dižais bengāļu dzejnieks un filozofs

Indijā, Bengālijas štata galvaspilsētā Kalkutā, par Džorasenko nosauktajā pilsētas daļā, šaurā šķērsieliņā, kas iziet uz Čitpor Rodu, vienu no dzīvākajām centrālajām ielām, atrodas liels namu komplekss, kas jau no seniem laikiem pieder Tagoru dzimtai.  Vienā no šiem namiem, kas bija dzejnieka tēva Debendranata Tagores (1817 — 1905) īpašums, 1861. gada 7. maijā piedzimis Rabindrants Tagore (bengāliski Ravīndranāth Thākur), dižais bengāļu dzejnieks un filozofs, apgaismotājs, humānists, dedzīgs Bengālijas un visas Indijas patriots. Viņš ir viens no vispopulārākajiem un izcilākajiem bengāļu literatūras jaunlaiku klasiķiem ne vien savā dzimtenē Bengālijā un pārējā Indijā, bet kā tāds pazīstams arī visos zemeslodes kontinentos.

Rabindrants Tagore cēlies no vecas, slavenas braminu dzimtas, no tā sauktajiem pirili braminiem, kas daudz brīvdomīgāki nekā ortodoksālie bramini. Jau no mūsu ēras 10. gadsimta Thākuru dzimta izvirzījusi no sava vidus daudzas ievērojamas personības, kam svarīga loma Bengālijas intelektuālās, saimnieciskās un politiskās dzīves progresīvā virzība. Thākuri bijuši gan pazīstami tieslietu pratēji, gan zinātnieki un mākslinieki, gan ievērojami ierēdņi un vienkārši zemindari (zemes īpašnieki), kas Bengālijas vēsturē un kultūrvēsturē it īpaši 18. un 19. gadsimtā iekarojuši vairāk vai mazāk izcilu vietu, cenzdamies pacelt savas tautas kultūru augstākā līmenī.

Kad Rams Mohans Roiss, bengāļu humānists un apgaismotājs, kas cīnījies par jaunām, brīvām sadzīves parašām, novēršas no reakcionārā ortodoksālā hinduisma un nodibina 1828. gadā brīvdomīgo Brahmo Samadž apvienību, bagātais Dvarkanats Tagore (Rabindranata vectēvs) kļūst par vienu no viņa tuvākajiem un dedzīgākajiem līdzgaitniekiem, nežēlodams līdzekļus jaunās kustības atbalstam un pēc drauga Roisa nāves uzņemdamies kustības vadību, ar ko savā tālākajā attīstībā šī kustība kļūst par Tagoru dzimtas sirdslietu. Pēc Dvarkanata nāves šās apvienības priekšgalā nostājās viņa vecākais dēls Debendranats Tagore (1817 — 1905). Viņa laikā Brahmo Samadž kustība sasniegusi savu spožāko uzplaukumu. Jaunas kustības garā un ietekmē Debendranats audzina arī savus bērnus, rūpējas par viņu izglītību un ievadīšanu dzīvē saskaņā ar katra garadāvanām un tieksmēm. Viņa vecākais dēls Dvidžendranants iegūst popularitāti Bengālijā kā ievērojams matemātiķis un prātnieks, Džiotirindranats izvēlējies tiesneša amatu, Satjendranats — advokatūru.

Tikai jaunāko — Rabindranatu viņa spožās garadāvanas jau no bērnu dienām ar vecāku un citu piederīgo labvēlīgu atbalstu novirzījušas dzejas novadā, kuru viņš savā 80 gadu ilgajā mūžā nekad vairs nav atstājis.

Tāda ir tūkstošgadu tradīciju izveidotā vide, no kuras nācis dižais Bengālijas dzejnieks, kas vēlāk kādā 1893. gadā rakstītā vēstulē par sevi liecina: «Dzeja ir mana sena mīlestība. Kā liekas, esmu ar dzeju salaulāts jau tolaik, kad biju vēl Rati[1] vecumā. Skumjas, vientuļas stundas pie vecā banānkoka aiz ūdenstvertnes, pagalms, dārzs, neizpētītie mūsu nama pagrabstāva kakti, aukļu pasakas un bērnu dzejoļi — viss, it viss rosināja man dvēselē brīnišķu, teiksmainu sapņu pasauli.»

Apstākļi, kādos jaunais Tagore audzis un mācījies, ārkārtīgi labvēlīgi viņa talanta attīstībai. Viņa tēvs nav tikai jaunās, pret reliģijas elkiem un tukšu ārēju ceremoniju pārmērībām, pret kastu nejēdzībām vērsās Brahmo Samadž vadītājs, bet viņš labi pazīst arī seno indiešu literatūru, Mahābharātu, Rāmājanu, Upanišadas, ar ko, īpaši ar Upanišadām, dziļi tās iztulkodams, iepazīstināja arī Rabindranatu. Viņš prot par tām iesildīt jaunā dzejnieka prātu un sirdi. Rabindranats savā autobiogrāfijā norāda, ka šī senā dzeja un Upanišadu prātulas tik dziļi iegulušās viņa gara pasaulē, ka palikušas mīļas uz visu mūžu. Tās viscaur kā neapņemama sastāvdaļa ieaudušās viņa dzejā.

Vēl vairāk. Tagoru māja Kalkutā bijusi viens no dzīvākajiem intelektuālajiem centriem, kas pulcinājusi un vienojusi gan rakstniekus un māksliniekus, gan zinātniekus un politiskus darbiniekus nacionālās atbrīvošanas kustībā pret kolonizatoriem. Sapulcējušies šeit pārrunā pašreizējās politiskās problēmas, lasa jaunus daiļdarbus, it īpaši dzejā, sarīko teātra izrādes, muzicē. Tā ir pirmā auditorija, kurā uzstājas jaunais Rabindranats, nolasot savas dziesmas un piedaloties mājas teātra izrādēs.

1878. un 1879. gadā Tagore kādu laiku uzturas Anglijā, kur Londonas universitātē, atmetis jurisprudences studijas, noklausās lekciju kursu literatūrā. Tas palīdz viņam dziļāk ieskatīties angļu dzejā, ka viņu savaldzina.

Bet, cik šī dzeja bagāta un valdzinoša, tik angļu kolonizatoru vara Indijā atbaidoša, nosodāma. To viņš cenšas parādīt ne vien publicistiskajos rakstos un priekšlasījumos, bet it sevišķi savos reālistiskajos stāstos, drāmās un arī dzejā, kas plūstin plūst no viņa spalvas.

Ja kritika, runājot par angļu dzejas ietekmi viņa daiļradē, sāk pat Tagorem pārmest, ka viņš ievazājot Indijā Rietumu romantismu, tad bengāļu jaunatne turpretī viņam uzgavilē, jo Tagores dzeja ir neapšaubāmi dziļi nacionāla, ar savdabīgām indiešu kultūras un psihes iezīmēm. Tāds ir krājums «Gitandžali», kas 1912. gadā parādījās angļu valodā un, 1913. gadā ar Nobela prēmiju apbalvots, viņam atnesa pasaules slavu, tāds ir arī krājums «Pļaujas laiks» un it sevišķi «Dārznieks».

Tagore nav spējīgs liekuļot vai īstenību sagrozīt. Viņa skaidrais skatiens saredz pasauli un dzīvi ar visām labajam pusēm un trūkumiem. Tai pašā — 1893. gadā kādā vēstulē viņš raksta: «Gribot negribot esmu savā mūžā pielaidis daudz kļūdu, taču poētiskajā daiļradē neesmu teicis neviena nepatiesa vārda — tā man par visu svētāka, tur manas sirds ilgas rod sev patvērumu.»

Deju krājums «Gitandžali», tāpat «Pļaujas laiks», «Nepastāvīgais», «Iemīļotā veltes» u. c., kas sarakstīti indiešu seno reliģisko dziesmu garā un formā, izceļas ar savu augstvērtīgo lirismu, dziļu domu bagātību un mīlestību uz dzīvi, ar dzīves atzīšanu un slavināšanu. Ja agrīnos jaunības laika krājumus raksturo nenoteiktas skumjas, bezmērķa ilgas un sāpes, tad vēlākajos vīra gadu krājumos Tagores dzeju pāršalc saulains dzīves atzīšanas prieks.

Tēva sūtīts, Rabindranats Tagore, kas jau 1883. gadā bija nodibinājis ģimenes dzīvi, 1887. gadā ierodas Šilaidā, Gangas pietekas Padmas krastos, un uzņemas dzimtās zemindariju (zemes īpašumu) pārvaldīšanu. Vairāk nekā piecpadsmit gadu Šilaidā pavadītais dzīves posms ir ne vien skaistākais Tagores dzīvēs vispār, bet arī raženākais viņa daiļradē.

Rabindranats Tagore bija uzcītīgi nodziļinājies savas tautas pagātnē, studējot vēdantas un sanskrita autorus, dzejniekus un filozofus, kas atraisīja un nostiprināja viņa filozofisko domu un ko vēlāk viņš izmantoja arī lielākos pētnieciskajos darbos. Tāpat pirmie jaunības iespaidi bija asinājuši viņam skaidru skatienu uz dabu un dzīvi.

Šilaidā viņš dzīvo un strādā vistiešākā tuvībā ar dabu un darba tautu, ko viņš ne tikai mācās pazīt, bet arī neliekuļoti mīl. Reālists viņš ir ne vien kā stāstu un romānu rakstnieks, bet arī kā dzejnieks, kam derdzas tukša frāze.

Dabas dievināšana ir viena no viņa raksturīgajām iezīmēm. Simtējādos veidos un niansēs tā izpaužas viņa dzejā un prozā.

Lasot, piemēram, brīnišķīgo «Dārznieku», dziesmu sakopojumu par mīlu un dzīvi, tā vien liekas, ka kaut kur aiz tevis neredzams, rokas pacēlis, dzejnieks svētī ikvienu cilvēku un visu pasauli līksmei un dzīves atzīšanai. Tur nejūtam atsevišķas personas, kaut bieži atskan individuālas balsis — «es tevi mīlu, visu mīļais», bet mīla paceļas pāri visam kā liels, varens jaunrades spēks.

Vispār lirika ir Tagores daiļrades stiprā puse. Tā arī ir vispopulārākā ārpus Indijas. Un tiešām — ar savu smalko, bezgala niansēto, neatdarināmo saturu un klusināto izteiksmi šī lirika dziļi iedarbojas uz lasītāja jūtām un prātu.

Ar savu dzeju Rabindranats Tagore ienāca bengāļu literatūrā arī kā jauna ceļa gājējs. Viņš lauza līdzšinējās patētiskās izteiksmes formas, ļāva saturam plūst brīvi, nemeklēti īpatnās, pa daļai saistītās, pa daļai nesaistītās, tikai iekšējas ritmikas, muzikalitātes un gleznainības likumībai pakļautās vārsmas, kas dominē viņa lirikā līdz mūža galam. Viņa dzeju Bengālijā labprāt ne vien rečitē, bet arī dzied, jo bieži vien Tagore pats dod līdzi dzejai arī melodiju.

Ievērojams Tagores nopelns bengāļu literatūrā ir arī tas, ka viņš izpratis un ietvēris savā daiļradē Indijas dzīves un kultūras milzīgo daudzveidību no pašas tālas senatnes līdz jaunākajam laikam. Indiešu kultūras diženumu un nozīmi tautas dzīvē viņš slavina ne vien daiļdarbos, bet jo skaļi par to runā publicistikā, politiskajos traktātos, priekšlasījumos dzimtenē un ārpus tas.

1905. gadā arī Rabindranats Tagore uzstājas ka viens no Svadeši kustības vadītājiem, piedalīdamies ar runām sanāksmēs, publicēdams patriotiskas dziesmas, ko tauta dziedāja, kā arī asus politiskus rakstus. Tagore nodibināja pat sabiedriski politiska satura žurnālu «Bhandar», kurā sludināja savus politiskos uzskatus, kas bija vērsti pret angļu kolonizatoru virskundzību un varu.

Tomēr Tagore drīz vien atraujas no aktīvas piedalīšanās lielajā atbrīvošanās kustībā, lai gan par savas tautas likteni paliek joprojām nomodā. Viņš nebija revolucionārs, bet gan reformu piekritējs. Sociālo pārmaiņu nepieciešamību viņš saprata utopiski. Viņš bija pārliecināts, ka sociālo attieksmju ziņā daudz laba var panākt ar skolām, izglītība izplatīšanu tautā, pašražošanas palielināšanu, agrārām reformām un tamlīdzīgi.

Bet vēl vairāk viņu spieda atrauties no sabiedriski politiskās aktivitātes dzeja, viņa literārais darbs vispār. «Es esmu tikai dzejnieks,» viņš allaž uzsver.

Tomēr arī tad Tagore nekad nenovēršas no dzīvās dzīves kā savā dzejā, tā lielajos episkajos darbos. Un tautas cīņu liktenīgajos brīžos viņš paceļ savu autoritatīvo balsi, apliecinādams, ka stāv kopā ar tautu. Tagores kvēlā imperiālistu paverdzinātās dzimtenes mīlestība, lielais humānisms, izcilais dzejnieka talants notur viņu uz progresa ceļa, tā ka kritika viņu ap pilnām tiesībām sauc par Indijas sirdsapziņu.

1911. gadā Tagore uzraksta dziesmu «Džanaganamana», kas kļuvusi par tagadējās Indijas republikas himnu. Tā izteic tautas visdziļākās patriotisma jūtas. Patriotisku jūtu un skaņu bagāta ne vien tolaik, bet arī pirms un pēc tam viņa dzeja.

Un, kaut gan viņš arvien uzsver, ka esot tikai dzejnieks, nevis politiķis, tomēr Tagore nekad nav vairījies parādīt savu nostāju sabiedriski politiskajās cīņās. Kad angļu koloniālās varas pārstāvis ģenerālis Daijers 1919. gadā Amrisarā pavēlēja šaut un neapbruņotiem bengāļu tautas masām, kuras bija sapulcējušās Džalianvalabagha parkā demonstrācijai pret kolonizatoriem, šis asiņainais notikums, kas vēsturē pazīstams kā Amritsaras masu slepkavība, satracināja visu Indiju. Šī zvēriskā slepkavība ne vien apbēdināja dzejnieku par kritušajiem, bet arī viņu ārkārtīgi saniknoja. Un viņš aizrakstīja vicekaralim bargu protesta vēstuli, nosodot tādu rīcību un reizē atsakoties no visiem pagodinājumiem, ko angļu valdība viņam piešķīrusi. Asi šai sakarā arī viņa sabiedriski politiskie cīņu raksti.

Cienot un augstu vērtējot visu jauno, progresīvo kā savā dzimtenē, tā ārpus tās, Rabindranats Tagore tiecies daudz ceļot, lai labāk iepazītos ar citu tautu kultūru un iepazīstinātu citas tautas ar indiešu kultūru. Ceļojumos viņš devies ne vien jaunībā, bet arī vecumdienās, apbraukādams Eiropu, Ameriku, Kanādu, Ķīnu, Japānu. Arī šajos ceļojumos viņš nekad nav aizmirsis dzeju, pārvezdams mājās arvien jaunas vārsmas. Tā 1946. gadā ceļā no Indijas uz Japānu, kur Tagore brauca nolasīt pretkara lekcijas japāņu studentiem, radies īpatnais dzejisku mazrindu krājums «Gāju putni». Arī vēlākajos Eiropas ceļojumos mantotie iespaidi un atziņas atmirdz tālaika dzejā. Rabindranata Tagores radošā rosme nekad nav apsīkusi.

Savā pēdējā Eiropas ceļojumā 1930. gada septembrī lielais dzejnieks ieradās Padomju Savienībā, kur viņam, tāpat kā Bengālijā, vispirms uzgavilēja jaunatne. Rabindranats Tagore bijis pats pirmais Indijas dzejnieks, kas apmeklējis jauno sociālisma zemi.

Par Rabindranatu Tagori Rūdolfs Egle un Andrejs Upīts raksta tā: «Tagorem savā ziņā piekrīt kultūras pravieša uzdevums tautu tuvināšanā: Rietumu zemēs viņš sludina Austrumu dzīves gudrību un reliģiskās atziņas, bet savu tēviju cenšas iepazīstināt ar eiropiešu gara sasniegumiem un vērtībām. Tagore ir ārkārtīgi ražīgs un daudzpusīgs rakstnieks, vispirmām kārtām — liriķis. Viņa lirikas apjoms ļoti plašs, tas apņem tautas valodā rakstītu bērnu, dabas mīlas, reliģisku un intelektuālas pārdomas dzeju...»

Vispār, par spīti kanoniem, Tagore trīsdesmitajos gados ievadīja bengāļu literatūrā politiskās lirikas un satīras žanru, kas tagad Bengālijā un visā Indijā sazēlis jau visai kupli, kā atzīmē turienes kritika. Viņš pievēršas dzeja vienkāršām ikdienas parādībām, paceļ balsi visu apspiesto tautu labā.

Tagad Bengālijā un visā Indijā sākusies jauna, brīva dzīve, par kuru cīnījās Rabindranats Tagore. Viņš ir atstājis aiz sevis literāru mantojumu, kas iezīmē veselu laikmetu bengāļu un visas Indijas literatūrā. Indijas tautas viņu mīl un ciena kā liriķi un prozaiķi, kā filozofu un audzinātāju, kā dziļu un smalku psihologu, iejūtīgu savas tautas pazinēju un apdziedātāju. Kā tāds viņš pazīstams arī ārpus savas dzimtenes visā pasaulē. Šo lielo, harmonisko dzejnieku un cilvēku nekad neaizmirsīs arī latviešu tauta, kurai viņš kļuvis tuvs ar saviem darbiem.

Dārznieks (The Gardener) angliski parādījās 1913. gadā pēc krājuma «Gitandžali». Latviski krājums «Dārznieks» pirmoreiz iznāca 1921. gadā un vairākkārt, stipri pārlabots, par jaunu iespiests.

Gitandžali (Gitanjali) dziedājums angliski šaurākās aprindās kļuva pazīstams jau 1912. gada beigās, bet 1913. gada martā iznāca lielākā metienā, kas tai pašā gadā tika par jaunu iespiests kādas piecpadsmit reizes. Latviski šo krājumu vietām mazliet saīsināti sniedza laikraksts «Jaunā Dienas Lapa» savā literārajā pielikumā 1913. gada beigās un 1914. gada sākumā. Kārļa Egles tulkojumā krājums uzņemts Tagores Kopotajos rakstos 1930. gadā.

Mēnessirpis (The Crescent Moon) ir viena no tām simpātiskākajām Tagores grāmatām, kurās viņš visu uzmanību veltījis dažāda vecuma bērnam un viņa pasaulei. Tā ir grāmata, kas uzrakstīta ar dziļu cilvēkmīlestību un angliski izdota tai pašā — 1913. gadā, tūliņ pēc «Dārznieka», ar vairākām krāsainam ilustrācijām; tanī apkopotas no 1886. līdz 1914. gadam sacerētās dziesmas. Latviski V. Dāvida tulkojumā tā iznāca 1922. gadā ar virsrakstu «Augošs mēness». Iekļauts Tagores Kopotajos rakstos 1930. gadā.

Pļaujas laiks (Fruit Gathering) angļu valodā parādījās 1916. gadā, šai grāmatā apkopota dzeja, kas sacerēta no 1886. līdz 1914. gadam. Iekļauta Tagores Kopotajos rakstos 1930. gadā.

Gāju putni (The Stray Birds) ir mazrindas, kas pa daļai uzrakstītas dažu dienu laikā ceļā un Japānu, bet daļa ņemta no krājuma «Kanikā» («Drusciņas»), kas bengāļu valodā parādījās 1899. gadā. Angļu valodā «Gāju putni» izdoti Amerikā 1916. gadā. Pēc tam, sākot ar 1917. gadu, krājums parādījies arī Anglijā, piedzīvodams daudz jaunizdevumu un tulkojumu dažādās Eiropas tautu valodās. Latviski «Gāju putni» pirmoreiz iznāca 1939. gadā kopā ar krājumu «Zelta laiva».

Simts Kabira dzeju (One Hundered Poems of Kabir)tulkojumu angliski Tagore laidis klajā 1915. gadā. Kabira dzejas angļu izdevumam viņš izraudzījies no bagātajiem hindi valodā iespiestajiem krājumiem, izmantojot kontekstam arī Kshiti Mohana Sena bengāļu tulkojumus, tāpat Adžita Jumara Čadrabarti kāda angliska tulkojuma rokrakstu. Latviski maza izlase pirmoreiz parādījās Tagores Kopotajos rakstos 1930. gadā.

---

[1] Rati — Ratindranats, Rabindranata Tagores dēls, kuram tolaik bija gadi pieci.