KLASICISMS

Saturs.

IEVADS

KLASICISMS

SKAISTUMS UN KLASICISMS

MĀKSLA UN KLASICISMS

ARHITEKTŪRA

MŪZIKA

DRAMATURĢIJA

LITERATŪRA

Ievads.

Cilvēku visos laikos ir vadījusi vēlme veidot savu dzīvi ne tikai atbilstoši derīguma, taisnīguma un saprātīguma principiem, bet arī saskaņa ar estētiskajām prasībām. Jau pirmatnējais cilvēks ar ornamentu vai zīmējumu izrotāja savus darbarīkus, kas bija paredzēti praktisku uzdevumu izpildei. Šķiet, viņš izjuta paša rokām radīto lietu “bezdvēseliskumu” un, mēģinot piešķirt šīm lietām “dvēseli”, izgreznoja tās. Nemitīgi balansējot starp iespēju izdzīvot un nāvi no bada, aukstuma, vai plēsīgu zvēru uzbrukuma, pirmatnējais cilvēks tomēr uzskatīja par nepieciešamu savus garīgos un fiziskos spēku ziedot arī mākslinieciskai darbībai – viņš apgleznoja alu sienas, darināja skulptūras.

 Eiropas kultūru var sadalīt posmos. Katrā periodā var izcēlt estētiskās apziņas attīstībā noteiktus mezglpunktus, kuros it kā koncentrējas katram laikmetam raksturīgākās idejas. Savā darbā es ne tikai izgaismoju atsevišķās idejas, bet arī atklaju estētisko priekšstatu saistību ar attiecīgā laikmeta kultūru un sabiedriski politiskajiem ideāliem. Šāda pieeja ļaus atklāt estētiskās apziņas savdadīdu un tās formu daudzveidību.

KLASICISMS

Klasicisms (no latīņu valodas classicus-paraugs) sācis veidoties Francijā XVII-XIX gs. Eiropas kultūra, nogurusi no barokālās pārsmaicinātības un ārīšķības, meklēja jaunas izpausmes iespējas.

Pārmaiņas veicināja ieverojami zinātnes sasniegumi.

Gadsimta sākumā arheoloģiskajos izrakumos tika gūti interesanti atklājumi - senās, zem vulkāniskajiem pelniem apraktās grieķu pilsētas- Popejas un Herkulāna. No Grieķijas un ŗomas mākslas dārgumiem sākas veidot kolekcijas, un tie- gan oriģināli, gan kopijas izplatījās visā Eiropa. Antīkāas Grieķijas mākslu uzskatīja par garā un formā pilnigāko sasniegumu cilvēces vēsturē. Par XVIII. gs. Kultūras virzienu kļuva antīkajai mākslai tuvs klasicism, ko kāds mākslas vēsturnieks raksturojia kā “cēlu vienkaršību un klusu diženumu”. Antīkās mākslas, mitoloģijas un literatūras zināšanas kļuva par labas izglītības stūrakmeni.

Pārmaiņas veicināja arī politika.

Šajā laikposmā nostiprinājas karaļa Ludviķa XIV vara, aristokrātijas hegemoniju nosaka universālas reglamentācijas ieviešana valstī, sākot ar politiskajiem principiem un beidzot ar mākslu un modi.

Šajā periodā par ikviena pilsoņa donāšanas un darbības galveno principu ir jākļūst pienākumam pret valsti, uzticībai pret karali un viņa galmu.Šī pienākumaapziņa tiek pasludināta par augstāko tikumu.Tās vārdā noraida gan kārtas patriotismu, gan atsevišķa novada autonomijas tendences, gan indivīda entuziasmu un personisko iniciatīvu.Valsts oficiāli proponē “harmoniskas sabiedrības” idejas, kas it kā balstītas uz mūžīgiem un nemainīgiem saprāta pamatiem, kuri pauž nācijas, vienotas valsts intereses.

Individuālais upure sabiedrībai.

Jauni virzieni filozofiskajā domā arī ietekmēja uz pārmaiņam.

Klasicisma filosofija veidojās tā sauktās “apgaismības” ietekmē. Apgaismības domātāji Ž. Ž. Ruso, Voltērs, I. Kants un citi uzskatīja, ka cilvēki var radīt labāku sabiedrību, kur pilsoņi iegūst tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā. Par vienu no laikmeta ideāliem kļuva brīvība. Par cilvēka svarīgāko īpašībau tika uzskatīts nevis prāts, bet gan jūtas.

Filozofs un matemātiķis Renē Dekarts (1596-1650) savas racionālistiskāsfilozofijas būtību ietvēra tēzē “Cogito, ergo sum” (no latīņu valodas-“Domāju, tātad esmu”), kas kļūst par klasicisma teorijas pamatatziņu. Dekarts, pievēršoties cilvēka izziņas spējām, secina, ka cilvēkam piemīt Dieva dots prāts, kas ir patiesība izzināšanas priekšnosacījum. Tā kā cilvēka prāta izcelsme ir dievišķa, tad neapstrīdamas ir prāta pārākums pār juteklisko. Vienīgi prāts dara cilvēku par cilvēcisku būtni, tāpēc cilvēkam kā saprātīgai būtnei jāprot apvaldīt savas kaislības, pakļaut tās prāta diktētām idejām. Zīmīgi, ka arī skaisto Dekarts uzskata par intelektuālām jūtām un pretstata tās afektiem (spēcīgs uzbudinājums,kas nav pakļauts gribas kontrolei), kas viņa izpratnē ir primitīvāki pātrdzīvojumi.

Dekarta dotajā prāta raksturojumā izmantota viduslaikiem tradicionālā gaismas metafora. Dekarta izteikums “Mūsu prātā nav nekā cita kā vienīgi gaisma” norāda gan uz prāta dievišķo izcelsmi, gan uz tā nozīmi cilvēka dzīvē. Dievišķā saprāta gaisma ir tā, kas apskaidro pasaules redzējumu. Tikai saprāta gaismas caurausta dzīve ir patiesi cilvēciska.Cilvēka eksistence bez šīs gaismas pārvēršas par neesamību. Līdz ar to prāta formulētie principi kalpo ne tikai par izziņas metodi, bet arī par cilvēciskās būtības īstenošanas metodi.

 

SKAISTUMS UN KLASICISMS

Klasicisma estētika tiecas rast visiem laikiem obligātu skaistuma ideālu, nepieļaujot vēsturisku skaistā traktējumu. Orientācija uz pārlaicīgo skaisto “atrauj” no konkrētās vides un nepieļauj individuālas izpausmes. Skaistuma izpausmes (to skaitā arī skaistais mākslā) kļūst statistikas. Skaistais vairs nav savienojams ar brīnumaino, bet gan identificējas ar likumsakarīgo un vairāk tuvojas cildenajam.

Tiek uzskatīts, ka skaistais ir harmonija, kas cilvēka prātā atklājas kā skaistā ideja. Šada traktējuma izcelsme neapšaubāmi meklējama antīkāja laikmetā, taču klasicismu raksturo arī vairākas savdabīgas iezīmes.

Nesaprotamais, miglains, neskaidrais nevarot būt skaists. Tāpēc viņš no racionālisma aspekta kritizē kristīgās reliģijas sižetus, kam raksturīgs iracionālisms.

Skaistuma traktējumā skaidri iezīmējas opozīcija renesansei. Pusēns (1594-1666) izsakan kategorisku domu: “Skaistajam nav nekā kopīga ar matēriju.”

Skaistā esamība meklējama nevis pasaulei objektīvi piemītošajāharmonijā, bet gan cilvēka prāta spējā formulēt harmonijas likumus un konstruēt realitāti atbilstoši tiem.

Māksla ir pilnīgāks skaistuma iemiesojums nekā daba, jo mākslā skaistais ir radīts atbilstoši ideālajam projektam, noveršot nejaušību izraisītās nepilnības. Bualo, piemēram, runā par daiļo dabu pretstata parastajai dabai, bet Pusēns uzskata, ka glezniecība ir ģarīgu jēdzienu atveidojums ķermeniskā formā.” Barokālais spožums un tieksme uz greznību visilgāk uzskāvējas ļaužu ārējā izskatā. Apģērba darināšanas māksla šajā laikā sasniedza virsotni. Drēbnieki un friziermeistari sāka sevi dēvēt par akadēmiķiem. Vēršādas , gliemežvāku perlamutrs, pērles, dārgakmeņi, putnu spalvas, mākslīgie un dabīgie ziedi rotāja augstmaņu tērpus. Dāmām gadsimta sākumā bija raksturīgas mazas ar pūderi apbārstītas frizūras, bet gadsimta beigās tās kļuva milzīgas. Pūderis tika kaisīts tonnām. Dāmu tērps tika veidots ļoti apjomīgs – ar milzīgu krinolīnu. Pūderēta sparūkas nēsēja arī vīrieši. Gadsimta beigās gan šīs modes kaprīzes kļuva piezemētākas. Ārī mode līdz ar citām kultūras jomām pamazām atteicās no pārliekā greznuma un pārsmalcinātības.

 

MĀKSLA UN KLASICISMS

Klasicisms ir atstājis dziļas pēdas Eiropas kultūrā, jo tam izdodas Eiropas kultūrai tik būtisko racionālitāti pārvērst par estētisku principu.

Klasicism mākslu orientē uz kalpošanu mūžigiem un pārlaicīgiem ideāliem. Lai mākslas darbā garantētu šo ideālu klātbūtni, tiek izstrādātas gan formulās, gan saturiskas normas.

Ž.-L. Davids. Horacijas zverests. 1785 g.     Panteons(sv.Ženevjēvas baznīca) Parīzē.

ARHITEKTŪRA

E. Falkone. Amurs.

Šī laika arhitektūra attiecas vairak uz oficiālām ēkām – varas iestāžu ēkas, reprezentācijas pilis, kara kazarmas. Klasicisma arhitektūra atgriezās pie nepārtrauktām, taisnam līnījam, iespējami tuvojoties antīkās arhitektūras formām.

Vislielāko uzmanību pievērsa celtņu majestātiskumam. Risinājumā bieži izmantoja kolonnas.

Visnozīmīgākā no ēkam ir-Luija XIV residence - Versaļas pils. Ansambļa arhitekts - Luijs Levo.

Pils buvētā veidā. Visa ansambļa garums – 500 m, platums – 345 m. Pils fasādes, kuras izveidotas klasiskajā stilā, izprojektējis arhitekts Luijs Levo. Interjeru noformēšanā tomēr palika baroka stils. Spoguļi zemas lustras, zāles ar logiem divās pusēs piedeva telpām svinīguma un bagātības noskaņu.

Parku autors - Lenors. Lielo piļu ansambļos obligāti ietilpst parki. Izveidojas divi parku stili: klasiskais vai regulārais parks, kurš pieņemts Francijā, un naturālais parks, kurš galvenokārt tika iemīļots Anglijā. Versaļas pilī tika izveidoti regulārie parki. Mazas – 1 700 ha platība ar regulāriem celiņiem, strūklakām, lapenēm un greznām puķu dobēm un lielais - medību parks – 6 614 ha platībā.

Arī Latvijā sastopami vairāki klasicisma stila arhitektūras pieminekļi. Starp tiem-Jēzus baznīca Rīgā, Mežotnes, Elejas pilis, Nacionālās operas ēka, u.c.

 

MŪZIKA.

Klasicisma ideālus mūzikā vispilnīgāk spēja atklāt opera. Apgaismības domātāji uzskatīja, ka tieši opera ir tas žanrs, kurā jāatjauno mākslu vienotības, kas pastāvēja vēl antīkajā teātrī. Laikmets izvirzījas operai jaunas prasības, kuras ar reformas palīdzību realizēja K. V. Gluks.

Instrumentālajā mūzikā izvirzījās jēdziens par mūzikālu tēmu, kas bija noteikta mākslinieciska tēla paudēja un noteica skaņdarba “seju”. Vadošais attīstības princips bija divu vai vairāku tēlu kombinācija vienotā mākslinieciskā attīstība. Nereti tas izpaudās kā divupretstatu sadursme un cīņa. Par klasicisma instrumentālās mūzikas pamatformu tādējādi kļuva sonātes forma, kuros uzbūve atbilda iepriekšminētajām prasībam. Sonātes forma savukārt tika iekļauta izvērstos, cikliskos sacerējumos- sonātes (it.sonata-skanēt), simfonijās (gr.symphonia-saskaņa), u.c.

DRAMATURĢIJA.

Līdz ar meginājumiem formulēt mākslinieciskās jaunrades normas un principus klasicisma uzmanības lokā likumsakarīgi nonāk žanru problēma. Klasicisms mēģina iezīmēt robežas starp žanriem.

‘Augstais’ žanrs:

Ø    Traģedija

Ø    Oda

Ø    Poirtrets

Ø    Vēsturiskā glezniecība

‘Zemais’ žanrs:

Ø    Komēdija

Ø    Fabula

Ø    Epigramma

Tieši klasicisma teātra iestudējumos pirmoreiz parādās varoņa monologs-aktieris iziet skatuves priekšplānā, kur vēršas pie publikas, rosinotn aktīvu līdzdomāšanu.

Ievērojot Aristoteļa “Poētikā” dotos norādījumus, tiek izvirzīta prasības pēc vietas, laika un darbības vienības dramaturģijā.

Dzejā pār fantāziju jāvalda veselajam saprātam, ko cilvēks iegūst, apgrozoties augstākajā sabiedrībā. Dzējā nedrīkst būt vietas sakāpinātām emocijām, individualizētai oriģinalitātei; tā jāsargā no parastiem priekšmetiem, parastiem cilvēkiem un parastiem vārdiem. Dzējas forma: izsmeklēta, nogludināta valoda, ritma viegla plūdums, tīras atskaņas.

LITERATŪRA.

Jeļena Celma, Ilze Fedosejeva “Estētisko ideju vēsture Eiropā”-“Zvaigzne” 2000.

“Estētika”-“Zvaigzne” 1989.

N.M. Sokoļnikova “Краткий словарь художественных терминов”-“Tитул” 1996.