. Visas šīs lietas ir pārejošas
salīdzinājumā ar cilvēka dvēseles dzīvi. Kādā dialogā Platona piemin it kā
Sokrata ieskatu, ka jau mūžībā visas dvēseles ir apguvušas visas patisās
zināšanas, bet piedzimstot tās esot piemirsušas. Tā mūžīgās patiesības jau ir
katrā cilvēkā, bet tās tikai jāatceras. Patiesās zināšanas ir atmiņas, un
mācīšanās ir atcerēšanās. Filozofija palīdz atcerēties (atgādina) to, kas piemirsies.
Visu šo duālistisko ievirzi, šķiet, Sokrats iemantoja no grieķu kultūras un
religiskās dzīves. Duālisms ar lielu varbūtību ir pats vecākais cilvēka (un
visas pasaules) izpratnes mēginājums.
*****
Noslēgumā varētu jautāt, kas izraisīja tik negatīvu atēniešu nostāju
pret Sokratu, ka viņš tika notiesāts uz nāvi (iedzerot indi). Nebija nekāda
pamata apsūdzībai, ka Sokrats samaitājot jaunatni un noliedzot debesu spīdekļu
dievišķību. Sokrata nepārtrauktā jautājumu uzdošana, šķiet, nebija pieņemama daudziem
politiskiem vadoņiem. Atēnas bija pazaudējušas Peloponēsas karā, demokrātiskā
kārtība bija it kā piedzīvojusi neveiksmi, un bija iestājies reakcijas laiks,
kad varbūt notika “grēkāžu” meklēšana. Tas, ka Sokrats savus jaunos sekotājus
aicināja pārbaudīt savus un citu uzskatus, meklēt patiesību pašiem par sevi un
dzīvot tikumīgu dzīvi, varbūt daudziem izlikās pārāk “revolucionāri”. Ar savu
stāju un gatavību mirt par savām idejām Sokrats kļuva par filozofijas simbolu
un piemēru daudziem vēlākajiem domātājiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru