Sengrieķu filosofs- Sokrāts

Referāts vēsturē

Sengrieķu filosofs- Sokrāts

Rīgas Valsts 1. Ģimnāzijas

10.e klases skolēns

Pauls Kļaviņš

Saturs

1.     Par Sokrātu……….………………………………………………………... ...3.lpp

2.     Sokrāts par filosofiju……………………………… …………………………4.lpp

3.     Sokrāta filosofiskie uzskati…………………………… ……………………..5.lpp

4. Sokrāta atziņas un viņa nāve……………...…………………………………..6.lpp

5. Izmantotās literatūras saraksts……………………………… ………………...7.lpp

          Sokrāts (470.- 399. g. pr. Kr.)- viena no mīklainākajām personībām filosofijas vēsturē, viņš ir viens no tiem, kurš ir atstājis vislielāko ietekmi uz eiropeisko domāšanu.                                                                                              Par viņu ir zināms, ka viņš dzimis un dzīvojis Atēnās, bijis sabiedrisks cilvēks, un nav varējis palaist garām iespēju aprunāties ar vietējiem atēniešiem par jebkuru tēmu. Daba viņu nebija apveltījusi ar izskatu, viņš bijis pat ļoti neglīts- maza auguma un resns, ar izvalbītām acīm un uzrautu degunu. Par viņu teikts: ,,Neskatoties uz viņa izskatu, savā būtībā viņš ir pat apburošs, var meklēt pagātnē un var meklēt tagadnē, bet nekad nevarēs atrast tādu kā viņš.’’ Bet lai cik mīlēts, apbrīnojams un unikāls viņš bija, 399. g. pr. Kr viņš tika notiesāts un sodīts ar nāvi. Kā tas ir bijis ar daudzām slavenībām, arī Sokrāts kļuva populārs pēc savas nāves, viņu sāka uzskatīt par vairāku filosofisko virzienu pamatlicēju.

                Sokrāts uzskatīja, ka filosofija nav tikai dabas aplūkošana, bet gan mācība par to, par to, kā jādzīvo. Šī iemesla dēļ viņš vērsās pret pirmajiem fiziķiem, nosodīja empīrisko dabas pētīšanu, un sajūtu orgāniem nepiešķīra lielu lomu pasaules izzināšanai. Sokrāts tika teicis: ,,Zināt cilvēks var tikai to, pār ko tam ir vara. Un vara viņam nav par ārējo dabu, pār pasauli, bet pār dvēseli. Tāpēc patiesas zināšanas cilvēkam var būt tikai par dvēseli. Galvenais izziņas uzdevums ir pašizziņa- izzināt pats sevi.’’

                Sokrāts savā filosofijā aprakstīja par cilvēka esamības jēgu, par to, kāpēc cilvēks dzīvo pasaulē, kāds ir cilvēka uzdevums. Viņš īpaši uzsvēra, ka cilvēkam savā dzīvē jācenšas pēc iespējas vairāk izzināt, ka tas ir viņa dzīves mērķis, šī izzināšanas māka jānodod citiem, lai viņi spētu darīt to pašu. Sokrāts bija viens no pirmajiem, ja ne pirmais, kas spēja pateikt: ,,Es zinu, ka es vēl neko nezinu, bet citi nezina pat to.’’ Sokrāts zināšanu uzskata par lielu dāvanu, bet nezināšanu par milzīgu nelaimi. Cilvēks, kas nezina, ir ar mazu vērtību, viņam nav jēga dzīvot, jo viņš nepilda savas esamības uzdevumu- Izzināt un zināt!                                                                                                                    Viņš stipri pievēršas cilvēces tikumības jautājumam – rīkošanās pēc laba prāta un gribas, lai citi no tā neciestu, lai labums būtu vairāk citiem nekā pat pašam. Viņš pieļauj pat uzupurēšanos citu dēļ. To jo vairāk pierāda viņa teiktais, ka nav tāda cilvēka, kurš, zinādams, ka var izdarīt kaut ko labu, darītu sliktu. Pamatojoties uz to, viņš jebkuru sliktu rīcību izskaidro vienkārši ar nezināšanu, bet gudrību ar labām zināšanām.                                                             Sokrāts savā filosofijā nerakstīja par ārējo pasauli, par kosmosu, par apkārt esošo, jo kā pats bija teicis- mēs paši par sevi vēl nekā nezinām, kur nu vēl par visu pasauli un kosmosu.                                                                                      Sokrāta darbībā svarīgi bija tas, ka viņš nevienu nekad necentā pamācīt, bet gan pats mācījās no cilvēkiem, radīdams iespaidu, ka neko nezina. Šādā sarunā viņš centās izdabūt no cilvēkiem viņu individuālo atziņu, jo tā ir katra personīgā patiesība.                                                                                                      Ļoti konspektīva Sokrāta filosofisko uzskatu formula ir: ZINĀT-GRIBĒT-VARĒT-DARĪT.

          Savos darbos Sokrāts ļoti iestājās par demokrātisku valsts pārvaldes formu, stāstīja tautai par dzīvi demokrātijā, par viņu tiesībām lemt likumus, piedalīties valsts vadīšanā- tas arī bija iemesls viņa nāvei.

 

         

Sokrāts nodzīvoja 70 gadus, līdz tika notiesāts uz nāvi par saviem filosofiskajiem uzskatiem un to sludināšanu- viņš rakstīja par demokrātiju, kas tai laikā nebija no valdnieku puses pieļaujama, bet tiesā paziņoja, ka viņš tiek apsūdzēts par pašreizējās reliģijas noniecināšanu, dievu zaimošanu, kā arī par jaunu dievu izdomāšanu, viņš mira cietumā izdzerot indes kausu. Tajā laikā Sokrāta skolniekam Platonam bija 29 gadi, skolotāja nāve viņu tik ļoti iespaidoja, ka tā noteica viņa filosofijas tālāko darbību.                                              Pirmais, ko Platons izdarīja, bija Sokrāta ‘’Apoloģijas’’ jeb ‘’Aizstāvēšanās runas’’ sarakstīšana un izdošana 392. gadā p.m.ē. Tā saturēja detalizētu informāciju par Sokrāta runu tiesas priekšā.  

“Nav kauns nezināt, bet gan negribēt zināt.”

“Cilvēka ļaunums ir nezināšanas sekas”

“Cilvēkam ir dota liela dāvana, un tā saucas – zināšanas, un dota arī liels        ļaunums, un tas saucas – nezināt.”

 “Pareiza doma nenovēršami virza uz pareizu darbību.”

“Tev jāzina, ka gudrība un zināšanas ir labklājība.”

“Kas maz zina un zina pat to, tas zina daudz”

“Es zinu tikai to, ka nezinu neko, bet citi nezina pat to.”

“Tikums un lietderība ir viens un tas pats.”

“Galvenais gudrības uzdevums ir atšķirt labo no ļaunā.”