Mediju tiesības

LU SZF Kom. zin. nod.

2. kursa studenta

Uģa Oltes

referāts kursā “Mediju tiesības”

pasn. Zelče

Kino ietekmes un attīstības sociāli vēsturiskie aspekti

Rīga, 2000. gads

IEVADS

Jau kopš “kustīgās fotogrāfijas” – kino izgudrošanas 1896. gadā, tas ir piesaistījis cilvēkus. No paranoiskām bailēm un panikas cilvēces un kino pirmajā tikšanās reizē tagad tas ir pārtapis par milzīgu komerciālu industriju un lielisku izklaides mediju.

Kino ir izmainījis sabiedrību. Kā tas ir noticis un notiek – to apcerēšu šajā darbā.

KUSTĪGĀ BILDE

Kino ir cilvēku mūžīgo meklējumu produkts – tapis laikā, kad pasaulē valdīja zinātnisko atklājumu gars, kā jauns cilvēka prāta sasniegums. Labi zināms ir stāsts, kā brāļu Limjēru pirmajā kino demonstrēšanas seansā publika krita panikā un bēga no zāles redzot, kā (ekrānā) vilciens pienāk stacijā un aizbrauc garām kamerām. Skatītāji to toreiz uztvēra kā realitāti, nevis fikciju, jo līdz tam nekas līdzīgs nebija redzēts, līdz tam pastāvēja tikai acīmredzamā realitāte, taču pēkšņi tika priekšāstādīta fiksēta realitātes (pagātnes) daļa. Pienākošais vilciens salauza sabiedrības domāšanu, atverot vārtus virtuālajai realiātei.

KINO VALDZINĀJUMS

Tieši tajā apstāklī arī slēpjas kino kā medija valdzinājums. Virtuāla realitāte,  notikumu koncentrēts vizualizējums, iespēja būt lieciniekam un pārdzīvot visdažādākos stāstus, būt vizdažādākajās vietās neizkustoties no kinozāles.

Kino radīja vidi, kur darboties cilvēka iztēlei, piepildīties tā sapņiem un  izdzīvot neesošus notikumus. Kino radītājiem palika uzdevums radīt to, ko publika gaidīja.

MANIPULĀCIJAS AR EMOCIJĀM

Pirmie kinodarbi tapa kā eksperiments ar jauno mediju – filmēja ko tik var nofilmēt, lielākoties kustīgās bildes iespēju apgūšanai – bez komunikatīvas vai sociālas jēgas. Vēlāk to izmantoja reālu notikumu fiksēšanai, dokumentēšanai. Pēčāk aizsākās īsu stāstiņu inscinēšana – izdomātas situācijas, izdomāti varoņi. To arī varētu uzskatīt par kinomākslas aizsākumu. Režisori un producenti apjauta kino komunikatīvo nozīmi un tajā iekodēto īpašību manipulēt ar cilvēka emocijām. To var izskaidrot ar to, ka kino nodarbina redzi – maņu ar kuru cilvēks uztver lielāko daļu informācijas, tāpēc rada visefektīvāko realitātes ilūziju. Pirmā pieeja skatītāja emocijām bija balstīta uz smieklu un jautrības radīšanu un skatītāja vēlmi pēc pozitīvām emocijām. Čaplina kino – spilgts piemērs. Paralēli tam attīstījās kino kurš balstījās uz arhetipiskiem “vidējā skatītāja” ideālu atainojumiem, līdz ar to palielinājās aktiera nozīme. Šim laikam raksturīgs unikāls precedents, kad viens aktieris daudzās filmās ir viens un tas pats tēls (atkal Čaplins ir labs piemērs). Pirmās cīņas par skatītāja prātu bija sākušās un jo tālāk, jo labāk tās mākslu prata kino veidotāji.

LIELAIS SPRĀDZIENS

Kino pamazām kļuva par ikdienu. Normāla izklaide, kuru var izvēlēties kā alternatīvu koncertiem, operai, teātrim utt. Lielāks  kļuva arī filmu piedāvājums. Filmu industrija kļuva apjomīgāka un cīņa par skatītāju – izteiktāka. Līdz ar skaņu kino izgudrošanu radās vēl viens kanāls uz skatītāja emocijām – aktiera balss. Te sākās kinovaroņu laiks. Amerikāņu kinematogrāfi atklāja uz masām orientētu kinomārketinga gājienu – piedāvāt skatītājam personu, kas iemieso skatītāja ideālu tēlu, apzināti pozicionējot to pāri ikdienas cilvēkam. Šis varonis dzīvoja ne vien uz ekrāna bet arī publisku dzīvi, aktieri tika apzināti padarīti par zvaigznēm – tirgus preci.

TĀ NAV DZĪVE, TAS IR KINO

Tas mainīja daudz ko – cilvēku sapņi iemiesojās konkrētā tēlā, motivējot tā rīcību noteiktā virzienā – filmu ar šo zvaigzni patēriņā.. Skatītājs identificējoties ar konkrēto varoni izdzīvo to, kas notiek uz ekrāna. Kino spēlē uz cilvēkā apslēpto – piedāvājot ideālo tēlu cilvēka vēlmes – seksuālās, mākslinieciskās, semiotiskās, mentālās  - iegūst konkrētu virzienu, un kino rod iespēju tās virtuāli piepildīt. Atgādināšu, ka sākotnēji skatītājs šo virtuālo reālitāti uztvēra kā esošo, taču arī tagad šī saikne nekur nav zudusi – daļa virtuālās pasaules un turienes (ekrāna) notikumu neapzināti pārnesas uz cilvēka reālo dzīvi. Varētu jautāt – vai tad teātris to nedarīja? Darīja! Atcerēsimies stāstu kā Senajā Grieķijā publika aizbēga no teātra, kad ar mehānisma palīdzību aktieri pacēla gaisā. Toreiz uz skatuves notiekošo uzskatīja par īstenību. Taču nejau 20.gs. Kino ir virtuāla realitāte, bet tā veiktā slēptā komunikācija – īsta, jo prasmīgi paslēpta.

CEĻI VAIRĀKI

Jo laiks gāja uz priekšu, jo vairāk publika bija pieradusi pie kino piedāvātajiem elementiem – zvaigžņu bija daudz un tās viena no otras maz atšķīrās, filmu stāsti šķita līdzīgi. Izeja no tā bija dažādot kino. Radās jauni žanri. Zvaigznes kino mārketings pacēla jaunā sabiedriskā apbrīna statusā – tika radīts arhetips – zvaigznes – visbagātākie cilvēki, tāpēc vēl jo neikdienišķāki. Tehnikas progress ļāva radīt jaunus filmēšanas paņēmienus, montāžas tehnikas un arī specefektus. Tas ļāva veidot atraktīvākas filmas. 50. gados populāri kļuva šausmu kino, komiksu ietekmētie supervaroņu kino, vesterni, piedzīvojumu filmas. Radās arī jauni varoņu tipi. Manuprāt šis laiks bija tas, kad pieauga kino kā estētiskas un mākslas vērtības nozīme, sabiedrība meklēja ko jaunu un industrijai tas bija jāpiedāvā. Tas veicināja kino dažādošanos, jo kino veidotāji meklēja jaunus un oriģinālus ceļus uz skatītāja uztveri. Šis process vēl joprojām turpinās.

KUR MĒS ESAM?

Kino audzina skatītāju un tā rezultātā skatītājs prasa daudz vairāk. Mūsdienās ir dažādojušies filmu vērtības kritēriji – tie ir visādi: zvaigzne ir atraktors tiklab kā režisors, sižeta tēma, ASV kinomašīnas tradīcija – OSKARU skaits, kulta filmas statuss, montāža, stils, ar filmu saistīti fakti utt. Izvēles pārpilnība. Kino galvenā komunikatīvā funkcija ir izklaidēt. Skatītājs ir kļuvis pasīvs izvēlē, tādēļ ir pieaugusi reklāmas nozīme. Daudzi uzticas kinokritikai kā autoritīvam viedoklim. Mēs ar kolēģi pērn veicām pētījumu par skatītāja izvēli ietekmējošiem faktoriem – rezultāti ļāva spriest par kino nozīmi sabiedrībā. Secinājums ir sekojošs: kino ir daļa no katra, katrs ir daļa no kino – tā ir formula, kas mūžam nodrošinās tā pastāvēšanu. Forma var mainīties, bet ideja nemainās – VIRTUALITĀTE VALDZINA.

Uģis Olte: