Autors:
Ģirts Legzdiņš
Talsu ģimnāzija 12.a
Vandzene 1999.12.13
SATURS
Saturs....................................................................................................2.
lpp
Ievads............................................................................................................... 3.
lpp
Krievijas
ekonomiskais raksturojums.............................................. 4.
lpp
Zinātne un
militārais raksturojums.................................................. 7.
lpp
Politikas
raksturojums............................................................................. 9.
lpp
Ārpolitika...................................................................................................... 12.
lpp
Kultūras raksturojums.......................................................................... 14.
lpp
Svētki bijušajā
Padomju Krievijā.................................................... 16.
lpp
Nobeigums.................................................................................................... 17.
lpp
Literatūras
novērtējums...................................................................... 18.
lpp
Izmantotā literatūras
sarakts......................................................... 19.
lpp
Ievads.
V
|
iens no iemesliem kādēļ izvēlējos rakstīt šo
darbu par Krieviju bija tas, ka bija pieejams ļoti liels daudzums materiālu.
Iemesls arī varētu būt tas, ka mēs, jaunatne, nesaprotam šo latviešu riebumu
pret krieviem. Piemēram mans vectēvs nevar viņus, burtiski, ciest. Un tas viss
tikai tādēļ, ka krievi ir nodarījuši mūsu tautai daudz ļauna un mūsu vecā
paaudze atceras krievu laikus tikai ar riebumu sejā.
Totalitārisms ir politikas īstenošanas veids, politiskais
režīms, kam raksturīga valsts varas tieksme visaptveroši (totāli) noteikt un
kontrolēt pilsoņu politisko, saimniecisko, garīgo un ģimenes dzīvi, pakļaut
personības individuālo dzīvi sabiedrības kopējām interesēm. Parasti
totalitārisms izveidojas sabiedrības sabrukuma vai tā draudu apstākļos kā visu
spēku apvienošanas līdzekli sabiedrības glābšanai Totalitārismam raksturīga
valsts varas koncentrēšanas vienā institūtā, varas nesankcionētu politisko
aktivitāšu aizliegums, politiskai terors politiskās apziņas misticisms.1
Totalitāriskā režīma laikā partijas absorbē indivīdu līdz pat viņa privātās
dzīves sfērai. Savus darbības principus partijas uzspiež visām pārējām
organizācijām, pat jauniešu un bērnu kolektīviem, kā tas, piemēram, bija
Padomju Savienībā, vienīgā un valdošā partija “norij” valsts institūcijas, kas
kļūst par paklausīgu tās komandu izpildītāju. Tādejādi režīms caurauž ikvienu
sabiedrības šūnu, pašu sabiedrību pārvērsdams par kazarmu un indivīdu
padarīdams par varas struktūrām bezspēcīgu un tām pakļāvīgu. Raksturīgi
totalitārisma režīmā piemēri ir Staļina režīms Padomju Savienībā, fašistisma
režīms Vācijā un Itālijā, Mao Dreduna režīms Ķīnā un Polo Pota režīms Kambodžā.2
Kamēr Eiropas saimniecība
bija iejūgusies 1.Pasaules kararatos, ārpus Eiropas esošās valstis, it īpaši
Savienotās Valstis un Japāna, guva labumu. Eiropai tāpēc bija jāveltī milzīgas
pūles, lai atjaunotu savu relatīvo labklājību un stāvokli pasaulē. Atjaunošanos
kavēja tas, ka Eiropa vēl bija sarūgtinājuma varā, kas kavēja ātri atsākt
starptautisko tirdzniecību; un repariācijas, un kara aizņēmumu maksājumi
mazināja investīcijas.
Laika posms no 1924.gada līdz 1929.gadam bija samērā labklājīgs, jo
starptautiskā tirdzniecība vērsās plašumā un repariācijas tika maksātas pēc
saprātīgākiem noteikumiem. Tomēr šī atveseļošanās nebija pavisam droša un bija
atkarīga galvenokārt no Savienoto Valstu aizdevumiem, kā arī no starptautiskās
gaisotnes.
Laika posmā no 1929.gada līdz 1933.gadam saimniecisko atjaunotni
grāva vispasaules saimnieciskā depresija un starptautisko gaisotni saindēja
notikumi Vācijā un Tālos Austrumos. Savienotās Valstis bija piedzīvojušas
sprādzienveidīgu ekonomisko uzplaukumu no milzīgajām spekulācijām akciju tirgū,
bet 1929. gada oktobrī pēkšņi sabruka uzticēšanās amerikāņu
rūpniecībai (sākās “lielā depresija”-
saimnieciskā krīze). Sekas izpaudās divējādi. Pirmkārt, Savienotās valstis
pārstāja aizdot naudu ārzemēm un prasīja atpakaļ aizdoto; šis solis skāra
Vāciju un Austriju. Otrkārt, Savienotajās valstīs strauji kritās lauksaimniecisko
ražojumu cenas, un sekoja šo cenu krišanās visā pasaulē. Tas izraisīja plašu
bezdarbu un politiskus sarežģījumus.
Tūlīt pēc kara visās Eiropas zemēs, izņemot komunistisko Krieviju, valsts
pārvaldes forma bija demokrātija. Taču demokrātija kā pārvaldes forma bija
pārāk vāja un maz iedarbīga, lai ar tās palīdzību risinātu pēckara sasāpējušās
problēmas. Eiropas valstīs cita pēc citas izveidojās autoritāras valdības:
Ungārija, Itālija, Turcija, Spānija, Albānija, Portugāle, Polija un
Dienvidslāvija to izdarīja 20.gados, un desmitgades otrajā pusē arī
Lielbritānijā, Vācijā un Francijā pie varas nāca konservatīvas valdības. Vācijā
demokrātija ātri izbeidzās ar Hitlera nākšanu pie varas 1933.gadā. No
lielākajām valstīm vienīgi Lielbritānijā un Francijā demokrātija turpināja
pastāvēt.
Krievijas ekonomiskais raksturojums. Kad komunistu valdība nāca pie varas, rūpnieciskās ražošanas apjoms bija
trīs ceturtdaļas no 1913. gada apjoma, aramzemes bija mazāk, dzelzceļa
sistēma bija haotiska un cenas strauji kāpa. Pašu strādnieku veikta neoficiāla
nacionalizācija, nemitīgais pārtikas trūkums pilsētās un Pilsoņu kara
izcelšanās radīja nepieciešamību valstij stingrāk kontrolēt saimniecību. Tāpēc 1918.
gada jūnijā visi uzņēmumi tika nacionalizēti, sākās labības un citas
pārtikas rekvizīcija zemniekiem. Tika aizliegta privātā tirdzniecība, un valsts
kārtoja visas darba attiecības.
Centrālās iestādes, kam vajadzēja pārvaldīt saimniecību, nepietiekami
pārzināja faktus, bija pārāk birokrātiskas* un izdeva nepraktiskus
rīkojumus. Trūka rūpniecības preču, jo bija pārtraukto sakaru dēļ izejvielas
nebija pieejamas un tirgi bija sašaurinājušies. 1921.gadā rūpniecība
saražoja tikai 15 procentus no 1913.gada kopprodukta. Turklāt trūka arī
pārtikas - daļēji tādēļ, ka zemnieki pretojās pārtikas rekvizīcijai tādā veidā,
ka ražoja tikai tik daudz, lai pabarotu sevi. 1921. gadā izaudzēja tikai
pusi no 1913.gadā izaudzētās labības, un līdzīgs kritums bija lopkopībā.
1920.-1921. gadā sausuma laikā Pievolgā nomira 5 miljoni cilvēku.
Nepietiekamai preču daudzums nenovēršami izraisīja inflāciju. Triju gadu laikā
pēc 1917.gada novembra notikumiem cenas
pieauga simtkārtīgi. Papīrnauda kļuva gandrīz nevērtīga, tādēļ pārgāja
uz preces maiņu pret preci.
Rūpniecības
produkcijas indekss pasaulē no 1913.-1938. g.
Gads
|
Pasaule
|
ASV
|
Vācija
|
Lielbritānija
|
Francija
|
PSRS
|
Itālija
|
Japāna
|
1913
|
100
|
100
|
100
|
100
|
100
|
100
|
100
|
100
|
1920
|
93,2
|
122,2
|
59
|
92,6
|
70,4
|
12,8
|
95,2
|
176
|
1925
|
120,7
|
148
|
94,9
|
86,3
|
114,3
|
70,2
|
156,8
|
221,8
|
1930
|
137,5
|
148
|
101,6
|
91,3
|
139,9
|
235,5
|
164
|
294,9
|
1935
|
154.5
|
140,3
|
116,7
|
107,9
|
109,1
|
533,7
|
162,2
|
457,8
|
1938
|
182,7
|
143
|
149,3
|
117,6
|
114,6
|
857,3
|
195,2
|
552
|
1.tabula
1921.gada sākumā Krievija atradās uz
saimnieciska sabrukuma sliekšņa. Notika vairāki zemnieku nemieri, un 1921.gada
martā sacēlās Kronštates jūrnieki. Pēc nežēlīgas cīņas sacelšanos apspieda.
Tomēr bija kļuvis skaidrs, ka saimnieciskā politika ir jāmaina.
1921.gada martā Ļeņins ieviesa savu “jauno ekonomisko
politiku”. Tā paredzēja kapitālisma daļēju atjaunošanu, tā ka nacionalizētas
palika tikai lielākās, svarīgākās nozares. Visa firmas, kur bija mazāk par
divdesmit strādājošo atdeva atpakaļ
agrākajiem īpašniekiem. Tiem uzņēmumiem, kuri palika valsts īpašumā, vadība
tika decentralizēta, lai šie uzņēmumi varētu gādāt paši sev izejvielas un
pārdot saražotās preces. Līdz 1923. gadam apmēram 90 procenti uzņēmumu
jau bija privātpersonu rokās, un tomēr atlikušie 10 procenti, kas piederēja
valstij, nodarbināja vairāk kā 80 procentus no visiem strādājošajiem. Labības
rekvizīcijas vietā zemniekiem tika noteikts patstāvīgs nodoklis -sākumā graudā,
vēlāk naudā. Enerģiski tika gādāta degviela. 1923.gadā izlaida jaunu
naudu, kas darīja galu inflācijai. Pamazām saimnieciskais stāvoklis uzlabojās. 1926.
gadā rūpniecība bija sasniegusi pirmskara līmeni, bija atdzīvojusies
privātā tirdzniecība, un tika ievāktas daudz labākas ražas.
Tālāk saimnieciskā attīstība ar esošo tehniku jebkurā nozarē būtu lēna. Ja
Krievija vēlējās paaugstināt dzīves līmeni un turpināt saimniecisko attīstību,
tad tai vajadzēja jaunu tehniku un gan rūpniecības gan lauksaimniecības paplašināšanu un modernizāciju. Turklāt, ja
Krievija vēlējās kļūt militāri varenāka, tad visā zemē bija jānotiek
saimnieciskajam progresam. Staļins uzskatīja, ka Krievija atpaliek no
attīstītajām valstīm par piecdesmit vai simts gadiem un viņš uzskatīja ,ka šī
atpalicība ir jānovērš apmēram desmit gados.
Tādēļ Staļins centās panākt ļoti strauju industrializāciju, un viņš plānoja
to sasniegt ar lauksaimniecības palīdzību.
Revolūcija
lauksaimniecībā sākās 1928.gadā un sasniedza kulmināciju 1930.gadā. Tika
izveidotas lielas kolektīvas saimniecības (kolhozi), katrā apvienojot ap
divdesmit sīksaimniecību. Zemi, kas bija privātīpašumā, atsavināja (izņemot
sīkus personīgos lauciņus), un kolektīvās saimniecības zeme kļuva par tās
apstrādātāju kopīpašumu. Par darbu kolektīvajās saimniecībās tika maksāts
atbilstoši nostrādātajam laikam(nevis darba apjomam vai kvalitātei). Lielākā
daļa produkcijas, galvenokārt labība, bija jāpārdod valstij par zemām cenām.
Taču
zemnieki nebija apmierināti ar kolektivizāciju un pretojās tai, bet dumpiniekus
apspieda karavīri un daudzus lielzemniekus izveda uz neapdzīvotām zemēm
Sibīrijā.
Laikā
no 1930.gada līdz 1934.gadam Staļins palēnināja kolektivizācijas gaitu,
bet tik un tā līdz 1937. gadam 99 % lauksaimnieciski izmantojamās zemes
bija kolektīvā īpašumā. Iznākums kopumā ņemot bija postošs. Ātri sācies haoss
noveda pie neražas un bada, kurā nomira vairāk nekā 10 miljoni cilvēku.
Zemnieki bija nomākti un aizvainoti, lopu skaits bija sarucis uz pusi, jaunākie
un enerģiskākie zemnieki bija aizgājuši uz pilsētām, un turklāt izrādījās, ka
jaunās kolektīvās saimniecības ražo mazāk nekā sīkās saimniecības, kas bija
pirms tam.
Pa to
laiku industrializācija virzījās uz priekšu pilnā gaitā. 1928. gadā sāka
realizēt pirmo piecgadu plānu, un jau pēc četriem gadiem paziņoja par tā
izpildi. Uzsvars tika likts uz smago rūpniecību. Otrajā piecgadu plānā (1932-1937)
joprojām galvenā bija smagā rūpniecība. Tika saņemts lielāks tehniskais
atbalsts no ārzemēm un, lai gan plāns palika galvenokārt neizpildīts un preču
kvalitāte - zema, tomēr ražošanas apjoms bija ievērojami pieaudzis. Trešajā
piecgadu plānā (1937-1941) lielāka uzmanība tika veltīta patēriņa
precēm, bet bīstamais ārpolitiskais stāvoklis drīz vien lika pievērsties
bruņojuma ražošanai.
Par visiem plāniem atbildīga bija
Valsts plāna komiteja. Tā savāca statistikas datus un izlēma, kas un cik jāražo katrai nozarei un katram šās
nozares uzņēmumam. Tā kā plāna neizpilde varēja novest cietumā, tad uzņēmumu
vadītāji bieži pārspīlēja ražošanas skaitliskos rādītājus. Visumā arī paši
plāni bija pārāk neelastīgi un nesekmēja resursu labāku izmantošanu. Dzīve
līmenis patstāvīgi samazinājās. Neskatoties uz to, rūpnieciska ražošana
attīstījās milzu soļiem. Krievija tika pārveidota no agrāras valsts par
industriālu valsti. Drīz vien palielinājās arī atšķirība ienākumos, kas izjauca
ieturēto virzienu uz ienākumu izlīdzināšanu.
Zinātne un militārais raksturojums. Visa PSRS zinātne galvenokārt balstījās no
ārzemēs iepirktiem izgudrojumiem. Ir konstatēts, ka 90 % visas padomju
tehnoloģijas bija iegūta no Rietumiem. Laikā no 1917. līdz 1930. gadam
nav ieviesti nekādi tehniski jauninājumi, un ka no 1930. gadam līdz kara
gadiem ir gūti dažādi panākumi mašīn-ieroču, sintētiskās gumijas un naftas
urbšanas tehnoloģijās. Bet galvenokārt tās bija ārzemēs iepirktas iekārtas.
PSRS algoja ārzemju zinātniekus un inženierus, kas strādāja viņu labā. Diezgan
lielu atklājumu PSRS nav. Ir tikai izgudroto ierīču uzlabošana, pilnveidošana.
Taču neskatoties uz vājo zinātnes
attīstību PSRS bija liels kara potenciāls (skat. 2. tabulu) un nozīmīgs visādā
ziņā pār citām valstīm. Tas bija 1937. gadā gandrīz vienāds ar Vāciju,
bet vēlāk tas ievērojami kļuvis pārāks.
Lielvalstu
relatīvais kara potenciāls uz 1937. gadu procentos.
Valsts
|
Nacionālais
ienākums miljardos dolāru
|
Izdevumi
aizsardzībai %
|
ASV
|
41,7
|
Septiņas
lielvalstis kopā 90,5 % visas pasaules kara potenciāla
|
Vācija
|
14,4
|
|
PSRS
|
14
|
|
Lielbritānija
|
10,2
|
|
Francija
|
4,2
|
|
Japāna
|
3,5
|
|
Itālija
|
2,5
|
2. tabula
Arī
aizsardzībai izdotā nauda PSRS ir ievērojama (skat. 3. tabulu).
Lielvalstu
nacionālais ienākums 1937. Gadā un aizsardzībā izdotā daļa procentos.
Valsts
|
Nacionālais
ienākums miljardos dolāru
|
Izdevumi
aizsardzībai %
|
ASV
|
68
|
1,5
|
Lielbritānija
|
22
|
5,7
|
Francija
|
10
|
9,1
|
Vācija
|
17
|
23,5
|
Itālija
|
6
|
14,5
|
PSRS
|
19
|
26,4
|
Japāna
|
4
|
28,2
|
3. tabula
Tanks
Otrajā pasaules karā bija stratēģisks un spēcīgs ierocis. PSRS bija līdere
tanku ražošanas un veiktspējas ziņā. PSRS bija vienīgā valsts, kas sāka ražot
tankus ar dīzeļdzinējiem. Citas valstis sākumā neatzina šo Rūdolfa Dīzeļa
ģeniālo izgudrojumu. 1932. gadā sākās dizeļdzinēja projektēšana. 1935.
gadā dzinējs bija gatavs. Motors ieguva indeksu V - 2. Jaunajam dzinējam
bija vairākas priekšrocības: tas saglabāja tādu pašu jaudu kā karburatora
dzinējs, tas bija daudz ugunsdrošāks un tērēja ievērojamāki mazāk degvielas.
Tādejādi PSRS ieguva pasaulē labākos tanku jau agri pirms kara, un varēja sākt
to ražošanu. Populārākie PSRS tanki bija T-26, T-35, KV-1, KV-2, SMK, T-100. Karam
sākoties PSRS piederēja 24000 tanku.
Cīņa var notikt uz zemes, bet tiklab tās
var notikt arī gaisā. PSRS nodarbojās arī ar lidmašīnu būvēšanu (skat. 4.
tabulu).
Kara lidmašīnu
ražošana lielvalstīs no 1932. – 1939. g..
Valsts
|
1932
|
1933
|
1934
|
1935
|
1936
|
1937
|
1938
|
1939
|
Francija
|
600
|
600
|
600
|
785
|
890
|
743
|
1382
|
3163
|
Vācija
|
36
|
368
|
1968
|
3183
|
5112
|
5606
|
5235
|
8295
|
Itālija
|
500
|
500
|
750
|
1000
|
1000
|
1500
|
1850
|
2000
|
Japāna
|
691
|
766
|
688
|
952
|
1181
|
1511
|
3201
|
4467
|
Lielbritānija
|
445
|
633
|
740
|
1140
|
1877
|
2153
|
2827
|
7940
|
ASV
|
593
|
466
|
437
|
459
|
1141
|
949
|
1800
|
2195
|
PSRS
|
2595
|
2595
|
2595
|
3578
|
3578
|
3578
|
7500
|
10382
|
4. tabula
Secinājumi. Saimniecība valstī gāja uz leju un tad Ļeņins ieviesa savu “jauno
ekonomisko politiku”, kas sekmēja
strauju rūpniecības attīstīšanos, kaut arī visapkārt valdīja haoss.
Krievija šajā laika posmā realizēja ļoti straujus attīstības plānu, jo bija krietni atpalikusi no pārējā
attīstītajām valstīm. Par spīti centībai dzīves līmenis samazinājās.
Politikas raksturojums 1917.gadā
novembrī boļševiku varā atradās tikai Krievijas Eiropas daļas lielākās pilsētas
un daži valsts lauku novadi. Citām sociālistu parijām bija daudz lielāks
atbalsts. Tomēr jau pašā sākumā Ļeņins neatzina koalīcijas valdību, un pats
pirmais boļševiku valdība uzdevums bija
nostiprināt
savu varu. Tika izveidota izpildvara, un komunisti ieņēma visus svarīgākos
amatus Krievijas sabiedrības dzīvē. 1917. gada novembra beigās tika
sarīkotas Krievijas vēsturē visbrīvākās vēlēšanas, un tajās ievēlēja Satversmes
sapulci. Boļševiki saņēma apmēram 10 miljonus balsu no kopējā 42 miljonu balsu
skaita, un vairāk nekā puse vietu tika sociāl-revolucionāriem. Taču nebija vēl
pagājušas 24 stundas, kad Ļeņins un padomju valdība Satversmes sapulci 1918.gada
janvārī. 1918.gada jūlijā jauna konstitūcija nodibināja padomju hierarhiju. Darboties bija
atļauts vienīgi boļševikiem.
![](file:///C:/Users/CeleronS/AppData/Local/Temp/msohtmlclip1/01/clip_image003.jpg)
Pirmajā savas varas mēnesī viņi izveidoja Čeku. Tā bija visvarenā politiskā
policija, kas organizēja masu teroru pret visiem režīma ienaidniekiem. Čekas darbība īsteni sākās tad, kad 1928.
gada vasarā Ļeņins tika nopietni ievainots atentāta mēģinājumā. Par šo
uzbrukumu Ļeņinam Petrogradā nošāva 500 cilvēku, un visā Krievijā Čeka
sodīja ar nāvi tos, kas tika turēti
aizdomās kā pretinieki komunistu
valdībai.
Ar diviem darbiem komunistiem izdevās iegūt ievērojamu atbalstu tautā.
Pirmkārt, viņi ieguva atbalstu zemniecībā, jo izdeva dekrētu, ar ,kuru tika
likvidēts muižu privātīpašums uz zemi un zeme sadalīta zemniekiem. Otrkārt,
komunisti pārtrauca Krievijas līdzdalību Pirmajā pasaules karā.
1918.gadā tika parakstīts Brestļikovas miera līgums. Līgums bija
ar Vāciešiem par kara izbeigšanu, bet līgumā bija ļoti neizdevīgi noteikumi. No
līguma sanāca, ka Krievija zaudētu ceturto daļu no savas Eiropas daļas. Taču
Krievija šo noteikumus pieņēma cerot, ka tie būs īslaicīgi. Komunistiem par
laimi, pēc dažiem mēnešiem imperiālistiskās lielvalstis sakāva Vāciju.
No 1918. - 1920. gadam Krievijā norisinājās pilsoņu karš. Karš starp
komunistiem, kurus sauca par “sarkanajiem”, un viņu pretiniekiem “baltajiem”
sākās 1918. gada vēlā pavasarī. Komunistu valdīšanas pirmie seši mēneši
bija izraisījuši lielu pretestību. Miera līguma parakstīšana un cara Nikolaja
ģimenes nogalināšana bija saniknojusi cariskās armijas virsniekus; un liberāļi,
sociālrevolucionāri un menševiki cieta tādēļ, ka bija atlaista Satversmes
sapulce un pret viņiem vērsās Čekas terors. Turklāt Lielbritānijai, Francijai
un Savienotajām Valstīm nepatika tas, ka Krievija izstājas no kara un tādēļ
Vācija varēja izbrīvēt spēkus cīņam Rietumu frontē. Tāpēc 1918.gada vasarā
visas trīs Sabiedrotās izcēla karaspēku Murmanskā, Arhangeļskā, kā arī
Vladivostokā Klusā okeāna krastā. Sākotnējais nolūks bija palīdzēt “baltajiem”
turpināt karu pret centrālajām lielvalstīm, bet pēc 1928.gada novembra,
kad Pirmais pasaules karš bija beidzies, Sabiedroto intervencija notika nolūkā
palīdzēt sagraut komunistu valdīšanu, kamēr tā vēl bija vāja. Ne tikai
komunistu ideoloģija tika ienīsta Rietumeiropas un Amerikas valdošajās
aprindās, bet arī padomju valdība bija atteikusies no visiem Krievijas
parādiem, nacionalizējusi ārzemnieku uzņēmumus bez atlīdzības un atbalstīja
revolucionāru darbību Eiropā.
Kad karš sākās, neliela, bet labi apgādāta “balto” armija kontrolēja
teritoriju ziemeļos no Krimas un turēja ielenkumā Caricinas* pilsētu. “Balto” spēki bija izvietojušies arī gar Transsibīrijas
dzelzsceļu; tos vadīja admirālis Kolčaks, un to sastāvā bija arī 40 000 vīru
liela čehu un slovāku armija, kurā bija cilvēki, kas dezertējuši uz Krieviju Pirmā pasaules kara laikā un
tagad pretojās komunistiem. Līdz 1919. gadam franči atbalstīja
nacionālistus Ukrainā un viena “balto” armija bija izveidota Baltijas provincēs
rietumos no Petrogradas. Ļeņina valdība
bija apdraudēta pavisam nopietni. ”Balto” armija Kolčaka vadībā pārgāja Urālu
kalnus un tuvojās Maskavai no ziemeļaustrumiem. No dienvidiem “baltie”,
sagrābuši Caricinu, pietuvojās Maskavai 200 kilometru atstatumā.
Tomēr draudi izsīka. Vairākas sacelšanās Kolčaka armijas aizmugurē
piespieda viņu atkāpties, un viņa armija tika sakauta. “Balto” armija dienvidos
tika pamazām atspiesta līdz Krimai. Padomju spēki okupēja Ukrainu, un “balto”
uzbrukums no Igaunijas Petrogradai cieta neveiksmi.
Neskatoties uz Antantes valdību pretdarbību, padomju valdība panāca sekmīgu
sarunu noslēgumu ar Baltijas valstīm. 1920. gada 12. jūlijā tika
parakstīts miera līgums ar Lietuvu, 11.aug.-ar Latviju un 14.okt.- ar Somiju.
Miers ar somiem, ko noslēdza Tērbatā, stājās spēkā ar 1921. gada 1. janvāri.
Pēc šā līguma Padomju republika atdeva Somijai Pečengu ar nosacījumu par brīvu
tranzītu caur šo rajonu uz Norvēģiju un
atpakaļ.
Vēl viens uzbrucējs komunistiem bija Poļi, kuri 1920. gadā centās
pavirzīt savu robežu uz austrumiem no Kerzona līnijas (Sabiedroto noteiktā
robeža 1919. gadā). Polijas
armija tika atvirzīta atpakaļ, un Krievi pat sagrāba Varšavu, bet
Sarkanā armija bija spiesta savukārt atkāpties, kad poļi uzbruka otru reizi.
Beigās Polija saskaņā ar 1921. gada Rīgas līgumu ieguva diezgan platu
zemes joslu austrumos no Kerzona līnijas.
Noslēgusi mieru ar Poliju, padomju
vara pārsvieda Sarkano armiju, lai satriektu imperiālistiskās intervences
pēdējo dienderi- ģenerāli Vragneli. Ar straujo uzbrukumu Peterkopam naktī no
7.uz 8.novembri 1920. gadā noslēdzās pilsoņu karš. Tālajos Austrumos vēl
palika japāņu armija; bet visumā lielais karš beidzās. Padomju valsts ar
Sarkanās Armijas ieročiem un savas diplomātijas mākslu nosargāja savu
eksistenci un neatkarību.1
Komunisti bija uzvarējuši, jo
Trockis prata veiksmīgi organizēt uzbrukumus un vadīt Sarkano armiju, jo
”baltie” bija sašķelti ļoti daudzos
politiskos grupējumos, jo “baltie”
solīja atjaunot muižniecību. Pilsoņu kara laikā gāja bojā 14 miljoni cilvēku un
2 miljoni emigrēja.
1924. gadā stājās spēkā Krievijas jaunā Konstitūcija , ko bija
izstrādājis Staļins. Krievija kļuva par
federāciju ar nosaukumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS). Katrā
republikā bija padomju hierarhija. Visi pieaugušie iedzīvotāji varēja balsot
par vietējām padomēm. Padomes katrā republikā ievēlēja 2000 dalībniekus
Federālajā padomju kongresā, ko vēlāk nosauca par Augstāko Padomi. Šis
smagnējais, veidojums, kurš sanāca kopā tikai reizi gadā, uz vienu nedēļu,
ievēlēja centrālo izpildu komiteju ar 300 locekļiem, un tā savukārt ievēlēja
nelielu prezidiju jeb izpildorgānu, kurā bija 10 locekļi. Šajā valdības
hierarhijā katram līmenim paralēli pastāvēja viena komunistiskās partijas
organizācija. Ekvivalents padomju kongresam bija partijas kongress, kurš
ievēlēja Centrālkomiteju, kas savukārt ievēlēja Politbiroju. Prezidijā un Politbirojā bieži bija tie paši
cilvēki. 1936.gadā pieņēma labotu šās konstitūcijas variantu.
Laikā no 1917. gada līdz 1922. gadam Ļeņins bija neapstrīdams
komunistiskās partijas un tātad visa
Krievijas vadonis. Bet 1922. gada maijā viņam uznāca sirdslēkme pēc,
kuras viņa līdzdalība valdībā arvien mazinājās. 1924.gada 21.janvārī Ļeņins
nomira.
No jebkura viedokļa raugoties Ļeņina sasniegums bija izcils. Apveltīts ar
asu politisko izjūtu, viņš bija pielāgojis Marksa mācību Krievijas apstākļiem
un ar savu nežēlīgo un stipro gribu bija vadījis komunistisku Krieviju.
No 1922.gada līdz 1929.gadam Politbirojā notika nežēlīga cīņa par
Krievijas valdību. Līdz 1926. gadam valdīja Zinovjeva, Kameņeva un
Staļina triumvirāts. Visi trīs cīnījās pret Trocki, bet galvenā cīņa šajos
gados bija starp Staļinu un Trocki.
Staļins, kura īstais vārds bija Josifs Džugašvili, piedzima 1879.gadā
nabadzīgā kurpnieku ģimenē. Viņš bija ievērojamākais no pirmajiem boļševikiem,
kas nāca no maz izglītotās kārtas. 1917. gadā viņš bija partijas avīzes
“Pravda” redaktors. Kad komunisti nāca pie varas viņš kļuva par tautību
komisāru un pēc tam bija par strādnieku un zemnieku inspekcijas komisāru. 1922.
gadā - tieši pirms Ļeņina saslimšanas - viņš kļuva par partijas sekretāru.
![](file:///C:/Users/CeleronS/AppData/Local/Temp/msohtmlclip1/01/clip_image005.jpg)
Trockis bija pavisam atšķirīga personība. Viņš bija bagāta zemnieka dēls,
apveltīts ar milzīgu enerģiju un
ārkārtīgi spēcīgu intelektu.
Cīņa par valdību izvērsās Ļeņina slimības laikā un saasinājās pēc viņa
nāves. Cīņas pamatā bija galvenokārt personiska godkāre un tikai daļēji
atšķirības politiskajos uzskatos.
Staļinam bija piekritēju vairākums Politbirojā; 1925. gadā Trocki
atbrīvoja no kara komisāra amata un 1926. gadā izslēdza no Politbiroja,
un Zinoveju atbrīvoja no Komunistiskās Internacionāles vadības. 1927. gadā Trocki
izslēdza no komunistu partijas un drīz
pēc tam aizsūtīja uz Vidusāziju. Pēc 1929. gada viņš dzīvoja trimdā un
tika noslepkavots Meksikā 1940. gadā. 1929.gadā Politbirojs
atbrīvojās arī no mērenajiem politiķiem, un tā līdz gada beigām cīņa par varu
bija beigusies.
Pirms 1934. gada Staļina izturēšanās pret politiskajiem pretiniekiem
bija nežēlīga, bet relatīvi ierobežota. 1934. gadā politika mainījās, un
nākamajos četros gados fiziski iznīcināja un
vai ieslodzīja visus, ko uzskatīja par tādiem, kas būtu spējīgi vērsties
pret Staļina diktatūru. Šī tīrīšana daudz kārt pārspēja Ivana Bargā vai
Roberpjēra rīkotās vajāšanas.
1934. gadā tika noslepkavots, acīmredzami ar
Staļina piekrišanu, Ļeņingradas partijas organizācijas vadītājs -izskatīgais un
populārais Kirovs. Šī slepkavība kļuva par ieganstu masveida teroram -kad
vispirms nekomunisti un pēc tam arī komunisti tika apcietināti un vai nu nošauti
vai aizsūtīti uz Sibīriju. 1936.-1938. gadā tika sarīkotas vairākas
iespaidīgas atklātās tiesas prāvas, kurās Kameņevs, Zinovjevs un citi
komunistiskās partijas vadoši darbinieki tika tiesāti par vissmagākajiem
noziegumiem pret Staļinu un Padomju valsti; un šajos noziegumos viņi parasti
arī atzinās. No komunistu partijas Centrālkomitejas 130 locekļiem, kas bija
ievēlēti 1934. gadā, vairāk nekā 90 tika apcietināti un lielākā daļa
nošauti. Armija nebija izņēmums. Tika apcietināti 35 000 armijas virsnieku.
Miljoniem Krievijas iedzīvotāju vienkārši pazuda, vairākums gāja bojā vai tika
aizsūtīti uz Sibīriju. Daudzi Krievijā, gan ārpus tās ticēja, ka tiesas prāvas
ir godīgas un apsūdzības -patiesas, bet tagad ir skaidri zināms, ka atzīšanās
tika panāktas ar spīdzināšanas palīdzību un pārsvarā upuri bija nevainīgi.
Līdz 1938. gadam bija kļuvis skaidrs, ka tīrīšanas vājina Padomju
Savienību gan saimnieciski, gan
militāri, un ar pēdējo tīrīšanu, kas skāra pašus tīrītājus, terors pamazām
rimās.
Ārpolitika. Padomju
ārpolitikas galvenais mērķis bija revolūcijas nosargāšana. Pirmo trīs gadu
laikā, kad Krievijā plosījās Pilsoņu karš, valdība centās noorganizēt
revolūciju Eiropā. Tomēr jau 1920. gadā bija skaidrs, ka izredzes uz
Eiropas revolūciju mazinās un ka Krievijas pašas revolūciju varēs labāk
nosargāt, ja uzlabos attiecības ar kapitālistiskajām valstīm. Turklāt pastāvēja
arī nepieciešamība tirgoties ar Rietumiem. 1921. gadā parakstīja
tirdzniecības līgumus ar Lielbritāniju un Vāciju. Nākamajā gadā Krievija Vācija
- abas “pāriju tautas ”Eiropā- savstarpēji tuvinājās. Tika panākta vienošanās,
ka vācieši apmācīs Sarkano armiju un
Krievijā tika iekārtotas vāciešu
fabrikas bruņojuma ražošanai. 1922. gadā abas valstis parakstīja Rapallo
līgumu, saskaņā ar kuru Vācija diplomātiski atzina Krievijas valdību, un tika
noslēgti saimnieciski līgumi. Šī krievu- vācu
draudzība turpinājās līdz Hitlera atnākšanai 1933.gadā. Pa to laiku 1924.gadā
arī citas valstis, Lielbritāniju
ieskaitot, diplomātiski atzina
komunistisko valdību.
Pēc nacistu nākšanas pie varas Krievija kļuva draudzīgāka pret
Lielbritāniju un Franciju, jo baidījās, ka
būs atkal jākaro ar Vāciju. 1934.gadā Krievija iestājās Tautu
Savienībā. 1935.gadā tika noslēgts savstarpējās palīdzības pakts ar
Franciju, un Krievija apņēmās palīdzēt Čehoslovākijai ar noteikumu, ka arī Francija palīdzēs Čehoslovākijai.
Bet šī kolektīvā drošības politika
neguva lielas sekmes. Angļu un franču īstenotā nomierināšanas politika iepretī
fašistiskajai agresijai, ko realizēja Hitlers, Franko, Musolīni un japāņi,
pārliecināja Staļinu, ka Lielbritānija un Francija nav droši sabiedrotie. 1936.gadā
noslēgtais Antikominternes pakts starp Vāciju un Japānu ļāva gandrīz droši
pareģot, ka Krievijai sagaidāms karš divās frontēs.
Padomju ārpolitiku šajos gados vadīja Čičerins ar Ļitvovu kā savu
vietnieku. No 1930.-1939.gadam Ļitvinovs bija Ārlietu komisārs.1
1939.gada 5.oktobrī tika parakstīts
“Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku
Savienību”. Tā piektais pants skan:
“Šī pakta izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart Līdzēju Pušu
suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo
sistēmu un militāru rīcību. Bāzēm un aerodromiem ierādāmie riņķi paliek
Latvijas Republikas teritorija. ”Latvijas valdība apstiprina šo paktu savā 1939.gada 10.oktobra sēdē.2
1939.gadā Ļitvinovu, kurš atbalstīja saprašanos ar Lielbritāniju
un Franciju, nomainīja Molotovs, un augustā tika parakstīts padomju - nacistu
pakts. Vienojās par to, ka Austrumpolija, Somija, Igaunija un Latvija tiks
atdotas Krievijai, bet Rietumpolija un Lietuva -Vācijai. Hitleram šis
līgums nodrošināja draudzīgumu ar
Krieviju, kamēr viņš cīnās ar Franciju un Lielbritāniju; Staļinam šis līgums
attālināja Vācijas iebrukumu Krievijā. Bet attālinājums izrādījās īsāks par
diviem gadiem. Karš Rietumos ilga daudz īsāku laiku , nekā Staļins bija
cerējis, un 1941.gada 22.jūnijā sākās Vācijas iebrukums Krievijā.
Secinājumi Boļševiki izveidoja
čeku, kas iznīcināja lielu daļu no krieviem. 1918.-1922.gadam
norisinājās pilsoņu karš, kurā uzvarēja komunisti. Bija izveidota smagnēja
valsts pārvalde ar ļoti daudziem locekļiem un amatiem. No 1917. gada līdz
1922. gada notika sīvas cīņas par Krievijas vadību. Šajā cīņā uzvarēja
Staļins, jo bija viltīgāks par pārējiem. Valstī sākās politiskā tīrīšana, ko
veica, pret Staļina un Krievijas
“ienaidniekiem”. Tādējādi pazuda ļoti daudz Krievijas iedzīvotāju. 1939.
gadā tīrīšana beidzās, jo sāka novājināt valsti.
Ārpolitikā
Krievija draudzīgi izturējās pret tām valstīm ,kas varēja viņu vai nu apdraudēt
vai dot kādu labumu.
Kultūras raksturojums. Pagātnes mantojums bija smags. Vairāk nekā 100 tautas , kas dzīvoja jaunajā
valstī, atradās uz dažādām sabiedrības
attīstības pakāpēm. No 134 miljoniem
iedzīvotāju aptuveni 40 miljoni dažādu nacionalitāšu iedzīvotāju nebija
izkļuvuši no pirmskapitālisma attīstības stadijas, turklāt 10 miljoniem no šā
skaita bija saglabājušās ģints iekārtas paliekas.
Krievijā 1923. gadā notika lielās
pārmaiņas, lai stabilizētu ekonomiku valstī. Taču tās nenorisa bez trūkumiem.
Dažkārt pārmaiņas tika realizētas, taču neveicot rūpīgus zinātniski vēsturiskos
un socioloģiskos pētījumus un demokrātiskā ceļā nenoskaidrojot iedzīvotāju
domas. Tas radīja augsni garīgo interešu norobežotībai pat tur, kur kopš
senajiem laikiem bija izveidojušās vienotas kultūrvēsturiskās
tradīcijas(Vidusāzijā, Ziemeļkaukāzā, Aizkaukāzā un citos rajonos).
Daudz kas sarežģīto nacionālo problēmu risināšanā bija atkarīgs no vietējo
varas orgānu kompetences, kā arī no patiesām rūpēm par darbaļaužu
internacionālistisko audzināšanu.
20.gadu beigās vairāk nekā 80% cilvēku joprojām dzīvoja laukos. Apmēram
puse iedzīvotāju bija analfabēti.1
Lai arī kurai no padomju sabiedrības dzīves problēmām mēs pievērstos -tās
ekonomiskajām vajadzībām, šķiru spēku samēram, kultūras stāvoklim, vispārējam
civilizācijas līmenim-, visu to atrisināšana bija saistīta ar nepieciešamību
paātrināt industrializāciju. Tā kļuva par sociālisma celtniecības galveno
uzdevumu.
Kad zemnieki kļuva par strādniekiem, un tas viņiem bija solis uz jaunu
civilizāciju. Sākumā bijušie lauku
ļaudis neizvirzīja augstas prasības, un tādejādi tika ietaupīti
līdzekļi, kurus būtu vajadzējis ieguldīt sociālo programmu realizēšanā. Vēlāk
šāda rīcība kļuva par parastu parādību.
Plaši tika izmantota darba morālā stimulēšana. Pieauga prestižs strādnieku
profesijām, kas bija saistītas ar jauno tehniku. Valsts par saviem līdzekļiem
organizēja strādniekiem ražošanas apmācību. Aktīvi tika veikts politiskās
audzināšanas darbs. Katrā uzņēmumā darbojās sarkanie stūrīši, paplašinājās
klubu tīkls. Vēlāk lielie uzņēmumi sāka celt arī kultūras pilis. Jaunās
sociālistiskās pārmaiņas, ko juta ikviens, bija tik neparastas, ka novērsa
cilvēku domas no nekārtībām apkārtējā dzīvē un izraisīja viņos lielu optimismu
un entuziasmu.
Izlasījis avīzē īso paziņojumu par A. Stahova sasniegumiem, smagās
rūpniecības tautas komisārs G.
Ordžonikidze deva rīkojumu to plaši aprakstīt arī centrālajā presē. Valstī cits
pēc cita tika gūti jauni rekordi un sākās stahanoviešu kustība. Tās iniciatoru
vārdi Padomju Savienībā kļuva populāri. Tos zināja katrs padomju cilvēks. 1935.
gada beigās Maskavā notika Vissavienības stahanoviešu apspriede, bet pēc
tam speciālās partijas Centrālās Komitejas plēnums. Strādnieki apguva tehniskās
zināšanas, pārskatīja novecojušās normas. Trešās piecgades sākumā katrs
ceturtais strādnieks valstī bija
stahovietis. Auga darba ražīgums. Norisa
jauna tipa strādnieka veidošanās process. Palielinājās darbaļaužu
iniciatīva.
Lai gan valsts attīstību kavēja objektīvas un subjektīvas grūtības, tomēr
darba varonība, milzīgais spēku sasprindzinājums palīdzēja risināt vēsturiskos
industrializācijas uzdevumus. Sasniegto rezultātu vidū īpaši liela stratēģiska
nozīme bija tam, ka valsts nostājās uz jauna, augstāka tehniskā civilizācijas
pakāpiena.
Ļeņins pamatojās uz brīvprātīgu kooperēšanos un saistīja to ar darbaļaužu
kultūras un apziņas līmeņa paaugstināšanu. Lai to panāktu, valstij bija jārada
priekšnosacījumi, kas varētu “padarīt mūsu iedzīvotājus tik ”civilizētus”, lai
viņi saprastu visus labumus, kas rodas no itin visu iedzīvotāju piedalīšanās
kooperācijā, un šo piedalīšanos nokārtotu”. Staļins uzskatīja par iespējami
iztikt bez starpstadijām. Kolhoza ieviešana no augšas un to forsēta
organizēšana loģiski bija saistīta ar varmācību.
30.gadu otrajā pusē vidējā posma vadītāju kompetences līmenis visumā bija
zemāks par Staļina tuvāko līdzgaitnieku
līmeni. Vairāk nekā 70% partijas rajonu un pilsētu komitu sekretāru un 40%
apgabalu un savienoto republiku komunistisko partiju centrālo komiteju sekretāru bija tikai pamatskolas izglītība. Dabiski, ka
vairumam šo darbinieku radās lielas grūtības darbā, un viņi izjuta vajadzību
pēc detalizētām augstāko orgānu dotām instrukcijām.
Vēl zemāks bija vispārīgās un politiskās kultūras līmenis bija piramīdas
pamatā. Analfabētu skaits pat partijā sasniedza 3%.
Padomju literatūras izveidošanās ir
sociālistiskās revolūcijas rezultāts, to pārkārtojumu rezultāts
sabiedrības sociālajā un kultūras dzīves jomā, kas nosacīja PSRS tautu
vēsturiski noieto ceļu. Pamatos tā ir atklāti partejiska literatūra.
Padomju literatūru organizatoriski nostiprināja PSRS Rakstnieku
savienības nodibināšana 1939. gadā.
Tā apvieno visu padomju tautu un tautību
literātus.
Svētki Bijušajā Padomju Krievijā:
Komunistiskā Sestdienas talka
Brīvprātīga padomju cilvēka bezmaksas darba forma sabiedrības labā. Tā
liecina par komunistisku attieksmi pret darbu. Komunistiskās Sestdienas talkas
iniciatori bija Maskavas - Kazaņas
dzelzsceļa Maskavas šķirotavas depo komunisti, kas 1919.gada 12. aprīlī
pēc darba izremontēja 3 lokomotīves. Pirmā masveida talka (205 cilvēki) notika
uz Maskavas - Kazaņas dzelzsceļa 1919.g. 10.maijā.
Vissavienības Fizkultūriešu diena
Tradicionāla padomju fiziskās kultūras sasniegumu un sportistu meistarības
skates diena. PSRS šo dienu atzīmē kopš 1939.g. katra augusta otrajā
sestdienā.
Lielā Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadiena
PSRS valsts svētki (7. un 8. nov. ). Šī gadadiena tiek atzīmēta kopš
1918.g. kā visas padomju tautas svētki. Oktobra gadskārta bija arī visas
progresīvās cilvēces svētki.
Secinājumi Kultūra Krievijā bija ļoti
sliktā stāvoklī. Tās attīstību veicināja tikai tādēļ lai novērstu cilvēku
uzmanību no sliktā stāvokļa valstī un lai palielinātu darba ražīgumu. Valstī
bija liels analfabētu skaits un vairumam cilvēku bija tikai pamatskolas
izglītība. Cilvēki ar šādu izglītības līmeni nevarēja attīstīt valsti, lai tā
normāli funkcionētu.
Nobeigums Krievija
ar savu ekonomisko un politisko politiku centās strauji attīstīt valsti, lai
varētu nodrošināties, gan finansiāli, gan militāri.
1977.gada novembrī Krievija svinēja
komunistiskās revolūcijas 60. gadadienu. Laikā kopš 1917.gada Krievija
ir izaugusi par ļoti spēcīgu lielvalsti. Militārā spēka ziņā tā līdzinājās ASV
un bija atguvusi savu nacionālo pašcieņu. Valdība turējās droši un stabili, un,
neskatoties uz disidentu kustību, tā acīmredzot baudīja masveidīgu tautas
atbalstu. Gan rūpniecība, gan lauksaimniecība bija vareni iz augušas. Tomēr likās,
ka tālākas izaugsmes iespējas tagad ir beigušās. Krievija septiņdesmito gadu
vidū vadīja “padzīvojušu un piesardzīgu konservatoru autokrātija”. Nākotnes
izredzes bija atkarīgas no tā, cik lielā mērā komunistu valdība spēja
pielāgoties jaunajiem apstākļiem gan pašu zemē gan ārzemēs.
LITERATŪRAS NOVĒRTĒJUMS
Savam darbam par pamatu ņēmu grāmatu Pasaules vēsture divdesmitajā
gadsimtā, kura ir sastādīta 1996.gadā. droši zinu, ka šinī grāmatā
nekas nav samākslots vai rakstīts tādēļ, lai kādam izpatiktu, jo grāmata ir
sastādīta 1996.gadā un tad vairs nebija tik stingra cenzūra un likumi.
Grāmatā ir ļoti vispusīgi viss aprakstīts. Konkrēti nodaļā par Krieviju nebija
aprakstīta Krievija kultūra. Šeit galvenokārt bija rakstīts par politiku un
ekonomiku.
Politikas grāmata, kuru es izmantoju, kā mācību
līdzekli ir jauna grāmata, jo tā ir izdota 1998.gadā. Tāpat arī Politikas
terminu vārdnīca, kura ir izdota 1999.gadā. Šķiet, ka šī grāmata ir
patiesāka salīdzinājumā ar citām, jo izdota šogad.
Latvijas Padomju Enciklopēdija 10. sējums. Grāmatā
vispārīgi un neitrāli ir attēloti notikumi un Krievijas valsts domu piegājiens,
katrai lietai. Grāmata iznākusi 1984.gadā, un varētu būt rakstīta
Krievijas cenzūras uzraudzībā.
Latvijas PSR mazā enciklopēdija ir izdota 1968. gadā.
Šī informācija varētu būt rakstīta krievu pārraudzībā, jo nekas slikts par
viņiem te nav teikts tikai ir slavēti Komunistiskie svētki un gatavošanās tiem.
Grāmatā ir teikts, piemēram, oktobra svētkus svinam oktobrī, tas ka grāmata ir
rakstīta tagadnes formā par svētkiem, kurus mēs vairs nesvinam arī norāda uz
to, ka grāmata nav jauna.
Grāmata Diplomātijas vēsture (1919.-1939.) ir rakstīta 1948. gadā.
Tas norāda uz to, ka grāmata ir bijusi pakļauta cenzūrai. Krievija šajā grāmatā
nav attēlota melnās krāsās. Grāmatā ir ļoti smalki un sīki aprakstīti visi
notikumu pārsvarā šeit ir par miera līgumiem, kariem un politiku.
Enciklopēdija “Planēta”. Izdošanas gads ir 1988,
saturs varētu būt tik stingri neuzraudzīts no Krievijas cenzūras puses. Bet
Galvenā Enciklopēdiju Redakcija bija Krievijas cenzūras uzraudzībā. 532., 237.
lpp
Izmantotās
literatūras saraksts:
1.
Balodis A. Baltijas valstis
otrā pasaules kara priekšvakarā. –R.: PBLA un LNF izdevums, 1990., - 140 lpp.
2.
Ašmanis M. Politikas Terminu
vārdnīca.- R.: Zvaigzne ABC, 1999.,-128.lpp.
3.
Borisonovs J. PSRS vēsture -
R.: Zvaigzne, 1989.,-73 lpp.
4.
Ievads politikā. – R.:
Zvaigzne ABC, 1998.,-392 lpp.
5.
Enciklopēdija “Planēta” – R.:
Galvenā Enciklopēdiju Redakcija, 1988., - 532 lpp.
6.
Diplomātijas vēsture. Trešais
sējums. - sastādījis prof. I. I. Mincis,
prof. A. M. Pankralova, akad. V. P. Putjankins, u.c., R.: Latvijas valsts
izdevniecība, 1948., - 882 lpp.
7.
Literatūra 12. klasei. – R.:
Zvaigzne, 1990.,-302 lpp.
8.
Latvijas Padomju
Enciklopēdija. – R.: Galvenā Enciklopēdiju Redakcija, 1984., - 770 lpp.
9.
Kronvels R.D. Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā. – R.: Zvaigzne
ABC, 1996.,-651 lpp.
10. Lielā
ilustrētā enciklopēdija. – R.: Zvaigzne ABC, 1997.,-660 lpp.
11. Latvijas
PSR mazā enciklopēdija. 2. sējums.- R.: Zinātne, 1968., - 773 lpp.
12. Internets:
www.russia.ru/history.htm,
www.referati.dpu.lv/ searchserv.htm, www.history.net/russian/world_warII.htm
13. Saņēmu
palīdzību arī “usenet” grupā alt.russia.history.ru
14. Kā
arī izmantoju savu vecvecāku domas un viņu minētos faktus.
1
Ašmanis M. Politisko terminu vārdnīca. - Rīga, Zvaigzne ABC, 1999, 63.lpp.
2
Ievads politikā.-Rīga, Zvaigzne ABC, 1998., 39.lpp.
* Pārdēvēta par Staļingradu
1925.gadā un vēlāk par Volgradu.
1
Diplomātijas vēsture. Trešais sējums. - Rīga : Latvijas valsts izdevniecība,
1948., 59.lpp.
1
Balodis A. Baltijas valstis otrā
pasaules kara priekšvakarā. - PBJA un LNF izdevums, 1990.,7.lpp.
2
Balodis A. Baltijas valstis otrā
pasaules kara priekšvakarā. - PBJA un LNF izdevums, 1990., 33.lpp.
1 Borisovs J.
PSRS vēsture. - Rīga, Zvaigzne, 1989.,50.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru