Krievija kā totalitāra valsts




 


Autors:

Ģirts Legzdiņš

Talsu ģimnāzija 12.a






Vandzene 1999.12.13


SATURS



Saturs....................................................................................................2. lpp
Ievads............................................................................................................... 3. lpp
Krievijas ekonomiskais raksturojums.............................................. 4. lpp
Zinātne un militārais raksturojums.................................................. 7. lpp
Politikas raksturojums............................................................................. 9. lpp
Ārpolitika...................................................................................................... 12. lpp
Kultūras raksturojums.......................................................................... 14. lpp
Svētki bijušajā Padomju Krievijā.................................................... 16. lpp
Nobeigums.................................................................................................... 17. lpp
Literatūras novērtējums...................................................................... 18. lpp
Izmantotā literatūras sarakts......................................................... 19. lpp













Ievads.
V
iens no iemesliem kādēļ izvēlējos rakstīt šo darbu par Krieviju bija tas, ka bija pieejams ļoti liels daudzums materiālu. Iemesls arī varētu būt tas, ka mēs, jaunatne, nesaprotam šo latviešu riebumu pret krieviem. Piemēram mans vectēvs nevar viņus, burtiski, ciest. Un tas viss tikai tādēļ, ka krievi ir nodarījuši mūsu tautai daudz ļauna un mūsu vecā paaudze atceras krievu laikus tikai ar riebumu sejā.
Totalitārisms ir politikas īstenošanas veids, politiskais režīms, kam raksturīga valsts varas tieksme visaptveroši (totāli) noteikt un kontrolēt pilsoņu politisko, saimniecisko, garīgo un ģimenes dzīvi, pakļaut personības individuālo dzīvi sabiedrības kopējām interesēm. Parasti totalitārisms izveidojas sabiedrības sabrukuma vai tā draudu apstākļos kā visu spēku apvienošanas līdzekli sabiedrības glābšanai Totalitārismam raksturīga valsts varas koncentrēšanas vienā institūtā, varas nesankcionētu politisko aktivitāšu aizliegums, politiskai terors politiskās apziņas misticisms.1
Totalitāriskā režīma laikā partijas absorbē indivīdu līdz pat viņa privātās dzīves sfērai. Savus darbības principus partijas uzspiež visām pārējām organizācijām, pat jauniešu un bērnu kolektīviem, kā tas, piemēram, bija Padomju Savienībā, vienīgā un valdošā partija “norij” valsts institūcijas, kas kļūst par paklausīgu tās komandu izpildītāju. Tādejādi režīms caurauž ikvienu sabiedrības šūnu, pašu sabiedrību pārvērsdams par kazarmu un indivīdu padarīdams par varas struktūrām bezspēcīgu un tām pakļāvīgu. Raksturīgi totalitārisma režīmā piemēri ir Staļina režīms Padomju Savienībā, fašistisma režīms Vācijā un Itālijā, Mao Dreduna režīms Ķīnā un Polo Pota režīms Kambodžā.2 
          Kamēr Eiropas saimniecība bija iejūgusies 1.Pasaules kararatos, ārpus Eiropas esošās valstis, it īpaši Savienotās Valstis un Japāna, guva labumu. Eiropai tāpēc bija jāveltī milzīgas pūles, lai atjaunotu savu relatīvo labklājību un stāvokli pasaulē. Atjaunošanos kavēja tas, ka Eiropa vēl bija sarūgtinājuma varā, kas kavēja ātri atsākt starptautisko tirdzniecību; un repariācijas, un kara aizņēmumu maksājumi mazināja investīcijas.
Laika posms no 1924.gada līdz 1929.gadam bija samērā labklājīgs, jo starptautiskā tirdzniecība vērsās plašumā un repariācijas tika maksātas pēc saprātīgākiem noteikumiem. Tomēr šī atveseļošanās nebija pavisam droša un bija atkarīga galvenokārt no Savienoto Valstu aizdevumiem, kā arī no starptautiskās gaisotnes.
Laika posmā no 1929.gada līdz 1933.gadam saimniecisko atjaunotni grāva vispasaules saimnieciskā depresija un starptautisko gaisotni saindēja notikumi Vācijā un Tālos Austrumos. Savienotās Valstis bija piedzīvojušas sprādzienveidīgu ekonomisko uzplaukumu no milzīgajām spekulācijām akciju tirgū, bet 1929. gada oktobrī pēkšņi sabruka uzticēšanās amerikāņu rūpniecībai  (sākās “lielā depresija”- saimnieciskā krīze). Sekas izpaudās divējādi. Pirmkārt, Savienotās valstis pārstāja aizdot naudu ārzemēm un prasīja atpakaļ aizdoto; šis solis skāra Vāciju un Austriju. Otrkārt, Savienotajās valstīs strauji kritās lauksaimniecisko ražojumu cenas, un sekoja šo cenu krišanās visā pasaulē. Tas izraisīja plašu bezdarbu un politiskus sarežģījumus.
Tūlīt pēc kara visās Eiropas zemēs, izņemot komunistisko Krieviju, valsts pārvaldes forma bija demokrātija. Taču demokrātija kā pārvaldes forma bija pārāk vāja un maz iedarbīga, lai ar tās palīdzību risinātu pēckara sasāpējušās problēmas. Eiropas valstīs cita pēc citas izveidojās autoritāras valdības: Ungārija, Itālija, Turcija, Spānija, Albānija, Portugāle, Polija un Dienvidslāvija to izdarīja 20.gados, un desmitgades otrajā pusē arī Lielbritānijā, Vācijā un Francijā pie varas nāca konservatīvas valdības. Vācijā demokrātija ātri izbeidzās ar Hitlera nākšanu pie varas 1933.gadā. No lielākajām valstīm vienīgi Lielbritānijā un Francijā demokrātija turpināja pastāvēt.
Krievijas ekonomiskais raksturojums. Kad komunistu valdība nāca pie varas, rūpnieciskās ražošanas apjoms bija trīs ceturtdaļas no 1913. gada apjoma, aramzemes bija mazāk, dzelzceļa sistēma bija haotiska un cenas strauji kāpa. Pašu strādnieku veikta neoficiāla nacionalizācija, nemitīgais pārtikas trūkums pilsētās un Pilsoņu kara izcelšanās radīja nepieciešamību valstij stingrāk kontrolēt saimniecību. Tāpēc 1918. gada jūnijā visi uzņēmumi tika nacionalizēti, sākās labības un citas pārtikas rekvizīcija zemniekiem. Tika aizliegta privātā tirdzniecība, un valsts kārtoja visas darba attiecības.
Centrālās iestādes, kam vajadzēja pārvaldīt saimniecību, nepietiekami pārzināja faktus, bija pārāk birokrātiskas* un izdeva nepraktiskus rīkojumus. Trūka rūpniecības preču, jo bija pārtraukto sakaru dēļ izejvielas nebija pieejamas un tirgi bija sašaurinājušies. 1921.gadā rūpniecība saražoja tikai 15 procentus no 1913.gada kopprodukta. Turklāt trūka arī pārtikas - daļēji tādēļ, ka zemnieki pretojās pārtikas rekvizīcijai tādā veidā, ka ražoja tikai tik daudz, lai pabarotu sevi. 1921. gadā izaudzēja tikai pusi no 1913.gadā izaudzētās labības, un līdzīgs kritums bija lopkopībā. 1920.-1921. gadā sausuma laikā Pievolgā nomira 5 miljoni cilvēku. Nepietiekamai preču daudzums nenovēršami izraisīja inflāciju. Triju gadu laikā pēc 1917.gada novembra notikumiem cenas  pieauga simtkārtīgi. Papīrnauda kļuva gandrīz nevērtīga, tādēļ pārgāja uz preces maiņu pret preci.
Rūpniecības produkcijas indekss pasaulē no 1913.-1938. g.
Gads
Pasaule
ASV
Vācija
Lielbritānija
Francija
PSRS
Itālija
Japāna
1913
100
100
100
100
100
100
100
100
1920
93,2
122,2
59
92,6
70,4
12,8
95,2
176
1925
120,7
148
94,9
86,3
114,3
70,2
156,8
221,8
1930
137,5
148
101,6
91,3
139,9
235,5
164
294,9
1935
154.5
140,3
116,7
107,9
109,1
533,7
162,2
457,8
1938
182,7
143
149,3
117,6
114,6
857,3
195,2
552
1.tabula
1921.gada sākumā Krievija atradās uz saimnieciska sabrukuma sliekšņa. Notika vairāki zemnieku nemieri, un 1921.gada martā sacēlās Kronštates jūrnieki. Pēc nežēlīgas cīņas sacelšanos apspieda. Tomēr bija kļuvis skaidrs, ka saimnieciskā politika ir jāmaina.
1921.gada martā Ļeņins ieviesa savu “jauno ekonomisko politiku”. Tā paredzēja kapitālisma daļēju atjaunošanu, tā ka nacionalizētas palika tikai lielākās, svarīgākās nozares. Visa firmas, kur bija mazāk par divdesmit strādājošo  atdeva atpakaļ agrākajiem īpašniekiem. Tiem uzņēmumiem, kuri palika valsts īpašumā, vadība tika decentralizēta, lai šie uzņēmumi varētu gādāt paši sev izejvielas un pārdot saražotās preces. Līdz 1923. gadam apmēram 90 procenti uzņēmumu jau bija privātpersonu rokās, un tomēr atlikušie 10 procenti, kas piederēja valstij, nodarbināja vairāk kā 80 procentus no visiem strādājošajiem. Labības rekvizīcijas vietā zemniekiem tika noteikts patstāvīgs nodoklis -sākumā graudā, vēlāk naudā. Enerģiski tika gādāta degviela. 1923.gadā izlaida jaunu naudu, kas darīja galu inflācijai. Pamazām saimnieciskais stāvoklis uzlabojās. 1926. gadā rūpniecība bija sasniegusi pirmskara līmeni, bija atdzīvojusies privātā tirdzniecība, un tika ievāktas daudz labākas ražas.
Tālāk saimnieciskā attīstība ar esošo tehniku jebkurā nozarē būtu lēna. Ja Krievija vēlējās paaugstināt dzīves līmeni un turpināt saimniecisko attīstību, tad tai vajadzēja jaunu tehniku un gan rūpniecības gan lauksaimniecības  paplašināšanu un modernizāciju. Turklāt, ja Krievija vēlējās kļūt militāri varenāka, tad visā zemē bija jānotiek saimnieciskajam progresam. Staļins uzskatīja, ka Krievija atpaliek no attīstītajām valstīm par piecdesmit vai simts gadiem un viņš uzskatīja ,ka šī atpalicība ir jānovērš apmēram desmit gados.
Tādēļ Staļins centās panākt ļoti strauju industrializāciju, un viņš plānoja to sasniegt ar lauksaimniecības palīdzību.
Revolūcija lauksaimniecībā sākās 1928.gadā un sasniedza kulmināciju 1930.gadā. Tika izveidotas lielas kolektīvas saimniecības (kolhozi), katrā apvienojot ap divdesmit sīksaimniecību. Zemi, kas bija privātīpašumā, atsavināja (izņemot sīkus personīgos lauciņus), un kolektīvās saimniecības zeme kļuva par tās apstrādātāju kopīpašumu. Par darbu kolektīvajās saimniecībās tika maksāts atbilstoši nostrādātajam laikam(nevis darba apjomam vai kvalitātei). Lielākā daļa produkcijas, galvenokārt labība, bija jāpārdod valstij par zemām cenām.
Taču zemnieki nebija apmierināti ar kolektivizāciju un pretojās tai, bet dumpiniekus apspieda karavīri un daudzus lielzemniekus izveda uz neapdzīvotām zemēm Sibīrijā.
Laikā no 1930.gada līdz 1934.gadam Staļins palēnināja kolektivizācijas gaitu, bet tik un tā līdz 1937. gadam 99 % lauksaimnieciski izmantojamās zemes bija kolektīvā īpašumā. Iznākums kopumā ņemot bija postošs. Ātri sācies haoss noveda pie neražas un bada, kurā nomira vairāk nekā 10 miljoni cilvēku. Zemnieki bija nomākti un aizvainoti, lopu skaits bija sarucis uz pusi, jaunākie un enerģiskākie zemnieki bija aizgājuši uz pilsētām, un turklāt izrādījās, ka jaunās kolektīvās saimniecības ražo mazāk nekā sīkās saimniecības, kas bija pirms tam.
Pa to laiku industrializācija virzījās uz priekšu pilnā gaitā. 1928. gadā sāka realizēt pirmo piecgadu plānu, un jau pēc četriem gadiem paziņoja par tā izpildi. Uzsvars tika likts uz smago rūpniecību. Otrajā piecgadu plānā (1932-1937) joprojām galvenā bija smagā rūpniecība. Tika saņemts lielāks tehniskais atbalsts no ārzemēm un, lai gan plāns palika galvenokārt neizpildīts un preču kvalitāte - zema, tomēr ražošanas apjoms bija ievērojami pieaudzis. Trešajā piecgadu plānā (1937-1941) lielāka uzmanība tika veltīta patēriņa precēm, bet bīstamais ārpolitiskais stāvoklis drīz vien lika pievērsties bruņojuma ražošanai.
Par visiem plāniem atbildīga bija Valsts plāna komiteja. Tā savāca statistikas datus un izlēma, kas  un cik jāražo katrai nozarei un katram šās nozares uzņēmumam. Tā kā plāna neizpilde varēja novest cietumā, tad uzņēmumu vadītāji bieži pārspīlēja ražošanas skaitliskos rādītājus. Visumā arī paši plāni bija pārāk neelastīgi un nesekmēja resursu labāku izmantošanu. Dzīve līmenis patstāvīgi samazinājās. Neskatoties uz to, rūpnieciska ražošana attīstījās milzu soļiem. Krievija tika pārveidota no agrāras valsts par industriālu valsti. Drīz vien palielinājās arī atšķirība ienākumos, kas izjauca ieturēto virzienu uz ienākumu izlīdzināšanu.
Zinātne un militārais raksturojums. Visa PSRS zinātne galvenokārt balstījās no ārzemēs iepirktiem izgudrojumiem. Ir konstatēts, ka 90 % visas padomju tehnoloģijas bija iegūta no Rietumiem. Laikā no 1917. līdz 1930. gadam nav ieviesti nekādi tehniski jauninājumi, un ka no 1930. gadam līdz kara gadiem ir gūti dažādi panākumi mašīn-ieroču, sintētiskās gumijas un naftas urbšanas tehnoloģijās. Bet galvenokārt tās bija ārzemēs iepirktas iekārtas. PSRS algoja ārzemju zinātniekus un inženierus, kas strādāja viņu labā. Diezgan lielu atklājumu PSRS nav. Ir tikai izgudroto ierīču uzlabošana, pilnveidošana.
        Taču neskatoties uz vājo zinātnes attīstību PSRS bija liels kara potenciāls (skat. 2. tabulu) un nozīmīgs visādā ziņā pār citām valstīm. Tas bija 1937. gadā gandrīz vienāds ar Vāciju, bet vēlāk tas ievērojami kļuvis pārāks.
Lielvalstu relatīvais kara potenciāls uz 1937. gadu procentos.
Valsts
Nacionālais ienākums miljardos dolāru
Izdevumi aizsardzībai %
ASV
41,7

Septiņas lielvalstis kopā 90,5 % visas pasaules kara potenciāla
Vācija
14,4
PSRS
14
Lielbritānija
10,2
Francija
4,2
Japāna
3,5
Itālija
2,5
2. tabula
Arī aizsardzībai izdotā nauda PSRS ir ievērojama (skat. 3. tabulu).
Lielvalstu nacionālais ienākums 1937. Gadā un aizsardzībā izdotā daļa procentos.
Valsts
Nacionālais ienākums miljardos dolāru
Izdevumi aizsardzībai %
ASV
68
1,5
Lielbritānija
22
5,7
Francija
10
9,1
Vācija
17
23,5
Itālija
6
14,5
PSRS
19
26,4
Japāna
4
28,2
3. tabula
        Tanks Otrajā pasaules karā bija stratēģisks un spēcīgs ierocis. PSRS bija līdere tanku ražošanas un veiktspējas ziņā. PSRS bija vienīgā valsts, kas sāka ražot tankus ar dīzeļdzinējiem. Citas valstis sākumā neatzina šo Rūdolfa Dīzeļa ģeniālo izgudrojumu. 1932. gadā sākās dizeļdzinēja projektēšana. 1935. gadā dzinējs bija gatavs. Motors ieguva indeksu V - 2. Jaunajam dzinējam bija vairākas priekšrocības: tas saglabāja tādu pašu jaudu kā karburatora dzinējs, tas bija daudz ugunsdrošāks un tērēja ievērojamāki mazāk degvielas. Tādejādi PSRS ieguva pasaulē labākos tanku jau agri pirms kara, un varēja sākt to ražošanu.  Populārākie  PSRS tanki bija  T-26, T-35, KV-1, KV-2, SMK, T-100. Karam sākoties PSRS piederēja 24000 tanku.
        Cīņa var notikt uz zemes, bet tiklab tās var notikt arī gaisā. PSRS nodarbojās arī ar lidmašīnu būvēšanu (skat. 4. tabulu).
Kara lidmašīnu ražošana lielvalstīs no 1932. – 1939. g..
Valsts
1932
1933
1934
1935
1936
1937
1938
1939
Francija
600
600
600
785
890
743
1382
3163
Vācija
36
368
1968
3183
5112
5606
5235
8295
Itālija
500
500
750
1000
1000
1500
1850
2000
Japāna
691
766
688
952
1181
1511
3201
4467
Lielbritānija
445
633
740
1140
1877
2153
2827
7940
ASV
593
466
437
459
1141
949
1800
2195
PSRS
2595
2595
2595
3578
3578
3578
7500
10382
4. tabula

Secinājumi. Saimniecība valstī gāja uz leju un tad Ļeņins ieviesa savu “jauno ekonomisko politiku”, kas sekmēja  strauju rūpniecības attīstīšanos, kaut arī visapkārt valdīja haoss. Krievija šajā laika posmā realizēja ļoti straujus attīstības plānu,  jo bija krietni atpalikusi no pārējā attīstītajām valstīm. Par spīti centībai dzīves līmenis samazinājās.



Politikas raksturojums 1917.gadā novembrī boļševiku varā atradās tikai Krievijas Eiropas daļas lielākās pilsētas un daži valsts lauku novadi. Citām sociālistu parijām bija daudz lielāks atbalsts. Tomēr jau pašā sākumā Ļeņins neatzina koalīcijas valdību, un pats pirmais boļševiku valdība uzdevums bija nostiprināt savu varu. Tika izveidota izpildvara, un komunisti ieņēma visus svarīgākos amatus Krievijas sabiedrības dzīvē. 1917. gada novembra beigās tika sarīkotas Krievijas vēsturē visbrīvākās vēlēšanas, un tajās ievēlēja Satversmes sapulci. Boļševiki saņēma apmēram 10 miljonus balsu no kopējā 42 miljonu balsu skaita, un vairāk nekā puse vietu tika sociāl-revolucionāriem. Taču nebija vēl pagājušas 24 stundas, kad Ļeņins un padomju valdība Satversmes sapulci 1918.gada janvārī. 1918.gada jūlijā jauna konstitūcija  nodibināja padomju hierarhiju. Darboties bija atļauts vienīgi boļševikiem.
Pirmajā savas varas mēnesī viņi izveidoja Čeku. Tā bija visvarenā politiskā policija, kas organizēja masu teroru pret visiem režīma ienaidniekiem.  Čekas darbība īsteni sākās tad, kad 1928. gada vasarā Ļeņins tika nopietni ievainots atentāta mēģinājumā. Par šo uzbrukumu Ļeņinam Petrogradā nošāva 500 cilvēku, un visā Krievijā Čeka sodīja  ar nāvi tos, kas tika turēti aizdomās  kā pretinieki komunistu valdībai.
Ar diviem darbiem komunistiem izdevās iegūt ievērojamu atbalstu tautā. Pirmkārt, viņi ieguva atbalstu zemniecībā, jo izdeva dekrētu, ar ,kuru tika likvidēts muižu privātīpašums uz zemi un zeme sadalīta zemniekiem. Otrkārt, komunisti pārtrauca Krievijas līdzdalību Pirmajā pasaules karā.
1918.gadā tika parakstīts Brestļikovas miera līgums. Līgums bija ar Vāciešiem par kara izbeigšanu, bet līgumā bija ļoti neizdevīgi noteikumi. No līguma sanāca, ka Krievija zaudētu ceturto daļu no savas Eiropas daļas. Taču Krievija šo noteikumus pieņēma cerot, ka tie būs īslaicīgi. Komunistiem par laimi, pēc dažiem mēnešiem imperiālistiskās lielvalstis sakāva Vāciju.
No 1918. - 1920. gadam Krievijā norisinājās pilsoņu karš. Karš starp komunistiem, kurus sauca par “sarkanajiem”, un viņu pretiniekiem “baltajiem” sākās 1918. gada vēlā pavasarī. Komunistu valdīšanas pirmie seši mēneši bija izraisījuši lielu pretestību. Miera līguma parakstīšana un cara Nikolaja ģimenes nogalināšana bija saniknojusi cariskās armijas virsniekus; un liberāļi, sociālrevolucionāri un menševiki cieta tādēļ, ka bija atlaista Satversmes sapulce un pret viņiem vērsās Čekas terors. Turklāt Lielbritānijai, Francijai un Savienotajām Valstīm nepatika tas, ka Krievija izstājas no kara un tādēļ Vācija varēja izbrīvēt spēkus cīņam Rietumu frontē. Tāpēc 1918.gada vasarā visas trīs Sabiedrotās izcēla karaspēku Murmanskā, Arhangeļskā, kā arī Vladivostokā Klusā okeāna krastā. Sākotnējais nolūks bija palīdzēt “baltajiem” turpināt karu pret centrālajām lielvalstīm, bet pēc 1928.gada novembra, kad Pirmais pasaules karš bija beidzies, Sabiedroto intervencija notika nolūkā palīdzēt sagraut komunistu valdīšanu, kamēr tā vēl bija vāja. Ne tikai komunistu ideoloģija tika ienīsta Rietumeiropas un Amerikas valdošajās aprindās, bet arī padomju valdība bija atteikusies no visiem Krievijas parādiem, nacionalizējusi ārzemnieku uzņēmumus bez atlīdzības un atbalstīja revolucionāru darbību Eiropā.
Kad karš sākās, neliela, bet labi apgādāta “balto” armija kontrolēja teritoriju ziemeļos no Krimas un turēja ielenkumā Caricinas* pilsētu. “Balto” spēki bija izvietojušies arī gar Transsibīrijas dzelzsceļu; tos vadīja admirālis Kolčaks, un to sastāvā bija arī 40 000 vīru liela čehu un slovāku armija, kurā bija cilvēki, kas dezertējuši  uz Krieviju Pirmā pasaules kara laikā un tagad pretojās komunistiem. Līdz 1919. gadam franči atbalstīja nacionālistus Ukrainā un viena “balto” armija bija izveidota Baltijas provincēs rietumos  no Petrogradas. Ļeņina valdība bija apdraudēta pavisam nopietni. ”Balto” armija Kolčaka vadībā pārgāja Urālu kalnus un tuvojās Maskavai no ziemeļaustrumiem. No dienvidiem “baltie”, sagrābuši Caricinu, pietuvojās Maskavai 200 kilometru atstatumā.
Tomēr draudi izsīka. Vairākas sacelšanās Kolčaka armijas aizmugurē piespieda viņu atkāpties, un viņa armija tika sakauta. “Balto” armija dienvidos tika pamazām atspiesta līdz Krimai. Padomju spēki okupēja Ukrainu, un “balto” uzbrukums no Igaunijas Petrogradai cieta neveiksmi.
Neskatoties uz Antantes valdību pretdarbību, padomju valdība panāca sekmīgu sarunu noslēgumu ar Baltijas valstīm. 1920. gada 12. jūlijā tika parakstīts miera līgums ar Lietuvu, 11.aug.-ar Latviju un 14.okt.- ar Somiju. Miers ar somiem, ko noslēdza Tērbatā, stājās spēkā ar 1921. gada 1. janvāri. Pēc šā līguma Padomju republika atdeva Somijai Pečengu ar nosacījumu par brīvu tranzītu caur šo rajonu uz  Norvēģiju un atpakaļ.
Vēl viens uzbrucējs komunistiem bija Poļi, kuri 1920. gadā centās pavirzīt savu robežu uz austrumiem no Kerzona līnijas (Sabiedroto noteiktā robeža 1919. gadā). Polijas  armija tika atvirzīta atpakaļ, un Krievi pat sagrāba Varšavu, bet Sarkanā armija bija spiesta savukārt atkāpties, kad poļi uzbruka otru reizi. Beigās Polija saskaņā ar 1921. gada Rīgas līgumu ieguva diezgan platu zemes joslu austrumos no Kerzona līnijas.
Noslēgusi mieru ar   Poliju, padomju vara pārsvieda Sarkano armiju, lai satriektu imperiālistiskās intervences pēdējo dienderi- ģenerāli Vragneli. Ar straujo uzbrukumu Peterkopam naktī no 7.uz 8.novembri 1920. gadā noslēdzās pilsoņu karš. Tālajos Austrumos vēl palika japāņu armija; bet visumā lielais karš beidzās. Padomju valsts ar Sarkanās Armijas ieročiem un savas diplomātijas mākslu nosargāja savu eksistenci un neatkarību.1 
  Komunisti bija uzvarējuši, jo Trockis prata veiksmīgi organizēt uzbrukumus un vadīt Sarkano armiju, jo ”baltie” bija sašķelti  ļoti daudzos politiskos grupējumos, jo  “baltie” solīja atjaunot muižniecību. Pilsoņu kara laikā gāja bojā 14 miljoni cilvēku un 2 miljoni emigrēja.
1924. gadā stājās spēkā  Krievijas jaunā Konstitūcija , ko bija izstrādājis  Staļins. Krievija kļuva par federāciju ar nosaukumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS). Katrā republikā bija padomju hierarhija. Visi pieaugušie iedzīvotāji varēja balsot par vietējām padomēm. Padomes katrā republikā ievēlēja 2000 dalībniekus Federālajā padomju kongresā, ko vēlāk nosauca par Augstāko Padomi. Šis smagnējais, veidojums, kurš sanāca kopā tikai reizi gadā, uz vienu nedēļu, ievēlēja centrālo izpildu komiteju ar 300 locekļiem, un tā savukārt ievēlēja nelielu prezidiju jeb izpildorgānu, kurā bija 10 locekļi. Šajā valdības hierarhijā katram līmenim paralēli pastāvēja viena komunistiskās partijas organizācija. Ekvivalents padomju kongresam bija partijas kongress, kurš ievēlēja Centrālkomiteju, kas savukārt ievēlēja Politbiroju.  Prezidijā un Politbirojā bieži bija tie paši cilvēki. 1936.gadā pieņēma labotu šās konstitūcijas variantu.
Laikā no 1917. gada līdz 1922. gadam Ļeņins bija neapstrīdams komunistiskās partijas un  tātad visa Krievijas vadonis. Bet 1922. gada maijā viņam uznāca sirdslēkme pēc, kuras viņa līdzdalība valdībā arvien mazinājās. 1924.gada 21.janvārī Ļeņins nomira.
No jebkura viedokļa raugoties Ļeņina sasniegums bija izcils. Apveltīts ar asu politisko izjūtu, viņš bija pielāgojis Marksa mācību Krievijas apstākļiem un ar savu nežēlīgo un stipro gribu bija vadījis komunistisku Krieviju.
No 1922.gada līdz 1929.gadam Politbirojā notika nežēlīga cīņa par Krievijas valdību. Līdz 1926. gadam valdīja Zinovjeva, Kameņeva un Staļina triumvirāts. Visi trīs cīnījās pret Trocki, bet galvenā cīņa šajos gados bija starp Staļinu un Trocki.
Staļins, kura īstais vārds bija Josifs Džugašvili, piedzima 1879.gadā nabadzīgā kurpnieku ģimenē. Viņš bija ievērojamākais no pirmajiem boļševikiem, kas nāca no maz izglītotās kārtas. 1917. gadā viņš bija partijas avīzes “Pravda” redaktors. Kad komunisti nāca pie varas viņš kļuva par tautību komisāru un pēc tam bija par strādnieku un zemnieku inspekcijas komisāru. 1922. gadā - tieši pirms Ļeņina saslimšanas - viņš kļuva par partijas sekretāru.
Tādējādi būdams šajos necilajos amatos Staļins klusām vairoja savus atbalstītājus.
Trockis bija pavisam atšķirīga personība. Viņš bija bagāta zemnieka dēls, apveltīts ar  milzīgu enerģiju un ārkārtīgi spēcīgu intelektu.
Cīņa par valdību izvērsās Ļeņina slimības laikā un saasinājās pēc viņa nāves. Cīņas pamatā bija galvenokārt personiska godkāre un tikai daļēji atšķirības politiskajos uzskatos.
Staļinam bija piekritēju vairākums Politbirojā; 1925. gadā Trocki atbrīvoja no kara komisāra amata un 1926. gadā izslēdza no Politbiroja, un Zinoveju atbrīvoja no Komunistiskās Internacionāles vadības. 1927. gadā Trocki izslēdza no komunistu partijas un  drīz pēc tam aizsūtīja uz Vidusāziju. Pēc 1929. gada viņš dzīvoja trimdā un tika noslepkavots Meksikā 1940. gadā. 1929.gadā Politbirojs atbrīvojās arī no mērenajiem politiķiem, un tā līdz gada beigām cīņa par varu bija beigusies.
Pirms 1934. gada Staļina izturēšanās pret politiskajiem pretiniekiem bija nežēlīga, bet relatīvi ierobežota. 1934. gadā politika mainījās, un nākamajos četros gados fiziski iznīcināja un  vai ieslodzīja visus, ko uzskatīja par tādiem, kas būtu spējīgi vērsties pret Staļina diktatūru. Šī tīrīšana daudz kārt pārspēja Ivana Bargā vai Roberpjēra rīkotās vajāšanas.
1934. gadā tika noslepkavots, acīmredzami ar Staļina piekrišanu, Ļeņingradas partijas organizācijas vadītājs -izskatīgais un populārais Kirovs. Šī slepkavība kļuva par ieganstu masveida teroram -kad vispirms nekomunisti un pēc tam arī komunisti tika apcietināti un vai nu nošauti vai aizsūtīti uz Sibīriju. 1936.-1938. gadā tika sarīkotas vairākas iespaidīgas atklātās tiesas prāvas, kurās Kameņevs, Zinovjevs un citi komunistiskās partijas vadoši darbinieki tika tiesāti par vissmagākajiem noziegumiem pret Staļinu un Padomju valsti; un šajos noziegumos viņi parasti arī atzinās. No komunistu partijas Centrālkomitejas 130 locekļiem, kas bija ievēlēti 1934. gadā, vairāk nekā 90 tika apcietināti un lielākā daļa nošauti. Armija nebija izņēmums. Tika apcietināti 35 000 armijas virsnieku. Miljoniem Krievijas iedzīvotāju vienkārši pazuda, vairākums gāja bojā vai tika aizsūtīti uz Sibīriju. Daudzi Krievijā, gan ārpus tās ticēja, ka tiesas prāvas ir godīgas un apsūdzības -patiesas, bet tagad ir skaidri zināms, ka atzīšanās tika panāktas ar spīdzināšanas palīdzību un pārsvarā upuri bija nevainīgi.
Līdz 1938. gadam bija kļuvis skaidrs, ka tīrīšanas vājina Padomju Savienību gan saimnieciski,  gan militāri, un ar pēdējo tīrīšanu, kas skāra pašus tīrītājus, terors pamazām rimās.
Ārpolitika.  Padomju ārpolitikas galvenais mērķis bija revolūcijas nosargāšana. Pirmo trīs gadu laikā, kad Krievijā plosījās Pilsoņu karš, valdība centās noorganizēt revolūciju Eiropā. Tomēr jau 1920. gadā bija skaidrs, ka izredzes uz Eiropas revolūciju mazinās un ka Krievijas pašas revolūciju varēs labāk nosargāt, ja uzlabos attiecības ar kapitālistiskajām valstīm. Turklāt pastāvēja arī nepieciešamība tirgoties ar Rietumiem. 1921. gadā parakstīja tirdzniecības līgumus ar Lielbritāniju un Vāciju. Nākamajā gadā Krievija Vācija - abas “pāriju tautas ”Eiropā- savstarpēji tuvinājās. Tika panākta vienošanās, ka vācieši apmācīs  Sarkano armiju un Krievijā tika iekārtotas  vāciešu fabrikas bruņojuma ražošanai. 1922. gadā abas valstis parakstīja Rapallo līgumu, saskaņā ar kuru Vācija diplomātiski atzina Krievijas valdību, un tika noslēgti saimnieciski līgumi. Šī krievu- vācu draudzība turpinājās līdz Hitlera atnākšanai 1933.gadā. Pa to laiku 1924.gadā arī citas valstis,  Lielbritāniju ieskaitot,  diplomātiski atzina komunistisko valdību.
Pēc nacistu nākšanas pie varas Krievija kļuva draudzīgāka pret Lielbritāniju un Franciju, jo baidījās, ka  būs atkal jākaro ar Vāciju. 1934.gadā Krievija iestājās Tautu Savienībā. 1935.gadā tika noslēgts savstarpējās palīdzības pakts ar Franciju, un Krievija apņēmās palīdzēt Čehoslovākijai ar noteikumu,  ka arī Francija palīdzēs  Čehoslovākijai.
Bet šī kolektīvā  drošības politika neguva lielas sekmes. Angļu un franču īstenotā nomierināšanas politika iepretī fašistiskajai agresijai, ko realizēja Hitlers, Franko, Musolīni un japāņi, pārliecināja Staļinu, ka Lielbritānija un Francija nav droši sabiedrotie. 1936.gadā noslēgtais Antikominternes pakts starp Vāciju un Japānu ļāva gandrīz droši pareģot, ka Krievijai sagaidāms karš divās frontēs.
Padomju ārpolitiku šajos gados vadīja Čičerins ar Ļitvovu kā savu vietnieku. No 1930.-1939.gadam Ļitvinovs bija Ārlietu komisārs.1
1939.gada 5.oktobrī tika parakstīts “Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību”. Tā piektais pants skan:
“Šī pakta izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart Līdzēju Pušu suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāru rīcību. Bāzēm un aerodromiem ierādāmie riņķi paliek Latvijas Republikas teritorija. ”Latvijas valdība apstiprina šo paktu  savā 1939.gada 10.oktobra sēdē.2
1939.gadā Ļitvinovu, kurš atbalstīja saprašanos ar Lielbritāniju un Franciju, nomainīja Molotovs, un augustā tika parakstīts padomju - nacistu pakts. Vienojās par to, ka Austrumpolija, Somija, Igaunija un Latvija tiks atdotas Krievijai, bet Rietumpolija un Lietuva -Vācijai. Hitleram šis līgums  nodrošināja draudzīgumu ar Krieviju, kamēr viņš cīnās ar Franciju un Lielbritāniju; Staļinam šis līgums attālināja Vācijas iebrukumu Krievijā. Bet attālinājums izrādījās īsāks par diviem gadiem. Karš Rietumos ilga daudz īsāku laiku , nekā Staļins bija cerējis, un 1941.gada 22.jūnijā sākās Vācijas iebrukums Krievijā.
Secinājumi  Boļševiki izveidoja čeku, kas iznīcināja lielu daļu no krieviem. 1918.-1922.gadam norisinājās pilsoņu karš, kurā uzvarēja komunisti. Bija izveidota smagnēja valsts pārvalde ar ļoti daudziem locekļiem un amatiem. No 1917. gada līdz 1922. gada notika sīvas cīņas par Krievijas vadību. Šajā cīņā uzvarēja Staļins, jo bija viltīgāks par pārējiem. Valstī sākās politiskā tīrīšana, ko veica, pret   Staļina un Krievijas “ienaidniekiem”. Tādējādi pazuda ļoti daudz Krievijas iedzīvotāju. 1939. gadā tīrīšana beidzās, jo sāka novājināt valsti.
Ārpolitikā Krievija draudzīgi izturējās pret tām valstīm ,kas varēja viņu vai nu apdraudēt vai dot kādu labumu.
Kultūras raksturojums. Pagātnes mantojums bija smags. Vairāk nekā 100 tautas , kas dzīvoja jaunajā valstī, atradās  uz dažādām sabiedrības attīstības pakāpēm.  No 134 miljoniem iedzīvotāju aptuveni 40 miljoni dažādu nacionalitāšu iedzīvotāju nebija izkļuvuši no pirmskapitālisma attīstības stadijas, turklāt 10 miljoniem no šā skaita bija saglabājušās ģints iekārtas paliekas.
          Krievijā 1923. gadā notika lielās pārmaiņas, lai stabilizētu ekonomiku valstī. Taču tās nenorisa bez trūkumiem. Dažkārt pārmaiņas tika realizētas, taču neveicot rūpīgus zinātniski vēsturiskos un socioloģiskos pētījumus un demokrātiskā ceļā nenoskaidrojot iedzīvotāju domas. Tas radīja augsni garīgo interešu norobežotībai pat tur, kur kopš senajiem laikiem bija izveidojušās vienotas kultūrvēsturiskās tradīcijas(Vidusāzijā, Ziemeļkaukāzā, Aizkaukāzā un citos rajonos).
Daudz kas sarežģīto nacionālo problēmu risināšanā bija atkarīgs no vietējo varas orgānu kompetences, kā arī no patiesām rūpēm par darbaļaužu internacionālistisko audzināšanu.
20.gadu beigās vairāk nekā 80% cilvēku joprojām dzīvoja laukos. Apmēram puse iedzīvotāju bija analfabēti.1
Lai arī kurai no padomju sabiedrības dzīves problēmām mēs pievērstos -tās ekonomiskajām vajadzībām, šķiru spēku samēram, kultūras stāvoklim, vispārējam civilizācijas līmenim-, visu to atrisināšana bija saistīta ar nepieciešamību paātrināt industrializāciju. Tā kļuva par sociālisma celtniecības galveno uzdevumu.
Kad zemnieki kļuva par strādniekiem, un tas viņiem bija solis uz jaunu civilizāciju. Sākumā bijušie lauku  ļaudis neizvirzīja augstas prasības, un tādejādi tika ietaupīti līdzekļi, kurus būtu vajadzējis ieguldīt sociālo programmu realizēšanā. Vēlāk šāda rīcība kļuva par parastu parādību.
Plaši tika izmantota darba morālā stimulēšana. Pieauga prestižs strādnieku profesijām, kas bija saistītas ar jauno tehniku. Valsts par saviem līdzekļiem organizēja strādniekiem ražošanas apmācību. Aktīvi tika veikts politiskās audzināšanas darbs. Katrā uzņēmumā darbojās sarkanie stūrīši, paplašinājās klubu tīkls. Vēlāk lielie uzņēmumi sāka celt arī kultūras pilis. Jaunās sociālistiskās pārmaiņas, ko juta ikviens, bija tik neparastas, ka novērsa cilvēku domas no nekārtībām apkārtējā dzīvē un izraisīja viņos lielu optimismu un entuziasmu.
Izlasījis avīzē īso paziņojumu par A. Stahova sasniegumiem, smagās rūpniecības tautas komisārs  G. Ordžonikidze deva rīkojumu to plaši aprakstīt arī centrālajā presē. Valstī cits pēc cita tika gūti jauni rekordi un sākās stahanoviešu kustība. Tās iniciatoru vārdi Padomju Savienībā kļuva populāri. Tos zināja katrs padomju cilvēks. 1935. gada beigās Maskavā notika Vissavienības stahanoviešu apspriede, bet pēc tam speciālās partijas Centrālās Komitejas plēnums. Strādnieki apguva tehniskās zināšanas, pārskatīja novecojušās normas. Trešās piecgades sākumā katrs ceturtais strādnieks  valstī bija stahovietis. Auga darba ražīgums. Norisa  jauna tipa strādnieka veidošanās process. Palielinājās darbaļaužu iniciatīva.
Lai gan valsts attīstību kavēja objektīvas un subjektīvas grūtības, tomēr darba varonība, milzīgais spēku sasprindzinājums  palīdzēja risināt vēsturiskos industrializācijas uzdevumus. Sasniegto rezultātu vidū īpaši liela stratēģiska nozīme bija tam, ka valsts nostājās uz jauna, augstāka tehniskā civilizācijas pakāpiena.
Ļeņins pamatojās uz brīvprātīgu kooperēšanos un saistīja to ar darbaļaužu kultūras un apziņas līmeņa paaugstināšanu. Lai to panāktu, valstij bija jārada priekšnosacījumi, kas varētu “padarīt mūsu iedzīvotājus tik ”civilizētus”, lai viņi saprastu visus labumus, kas rodas no itin visu iedzīvotāju piedalīšanās kooperācijā, un šo piedalīšanos nokārtotu”. Staļins uzskatīja par iespējami iztikt bez starpstadijām. Kolhoza ieviešana no augšas un to forsēta organizēšana loģiski bija saistīta ar varmācību.
30.gadu otrajā pusē vidējā posma vadītāju kompetences līmenis visumā bija zemāks par  Staļina tuvāko līdzgaitnieku līmeni. Vairāk nekā 70% partijas rajonu un pilsētu komitu sekretāru un 40% apgabalu un savienoto republiku komunistisko partiju  centrālo komiteju sekretāru  bija tikai pamatskolas izglītība. Dabiski, ka vairumam šo darbinieku radās lielas grūtības darbā, un viņi izjuta vajadzību pēc detalizētām augstāko orgānu dotām instrukcijām.
Vēl zemāks bija vispārīgās un politiskās kultūras līmenis bija piramīdas pamatā. Analfabētu skaits pat partijā sasniedza 3%.
Padomju literatūras izveidošanās ir  sociālistiskās revolūcijas rezultāts, to pārkārtojumu rezultāts sabiedrības sociālajā un kultūras dzīves jomā, kas nosacīja PSRS tautu vēsturiski noieto ceļu. Pamatos tā ir atklāti partejiska literatūra.
Padomju literatūru organizatoriski nostiprināja PSRS Rakstnieku savienības  nodibināšana 1939. gadā. Tā apvieno visu padomju tautu  un tautību literātus.
Svētki Bijušajā Padomju Krievijā:

Komunistiskā Sestdienas talka

Brīvprātīga padomju cilvēka bezmaksas darba forma sabiedrības labā. Tā liecina par komunistisku attieksmi pret darbu. Komunistiskās Sestdienas talkas iniciatori bija  Maskavas - Kazaņas dzelzsceļa Maskavas šķirotavas depo komunisti, kas 1919.gada 12. aprīlī pēc darba izremontēja 3 lokomotīves. Pirmā masveida talka (205 cilvēki) notika uz Maskavas - Kazaņas dzelzsceļa 1919.g. 10.maijā.

Vissavienības Fizkultūriešu diena

Tradicionāla padomju fiziskās kultūras sasniegumu un sportistu meistarības skates diena. PSRS šo dienu atzīmē kopš 1939.g. katra augusta otrajā sestdienā.

Lielā Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadiena

PSRS valsts svētki (7. un 8. nov. ). Šī gadadiena tiek atzīmēta kopš 1918.g. kā visas padomju tautas svētki. Oktobra gadskārta bija arī visas progresīvās cilvēces svētki.

Secinājumi Kultūra Krievijā bija ļoti sliktā stāvoklī. Tās attīstību veicināja tikai tādēļ lai novērstu cilvēku uzmanību no sliktā stāvokļa valstī un lai palielinātu darba ražīgumu. Valstī bija liels analfabētu skaits un vairumam cilvēku bija tikai pamatskolas izglītība. Cilvēki ar šādu izglītības līmeni nevarēja attīstīt valsti, lai tā normāli funkcionētu.
Nobeigums Krievija ar savu ekonomisko un politisko politiku centās strauji attīstīt valsti, lai varētu nodrošināties, gan finansiāli, gan militāri.
1977.gada novembrī Krievija svinēja komunistiskās revolūcijas 60. gadadienu. Laikā kopš 1917.gada Krievija ir izaugusi par ļoti spēcīgu lielvalsti. Militārā spēka ziņā tā līdzinājās ASV un bija atguvusi savu nacionālo pašcieņu. Valdība turējās droši un stabili, un, neskatoties uz disidentu kustību, tā acīmredzot baudīja masveidīgu tautas atbalstu. Gan rūpniecība, gan lauksaimniecība bija vareni iz augušas. Tomēr likās, ka tālākas izaugsmes iespējas tagad ir beigušās. Krievija septiņdesmito gadu vidū vadīja “padzīvojušu un piesardzīgu konservatoru autokrātija”. Nākotnes izredzes bija atkarīgas no tā, cik lielā mērā komunistu valdība spēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem gan pašu zemē gan ārzemēs.




LITERATŪRAS NOVĒRTĒJUMS

Savam darbam par pamatu ņēmu grāmatu Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā, kura ir sastādīta 1996.gadā. droši zinu, ka šinī grāmatā nekas nav samākslots vai rakstīts tādēļ, lai kādam izpatiktu, jo grāmata ir sastādīta 1996.gadā un tad vairs nebija tik stingra cenzūra un likumi. Grāmatā ir ļoti vispusīgi viss aprakstīts. Konkrēti nodaļā par Krieviju nebija aprakstīta Krievija kultūra. Šeit galvenokārt bija rakstīts par politiku un ekonomiku.
Politikas grāmata, kuru es izmantoju, kā mācību līdzekli ir jauna grāmata, jo tā ir izdota 1998.gadā. Tāpat arī Politikas terminu vārdnīca, kura ir izdota 1999.gadā. Šķiet, ka šī grāmata ir patiesāka salīdzinājumā ar citām, jo izdota šogad.
Latvijas Padomju Enciklopēdija 10. sējums. Grāmatā vispārīgi un neitrāli ir attēloti notikumi un Krievijas valsts domu piegājiens, katrai lietai. Grāmata iznākusi 1984.gadā, un varētu būt rakstīta Krievijas cenzūras uzraudzībā.
Latvijas PSR mazā enciklopēdija ir izdota 1968. gadā. Šī informācija varētu būt rakstīta krievu pārraudzībā, jo nekas slikts par viņiem te nav teikts tikai ir slavēti Komunistiskie svētki un gatavošanās tiem. Grāmatā ir teikts, piemēram, oktobra svētkus svinam oktobrī, tas ka grāmata ir rakstīta tagadnes formā par svētkiem, kurus mēs vairs nesvinam arī norāda uz to, ka grāmata nav jauna.
Grāmata Diplomātijas vēsture (1919.-1939.) ir rakstīta 1948. gadā. Tas norāda uz to, ka grāmata ir bijusi pakļauta cenzūrai. Krievija šajā grāmatā nav attēlota melnās krāsās. Grāmatā ir ļoti smalki un sīki aprakstīti visi notikumu pārsvarā šeit ir par miera līgumiem, kariem un  politiku.
Enciklopēdija “Planēta”. Izdošanas gads ir 1988, saturs varētu būt tik stingri neuzraudzīts no Krievijas cenzūras puses. Bet Galvenā Enciklopēdiju Redakcija bija Krievijas cenzūras uzraudzībā. 532., 237. lpp




Izmantotās literatūras saraksts:

1.      Balodis A. Baltijas valstis otrā pasaules kara priekšvakarā. –R.: PBLA un LNF izdevums, 1990., - 140 lpp.
2.      Ašmanis M. Politikas Terminu vārdnīca.- R.: Zvaigzne ABC, 1999.,-128.lpp.
3.      Borisonovs J. PSRS vēsture - R.: Zvaigzne, 1989.,-73 lpp.
4.      Ievads politikā. – R.: Zvaigzne ABC, 1998.,-392 lpp.
5.      Enciklopēdija “Planēta” – R.: Galvenā Enciklopēdiju Redakcija, 1988., - 532 lpp.
6.      Diplomātijas vēsture. Trešais sējums. - sastādījis  prof. I. I. Mincis, prof. A. M. Pankralova, akad. V. P. Putjankins, u.c., R.: Latvijas valsts izdevniecība, 1948., - 882 lpp.
7.      Literatūra 12. klasei. – R.: Zvaigzne, 1990.,-302 lpp.
8.      Latvijas Padomju Enciklopēdija. – R.: Galvenā Enciklopēdiju Redakcija, 1984., - 770 lpp.
9.      Kronvels R.D. Pasaules  vēsture divdesmitajā gadsimtā. – R.: Zvaigzne ABC, 1996.,-651 lpp.
10.  Lielā ilustrētā enciklopēdija. – R.: Zvaigzne ABC, 1997.,-660 lpp.
11.  Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 2. sējums.- R.: Zinātne, 1968., - 773 lpp.
12.  Internets: www.russia.ru/history.htm, www.referati.dpu.lv/ searchserv.htm, www.history.net/russian/world_warII.htm
13.  Saņēmu palīdzību arī “usenet” grupā alt.russia.history.ru
14.  Kā arī izmantoju savu vecvecāku domas un viņu minētos faktus.



1 Ašmanis M. Politisko terminu vārdnīca. - Rīga, Zvaigzne ABC, 1999, 63.lpp.
2 Ievads politikā.-Rīga, Zvaigzne ABC, 1998., 39.lpp.
 * Kad iestādes darbinieku pašu komforta intereses tiek stādītas augstāk par viņu darba uzdevuma perfektu izpildi.
* Pārdēvēta par Staļingradu 1925.gadā un vēlāk par Volgradu.
1 Diplomātijas vēsture. Trešais sējums. - Rīga : Latvijas valsts izdevniecība, 1948., 59.lpp.
1 Balodis A. Baltijas valstis  otrā pasaules kara priekšvakarā. - PBJA un LNF izdevums, 1990.,7.lpp.
2 Balodis A. Baltijas valstis  otrā pasaules kara priekšvakarā. - PBJA un LNF izdevums, 1990., 33.lpp.                                                          
1 Borisovs J. PSRS vēsture. - Rīga, Zvaigzne, 1989.,50.lpp.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru