Ruģēna literārās darbības raksturojums

Tā laika vispārīgs raksturojums - ievadam.

            Pēc dzimtbūšanas atcelšanas (1817.un 1819. gadā) sākas latviešu feodālās literatūras pēdējais posms, kad tās negatīvais raksturs izpaužas sevišķi krasi. To rada dzimtbūšanas atcelšanas un iegūtās “brīvestības” slavinājumi, bezgalīgās pateicības žēlīgajiem kungiem par labo un prieka pilno dzīvi, kāda it kā pēc dzimtbūšanas atcelšanas ir sākusies latviešu zemniekam. Pateicība kungiem par dzimtbūšanas atcelšanu ir plašākā sabiedriskā rakstura tēma tā laika feodālajā literatūrā. Tā skan gan no “Latviešu Avīžu” un “Tā Latviešu Ļaužu Drauga” slejām, gan Latviešu draugu biedrības izdevumos, gan atsevišķo rakstnieku krājumos, viltojot dzīves īstenību un pasludinot verdzībā nomākto zemnieku, kas arvien vairāk ceļas protestā pret saviem kakla kungiem, par miermīlīgu, pateicīgu un laimīgu cilvēciņu.

            Par spīti visam, feodālās literatūras beigu posmā kļūst saredzamas pirmās plaisas tajā, pirmo reizi latviešu valodā iespiestā veidā parādās atsevišķi darbi ar kritisku attieksmi pret vācu kungiem, ar lepnumu tiek minēts latviešu vārds.

            Šajā rakcionālajā laikā arī dzīvoja Jānis Ruģēns.

Dzīve un daiļrades ceļš.

Itin kā uz sliekšņa starp diviem laikmetiem – aizgrimstošo feodālismu un topošo kapitālismu – atskan pirmā latvietības paudēja Jāņa Ruģēna tolaik jau diezgan spēcīgais tautā mestais vārds. Tas gan dzirdams nelielā viņa daiļrades daļā, taču sasaukdamies ar visas tautas dziļajām ilgām pēc gaišās nākotnes pagrieziena, rod jo plašu atbalsi. Dzejnieks jau nojauš topošās pārvērtības, nacionālās atmodas laika tuvošanos, bet tās īsti vēl neizprot un tādēļ paliek ieaudzis vecajā klaušu norietā, zināmā klerikālismā* un savrupībā.

Jānis Ruģēns dzimis 1817. vai 1819. gada 31. augustā Valmiermuižas pagasta Ruģēnos. Viņa tēvs bijis turīgs šo māju saimnieks, bez tam vēl baznīcas pērminderis, pagasta tiesas priekšsēdētājs un apriņķa tiesas piesēdētājs.

Pirmās mācības zēnam bija pie viņa tēva un pēc tam Valmieras draudzes skolā pie tajos laikos pazīstama skolotāja Brēžes. No 1832. līdz 1835. gadam viņš mācās Valmieras apriņķa skolā. Beidzis to, Ruģēns ir viens no pirmajiem, kam dota iespēja tālāk mācīties 1839. gadā nodibinātajā Valmieras draudzes skolotāju seminārā, kam par vadītāju iecelts Vācijā speciāli izglītotais Jānis Cimze. Pēc laikabiedru liecībām un raksturojumiem, Ruģēns bijis viens no centīgākajiem audzēkņiem, un, semināru beidzot, viņam apsolīta draudzes skolotāja vieta.

Taču šie plāni paliek nerealizēti, jo tūdaļ pēc semināra beigšanas 1843. gadā Ruģēnam parādās zināmas gara slimības pazīmes. Laika biedri gan atzīmējuši, ka garīgo depresiju Ruģēnam nomainījuši gaiši brīži un ražīgi periodi. Bieži vien viņš savu slimīgo veselības stāvokli izmantojis apzinīgi, lai daudziem pateiktu acīs patiesību, par ko garīgi vesels cilvēks tiktu sodīts.

J. Ruģēna pirmo iespiesto dzejoli “Vecs gads” sastopam mācītāja H. Treja vadītās nedēļas avīzes “Tas Latviešu Ļaužu Draugs” 1839. gada 52. numurā. Šī un tai sekojošās pāris dziesmiņas ir vienādā reliģiski - didaktiskā noskaņā, bet šās avīzes 1841. gada 35. numurā pēkšņi parādās Ruģēna pirmā “Latviešu draugu dziesma” – pazīstamā “Kad atnāks latviešiem tie laiki”. Tai 1842. gada 30. un 31. numurā seko otrā un trešā šī cikla dziesma, abas vēl drosmīgākas un nacionāli pašapzinīgākas par iepriekšējo.

No tā secināms, ka Ruģēna skatienam ieejamā apkārtnē nav bijušas svešas runas par latviešiem kā tautu un tās grūto vēsturisko likteni. Ruģēna vāciskajiem labvēļiem šādi viņu audzēkņa uzskati, protams, nevarēja būt tīkami, un viņa daiļradē – vismaz tās iespiestajā daļā – tālāk tik asas un drosmīgas domas nav manāmas. Tika 1843. gadā pabeigtajā apcerē “Ar acīm skatīts ceļš uz Vidzemes debesīm”, kas tai laikā nekur nav publicēta, bet norakstos gājusi no rokas rokā, vēlreiz parādās patstāvīgs uzskats par latviešu tautas vēsturi, kādu, Cimzes seminārā viss nemācīja. Izteiksme šajā darbā, protams, ir stipri naiva un faktu materiāls stipri trūcīgs, bet tas ir pirmais paša latvieša mēģinājums izsekot savas zemes un tautas gaitas, raugoties no vācu verdzinātā latvieša viedokļa.

            Šie latviskas apziņas caurstrāvotie darbi ir arī tie, ar kuriem Ruģēnam palikusi sava noteikta vieta latviešu literatūras vēsturē, kā pirmajam dzejniekam, kas apzināti paudis savas tautas nemieru ar gadsimtu verdzību un tiekšanos pēc gaišākas nākotnes.

            Nedaudz Ruģēns darbojies par palīgskolotāju, kādu laiku par tulku Valmieras apriņķa tiesā, bet mūža lielāko tiesu pavadījis bez noteiktas nodarbošanās. Uzturēdamies pie brāļa “Ruģēnos”, viņš bieži apstaigāja Valmieras tirgu, krogus, iebraucamās vietas, iepazinis viss dažādākos cilvēkus un tautas dzīvi.

            Nedēļas avīzē “Tas Latviešu Ļaužu Draugs”, 1854. gadā “Latviešu Avīzēs” un, sākot ar 1859. gadu ”Mājas Viesī” atrodami vēl daudzi Ruģēna sacerējumi – gan orģināldzejoļi, gan atdarinājumus, gan dažādas apceres (pat par japāņiem un pērļu zveju, par zirgu sacīkstēm, turku sultānu harēmu, Aleksandra Ņevska klosteri u.c. jautājumiem). Periodikā Ruģēna vārds sastopams līdz 1868. gadam. Ruģēna dziesmiņas uzņemtas arī P. E. Šaca “Pirmajā lasīšanas grāmatā” 1844. gadā un L. Hervāgena “Skolas maizē”, vairākos dziesmu krājumos un dzejoļu anoloģijās.

Ruģēns gatavojas arī pats savu lasāmo grāmatu. To viņš plānoja tādiem, kas pabeiguši jau Šaca ābeci, bet izdot nav varējis, jo slimības dēļ Ruģēnu par skolotāju neatzina un tāpēc tam nav dota arī atļauja laist klajā pedagoģisku grāmatu, lai gan cenzūras atsauksme bija labvēlīga.

Daļa Ruģēna dzejoļu iznāca arī grāmatās  ar nosaukumu “Dažādu dziesmiņu krājums”: I daļa – 1862. g, II – 1863. gadā. Manuskriptā bijis vēl sagatavots arī “Dziesmiņu” trešais krājums, kurā bijuši sakopoti viņa labākie tulkojumi un atdzejojumi, kā arī fabulas.

Lielākā Ruģēna darbu ir parādījušies 60. gadu pirmajā pusē, bet mūža beidzamajos gados viņa psiholoģiskā slimība sāka progresēt un viņa dzejnieka talants izsīka. Ruģēns miris 1876. gada 14. septembrī, apbedīt Valmiermuižas kapos.

Ruģēna literārās darbības raksturojums.

            Daudzi nostāsti, kas laika gaitā jau pārvērtušies anekdotēs, liecina par Ruģēna atjautību, taisnības mīlestību (muižniekiem un dažiem ierēdņiem viņš nepaticis ar savām dzēlīgajām asprātībām, kam vienmēr pamatā bijušas kādas dziļākas domas), bet reizē raksturo nenosvērtību. Šīs rakstura iezīmes ietekmē viņa daiļradi. Savas pēdas tur atstājusi arī stingrā ģimene, Cimzes seminārā valdošais gars t.s. “latviešu draugi” no kuriem Ruģenam sevišķi labvēlīgs bija Valmiermuižas mācītājs, vēlākais Vidzemes ģenerālsuperintendents F. Valters.

            Šo “latviešu draugu” ietekmē tad arī Ruģēns sacerējis un tulkojis daudz baznīcas dziesmu, pa pusei ortodoksālā*, pa pusei hernhūtiskā** garā, vairāk piemērodams tekstu attiecīgas melodijas vajadzībai, bez īpašas intereses par dzejas valodu un stilu. Samērā krietnās dzejnieka dāvanas tādā kārtā palikušas neizkoptas un daļēji sastingušas reliģiskos priekšstatos; dzejnieks bieži krīt reliģijas fanātismā un varēja uzrakstīt, piemēram, tādas banālas rindas, kuras vēlāk Kaudzītes kariķējot lika atkārtot patētiskajam Piejuka Krustiņam “Mērnieku laikos”:

            Lai jūra kauc, lai ceļas liela auka,

            Lai uguns trako mājā, mežā, laukā!

            Tev teicu, dievs, kamēr man nosvilst mati,

            Kamēr man’ bedrē nogrūž līķa rati.

                                        (“Uguns”)

            Tikai ievērojot augšminētos ietekmes avotus, kā arī dzejnieka slimību, kļūst saprotami viņa daiļrades lielie pretmeti, kuru patriotiskie motīvi jaucas ar veclaicīgu ētisko apceri un didaktiku.

            Ar jau pieminēto “Latviešu draugu dziesmu” ciklu Ruģēns sava laika dzejā ienesis jaunas skaņas. Pats populārākais no šā cikla ir pirmais dzejolis “Kad atnāks latviešiem tie laiki”:

            Kad atnāks latviešiem tie laiki,

            Ko citas tautas tagad redz?

            Kad aizies tumsībā kā tvaiki,

            Kas ļaužu acis cieti sedz?

            Kad pūtīs vējš, kas spirdzina

            Un tautas kroni mirdzina?

Seko vēl pieci panti. Beidzamais, septītais:

            Kad latvieši ar spēku dzītos

            Uz to, kas prātu apgaismo;

            Kad visi, cik vien paspēj, cīstos

            Pēc to, kas īsti aplaimo,

            Tad pūstu vējš, kas spirdzina

            Un tautas kroni mirdzina.

Tik asi un tieši no iepriekšējiem latviešu tautības dzejniekiem vēl nebija izteicies par tolaik pastāvošo iekārtu un sabiedrību, tāpēc arī šo autora spēcīgo retorisko jautājumu tūlīt pat uztvēra progresīvi noskaņotā tautas daļa, jo tas sasaucās ar viņas pašas klusībā lolotām ilgām.

            Taču arī šeit Ruģēna uzskati pilnīgi neatbrīvojas no “latviešu draugu” un brāļu draudzes iepotētās teorijas, ka viss jau būtu labi, ja tikai paši latvieši kļūti labāki. Tāpat kā Neredzīgais Indriķis arī Ruģēns te apjūsmo ķeizara Aleksandra nesto “brīvību”, priecājas par Mārtiņa Lutera iedibināto ticību, - brīva nu ir miesa un gars, kuru kopt palīdzēs skolas. Tādēļ nacionālās atmodas pravietojuma noskaņā sāktās rindas paliek Vecā Stendera paustās apgaismības ideoloģijā, bez asākas sociālo apstākļu kritikas.

            Idejiski spilgtāks ir otrs un trešais šā cikla dzejolis. Pamatideja gan te ir alkoholisma apkarošana, bet tai pāri pāraug spēcīgi paustās blakus idejas:

            Tāpēc esi latviets dzimis,

            Ka būs dzīvot tautas dēļ.

            Tā laika latviešu dzejā šāda doma izskan pirmo reizi; to pasvītro vairāki tālākie panti, piemēram:

           

            Vai tu stipri pretī stāvi

            Tam, ko latvietis mīl no sirds?

            Vai tu cīnījies līdz nāvi,

            Ka lai tautas kronis mirdz?

            Samērā plaši un ar asumu, kāds līdz tam nebija dzirdēts, Ruģēns aizkustina un drosmīgi izteic latvietības centienus. Pretēji toreiz visur kultivētajām tendencēm Ruģēns nāk ar citu ideālu, kādu iepriekšējo literatūras darbinieku (ne vācu, ne latviešu) uzskatos nesastopam: ir jādzīvo un jādarbojas tautas dēļ. Tāpat Ruģēna lietotie termini – tautieši, tautas brāļi, tauta, tautas kronis – raksturo jau kāda jauna posma sākumu, jo līdz tam latviešus visi zināja tikai kā zemnieku kārtu.

            “Kad atnāks latviešiem tie laiki” izplatījās arī kā dziedama dziesma; tā ievietota J. Kaktiņa un J. Caunīša “100 dziesmās un ziņģēs ar notēm” (1859.), un vēlāk to komponējis arī Baumaņu Kārlis.

            Arī visumā klerikālā noskaņā rakstītajā dzejolī “Dievs, tēvu zeme, mīlestība”, kas darināts gan pēc kāda nezināma autora parauga un kuras pilns teksts atrodams tikai manuskriptā, ir šāds dzimtenei veltīts sirsnīgs pants:

           

            Kad priekš tev’ ar vārdiem, bruņām,

            Tēva zem’, mēs kalpojam,

            Lai iekš visām mūsu runām,

            Tevi allaž sargājam,

            Vārdus, dzīvib’ no mums ņem,

            Dārga, mīļa tēvu zem’!

   Citos pantos “tēvu zeme” vietā minēta arī “latvju zeme”, bet “Dziesmiņu” otrajā krājumā šai pašā dzejolī “latvju zemes” vietā lasām par “vācu zemi”; liekas tā laika cenzūra nav atļāvusi šo lokalizējumu attiecināt uz latviešiem.

   Sabiedriska skaņa raksturīga arī Ruģēna satīriskajām, zobgalīgajām kuplejām un epigrammām, ar kurām viņš apsmējis sava laika un savas apkārtnes nejēdzības. Kuplejas un epigrammas bijušas zināmas tikai mutvārdos, un, lai gan toreiz iemantojušas lielu popularitāti, lielākoties palikušas neuzrakstītas un nesavāktas, līdz ar to lasītājiem nepieejamas. Tikai 1939. gadā K. Lejnieka monogrāfijā “Kad atnāks latviešiem tie laiki” centies sakopot visu iespējamo, gan no periodikas, gan laikabiedriem, gan arhīviem. Protams, par noteiktu identitāti ar paša dzejnieka savā laikā rakstītiem darbiem šai gadījumā ir grūti spriest.

   Ruģēna ierosmes avots pa tā laika paražai bijuši arī cittautu motīvi, kas kas viņam nāk visvairāk no vācu rakstniecības (G. Ulanda “Dziedātāja lāsts”, V. Millera “Pavasara atnākšana”, Fr. Šillera “Priekiem” un “Zelta dalīšana”, Fr. Kleista “Klibā dzērve” u.c.), gan balādiskā, gan romaņču žanrā. Tie nav ne atdzejojumi, ne lokalizējumi, bet šie autori un attiecīgie viņu daiļdarbi ir pamudinājuši dzejnieku sacerēt kaut ko līdzīgu. Šķiet, ka nevaram te arī meklēt kādu tendenci popularizēt cittautu rakstnieku darbus, vai arī pierādīt, cik latviešu valoda ir skanīga un jauka un ka tanī var pateikt dziļas domas, kā to darījis Juris Alunāns. Ruģēna šāda rakstura darbiem ir vairāk gadījuma nokrāsa, un paraugi te paņemti no grāmatām, kādas dzejniekam kuro reizi bijušas pieejamas. Neraugoties uz dažādiem trūkumiem valodas un atskaņu ziņā, šiem atdarinājumiem ir labs ritmisks plūdums.

   Bez tam Ruģēnam ir vairākas idilliskas dziesmiņas, kas radušās sakarā ar viņa līdzdalību pie Hervāgena “Skolas maizes” un arī ar paša sastādīto, taču toreiz neizlaisto lasāmo grāmatu, piemēram, pēc vācu dzejnieka C.Lunda motīviem sacerētā “Gana dziesma” :

   Eita ganos, aitas, skrejat

   Un pa zaļām skrejat...

   Taču šīs, tāpat arī dzejoļi ar mīlestību un reliģiskiem motīviem, rāda, ka Ruģēns iet pa to paša Vecā Stendera “ziņģu” ievilkto gultni, saldi apdziedādams un apraudādams mīlestības priekus un bēdas vai arī mācītāju iepotētā ticībā trīcēdams debesu visvarenā priekšā.

   Tā kā šādā vienpusīgā skan Ruģēna sacerējumu lielākais vairums, šīs dziesmas vēstures gaitā no tautas atmiņas izzudušas, un tagad pieminot Ruģēnu kā dzejnieku, viņa vārds saistās tikai ar tiem dzejoļiem, kas modināja tautisko pašapziņu un līdzēja gatavot ceļu toreiz tuvajai latviešu topošās buržuāzijas nacionālajai atmodai.

   Šādā noskaņā ieturēts arī Ruģēna lielākais prozas sacerējums “Ar acīm skatīs ceļš uz Vidzemes debesīm”. Iespiests tas toreiz nekur nav parādījies, bet cirkulējis tautā norakstos. Te redzams, ka Ruģēns pazinis Garlība Merķeļa rakstus par latviešiem un, pamatojoties uz tiem un dažādām teikā par latviešu senvēsturi, izceļ kādu tautas vadoni Videvutu, kas devis tautai likumus un to apvienojis. Šī laimīgā senatne beigusies, vāciešiem iebrūkot. To nežēlīgā rīcība, kad “caur zobina asmini” krita tūkstošiem ļaužu, padarīja latviešus par vergiem, kas “strādāja ar sviedriem vaigā”, lai sagādātu izsūcējiem dīkdieņu dzīvi, paši mirdami badā.

   Ruģēns pārstāsta arī par zviedru laikiem, gan nepareizi izceldams pēdējos pārāk pozitīvi, kā sevišķu zviedru valdības nopelnu atzīmēdams to, ka latvieši varējuši palikt pie luterānisma, kamēr poļi tos gribējuši pārvest katolicismā. Zviedriem jāpateicoties arī par latviešu valodā iespiestu bībeli. Daudz naivas bijības Ruģēnam ir, pieminot vēlākos Krievijas valdniekus; tikai pret vācu muižniekiem viscaur strāvo sīvs naids, kam līdz spraucas cerība, ka “vienreiz! – vienreiz! muižnieku sauli pilnīgi aptumšos”. Nobeidz autors šo apceri ar atzinumu, ka vispirms jārūpējas, lai latviešiem labāk klātos ikdienas dzīvē, tīri materiālā ziņā, tad viņiem rastos labākas domas un tie vairāk tiektos pēc izglītības. Tādēļ katram “tautas draugam” ir jāpieliek savi spēki šai darbā, citam citu mudinot.

   Vēl jāatzīmē Ruģēna interese par savu jaunībā iecerēto pedagoģisko darbu, kuru izvērst dzejniekam nav ļāvusi slimība. Taču šī tieksme nav apklususi arī vēlāk, tādēļ viņš ķēries pie lasāmās grāmatas sagatavošanas. Kā liecina vairāki te paredzētie apraksti (piemēram, Bērzi, Pilis u.c.), šis Ruģēna darbs, ja tas savā laikā būtu ticis izdots un ieviests skolās, būtu bijis vērtīgs ieguldījums toreizējā pedagoģiskajā literatūrā. Autors devis tiem laikiem bagātīgu vielu gan dabas zinātnēs, gan vēsturē, gan ģeogrāfijā, pie tam saistošā, bērniem saprotamā izteiksmē. Tāpat metodiskajā ziņā vērojama diezgan laba Ruģēna prasme ap vienu jautājumus saistīt dažādas sadzīves momentus. Īpaša nodaļa grāmatā veltīta dzejai (“Dziesmas”); te ievietoti galvenokārt viņa paša sacerējumi un atdzejojumi. Lasāmās grāmatas manuskriptā atrodami arī citu autoru darbi (Caunīša, Dinsberģa, Rātmindera, Šēnberģa, Vītiņa u.c.).

   Jāņa Ruģēna personībā un daiļradē krustojas daži zīmīgi zīmīgi vilcieni, kas raksturīgi pirmajiem latviešu dziesminiekiem vispār. Zināms talants piemīt viņiem visiem, bet tas paliek neizveidojies, pārāk nogrimis vēl feodālajos sabiedriskajos apstākļos.

   Ruģēns daudzina latvietību un tautu jau apzinātākā nacionālisma nozīmē, vīņš domā arī par tās vēstures likteņiem, par raisīšanos no tumsas līdz “tautas kroņa mirdzināšanai”, taču par kādu noteiktāku nacionālu ideoloģiju te vēl nevar runāt. Viņa sabiedriskā tematika gan šai virzienā ir plašāka nekā laikabiedriem, izteiksme spilgtāka, bet veclaicīgā morālā tendence pārmāc daudzmaz pamodušos tautisko pašapziņu.

   Tādā kārtā varam teikt, ka Jānis Ruģēns latviešu rakstniecībā nogājis līdz robežai, aiz kuras sākas Jura Alunāna, Ausekļa un Pumpura literārā darbība.

Izmantotā literatūra.

1)                  Latvijas literatūras vēsture, autoru kolektīvs, 1959.g., Latvijas PSR zinātņu akadēmijas izdevniecība Rīgā.

2)                  Kad atnāks latviešiem tie laiki, K.Lejnieka monogrāfija, 1939.g.

3)                  Latviešu literātūras vēsture, autoru kolektīvs, 1935.g., Literātūra, Rīgā.

---

* klerikālisms – politisks virziens,kas virzīts uz to lai baznīca un garīdzniecība būtu noteicošā vara valstī.

* ir baznīcas oficiālā virziena doktīna.

** reliģiska kustība.