Par R. Tagori un viņa darbiem.

         

Pēc Rabindranata Tagores dzejoļu izlasīšanas, es ieraudzīju vēl vienu veidu, kā rakstīt dzeju: daļējā prozā, piemēram, dzejoļu krājumā “Dārznieks”. Viņš savos dzejoļos neapraksta īpaši plaši ainu izklāstus, bet gan ļoti korekti un īsi. Tagores dzejā ir iesaistītas ļoti daudz krāsu. Es, personīgi, izlasīju dzejoļus no krājuma “Simts Kabira dzeju” (R. Rudzīša tulkojums no angļu valodas). Tādēļ varbūt arī tik spilgti neattēlojas paša Tagores dzejas rīmes, bet gan vairāk Rudzīša. Šajā krājumā dzeja ir rakstīta jautājumu veidā. Šis jautātājs reizē ir arī stāstītājs, kurš ļoti interesantā veidā ar jautājumu palīdzību izklāsta savus jautājumus. Šajā pašā krājumā ir arī monologi, protams rakstīti dzejā, kur kāds it kā sarunājas ar kādu citu dzejā aprakstītu personu vai lietu. Tagore šos savu dzeju raksta kā vienu lielu stāstu, vismaz vienā krājumā. Citos krājumos Rabindranats Tagore vadās savās vai cita atmiņās. Man šie dzejoļi liekas samērā interesanti, jo tie ir rakstīti savādāk, nekā pārējie. Šie dzejoļi samērā viegli lasās un ir ļoti saprotami. Cik man zināms, viņa dzejoļi, vismaz lielākā daļa no tiem nav gari. Man patīk lasīt Tagores dzeju, jo viņa mākslinieciskais apraksts ainavām liekas ļoti skaists. R. Tagore dzejoļu krājumā “Dārznieks” ir uzrakstījis arī kādu dzejoli lugas veidā. Šājā dzejolī ir dialogs starp kalpu un karalieni. Dialogs ir uzrakstīts ļoti mākslinieciski, jo centrā ir puķu dārzs, kurā darboties un uzturēt to kārtībā vēlas kalps, kurš it kā ir karalienes armijas loceklis. Viņš izsakās ļoti skaisti, lai iegūtu šo augstāk minēto darbu. Pēc manām domām, nav daudz šādu dzejnieku, kuri rakstītu šādu dzeju. Es domāju, ka katram būtu jāizlasa kāds Rabindranata Tagores dzejolis, lai saprastu kas ir īsta dzeja.