Балтийский
Русский Институт
Лиепайское Отделение
История государства и права зарубежных стран
Контрольная работа № 1
Тема :
1.
Деспотия древнего Востока
2. Согласно Аристотеля ,любая
власть в государстве вырождается : монархия превращается в тиранию,
аристократия - в олигархию , демократия
– в охлакратию. Какие собития римской истории были примерами такого вырождения
?
Студента
1 курса
РОБЕРТА ЮРКИСА
Студ. Удост . № L91322
Специальность:
Правоведение
Преподователь:
С.Е.Гершович
Лиепая , 1999
Satura rādītājs
|
1.
Pirmā tēma
|
1 – 9
|
|
2.
Otra tēma
|
9–12
|
|
3.
Izmantotās literatūras
saraksts
|
13
|
1. Kontroldarbs.
2. Variants
1. Tēma
Seno Austrumu
despotijas
Izveidojoties pirmajām valstīm
senajos austrumos, Divupē, Ēģiptē un citās upju ielejās veidojās un
nostiprinājās valdnieku vara un veidojās stingra valsts vara
Seno austrumu valstu
pārvaldes sistēma bija raksturīga un lielākajā daļā mūsdienu austrumu valstīs
vēl šodien ir - austrumu despotija .
Valsts pārvaldīšana bija
visnotaļ centralizēta . Augstākā vara -
ne tikai tiesas , bet arī izpildu , likumdošanas un pat reliģiska vara bija
koncentrēta valdnieka rokās .
Valsts pārvalde balstījās uz
sarežģītu birokrātisko aparātu . Vieni
ierēdņi pārzināja centrālās pārvaldes nozares, citi valdnieka vārdā pārvaldīja
pilsētas vai apgabalus . Lielas pilsētas
pārvaldīja īpaši valdnieka vietvalži . Iedzīvotajiem vajadzēja maksāt dažādus nodokļus tādēļ bija ierēdņi kas iekasēja
nodokļus , lai uzturētu kārtību un apspiestu nepaklausīgos bija uzraugi , sargi
, karavīri . Pati zemākā kategorija šajā birokrātijas piramīdā bija zemkopji,
amatnieki un vergi .
Visu birokrātisko valsts
pārvaldes sistēmu vadīja valdnieks , kurš saskaņā ar priesteru mācību augstāko
varu ir saņēmis tieši no dieviem .
Valdnieki tika pielīdzināti dieviem un pasi to
sludināja un viņu tautas tos pielūdz un
dievina . Tautas pilnībā pakļaujas un uzticas
valdnieka gribai , nepakļāvīgo pakļaušanai darbojas valsts birokrātiskais
aprāts un armija.
Valsts pārvaldes
centralizācija pastāvēja visās seno austrumu valstīs ar dažiem izņēmumiem ,
Feniķija , Indija , kur valdniekam nebija
absolūtās likumdošanas varas ,vai nebija viena valdnieka despota, bet
bija oligarhiskas republikas kur valsts vara bija bagāto rokās , kam
piederēja ekonomiska vara piederēja arī politiska vara
Tālāk apskatu seno austrumu valstu valsts varas struktūras .
Divupes valstis .
Pirmās valstis kuras
izveidojās Tigras un Eifratas upēm bija
Šumeru un Akadas pilsētvalstis valsts
apmēram 3300 – 2350 g.p.m.ē. Ap 2350 g.p.m.ē. Akadas valdnieks Sargons Lielais iekaroja pilsētvalstis un izveidoja pirmo
impēriju Šumeru –Akadas kas stiepās no
Persijas jūras līča līdz Vidusjūrai .
Senā Babilonija .
Vēlāk ap 2100 g.p.m.ē. izveidojās Babilonijas ( Bābeles ) valsts .
Ap 1792 g.p.m.ē. Bābeles valdnieks
Hamurapi (1792- 1750 g.p.m.ē. ) apvienoja visu Divupi un izveidoja varenu valsti
.
Hamurapi valdnieks ko var apskatīt kā izpaudās
austrumu despotija - valdnieka
pielīdzināšana dieviem , un kāda bija Babilonijas valsts pārvaldes
sistēma.
Hamurapi
likumkrājumā ar lepnumu
stāsta pats par sevi : “Dievi Anu[1]
un Enlils[2]
ir aicinājuši mani , Hamurapi , slaveno un dievbijīgo valdnieku …. Es, Hamurapi ,- gans , Enlila
nosauktais …. Sina[3]
radītais .... zemes
aizsargātājs … varenais valdnieks ,
Bābeles saule , kas valsti ar gaismu apstarojusi Marduks[4]
ir sūtījis mani valdīt pār cilvēkiem un dāvāt valstij labklājību.” (lpp. 55 V. Avadijevs “ Seno austrumu Vēsture”)
Valdnieks dieva vārdā izdeva likumus un pārvaldīja
valsts birokrātisko aparātu , kas
sastāvēja no - trīs galvenajiem
ierēdņiem ar viņiem pakļautajiem
ierēdņiem
|
Valdnieks
|
|
Vezīrs
|
|
Finansu
priekšnieks
|
|
Karavadonis
|
Babilonijas despotija bija stingra
organizēta monarhija , kas darbojās valdošas šķiras , bagāto vergturu interesēs un
apspieda zemākos sabiedrības slāņus, zemniekus , amatniekus , vergus.
Babiloniešu valsts beidza
pastāvēt ap 1600. g.p.m.ē. kad to iekaroja
Kasīti .
Ēģipte.
Cita senā valsts, kas
izveidojās, apmēram viena laikā ar Divupes civilizācijām , upju ielejā Āfrikas
ziemeļos pie Nīlas krastiem bija Ēģipte
Civilizācija gar Nīlas
upes krastiem Āfrikā pastāvēja
3000 gadus un balstījās uz stingram tradīcijām . Ēģipti pārvaldīja valdnieki
kurus sauca faraoni .
Sākumā Ēģiptē izveidojās
divas valstis Augšēģipte un Lejasēģipte
3100 g.p.m.ē.
Augšēgiptes valdnieks Meness
iekaroja Lejasēģipti un apvienoja abas zemes viena valstī. Ar galvaspilsētu
Memfisu vieta kur satikās abas valstis.
Menesa valdīšana ienesa
Ēģiptē pirmo valdnieku dinastiju .Ēģiptes vēsturē ir zināmas vairāk kā 30
dinastijas .Katra no tām valdīja līdz laikam kad to gāza vai arī tām nebija
pēcnācēju. Stiprās dinastijas saglabāja
Ēģipti kā vienotu valsti . Tajā pat laikā bija nemierīgi laiki, kad vājākas
dinastijas pārvaldīja tikai daļu
Ēģiptes.
Ēģiptes vēsturi
iedala trīs laika posmos .Tie ir periodi , kad valdīja stiprās dinastijas .
Šie periodi saucās :
q Senā valsts (2686-2181 g.p.m.ē. ).
q Vidējā valsts
(2040-1786 g.p.m.ē. ).
q Jaunā valsts
(1570-1090 g.p.m.ē. ).
Ēģipti pārvaldīja valdnieki
kurus sauca faraoni . Faraons
bija atbildīgs par visu , kas notika Ēģiptes dzīvē. Viņam bija jārūpējas par apūdeņošanas
sistēmu uzturēšanu kārtībā ,jāvada armija ,jāuztur miers un jāizdod likumi .
Viņš valdīja arī par
tirdzniecību un saimniecību . Zemnieki maksāja nodokļus ,kas tika savākti
valdnieka klētīs un mantu glabātuvēs . Bada laikos faraona pienākums bija arī izsalkušo pabarošana . (lpp.
36 “Pasaules vēsture”)
Šajā laikmetā Ēģiptē veidojās despotija , kura pamatojās
uz valdnieka neierobežotu varu . Šo
despotiju nostiprināja un atbalstīja plaša reliģisko ticējumu sistēma, kuras pamats bija mācība par faraona dievišķīgumu.
Faraona dzīves laikā viņu pielūdza kā zemes dievu , bet pēc viņa nāves – ka
debesu dievu, apbedot šo dižo dievu
mantinieku un vietvaldi milzīgā akmens kapličā .
Valdnieka pielīdzināšanai
dievībai un viņa kultu īpaši spilgti raksturo uzraksti uz piramīdām. Šajos
uzrakstos valdnieks iztēlots kā dievība . Kādā uzrakstā teikts : “Tu stāvi , ak
Pepi, līdzīgi dievam Ozirisa[5]
atveidā viņa tronī” Mirušā valdnieka paradīšanās debesīs dievu vidū attēlota ka jauna dieva
parādīšanās.
Valdnieka varas pielīdzināšana
dievībai , tās ideoloģija tika izplatīta organizēti – ar svinīgām ceremonijām,
rituāliem un svētkiem. Tika rīkotas
mirušā un par dievu pasludinātā valdnieka godināšanas ceremonijas. Taču
arī dzīves laika viņu attēloja dieva atveidā. Tikai valdniekam pašam bija
tiesības izpildīt svinīgākos reliģiskos
rituālus tempļos ,piemēram dažādu
dāvanu pasniegšanu dieviem .
Leģendās vēstīts par valdnieka piedzimšanu no saules dieva un vienkāršas mirstīgas
sievietes laulībām . Tā radies vissenākais mīts par šķīsto ieņemšanu, pie tam
valdnieks tiek atainots kā dieva dēls un tiešais mantinieks .
Valdnieku dēvēja par “dižo dievu” un “ labo dievu “. Pakāpeniski radās
idealizēts varena un brīnišķīga dievu
sargāta valdnieka tēls, kurš atspoguļojās arī mākslā. Dažkārt valdnieku
attēloja pārdabiskas būtnes atveidā – kā
gigantisku lauvu ar cilvēka galvu ( sfinksu ) . ( lpp. 115-116 V. Avadijevs “ Seno austrumu Vēsture “).
Ēģiptes valsts pārvaldes struktūra un varas
piramīda:
|
Faraons
|
|
Apgabalu priekšnieki
|
|
Ierēdņi ,
|
Karavadoņi
|
|
Cietumsargi
|
Uzraugi
|
Sardzes vīri
|
Karavīri
|
|
Zemnieki
|
Amatnieki
|
|
Vergi
|
Senā Indija .
Uz dienvidiem no Himolajiem
atrodas plaši līdzenumi Tie ietver
Indijas divu lielāko upju ielejas - Indas un Gangas .
Senās civilizācijas Indas
ieleja ir atklātas daudz vēlāk neka citi
civilizācijas centri . Pirmās pilsētas Harapa un Mohenžoro radās ap 2500 g.p.m.ē. vienlaicīgi ar šumeru civilizāciju . Indas
ielejas civilizācija pastāvēja apmēram tūkstoš gadu pēc tam pilsētas tika
atstātas .
Indiju iekaroja ārieši .
Āriešu ciltīs vienu no karavīriem
ievēlēja par vadītāju – radžu.
Ražas no ievelētiem vadoņiem
pamazām kļuva par valdniekiem; varu viņi nodeva mantojumā saviem bērniem .
Pirmajā gadu tūkstotī pirms
m.ē. Indija izveidojās valstis ar valdniekiem , armiju , sardzes vīriem un ierēdņiem.
Indijā sabiedrība dalījās
grupās – šķirās , sakuma bija četras galvenās
šķiras, kas pamazām kļuva par kastām.
Bija šādas kastas :
q Augstākā -
priesteri kurus sauca par braminiem,
q Nākamie bija - dižciltīgie karavīri jeb kšatri
q Pie nākošās kastas –
vaišjām piederēja tirgotāji , amatnieki, zemkopji un
lopkopji,
q Zemākā kasta - šudras bija darba darītāji, iekarotās tautas
pārstāvji u.c.
Katrai kastai bija
izstrādāti savi noteikumi – drahma ,kuriem bija jāpakļaujas visiem kastas
locekļiem . Gadu tūkstošu laikā kastu sistēma kļuva aizvien sarežģītāka. Lielo
kastu vidū radās daudz apakškastu, un katrai no tām bija savas tradīcijas .Tas kā cilvēki ēda ,kādus darbus strādāja ,
ar ko precējās bija noteikts kastu likumos . Viens no visstingrākajiem likumiem
aizliedza sadarboties ar kādu no zemākas kastas . Ikdiena notika darījumi starp
kastām pastāvēja, bet tās novērsās viena no otras dažādu rituālu laikā .
Bija arī cilvēki ārpus
kastām ko sauca - neaizskaramie. Tie
bija cilvēki, kas bija izdarījusi nopietnus noziegumus vai pārkāpuši dharmas likumus. Neaizskaramie
tika uzskatīti par visnicināmāko cilvēku grupu un ar tiem nekādā veida nedrīkst
sadarboties . (lpp. 56 “Pasaules
vēsture”)
Valdnieks – radža valstiskuma sākuma tika ievēlēts tautas
sapulsēs (samiti ), kurās pulcējās
brīvie karavīri. Arī vēlāk, kad valdnieka vara nostiprinājās patvaldnieciskā
monarhijā , kur varu no tēva mantoja dēls , notika šādas tautas sapulces . “Mahābhāratā”[6]
vēstīts ,ka ļaudis dzīvo valdnieka īpašumos un viņš “Taisnīgi tos
aizsargā”, jo valdniekiem esot “zināšanu acs” .Valdnieks tiek parādīts kā “
pilnīgi tikumīgs … gudrs un saprātīgs” un kam padomu vienmēr sniedz svētie vīri
.
Šķiru sabiedrība reliģija nostiprina valdnieka autoritāti, jo
viņš apmierina dieva prasības ar upuriem, bet … divreiz dzimušajiem izpilda viņu viskarstākās vēlēšanās”.
Valdnieks ir dievs un viņa pavēles ir jāpilda tieši tā, it kā tās izrietētu no dieva gribas.
Valdnieku nereti salīdzināja ar dievu
Indru [7]
un uzskatīja par šā dieva
iemiesojumu zemes virsū . “Manu likumos”[8] ir
teikts , ka valdnieks ir “varens dievs ar cilvēka ķermeni” Tāpēc
valdnieku uzskatīja par neaizskaramu un viņa dusmas pret nepaklausīgajiem
salīdzināja ar uguni - “valdnieka uguns sadedzina visu ģimeni kopā
ar mājlopiem un sakrāto mantu”.
Valsts pārvaldē
valdnieks balstījās uz birokrātisko
aparātu , kurš sastāvēja
galvenokārt no divu augstāko
kastu – braminu un kšatriju pārstāvjiem
.
Pēc “Manu likumiem”, ierēdni
valdniekam bija jāizvēlas “ no augstdzimušajiem un pārbaudītiem, drosmīgiem
un pieredzējušiem kara lietās”. Turpat
šādi ierēdņi nosaukti par
“mantiniekiem”, acīmredzot tiem bija jāietilpst nosegtajās augstākajās kastās ,
kur mantošanas kārtībā amats varēja pāriet uz nākamajām paaudzēm. Valsts balsts senajā Indijā bija armija . ( lpp. 358 V. Avadijevs “ Seno austrumu Vēsture “).
Secinājumi :
Indijas valdnieka despotija bija līdzīga citu seno
austrumu valstu despotijām, tikai atšķirībā no Divupes valstīm un Ēģiptes, kur
valdniekiem bija absolūtā likumdošanas
vara un viņi radīja likumus ,Senajā Indijā valdnieki vadījās un ievēroja jau
esošos likumus . Citādi Indijas un citu austrumu valstu despotijas bija līdzīgas .
Senā Ķīna .
Senajā Ķīnā pirmā
civilizācija veidojās upju Huanhe un Janczi krastos. Pirmais valstiskums izveidojās upes Huanhe krastos
XVIII gs.p.m.ē. Šanas – Iņas valsts.
Šanas – Iņas valsti apmēram 1100
g.p.m.ē. iekaroja Džou dinastijas valdnieki pamatojot savu rīcību ar mandātu ko saņēmusi
no debesīm dieva dotas tiesības valdīt .
Viņi apgalvoja, ka Šanas –Iņi esot zaudējuši savs tiesības , jo slikti
izmantojusi varu . Džou dinastija valdīja
apmēram 900 gadus . (lpp. 61 “Pasaules
vēsture”)
Zeme Ķīnā bija valsts īpašums
,valsts ir lielākais zemes īpašnieks , nav nekāds privātais zemes īpašums ,
kaut gan zemi pārvalda un privātpersonas, gan kopiena.
Augstākā valsts vara pieder
valdniekam – imperatoram, kas tika dēvēts par debesu dēlu un dievam pielīdzināts . Valdnieks kā debesu pārstāvis tika
uzskatīts par vidutāju starp cilvēkiem un dabas spēkiem.
Valdnieka
dievišķās varas ārējā izpausme bija trīsreizēja klanīšanās līdz zemei,
kas viņa priekšā bija jāveic pat visaugstākajiem ierēdņiem. Senās leģendas
aprakstīja imperatoru pārdabisko
izcelšanos.
Senajā Ķīna pakāpeniski
veidojās sarežģīts birokrātiskais aparāts , kas pārvaldīja valsti valdnieka vārdā . Līdzās valdniekam
izauga ievērojams tādu aristokrātisko
ierēdņu slānis , kuri valsts pārvaldē bija ieņēmuši augstus amatus. Tomēr ne visi birokrāti bija dižciltīgie ,bet
gan zinātnieki un skolotāji kuri ceļoja pa valsti un sniedza valdniekam dažādus
padomus .Viņi dalījās domās ka valdniekam vajadzētu uzvesties un kā pieņemt
politiskus lēmumus .
Pats galvenais birokrātiskajā
aparātā bija tiešais valdnieka palīgs
kura rokās koncentrējās visdažādākie
valsts pārvaldes groži . Šis amats
mantojās no paaudzes uz paaudzi. Šim augstākajam ierēdnim bija pakļauta īpaša
augstmaņu kolēģija ko sauca par “trim
vecajiem” un kas savukārt vadīja
trīs galvenās pārvaldes :
q
Vairuma priekšnieks – viņa uzdevums
bija aizsargāt tautu. Viņa pienākumos ietilpa valsts saimnieciskās dzīves
vadīšana, lauksaimniecības darbu organizācija, tirdzniecība , viņš noteica
preču cenas , bet viņa padotie uzturēja noteiktu kārtību tirgos .
q
Zirgu priekšnieks - jeb karaspēka priekšnieks valdnieka īpašumos
.Viņa pienākums bija savaldīt nemierus ,vadīt mobilizāciju, apmācīt armiju,
kara gadījuma komandēja armiju .
q
Sabiedrisko darbu
priekšnieks - viņš pārzināja zemes fondu un valsts ūdens resursu
izmantošanu . Ar lielu ierēdņu štata starpniecību viņš pārraudzīja upes ,
kanālus , dambjus , mākslīgās apūdeņošanas ierīces, ceļus un robežas starp
laukiem.
Bez šiem trim galvenajiem
ierēdņiem bija vēl trīs nozīmīgi
ierēdņi:
q
Valdnieka mantzinis -nodokļu sistēmas izveidošana un nodokļu
iekasēšana .
q
Galvenais tiesnesis - tieslietu organizācija likumu veidošana ,
kas garantēja valdnieka un valdošas šķiras neaizskaramību
q
Imperatora senču
virspriesteris - valdnieka kulta formēšana un uzturēšana
valdnieka dievināšana.
Šie galvenie ierēdņi vadīja
sarežģītu ierēdņu armiju un nodrošināja valdnieka despotisku
varu , uzturot valstī paklausību , nodrošinot nodokļu iekasēšanu ,
likumu radīšanu un valsts attīstību .
2. Tēma .
Saskaņā ar
Aristoteļa teikto , jebkura vara valstī
izdzimst : monarhija pārvēršas par
tirāniju, aristokrātija - par
oligarhiju, demokrātija - par
plutokrātiju .
Kādi Romas
impērijas notikumi bija šādas
izdzimšanas piemēri ?
Senās Romas vēsture ir
attiecināma uz VII vai VI gs. p. m. ē. sākumu. Pilsētu iedzīvotāji dalījās
divās kategorijās : Romas
pilsoņi – patricieši un plebeji.
Patricieši bija senākie
iedzīvotāji , pilntiesīgi pilsoņi un dzīvoja kopienā , kas dalījās trīs
ciltis. Katra no ciltīm sastāvēja no 100 dzimtam .Katra dzimta dalījās 10 kūrijas . Kūrijas vadītāji veidoja tautas sapulci , tautas sapulce
ievēlēja vecāko padomi - senātu un
divus valdniekus konsulus uz vienu gadu .
Konsuli pārvaldīja Romu , kara laika komandēja karaspēku un bija tiesneši
. Viņiem palīdzēja citas amatpersonas ,
kuras arī ievelēja tautas sapulcē uz vienu gadu
no patriciešu vidus . Pēc gada augstākās amatpersonas kļuva par senāta
locekļiem – senatoriem .
Savu pārvaldi patricieši
sauca par “visas tautas lietu” , latīņu valodā republika .
Plebeji bija tie cilvēki kuri atradās ārpus kopienas organizācijas un tādēļ nevarēja
piedalīties kopienas vadīšanā.
Toties viņi bija brīvi
cilvēki ,nodarbojās ar zemkopību , amatniecību, tirdzniecību .Viņi maksāja
nodokļus un dienēja armija tāpat kā patricieši .
Plebeju rokās bija
koncentrāta tirdzniecības un
ražošanas bagātības.
Taču plebeji arī pēc
republikas nodibināšanas joprojām bija bez politiskās varas , beztiesīgi . Viņi
neatlaidīgi prasīja uzlabot savu
stāvokli valstī.
Tas viņiem arī izdevās III
gs.p.m.ē. plebeji kļuva par
pilntiesīgiem Romas pilsoņiem.
Romā izveidojās aristokrātu republika
Pēc plebeju uzvaras katru
Romas pilsoni varēja ievēlēt jebkura valsts amatā un viņš varēja kļūt par
senatoru . Taču par amatu pildīšanu neko
nemaksāja . Tādēļ to nevarēja ieņemt trūcīgie iedzīvotāji kuriem bija jāstrādā par algu , lai varētu uzturēt savu ģimeni .
Par konsuliem un citos
amatos ievēlēja bagātos patriciešus un plebejus , kuriem piederēja zeme un vergi . III gs.p.m.ē. bagātie romieši vairs paši nestrādāja savos īpašumos
, zemi apstrādāja vergi un algoti
strādnieki.
Romas iedzīvotāju vidū
izvirzījās vairāki desmiti bagāto patriciešu un plebeju dzimtu. Šo dzimtu locekļi gadu no gada ievēma vēlētos amatus
Romas pārvaldē un senātā. Tādējādi Romā izveidojās aristokrātija un Roma kļuva
par aristokrātisku vergturu republiku.
Aristokrātu vara laika gaitā
attālinājās no vienkāršajiem romiešiem , valsts vara tika
sakoncentrēta viens nelielas sabiedrības
daļas , aristokrātu, rokās, kas aizstāvēja tikai šis grupas intereses , nodrošināja
viņu bagātības vairošanos un izsauc
nabadzīgo zemnieku un vergu neapmierinātību.
Aristokrāti nemitīgi
palielināja savu muižu teritorijas sagrābjot lielas kopienu zemes , atpirka
zemi no zemniekiem, lielo muižu skaits strauji pieauga.
Muižu zemi apstrādāja vergi
, kuru daudzums nemitīgo iekarojumu
rezultātā pieauga.
Zemnieku dzīves apstākļi
tikpat strauji , ka pieauga aristokrātu
bagātība , kritās un viņi izputēja .
Izputējušie zemnieki devas uz Romu un citam pilsētām meklēt peļņu. Romas republikai samazinājās karaspēka daudzums , jo armija
iesauca tikai tos kam piederēja zeme.
Vergi tika nežēlīgi apspiesti un ekspluatēti , ar
vien biežāk sākās vergu sacelšanās .
Romas karaspēks bija novājināts un nespēja sekmīgi apspiest vergu sacelšanos . Valstī bija nepieciešamas reformas , to
saprata arī daudzi bagātie .
Secinājumi : Ja valsts vara
sakoncentrējas nelielas bagāto cilvēku
rokās un pār to zūd pārējo pilsoņu kontrole , tad pie varas
esošie rūpējas tikai par savas bagātības
vairošanu un aizmirst par valsti . Kad ekonomiskā vara un politiska vara
koncentrējas vienās rokās , tas noved pie valsts pagrimuma un nereti arī pie
valsts sabrukuma . Tādēļ arī sabruka
Romas republika .
Augstāk
apskatītais manuprāt ir vien no valsts
varas izdzimšanas piemēriem Romas vēsturē .
Kā otru piemēru var
apskatīt Romas impēriju kur valsts vara
pilnībā pariet imperatora rokās izveidojot absolūto monarhiju un tirāniju .
Pēc Romas republikas novājināšanās
sākās cīņa par varu Romā. Karavadonis Jūlijs Cēzars ar savu
karaspēku 49 .g.p.m.ē. devās uz Romu un to pakļāva , tie bija Romas
pilsoņu kari , ka rezultātā Cēzars ieguva neierobežotu varu . Cēzars sevi
nosauca par imperatoru un viņam piederēja neierobežota vara . Visvareno
imperatoru godināja ka valdnieku . Uz
naudas montētām kala viņa portretus , viņa statujas novietoja blakus dievu
statujām.
Daļa senatoru bija neapmierināta ar Cēzara varu un
noorganizēja sazvērestību ko vadīja
senators Bruts .
Pēc Cēzara nāves senatori mēģināja izveidot
republiku bet viņiem bija maz atbalstītāju .Maz bija tādu , kas vēlētos
aizstāvēt , republiku kura vara piederētu dažiem desmitiem
aristokrātu dzimtu .
Cēzara leģioniem radās jauni
vadiņi Antonijs un Oktaviāns kuri vien s otru neieredzēja
,bet tomēr vienojās par cīņu pret republikāņiem .
Pēc uzvaras Antonijs un
Oktaviāns sava starpa sadalīja valsts
pārvaldi . Antonijs dzīvoja Ēģiptē un pārvaldīja Austrumu
provinces , Oktaviāns valdīja Romā un
pārvaldīja valsts rietumu daļu .Vēlāk ap 30.g.p.m.ē. Oktaviāns sakāva Antoniju un
ieguva neierobežotu varu Romā . Sevi nosauca par imperatoru un saglabāja
sev armijas komandiera amatu . Romas valsti sauca par republiku . Roma notika senāta
sēdes ,tautas sapulces , ik gadus tika ievelēti konsuli un citas amatpersonas .
Bet Oktaviāns , balstīdamies uz bruņotu spēku , pārvērta viņus
par vienkāršiem savas gribas
izpildītajiem.
Tautas sapulces ievēlēja
augstākajos amatos vai nu pašu Oktaviānu vai arī tādus cilvēkus
kas viņam patika . Konsuli un tautas tribūni bez iebildumiem izpildīja
Oktaviāna pavēles . Ja kāds romietis
tika izvirzīts par kandidātu konsula amatam pret imperatora gribu , tad viņu ieslodzīja
cietumā , kur viņš arī nomira . No senāta Oktaviāns padzina sev naidīgus
cilvēkus un iecēla to vietā savus piekritējus. Senātā viņš
balsoja pirmais un senatori paklausīgi
pieņēma imperatoram vēlamus lēmumus . Senāts piešķīra viņam goda nosaukumu Augusts , kas nozīmēja svētais
.
ROMAS IMPĒRIJAS PĀRVALDE
AUGUSTA OKTAVIĀNA LAIKĀ
|
Imperators
|
|
Karaspēks
|
|
Tautas sapulce
|
Konsuli
|
Senāts
|
|
Romas pilsoņi
Ievēl par konsuliem imperatora noradītus
cilvēkus
|
No aristokrātu vidus
Izpilda imperatora pavēles.
|
Ieceļ imperators.
Pieņem imperatora noteiktus likumus
|
Secinājumi : Neierobežota
imperatora vara noved pie
tirānijas valstī , kad visi neiedrošinoties iebilst izpilda jebkuru tirāna
pavēli . Likumdevēji pieņem likumus pēc
imperatora pavēles , ierēdņus ieceļ (ievēl) tiki tos kurus vēlās imperators. Visa tirānijas sistēma balstās uz bruņotu spēku, jo imperators ir augstākais
karavadonis kam pakļauta armija .
Izmantotās literatūras saraksts
1.
Mervins Perijs ,Alans Šolls, Dženeta Herisa, Teodors
fon Laue “Pasaules vēsture” RaKa,
Latviešu izdevums ,1997. g.
2.
V. Avadijevs “ Seno austrumu Vēsture “R., 1977 . g.
3.
Чернишевский
З.М. Всеобщая история государства и
права М ., 1996.г.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru